Ivars Ījabs

Sēžot uz sētas

Vēršanās pie Austrumiem parāda, ka Eiropa apzinās savu morālo, finansiālo un politisko bankrotu un meklē gudrību Austrumos. [..] Austrumos toties jau gadu tūkstošiem sabiedrības sociālā piramīda ir svēta. Var jau augstprātīgi teikt, ka tā ir nevienlīdzība, bet vienlaikus tā ir struktūra, kurā no augšas pateikto vārdu vai motivēto rīcību novada līdz katram apakšējam pakāpienam.

Ojārs Spārītis, Latvijas Avīze, 9. aprīlī

Es kategoriski nepieļauju iespēju, ka Ojārs Spārītis varētu par paraugu Latvijai izvēlēties Karimova Uzbekistānu, vienu no pasaules nebrīvākajām valstīm, policejisku diktatūru, kur lielais vairums cilvēku dzīvo kliedzošā nabadzībā. Var jau būt, ka Latvijas galvenajam zinātniekam kaut kas tāds nejauši tiešām ir pasprucis. Taču manā pasaules ainā šādam faktam nav vietas un tas tiks ignorēts – līdzīgi kā Džons Nešs “Brīnišķīgajā prātā” beigu beigās iemācījās ignorēt savas šizofrēniskās vīzijas. Ja LZA prezidents tiešām interesējas par Uzbekistānu, iesaku viņam parunāties ar Gētes institūta Rīgas filiāles vadītāju Johannesu Dālu, kurš savulaik vadīja šo pašu organizāciju Taškentā. Uzrunāts Spārīša kunga lieliskajā vācu valodā, viņš noteikti pastāstīs, kā “Austrumu gudrība” izpaužas policijas un specdienestu uzraudzībā pilnīgas varas patvaļas apstākļos. Vienlaikus jāņem vērā, ka minētā Spārīša frāze tika teikta noslēgumā intervijai, kuras galvenais saturs bija Latvijas valsts zinātnes politika – tēma, par kuru runājot, cilvēks var pateikt vēl daudz rupjākas lietas, ne tikai slavināt Uzbekistānu.

“Austrumi” kā iztēlots pretmets Rietumeiropas kultūrai, kas nogurusi no savas racionālās, kapitālistiskās un tehnoloģiskās realitātes, vienmēr ir bijusi būtiska pašas Eiropas kultūras sastāvdaļa. “Austrumu” vārdos neizpaustā mūžīgā gudrība, maģija, kaislības un šķietamais iracionālisms tiek pretstatīts Rietumu realitātes “dzelzs būrim”, kādu to apraksta Makss Vēbers. Šāds priekšstats radās ap 17.–18. gadsimtu līdz ar “Tūkstoš un vienas nakts” pasaku tulkojumiem un lielāko uzplaukumu piedzīvoja romantisma periodā, tostarp Bairona un Gētes darbos. Vienlaikus šī “orientālisma” tradīcija, kādu to apraksta Edvards Saīds, kalpo varas attiecību un koloniālisma leģitimācijai. Lai kā arī būtu, priekšstati par “Austrumiem” un “Rietumiem” neatspoguļo ģeogrāfiskas reālijas, bet gan iztēlotu pasaules iedalījumu, priekšstatus par to, kas mums šķiet civilizācija un kas – necivilizēts barbarisms.

Arī Spārīša izteikumu raisītā rezonanse ir jāaplūko tieši šajā kontekstā. Skaidrs, ka jūsmošanu par “Austrumiem” daudzi šai laikā uztver kā reveransu “Austrumu” kaimiņam. Tādēļ arī svētais sašutums, kuru dažiem raisa Spārīša, bet daudziem citiem – Imanta Kalniņa un Andra Bērziņa nesen paustā attieksme pret “Austrumiem”. Krieviju pie mums mēdz stilizēt kā aziātisku valsti, kā Eiropas kultūras totālu noliegumu – kam pati Krievija, jāatzīst, dod arī pietiekami daudz iemeslu. Tādēļ jebkuras simpātijas pret “Austrumiem” daudziem liekas teju vai nodevīgas pret Latvijas kā ES un NATO dalībvalsts interesēm. Taču, mazliet paraugoties vēsturē, ievērosim, ka situācija vēsturiski ir bijusi krietni sarežģītāka. Vispirms, priekšstats, ka latvieši ir lieli “rietumeiropieši”, patiesībā ir diezgan nesens izgudrojums, kurš tā īsti sāka nostiprināties tikai līdz ar Aukstā kara beigām. Vēsturiski latviešu kultūras vēsturē ir vairāk neskaidrību, dažādu viedokļu, “sēdēšanas uz sētas”, kas lielākoties saistīta ar attieksmes maiņu pret diviem reģiona lielajiem spēlētājiem – Krieviju un Vāciju. Piemēram, jaunlatviešu vidū par latviešu piederību Rietumiem vai Austrumiem nebija nekādas vienotas pozīcijas. Protams, viņi apzinājās Rietumeiropas sasniegumus, taču, ja “Rietumi” nozīmēja vāciešus, tad latvieši tomēr labāk iederējās Austrumos. Ne velti pirmo nopietno latviešu intelektuālo žurnālu sauca Austrums, un Andrejs Pumpurs, kurš gan uzskatīja sevi par eiropieti, dzejoja:

Arī mūsu latvju tauta

Cietusi no Rietuma,

Kamēr laimīgi tā glābta

Vēl nesen no Austruma.

Protams, ir aplami jaukt Aleksandra II Krieviju ar PSRS vai šodienas Krievijas Federāciju. Vēlāk, starpkaru periodā, Latvija kopumā kļuva rietumnieciskāka – taču arī lielākoties tādēļ, ka “Austrums” tobrīd nozīmēja boļševikus. Identificējot PSRS ar “Austrumiem”, tolaik Eiropā krievus bieži vien rasistiskā garā mālēja kā “aziātus”, tādējādi novēršot uzmanību no komunistiskā totalitārisma saknēm pašā Rietumeiropas kultūrā. Vienlaikus arī starp latviešiem tobrīd nebūt nebija vienprātības par valsts piederību “Rietumiem” jebkādā nozīmē – jo īpaši ļoti populāro sociāldemokrātu vidū. Par to nav jābrīnās: skaidrs politisks dalījums Rietumu un Austrumu Eiropā tobrīd patiesībā vēl nepastāvēja. Reģionā tobrīd bija daudzi spēlētāji, starp kuriem manevrēja Baltijas valstis, – vispirms Vācija kā galvenais drauds, tad PSRS un Polija. “Rietumeiropa” un “Austrumeiropa” kā ideoloģiskas, pat civilizācijas kategorijas faktiski radās vienīgi līdz ar Dzelzs priekškara nolaišanos.

Mēs esam visu šo tradīciju mantinieki. Rietumi un Austrumi ir cilvēku izdomātas konvencijas, kas mainās līdzi laikam. Skaidrs, ka arī Centrālāzijai ir savas pievilcīgās īpašības un Rietumeiropai ir savi nopietni trūkumi. Taču, iedalot pasauli šādos lielos bināros pretstatos, mēs nevajadzīgi sašaurinām un ideoloģizējam savu skatienu. Taču, ja pievēršamies detaļām, paveras paradoksāla realitāte: ja reiz mums zinātnes un tehnoloģiju jomā patiešām ir daudz ko mācīties no Uzbekistānas, runāt par Latviju kā “eiropeisku” un “rietumniecisku” valsti ir pagrūti.

Raksts no Maijs 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela