Penis zem galvas

Diezgan daudzi (arī es) gatavi tērēt milzum daudz enerģijas, iegrozot savu dzīvi tā, lai nekad nevajadzētu apsiet kaklasaiti. Es bieži esmu lauzījis galvu, kāpēc gan tā. Kāpēc kaklasaites apveltītas ar šādu simbolisku varu? Nevar teikt, ka pārējās formāla ietērpa sastāvdaļas – baltie krekli, klasiski piegrieztas bikses, vestes vai žaketes – izpelnītos tādu pašu sašutumu. Nez kāpēc, apsienot kaklasaiti, sajūta ir tāda, it kā mēs pieliktu treknu punktu. Tieši šis akts pārvērš visus uzskaitītos atsevišķos elementus par formālu apģērbu ar visām no tā izrietošajām asociācijām, uzvedinot uz domām par varas gaisotni biznesa apspriežu telpās vai kāzu un bēru ceremoniālo formalitāti – par visu plašo oficiālo padarīšanu pasauli, kurā noteicēji vienmēr ir uzvalkos tērpti vīri. Bez šaubām, iebildumi pret kaklasaiti lielā mērā saistīti ar šī priekšmeta absolūto bezjēdzību. Kaklasaitei nav pilnīgi nekādas praktiskas funkcijas. Ne tā neļauj nošļukt biksēm, ne arī pasargā no aukstuma. Piedevām vēl kaklasaite ir visai neērta – tik ļoti neērta, ka tās apsiešana gribot negribot jāizjūt kā padevības žests, kā negribīgs uzticības zvērests visam, ko uzvalkam vajadzētu pārstāvēt.

Un tomēr, ja mazliet padomā, tas viss ir nedaudz dīvaini – tas ir savā ziņā paradokss. Jā, kaklasaite iemieso visa formālā apģērba kopējo ideju, bet daudzējādā ziņā tā taču ir tam pilnīgs pretstats. Galu galā, visam pārējam formālās situācijās pieprasītajam ietērpam raksturīgs gandrīz pilnīgs dekoratīvu elementu trūkums. Tas parasti ir tumšs, svinīgs, garlaicīgs. Kaklasaite it kā būtu izņēmums. Kaklasaite ir vienīgā iespēja ieviest savā ārienē nedaudz krāsas – mazliet izpausties. Tādā gadījumā – kāpēc tieši tas objekts, kas vismazāk līdzinās formālam apģērbam kā tādam, mūsu acīs iemieso tā kopējo ideju?

Ne jau vienmēr vīriešu formālais apģērbs bijis tik garlaicīgs. Piemēram, Elizabetes laikos vīrieši – īpaši, ja viņi bija bagāti un ietekmīgi, – ar savām uzkrītošajām rotaslietām un spilgtajām, dekoratīvajām apģērba krāsām neatpalika no sievietēm, ķeroties pat pie parūkām, pūdera un smiņķa (teiksim, Luija XIV galmā). Tas mainījās 18. gadsimtā – periodā, ko daži modes vēsturnieki mēdz dēvēt par lielās vīrišķās atteikšanās laikmetu. Pēkšņi vīriešu apģērbam vajadzēja būt ne tik greznam un daudz lietišķākam nekā sieviešu drēbēm. Ar laiku parādījās kaut kas visai līdzīgs mūsdienu biznesa uzvalkam – vienveidīgs un tumšs apģērbs (jo nopietnāks konteksts, jo tumšākam tam vajadzēja būt) no gandrīz vai pilnīgi vienkrāsaina auduma: jau šo drēbju garlaicīgais paskats vien iemiesoja valkātāja nopietnību.

Mūsdienu lietišķais uzvalks ieviesās aptuveni industriālās revolūcijas laikos, iemiesojot jaunās buržuāzijas garu. Uz aristokrātiskajiem švītiem šī apģērba valkātāji raudzījās ar nicinājumu, uzskatot viņus par parazītiem. Turpretim viņi paši savās acīs bija rīcības cilvēki, kurus pirmām kārtām raksturo spēja virzīt un pārveidot pasauli. Viņi bija ražotāji, bet aristokrāti – tikai patērētāji. Un šajā jaunajā buržuāziskajā iekārtā patērēšanai bija lemts palikt sieviešu ziņā; dāmas turpināja izmantot pūderi un lūpukrāsu, greznoties ar kaklarotām un auskariem (tiesa gan, ne tik ekstravaganti kā senāk) – visu, no kā tolaik atteicās viņu vīri.

Šī pārvērtība izskaidro dažu labu dīvainību mūsdienu formālā apģērba raksturojumā. Piemēram, bleizeru vēl joprojām mēdz dēvēt par sporta žaketi, lai gan nevienam neienāktu prātā tādu uzvilkt, dodoties skriet. Patiesībā biznesa uzvalks cēlies nevis no aristokrātu formālā tērpa, bet gan no medību apģērba – tāpēc, teiksim, lapsu mednieku tradicionālais ietērps no tā pārāk neatšķiras. Abi formastērpi ir aktīvam dzīvesveidam piemērots apģērbs, ko par savu pieņēma cilvēki, kuri vēlējās, lai par viņiem spriež pēc viņu darbiem.

Taisnību sakot, man ir aizdomas, ka biznesa uzvalka patiesās saknes meklējamas bruņutērpā. Galu galā, tas aptver visu vīrieša ķermeni, apsedzot pēc iespējas vairāk no tā; nelielās lūkas uz pasauli, ko šāds apģērbs atstāj (pie apkaklītes un aprocēm), cieši savilktas ar kaklasaiti un aproču pogām. Ķermeņa aprises šādi tiek padarītas neredzamas – pilnīgi pretēji sieviešu apģērbam, kas, pat pilnīgi nosedzot, tomēr pastāvīgi dod mājienus uz ķermeņa, īpaši – visvairāk seksualizēto daļu, atsegšanu. Pat ja svārki pilnībā aizsedz ķermeņa lejasgalu, tie parasti veido tādu kā atvērtu konusu, kura smaile atrodas starp kājām, un visos gadsimtos, izņemot pašus puritāniskākos, sievietes tērpā bijis vismaz kāds mājiens uz iespēju atsegt viņas krūšu bedrīti. Varētu gan­­drīz sacīt, ka vīriešu apģērbs iecerēts tā, lai noslēptu jebkādu individualitāti – tieši tāpat, kā tā piegriezums padara neredzamu pašu ķermeni. Turpretim sieviešu tērpi padara valkātāju gan par individualitāti, gan par objektu, kas domāts, lai to aplūkotu. Un augstāko aprindu modes noteikumi tik tiešām garantē, ka jebkurai sievietei, kas nēsā šādu tērpu, krietni daudz laika un enerģijas jāvelta, lai pārliecinātos, vai tas neatsedz pārāk daudz, bet vispārīgāk runājot – pastāvīgi jādomā par to, kā viņa izskatās.

Un tā tas ir vēl joprojām. Pietiek atcerēties modes dubultstandartus tai seksuālajā kaujas laukā, ko sauca par vidusskolas mācību gada beigu balli. Visi zēni bija ģērbušies pilnīgi vienādi. Varētu teikt, ka viņi bija apvilkuši formastērpus. Bet, ja divas meitenes ieradās vienādās kleitās, – ak debestiņ, kas par skandālu!

Man šķiet, ka jau pati jebkādas individualitātes izdzēšana ir veids, kādā tiek izrādīta vara. Franču filozofs Mišels Fuko rakstīja, ka 18. gadsimts (laiks, kad radās tradicionālais biznesa uzvalks) Eiropā un Amerikā bijis zīmīgs ar būtiskām izmaiņām varas izrādīšanā. Fuko izteica viedokli, ka feodālisma iekārtā varai bija nepieciešams būt pamanāmai. To iemiesoja valdnieku un augstmaņu ķermeņi, tāpēc tā bija vienmēr izlikta apskatei portretos, krāšņos masu pasākumos un galma ceremonijās. Vienkāršā tauta bija bezsejas skatītāji. Jaunāko laiku birokrātiskā valsts lomas samainīja vietām: šīs pasaules varenie pēkšņi kļuva par bezsejainām, depersonalizētām abstrakcijām, jo viņi bija tie, kuri kontrolēja, pārbaudīja un uzraudzīja visus pārējos.

Būtībā Fuko runāja par diviem atšķirīgiem varas izrādīšanas veidiem, kas pastāv vienmēr, jebkurā sabiedrībā. Reizēm ģenerālis cienīgi izrāda savas medaļas, bet reizēm pieņem parādi, un tad noteikumi prasa, lai karavīri stingi vērtos kaut kur tukšumā. Tas ir fakts – atteikšanās publiski izrādīt varu ir pats iespaidīgākais veids, kā to izrādīt. Tieši tāpēc daudzās kultūrās Dievu vai garus nedrīkst attēlot vizuāli; tāpat tieši tāpēc pats labākais paņēmiens, kā parādīt, ka kaut kam piemīt vara, ir to paslēpt – padarīt neredzamu, vārdos nenoformulējamu, neizzināmu, absolūti bezsejainu un abstraktu. Tomass Hobss reiz aizrādīja, ka tas, kas ir nezināms, tieši šī iemesla dēļ ir arī neierobežots. Tas var būt jebkas, tātad mums jābūt gataviem pieņemt, ka tas tikpat labi var arī izdarīt jebko.

Es piedāvāju vienkāršu formulu: realizēt varu ar atklātas demonstrācijas palīdzību nozīmē sacīt tiem, kuriem tā tiek parādīta: “Skatieties – vērojiet, kā pret mani izturas. Pret mani tā izturas tāpēc, ka es esmu tas, kas esmu. Un tagad arī jums pret mani jāizturas tieši tāpat.” Karaļi apber sevi ar zeltu no galvas līdz kājām, lai darītu zināmu, ka arī jums viņi jāapber ar zeltu. Turpretim atteikties no šādas izrādīšanās ir tas pats, kā pateikt: “Jūs pat nespējat iedomāties, uz ko es esmu spējīgs.”

Ja šī formula ir pareiza, tad kļūst saprotama vīriešu formālā apģērba vienveidība – neatkarīgi no tā, vai valkātājs ir fabrikas īpašnieks vai funkcionārs. Šie formastērpi vīriešus, kuriem ir vara, raksturo kā aktīvus, ražīgus un varošus, bet vienlaikus arī kā varas simbolus – bezķermeniskas abstrakcijas. Sieviešu formālie tērpi ar neskaitāmiem volāniem, kruzuļiem, vizuļiem un citiem niekiem nosaka to valkātāju kā kaut ko aplūkojamu, kā pasīvu objektu, taču tajā pašā laikā padara viņu ķermenisku, specifisku un pat neatkārtojamu. (Vārds “specifisks” cēlies no latīņu specere, kas nozīmē – “skatīties, apskatīt”. Tā ir tā pati sakne, kas devusi mums vārdu “inspekcija”.)

Savā slavenajā Eiropas glezniecības analīzē “Veidi, kādos mēs redzam” (Ways of Seeing) Džons Bērdžers norādīja uz to, ka vīrieša sociālā klātbūtne šādā tipiski buržuāziskā vidē vienmēr runā par to, ko viņš (kā tiek pieņemts) spēj paveikt (par viņa iemiesoto “varas solījumu”); turpretī, pievēršoties sievietei, uzmanība tiek veltīta viņas ārienei, kas it kā norāda uz to, kā viņa pati pret sevi izturas un tātad – kā pret viņu pieļaujams izturēties citiem. Roberts Greivss sava dzejoļu krājuma nosaukumā to formulējis vēl precīzāk: pasaulē, kuru šīs gleznas attēlo, “vīrietis dara, sieviete ir” (Man Does, Woman Is). Vienīgi nekļūst īsti skaidrs, ka Greivss to domāja kā kritiku.

Bet kāds tam visam sakars ar kaklasaitēm? Pirmajā acu uzmetienā paradokss vienīgi padziļinājies. Ja uzvalka ideja ir tāda, ka tā valkātājs ir lielā mērā neredzama, abstrakta būtne, kas ne ar ko īpaši neatšķiras no citām, tad dekoratīvā kaklasaite ir grūti izskaidrojama.

Taču aplūkosim citas formālajā ietērpā pieļaujamās izgreznošanās formas un pavērosim, vai nevaram saskatīt kādas plašākas likumsakarības, kas būtu saistītas ar apģērba piešķirto varu. Greznošanās, kas raksturīga vienīgi sievietēm (auskari, lūpukrāsa, plakstiņu ēnas utt.), lielākoties izceļ maņu orgānus. Rotas, kas tiek atzītas par pieņemamām vīriešu vidū (gredzeni, aproču pogas, grezni pulksteņi), parasti izceļ rokas. Tas, protams, ir gluži loģiski: vīrietis ietekmē pasauli ar roku palīdzību. Tiesa gan, ir vēl arī kaklasaites saspraude, taču tā neko nemaina. Kaklasaite un aproču pogas, šķiet, savas funkcijas pilda paralēli: gan viena, gan otras nedaudz izgrezno apvidu, kur no apģērba rēgojas cilvēka miesa, proti, kakls un delnu locītavas. Tās palīdz arī norobežot atsegtās daļas no visa pārējā ķermeņa, kas tā arī paliek nomaskēts, tikpat kā neatklājot savas aprises.

Domāju, ka tieši šis novērojums norāda veidu, kā atrisināt mūsu paradoksu. Galu galā, uzvalkā paslēptajam vīrieša ķermenim taču ir vēl trešais iespējami izceļamais elements, kuru tā īpašnieks nekādā gadījumā neatsedz skatienam, – vēl vairāk, elements, uz kuru vīrieša apģērbā nav nekādu vizuālu norāžu, lai gan laiku pa laikam to nākas izvilkt, lai pačurātu. Uzvalka biksēm jābūt konstruētām tā, lai to būtu iespējams nokārtot, ka neviens pat nepamana. Neredzamā bikšu aizdare ir buržuāzijas izgudrojums un itin nemaz nelīdzinās senākajiem risinājumiem aristokrātiskā stila apģērbā, piemēram, eiropiešu bragetēm – pautu apvalkiem, kas bieži vien uzsvērti piesaistīja uzmanību tieši ģenitāliju rajonam. Tā nu ir tā vīrieša ķermeņa daļa, kuras aprises mūsdienu formālajā apģērbā ir pilnīgi nomaskētas. Ja pieņem, ka, kaut ko slēpjot, to iespējams pasludināt par zināma veida varu, tad var sacīt, ka pilnīga vīrieša ģenitāliju aizklāšana ir paņēmiens, ar kādu varas statusā tiek iecelta pati vīrietība. Nepietiek ar to, ka vīrieša apģērbā kaklasaite aizņem tieši to apvidu, kuram sievietes formālajā tērpā atbilst parasti visvairāk seksualizētā ķermeņa daļa – krūšu izgriezums. Kaklasaite pēc formas atgādina peni un nepārprotamā veidā norāda uz tā atrašanās vietu. Vai šādā gadījumā nevarētu sacīt, ka kaklasaite patiesībā ir simboliska peņa projekcija? Tikai tas ir intelektualizēts penis; apzināta gribas akta rezultātā izraudzīts starp gandrīz bezgalīgi daudzām un dažādām kaklasaitēm, tas karājas nevis kājstarpē, bet gan zem galvas.

Pag, tas taču daudz ko izskaidrotu – teiksim, kāpēc vīriešus, kuri nēsā tauriņu kaklasaites, parasti uzskata par sausiņiem un dīvainīšiem. Tiesa, tauriņā var saskatīt līdzību ar sēklinieku pāri. Bet tik un tā – tauriņi parasti ir nelieli un norāda pilnīgi nepareizā virzienā. Mafiozi nēsā pārāk platas un spilgtas kaklasaites; kovboji sien ap kaklu bolo, kas rada apmēram tādu pašu efektu kā tauriņš un parasta kaklasaite, kopā ņemti. Citā kontekstā tas būtu pārāk plātīgi, taču kovboji, šie mītiskie supervīrietīgie vīrieši, var to atļauties. (Tāpat kā Džeimss Bonds var atļauties nēsāt tauriņu – viņš jau pats būtībā ir tikai milzu penis.)

Profesionāli nodarbinātas sievietes gadu desmitiem meklējušas risinājumu mūžīgajai problēmai – ko viņām nēsāt ap kaklu. Kaklasaite tiek uztverta kā seksuālas provokācijas un draudu zīme. Fakts, ka tā ir vienīgais vīriešu tradicionālā ietērpa elements, ko nav bijis ļauts pārņemt sievietēm, ir visai daiļrunīgs. 80. un 90. gados bija mēģinājumi kā alternatīvu ieviest dekoratīvi sasietu platu lenti vai šallīti, taču tie nebija īpaši veiksmīgi. Mūsdienās pieņemts žaketes atsegto laukumu atstāt tukšu – lai kaklasaites trūkums runā pats par sevi.

Tālāk varat izdomāt paši. Taču atļaujiet man nobeigumā piedāvāt vēl pēdējās pārdomas par dzimumu lomu sabiedrībā. Būdams antropologs, es zinu, ka viena no visplašāk izplatītajām patriarhāta īpatnībām – un tā novērojama pārsteidzoši daudzos pasaules nostūros, no Āfrikas līdz Zviedrijai un Jaungvinejai – ir uzskats, ka sievietes rada dabiski (dzemdē bērnus), bet vīrieši – kulturāli (veido sabiedrību). Ja minēto atziņu noformulē šādā atklātā tekstā, uzreiz kļūst skaidrs, ka tie ir meli – brauciet, kur braukdami, visur jūs redzēsiet, ka sievietes paveic lielāko daļu arī no sabiedrības veidošanas darba. Tāpēc šo patriarhālo ideju nepieciešams paust aizmiglotā veidā. Un man ir aizdomas, ka tradicionālais formālais apģērbs ir viens no šādiem aplinku ceļiem.

Paraudzīsimies uz to šādā aspektā: ja neviens no mums drēbes vispār nevalkātu, tad uzkrītoši redzami būtu tieši vīriešu dzimumorgāni, turpretim sieviešu ģenitālijas paliktu lielā mērā skatienam slēptas. Varbūt formālā apģērba būtība ir tieši mēģinājums šo situāciju apgriezt kājām gaisā, it kā sakot: “Jā, dabā noslēpumainas un apslēptas radīšanas spējas piemīt sievietēm, taču, kad mēs apģērbjamies un kļūstam civilizēti, viss ir tieši otrādi.”

© David Graeber. Dickheads. The Baffler nr. 27, 2015.