Nākotne ir tipveida pupos

Lauku sižeti latviešu literatūrā ir ierasta lieta. Taču, ja runājam par vēsturi, tad gan pirmskara, gan pēcpadomju rakstnieki ar “laukiem” lielākoties ir sapratuši tradicionālo zemnieku saimniecības modeli. Turpretī aizvien senākajā padomju ērā šī pastorālā vide tika neatlaidīgi (un brīžiem gaužām neveikli) pakļauta mehanizācijai, kolektivizācijai un savādai, gandrīz pretdabiskai kārtībai, kas prozā – vismaz tādā, kas iztur laika pārbaudi, – ir atspoguļota visai reti. Vērtējoši spriedumi par šo iekārtu lai paliek vēsturiskām diskusijām. Literatūrā interesantākie sižeti rodas tieši pretēju spēku sadursmes punktā, it sevišķi tad, ja tam visam pa vidu turpinās tas, ko vienkāršības labad varētu dēvēt par “ikdienas dzīvi”.
Ēriks Hānbergs šo lauku dzīves griezumu ir tēlojis divos radniecīgos, taču diezgan atšķirīgos veidos. No vienas puses, būdams avīzes Cīņa ilggadējs korespondents un lauksaimniecības nodaļas vadītājs, viņš ir atspoguļojis tās (dzīves) praktisko daļu un nebeidzamo pielāgošanos laikmeta prasībām. No otras puses, būdams rakstnieks, Hānbergs strādā ar lauku ikdienas literāro materiālu – cilvēciskajām pretrunām attiecībās ar sabiedrisko iekārtu un dabu, noklusētām vai, tieši otrādi, pārlieku skaļi izteiktām jūtām, kā arī šķietami neizsmeļamo absurda klātbūtni aiz katra stūra.
Ēriku Hānbergu joprojām mēdz saukt par “kolhozu rakstnieku”. Taču viņa biogrāfijā tas ir tikai atsevišķs, lai arī spilgts posms. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Hānbergs kopā ar Imantu Ziedoni nekavējoties atgriezās pie tradīcijām un nodibināja konkursu par sakoptāko lauku sētu. Tas pastāvēja vairāk nekā 15 gadu, un tā noslēgumā sadarbībā ar Aivaru Berķi un Dainu Bruņinieci tapa grāmata “100 lauku sētas Latvijā”. Runa tajā ir par lauku dzīves modeli, kas šķiet atbilstošs mūsdienu pieprasījumam – uzņēmējdarbības virzieni un tehnoloģiskie risinājumi mainās. Izpratne par to, kas ir un kas nav tradicionāls, svārstās individuālas un kolektīvas gaumes ietvaros. Toties cilvēku dzīvi saskaņā ar dabu neviens joprojām nav atcēlis.

S. K.

Rīgas Laiks: Ērik, vai tu esi padomju cilvēks?
Ēriks Hānbergs: Es biju tajā padomijā ieaudzis. Bērnībā man likās, ka tas ir dabisks process. Vēlāk, kad kaut cik nācu pie apziņas, uzzināju, ka Čērčils, Rouzevelts un Staļins mums ir iedalījuši šādu likteni. Bet no bērnības atceros, ka tad, kad atgriezāmies dzimtajās mājās no Kurzemes katla, tur jau bija pilns ļaužu. Tad mēs dzīvojām pie tantes. Tēvs pirms kara bija noslēpis radio, un kaimiņi nāca pie mums klausīties, ka tūlīt nāks angļi un amerikāņi... Taču tas nenotika, un es atceros, ka tēvs teica: “Tagad jādomā, kā dzīvot un kā dēlu skolot.”
RL: Un uz kurieni viņš tevi sūtīja mācīties?
Hānbergs: Pamatskolā es gāju Birzgalē.
RL: Tātad uzaugi laukos?
Hānbergs: Jā, jā! Es esmu pilnīgs laucinieks.
RL: Vai jūs pirms kara dzīvojāt tēva būvētās mājās?
Hānbergs: Tās bija mantotas. Tēvs no Kurzemes apprecēja manu mammu Irmu Brāķeri, un viņai bija dzimtas mājas. Gruntīgas mājas. Mums bija 60 hektāri zemes.
RL: Kā tad jūs nenokļuvāt kulakos?
Hānbergs: Tāpēc, ka tad, kad mūsu mājās iemitinājās vietējie, mēs apmetāmies pie tantes Ātiņos, un tas jau bija cits pagasts un cits apriņķis. Savās dzimtajās mājās mēs vairs neatgriezāmies.
RL: Un tad jums nekā nebija?
Hānbergs: Nu, jā, bet tas ir garāks stāsts. Iespējams, ka vācu laikā tēvs bija aizlicis kādu vārdu par kaimiņu, kurš bija bišķi sarkanīgs. Savukārt, kad kaimiņš atgriezās no Francijas, no kaut kāda viegla tipa vācu laika lēģera, tas, iespējams, aizlika vārdu par manu tēvu. Tā laika diplomātija un izdzīvošanas gudrība slēpās arī tādā faktā, ka bērnībā mani kā puiku virzīja par pionieru vienības priekšsēdētāju – lielsaimnieka dēlu. Tas bija diezgan dīvaini. Un ne māte, ne tēvs nepretojās.
RL: Bet tu biji normāls pionieris ar ticību ideāliem?
Hānbergs: Kad gāju vidusskolas pēdējā klasē, tēvs nomira. Bet es tai laikā iestājos komjaunatnē. Māte sestdienās brauca man pretī uz internātu. Kad es viņai to pateicu, viņa tūlīt apgrieza ragavas riņķī un aizbrauca. Bet es ļoti īsu laiku biju tajā komjaunatnē.
RL: Kā tas var būt?
Hānbergs: Jo mums Vecumnieku vidusskolas fasādē bija tāds mazs bareljefiņš – Staļins. Tas ar laiku bija kļuvis zaļš. Un vienreiz es kādā starpbrīdī neapdomīgi pateicu: “Redz, kā vecais nosūbējis!” Par to mani arī izslēdza no komjaunatnes. Toreiz mamma atkal atbrauca man pretī uz internātu. Kad es viņai to izstāstīju, viņa sāka raudāt, jo saprata, ka nu ir ziepes. Man to vajadzēja visās autobiogrāfijās rakstīt iekšā. Vecumnieku vidusskolas direktors Heinrihs Siliņš savā laikā man mācīja: “Ērik, kad tu kaut kur stāsies, tad autobiogrāfijā raksti, ka esi cēlies no zemniekiem, raksti, ka jums bija 60 hektāri, to neslēp. Bet raksti, ka aramzeme bija tikai 24 hektāri, pārējais – krūmāji un pļavas.”
RL: Tu tās mājas pēc atmodas atguvi?
Hānbergs: Jā. Bet tur viss bija nopuvis. Vienīgais, kas palicis, re kur, draugi man izzāģēja guļbūves mājas paksi no istabiņas, kur esmu dzimis.
RL: Un cik daudz zemes bija pie tantes mājas?
Hānbergs: Tā arī bija liela saimniecība. Mēs tur saimniekojām kopā ar tanti; mans tēvs vadīja šo saimniecību, un vēl tur bija divas citas ģimenes, īrnieki. Bet 1949. gadā tanti izsūtīja. Un dīvainākais, ka tajā nedēļā, kad es no skolas atgriezos, tantes gals jau bija tukšs, mēbeles izvāktas, bet viena skapja durvis vaļā, un es kaut kā pilnīgi nejauši tur aiz šķērslīša atradu kārbiņu ar cara laika zelta monētām.
RL: Neticami! Un kur tu tās liki?
Hānbergs: Tur bija vesela afēra. Daļu atdevu mammai, bet par savu daļu nopirku beidzot sev, puikam, radio.
RL: Bet ko tad padomju laikā varēja darīt ar zeltu?
Hānbergs: Divi bijušie Vecumnieku skolnieki Rīgā bija pazīstami ar zobu tehniķi. Caur tiem.
RL: Bet es vēl, piemēram, atceros, ka kolhozs neko nemaksāja, atlīdzību saņēma graudos, kuri pēc tam vēl bija jāved uz dzirnavām samalt. Tas bija diezgan vājprātīgi, tu biji pilnīgi piesaistīts zemei kā tāds dzimtcilvēks. Taču visas manas primārās sajūtas veidojās laukos. Saki, cik lielā mērā tu esi lauku cilvēks?
Hānbergs: Lauki manā dzīvē jau no bērnības ienāca gluži ķermeniski. Tēvs un māte mani pie lauku darbiem radināja ļoti gudri. Man bija maza izkapts, mazs grābeklītis, es nebiju nokalpināts, es biju iesaistīts. Pēc tam jau ar mazajām ecēšiņām ecēju sējumus, drīkstēju pavadāt zirgu pa vagām. Vai, kad drusku paaugos, tēvs ļāva vadīt zāles pļāvēju. Tā bija gudra ievadīšana. Līdz ar to es nekad neesmu bijis pret lauku darbiem nīgrs. Vienmēr esmu ar prieku iesaistījies. Mēslu talkās man zirgus uzticēja. Es atceros, tantei bija droši vien iemainīta vai atstāta kara laika ķēvīte. Vienreiz, kad es ar to jāju uz pļavu, tā ķēvīte paklupa un es nokritu un pārvēlos pār mazu grāvi. Ķēvīte uzreiz apguļas un gaida, kamēr es attapšos un uzrāpšos atpakaļ. Tātad frontē trenēta. Tā ka šī bērnība un lauku darbi man noderēja, jo dzīvē iekārtojās tā, kā iekārtojās. Laukos es jūtos droši.

RL: Es savukārt ļoti labi atceros, kā laukos brūvēja alu, bet es bērnībā drīkstēju pagaršot putiņas. Un tā es tās putiņas vienreiz, otrreiz, trešoreiz pagaršoju, kamēr jau biju pilnīgi zaļš. Kā Staļins. Vai tu atceries savu pirmo piedzīvojumu šajā ziņā?
Hānbergs: Pamatskolā man tādu nebija. Vēlāk vidusskolā mēs šo to ar vīniņiem mēģinājām. Bet bērnībā, vēl pirms kara, kad puišelis biju, mums tur bija gan dienesta meitas, gan dienesta puiši, un laikam jau viņi gribēja saimnieka dēliņu izjokot. Tad nu es viņu vadībā biju tā sapīpējies, ka ceļā no šķūņa uz mājām uz taciņas paģību. Bet tas man netraucēja vidusskolas pēdējās klasēs sākt pīpēt. Es diezgan ilgi nopīpēju. Tagad jau pat neatceros, cik gadus es esmu pilnīgi atteicies no pīpēšanas.
RL: Es iedomājos, ka lielo tautu romāni pamatā tomēr ir pilsētas romāni, bet latviešu literatūrā, vismaz sākot ar 19. gadsimtu un līdz padomju laikam, pilsētas sižeti ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Kas laukos ir tāds, kas dod rakstniekiem literāro materiālu?
Hānbergs: Es domāju, ka pats galvenais ir šīs daudzveidīgās dabiskās izpausmes. Viss aug, zied un briest! Un lopiņi. Un visas šīs attiecības, saimes dzīve. Tāpēc jau “Straumēni” bija tik populāri. Jo, ja lasāmību Latvijā nācijai paātrināja Vilis Lācis, tad “Straumēni” – tas bija notikums. Ne velti pavisam nesen man Ilgonis Bērsons uzdāvināja maziņu “Straumēnu” izdevumu, ko vācu laikā izplatīja kareivjiem frontē. Tas liecina par to, cik dziļi šie “Straumēni” ir bijuši nācijas apziņā. Un padomju laikā tas turpinājās, šie lauku romāni un stāsti.
RL: Bet interesanti, ka liela daļa rakstnieku, kas rakstīja par laukiem, tomēr nerakstīja laukos. Dzīvoja viņi pilsētās.
Hānbergs: Nu, mums jau tie rakstnieki, tiklīdz ieguva zināmu vārdu, kā Egons Līvs, tā uzreiz uz Rīgu...
RL: Tu arī?
Hānbergs: Jā. Bet, starp citu, 17 gadu laikā es biju tā iedzīvojies Liepājā, ka, ticiet vai neticiet, pilnīgi novājēju, kad pārcēlos uz Rīgu. Iespējams, ka tad man arī piemetās dilonis.
RL: Tas jums ir kopīgs ar Ziedoni, vai ne? Viņš taču arī Rīgā ar diloni slimoja.
Hānbergs: Mēs ar Imantu bijām vienā jauno autoru seminārā, pat vienā istabā. Un tad gadu gadiem mums nebija nekādu sakaru. Mēs abi divi rakstījām par laukiem. Un pēc tam Tērvetes sanatorijā šad tad kopā bijām. Esmu bijis sanatorijā gan Krimā, gan Cēsīs. Un tad 15 gadus ārstējies Tērvetes sanatorijā. Ilgākais termiņš man bija 10 mēneši. Citreiz pieci, četri, trīs. Tie man bijuši ražīgākie darba gadi.
RL: Tas ir neparasti. Uzreiz liek domāt par “Burvju kalnu”. Es pats esmu bijis tikai tādā psihu sanatorijā, kurā sievietes un vīrieši dzīvoja kopā. Un tur visi bija ļoti norūpējušies par savstarpējām attiecībām.
Hānbergs: Ak Dievs, Cēsīs, Krimā un Tērvetē tas plauka un zēla!
RL: Un tuberkulozes slimnieki, kā es esmu lasījis, ir ārkārtīgi aktīvi.
Hānbergs: Bija ārkārtīgi aktīva nācijas turpināšanas tieksme, jā. Bet Cēsu sanatorijā man iznāca nepatikšanas ar Miervaldi Birzi. Viņa sieva tur bija galvenā ārste.
RL: Viņš pats taču tur arī strādāja, vai ne?
Hānbergs: Tad jau vairs nestrādāja. Bet Birze kad meta, tad meta kārtīgi. Un sieva ļoti viņu sargāja. Aizsūta mani, tātad, uz sanatoriju. Un vajag arī sagadīties, ka es Miervaldi satieku pirmajā dienā. Nu, protams, ka bišķi jāiemet. Viņš bija uz vīniem, pie tam uz baznīcas vīnu, uz kagoru. Mēs ar viņu tā piekagorojāmies, ka viņš bija pārradies mājās un savā naivumā sievai pateicis, ka dzēris ar Hānbergu. Un Hānbergs nupat ir sanatorijā pie viņas. Pēkšņi man pilnīgi sveša māsiņa saka: “Jums būs lielas nepatikšanas.” Pēc kāda laika man vajadzēja dabūt atļauju braukt ciemos uz Rīgu. Es galvenajai ārstei, Miervalža sievai, iesniedzu to iesniegumu, un viņa man uzdeva jautājumu: “Atkal brauksiet piedzerties?” Cēsīs viens no mednieku priekšniekiem, Andris Everts, mans labs paziņa, bija draugos ar Miervaldi Birzi. Un, ja Birzem bija paģiras, tad bija norunāts, ka malkas šķūnīti būs nolikts kaut kas dzerams, lai viņš varētu aiziet it kā pēc malkas. Un vienreiz es padalījos, ka tur netālu, pļaviņā, tie mednieki sanākuši kopā un tur ir iedzeramais un uzkodas. Vienā brīdī skatos: pa pļavu nāk Miervalža kundze, nikna kā pūķis. Es – kājās, cik vien ātri varu, pa krūmiem prom, lai viņa mani neierauga. Tādi bija tie sanatorijas gadi. Ar Ziedoni laikam trīsreiz bijām kopā Tērvetē. Viņš bija dabūjis to jauno volgu. Un tad mēs braukājām riņķī.

RL: Bet ar motociklu viņš brauca, lai varētu sarakstīt...
Hānbergs: Jā. Ar to viņš brauca, lai aizietu mūžībā, kā viņš pats teica. Kad uzzināja, ka viņam ir dilonis, – kad jau, tad jau. Ja mirt, tad ar mūziku.
RL: Un tev nebija šādu domu? Ka vajadzētu aiziet ar troksni?
Hānbergs: Nu, šī saslimšana ar diloni man bija, protams, šoks. Ka tiek piešķirts šis garais termiņš, ka mājās visu dezinficē... Šausmīga sajūta, kad tu pirmoreiz dzīvē saskaries ar ko tādu. Bet tad tu aprodi ar visiem tiem diloņa slimniekiem. It īpaši Krimā. Padomju laikā jau bija milzīgi termiņi, ļāva ārstēties mēnešiem. Tur bija tādi profesionāļi, kas uz to Krimu braukāja gadiem, viņiem tur bija savas attiecības. Bija arī tā, ka, ejot uz ēdnīcu, piemēram, veikaliņš vaļā. Ierauj simts gramus un tad brokasto. Bet līdz ar Gorbačovu tas viss nobruka.
RL: Saki, lūdzu, ja mēs ņemam vērā latviešu literatūras varoņus diloņslimniekus, cik lielā mērā bailes no diloņa bija reālas? Vai joprojām bija tāda sajūta, ka jebkurā brīdī var saslimt? Tagad visi, piemēram, ļoti baidās saslimt ar vēzi. Bet es zinu, ka kaut kādā laikā Eiropā galvenās bailes bija tieši no diloņa.
Hānbergs: Tas bija katastrofāli. Tāpēc jau padomju laikā pasludināja cīņu pret tuberkulozi. Tuberkuloze bija kļuvusi par milzīgu apsēstību un nelaimi Padomju Savienībā. Tāpēc bija šie ļoti vēlīgie nosacījumi, ilgi termiņi. Protams, galējos gadījumos bija operācija, bet parasti tomēr zāļu terapija. Kad Miervaldis Birze bija dakteris un pats slimoja, bija princips, ka bacilis ir jāizguļ. Visu laiku ar gulēšanu. Bet mums bija gluži otrādi – kustības. Tas taču bija kūrorts. Un kā tu tādos apstākļos nedomāsi par tautas nākotni un vairošanos? Atceros, reiz atbrauca viena sieva pie sava vīra ciemos, rokā padomju tīkliņš, pilns ar visu ko. Un vajag arī sagadīties, ka viņš pēc pusdienām ar savu sanatorijas draudzeni zem rokas dodas pa taciņu. Toreiz sanatorijas priekšā varēja smēķēt. Visi, kas smēķē, iznākuši pēc pusdienas, un sieva viņus ierauga. Viņai momentā reakcija – kā zveļ ar to tīkliņu...
RL: (Smejas.) Vīram vai draudzenei?
Hānbergs: Abi dabūja.
RL: Un tad tu sāki rakstīt?
Hānbergs: Es sāku rakstīt sanatorijā.
RL: Par to tīkliņu?
Hānbergs: Arī par tīkliņu, jā. Mans pirmais literārais darbs bija “Pirmā grēka līcis”. Vēlāk jau es to nobeidzu Tērvetē, bet sākums tapa Krimā. Tur ir patiesi skaisti, Melnā jūra... Bet tu kā žurnālists esi izsists no ierindas ar savu slimību. Tā ir šausmīga sajūta. Un tad man ienāca prātā, ka varētu taču piedzīvotos mirkļus un cilvēkus, ko žurnālistikas darbos neesmu aprakstījis un ko arī nevar aprakstīt, kaut kā izpušķot. Tā sākās monologi “Pirmā grēka līcim”. Tad es atbraucu uz Rīgu, parādīju saviem kolēģiem redakcijā. Viņi teica: “Palaid tos visus tēlus darbībā!” Tad es izdomāju, kā tos palaist darbībā, – es salaulāju galvenos varoņus. Un tā tas aizgāja.
RL: Cik sen tu jau biji nostrādājis žurnālistikā?
Hānbergs: Es biju ļoti nobriedis cilvēks žurnālistikā. Ildze Kronta mani ļoti saslavēja par “Pirmā grēka līci”. Ja nokritizētu, tad es droši vien būtu rakstīšanu pametis. Bet mani tā sacildināja, ka man pilnīgi spārniņi izauga. Mani Latvijā pirmo sāka dēvēt – šis tituls tagad jau ir daudziem – “rakstnieks un publicists”. Un tad mani uzņēma Rakstnieku savienībā. Atceros kā acu priekšā, toreiz Andris Jakubāns bija jauno autoru uzņemšanas komisijā. Un taisni sagadījās, eju pa ielu, viņš pretējā pusē iznāk no Benjamiņu nama un sauc: “Ērik, šuj jaunu ancuku, mēs tevi uzņēmām Rakstnieku savienībā!” Tas tolaik bija liels notikums.

RL: Tu jau kuro reizi lieto izteikumu “vajadzēja taču sagadīties”. Kurus gadījumus tu uzskati par liktenīgiem, tādiem, kas būtiski ietekmējuši tavu dzīvi?
Hānbergs: Nu, visbūtiskākais ir mana profesionālā ieiešana žurnālistikā. Pēc Cēsu Skolotāju institūta pieci cilvēki varēja turpināt izglītību Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Es mēģināju tur tikt, jo man šausmīgi negribējās iet strādāt par skolotāju.
RL: Tu mācījies skolotāju institūtā, bet negribēji strādāt par skolotāju?
Hānbergs: Jā. Mana mamma ļoti priecājās, ka esmu ticis skolotāju institūtā, jo tā skaitījās vērtība: skolotājs, dakteris... Cēsīs bija tāds latviešu valodas pasniedzējs Liepa. Un, kad pedagoģiskās padomes sēdē lēma, kuri varēs turpināt izglītību, viņš bija tas, kurš izšķīra manu likteni. Es jau nebiju tik izcils. Bet viņš bija teicis, ka atbalsta Ērika Hānberga studiju turpināšanu Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, jo “ar tādām zināšanām valodā, kādas viņam ir šobrīd, viņu klasē laist nedrīkst”. (Smejas.) Tā es tiku starp tiem pieciem. Liepājas Pedagoģiskajā institūtā mans sola biedrs Miervaldis Kronbergs, lai viņam vieglas smiltis, bija iemanījies visādas informācijas vietējai avīzei rakstīt. Tad bišķi kāda naudiņa aliņam vai karbonādītei sanāca. Es arī sāku. Un, kad beidzu Liepājas Pedagoģisko institūtu, tad bija sācies jaunapgūto zemju laiks. Veidoja brigādes uz jaunapgūtām zemēm vasaras talkās. Es kļuvu par brigadieri. Tur bija 50 studenti un 50 strādnieki. Un, tā kā es biju Liepājas avīzei šo to rakstījis, tad man bija uzdevums rakstīt reportāžas. Tolaik jau nebija nekādas saziņas, sabiedrība nezināja, kas tur notiek. Mums gāja ļoti lustīgi. Bet, kad atgriezos, paņēma mani tā saucamajos sboros Priekulē. Paņēma arī Liepājas Komunista redaktoru Viktoru Zariņu, vēl no pazīstamiem – literatūras pasniedzēju un kritiķi Vilni Eihvaldu no Rīgas. Tad vēl teātra kritiķi Gunaru Treimani, kā arī Cīņas korespondentu Liepājā Zālamanu Eidusu, lai viņiem visiem četriem vieglas smiltis. Visi tanīs kazarmās ar virsnieku uzplečiem, un es vienīgais ar zaldāta melnajiem uzplečiem. Staigāt es gāju tikai ar viņiem kopā, jo vienu pašu mani ķēra ciet. Tā nu vienreiz izejam ārā – jāpaņem taču kaut kas! Paņemam polšu un zakusku un ejam krūmos. Viktors Zariņš nosūkstās: “Re, nepaņēmām glāzi!” Bet tālredzīgais Ēriks Hānbergs bija nočiepis kazarmā graņonij stakan un ielicis kabatā, skaidri zinādams, ka, ja mēs kaut kur dodamies, noderēs. Tā es to glāzi izņēmu no kabatas, un Zālamans Eiduss, kurš daļēji bija arī mans žurnālistikas skolotājs, teica Zariņam: “Viktor, Ēriks jāņem štatā!” Tā es kļuvu par literāro līdzstrādnieku, un sākās mana karjera. Visa mana dzīve lielākoties veidojas tikai no liktenīgiem pagrieziena punktiem, no gadījumiem.
RL: Savukārt mans priekšstats par to, kas jāraksta padomju žurnālistam, drīzāk veidojās no Sergeja Dovlatova, kurš arī nokļuva Tallinas avīzē. Viņš aprakstīja slaucēju darbu, kaut kādas slavenu cilvēku bēres. Es atceros viņa stāstu par kinematogrāfijas komitejas priekšnieka nāvi, kur viņš piedzērās jau uzreiz, jo viņam palika šausmīgi skumji. Kā tu iemanījies rakstīt tā, lai pašam būtu interesanti, bet arī lai tevi tur paturētu?
Hānbergs: Man palaimējās, man visu laiku bija jāraksta par un ap laukiem. Un laukos bija daudz lielāka demokrātija, neskatoties uz visiem partijas lēmumiem. Jo šī atļaušanās, visas šīs lauku gudrības un viltības izpaudās interesantos veidos. Un es centos visam kaut cik sekot līdzi, gāju uz ministrijas kolēģijas sēdēm. Tad bija visi šie pieredzes apmaiņas braucieni. Es tā laika vienmuļībā un tradicionālismā centos uztaustīt kaut ko drusku netradicionālu; tā es iegāju žurnālistikā ar mazliet savdabīgākiem rakstījumiem, kuri jau kļuva daļēji literāri, ja varētu tā izteikties. Es vienmēr meklēju kādas citādības, sākot ar virsrakstiem...
RL: Jā, starp citu, kāpēc “Grēka līcis”? Par kādu grēku ir runa?
Hānbergs: Par tādu naivu grēku. Viņi gāja upmalā aiz krūmiņa tikties, mīlēties. Tagad jau viss ir atklāti. Bet “Grēka līcī” mīlēšanās bija diezgan aizplīvurota. Tādā lauku romantisma garā.
RL: Starp citu, runājot par lauku romantismu, mēs pirmīt pieminējām “Straumēnus”, un tu teici, ka tas ir interesants veids, kā izpaužas cilvēka attiecības ar dabu. Bet “Straumēnos” attiecības bija pilnīgi mitoloģiskas. Kaut vai tas, kā vectēvs runāja par bitēm kā dievgosniņām. Bet padomju kolhozā – nu kāda tur mitoloģija? Kā tu domā, vai kaut kas no “Straumēniem” pārcēlās arī uz mehanizēto kolhoza pasauli?
Hānbergs: Es domāju, ka gan Imants Ziedonis, gan Andrejs Dripe, gan Pauls Putniņš rakstīja par laukiem ļoti izteiksmīgi un pārsteidzoši. Un tad vēl Hānbergs – mēs centāmies uzturēt šo darba tikumu. Izstāstīšu vienu piemēru. Tas bija Dobeles rajona Augstkalnē. Tajā laikā gan kolhozos, gan sovhozos, gan pilsētās izlika goda plāksnes ar pirmrindnieku portretiem. Un saimniecības valdes sēdē izcēlās strīds par vienu traktoristu, kurš salīdzinājumā ar citiem mehanizatoriem bija padarījis mazāk, taču viņa arums bija līdzenāks. Es toreiz par to rakstīju, ka viņa arumā “velēna pie velēnas piegūla kā mīļotā vīrieša plauksta sievietes krūtij”.
RL: (Smejas.)
Hānbergs: Runa te ir par kvalitāti, jo Baltijas republikās darba kultūra kolhozos un sovhozos bija daudz augstāka nekā citur – un es esmu daudz klejojis pa citām republikām. Tāpēc arī mūs žņaudza nost ar papildu plāniem cūkkopībā, piensaimniecībā. Veicināja cūku turēšanu salmu būdās, lai tikai pildās virsplāni. Latviešu, lietuviešu un igauņu zemkopības kultūra bija iedibināta vēl pirmskara laikos. Bet citur Padomju Savienībā zemkopības kultūru izslepkavoja līdz ar turīgās zemniecības likvidēšanu. Pie mums zemkopības kultūra turējās arī padomju laikā. Ar to mēs lepojāmies, un caur to mēs dabūjām papildu fondus. Es vienmēr esmu centies daudzināt darba tikumu. Man bija tāda sērija, ko es iedibināju, ārstēdamies sanatorijā, “Publicista skatījumā”, arī grāmatiņa vēlāk iznāca, kur es visu laiku meklēju pozitīvos izpaudumus. Strādājot lauku atzarā, es sapratu, ka jācīnās taču pret negācijām. Uz tā fona varēja daudz ko atļauties. Tajā laikā bija sācies satīras vilnis. Un ne tikai žurnālā Dadzis, bija arī vairāki autori, kas dzīves negācijas atmaskoja caur humoru: Maija Kudapa, Žanis Ezītis. Zem šī lozunga mēs trīs gadus veidojām kopīgu programmu ar Edgaru Liepiņu. Sākumā ar Juri Kulakovu, vēlāk divatā: viņš ar saviem dziedājumiem, es savukārt stāstīju dokumentālās anekdotes, orķestris vienmēr vai nu līdzi, vai vietējais.
RL: Tu atceries kādu no tām anekdotēm?
Hānbergs: Nu, viena vēlāk pārtapa stāstā “Sestdienas minerālūdeņi”. Savulaik Lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūta paspārnē Latvijā strādāja vairākas izmēģinājuma saimniecības. Siguldā un Jūdažos, piemēram, bija pirmās eksperimentālās apļveida slaukšanas iekārtas.
RL: Kā tas ir – apļveida?
Hānbergs: Karuseļa tipa. Govis riņķo uz karuseļa.
RL: Bet slaucējs sēž uz vietas?
Hānbergs: Visām pie pupiem ir slaucamie aparāti. Kamēr karuselis apiet riņķi, govs tiek izslaukta un iet uz kūti ēst. Bet vietā piebrauc nākamā govs. Tagad to visu dara automātiski, bet toreiz cilvēks bija klāt.
RL: Un kāpēc tas ir nepieciešams?
Hānbergs: Nu, mehanizācija.
RL: Kāpēc aparāts nevarētu vienkārši stāvēt uz vietas?
Hānbergs: Tā jau sākumā bija. Bet tad tas būtu govij jāpienes klāt. Es arī tur biju, es dzīvoju līdzi šādiem jaunumiem. Tur augšā bija tāds kā balkons, varēja skatīties, kā tas notiek, mācīties. Un es to stāstu uzrakstīju no kūts mēslu slūpētāja jeb kūts operatora skatpunkta – ka viss modernizēts, bet šajā karuseļu slaukšanas iekārtā uzaicināja strādāt nevis viņa sievu, pieredzējušu slaucēju, bet vienu jaunu, daiļu meiču, kura tur pa vidu grozījās. Viņš viņu aizvainojumā nosauca par špidrilku. Un vajadzēja arī sagadīties, ka tieši šo stāstu nodrukāja Literatūra un Māksla. Un viena tāda grupa, kas brauca pieredzes apmaiņā uz Jūdažiem, bija nopirkusi to avīzi un izlasījusi par špidrilku. Tur gan nebija rakstīts, ka tas notiek Jūdažos, bet viss tikpat viens pret vienu. Un vēl sadzērušies pa ceļam... Stāv un skatās, kā liek pie pupiem aparātus, un pēkšņi viens saka: “Re, kur špidrilka!” Skandāls izvērtās tik liels, ka man institūta direktors Edmunds Jaunsleinis zvanīja un teica: “Ērik, brauc šurp! Ziepes ir lielas.” Un es braucu, mēs ar direktoru un slaukšanas operatori vakarējām, gājām pirtī – konfliktu nodzēsām.
RL: Tu pats arī slauci govis?
Hānbergs: Nē.
RL: Kā tad tu tik labi orientējies govs pupos?
Hānbergs: Es atceros, viens no lauksaimniecības pārvaldes zootehniķiem braukāja apkārt, izglītodams semināros, ka pienkopības nākotne ir tipveida pupos. Tāpēc viņu pašu iedēvēja par Tipveida Pupu. Ja ir mašinizētā slaukšana, tad pupiem jābūt vienādiem. Par to savā laikā Ādažu kolhoza priekšsēdētājs Alberts Kauls saņēma zinātnisko grādu. Viņa darbs bija tieši par šiem pupiem un tesmeņa ceturkšņiem. Par to, kā vienu lopa ķermeņa daļu piemērot mehanizētai slaukšanai. Tagad jūs jebkurā fermā varat paskatīties – pupi ir vienādi. Tas ciltsdarbs ir tik rūpīgs. Bet toreiz tas likās tikpat smieklīgi kā mākslīgā apsēklošana. Dadzī un visur citur izsmēja mākslīgās apsēklošanas tehniķus. Galvenā karikatūra bija, ka tas uz divriteņa ar to lielo šprici brauc un bullis, nikni šņākdams, skrien pakaļ.
Es kādreiz biju domājis, ka vajadzētu rakstīt arī par to, ka šos lopus pārmoka. Jo tagad tie izslaukumi ir tik milzīgi! Modernajās fermās piena gotiņas vairs nelaiž ganībās. Tas lopiņš kļūst par dzīvu organismu, kas faktiski ir fabrika. Savulaik mēs ar Jāni Peteru, Imantu Skrastiņu un Edgaru Liepiņu veidojām programmu, kas balstījās uz Latvijas brūnās aizstāvību. Tur bija lielas nepatikšanas, mums piesēja tieksmi aizstāvēt pirmskara laika buržuāziskās Latvijas brūno govi. Un tajā laikā taču vajadzēja produktīvos lopus, un melnbaltās, melnraibās un citas patiesi ir produktīvākas nekā Latvijas brūnās. Tagad jau aizgājis tik tālu, ka nupat lasu: lai šī šķirne paliktu vēsturē, tā speciāli jāsaglabā. Bet toreiz partijas Centrālkomitejā aizliedza programmu ar Edgara Liepiņa, Hānberga un Petera dziesmu tekstiem un Paula mūziku pirmajā variantā, jo viņi aizstāv mazproduktīvākas govis.
RL: Tolaik avīzes korespondents, īpaši jau centrālas avīzes, parastam iedzīvotājam bija rets putns. Un, ja tāds tuvojās, tad visam bija jābūt labākajā kārtībā, vajadzēja sevi parādīt pilnīgi atbilstoši tam, ko viņš varētu gribēt ieraudzīt. Kā tu tiki galā ar to, ko kādreiz sauca par īstenības pulēšanu? Piemēram, kad jūs braucāt pa lauku sētām. Viņi taču zināja, ka jūs braucat, un gan jau zibenīgi novērsa trūkumus, saklāja galdu, iekurināja pirti un tamlīdzīgi.
Hānbergs: Nu jā, it īpaši jau galdu. Un tas arī bija tieši somu pirtu laikā, tāpēc jau es uzrakstīju stāstu “Medus pirts”. Tapa vesels krājums.
RL: Par to, kā uzņem delegācijas?
Hānbergs: Jā, un kā var izspiest fondiņus un tā tālāk. Protams, ka no korespondenta piesargājās. Piemēram, vienreiz biju uzrakstījis par tādu delikātu būšanu kā kolhozu mazmājiņas. Jo daudzviet valdīja neizstāstāma nolaidība. Un pēc tam, kad viesojos ļoti labā kolhozā Tērvete, kuru vadīja Viesturs Gredzens, sekretāre man atvainojās, ka diemžēl viņš būšot tikai pēc pusstundas, bet lai es pakavējoties. Un tad sekoja piezīme, kas man bija kā balzams dvēselei: “Biedri Hānberg, un tualetē dvielītis ir svaigs!” Žurnālistam tas ir gandarījums, ka tu kaut ko esi panācis ar savu darbu.
RL: Bet ir jau arī citi gadījumi tavos stāstos, kur uz jumta uzliek stārķu izbāzeņus, lai izskatās kā īsti. Un uzņem pirtī. Tur bija vesela tehnika, kā uzņemt augsti stāvošus viesus.
Hānbergs: Jā, es daudz kur esmu bijis klāt un esmu pateicīgs, ka no manis šādas lietas neslēpa. Jo man bija tā saucamie bāzes priekšsēdētāji, ar kuriem varēju izrunāties, un viņi izplatīja arī citur tās ziņas. Ja viņi teica: “Biedri Hānberg, tas paliek starp mums,” – tad tas arī palika starp mums. Vienīgais, es pieredzēto izmantoju, varbūt pat bieži, savos stāstos. Bet pat tad ir gadījušās nepatikšanas, ja to notikumu esmu pārāk tieši nokopējis. Tā bija, piemēram, Saldus rajona kolhozā Jaunais komunārs un blakus esošajā kolhozā Straume. Saldus rajonā vispār priekšsēdētāji bija velna pilni un cits citu nesa cauri. Viņi vienmēr pirms sezonas sākuma aicināja dažādu nozaru inspektorus spēlēt zolīti. Un, protams, vienmēr zaudēja – vinnēja inspektors. Es to uzrakstīju stāstā. Un atkal, abi šie priekšsēdētāji, lai viņiem vieglas smiltis, ar kuriem mums bija ļoti atklātas un draudzīgas attiecības, teica: “Ērik, brauc šurp, tas tev dārgi maksās!” Izrādās, inspektori bija ļoti noskaitušies: ak šitādi jūs esat!
RL: Viņi uz naudu spēlēja?
Hānbergs: Jā. Un uz labu naudu.
RL: Man ir izveidojies priekšstats, ka padomju cilvēks, nepieciešamības dzīts, visā tajā sistēmā funkcionēja ar tādu ļoti specifisku sadzīves viltību. Kā tas iet kopā ar tevis pieminēto darba tikumu?
Hānbergs: Varbūt tas saistās ar tautas diplomātiju, ar kolaboracionismu. Pati padomju vara vedināja uz dubulto ekonomisko dzīvošanu. Ir bijuši dažādi lēmumi, plēnumi, kongresi un tā tālāk, kas saistīti ar lauksaimnieciskās un rūpnieciskās dzīves vadīšanu, nemitīgi to pārkārtojot. Valsts nespēja sevi nodrošināt kaut vai ar labību. Nespēja tik daudz saaudzēt, lai nebūtu jāpērk no ārzemēm. Ar visu produkciju veikalus piepildīt nevarēja, lai kādi būtu lēmumi. Tad izdomāja dažādas palīgnozares, tādas kā naudas āderes, kas Latvijā vairākās versijās izpaudās dažādās saimniecībās, ieskaitot arī vīna brūvēšanu, ko cisternām sūtīja uz Krieviju, lai tik krievi dzer. Un desas, un visu ko. Pēc tam, lai kolhoznieks un sovhoza strādnieks visu savu enerģiju ieguldītu kolhoza un sovhoza dzīvē, viņš bija jāatbrīvo no piemājas saimniecības, lai nebūtu dārziņa, gotiņas, cūciņas – to visu varēšot dabūt veikalā. Visās PSRS dienvidu republikās, kur katrā ūķītī bija vistiņa vai aitiņa, pēkšņi to noslāpēja. Un Padomju Savienība nonāca krahā. Milzīgs procents pārtikas izzuda. Tad atkal nāca jauns vilnis – veicināt palīgsaimniecību. Šīs viltības jau izpaudās visur. Piemēram, Ādaži pelnīja no palīgsaimniecībām. Saldus rajona Jaunais komunārs šuva darba cimdus visai Padomju Savienībai. Milzīga nauda nāca. Varēja, piemēram, baznīcu atjaunot, viltīgi noformulējot, ka vajadzīga kapliča. Tāpat kā nebija somu pirtis kā tādas, bet atpūtas kompleksi.
RL: Medību lietas taču arī, jo tās bija saistītas ar augstu kungu iespējamo viesošanos.
Hānbergs: Jā. Bija taču arī PSKP Centrālās komitejas lēmums pret pierakstījumiem – valsts mēroga fikcijām. Tie pierakstījumi aizgāja tik tālu, ka Rjazaņas apgabalā pirka lopus no citurienes, lai uzrādītu lielākus rezultātus. Beigās kaimiņu rajoni nevarēja vairs glābties un gluži kā kara laikā uzlika sargposteņus. Un Rjazaņas apgabala pirmais sekretārs pēc tam nošāvās. Tā ka šī viltība un dubulto dzīvju sistēma bija jau pašos pamatos.
RL: Bet, ja mēs runājam plašākās kategorijās, izrādās, ka sava saimniecība tomēr ir daudz ražīgāka par kolektīvo.
Hānbergs: Jā. Jau pieminētais Jaunais komunārs, samērā neliela saimniecība, nodrošināja vietējā veikaliņā visu pārtiku. Viņiem nevajadzēja turēt lopiņus un piemājas ganības. Savukārt Artura Čikstes vadīto kolhozu Nākotne popularizēja kā pilsētas tipa saimniecību, tur sabūvēja tās augstās mājas. Bet pagāja laiks, un tām blakus sāka parādīties plēves siltumnīcas. Cilvēki tajās lielajās mājās jutās iesprostoti salīdzinājumā ar Jauno komunāru, kur bija privātmājas un kur cilvēki pie mājām audzēja puķes, jo nevajadzēja audzēt gurķus.
RL: No šī viedokļa, kad jūs ar Ziedoni un brigādi braukājāt pa viensētām, būtu neiespējami iedomāties, ka jūs brauktu iekšā ciematā, tai tomēr jābūt viensētai ar savu zemi, savu ainavu un visu pārējo.
Hānbergs: Nu, Ziedonis jau vienmēr ir bijis lauku izjūtas cilvēks. Ne par velti jaunībā gribēja būt agronoms. Kad viņš vadīja Kultūras fondu, viens no viņa uzstādījumiem kā priekšsēdētājam bija – ko mēs varētu darīt laukos? Tad mums arī radās doma, ka varētu būt konkurss par lauku sētām. Rezultātā iznāca Imanta Ziedoņa, Aivara Berķa un Ērika Hānberga grāmata ar Ziedoņa virsrakstu “Lauku sēta ir gudra”. Var tikai apbrīnot viņa turēšanos 15 gadu garumā. Viņš turējās pie konkursa pat tad, kad veselības dēļ bija mazāk spējīgs. Mums busiņā bija gulta, kurā viņš varēja atpūsties. Viņš brauca guļus, bet tomēr brauca. Tad, kad galīgi vairs nevarēja, mēs kādus divus gadus braucām bez viņa un pēc tam vienmēr aizbraucām pie viņa, pārrunājām. Jo lauku sēta un viss, kas notiek laukos, viņam bija dziļi sirdī.

RL: Pēc kādiem kritērijiem jūs noteicāt uzvarētājus?
Hānbergs: Galvenais, lai nebūtu piemētāts, tātad – sakoptība. Dažkārt mēs iebraucām un Imants uzreiz teica: “Griežam riņķī, nebraucam nemaz.” Tas bija galvenais kritērijs. Un tad, kad brigāde iebrauca, saimnieks un saimniece jau gatavojās, kur mūs vadās. Bet nekā, mēs uzreiz izklīdām: Aivars Berķis runā ar saimnieku, Imants jau kaut kur ir aizgājis, es esmu iegājis virtuvē vai kaut kur pie saimniecēm. Un mēs redzam īstenību – tā, kā ir. Vienu gadu mums tēma bija “pirts lauku sētā”...
RL: Ja sākām runāt par pirtīm, man jautājums par nācijas turpināšanu. Literatūrā erotiskas ainas ļoti bieži mēdz būt diezgan briesmīgas un bezgaumīgi aprakstītas. Sevišķi, kad sāk aizrauties ar visādām apšaubāmām metaforām. Tu noteikti zini, par ko ir runa. Ir pat speciāla balva žurnālam Literary Review, kur katru gadu apbalvo romānus ar bezgaumīgākajām erotiskajām ainām. Bet tavās grāmatās erotiskās ainas ir gaumīgas. Tur nav tās dīvainās sajūtas, ka gribas ātrāk pāršķirt lappusi. Kam, tavuprāt, jābūt šādā ainā, lai tā nekļūtu par jēlību?
Hānbergs: Nu, vienmēr esmu centies no tā atturēties. Un esmu vienmēr apbrīnojis, ka Zigmunds Skujiņš šīs cilvēku dabiskās, ķermeniskās saskarsmes tik tēlaini un pārliecinoši uzaino, bet ne ar vienu vārdu nav pateikts kas tāds, lai tas būtu jēli. Man liekas, ka literatūrā jāturas pie tā, ko savā laikā Smiļģis ir paudis, ka arī uz skatuves var būt kaila sieviete, bet mugurā viņai jābūt caurredzamam plīvuram. Es domāju, ka te ir robeža – ka ir šis atkailinājums, bet ir arī kaut kas tāds... Lai viss būtu galanti.
RL: Kas literatūrā varētu būt nosacītais plīvurs?
Hānbergs: Tas ir atkarīgs no katra autora, kā viņš to pasniedz.
RL: Nu, tev jau vietām ir lauku stilā. Un, ja varoņi ir, pieņemsim, traktorists un slaucēja, ārkārtīgi grūti uzklāt virsū plīvuriņu.
Hānbergs: Jā, man, piemēram, vienā stāstā sieviete brauc garām ar divriteni. Vasaras karstums. Viņš izkāpj no traktora kabīnes... Bet Hānberga attēlojumā vismaz baltā āboliņa mauriņš ir tik brīnišķīgs, ka var arī tā. Ka viņu ķermeniskās saskarsmes... Kaut gan viņi ir nosvīduši, varbūt pat netīri...
RL: Bet vismaz mauriņš ir.
Hānbergs: Jā. Es domāju, ka tanī laikā... Kāpēc “Kurzemīte” izpelnījās tādu uzmanību? Kāpēc Hānbergu kā žurnālistu lasīja? Tāpēc, ka mēs centāmies lauku tradicionālismā meklēt kaut ko netradicionālu, drusciņ arī demokrātiskākas izpausmes.
RL: Tu jau otro reizi saki – tradicionālisms un netradicionālisms. Vispār lauki ir ļoti tradicionāla vide. Netradicionāls drīzāk būtu kāds izlēcējs. Puisis, kurš grib studēt pilsētā.
Hānbergs: Nu, piemēram, Ziedoni kritizēja un nosodīja par to, ka viņš “Kurzemītē” necildina ražošanu, bet pārmet Viesturam Gredzenam, ka Tērvetes kapsētā zinātnieka Helmaņa kaps nav aprūpēts. Vai arī to, ka saimniecībās pārāk visus nostrādina, nav laika atpūsties un tāpēc cilvēkiem piemetas visādas kaites. Ziedonis mudināja palūkoties pilnīgi citādāk uz dzīvošanu. Un tas ārkārtīgi nepatika partijas republikāniskās komitejas priekšsēdētājam Robertam Ķīsim, kurš to “Kurzemīti” visu laiku grauza. Es arī dabūju šad tad pa mizu, ka pieķeros kādām lauku personībām, kuras tradicionāli pieņemts slavēt. Vislielākais troksnis bija par Aleksandru Batņu, sovhoza Zemgale direktoru. Toreiz bija princips, ka līdz horizontam jābūt liellaukiem, nekādu koku. Un Batņa izrāva daudzus ozolus. Mana kolēģe Ārija Klimkāne par to uzrakstīja Cīņā, un Mersede Salnāja, būdama redaktora vietniece, cīnījās, lai to rakstu ievietotu. Bet nevarēja. Izrādījās, ka Batņas aizstāvis bija arī Ministru padomes priekšsēdētājs Rūdolfs Verro. Kad vairāki šādi faktori sakrājas, ideoloģiskajās virsotnēs rodas jautājums, ko darīt ar šādiem brīvdomātājiem un rakstītājiem, kuri jaucas iekšā lauksaimnieciskajā ražošanā, nezin ko gribēdami. Tas aizgāja tik tālu, ka profesors Ervids Grinovskis, kurš organizēja saimniecību vadītāju regulāros kursus Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, uzaicināja mūs ar Ziedoni uz tikšanos ar republikas saimniecību vadītājiem. Ideologi bija rosinājuši profesoru aicināt mūs, lai saimniecību vadītāji mūs nopaļā. Mēs aizbraucām abi divi. Bet tikšanās izvērtās gluži otrādi, priekšsēdētāji mūs uzņēma ļoti labi. Hānbergu vienmēr uzņēma ļoti labi, Ziedoni – kā kuru brīdi. Bet toreiz Ziedoni arī uzņēma vēlīgi, un viss šis uzbrukums izputēja. Pēc tam mēs visi kārtīgi šmorējām, un viņi juta, ka Ziedonis tomēr ir viņu cilvēks, neskatoties uz to, ka vairāki no šiem saimniecību vadītājiem bija uz viņu nikni.
RL: Tas ir interesanti, šo priekšsēdētāju un Ziedoņa attiecības ar tevi, jo, spriežot pēc stāstiem, kolhozu priekšsēdētāji, īpaši lielo kolhozu, bija ļoti redzamas figūras padomju iekārtā.
Hānbergs: Jā, jo saimniecību ekonomiskie rādītāji noteica arī katra rajona vadītāja krēsla stabilitāti. Tāpat arī Latvijā kopumā. Tāpēc, piemēram, Augustam Vosam katru rītu vai katru otro rītu no Lielvārdes kolhoza Lāčplēsis veda rozes vāzei. Vienu rītu šis skatās – nav rožu. Un bez kādiem vārdiem Voss sūta Centrālkomitejas pārstāvi uz kolhozu Lāčplēsis, lai noskaidrotu, kas noticis.
Vēl, piemēram, bija samilzums Augusta Vosa laikā starp priekšsēdētāju Albertu Kaulu un republikas vadošo virsotni. Viens periods bija Cīņā tāds, ka pēkšņi par Ādažiem nedrīkstēja rakstīt ne vārda. Izrādās, Kauls bija aizgājis tik tālu, ka vairs nebija valdāms. Viņam taču bija deviņi vai cik tur vietnieki! Kolhoza aparāts bija lielāks nekā Ministru padome. Un Kauls kļuva arvien varenāks. Un tad šī lieta pēkšņi mainījās. Atkal varēja braukt un rakstīt. Ārkārtīgi svarīgi bija, kādas ir šīs varas attiecības visaugstākajā līmenī. Alberts Kauls bija arī Gorbačova padomnieks. Tā ka bija vien krupis jānorij, ka tāds Kauls ir.
Un vēl, runājot par tiem laikiem, kādreiz vienkārši ir neizskaidrojami, kāpēc kaut kas notiek. Piemēram, visnotaļ pozitīvais redaktors Cīņā, lai viņam vieglas smiltis, Jānis Britāns, laikam arī 17 vai cik gadus noturējās tāpēc, ka viņš partijas skolā bija bijis vienā istabiņā ar Jāni Vagri. Viņam tie, kas lielajā čekā strādāja un kas vasarās brauca te atpūsties, visi bija studiju biedri.
Piemēram, “Pirmā grēka līci” gatavojās drukāt Karogs, bet viņi vēl šaubījās. Un tad bija tāda noruna: ja Cīņa nodrukās fragmentu, tad Karogs arī. Fragmentu nodrukāja un vēl nodrukāja stāstu “Čērčils Krimas dienvidu piekrastē”. Un tos kāds bija pārtulkojis un aizsūtījis uz PSKP – ka, lūk, Cīņa drukā Hānbergu, kurš izsmej un pazemo padomju laukus, izķengā pirmrindniekus. Bet šī vēstule atgriezās pie Britāna, jo acīmredzot tur viņa vārds cirkulēja, un Britānu lika mierā. Mēs jau visi rakstnieku vidē domājām līdzi, ko vēl varētu uzrakstīt, un paši rotaļājāmies ar to, kam ko izdevies iedabūt kādā literārā darbā. Tāda bija mūsu lavierēšana – ar visām sekām. Tāpēc jau Ziedonis draudzējās ar Centrālkomitejas instruktoriem, runāja ar Gorbunovu vai Ķezberi, vai Vagri un pamazām viņus pietuvināja savai domāšanai. Šajā ziņā man liekas, ka latviešu tautas diplomātija nav līdz galam novērtēta.
RL: Otars Joseliani savulaik gājis pie Ševardnadzes, jo viņam vajadzējis kādu filmu aizrunāt. Tad viņš atnācis mājās un teicis savam tēvam: “Bet tas jau tāds normāls cilvēks.” Par ko dabūjis uzreiz pa ausi no tēva, kurš teicis: “Partijas pirmais sekretārs nevar būt normāls cilvēks.” Pieļauju, ka arī šeit bija cilvēki, kas tikpat principiāli nostājās. Kamēr lielākā daļa vienkārši mēģināja daudzmaz kārtīgi dzīvot.
Hānbergs: Jā, ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot. Arvien vairāk izskan pārmetumi, tostarp no ārzemju latviešiem, ka mēs esam dzīvojuši sociālismā, bet nav skaidrs, kā mēs būtu varējuši dzīvot. Bet, ja mēs tagad dabūtu arhīvā visus kolhozu un citu institūciju štatu sarakstus un sāktu analizēt, kas tajos posteņos bija un kam vajadzētu būt... Jo visu laiku ir pārmetumi: tas bijis partijā, tas bijis tādā un tādā amatā. Ja visi būtu atturējušies, kas tajos amatos būtu strādājis? Kā tad mums vajadzētu dzīvot un kā organizēt savu dzīvi? Piemēram, sovhozā Zasa bija izsūtīto rajons, un tur vienreiz ielika vienu izbijušu krievu pulkvedi. Rajonā pārmeta, ka Zasā samazinās ganāmpulka pieaugums. Lecināšanas plāns netiek pildīts, kā vajag. Un jaunais Zasas direktors izdeva pavēli, ka visas govis, kas meklējas, jāatved pie viņa kantora un viņa acu priekšā jāaplecina. Tāds idiotisms tas bija! Toreiz to direktoru noņēma no darba. Nu lūk, ja nebūtu tautas diplomātijas, arī pie mums varētu tādus sasūtīt visām iestādēm un uzņēmumiem.
Kolhoza statūti, vismaz teorijā, bija visdemokrātiskākais formējums tautsaimniecībā. Es atceros, kad Alfrēds Čepānis bija pirmais sekretārs Liepājas rajonā, tur Sakas pusē kāpu joslā bija kolhozs Centība. Tāds atpalicis. Čepānis aizbrauc uz sapulci, un dienaskārtībā, kā vienmēr, ir pārskata ziņojums. Viens pieceļas un saka: “Vai pirms šīs dienaskārtības, kas paredzēta, varētu ierosināt vēl vienu jautājumu?” – “Lūdzu!” – “Es ierosinu mainīt kolhoza Centība nosaukumu uz Atpalicība!” Visi aplaudē, jo nav jau vairs Staļina laiki un par šādiem izteicieniem ciet vairs neņem. Bet Čepānis bija spožs runātājs. Viņš teica: “Jums tas kolhozs ir teritoriāli garš, uz skolu grūtāk tikt. Rajons jums piešķirs autobusu!” Apmēram tā viņš tad izgāja no situācijas. Jo citā laikā jau to ierosinātāju paņemtu ciet. Demokrātija bija ne tikai iluzori, bet arī praktiski jāveicina.
RL: Tu biji uz “Vēstures izpētes komisiju”?
Hānbergs: Nē, neesmu bijis, bet iešu, kad tikšu pie biļetēm.
RL: Viena laba šīs izrādes īpašība ir tā, ka tur ir diezgan daudz smieklīgu lietu. Un varbūt man tikai tā liekas, bet ir sajūta, ka sabiedrība, kurā mēs tagad dzīvojam, kuras daļa esam, ir visai maz uz jokiem.
Hānbergs: Tāpēc mēs ar Jāni Ķuzuli jau 15 gadu Rīgas Latviešu biedrības namā kūrējam Omulību klubiņu – arī tāpēc, ka mums sabiedrībā ir par maz smaidu un smieklu. Un labestības. Tāpēc es kultivēju to sevī un cenšos kultivēt citos. Un mums pietrūkst paša galvenā – prieka par kaimiņa prieku. Es atceros no tiem pašiem pirmskara laikiem, kad mums kaimiņos bija četras saimniecības, ka no mūsu kalniņa varēja redzēt viņu pagalmus un karogu mastus. Un svētdienās šie kaimiņi pēc kārtas cits pie cita gāja ciemos. Tad bija vakarēšanas, kā arī tādi mazi referāti, ko saimnieces un saimnieki nolasīja. Un galvenais uzstādījums bija, ja pie Ulda vai Svena ir labāk, rukši ņemas vai lielāks izslaukums, tad es nevis apskaudu, bet domāju, ko varētu izdarīt, lai arī pie mums tā būtu. Un visi patiesi priecājās, ka kaimiņiem ir izdevies. Es vēl atceros, mans tēvs bija pirmais, kas tajā novadā sāka aploku sistēmu. Atbrauc kaimiņi un skatās, kā tos lopus pārlaiž no viena aploka otrā. Tagad mēs nepriecājamies, mēs vairāk skaužam. Varbūt tas plēsonīgais kapitālisms sāk izbeigties, bet mums joprojām ir aizdomas pret jebkuru cilvēku, kurš kļūst turīgāks. Kā teica Māra Zālīte, varbūt vajag sākt ar to, ka neprasīt, kur cilvēks dabūjis pirmo miljonu...
RL: Prasīt tikai, sākot ar otro vai trešo?
Hānbergs: Jā. Es no bērnības atceros, Atpūtā bija publikācija, kā Benjamiņa kundze iet piena vannās. Un saimnieces to milzīgi apsprieda. Taču nevis nosodot, nevis “kāpēc tieši Benjamiņa kundze”, bet domājot, vai mēs arī tā varētu. Tā vietā mēs dzīvojam nemitīgās aizdomās. Un, kad mēs tiksim no tā vaļā, es pat nezinu.
RL: Ja drīkst prasīt, vai tu paskatījies publicētajos dokumentos, kurš no taviem draugiem bijis ziņotājs?
Hānbergs: Es vispār par to neesmu domājis. Drošības komitejas darbinieki mums bija zināmi. Viņi piedalījās aktīva sanāksmēs, partijas konferencēs. Raksturīgs piemērs: manos žurnālistikas jaunības gados Liepājā parādījās Bruno Šteinbriks. Kā vēlāk izrādījās, viņš bija kaut kādā operācijā un viņš bija jāaizvāc kaut kur ēnā. Tā nu viņu aizsūta uz Liepāju par Valsts drošības vietējās komitejas priekšsēdētāja vietnieku. Es toreiz biju Lejaskurzemes žurnālistu apvienības priekšsēdētājs. Latvija bija viena no pirmajām, kas iedibināja žurnālistu apvienības Valmierā, Liepājā, Daugavpilī un Dobelē. Protams, ka tādus amatus uztic jaunākajiem. Un mēs organizējām tajās pilsētās žurnālistu seminārus vasarā uz divām diennaktīm. Vienreiz mums bija referents – slavenais spiegs, par kuru ir filma.
RL: Lešinskis?
Hānbergs: Jā. Tas bija Saldus ezerā uz salas. Viņu atveda ar laivu un ar laivu atbrauca viņam pakaļ. Vienu dienu Liepājā ierodas minētais čekists, vēlākais ģenerālis, uzmeklē mani un saka: “Vai nevajag žurnālistiem referātu par spiegiem, ar visām pistolēm?” Kā tad nevajag? Žurnālistu apvienība uzaicināja Šteinbriku kā referentu. Visi ar interesi klausījās. Viņš bija ļoti draudzīgs, kustīgs un tā. Un tagad, pēc entajiem gadiem, mēs ar Andri Jakubānu intervējām Šteinbriku par visām tām būšanām, arī par Liepāju. Un viņš teica, ka visnepatīkamākais bija, kad viņam Priekules mežā bija jābrauc tikties ar kādu ziņotāju. Tas viņam bija tikpat kā pazemojums. Viņš teica: “Ja man vajadzēja kaut ko uzzināt, es aizgāju pie jums uz redakciju uzspēlēt novusu. Un visu, ko vajadzēja, uzzināju.” Tad rodas jautājums, vai Hānbergs un tie pārējie arī ir sadarbojušies ar čeku? Alvis Hermanis arī vienā intervijā par tām čekas lietām bilst, ka mēs pārāk uz to koncentrējamies. Bet jāņem vērā, ka tā bija ikdiena un viņi visur grozījās. Tāpat kā mums Cīņā bija partijas sapulce, un kāds no redakcijas bija kontaktējies ar Valsts drošības komiteju. Un Britāns teica: “Ar Valsts drošības komiteju kontaktā ir tikai Cīņas redaktors! Nevienam citam bez manas ziņas tas nav jādara.”
RL: Jā, bet es atceros savus padomju gadus, kad kādā brīdī mani pārņēma šausmīga pretīguma sajūta. Visa tā fasādes lieta, visa tā ņemšanās un melošana... Vai tev tajā laikā nebija pretīgi?
Hānbergs: Es droši vien pēc dabas esmu optimists, vienmēr esmu atradis, kā izpausties pozitīvi, meklējis kaut ko humorīgu un dzinis velnu. Man nav bijis laika apcerēt tādas lietas. Un nejēdzības un bezjēdzības kopā ar saimnieciskās darbības speciālistiem mēs esam apskalojuši un aizskalojuši prom. Visu laiku domādami, kā tās omulīgi apiet. Tas ir tāds pašuzstādījums: ko vēl uzdrīkstēties? Vai tas ies cauri vai neies? Bet tā laika ideoloģija bija šausmīgi gudra. Atcerieties, ka nemitīgi bija svētki. Valsts svētki, profesiju svētki, sociālistiskās sacensības noslēgumi, jauno sociālistiskās sacensības līgumu slēgšana. Delegācijas brauca cita pie citas. Kolhozu autobusi nemitīgi pie teātriem, atpakaļceļā iemešana. Un tā somu pirts ēra – tas ir kaut kas apbrīnojams. Stāmerienā bija tāda, kas atradās ezera vidū, trīs stāvos, un apakšā varēja dzīvot kā akvārijā. Uz turieni veda paceļamais tilts. Sabiedrība aiziet, tiltu paceļ. Tas viss diemžēl nodega. Un nonāca līdz tam, ka valsts ideoloģija sajuta, ka Padomju Savienība pilnīgi nodzeras. Es atceros, kā mēs, trīs žurnālisti, braukājām pa Sibīriju, pa Krasnojarskas novadu. Un visur, kur ierodies, – vai Krasnojarskas HES celtniecībā, vai pie ogļračiem, vai kur – visur uzreiz pogā vaļā. Protams, borščs, bet pirms tam graņonij stakan. Atceros, bijām Abakanā pie avīzes redaktora, viņš mūs ar romuļiem cienāja. Pēc daudziem gadiem mans kolēģis Voldemārs Hermanis atkal bija uz turieni aizbraucis un iegājis pie tā paša redaktora. Abakanietis atcerējies, ka savulaik no Cīņas viens ir bijis. Tikai vārdu un uzvārdu aizmirsis. “Jā,” teicis, “bija te tāds. С длинным носом и здорово водку глотал.¹”
RL: (Smejas.)
Hānbergs: Un vai tāds Hānbergs nevarēja dzīvot vienos priekos? Raksta kolhoza stāstus, tos izpilda uz skatuves, nav vajadzīgi nekādi kritiķi, izņemot Ildzi Krontu. Edmunds Freibergs ar Hānberga stāstu “Naktssarga piedzīvojumi” apbraukāja gandrīz vai visus kolhozus. Intai Tirolei bija monoizrāde. Antrai Liedskalniņai bija programma, kur arī bija Hānbergs. Visur viņš brauc un dzīvo zaļi. Iebrauc kolhozā, tur uzreiz klāj galdu. Lija Brīdaka pēc Imanta Ziedoņa aiziešanas mūžībā sagatavoja piemiņas grāmatu, un tur ir Vairas Vīķes-Freibergas atmiņas, kur viņa ļoti tēlaini stāsta par savu pirmo tikšanos ar Imantu Ziedoni. Viņa zināja, ka tāds Ziedonis ir, bet brīnījās, ka tādus dzejoļus šeit tomēr drukā. Ierodoties šeit, viņa brīnījās: kā tas nākas, ka drūmajā Padomju Savienībā visi nevis staigā apkārt nomākti, bet priecājas, dzied un sirsnīgi uzņem viesus? Tur jau tā lieta, ka mēs ne tikai izdzīvojām, bet arī dzīvojām. Hānbergs ar dzīvoja. Un visi taču arī mīlējās, precējās.
RL: Par spīti tam, ka Padomju Savienībā seksa nebija.
Hānbergs: Nu absolūti nekāda. (Smejas.) Var jau būt, ka es par daudz gaišās toņkārtās to laiku aprakstu. Bet man liekas arvien kaitinošāk, ka to laiku kritiķi, daudz ko zinādami, tomēr iebradā mūs dubļos. Jo kur tad radās dziedošā revolūcija? Visi tie kolhozu priekšsēdētāji jau arī veda tehniku uz barikādēm. Mans mūžībā aizgājušais kaimiņš Vitālijs Labinskis kādreiz bija aizsargu vienības komandieris Kalupē, tad tika aizsūtīts uz Sibīriju, tur viņš sapazinās ar vienu pievolgas vācieti, apprecējās un pēc septiņiem gadiem aizbrauca uz Vāciju. Ļoti patīkams kaimiņš. Savā laikā ministrijas darbinieku ansamblis Dziedošie bruņrupuči svinēja 30 gadu jubileju. Viņi joprojām dziedāja, kaut gan vairs nebija ne kolhozu, ne kā. Viņi tā turējās. Šis sarīkojums notika Rīgas Latviešu biedrībā, un, tā kā es par viņiem esmu rakstījis grāmatu, viņi mani palūdza teikt ievadvārdus. Cilvēku pilns, arī balkonos. Es uzaicināju arī Vitāliju Labinski. Nākamajā dienā kaimiņš nāk ar konjaku un saka: “Ērik, ir jāparunā! Kā tu varēji par visiem kolhozu priekšsēdētājiem runāt tos labos ievadvārdus? Un vēl Latviešu biedrības nama zālē!” Un tik ņem mani priekšā. Izrādās, ka viņiem trimdā bijis saraksts ar “labajiem” un “sliktajiem” kolhozu priekšsēdētājiem. Tie, kas no padomju viedokļa strādāja vissliktāk, tie viņu uztverē tie labie. Bet tie otri skaitījās sociālisma un komunisma...
RL: Apoloģēti.
Hānbergs: Jā. Es Vitālijam veselu nedēļu lasīju referātus par tiem laikiem. Viņš palika domīgs. Tā ka izpratne par to laiku varētu būt daudz objektīvāka. Jo arī literārie darbi ir kritiski. Un tas ir pareizi. Es absolūti tos nenosodu. Bet mums pietrūkst tā laika objektīva atainojuma. Nevis lai cildinātu, bet lai gluži vienkārši parādītu praktisko ikdienu. Jūs taču arī dzirdat, ka to pašu Peteru, kurš pelnījis patiesi atzinīgus vārdus, visu laiku knābā. Mūs ar Jāni pagājušogad Īvāns uzaicināja Tautas frontes muzejā pastāstīt par partijas 19. konferenci, jo mēs ar Peteru bijām delegāti. Tur arī ir vesels stāsts, kā Hānbergs iekļuva 19. konferencē. Tolaik jau viss Preses nams bija kopā, un mums bija divi kandidāti: Hānbergs un Īvāns. Andris Jakubāns pieceļas kājās un saka: “Lai iet Īvāns, Hānbergs ir par vecu.” Visi nobalso par Īvānu. Tad Centrālkomiteja apdomājas, ka visus žurnālistus pārstāvēs tikai dumpinieks Īvāns. Nav labi. Vajadzētu arī Hānbergu, bet vietas jau ir pilnas. Un, cik zinu, toreiz upurēja Rubiku, jo viņš bija ieslīdzis pārāk lielā ideālismā. Tad nu Hānbergs arī tika kandidātos. Mēs ar Īvānu Maskavā bijām salikti vienā istabā, lai Hānbergs viņu pieskatītu. Jo viņu jau katru dienu lenca ārzemju žurnālisti.
RL: Un tu pieskatīji? (Smejas.)
Hānbergs: Tā kā jā. Mums tur bija tāda saspēle. Tur jau šņabi dzert nedrīkstēja. Bet mums bija dažādās komisijās jāgatavo priekšlikumi kaut kādiem dokumentiem uz nākamo sēdi. Tad mēs iedibinājām speciālu šifru. Piemēram, Ģirtam Jakovļevam ir divi pusstopi. Man ir viens. Bet Alfrēdam Čepānim ir Liepājā kūpināti zuši. Zvana Jakovļevs un saka: “Man ir divi priekšlikumi.” Es saku: “Bet man ir viens.” – “Čepānim arī esot priekšlikumi. Jāiet apspriest.” Un tā mēs ar Īvānu dodamies “apspriest priekšlikumus”.
RL: Vai tev dažreiz nav tā, ka cilvēki ļoti labprāt notic tam, ko tu esi safantazējis, bet par patiesiem sižetiem saka: nu nē, tā gan nevarēja būt?
Hānbergs: Tā nav bijis, bet ar sižetiem, kas ir ļoti tuvi realitātei, bijuši vairāki interesanti gadījumi. Savā laikā man Regīna Ezera pārmeta: “Ērik, tu taču apzodz sevi, tev tik brīnišķīgi stāstu sižeti, tur vesels romāns sanāktu!” Es viņai: “Regīna, ja man būtu tāds talants kā tev, tad jau būtu romāns. Bet es – sava talanta ietvaros.” Un mana talanta ietvari ir tādi, ka bieži vien es tikai mazlietiņ atkāpjos no realitātes. Viens ļoti dramatisks brīdis bija saistīts ar manu pirmo literāro darbu “Pirmā grēka līcis”. Tur attēlota viena slaucēja pirmrindniece un viņas ikdienas izpausmes pret vienu vecu māmuļu, ko viņa pieņēmusi savās mājās nokopšanai, kā laukos mēdz teikt, “līdz pēdējai stundai”. Un šis pirmrindnieces tēls ir tāds stipri negatīvs. Un tad notika tā, ka mūžībā aizgāja mana mamma. Viņa, kā jau tolaiku cilvēks, bija atstājusi burtnīcā sarakstu, kurus cilvēkus lūgt uz bērēm. Un starp tiem bija arī mana bērnības kaimiņiene, šīs ne visai patīkamās personas prototips. Aizbraucu es viņu uzlūgt, un viņa saka: “Vai tev, Ērik, ir kapu dvieļi, ar ko ielaist zārku zemē?” Jo tolaik jau nebija tādas speciālas kapu brigādes. Man dvieļu nebija, tāpēc viņa man tos aizlienēja. Un tikai vēlāk, piemiņas vakariņās, cita kaimiņiene man izstāstīja, ka tā esot izlasījusi “Pirmā grēka līci” un gribējusi mani sūdzēt tiesā, ka es viņu esot izķengājis. Bet tad kaimiņi lasījuši to manu grāmatu, izanalizējuši un teikuši: “Tu jau vari iet sūdzēt, bet ar to tu tikai pierādīsi, ka patiešām tāda esi.” Es jutos tādā duālā situācijā – šādā sēru brīdī un vēl nodarījis viņai pāri.
Savukārt pozitīvs gadījums – šinī grāmatā ir uzziņa par Gurķu vīru. Tā prototips ir Jānis Norkalns, kolhoza Zelta zvaigzne tālaika brigadieris. Kolorīts vīrs, kad rāva operu ārijas, tad kaķis izlidoja ārā caur loga rūti. Un pēc daudziem gadiem uzzināju, ka kapusvētkos, kad viņa ģimene sanāk kopā, viņi šo manu uzziņu par Gurķu vīru nolasa, kopā pusdienodami, un izsmejas, tādā veidā uzturēdami senča piemiņu. Tas ir kaut kas brīnišķīgs.
RL: Dovlatovs, kuru mēs visu laiku pieminam, rakstīja, ka province ir nevis ģeogrāfisks, bet dvēseles stāvoklis. Kāds stāvoklis tādā gadījumā varētu būt kolhozs?
Hānbergs: Varbūt tas skanēs par daudz hānberģiski, bet es domāju, ka visā šajā kolhoza laikā, kopš beidzās represijas, apcietināšana, nāvessodi, izsūtīšana uz Sibīriju, kad sākās kolektivizācija un mazo kolhozu apvienošana, daļā no tiem daudzajiem kolhoziem dzīvoja pat diezgan jēdzīgi. Taču lielākoties kolhozos un sovhozos cilvēki savu dzīvi dzīvoja notrallinoši.
RL: Notriecot to uz kaut kādām pūt un palaid izklaidēm?
Hānbergs: Jā. Visādu veidu iedzeršanas, jubilejas. Tikšanās ar rakstniekiem, tikšanās ar māksliniekiem. Kolhozu sabiedriskā dzīve visur, pat visatpalikušākajos kolhozos, sita augstu vilni. Izklaide bija. Un to veicināja arī padomju ideoloģija: jo vairāk izklaides, jo cilvēks ir lojālāks pret sabiedrisko iekārtu un kolhozu sistēmu kā tādu.
RL: Vai tas nevarētu būt saistīts ar ieilgušu tukšuma sajūtu? Nekas nenotiek, tikai taupām un strādājam, taupām un strādājam... Un tad pēkšņi izrādās, ka var dzīvot arī citādi, ar švunku.
Hānbergs: Tāpēc jau arī Rakstnieku savienības kongresā Andris Jakubāns savā runā bilda: “Mīļie biedrīši, vai jūs esat apdomājuši, kā jūs rakstīsiet tagad, kad drīkst?”
RL: (Smejas.)
Hānbergs: Pēteris Pētersons atmodas sākumā teica: “Nekāda paradīze nav gaidāma, jo Kārļa Ulmaņa laikos tikai daži, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi rakstnieki bija valsts atalgoti. Pārējie strādāja citus darbus, nevis tā kā jūs, uz kuriem izdevniecības gaidīja rindā, kad kuram izdos grāmatu.” Gluži otrādi, jābrīnās, ka daļa rakstnieku, dzīvodami tik labi uzturētā siltumnīcas atmosfērā, rakstīja samērā protestējoši. Padomā, kādas priekšrocības – dzīvokļu rinda, automašīna, radošie nami, slimību pabalsti un tā tālāk. Ja kāds no Rakstnieku savienības vai citu radošo savienību biedriem nomirst, tad noteikti kāds cits biedrs saņem viņa dzīvokli. Šī sistēma bija radīta vēl ar Staļina pavēli, lai visu laiku kaut kādā veidā radošo savienību biedrus stimulētu. Un tikmēr tevi visu laiku pieskata. Tā ka viena daļa rakstnieku izmantoja visas šīs padomju radošo savienību piedevas, bet diemžēl arī dzīvoja, rakstot padomju iekārtu slavinošus ditirambus.
RL: Saki, kad tu sāki nēsāt to dzintara kaklarotu? Man liekas, es tevi jau sen tādu atceros.
Hānbergs: Man ir bijuši vairāki periodi. Bija, piemēram, kaklasaišu periods. Bet tad, kad kļuvu nevis vecāks – tā es nesaku –, bet vērtāks, es visas kaklasaites iznīcināju.
RL: Izmeti vai sadedzināji?
Hānbergs: Izmetu, nav ko citiem tādas dot. Tad bija tauriņi. Kad tu paliec smagnējāks, tad, uzsienot tauriņu, kļūsti tāds kā lidojošs. Bet tad es kļuvu vēl vērtāks, un man uzdāvināja šādu dzintaru. Man tas tik ļoti iepatikās, ka arī visus tauriņus es iznīcināju. Tagad man ir vairāki šādi dzintari. Un es jūtos pārliecinātāks, kad to pamana.
RL: Tava vērtība arī pieaug.
Hānbergs: Jā, pašapziņa aug. Un, kā jau teicu, es vienmēr izliekos labāks nekā esmu. Un jaunāks, un vērtīgāks. Un izdodas. Ir tikai jāpiesargās, lai nekļūtu par daudz labs. (Smejas.)