Līdz 31. oktobrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma izstāde “Art Deco stils – starpkaru perioda mode”, ar kuras autoru, modes vēsturnieku, kolekcionāru Aleksandru Vasiļjevu sarunājas Uldis Tīrons

Bez vīrieša palīdzības

Foto: Jānis Vidmants Foto: Jānis Vidmants

Rīgas Laiks: Kādam laikam jūs dotu priekšroku, ja salīdzinām šo divus jūsu izstāžu laikus – 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta 20., 30. gadus?

Aleksandrs Vasiļjevs: Tie ir divi pretēji laikmeti: viens ir Viktorijas laikmets, kad sievieti uzturēja vīrietis, viņa nēsāja korseti, atradās vīrieša varā, taču nestrādāja...

RL: Atvainojiet, ka pārtraucu, taču kāds sakars korsetei ar atrašanos vīrieša varā?

Vasiļjevs: Tādu vīrietis gribēja redzēt sievieti, tas bija vīrieša sapnis – vīrietim savā priekšā vajag redzēt slaidu sievieti. Un tagad arī ir tāpat, nekas nav mainījies. Vīrietim patīk augstas krūtis, tievs viduklis, gurni un garas kājas. Tas ir mūžīgs stāsts. Bet šeit ir emancipētas sievietes laikmets. Sieviete pati strādā – atšķirībā no 19. gadsimta. Un viņai nerūp, tas patiks vai nepatiks vīrietim. 20. gadu mode vīriešiem nepatika – jo nebija vidukļa un nebija krūšu, un viss pārāk taisni. Bet sievietēm – arī mūsdienās – 20. gadu mode ļoti patīk. Patīk šis džeza, čarlstona stils. Šīs krelles, bārkstis... Sievietes un vīrieša mentalitāte, kā jūs labi saprotat, ļoti atšķiras, un vīrieši redz sievieti citā gaismā nekā sieviete pati sevi. Vienīgi uzvar tās, kuras zina, kā iepatikties vīriešiem.

RL: Bet tur ir kāda pretruna: ja jau viņas ģērbās tā, ka tas vīriešiem nepatika, tad jau iznāk, ka viņas negribēja uzvarēt...

Vasiļjevs: Viņas gribēja, taču nezināja, kā. Viņām vēl nebija pietiekamas pieredzes. Tā bija pirmā kļūdas desmitgade.

RL: Kādā ziņā viņām nebija pieredzes?

Vasiļjevs: Viņām nebija pieredzes patstāvībā un agresijā attiecībā pret vīrieti. Bet drīz vien viņas kļuva gudrākas un sāka saskatīt savu pieredzi caur laika prizmu. Bet 20. gados daudzas arī ģērbās kā vīrieši – smokingos, melnas kaklasaites, īsi mati – vīriešiem tas nepatika. Viņas bija tuvas vīriešiem pēc ārējā izskata, bet vīriešiem tieši tas arī nepatīk – viņiem patīk kontrasts, viņiem patīk nevis unisekss, bet tieši pretējais.

RL: Tātad, šo modi radīja kaut kāda agrīnā emancipācija...

Vasiļjevs: Tieši tā. Nepareiza attieksme pret sievietes ķermeni. 30. gados daudz kas jau tika labots, notika atgriešanās pie sievišķības, un tālāk jau bija vienkāršāk – līdz 70. gadiem, kad atkal liela drāma – hipiji, unisekss, džinsas, viss tika sajaukts, kopš tā laika pie līdzsvara jau vairs neatgriezās. Un patlaban sievietes un vīrieši jau strādā vienādi daudz, saņemot aptuveni vienādu atalgojumu, un viņām ir ļoti grūti. Es to jums saku no visas sirds, jo jūs esat retais izņēmums, kad mani intervē vīrietis. Vēl vairāk – ne tikai vīrietis, bet arī tāds, kurš izskatās kā vīrietis, nevis kā sieviete. Es domāju – bez matiem, nevis ar gariem un cirtainiem, ar kreklu un spalvainām krūtīm, bet nevis mežģīņu kleitā, uz papēžiem... Jūs saprotat, ko es gribu teikt... Saprotat? Tie arī ir vīrieši, taču – emancipēti.

RL: Kad jūs runājat par art deco – tas it kā ir vispārzināms, ka tā ir pēckara mode. Kādā veidā karu var saistīt ar tām formām, ko mēs redzam jūsu izstādē?

Vasiļjevs: Saistīt? Pirmais pasaules karš bija ļoti smags pārbaudījums, kad pirmo reizi tika izmantota asaru gāze, pirmās lidmašīnas un pirmās bombardēšanas, pirmais tanks, pirmais ložmetējs – tādu ieroču iepriekš nebija, tie netika lietoti. Un saistībā ar to – milzīgi postījumi un milzīgs ilūziju sabrukums. Un art deco mode, un arhitektūra un gleznas, ir būvētas uz abstrakcijas, tas liecina par cilvēka mentalitātes sabrukumu.

RL: Vai tad 19. gadsimta mode nebalstās abstrakcijā?

Vasiļjevs: Nē! Konkrētībā. Ziedos, augos, kamēr art deco ornaments atrodas vistuvāk ģeometrijai. Un mīlestība pret ģeometriju tieši ir saistīta ar pasaules sabrukumu – ar visām tām bombardēšanu šķembām, ar vēlēšanos to visu aizmirst un sākt jaunu dzīvi. Tik daudz traģēdiju, tik daudz drāmu, art deco 20. gados – tā ir svētku eiforija. Jūs to varat redzēt pēc kleitu krāsām, pēc mūzikas, pēc aksesuāriem, mēs tik stipri bijām cietuši, tik daudz zaudējuši tēvus, brāļus, vīrus – tad tagad papriecāsimies! Viņas pirmos divus gadus sēroja, bet pēc tam – jauna dzīve! Ar jaunu ātrumu. Un turklāt sievietes bija neprātīgi priecīgas, ka viņām bija parādījusies sava personiskā nauda, nauda, ko viņas bija pašas nopelnījušas. Viņa kļuva par sekretāri, klabināja uz rakstāmmašīnas, saņēma naudu un nolēma – iešu un iedzeršu šajā sakarā. Tās ir citas sajūtas, un tās, protams, ļoti saistītas ar karu. Un, tā kā sieviete sāka pati strādāt, viņai nācās nēsāt apģērbu, ko vieglāk izmazgāt, vieglāk izgludināt, un kas ir uzvelkams pāri galvai, bez vīrieša palīdzības. Tā ir šīs modes galvenā īpašība. Agrāk, 19. gadsimtā, viss bija pogājams uz muguras. Un tam visam bija vajadzīga kāda cita palīdzība. 20., 30. gadu mode – es apģērbšos pati, man palīdzība nav vajadzīga! Es vai nu sapogāšu podziņas priekšā, vai arī uzvilkšu pāri galvai. Un visas šīs pārmaiņas, protams, varēja dāvāt vienīgi karš.

RL: Jūs runājat tikai par modes funkcionālo pusi. Taču, pieņemot, ka cilvēka darbība ir saistīta ar mērķi, vai jūs varētu pateikt, kāds mērķis ir modei?

Vasiļjevs: Komercija. Otrs mērķis drīzāk saistīts ar radošo pusi un mākslinieciskumu. Un trešais mērķis – seksuālais, partnera piesaistīšana. Skatieties uz manu apģērbu, es esmu skaista vai skaists, man gribas jums patikt. Mākslinieciskais aspekts drīzāk saistīts ar cilvēka pašizpausmi – kāpēc, piemēram, jūs nēsājat tādu zaļganu kreklu. Jo jums ir zaļganas acis. Jūs it kā izceļat savas acis. Kāpēc jūs neesat sarkanā?

RL: Jūs par mani runājat?

Vasiļjevs: Jā, par jums.

RL: Vai tad man ir zaļganas acis?

Vasiļjevs: Jūs to neesat redzējis? Tās ir zaļganas, vismaz šajā kreklā. Droši vien tās ir zilas, taču šajā kreklā tās ir zaļganas. Un ja jūs būtu atnācis sarkanā, būtu disonanse, nebūtu skaisti. Tātad, jūs līdz ar to rādāt savu gaumi un vēlēšanos patikt, mākslinieciskā ziņā patikt. Tāpat arī sievietes – viņas ģērbjas tā, lai pievērstu sev uzmanību, lai patiktu, lai atrastu partneri, bet komercija... Mode ir nodoklis godkārei. Kad cilvēks ir bagāts, viņš spiests atdot naudu, it kā sakot – atvainojiet, mans apģērbs ir Chanel, atvainojiet, es esmu apģērbts Lanvin vai Jean Patou. Un mode vēl ir iezīmīga ar to, ka tai vienmēr ir jāapgāž šodienas postulāts. Jūs atverat žurnālu, un tur teikts – šodien ir dzimusi jauna sieviete 2010. Viņa nēsā rozā kleitu, kas apdarināta ar mežģīnēm. Viņas brīnišķīgā rudo matu frizūra, un, teiksim, smalkas kurpītes. Un liels raksts par to, kā šodien jāģērbjas. Paiet seši mēneši, un jums saka: nost ar rozā kleitām, ar mežģīnēm, nost ar rudiem matiem – tas viss galīgi nav modē, modē ir melni mati, zaļa punktaina kleita, un tad jūs esat moderna. Cilvēks izsauksies – bet jūs taču pirms sešiem mēnešiem teicāt, ka vajag rozā! Un, lūk, tā arī ir mode! Ka tā tiecas nogāzt no pjedestāla visas savas idejas. Un cilvēks, kurš dvēselē ir vājš, kam nav sava stila, viņš ir spiests skriet uz veikalu, lai teiktu – kā tad tā? Es esmu atpalicis, man vajag zaļo ar punktiņiem – un šķiras no naudas. Lūk, es, piemēram, kuram ir pašam savs stils, es ne sevišķi sekoju modei. Drīzāk mode seko man. Es jums zvēru! Mode drīzāk seko man. Jo man tas nav tā vajadzīgs. Bet daudzi cilvēki, kuriem nav sava stila, tas viņiem ir nepieciešams, viņiem ir nepieciešama marka, leibls, uzmanība – atvainojiet, es esmu apģērbts Dolce&Gabbana! Piedodiet man, bet man ir Armani uzvalks. Tas nepieciešams godkārīgo interešu apmierināšanai.

RL: Ja es pareizi saprotu, jūs savā skolā tieši strādājat ar...

Vasiļjevs: Bagātiem. Un godkārīgiem.

RL: Un viņiem šī marka tieši ir svarīga. Ko tad jūs viņiem mācāt?

Vasiļjevs: Es viņiem mācu radīt savu stilu.

RL: Vai tad stilu var radīt no malas? Vai tas neizriet no paša cilvēka?

Vasiļjevs: Tas izriet no izglītības, no nacionalitātes, no reliģijas, musulmaņi neģērbjas tā kā protestanti.

RL: Un ne no atsevišķa cilvēka savdabības?

Vasiļjevs: Protams, ka arī no tās, no viņa aizraušanās, no viņa diētas, ceļojumiem, intelekta, no literatūras, no mūzikas, ko viņš klausās. No sporta, ar ko viņš nodarbojas. Cilvēka savdabību jau veido milzīgs ārējo faktoru daudzums. Jā, reizēm ir stipras dvēseles cilvēki un viņi par tādiem var kļūt, dzīvojot mežā, taču tas nav bieži. Daudzi ir mūsu apstākļu iespaidā. Un es viņiem cenšos iepotēt citu attieksmi pret stilu un, galvenais, citu attieksmi pret vēsturi. Vairākums šo cilvēku nezina vēsturi, nemīl to, nenovērtē, bet es uzskatu, ka cilvēks bez vēstures gandrīz neko nenozīmē. Mums visiem jāzina, kas ir mūsos, kas ir mūsu senčos, kādas mūsos ir asinis, kur mēs esam nonākuši, no kurienes mēs esam izgājuši, un kādā veidā mūsu šodiena ir saistīta ar mūsu pagātni. Es vispār ļoti nemīlu šodienu. Es mīlu rītdienu un vakardienu. Jo šodienas man nav, tā ir tik strauja – tikai 24 stundas. Tādēļ vēsture vienmēr ir bagātāka par tagadni – tajā ir vairāk noticis, un bagātāka par nākotni – jo nākotne mums nav zināma.

RL: Vai jūs pārsteidz mode?

Vasiļjevs: Bieži – jā, ar savu muļķību. Jo modē ir ļoti daudz kā muļķīga, un ne katra mode iedzīvojas. Nav taisnība tiem, kuri domā, ka mode – tā ir modes mākslinieka personiskā gaume. Nekad! Lai ko modes mākslinieks piedāvātu, ja publika nav gatava uztvert šo ideju, tam nebūs panākumu. Dizaineris ir viens cilvēks, bet viņam nepieciešama klientūra. Ja klientūra nav gatava sekot šai idejai, tad tās ieviešana neko nenozīmēs. Jūs varat kliegt žurnālā, televīzijā, ka tas ir ģeniāli, taču pārliecināt cilvēkus nevar. Un ir tik daudz ideju, kurām nav nekādas atbalss cilvēku sirdīs.

RL: Taču ir kādi tēli, paraugi, ar kuru palīdzību tā tomēr ieviešas?

Vasiļjevs: Tā ieviešas ar tiem modes virzītājiem, kas ir ļoti svarīgi.

RL: Aktieri...

Vasiļjevs: Aktieri ir svarīgi, taču daudz svarīgākas šodien ir popzvaigznes. Teātrim šodien nav tādas lomas, kāda ir kino, bet kino nav tādas lomas, kāda ir popzvaigžņu klipiem. Klips ilgst divas, trīs minūtes, un šodien visi dzīvo ļoti ātri. Viņi ierauga un – tiek satriekti. Lūk, Lady Gaga pašreiz ir galvenais modes virzītājs, kā Lady Gaga ir apģērbta, tā arī mēs. Es nekad iepriekš nenēsāju brilles un reti kad nēsāju cepures, taču pašreiz cilvēciskais nav modē. Pašreiz modē ir nedabiskais, tādēļ pusi sejas jānoslēpj zem brillēm 80. gadu stilā, lai izveidotu ģeometriju, un zem cepures, kas slēpj jūsu matus, jo pašreiz ir nedrošība par griezuma stilu. Nav virziena, par kuru varētu teikt – lūk, tas ir modē, teiksim, mati uz pieres, vai lokas, vai skūta galva – nav virziena, vēl nav izvēlējušies. Tādēļ cepure vienmēr piesedz pāreju no vienas modes uz citu.

RL: Bet jūs taču nupat teicāt, ka jums jau ir savs stils – kādēļ tad jūs tomēr sekojat modei?

Vasiļjevs: Es esmu publisks cilvēks. Es vienmēr nēsāju šallītes, bet tas nav modē.

RL: Kāpēc tad?

Vasiļjevs: Jo mana figūra nav ideāla, un tas mani padara slaidāku. Ja es nenēsāšu šallītes un nepiešķiršu lieku vertikāli, es iešu ar vēderu pa priekšu. Tas nav skaisti. Ir arī cits veids – iet uz sporta klubu, bet man ātrāk ir uzsiet šallīti, nekā katru dienu iet trīs stundas uz sporta klubu. Un tas ir mans izgudrojums; es nēsāju noteiktas krāsas, kuras ne visi nēsā, ir noteiktas formas, kas man ir tuvas, bet citiem – nē.

RL: Zināmā mērā mode ir – būt kā kādam citam.

Vasiļjevs: Tieši “kādam”.

RL: Bet tā vienalga kaut kādā mērā ir atteikšanās no sevis.

Vasiļjevs: Piekrītu. Tādēļ modi bieži kādreiz sauca par “kolektīvo neprātu”. Kad kāda grupa cilvēku sajūk prātā sakarā ar kaut ko.

RL: Bet tas taču ir muļķīgi...

Vasiļjevs: Tas ir muļķīgi, taču kā teica Oskars Vailds: “Sekot modei ir smieklīgi, bet nesekot – muļķīgi.” Ja jūs sekojat modei, jūs vienmēr sekojat kādam; kāds to ir izdarījis – uz ielas vai veikalā, un jūs skrienat pakaļ, lai atkārtotu. Tas ir smieklīgi. Bet ja jūs esat ārpus modes, pilnīgs autsaiders, jūs neiekļūstat sabiedrībā, neatrodat darbu, no jums novēršas draugi, visi runā, ka jūs esat dīvains cilvēks... Piemēram, Rīgā ir viens tāds cilvēku tips, ko varētu saukt par “pilsētas jukušajiem”, tādi dīvaini frīki, viņi neseko modei, bet viņi jau arī atrodas ārpus sabiedrības, un, ja jūs nesekojat modei, jūs pieļaujat lielu kļūdu. Jūs ne vien neiekļūstat meinstrīmā, jūs vispār nekādā strīmā neiekļaujaties. Jūs aiznes uz citu pusi. Jūs nevarat strādāt, jūs nevarat nopelnīt, jūs nevarat īrēt dzīvokli, jūs nevarat atrast neko... uz jums skatās kā uz svešķermeni. Tas ir tāpat kā, teiksim, ja viens pingvīns būtu rozā – ar viņu neviens pat nerunātu.

RL: Man gan šķiet, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kas nepievērš modei nekādu uzmanību, uzskatot to par kaut ko nesvarīgu.

Vasiļjevs: Tas ir atkarīgs no jūs iekšējās filozofijas un no tā, kā jūs gribat pozicionēt sevi sabiedrībā. Lūk, mans piemērs: reiz es strādāju Vācijā, Drēzdenes operas teātrī, tobrīd modē bija minimālisms, un es atbraucu pelēkās biksēs un pelēkā svīterī – ļoti skaisti. Bet man jautāja: “Kur ir Vasiļjevs?” Vārdu sakot, mēs gaidījām zvaigzni no Parīzes, bet te ir atbraucis kaut kāds strādnieks. Reizēm jūs esat tādā stāvoklī – jūsu radošās un sociālās situācijas dēļ –, ka cilvēki no jums kaut ko gaida. Man tik daudzreiz tālo reisu vilcienā ir jautājuši: “Bet kur ir jūsu šallīte?” Es saku: “Bet es guļu!” Man saka: “Un jūs neguļat savā šallītē?” Un šis tēls ir jau tā izveidojies, ka viņiem būs nepatīkami, ja es tam neatbildīšu. Mēs mazliet kļūstam par tēla vergiem. Un tādēļ es, piemēram, nevaru uzvilkt zilas džinsas – man tās patīk, bet es to varu darīt tikai dārzā – kur mani neviens neredz.

RL: Kad es jums jautāju, vai jūs var pārsteigt mode, es domāju par kaut ko citu. Rundāles muzejā reiz es jautāju zāles pārzinei – kāpēc kādam skapītim ir tik daudz atvilktnīšu. Un viņa atbildēja: “Kāpēc? Lai būtu, kaķīt, lai būtu.”

Vasiļjevs: Aha, sekretārs. Nē, kabinets, kabinets. Nu, viņa nezināja. Tās atvilktnītes bija, lai glabātu saraksti, dārglietas, naudu – tā saucamā kabineta forma, kas atnāca no Ķīnas 16. gadsimtā, bet Ķīnā to izmantoja aptiekā zālēm – katrā atvilktnītē bija citas zālītes.

RL: Cik jūs visu izskaidrojat materiāli...

Vasiļjevs: Es esmu tāds cilvēks. Jo es esmu modes vēsturnieks, materiālās kultūras vēsturnieks. Es ļoti daudz lietu varu izskaidrot no materiālisma viedokļa.

RL: Vai patiešām, saskaroties ar modes priekšmetiem, jums nav bijis tāda gadījuma, kad jūs neesat sapratis – kā tas ir izcēlies vai kādam nolūkam paredzēts?

Vasiļjevs: Nē, ļoti daudz ir bijis tādu gadījumu, kad es nezinu, kāpēc, kas piespiež cilvēkus darīt to vai citu – taču es vienmēr atrodu atbildi. Jo citādi tas mani nomāc – nu kāpēc tas ir iegājis modē? Piemēram, 19. gadsimta sākumā kleitās un frizūrās bija tāds moderns elements “komēta”. Un es domāju – bet kāpēc tāds, kā liktos – futūristisks tēls? Izrādās, ka tajā laikā pār Eiropu veselu gadu lidoja milzīga komēta, un visi iedzīvotāji to novēroja. Un tas tā iespaidoja cilvēku mentalitāti, ka viņi ieviesa šo aktualitāti arī modē. Vai arī es domāju, kāpēc 20. gados pēkšņi modē ienāca Ēģiptes tēma? Bet 1923. gadā atrada Tutanhamona kapenes, un visi pēkšņi no tā stipri iespaidojās. Vai arī es domāju – kāpēc 40. gados tik daudz kleitu bija ar punktiņiem? Bet tas atnāca no Spānijas, no Andalūzijas, kā tēls no vienīgās Eiropas valsts, kas nepiedalās karā. Un Ibērijas un Latīņamerikas tēli kara laikā ļoti daudz ko nozīmēja, piemēram, tā laika modes dejās, tādās kā čačača, samba, rumba. Bieži man ir radušies jautājumi, taču tagad to kļūst arvien mazāk.

RL: Bet var jau būt arī nejaušības, kad kāds kaut ko nēsā...

Vasiļjevs: Tā nav mode. Mode ir tikai tad, kad ir grupveida vājprāts. Lūk, es krāju senas fotogrāfijas, un es skatos – reizēm tāda dīvaina lieta, bet es saprotu – tas ir indivīds, tā ir personīgā šīs sievietes vēlēšanās – tā izveidot cepuri, vai tā uzlikt grimu, taču tas ir ļoti reti. Tā citi nedarīja, to sauc par ekscentrismu. Taču ekscentriķu ir ļoti maz. Vajag ļoti stipru raksturu, lai ietu šķērsām citiem, un nekļūtu par pilsētas trako. Lai tevi atzītu – bet tādā veidā rodas stila ikonas, kā, piemēram, Grēta Garbo, kura laikmetā, kad visas bija brunetes, pateica – bet es nekrāsošos, es būšu blondīne. Un es ģērbšu taisnus tērpus un vīriešu apavus bez papēža, un cepuri bez plīvura un ziediem.

RL: Proti, viņa bija ekscentriska?

Vasiļjevs: Nē, viņa bija patstāvīga. Pašpietiekama. Viņa nebija ekscentriska tādā nozīmē, ka valkāja kaut kādas dīvainas krāsas vai unikālas rotas lietas – tā, kā mēs šodien runājam par ekscentrismu, kā nedaudz par klaunu. Viņa nebija kā klauns.

Man ir patīkami, ka jūs uzdodat gudrus jautājumus, man vispār ir patīkami satikties ar gudru vīrieti, jo mani vienmēr intervē sievietes. Un jūs esat atnācis bez papīra, tas nozīmē, ka jums visi jautājumi ir galvā un tie ir gudri. Bet sievietes vienmēr atnāk ar desmit jautājumiem, un tie vienmēr ir dumji.

RL: Sakiet, vai jūs varētu paskaidrot, kāda ir starpība starp stilu un modi?

Vasiļjevs: Es atbildēšu Šaneles vārdiem: “Mode iziet no modes, bet stils – nekad.” Stils – tas ir rokoko, baroks, ampīrs, art nuovo, art deco, tie ir globāli jēdzieni, un stils var aizņemt vairākus gadu desmitus, un tas tik stipri pārņem apziņu, ka nekad neiziet no modes. Nevar pateikt – Pētera baznīcas baroka fasāde ir izgājusi no modes. Bet mode ir sešu mēnešu jēdziens.

RL: Kāpēc tieši sešu?

Vasiļjevs: Tāpēc, ka katrus sešus mēnešus ir jauna modes skate Parīzē.

RL: Jautādams par stilu, es gan nedomāju par mākslas virzienu. Vai, jūs, piemēram, piekristu izteikumam, ka “stils – tas ir cilvēks”?

Vasiļjevs: Es piekristu par 100 procentiem. Stils – tas ir cilvēks. Neviens dzīvnieks nav spējis radīt apģērbu. Daba tiem dāvājusi dabisko ietērpu, bieži vien – ļoti skaistu. Bet cilvēks nav apmierināts ar savējo, mēs visi esam kaili, taču mums tas nepatīk. Mēs gribam citu ādas krāsu, citu lūpu formu, citu acu krāsu, citus matus, mēs visu laiku gribam sevi pārmaskēt. Un vienmēr pretēji dabai, mode vienmēr ir pretī dabai. Mēs nekad vēl neesam gājuši tajā virzienā, kā mūs ir radījuši.

RL: Sakiet, vai jums nešķiet, ka mode un stils tomēr ir kaut kas muļķīgs?

Vasiļjevs: Ak, nē! Tās ne vien nav muļķības, bet tas ir galvenais cilvēka dzīvē. Neviens vēl pliks nav staigājis. Apģērbs ir mūsu kultūras bāze. Zināt, ko teica Kristiāns Diors? “Bez cepurēm nebūtu civilizācijas.” Un es esmu pārliecināts, ka viņam ir taisnība. Apģērbs ir mūsu kultūras līmeņa izpausme. Nākotnē cilvēki par mums spriedīs pēc mūsu portretiem. Jūs, teiksim, nezināt Hanzas pilsētas 13. gadsimta tirgoņa biogrāfiju. Bet jūs redzat viņa portretu. Un jūs varat iegūt par viņu priekšstatu. Tāpat kā par jums es varu radīt portretu, redzot, kā jūs esat apģērbies. Saprotiet, tas ir ģeniāli! Es redzu, ka jūs mīlat ceļojumus, avantūras, es varu pateikt, ka jums patīk militārais, vīrišķais, ka jums patīk brutālais, ka jūs atsakāties no daudzām detaļām, ka jūs mīlat vienkāršību, un es esmu pārliecināts, ka jums mājās ir tādas lietas kā matracis un spilveni, ka jūs mīlat tā pasēdēt, es stādos priekšā, kādu mūziku jūs varat klausīties, un es to varu ieraudzīt tikai pēc jūsu stila.

RL: Bet savā ziņā taču pietiek arī ar seju.

Vasiļjevs: Nu, protams! Ja vien šodien nebūtu plastisko operāciju. Tā ir šausmīga forma, kas nonivelē, kas mūsos ieraksta melīgu informāciju, īpaši sievietēm, jūs uz viņu skatāties, viņa izskatās divdesmit piecgadīga, bet viņai ir četrdesmit astoņi. Jo botokss, jo silikons, jo gēli... Progress skar arī vīriešus, tagad visi vīrieši lieto krēmu pret grumbām. Viņi visi guļ krēmā pret grumbām. Piemēram, es to lietoju pēdējos desmit gadus. Katru dienu. Lielisks rezultāts! Tas aizvāc daudzas lietas – ja jūs gribat izskatīties jaunāks.

Bet, runājot atklāti, ar apģērbu var arī mānīties. Jūs varat saģērbties kā policists, taču tāds nebūt, jūs varat apģērbties kā ugunsdzēsējs, taču tāds nebūt, jūs varat apģērbties kā mūks, taču tāds nebūt. Jūs varat ģērbties kā prostitūta, taču tāda nebūt. Pārsteidzoši, cik daudz krāpšanu noticis tādēļ, ka cilvēkus piemānījis apģērbs. Atnāk cilvēks uzvalkā un kaklasaitē, visi domā – cik solīds, bet izrādās, tas ir zaglis, kurš atnācis laupīt. Vai atnāk kāda ļoti eleganta dāma, taču patiesībā viņa ir briesmīga avantūriste, kura grib iegūt uzticību, pateicoties savam ārējam izskatam. Patiesību par cilvēku, manuprāt, izsaka vienīgi viņa mājas interjers. Tikai ieraugot māju, dzīvokli, istabu, jūs varat spriest par cilvēku. Simtprocentīgi. Mūzika, grāmatas, smarža, mēbeļu tips, sienu krāsa, kārtība vai nekārtība, putekļi vai neputekļi, paklājs vai nē, ūdens vai akmens – jūs man piekrītat?

RL: Cik pamatots ir uzskats, ka mode, ģērbšanās – tā ir sieviešu un geju padarīšana?

Vasiļjevs: Nē, tas ir smieklīgi. Varētu domāt, ka vīrieši staigā apkārt kaili. Un viņiem arī ir savi elki. Jebkurš heteroseksuāls vīrietis ģērbjas pēc kādām pazīmēm. Piemēram, pēc savu draugu pazīmes. Teiksim, visi draugi ģērbjas sporta tērpos, un es arī. Pēc sava darba pazīmes. Mēs esam mednieki, tas nozīmē, ka mums ir zaļais un brūnais. Pēc pazīmes – mums birojā visiem ir kaklasaites, un man arī. Tas ir, viņi ir pakļauti drīzāk savas sociālās grupas lokālajai modei nekā globālajai. Itālijā, Milānā pateica – vīriešiem šogad jānēsā zils. Bet ja vienkārša vīrieša sociālajā vidē citi tā nesāks darīt, viņš arī to nedarīs. Vīrieši arī ir ļoti pakļauti modei, taču viņiem vajag ilgāk sagremot nekā sievietēm. Sievietes bieži ģērbjas sev, vīriešiem, vai arī tādēļ, lai nogāztu draudzenes gar zemi. Tā ir viena no sievietes fenomenālām īpašībām, ka viņa grib apģērbties tā, lai visi nomirtu. No tā var izdarīt secinājumu, ka sievietes ir ļoti asinskāri dzīvnieki. Es vienmēr jautāju, kāpēc viņa pērk tādus zābakus? Lai visas draudzenes nomirtu! Vīrieši reti tā dara. Viņi, kā likums, to dara sev, reizēm – lai atstātu iespaidu uz sievietēm, taču ne tādēļ, lai nogalētu kolēģus. Es nekad neesmu dzirdējis vīrieti sakām – es sev nopirkšu tādus zābakus, lai mani draugi nomirtu aiz skaudības. Bet sievietēm tas ir ļoti raksturīgi. Vēlēšanās pateikt – skatieties, cik es esmu brīnišķīga! Jo konkurence – gan Latvijā, gan, īpaši, Krievijā starp sievietēm ir milzīga. Krievijā ir sešdesmit divi procenti sieviešu uz trīsdesmit astoņiem procentiem vīriešu. Bet no šiem procentiem vēl ir jāatņem pusaudži, pensionāri, slimie ar prostatītu – to ir ļoti daudz, atņemam ieslodzītos, atņemam karavīrus, kas dien armijā, atņemam narkomānus, alkoholiķus, gejus – un kas paliek? Saprotat, kāpēc viņas ģērbjas? Drāma! Es ne par ko negribētu būt sieviete! Ziniet, ne par kādām kapeikām! Es viņas tā saprotu, kā gandrīz neviens. Ziniet, viņas mani Krievijā sauc par “stipru sieviešu vājību”. Viņas ir ļoti stipras un neiekrīt uz vīriešu šarmu. Bet uz manējo – iekrīt. Jo viņām pret mani ir vājība.

RL: Un kā jūs to izskaidrojat?

Vasiļjevs: Jo es pārāk labi saprotu sievietes. Es tik sīki ieeju viņu mentālajā pasaulē, viņu vēlmēs – un es nekad negribētu būt šajā sievietes pasaulē, taču es saprotu, kā tā ir iekārtota. Kā iekārtotas viņu iegribas, kā iekārtota viņu kaislība uz apģērbu, uz rotaslietām, ko viņas cenšas panākt.

RL: Bet kāpēc tieši jūs negribētu būt par sievieti?

Vasiļjevs: Nekad! Tas ir tik smagi! Cik daudz jāģērbjas! Man patīk ģērbties ātri, bet sievietēm vajag tik daudz laika, lai saģērbtos. Cik daudz laika aiziet spoguļa priekšā! Cik daudz grima! Cik daudz frizētavas! Tas ir darbs. Tā ir varonība – būt par sievieti. Ja jūs, protams, neesat sieviete-vīrietis, kas vada smago automašīnu, tādas arī ir. Savā ritmā es to nevarētu. Jo man ir daudz jāstrādā, un es nevaru atļauties tādas muļķības.

RL: Tas man atgādina manu interviju ar Ļitvinovu, kura saskaitās, kad es jautāju par viņas sievišķīgo stilu, un teica – kad vienreiz beigsies šīs atšķirības starp sievieti un vīrieti!

Vasiļjevs: Bet zināt, kāpēc? Jo viņa mīl sievietes, un viņa grib, lai būtu vienāda attieksme pret sievietēm un vīriešiem. Es viņu saprotu. Viņa nemīl vīriešus, viņa mīl sievietes. Viņa grib, lai vīriešiem pret sievieti būtu demokrātiska attieksme – ne kā pret seksuālu objektu, bet kā pret kolēģi vai draugu. Viņa negrib, lai vīrietis viņu acīm izģērbtu, lai viņa tam būtu gaļas gabals.

RL: Bet par spīti tam viņa ģērbjas un izturas kā...

Vasiļjevs: Ļoti seksīgi. Jo tas patīk viņas draudzenei Zemfirai. Zemfira ir ļoti vīrišķīga. Ļitvinova grib patikt, taču – ne vīriešiem. Un viņa vēlas, lai vīrieši viņu liek mierā.

RL: Vai, ņemot vērā to, kas redzams uz ielas, vēl ir vieta modei kā mākslai? Jo sabiedrisko pasākumu, kur būtu jāģērbjas modīgi, kļūst arvien mazāk.

Vasiļjevs: Piekrītu. Un es domāju, ka uzvarēs unisekss un gendera, dzimuma nozīmē satuvināts apģērbs.

RL: Bēdīgi.

Vasiļjevs: Tāds ir 21. gadsimts. Tas izzudīs, tāpat kā izzudīs baltā rase. Tāpat kā izzudīs blondīni ar zilām acīm. Tāpat kā izzudīs vecā Eiropa. Jo visu pārņems, piedodiet, arābi un ķīnieši. Tā ir mana prognoze. Un bēdīgi ir ne tikai tas vien – viss ir bēdīgi. Taču tāds ir progress.

RL: Un, runājot par pagātni, kādu gadsimtu jūs izvēlētos, kurā gribētu dzīvot?

Vasiļjevs: Man ļoti patīk 16. gadsimts. Renesanse, Itālija, Florence – tik skaisti! Tas ir brīnišķīgs un skaists laikmets. Sievietes bija ļoti sievišķīgas, vīrieši – vīrišķīgi, ģērbās skaisti, eleganti... Bet tagad, piedodiet, man jāiet uz vakariņām pie prezidenta.

RL: Vai jums neliekas, ka tur būs garlaicīgi?

Vasiļjevs: Nē, man liekas, ka būs garšīgi. Tā arī uzrakstiet. 

Raksts no Septembris, 2010 žurnāla

Līdzīga lasāmviela