“Redzi, ir tāda lieta…”
Foto: Andris Kozlovskis

Ar dzejnieku Knutu Skujenieku Salaspilī sarunājas Ieva Lešinska

“Redzi, ir tāda lieta…”

Rīgas Laiks: Tu saki, ka skolas laikā biji komjaunietis, jo vienkārši gribēji darboties...

Knuts Skujenieks: Es darīju, daudz neskatoties apkārt. Paldies Dievam, es neielīdu tai lietā tik dziļi iekšā, bet, ja es būtu cita gadagājuma, tad no manis varētu iznākt tāds fanātiķis kā, teiksim, Jeronīms Stulpāns, kurš uz savas kristālskaidrās ticības pamata nojuka prātā. Elementāri. Un nevar zināt, kā viņam tur bija ar to etiķi  – vai viņš to bija nejauši iedzēris vai tā tomēr bija pašnāvība. Rakstnieku savienībā viņš brēca par sociālistis-ko reālismu, par kuru praktiski visi jau sen bija aizmirsuši. Ar Jeronīmu, redz, nevarēja būt cits variants. Vai nu viņš būtu mācītājs, vai arī attiecīgs padomju aktīvists. Jo tie vienkārši ir fanātiski cilvēki. Man tie bija uzplūdi, bet, paldies Dievam, pamazām aizgāja. Vienu no savas klases biedrenēm es, piemēram, biju uzņēmis komjaunatnē, bet pēc tam piedalījos viņas iesvētībās. Var redzēt, kāds es klasē esmu bijis komsorgs.

RL: Universitātē mācoties, tu laikam satiki Ojāru Vācieti?

Skujenieks: Ojārs bija, liekas, 5. kursā – bet viņam bija ne visai veiksmīga pedagoģiskā prakse un viņš aizgāja projām, pat nesaņēmis diplomu. Apvainojās, jo kā dzejnieks viņš bija saņemts atplestām rokām, bet kā pedagogs novērtēts viduvēji. Vienā literāro darbu apspriešanā viņš mani ņēma priekšā. Varbūt pat drusku pār-šāva pār strīpu, lai gan principā tie dzejoļi patiešām bija ļoti nepatstāvīgi. Bet Ojārs uzskatīja, ka es esmu šausmīgi apvainojies un ka es to apvaino-jumu turu. Es viņam nevarēju nekādi pēc tam  – praktiski līdz viņa nāvei  – pierādīt pretējo. Vienreiz es arī startēju kā autors Jauno autoru seminārā. Tur man bija tādi referenti kā Jānis Plotnieks un Monta Kroma, kuri man silti ieteica ar dzeju nenodarboties. Nu, godīgi sakot, ja es šodien būtu skatījis tādus dzejoļus… Nu, varbūt, varbūt es būtu bijis drusku žēlsirdīgāks, bet ne pārāk. Galvenais, normālai dzejai viņi bija par programmatisku. Tiesa, visa dzeja tajā laikā bija programmatiska. Ne vienmēr tā pat bija kaut kāda padomiska ideoloģija  – starp citu, tajos dzejoļos tās arī nebija, bet, vienalga, tur bija visādi morāli uzstādījumi un vēl viskautkas tāds, par ko var nākt tikai smiekli. Arī Maskavā Gorkija Literatūras institūtā mācīdamies, es piedzinu smadzenes pilnas ar globāliem mērogiem un globālām idejām, bet ar to tolaik visi slimoja  – pietiek palasīt Vācieša “Einšteiniānu” un Belševicas “Klodu Izerliju”  – vai tad es sliktāks? Man arī bija plašākas ieceres! Nu, un ar šitām plašākajām iecerēm mani arī čeka savāca. Institūtā gan jau bija šis te brīvdomības gars  – tur sāka kā kucēnam palēnām vērties acis vaļā.

RL: Ja salīdzina universitāti un tālāk institūtu  – Maskavā bija brīvdomīgāki un interesantāki kolēģi vai arī tur ideoloģiskā ziņā bija brīvāk nekā šeit?

Skujenieks: I tā, i tā. Jo tur tomēr bija internacionāls sastāvs, tur tā amplitūda bija ļoti plaša. Rēķini, kas tas par laiku  – poļu bunte bija apspiesta un ungāru vēl nebija sākusies, parādījās Hruščova referāts  – nu, viss šitas komplekts. Tā ka es biju pareizā laikā un pareizā vietā. Nacionāļi dibināja vienu fronti pret krievu šovinistiem, un bija arī krievi, kuri bija mūsu pusē un turēja mūsu kanti. Kad juta, ka sāk kaut kādā veidā tie šovinisti plātīties vai par kādu ņirgāties, bez garām runām – pa purnu. Divus krievus par opusiem, kas tika pasludināti par pretpadomju, gribēja izslēgt no komjaunatnes un no institūta.

Komjaunatnes sapulce, atnācis viens no rajona partijas komitejas, bet viņam saka, jums, cienītais, te vispār nav jāatrodas, jūs acīmredzot nezināt VĻKJS statūtus; un tagad mēs te demokrātiski balsosim. Balsoja un pārbalsoja, līdz kamēr abus tos čaļus neizslēdza ne no komjaunatnes, ne no institūta, iedeva tikai kaut kādus rājienus. Tā ka mēs cīnījāmies arī tīri politiskās demagoģijas plāksnē. Tajā ziņā bija labs rūdījums. Mēs tur cīnījāmies arī citās frontēs. Mani tur cītīgi ekspluatēja kolēģis Matss Trāts. Viņš ierodas pie manis un saka: un tagad tu man stāstīsi par asociācijām, un tagad tu man stāstīsi par apziņas plūsmu…

RL: Bet apziņas plūsma  – kur tad tu ņēmi apziņas plūsmu?

Skujenieks: Mēs ļoti daudz izmantojām poļu valodu, tāpat arī čehu un serbu, kurās ielauzījāmies vispirmām kārtām, lai var lasīt presi, kurā tomēr bija diezgan daudz atšķirīgas informācijas, salīdzinot ar padomju, un, otrkārt, mēs dabūjām tādā veidā angļu, franču, amerikāņu mūsdienu literatūru. Es izlasīju, teiksim, Sartru, Folkneru  – to visu es pamatā lasīju poliski, jo krieviski tikai sāka parādīties pirmie asniņi. Poļu Literatura nāca iekšā bez īpašas cenzēšanas  – tur bija poļu disidentu reportāžas Ungārijas notikumu laikā. Cik bija iespējams, mēs izglītojāmies. Jo mēs bijām šausmīgi badaini, un tad cilvēks var aprīt neiedomājamus kvantumus.

Informācija bija ļoti trūcīga, bet mēs iemācījāmies atsijāt.

RL: Institūtā bija arī Vizma Belševica, vai ne?

Skujenieks: Jā, to pirmo gadu mēs bijām kopā  – Vizma bija otrā kursā, es  – pirmajā. Pēc tam viņa pārgāja uz neklātieni. Labu laiku es paliku institūtā viens pats latvietis. Bet tad atradās studenti no citām augstskolām un izveidojās Baltikums.Tas radās uz leišu biedrošanās bāzes un kļuva par visu baltiešu gan māksliniecisko ansambli, gan klubu  – ar visu kopā saiešanu un tā tālāk. Ja Igaunija un Lietuva savējos vēl daudzmaz atbalstīja, Latvija bija ārkārtīgi naidīgi noskaņota. Teica, ka tas esot nacionālistu perēklis. Viņi gan, tiesa, nekļūdījās.

RL: Tikai tāpēc, ka savākušies baltie-ši, vai tāpēc, ka jūs tur arī diskutējāt par politiku?

Skujenieks: Lieta ir tāda: protams, mēs tā laika apziņas līmenī nepieprasījām tūlīt uz brokastu laiku neatkarību. Jo galu galā, katram ābolam, katram bumbierim ir savs laiks. Bet runājām, ko varētu darīt, lai stāvokli uzlabotu. Jo mums bija ekonomisti, metalurgi, autoceļu inženieri  – tur bija visdažādākās specialitātes no visām malām. Akurāt “Dievs, svētī Latviju” mēs nedziedājām, jo tomēr vajadzēja sargāties, jo neba nu mūsu kompānija bija gluži bez ausīm.

RL: Vai tu zini, kas tās ausis bija?

Skujenieks: Par vienu otru es zinu, bet nezinu, vai viņi tie bija tajā laikā, vai par tādiem kļuva vēlāk. To es zinu sakarā ar savu lietu.[1. 1962. gadā Knuts Skujenieks līdz ar vairākiem citiem tika notiesāts uz 7 gadiem labošanas darbu nometnē par pretpadomju aģitāciju un neziņošanu par bīstamiem valsts noziemgumiem.] Es zinu, ka tur mani izsekoja, palīdzēja vākt informāciju un tā tālāk, saņemot par to, teiksim, pusgada zinātnisku komandē-jumu uz Štatiem. Bet paldies Dievam, tie cilvēki jau ir viņā saulē. Kad vēlāk ar viņiem kaut kur satikos, es vienkārši negribēju ar viņiem ielaisties nekādās runās. Jo, teiksim, provokators  – es to vienmēr esmu atstājis uz viņa paša sirdsapziņas. Es domāju, ka tā ir pareizāk. Lieta ir tāda: man viņi nav patīkami un man viņi nav simpātiski, bet es netaisos viņus kaut kādā veidā tiesāt vai no viņiem kaut ko paģērēt. Jo es uzskatu, ja cilvēkam ir sirdsapziņa, tad viņš pats sevi notiesās vēl briesmīgāk. Un ja viņam tās sirdsapziņas nav, tad arī nebūs. Nezinu, kurā brīdī, bet es sapratu, ka nekādu taisnības uzvaru, nekādu izlīdzinājumu attiecībā uz pagātni panākt vispār nevar. Ir skumji skatīties uz cilvēkiem, kuri vēl joprojām dzīvo šajā savā pagātnē un mēģina tur kaut ko noskaidrot, tiesā padarīt to publisku. Jo kas ir bijis, tas ir izbijis. Tāpat izmeklētāji vai tiesneši, visi tie stukači un pārējie  – tie ir marionetes būtībā. Tur ir vienkārši vājš raksturs vai slikts raksturs  – kā kuro reizi, bet Dies ar viņiem.

RL: Ir jau arī gadījumi, kur cilvēki aizgājuši pie dieviem tikai tāpēc, ka kādam nav sirdsapziņas. Cik tālu tava lielā piedošana sniedzas?

Skujenieks: Es tev pateikšu, lieta ir tāda: varbūt man pat tā nav īpaša piedošana. Ja var konstatēt, teiksim, kriminālu nodarījumu, par to ir jātie-sā. Bet nekur nav teikts, ka jātiesā pēc kaut kādiem bargākiem likumiem  – tikpat labi tas var būt arī nosacīti. Ļoti svarīgi, lai ir skaidri un gaiši zināms, ka šis cilvēks ir notiesāts, ka viņa darbība ir kvalificēta kā noziegums. Tiesāšanai nav jābūt atriebībai. Lielākā daļa cilvēku joprojām grib to kā kompensāciju par pāridarījumu. Man nevajag kompensācijas.

RL: Bet ja tu iedomājies, ka būtu varējis izvairīties no kaut kādām situācijām, būtu izvēlējies kaut ko nedarīt – tu nepaņemtu kādas grāmatas, izvairītos no kādas tikšanās – vai tu šādu alternatīvu pieņemtu? Lai tev nebūtu jāsēž tie septiņi gadi. Vai tu tomēr darītu tāpat, jo tā vienkārši ir normāla dzīve?

Skujenieks: Tas arests un tālākais priekš manis bija pilnīgi negaidīts. Tāpat kā tas bija negaidīts visiem cilvēkiem, kas mani pazina. Tajā kampaņā arestēja atsevišķos sabiedrības slāņos un ne tos, kuri varētu būt, no sabiedrības viedokļa, visdrošākie kandidāti. Tā bija iebiedēšana. Tajā laikā mēs ar dažiem kolēģiem – arī Vizmu – gatavojāmies Rakstnieku kongresam un gatavojāmies izbalsot veco valdi. Turpretim pretpadomju organizāciju, par kuru bija runa, faktiski reāli veidoja čekas izmeklēšanas kabinetos. Bija varbūt pāris zēnu, kuriem bija kaut kādas idejas, kā vajadzētu ar to Latviju darīt un kā vajadzētu tikt arī pie neatkarības un tā. No tiem es uzklausīju vienu un par to dabūju attiecīgu pantu par neziņošanu. Tas man bija vēl otrs pants – bez aģitācijas un propagandas. Un tas pants man ir pilnīgi ordeņa vērts. Kad mani mēģināja ļoti prasti vervēt, es teicu, draugi mīļie, jūs esat aizmirsuši, kādu pantu jūs man iedevāt  – ko tad jūs gribat  – no neziņotāja iztaisīt ziņotāju? Tā tās lietas nenotiek!

RL: Kādā veidā tā vervēšana notika?

Skujenieks: Nu, viņi mani uzaicina ciemos uz viesnīcas numuru. Sēž tas, kurš ar mani runās, laikam apakšpulkveža činā, pie tam viņš man ir pazīstams  – savulaik ir novalkājis manas bērnu drēbītes un es savukārt esmu novalkājis viņa vecākās māsas drēbes. Viņam dulla māmiņa, kura bija iefīrējusi viņu milicijā, pēc tam robežsargu skolā, nu, un tālāk jau ir zināms, vai ne. Nu labi, mēs tagad satiekamies  – un viņi, protams, ir divi  – vienmēr ir divi. Es, protams, apvaicājos vispirms, kā klājas māsām, kā mammai. Parādās galdā konjaka pudele un trīs šokolādes konfektes. Sākam sarunu. Tagad viņš saka  – klausies, tu nevari mums tā drusciņ kaut ko… nu, piepalīdzēt, grūti laiki un tā. Es saku  – paklau, parunāsim kaut ko citu tagad  – par copi vai par dāmām, ko tur par tādiem sūdiem?

RL: Kurā gadā tas notiek?

Skujenieks: Nu, es iznācu sešdesmit devītajā, tas varētu būt uz kādu septiņdesmit otro, no sākuma man bija cits kurators, tas, kurš kūrēja literātus, Pumpurs. Tas bija džentlmenis, laikam pat bija drusku studējis filoloģiju, ar vervēšanu nenodarbojās. Bet tas, par kuru es runāju, bija tāds diezgan neaptēsts džeks, tas Agris Bergmanis  – provinces zēns. Labi. Sēžam. Viens riņķis. Tad otrs riņķis. Tad es saku: klausies, nu, ko tu dīc kā tāda zila muša? Nu nebūs, nu nekas mums nesanāks. Labi, atkal par kaut ko parunājam. Beigās viņš saka:  es tev iztaisīšu tā, ka tev suns maizi no rokām neņems! Es saku: zini ko, izbeidz muldēt. Ne tu taisīsi, nekā. Jo ja tu to būtu varējis, tu jau sen to būtu iztaisījis. Nav te man ko rādīt savas kroņa dusmas. Tev pašam dikti vajag to, ko tu man te tagad? Es tev prasu tīri privāti, kā čomam  – tev vajag šito visu? Viņš, protams, klusē. Pa to laiku tas konjaks bija cauri un parādījās otrs konjaks, bet jau bez zacenes  – klusā cerībā, ka sadzersies un paliks mīkstāks. Domāts jau bija labi, bet iznāca otrādi. Saruna ievelkas. Rezultāta nav. Beigās visi griež ārā kabatas un lasa kopā rubčikus, klientu ieskaitot  – pa trijiem sametām trešajam konjakam – tas vairs nav par kroņa naudu, bet par saviem tugrikiem. Sākumā mēs vēl runājām tā un tā, bet beigās es pār-skaitos. Biju diezgan smagā ķitē, bet arī tik nikns, ka varēju tomēr iesēsties taksī un atbraukt līdz mājām.

RL: Saki, vai tev lēģerī nekad nebija bail?

Skujenieks: Varētu teikt, ka samērā drīz man nebija bail. Viena iemesla dēļ: es zināju, ka pēdējais vārds pieder man, es varu izdarīt pašnāvību. Un to es teicu arī tiem, kas draudēja sapūdēt karcerī. Es teicu, neko tu nesapūdēsi.

Par savu dzīvību vai par savu nāvi es būšu noteicējs. Tas ir klasiskais stoiķu piegājiens: durvis ir vaļā – ej ārā. Tad, kad es nonācu lēģera slimnīcā un es redzēju pāri pār žogu  – kaut kur tur tālumā bija lēģera kapsēta. Kad es to ieraudzīju, man bija skaidrs, ka šite jau nu es negulēšu. Jo tajā laikā bija tā, ka tuviniekiem līķi neizdeva. Skaitījās, ka cilvēks, kas ir iztaisījis tādu blēdību, ka nomiris, nav atsēdējis visu piespriesto laiku. Manā laikā vēl nedeva ārā. Vēlāk dzirdēju, ka dod.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Maijs, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela