Zirnekļi no naturālista skatpunkta

Kirils Gļebovičs Mihailovs (dzimis 1961. gadā) ir vienreizīga personība, un ne tikai tādēļ, ka pārzina lielu daudzumu tādu brīnišķīgu radījumu kā zirnekļi, bet arī tādēļ, ka ir saistīts ar vismaz vēl divām pilnīgi atšķirīgām darbības sfērām, turklāt šī vienreizīgā personība spēj to visu sevī apvienot, bet apvienojot – saredzēt kopsakarības.

Šī intervija brīnišķīgi atspoguļo Kirilu Mihailovu kā arahnologu. Arī šo rindu autors ir speciāli interesējies par zirnekļiem, bet vecākajās klasēs pat divus gadus audzējis krusta zirnekļus savā komunālā dzīvokļa istabā, kurā mitinājās kopā ar māti. Un tomēr arī viņam šī intervija bija interesanta, pateicoties tajā izmantotajiem piemēriem. Šo piemēru kopumu – nezinu, vai to vēlējās pats Mihailovs, – var aplūkot kā sava veida ievadu sociālajā bionikā: paralēles un kontrasti starp cilvēku un zirnekļu dzīvi šeit ir acīmredzami. Tādējādi viss vēstījuma saturs iegūst ne tikai arahnoloģisku, bet arī vispārcilvēcisku jēgu. Tas, kas sanāk rezultātā, varbūt pat īpaši pēc tā netiecoties, ļoti spilgti raksturo Kirila Mihailova personību.

Taču Mihailovs nav tikai arahnologs. Viņš ir ļoti interesants un dziļš tipologs, un šo rindu autoram tas ir kas ārkārtīgi tuvs un svarīgs. 20. gadsimta 70. gadu vidū un otrajā pusē Sergejs Mejens un viņa aizsāktās darbības turpinātājs Jūlijs Šreiders kopā ar domubiedriem nostiprināja tipoloģijas taksonomiski meronomiskās versijas pamatus. Ar šo zināšanu atzaru nodarbojas visai neliels pētnieku loks, un visi viņi ir zinātnieku sabiedrībā labi zināmi. Reizēm liekas, ka šis atzars varētu arī pārtrūkt. Bet lūk, 90. gadu sākumā parādās cilvēks no pilnīgi citas paaudzes, kurš pārņem stafeti, turklāt nevis vienkārši pārņem, bet arī nepārprotami iegulda savu artavu šī ideju loka attīstībā. Kirils Mihailovs pārstāv paaudzi (kā to formulēju savā rakstā,¹ kas jau pirms publicēšanas izraisīja vētrainu diskusiju), kurai piemīt Eiropas kultūras atmiņā iepriekš nepieredzēta labi sakārtota vērtību struktūra. Tieši tas viņu arī padara tik daudzpusīgu un atklāj vēl vienu negaidītu personības šķautni.

Kirils Mihailovs ir arī strādājošs uzņēmējs, Zinātnisko izdevumu kolēģijas KMK līdzdibinātājs. Protams, šobrīd popularitātes un uz cilvēku prātiem atstātā iespaida ziņā šī viņa darbības joma pārspēj – turklāt pamatīgi – abas pārējās. KMK izdod vairākus (dažādos gados – dažādā skaitā) zinātniskus bioloģijas žurnālus, monogrāfijas par bioloģiju, bioloģijas klasiķu un par klasiķiem topošu ievērojamu mūsdienu biologu tekstu apkopojumus, darbus par vēsturi un citām zinātnes nozarēm. Šie izdevumi daļēji pierāda arī atsevišķu bioloģijas novirzienu uzplaukumu, kas pēdējās trijās desmitgadēs ir bijis novērojams Krievijas zinātnē. Pat šobrīd ir skaidri redzams, ka jau izdotās grāmatas ir un vēl vismaz pusgadsimtu (raksturīgais jaunas apkopojošo darbu paaudzes tapšanas laiks), t.i., līdz 21. gadsimta 70. gadiem, būs fundamentālās biologu izglītības jēdzienu avots. Pie tiem pieder arī tādi vairākus gadsimtus seni klasiķu izdevumi kā, piemēram, J. V. Gētes zinātniskie sacerējumi par botāniku, mineraloģiju, akustiku un ģeoloģiju trijos sējumos. To saikne ar Kirila Mihailova tipoloģiskajām interesēm ir acīmredzama.

Interesanti, ka šīs trīs Mihailova personības šķautnes pastāv trijos dažādos laikos: arahnoloģijas laiks ir gluži raksturīgs sistemātiskas disciplīnas laiks ar diezgan mērenu, gados izmērāmu plūsmu; izdevējdarbība notiek šeit un tagad, taču atskanēs nākotnē, pēc vairākiem gadu desmitiem; turpretī tipologa darbs ir atvērts mūžībai.

Sergejs Čebanovs

Rīgas Laiks: Būdams nespeciālists, es, kad domāju par zirnekļiem, pievēršu uzmanību savai attieksmei pret tiem. Attieksme ir ļoti divdomīga, jo tie ir visur sastopami, tos var novērot un par tiem brīnīties. No otras puses, zirnekļi mēdz būt ne pārāk piemīlīgi, tajos ir kaut kas neglīts, atbaidošs un biedējošs. Pats galvenais – biedējošs. Savukārt jūs, cik man zināms, apsvērāt iespēju kļūt par vēsturnieku, tomēr izvēlējāties zirnekļu speciālista ceļu. Kā jūs nolēmāt veltīt savu dzīvi šai jomai?

Kirils Mihailovs: Nu, lieta tāda, ka arī mana mamma ir bioloģe un arī beigusi Maskavas Universitāti – 1948. gadā, tieši Ģenētikas katedru, ļoti veiksmīgi, – un viņu ķēra VASHNIL² slavenā sesija, nācās mācīties vēl sesto gadu, jo tā ģenētika, kuru viņa apguva līdz četrdesmit astotajam, tika aizliegta. Tomēr viņa šā vai tā ir bioloģe. Man jautājums “par ko kļūt” īsti neradās. Pilnīgi noteikti gribēju kļūt par biologu. Gāju skolēnu pulciņā, ko organizēja mūsu Maskavas zoodārzs, lai Dievs ar viņu, bet tad man šajā pulciņā radās zināms konflikts. Es biju septītajā klasē. Un pēc tam nolēmu pievērsties vēsturei, jo par vēsturi interesējās mans tēvs. Taču, kad man bija septiņi gadi, tēvs un māte izšķīrās. Viņš bija mehānikas vēsturnieks, diezgan ievērojams. Mehānikas vēsture ir pavisam cita zinātne, tomēr ar vēsturi tā ir saistīta. Es grasījos stāties Vēstures fakultātē, 10. klasē godīgi piestaigāju uz reflektantu kursiem – vēsturē, krievu valodā. Gatavojos. Un pēkšņi, pēdējā ziemā, man galvā kaut kas pārslēdzās. Vai nu biju sapratis, ka tur ir sarežģīts eksāmens angļu valodā, ko es tajā laikā slikti zināju, vai varbūt vēl kādi faktori... Es krasi pārgāju atpakaļ uz bioloģiju un sāku gatavoties Bioloģijas fakultātei, un brīnumainā kārtā iestājos, kaut arī man jau tolaik bija slikta redze. Tagad man ir mīnus 15, toreiz bija mīnus 9, un tādus jau vairs neņēma, vajadzēja mīnus 8, tāpēc mēs ar mammu aizgājām uz Maskavas Universitātes poliklīniku, tur mums šos mīnus 8 uzzīmēja, un mani uzņēma. Paldies Dievam, mums tur bija divas nodaļas, viena bija Fizikas un bioķīmijas, tur vajadzēja mīnus 5. Turpretī mani uzņēma otrā nodaļā. Un kaut kā sanāca tā, ka mamma sāka mani bīdīt, lai es pievēršos kaut kam saistītam ar kosmosu, lidināt kosmosā kaut kādas ūdenszāles, vai – tas ir ļoti perspektīvi, interesanti, bet man tas bija pilnīgi pie kājas. Es ļoti aizrāvos ar grāmatām, staigāju pa bukinistu veikaliem, bija kaut kāda neliela nauda – vecāki man palīdzēja, protams, – un es nopirku Tiščenko sarakstīto zirnekļu noteicēju, 1971. gada grāmatu. Un kaut kā tas mani ieinteresēja. Bet pēc tam man bija saruna ar ļoti cienījamu profesoru, botāniķi, un viņš sāka taujāt, kam tad īsti es tālāk pievērsīšos. Es teicu: “Nu, vai nu medūzām, vai kaut kādiem tārpiem, vai zirnekļiem.” Viņš atbildēja: “Zirnekļi – tas ir ļoti labi, pie mums, Maskavā, zirnekļus neviens nepēta.” Tas bija pirmā kursa vidus, viņš mani ievirzīja šajā lietā, un es aizgāju uz Entomoloģijas katedru. Tāds, varētu likties, sīkums: viena cilvēka – cienījama botāniķa, kuru es augstu vērtēju, – vārds ne nu gluži pārvērta visu manu dzīvi, bet kaut kā notika zināma bifurkācija, un pēc tam ceļš bija vairāk vai mazāk skaidrs. Cita lieta, ka tas bija absolūti neperspektīvs, tāpēc ka, pabeidzis Maskavas Universitāti, es nokļuvu šeit, Zooloģijas muzejā. Man patika knibināties ar kolekcijām, bet šeit slodžu nebija. Piecus gadus strādāju par ekskursiju vadītāju – iedomājieties, vadīt pa trim ekskursijām dienā! Ne ienaidniekam nenovēlu.

RL: Ja mēs iztēlojamies pasauli kā vienotu veselumu, tad cilvēks, dzīvnieki un kukaiņi tajā ir kaut kā saistīti. Un lūk, izrādās, ka cilvēks var izveidot attiecības ne tikai ar lielajiem dzīvniekiem, kurus viņš izmanto pārtikai, bet arī ar plēsējiem un mazajiem kukaiņiem tāpat – daži labi budisti, piemēram, nesit nost odus. Bet ir tāds cilvēks Kirils Mihailovs, kurš pēta zirnekļus, proti, starp zirnekļiem un šo cilvēku ir kaut kādas attiecības. Zirnekļi to var nezināt, tomēr, ja palūkosimies no augšas, kaut kāda mijiedarbība ir.

Mihailovs: Jā, tagad jau ir. Pagājis tik daudz gadu, un ir notikusi zināma satuvināšanās. Sākumā nekā tāda nebija. Jā, droši vien ir kaut kas dzīvesveidā, varbūt es arī aužu kādu tīklu, cenšos ieķerties dažādos darbos, lai izdzīvotu. Ļoti iespējams; esmu par to domājis. Lai gan vispār, protams, no budisma te nav ne smakas, jo īstenībā mēs bioētikas jautājumiem cenšamies iet ar līkumu. Darbs muzejā, protams, nozīmē dzīvnieku masu slepkavošanu. Ar putniem un zvēriem tagad ir diezgan stingri, un tie ienāk jau no zoodārza, kad ir nomiruši. Vēl pirms 50 gadiem uz nebēdu visus šāva nost un nevienam pat tāda doma prātā neienāca, ka tas nav labi. Ai, ko es jums te stāstīšu, pats zināt, ka līdz kaut kādam tur gadam notika pasaules mēroga trofeju izstādes – kuram galva glītāka, kuram ragi... Re, ragi karājas. No iepriekšējā saimnieka palikuši. Pēc aļņa lāgā neizskatās, drīzāk jau kāds ļoti liels briedis. Nu re, 50. gados nogalināts, un neviens pat neaizdomājās.

RL: Un tomēr to, ka jūs esat kļuvis par zirnekļu pētnieku, var uzskatīt par nejaušību, bet var uzskatīt arī, ka ir liktenis, kas jūs vedina pie zirnekļiem.

Mihailovs: Nujā, jā. Vai varbūt zināma iedzimta ietiepība, jo 90. gados šeit bija ļoti grūti un mani centās dabūt prom. Arī uz ārzemēm, pirmā sieva teica – re, var pa ebreju līniju izbraukt uz Vāciju –, bet es ietiepos, nebraucu. Tie, kuri ir aizbraukuši, neizskatās visai laimīgi. Man tomēr bija iespēja darīt savu darāmo. Kaut vai daļēji. Vienkārši mani audzināja nevis mamma un tētis, bet vectēvs un vecmāmiņa no mātes puses. Mamma noņēmās ar darbu, viņai nebija laika, viņa katru dienu braukāja uz savu Virusoloģijas institūtu. Es tikām biju vecmammas un vectēva gādībā, droši vien no vectēva pārņēmu tādu ietiepību. Viņš bija inženieris.

RL: Vai var teikt, ka zirnekļi, vīrišķie īpatņi, arī ir ietiepīgi? Esmu lasījis, ka viņi, kad vajag pāroties, patērē ļoti daudz enerģijas.

Mihailovs: Nu, nezinu, viņiem visbiežāk nav ilgs mūžs: mātīte dzīvo, teiksim, gadu vai divus, bet tēviņi tikai dažas nedēļas. Tas ir pirmām kārtām, bet, otrkārt, var jau būt, ka viņi ir stūrgalvīgi, tomēr es akcentētu viņu uzupurēšanos. Lieta tāda, ka daudzos gadījumos mātīte pēc pārošanās viņus vienkārši apēd. Zirnekļi taču ir plēsoņas, viņai vajag olbaltumvielas olu nobriešanai, un olas prasa daudz materiāla un enerģijas. Bet tēviņš pēc pārošanās kļūst apātisks un bieži vienkārši nebēg prom no mātītes, viņa to noķer, nogalina un apēd. Ir pat gadījumi – tiesa, daudz retāk aprakstīti –, kad tēviņš pats ielec mātītes žokļos, helicerās; to sauc par tēviņa postkopulatoro pašnāvību. Savukārt par enerģiju es neko nevaru pateikt. Viņi to, protams, tērē daudz, bet attiecīgi arī dzīvo neilgi. Būtībā viņiem pat barību īpaši nevajag uzņemt, jo viņu tīkls parasti ir gan mazāks, gan sliktāk uzbūvēts. Ja viņi tīklu vispār būvē, jo ir arī klejojošie zirnekļi jeb brīvi medījošie zirnekļi. Bet, ja runājam par tīklu audējiem, tad tēviņiem tas ir daudz mazāks, sliktāks, jo tas viņiem vispār ir mazāk vajadzīgs. Viņi dzīvo maz.

RL: Tomēr ir diezgan komplicētas spēles, kuras viņi spēlē: tēviņš var ierasties ar...

Mihailovs: Kāzu dāvanu, protams, jā. Tas, starp citu, ir aprakstīts mūsu Eiropas dižzirneklim Pisaura mirabilis. Viņi dzīvo visā Viduseiropā, bet pie mums, Krievijā, Ukrainā, viņi dzīvo meža stepes, stepes zonā. Tur patiešām tēviņš paņem kaut kādu mušiņu, ietin to tīklā un ar izstieptiem pedipalpiem jeb priekškājām dod to mātītei. Mātīte attiecīgi ieķeras šajā medījumā. Tēviņš vēl drošības pēc parausta, pārliecinās, ka viņa, tā sakot, ir kārtīgi uzķērusies, un tad jau nesteidzīgi ķeras pie pārošanās. Tādā veidā viņš patiešām var izglābt savu dzīvību. Turklāt, pats par sevi saprotams, zinātnieki jau veikuši lērumu eksperimentu, ņēmuši to mušu nost, ietinuši tīklā akmentiņu vai skaidiņu, kaut ko neēdamu, taču tas ir rituāls un instinktu virkne, tāpēc mātīte vienalga ieķeras. Vienīgi pietur mazāk. Varbūt identificē kā neēdamu, nezinu, taču beigu beigās tik un tā sāk klupt virsū tēviņam, un tas ir spiests bēgt. Visnotaļ mūsējais zirneklis, tikai Maskavas pievārtē viņa nav, viņš ir drusciņ tālāk uz dienvidiem.

RL: Vēl esmu lasījis, ka īpatņiem, kuri tuvojas mātītei, jāpaveic vairāki uzdevumi. Konkrēti, protams, jāizvairās no apēšanas. Un viņiem jāpierāda, ka viņi ir īstie tēviņi savai mātītei. Arī citi tēviņi var doties pie šīs pašas mātītes.

Mihailovs: Tā ir konkurence. Tāda ir, jā.

RL: Viņiem ir diezgan daudz rūpju.

Mihailovs: Nenoliedzami, taču galvenokārt tēviņi raida dažāda veida signālus. Vai nu vizuālus signālus… Lai gan zirnekļi vispār slikti redz, galvenokārt tie orientējas uz visādām vibrācijām, zemes virskārtas, kaut kāda cita substrāta svārstībām vai gaisa svārstībām. Taču ir viena zirnekļu dzimta, lēcējzirnekļi, – ļoti skaisti, koši zirnekļi, tropos tādu ir daudz. Viņi tiešām labi redz, tā nu tēviņi ir koši, viņiem uz kājām izaug īpašas raibas pūciņas, kaut kādi matiņi, viņi taisa demonstrācijas – ļoti skaisti, dejo mātīšu priekšā. Tā viņi signalizē, ka “esmu savējais”. Tie zirnekļi, kuri redz slikti, klejojošie zirnekļi, ar kājām vai vēderiņu bungo pa substrātu, pa lapiņām vai pa zemes virskārtu noteiktā frekvencē un amplitūdā, kas ir īpatnēja katrai sugai, un arī tādā veidā mātīte uztver, ka šis tēviņš ir savējais. Ja zirneklis sēž tīklā, viņš rausta šo tīklu – arī noteiktā veidā un noteiktā frekvencē, lai būtu saprotams, ka viņš ir savējais.

RL: Kā tad viņš spēj to visu iemācīties, ja dzīvo tikai dažas nedēļas?

Mihailovs: Nu, tas jau ir jautājums biedriem darvinistiem, viņi ir tie, kuri izdomājuši tik stulbu teoriju, pēc kuras “tā nevar būt, jo tā nevar būt nekad”. Tā vienkārši ir iedzimtība, evolūcija rit mazlietiņ citādi. Tas arī viss.

RL: Cik sugu viņu ir, 35 tūkstoši?

Mihailovs: Jau 46 tūkstoši. Trīsdesmit pieci bija ļoti sen, kad es biju mazs.

RL: Arī pateicoties jums.

Mihailovs: Nē, es esmu aprakstījis mazāk nekā simt sugu. Galvenokārt strādāju ar kolekcijām – visādi katalogi, grāmatas, žurnāli.

RL: Ja ir problēma pat pierādīt, ka viņš ir savējais, tad kāpēc ir tik daudz dažādu sugu? Ja viņi pat savā starpā putrojas?

Mihailovs: Nu, kaut kā skaidrībā tiek. Līdztekus bungošanai un vizuālajiem signāliem viņi mēdz izdalīt specifiskas smaržas, ar to pilnīgi pietiek. Cita lieta, ka ir viltīgi zirnekļi, kuri to izmanto. Teiksim, Dienvidu puslodē – Jaunzēlandē, Austrālijā – ir tāds lēcējzirneklis, kurš pārtiek no citiem zirnekļiem. Viņš ielien kāda zirnekļa tīklā, raidot nomierinošas skaņas, it kā viņš būtu savējais. Ir tādi zirnekļi ar garām kājām, mājas garkājzirnekļi, tie it kā pārvēršas par tādiem kā plankumiem, lai viņus nevarētu redzēt, bet šis lēcējzirneklis raida nomierinošus signālus. Zirneklis sēž, nekustas, un lēcējzirneklis uzlec viņam virsū un apēd. To sauc par agresīvo mīmikriju. Nu, tas ir tāds rets gadījums, taču ļoti glīta ainiņa.

RL: Vai jūs uzskatāt, ka zirnekļi ir skaisti?

Mihailovs: Jā, protams, neapšaubāmi. Jo sevišķi, ja tos labi nofotografē. Es pats galīgi neesmu fotogrāfs, nekad neesmu ar to nodarbojies, bet ir ļoti daudz amatierfotogrāfu, var atrast milzum daudz skaistu bilžu, it sevišķi tropu zirnekļus, bet ne tikai tropu – mūsējie arī mēdz būt diezgan piemīlīgi.

RL: Es saprotu, ka ir kolekcionāri: Nabokovs kolekcionēja taureņus, Ernsts Jingers – vaboles... Bet kurš tad grib kolekcionēt zirnekļus?

Mihailovs: Ir ļoti daudz naturālistu, kuriem, maigi izsakoties, ir vienalga, ko vākt, viņiem visi ir vienlīdz mīļi – gan taureņi, gan zirnekļi, gan tārpiņi –, vārdu sakot, viņiem šāds jautājums nerodas. Viņi mīl dabu visās tās izpausmēs.

RL: Mana lauku vecmāmiņa, piemēram, mēdza teikt, ka nejauši nospiest zirnekli ir ļoti slikti. Odus vai dundurus sist – lūdzu, bet te – nekā tamlīdzīga. Kāpēc tā?

Mihailovs: Nezinu. Varbūt viņi ir derīgi tieši tāpēc, ka ķer odus. Varbūt tīklu var izmantot medicīniskiem mērķiem.

RL: Tā ir taisnība, ka tīkls dziedē brūces?

Mihailovs: Zirnekļa tīkls aptur asiņošanu, jā. Protams, tas ir drīzāk tautas līdzeklis, bet 40. gados, kad vajadzēja izmantot visu, no zirnekļu tīkliem mēģināja pat kaut kādas antibiotikas izdalīt. Tagad jau ir citi līdzekļi, lai gan var likt uz brūces arī ceļmallapu vai zirnekļa tīklu. Tagad jau zirnekļu tīklus izmanto citiem mērķiem, pirmām kārtām optiskajiem tēmēkļiem, tos kaut kā ievieto stiklā precizitātei.

RL: Bet zirnekļa tīkls jau arī ir kaut kas apbrīnojams. Kaut kādi zinātnieki reiz novēroja zirnekļus, bet zirnekļi tīšām auda tīklus ārpus darba laika. Zinātnieki gribēja mainīt viņu uzvedību un piespiest aust citā laikā, deva viņiem visādas vielas, piemēram, kofeīnu. Bet no tāda tīkla uzreiz sanāca kaut kāda glupība.

Mihailovs: Nujā, vēl zirnekļus arī kosmosā laida, tur arī sanāca glupība, jo viņi nespēja orientēties pēc gravitācijas, kā viņi to parasti dara, – tur taču ir bezsvara stāvoklis. Tas ir zināms. Bet vispār viņiem vēderā ir vesela tīklfabrika, tur ir vairāku veidu tīklu dziedzeri, katrs tiek izmantots savam tīklam. Ir lipīgie tīkli, ir nelipīgie, karkasa tīkli... Krusta zirneklim, kuram tas ir vislabāk izpētīts, – mūsējam Araneus – mātītes vēderā šie dziedzeri ir septiņu veidu, turklāt no viena paveida viņa taisa tikai olu kūniņas. Tēviņam tāda dziedzera nav, jo viņš olas nedēj; viņam ir sešu veidu dziedzeri. Ir dziedzeri, kuri taisa izturīgo karkasu, ko palikt zem lipīgā tīkla, ir dziedzeri, kuri īpaši izturīgo tīklu pieāķē pie substrāta, bet tikai īsus tīkla gabaliņus – pie zariņiem, pie lapiņām. Tas viss ir vairāk vai mazāk izpētīts. Vienkārši klejojošajiem zirnekļiem tīkldziedzeru ir mazāk, jo tiem ķērējtīkli nav jābūvē, tie visu dzīvi klejo. Kaut kādus patvērumus ar tīkla palīdzību tik un tā taisa, bet viņiem tas ir mazāk attīstīts.

RL: Cik tālu zirnekļi lec?

Mihailovs: Lēcējzirnekļi lec tālu. Viņi var aizlēkt vairākus desmitus centimetru. Protams, ne tā kā blusas, taču kopumā, ja rēķina attiecībā pret savu lielumu, domāju, kādus 100 sava auguma viņi var aizlēkt.

RL: Viņi var lēkt virsū cilvēkam?

Mihailovs: Var, bet nejauši, jo viņiem nav tāda uzdevuma.

RL: Cilvēks viņiem nav ienaidnieks?

Mihailovs: Nav, protams. Es domāju, viņi drīzāk bēgs prom. Vispār viņi labi redz, un, kad tu tādam lēcējzirneklim tuvojies, viņš parasti slēpjas vai nu aiz stūra, vai aiz zariņa. Bet, ja viņš redz, ka paslēpties nav iespējams, viņš vienkārši nokrīt zemē, uz substrāta, pavisam tieviņā pavedienā. Reizēm viņš vēlāk var pa to uzrāpties atpakaļ. Nokrītot ne līdz pašai zemei, viņi dažreiz var palikt karājamies taisni gaisā, ja viņiem tas ir vajadzīgs. Vai arī nokrīt zemē, un tad jau ej nu viņu tur, uz zemes, atrodi. Ja gribi viņu noķert, tā, protams, ir problēma.

RL: Kā tad viņš var cilvēkam iekost?

Mihailovs: Cilvēks vienkārši var viņu nejauši saspiest. Nu, kā jebkuru biti vai lapseni, daudzkārt tas ir nejauši, viņas taču ne vienmēr agresīvi un mērķtiecīgi uzbrūk. Tu uzsēdies uz lapsenes – viņa tev iedzeļ. Piemēram, kad es biju Maskavas Universitātes students, mums bija vasaras prakse biostacijā Maskavas pievārtē, Zveņigorodā. Tur ārā stāvēja mazgāšanās ierīce, pie kuras katru rītu bija jātīra zobi, jāmazgā rokas, un tur karājās dvieļi. Un acīmredzot lapsene bija tajā iekārtojusies uz nakšņošanu. Es apmetu dvieli sev ap kaklu, viņa uzreiz iedzēla man kaklā. Viņai nebija nekāda uzdevuma, nekādas agresijas, viņa vienkārši aizstāvējās, viņai ir reflekss. Taču izkosties cauri cilvēka ādai spēj ļoti nedaudzi zirnekļi, īstenībā tādu ir maz.

RL: Bet tas taču atkarīgs no tā, kāda ir āda.

Mihailovs: Nē, pirmkārt, inde ir ļoti vājiņa un uz mugurkaulniekiem vispār lielākoties maz iedarbojas. Protams, ir dažas sugas, tās pašas melnās atraitnes jeb karakurti, vai kaut kādi mūsu tarantuli...

RL: Kādā ziņā “mūsu”?

Mihailovs: Nu, tie, kuri dzīvo šeit, Maskavas pievārtē, nedaudz tālāk uz dienvidiem. Prāvi klejojoši vilkzirnekļi, tarantuli. Tie – jā, tie, protams, var sāpīgi iekost, bet atkal jau jāatgādina: tarantula kodiens ir kā lapsenes dzēliens – nu, pasāpēs kaut kādā vietā, taču asins saindēšanās būtībā nenotiek. Melnā atraitne jeb karakurts – tas, protams, ir sliktāk, tur ir vispārēja visa organisma saindēšanās.

RL: Bet tas ir kaut kur tālu.

Mihailovs: Nemaz tik tālu nav, Kaukāzā, Krimā, Vidusāzijā; Ziemeļamerika gandrīz visa, un tālāk uz dienvidiem – Austrālijā.

RL: Ziemeļamerikā – tas ir, ASV?

Mihailovs: Ne visās, bet dienvidu pavalstīs ir. Un tālāk līdz Dienvidamerikai un cauri visiem tropiem – Indija, Austrālija, cik uziet. Viņiem, šitiem karakurtiem, ir vairākas sugas, viņi visur ir bīstami, indīgi, kodelīgi, vienkārši jāievēro zināma drošības tehnika.

RL: Kāda gan drošības tehnika?

Mihailovs: Jāzina, ka visindīgākās karakurtu mātītes ir noteiktā laikā, vasaras nogalē, vismaz mūsu joslā, tur, kur tek Dona, – Rostovas apgabalā. Vasaras beigās un rudens sākumā viņas gatavojas dēt oliņas. Un, ja esi atskārtis, ka tev iekodis zirneklis, koduma vietu vajag ļoti ātri piededzināt ar uguni. Parasti cilvēkiem ir vai nu sērkociņi, vai šķiltavas. Ja tu 20 sekunžu laikā esi to izdarījis, tad visbiežāk inde vēl nav paspējusi izplatīties pa kapilāriem, tā temperatūras ietekmē vienkārši sarec. Sāp, protams, bet ko lai dara? Vai, re, mans biedrs, zirnekļu speciālists, kurš dzīvo Rostovas apgabalā, – viņš reiz rudenī bija izgājis paķert zirnekļus. Tur ir tie baļķi, nogāzes, stepes gravas, meža tur gandrīz nemaz nav. Nu lūk, un viņam arī iekoda karakurts, pēc tam divas nedēļas nogulēja slimnīcā. Taču viņš tobrīd bija stipri iedzēris, un izrādās, ka alkohols samazina indes iedarbību. Bijis viņš skaidrā, tad slimnīcā būtu nogulējis vairākus mēnešus un nav zināms, ar ko viss beigtos, bet tā – pagulēja dažas nedēļas, viņu izrakstīja, devās mājās. Viss kārtībā.

RL: Ja nemaldos, kaut kur Novosibirskā zinātnieki bija izpētījuši, ka cilvēks dzīves laikā norij noteiktu daudzumu zirnekļu. Tie ielien mutē, kamēr mēs guļam...

Mihailovs: Es domāju, tie ir tik mazi zirneklīši, divus trīs milimetrus lieli, ka būtībā tā nav nekāda nelaime. Jo vairāk, ja ieskatīsimies vēsturē: 18. gadsimtā zirnekļus ieteica kā zāles. Vajadzēja zirnekli iemīcīt maizes mīkstumā un ēst kā tabletes. Jau vairs neatceros, pret kādām slimībām. Cita lieta ir lielie zirnekļi – tas, protams, nav patīkami. Guļot teltī, teiksim. Esmu bijis visādās ekspedīcijās, tur tu liecies gulēt uz zemes. Tev, protams, ir guļammaiss, bet vienalga tev pāri skudras var iemīt taku. Nu, skudras iet savās gaitās, un dievs ar tām, tās ir maziņas. Ja tu tās neaiztiec, tās tevi liks mierā. Bet pāris reižu esmu pamodies no tā, ka man uz sejas sēž prāvs zirneklis, šitik liels. Tas, protams, bija nepatīkami, rodas kaut kāds reflekss. Te nu galvenais ir pārvarēt šo refleksu un vienkārši uzmanīgi viņu nopurināt. Tādi gadījumi mēdz būt. Bet diezgan reti.

RL: Bet sakiet, tie lielie zirnekļi mēdz būt ļoti lieli... Esmu lasījis, ka vislielākajam tikai ķermenis vien esot deviņi centimetri. Tas ir, ar visām kājām viņš ir kā šķīvis...

Mihailovs: Lieta tāda, ka tas atkarīgs no kājām. Teiksim, sarkankāju zirnekļi, kurus amerikāņi sauc par tarantula – bet tie nav mūsu tarantuli, tā ir pilnīgi cita grupa –, viņiem kājas ir īsas, ķermenis drukns, bet kopumā viņi nav tie vislielākie. Savukārt mans vācu kolēģis pirms gadiem 15 ekspedīcijā Laosā atrada ļoti kājainu zirnekli – tam ķermenis nav diez ko liels, toties kājas noklāj vairāk nekā 30 centimetru diametru: tas jau ir krietns pusdienu šķīvis.

RL: Un viņš vēl arī lēkā?

Mihailovs: Nē, viņš nelēkā, tas ir klejojošais zirneklis. Viņi dzīvo visādās spraugās vai zem lieliem nolupušas mizas gabaliem kokos, tā saucamie banānzirnekļi. Tas gan nav precīzs nosaukums.

RL: Viņus var banānos atvest uz šejieni?

Mihailovs: Jā, var, tāpēc arī vācieši viņus nosaukuši par Bananenspinnen. 40., 50. gados, kad bija liels banānu eksports no Meksikas un citām tropu valstīm, ar to nodarbojās slavenā amerikāņu kompānija United Fruit, kuras jau sen vairs nav, tagad to sauc Chiquita. Bet tad tie bija tādi rūdīti kapitālisti, viņi iekrāva banānus, veda uz Eiropu, un tur bija viss, ko vien var iedomāties, jo banānus nogriež, tas ir milzīgs ķekars, un, kas tur pa vidu starp šiem banāniem, to neviens neskatās. Tur bija lērums visādu dzīvnieku un, protams, diezgan liels daudzums tā saucamo banānzirnekļu. Viņi pat no banāniem nokļuva pie speciālistiem un tika aprakstīti kā jaunas sugas. Bet no kurienes jaunā suga? Nu, no Meksikas. Kur šie banāni noplūkti, noskaidrot nav iespējams.

RL: Ko spēj tāds zirneklis? Kādi ir vislielākie zirnekļa upuri, kurus tas medī?

Mihailovs: Pirmām kārtām tarantulus jeb sarkankāju zirneklis, jeb putnēdājzirneklis – nezinu, kā šobrīd ir pareizi, par krievu nosaukumu notiek strīdi, – var medīt nelielas čūskas, putnu mazuļus, peles, kaut ko apmēram tik lielu, tomēr kopumā prāva daļa zirnekļu medī kukaiņus un citus posmkājus, tas ir, izmērs nav visai liels. Kopumā to medījums nav daudz lielāks par pašu zirnekli.

RL: Bet jūs esat atbildējis uz jautājumu, ko uzdeva lasītāji, kuri 2016. gadā Krasnojarskas novadā kādā ciemā bija piedzīvojuši zirnekļu iebrukumu, un kāda sieviete sūdzējās, ka viņai kaut kādā traukā bijusi pelīte, viņš tur iekļuvis un to pelīti nogalinājis.

Mihailovs: Neatceros tādu gadījumu. Jāsaprot, kas tie par zirnekļiem. Lielie, kaut kāds karakurts – vieglāk par vieglu, viņš var gan zirgu nogalināt, gan kamieli. Krasnojarskas novadā viņi nedzīvo, taču viņiem mēdz būt savairošanās uzliesmojumi, un viņi var sasniegt Omsku vai citas Rietumsibīrijas vistālākās dienvidu pilsētas. Tomēr par Krasnojarsku es kaut kā šaubos. Visticamāk, tie bija kaut kādi krusta zirnek-ļi vai mazāki, un, visticamāk, viņi diez vai bija spējīgi... Varbūt tā ir kaut kāda nejauša sakritība. Varbūt to peli no uztraukuma ķēra sirdslēkme.

RL: Baidos, ka vienu otru dāmu, ieraugot karakurtu, arī var ķert sirdslēkme.

Mihailovs: Tā mēdz būt, jā. Bet tur nu vajag nēsāt līdzi attiecīgas zāles.

RL: Ja nemaldos, bija 20 zirnekļu sugas, kuras spēj dzīvot pat sabiedrībās, kompānijās.

Mihailovs: Ir grupas, jā. Bet tas ir reti un galvenokārt saistīts ar lielu barības daudzumu – kad, teiksim, jūras malā pastāvīgi salido liels skaits visādu odiņu vai viendienīšu. Tad jā, zirnekļi aizauž visu jūrmalu. Tādus gadījumus esam aprakstījuši Kaspijas jūras krastā, pēc tam es to redzēju Azovas jūras piekrastē. Nu, tas ir fakultatīvi, zirnekļi tur var sarasties lielā skaitā, tomēr katrs vienalga auž savu tīklu. Viņiem nav kolektīvo medību – kur šis medījums iepinies, tur zirneklis to apēd. Citi zirnekļi tur nemēdz līst. Ir tropu formas, tur ir citādi. Dienvidāfrikā, teiksim, ir aprakstīti zirnekļi, kuri auž kopīgu tīklu, dažkārt pat ir spējīgi kolektīvi baroties. Taču tas ir liels retums, burtiski 3–4 sugas.

RL: Un tomēr tas tiek pieļauts.

Mihailovs: Tādējādi ļoti jaudīgi tiek pārvarēts mednieka instinkts, jo plēsējiem pēc definīcijas jābūt vientuļniekiem. Citādi vienkārši nekas nesanāks. Būs konkurence par resursiem, kuru gandrīz vienmēr ir maz. Ja to ir daudz, tad jā. Taču īstu koloniālo zirnekļu ir burtiski dažas sugas. No 46 000 tas ir ļoti maz.

RL: Mani ļoti pārsteidza, ka ir tādi pērtiķi, kuri dzīvo kopā – normāli dzīvo, taču reizi gadā viens lielais noķer mazo, saplosa gabalos un izdala visiem pa gabalam. Tā visbiežāk ir sociālā pārtikas sadale, taču mani satriec tas, ka viņi spēj kopā dzīvot un veidot attiecības. Varbūt arī zirnekļi nav tādi muļķi?

Mihailovs: Ir vairākas hipotēzes, kā tas būtu varējis rasties. Vismaz Francijā un tālāk uz dienvidiem dzīvo tādi zirnekļi, kuri, kad no olām izšķiļas kāpuri, neaizrāpo katrs uz savu pusi, bet dzīvo īpatnējā kolektīvā. Iespējams, šis kolektīvs pēc tam ir varējis pārtapt kolonijā; tā ir viena versija. Otra versija: kad ēdamā ir daudz, pieaugušie zirnekļi, kuri dzīvo katrs atsevišķi, apvienojas kopā tāpēc, ka te var kārtīgi pieēsties. Un viņiem nākas kaut kā veidot attiecības. Taču svešos tīklos viņi nemēdz līst. Ja tavs tīkls ir beidzies un sākas cita tīkls, viņi pieiet klāt, notiek kaut kāda savstarpēja saklauvēšanās, tīkla vibrācijas – viņi kaut kā vienojas, cits pie cita nelien. Bet, runājot par uzupurēšanos, tās ir, cik uziet. Nemaz nerunājot par to, ka mātīte izdēj olas, kādu laiku par tām rūpējas, tad nomirst, bet izšķīlušies kāpuri var pārtikt no viņas līķa. Atkal jau – viņiem vajag olbaltumvielas, tad nu lūdzu, te jums būs barība. Vai tiek izdētas lielas olas un mazas olas, no kurām nekas neizšķiļas. Dažreiz kāpuri no lielajām olām ēd mazās olas. Tā viņiem arī ir barība. Lūdzu, te jums uzupurēšanās.

RL: Esmu lasījis, ka zirnekļi reizēm mēdzot piedzimt diezgan vārgi. Viņi sākumā nespēj staigāt, jo tam vajag daudz enerģijas. Viņi izdēj simtiem olu, no kurām izšķiļas pavisam nedaudz. Viņiem ir vāja asinsrite.

Mihailovs: Atkarīgs no rūpēm. Ja vecāki ir gādīgi, tad olas labāk saglabājas. Lai gan, protams, kaut kādi parazīti...

RL: Zirnekļi paši? Vai tad tā mēdz būt?

Mihailovs: Nu, vismaz olas viņi ietin ļoti izturīgā tīklā, tātad kokonā. Mātīte sēž ar to kokonu. Ja tas ir klejojošs zirneklis, tad viņi izrok šādas tādas aliņas. Viņi to kokonu pat izliek saulītē, lai tas noteiktā veidā pasildītos, paši staipa tos kokonus šurpu turpu. Vai nu pielipina pie tīkla kārpiņām, vai tur savos žokļos, helicerās. Nē, rūpes mātītēm ir, ļoti maz ir tādu zirnekļu, kuri pamet olas likteņa varā. Pēc tam, kad izšķiļas kāpuri, rūpējas mazāk, bet arī ir aprakstīti gadījumi, kad vai nu mātīte piebaro kāpurus no mutes mutē, vai arī viņai uz vēdera izdalās īpašas pilītes, kāpuri var tās nolaizīt.

RL: Sakiet, lūdzu, kāpēc zirnekļi vajadzīgi?

Mihailovs: Es domāju, ka tas ir nepareizi uzdots jautājums, antropocentrisks – kāpēc cilvēkam kaut kas vajadzīgs? Daba ir iekārtota citādi. Var pateikt citiem vārdiem: tā sagadījies, šādi notikusi evolūcija. Ja reiz viņi nav izmiruši, tātad kaut kāda jēga tur ir, viņi ir atraduši savu vietu dabas sistēmā, šajā sarežģītajā mijiedarbībā. Viņi ir plēsēji, ķer odus, mūsu acīs tas ir pluss. Vai, piemēram, agrāk viņus mēģināja izlaist, lai ēd kolorado vaboles, taču ar tām vispār ir grūti cīnīties. Nemaz nerunājot jau par to, kādu daudzumu kaitīgu kukaiņu viņi mežā apēd, tas nav pat aprēķināms. Simtiem, desmitiem tūkstošu tonnu kaitēkļu. Visādus kaitīgus taureņus, kas ēd skujkokus, vai mizgraužus. Šādi raugoties, no viņiem ir labums. Nerunājot jau par to, ka zirnekļa tīklu var izmantot. Man liekas, Napoleonam bija atnesuši zirnekļtīkla cimdus, kuri bija tik plāni, ka tos varēja ielikt valrieksta čaumalā. Turklāt tas ir ļoti izturīgs audums, šķērsgriezuma vienībā tas ir daudz izturīgāks nekā parastais zīds, kuru izdala zīdtauriņa kāpurs. To ir grūti izdarīt, nākas ķerties pie gēnu inženierijas metodēm: šos zirnekļa dziedzerus implantē visādām baktērijām, un rodas problēma, kā šo tīklu no baktērijām izvilkt. Diemžēl šie darbi ir pa pusei slepeni, jo tas ir saistīts ar visādām militārām lietām, es tikai pa ausu galam esmu par to dzirdējis, un tomēr tas viss ir. Bruņuvestes Vācijā, Dienvidkorejā un daudzās citās valstīs izgatavo nevis no metāla, bet no tā saucamajiem kompozītiem: tas ir organisku un neorganisku vielu sajaukums, un daļa no šiem kompozītiem ir šis pats zirnekļtīkls. Tas palielina izturību un samazina bruņuvestes svaru, un tas, kā jūs saprotat, ir visai noderīgi. Var ļoti ilgi runāt, kāpēc zirnekļi vajadzīgi, taču pati šī jautājuma nostādne man diez ko nepatīk.

RL: Runājot par vienu no vispārsteidzošākajiem tehnoloģijas attīstības produktiem, proti, par internetu, to bieži salīdzina ar informācijas zirnekļtīklu. Vai šai ziņā, tēlaini runājot, var kaut ko mācīties no zirnekļiem?

Mihailovs: Nav vēlams, jo zirnekļiem ir tāds agresijas līmenis, kāds, manuprāt, internetā ir ārkārtīgi nevēlams. Ņemot vērā, ka tikai divas sugas no 46 000 auž kolektīvu tīklu, zirnekļi ir ļoti slikta priekšzīme. Šis salīdzinājums ir nekonstruktīvs.

RL: Cik tālu zirneklis spēj aizceļot ar vēja palīdzību?

Mihailovs: Simtiem, ja ne tūkstošiem kilometru. Jūrā uz kuģiem ir atrasti zirnekļi, kas bija atlidojuši ar tīkla pavedienu, kad kuģis atradās bezmaz 400 kilometru attālumā no krasta, tas ir ļoti tālu. Nemaz nerunājot par kalniem – viņi ir atrasti bezmaz Everestā, tādā augstumā, kur ir mūžīgais ledus, tur neviens nevar dzīvot, bet viņi mēdz tur ielidot. Neatceros, cik kilometru augstumā, sešu vai septiņu, vārdu sakot, ļoti augstu. Viss ir atkarīgs no aerodinamikas, pats zirneklis tīmeklī var aizlidot visur kur. Svarīgi, kāds attiecīgajā vietā ir mikroklimats. Stepes zonā, kur nav koku, vispār var lidot, bet tur siltais gaiss kaut kādā brīdī paceļas, kaut kādā brīdī nolaižas, tāpēc tīkls arī var lidot drīz augstāk, drīz zemāk. Taču pēc idejas tā saucamajā atvasarā – augusta beigās, septembra sākumā – ir aprakstīti veseli lidojošie paklāji, burtiski vairāki metri zirnekļtīkla. Tas ir viens no paņēmieniem, kā jaunie zirneklēni atrod sev mītnes vietu. Tagad, protams, stepe ir saarta, netīrumu arī vairāk un nekā tāda vairs nav, bet pirms gadiem 100–150 – lūdzu, cik uziet.

RL: Bet vai pārtikā zirnekļus ir iespējams izmantot?

Mihailovs: Nu, nezinu, es vispār neesmu pārliecināts, ka kukaiņus... Kaut kādām tropu tautām ļoti patīk to darīt, kaut kādus kāpurus, vaboles, tauriņu kāpurus izmantot...

RL: Tās tomēr ir olbaltumvielas...

Mihailovs: Olbaltumvielas, bet man liekas, tas būtībā ir pēdējais, ko mēs ēdīsim, kad beigsies jebkāda cita augu barība vai mugurkaulnieki. Gribētos atturēties no zirnekļu lietošanas pārtikā. Maigi izsakoties, tas nav garšīgi.

RL: Kā jūs zināt? (Smejas.)

Mihailovs: Ja nu vienīgi kārtīgi apsālot... Varu izteikt minējumu, pats nekad neesmu pagaršojis.

RL: Biju Rīgas dzīvnieku kapos un tur ieraudzīju pieminekli zirneklim. Vai ir kāda iespēja, ka zirnekļi varētu dzīvot kopā ar cilvēkiem kā mājdzīvnieki?

Mihailovs: Kā mājas lutekļi – jā, tas ir ļoti ērti. Ir prāvs lielo zirnekļu daudzums, tie, pirmkārt, maz kož un, otrkārt, nebūt ne visi ir indīgi. Viņus var turēt terārijos, pirms 20–30 gadiem sākās tāda mode. Mums Maskavas zoodārzā ir liels zirnekļu terārijs, tur notiek ekskursijas, tiek stāstīts: re, šis ir indīgs, šo nevajag, bet to tur – lūdzu, to drīkst paņemt rokās. Ja viņu nebaksta un netramda, viņš ir kā kaķītis.

RL: Bet vai ir iespējams nodibināt kontaktu ar zirnekli?

Mihailovs: Neesmu pārliecināts. Uzreiz atmiņā ataust Verhūvena filma “Zvaigžņu kuģa kareivji”: atlidojuši uz kādu planētu, bet tur ir milzīgi mehāniski zirnekļi, kuri tvarsta cilvēkus. Ļoti lietpratīgi uztaisīta, acīmredzot šim režisoram bijuši labi konsultanti. Noskatījies šo filmu, es vēlreiz nostiprinājos pārliecībā: maz ticams, ka šāds vai tāds kontakts ir iespējams. Mēs tomēr esam ļoti atšķirīgi, tāpat kā ar skudrām, lapsenēm, dunduriem. Par skudrām gan francūzis Verbērs ir uzrakstījis grāmatu “Skudru diena”, kurā kaut kāds kontakts ir nodibināts, bet tas jau ir no fantastikas jomas.

RL: Es runāju ar Andreju Pojarkovu, suņu un vilku speciālistu. Viņš teica, ka salīdzinājumā ar to, ko viņš novēro klaiņojošu suņu vidū, – kāds vēl kino? Kāds teātris? Suņi ir daudz interesantāki. Vai jūs varat zirnekļu novērošanu salīdzināt ar teātri?

Mihailovs: Protams, var salīdzināt. Taču viņi ir pavisam citādi. Mugurkaulnieki mums kaut kādā mērā ir tuvi, tos mēs spējam saprast un kaut kā izlaist caur sevi. Ļoti daudz paralēļu. Bet zirnekļi... Saprotiet, tas ir pavisam kas cits, tas ir interesanti, bet viņi ir kā citplanētieši, ja vēlaties.

RL: Bet varbūt tieši pats šo dzīvo būtņu svešādums tad arī mums liek pret tiem izturēties ar piesardzību? Vispār dzīvnieki parasti dzīvo savu dzīvi, it kā nekādu cilvēku nebūtu. Tas vienmēr ir kaut kas principiāli svešāds.

Mihailovs: Iespējams, jā. Saprotiet, es esmu naturālists, un tādu cilvēku nav pārāk daudz. Naturālisti kaut kā citādi domā: re, šī ir daļa no dabas, tā arī, un arī es esmu daļa no dabas; šādi raugoties, mēs visi esam tuvi. Tādēļ man personīgi šādas pretrunas nav. Bet cilvēkam, kurš nav naturālists un domā pirmām kārtām antropocentriski... Tas nav nekas slikts, tas ir normāls egoisms, raksturīgs jebkurai būtnei. Es to redzu mazliet citādi. Protams, es arī varu nostāties egoista skatpunktā, taču man ne visai gribas.

RL: Bet, izejot no profesionālās novērošanas un nostājoties parastā cilvēka skatpunktā, ko jūs varat pastāstīt no savas pieredzes? Kas jūs, novērojot zirnekļus, aizķēris un izbrīnījis kā cilvēku?

Mihailovs: Es teiktu, ka man zirnekļu novērošana vienkārši sagādā prieku kā naturālistam, nepavisam nav obligāti to kaut kā apcerēt. Diemžēl tagad tik bieži nemēdzu būt dabā, un redze man ir diezgan slikta, taču agrāk, kad izgāju mežā, – var vienkārši skatīties uz zirnekļa tīklu un meditēt vai skatīties, ko viņi, tie zirnekļi, tur dara. Galīgi nav obligāti apzināties, ka šī, lūk, ir tāda suga, Linyphia triangularis vai Araneus diadematus, tas nav svarīgi. Vienkārši interesanti – kāda vienreizīga būve, ko viņi dara, piemēram, tēviņš ar mātīti. Šite mātīte tēviņu neapēd, turpretī te – paskat tik, kaut arī tēviņš ir lielāks par mātīti, arī tā mēdz būt. Ļoti reti. Un šeit mātīte sēž paslēptuvē, tu piebiksti tīklam, viņa izlien ārā – domā, ka muša atlidojusi. Bet tur, lūk, klejojošais zirneklis skrien, un viņam uz vēdera ir daudz, daudz mazu kāpuriņu, viņš tos pārnes uz citu vietu – te visu ko var sacerēt, tomēr tas vienalga ir naturālista skatiens.

RL: Tomēr vai, šādi raugoties, ir kaut kas tāds, kas jūs novērojumos ir pārsteidzis? Vai arī jūs par zirnekļiem jau visu zināt?

Mihailovs: Nē taču, domāju, ka ne visu. Nesen mans biedrs – jaunāks, redze viņam labāka – aizbrauca ekspedīcijā un ieraudzīja, ka mazmazītiņi zirneklīši, 2–3 milimetrus lieli, arī dzīvo lielos kolektīvos. Turklāt tie nav vis nekādi tropi, bet Karēlija, faktiski taigas zona, jau tundras sākums. Tas nekad nav bijis aprakstīts, var teikt – atklājums.

RL: Vai ir iespējams, ka zirnekļi vēl attīstās?

Mihailovs: Domāju, ka jā, un nebrīnīšos, ja kaut kur veidojas jaunas sugas – jo tās visu laiku lielā daudzumā tiek aprakstītas. Pilnīgi iespējams.

RL: Nujā, vīrusi taču cilvēka radītās vides ietekmē mainās, varbūt arī zirnekļi sāks kaut kā ēst plastmasu vai kaut ko tādā garā...

Mihailovs: Nu, tas pagaidām nav aprakstīts. Tomēr jāpagaida daži tūkstoši gadu, tik ātri tas nenotiek. Es domāju, vienkārši nevajag steigties.

RL: Ir zināms, ka cilvēki, kad viņiem bija kaut kāda saistība ar dzīvo dabu, centās to rituāli padarīt sakārtotu. Kad jums jānosit zirneklis, vai jūs veicat kaut kādus rituālus?

Mihailovs: Nē, es tos vienkārši nogalēju – tādos daudzumos! Nu, agrāk galēju, tagad jau vairs ne, vairs nemēdzu iet dabā. Toreiz kaut kā par to nedomāju, jo biju audzināts materiālistiskā pasaules ainā, šis aspekts mani neinteresēja.

RL: Bet tagad?

Mihailovs: Arī tagad tas mani ne pārāk interesē, jo es tomēr sevi pieskaitu pie tradicionālās Eiropas 19. gadsimta, 20. gadsimta sākuma kultūras un zinātnes, tur šāds jautājums netika uzdots. Nemaz nerunāšu par tām neskaitāmajām nabaga vardēm, kurām iznīcina muguras smadzenes, par nabaga žurkām, kurām nogriež galvu... Ko nu es jums stāstīšu, pats to visu zināt.

RL: Vai zirnekļus var ietekmēt ar domas spēku?

Mihailovs: Domāju, ka nevar. Lai gan studiju gados, kad es rakstīju diplomdarbu, mani palūdza savākt vaboles – tieši vaboļu galvas – kaut kādam speciālam darbam, kaut kādu nervu mezglu pētīšanai. Un man pateica, ka esot ļoti svarīgi, lai šīs vaboles pirms nāves nenervozētu. Iedeva tādu burciņu ar dzeltenu šķidrumu, īpašu ķīmisku fiksatoru – nevis spirtu, bet kaut ko citu, man liekas, Buēna vai Cenkera šķidrumu. Es toreiz visus kukaiņus ķēru “uz gaismu” – tas ir tāds liels palags, lampa; naktī visas šīs vaboles lido, daudz, daudz vaboļu. Savācu veselu puslitra burku un domāju: viņas tur nervozē vai tomēr ne? Es viņām, protams, visām norāvu galvas, ieliku tajā dzeltenajā šķidrumā, taču baidos, ka varbūt izdarīju nepareizi, droši vien viņas tomēr nervozēja.

Pateicība Inesei Cerai, kura palīdzēja ar terminoloģiju un zirnekļu izprašanu.