Sudraba pavediens: islāms Austrumeiropā

Prologs

Austrumeiropas bez islāma nekad nav bijis. Tās pastāvēšanas pamatā ir valodu, kultūru un, iespējams, vairāk par visu – ticību sajaukums. Rietumu katoļi šeit satiekas ar Austrumu pareizticīgajiem, aškenazu ebreji – ar sefardu ebrejiem, islāma kaujinieki – ar kristiešu krustnešiem, bizantiešu mistiķi – ar sūfiju svētajiem.

Agrāk šī daudzveidība būtu bijusi daudz uzskatāmāka. 17. gadsimtā Viļņā iebraucis ceļotājs dzirdētu ļaudis ielās runājam sešās dažādās valodās, bet lūgšanas skaitām vēl vismaz piecās citās. Pilsētā bija piecu dažādu konfesiju baznīcas, kā arī sinagoga un mošeja. Dažas “lietuviešu” mošejas joprojām atrodamas Polijā un Baltkrievijā – tādas kantainas koka celtnes, kas izskatās gluži kā parastas lauku baznīcas, tikai ar vienu nelielu atšķirību: augšpusē tās rotā nevis krusts, bet sudraba pusmēness.

Ja Austrumeiropai ir kas savs, kas to raksturo pašu par sevi, nevis kā kāda cita perifēriju, tad tā ir spēja kalpot par tiltu vai vārtiem, kuri savieno dažādas tradīcijas. Tomēr islāma loma šī gobelēna veidošanā atkal un atkal tiek aizmirsta vai noliegta. Un tā ir liela kļūda. Islāms ir sudraba pavediens, kas šo veselumu satur kopā. Pirms 30 gadiem vēsturnieks Larijs Vulfs apgalvoja, ka Austrumeiropa radusies apgaismības rezultātā. Kad rietumnieku, galvenokārt franču, intelektuāļi sāka pārveidot savas valstis par progresa un racionālisma citadelēm, viņi izgudroja “Austrumus” kā glaimojošu fonu, uz kura izcelties ar savām ambīcijām, kā vietu, kur, vismaz pēc viņu domām, valda atpalicība un māņticība.

Man šķiet, ka Vulfam tikai daļēji ir taisnība. Uzskatu, ka priekšstats par Austrumeiropu kā atsevišķu telpu pastāvēja jau dažus gadsimtus pirms apgaismības. Vēl vairāk, es uzskatu, ka tās veidošanās cieši saistīta ar islāma ienākšanu Balkānos un dienvidu stepēs, no kā arī radās sadrumstalotā teritorija starp lielajām impērijām, kuras stiepjas no Adrijas jūras līdz Melnajai jūrai. Teritorija ar stingri iezīmētām, bet maigām robežām, kuras katrā pusē sargāja armijas un vientuļi karotāji, bet kurām ļaudis, stāsti un brīnumi viegli kāpa pāri. Daudzas leģendas, kas veido šajā reģionā dzīvojošo tautu kultūras pamatu, cēlušās tieši no šīs saskarsmes telpas. Kur vien paskaties, attiecības, kas pirmajā acumirklī šķiet bijušas naidīgas, izrādās, raksturo savstarpēja ietekme, atdarināšana, draudzība un pat mīlestība.

Bet vispirms parunāsim par karu.

Robežas

Viduslaikos Eiropa nozīmēja kristīgo pasauli, un šādā nozīmē islāms ienāca Austrumeiropā vēl pirms pašas Eiropas. Kristiešu misionāri šajās tolaik vēl pagāniskajās zemēs nebija spēruši kāju, kad musulmaņu tirgotāji tās bija jau izbraukājuši krustu šķērsu. Viņu atstātās rakstiskās liecības ir gandrīz vienīgie saglabājušies avoti, no kuriem varam uzzināt, kāda Austrumeiropa bijusi pirms kristiešu atnākšanas. Spāņu ceļotājs Ibrāhīms Bin Jaakūbs no Tortozas pirmais aprakstījis iespaidus par Prāgu un Krakovu. Bin Fadlāns ir labākais informācijas avots par vikingu darbību tagadējās Ukrainas un Krievijas teritorijās. Abū Hāmids al Andalusī al Garnātī atstājis vērtīgas ziņas par Ungāriju un Volgas bulgāriem.

Bet tas bija tikai pats sākums. Pa īstam islāms atnāca nedaudz vēlāk, 14. gadsimtā. Šeit jāizceļ divi vēsturiski notikumi: Zelta Ordas pāriešana islāmā 1313. gadā un pirmo osmaņu turku, Joanna Kantakuzēna algotņu, ierašanās Balkānos 1345. gadā. Kopš tā laika musulmaņu armiju (un valstu) klātbūtne šajā reģionā bijusi pastāvīga. Un tam bija dažādas sekas. Pirmkārt, sākās jauns svēto karu laikmets: pēc krusta kariem, kas bija risinājušies starp kristiešiem un pagāniem Baltijas zemēs, tagad nāca konflikti starp klejojošiem bruņiniekiem un musulmaņu gāzī¹. Otrkārt, liela daļa Austrumeiropas tika pārvērsta par plašu buferzonu, teritoriju ar ierobežotu suverenitāti, kurā drīz vien uzradās dažnedažādi pierobežas karotāji un laupītāji: Dalmācijas krasta pirāti uskoki, panduru un grenceru jeb graničaru kaujinieku vienības uz Hābsburgu militārās robežas Horvātijā, haiduki un haidamaki Ukrainā un Ungārijā, Dņepras lejteces kazaki Zaporižjas Sečā, klejojošie kumāni (polovcieši), nogaji un kipčaku tatāri Krimas stepēs, Dobrudžā un Budžakā. Viņi visi izmantoja pierobežas nestabilitāti, lai savas ticības piesegā sirotu, laupītu un nodarbotos ar vergu tirdzniecību.

Gan Serbija, gan Ungārija, gan Polija sevi uzskata par antemurale christianitatis, kristīgās pasaules aizsargvalni. Par tādu sevi uzskatīja arī Albānija – tālajā 15. gadsimtā, kad valdīja Skanderbegs –, bet tagad tā ir musulmaņu vairākuma valsts. Savukārt Bosnijā kādreiz situācija bija tieši pretēja – kā valnis tā sargāja islāmu. Katrā ziņā nocietinātas robežas tēls bija visas šīs teritorijas spilgtākā pazīšanas zīme.

Ticības robežu aizstāvēšana ir pamatā neskaitāmām leģendām un nostāstiem. Dienvidslāvu mutvārdu epika nav iedomājama bez stāstiem par pārrobežu sirojumiem. Daži dzejnieki šajās robežu kaujās pat gājuši bojā. Pirmo episko poēmu ungāru valodā sarakstījis nenogurdināmais robežu sargātājs karavadonis (un Horvātijas valdnieks) Miklošs Zrīņi. Poēma bija veltīta kādam citam asinskāram robežu aizstāvim, dzejnieka vecvectēvam, kurš varonīgi aizstāvējis Sigetvāru pret Suleimana Lieliskā armiju. Poēmas beigās vecvectēvam kopā ar pārējiem aizstāvjiem izdodas sakaut burtiski no elles izsaukto musulmaņu armiju, un pēc tam viņi paši krīt zem muskešu spindzošajām lodēm. Pašnāvības izdarīšana, lai izjauktu turku plānus, ir vesels atsevišķs mikrožanrs Austrumeiropas literatūrā. Zināmākie šī žanra darbi ir Henrika Senkeviča romāns “Pans Volodijovskis” un serbu dziesmu cikls par Milošu Obiliču. Tomēr, lai kā arī dzejniekiem patiktu aprakstīt mocekļu nāvi, tautas simpātijas daudz biežāk iegūst sliktie zēni, un šī reģiona labākās pasakas parasti apvieno abas šīs tipoloģijas, kā, piemēram, stāstā par Zaporižjas kazaku hetmanu Baidu.

Reālajā dzīvē Baida – Dmitro Višņeveckis – bija tipisks pierobežas zemes pārvaldnieks – viltīgs, nežēlīgs un vienmēr gatavs pārdoties tam, kurš sola vairāk. Polijas karalim viņš palīdzēja nocietināt kādu salu Dņepras upē, lai aizstāvētos pret tatāriem. Ivanam Bargajam viņš Kaukāzā saorganizēja čerkesu armiju, ar kuru siroja turpu šurpu gar Donas krastiem. Pats uz savu roku viņš ar saviem kazakiem devās uz Krimu vergu medībās. Kad ne Maskavija, ne Lietuva nevēlējās pildīt viņa prasības, viņš sāka apsvērt, vai nepāriet turku pusē.

Pēc nāves Višņeveckis pārvērtās par Baidu – leģendāro vīrišķības etalonu kazaku kultūrā. Kā varonis viņš attēlots daudzās kazaku episkajās dziesmās jeb dumās. Vienā no pazīstamākajām dziesmām ar nosaukumu “Cargradas tirdziņā” Baida nez no kurienes un pilnīgi viens uzrodas Stambulas centrālajā laukumā. Viņš ierodas jau piedzēries un turpina uzdzīvi vairākas dienas. Turcijas sultāns, apžilbis no šī vīra drosmes, piedāvā Baidam savas meitas roku, taču Baida to noraida, sacīdams: “Skaista tava meita, bet tava ticība – nolādēta.” Sultāns negantās dusmās liek Baidu sagūstīt. Trīs dienas Baida cieš briesmīgas mokas, karādamies kāsī, kas tam iesprausts zem apakšējās ribas. Tomēr pat šajā dzīvībai bīstamajā situācijā viņam izdodas satvert loku un raidīt bultu pēc bultas sultāna un viņa atraidītās meitas virzienā un gandrīz pat viņiem trāpīt, pirms saldā nāve atbrīvo viņu no ciešanām un nesamierināmais žūpa iesoļo mītu valstībā.

Galvas

Patiesībā gan Višņeveckis mira nedaudz prozaiskākā veidā. Nekrietnais poļu avantūrists Olbrahts Laskis (kurš vēlāk kļuva par Džordāno Bruno un Džona Dī aizbildni) ievilināja Višņevecki savā Moldovas pārņemšanas afērā, kas izrādījās tikai lamatas, lai viņu saņemtu ciet un pārdotu sultānam, kurš licis Višņevecki nožņaugt ar zīda auklu. Kādā citā versijā viņš tomēr karājies arī uz kāša, taču bez varonīgas pretošanās – vienkārši nomiris.

Bet kāpēc gan būt jāuzstāj uz patiesību? Pierobežas zonā vardarbīgas nežēlības pilnie stāsti pārtapa leģendās un simbolos gandrīz uzreiz pēc paša notikuma. Es to labi zinu. Manas vecāsmātes ģimene, Terebeši, ir cēlušies no ungāru muižniekiem. Mūsu dzimtas ģerbonī bija attēlota uz zobena uzsprausta nocirsta galva, savukārt vecmammas māsai piederēja ģimenes zīmoggredzens – trópi głowa jeb nāves galva. Pats gan bērnībā to netiku redzējis, toties biju spilgti iztēlojies savā prātā. Varbūt izklausās līdzīgi vāciešu Totenkopf, taču nē: pirmkārt, tas nebija galvaskauss, bet gan nogriezta galva, otrkārt, mūsējam bija ūsas. Pieri sedzošais matu cekuls norāda, ka galva visdrīzāk piederējusi turkam, kas savukārt liek domāt, ka Terebeši cēlušies no Turcijas–Ungārijas pierobežas kareivjiem, kuri tikuši muižnieka godā, pateicoties kādam sen aizmirstam varoņdarbam.

Nogrieztās galvas motīvs ir visai izplatīts. Līdzīgs ģerbonis bija arī Džonam Smitam, kuru Pokahonta izglāba Virdžīnijā, tikai tajā bija attēlotas trīs turku galvas, trīsstūrī izkārtotas uz vairoga. Smits to bija saņēmis, cīnoties kā algotnis Transilvānijas kņaza Sigismunda Batorija armijas rindās. Kādā cīņā pie aplenktas rumāņu pilsētas vārtiem viņš viens pats tika galā ar trim pretiniekiem, bet vēlāk Krimas tatāri viņu saņēma ciet un “kā lopu” pārdeva verdzībā. Pierobežas iedzīvotājiem galvu griešana bija ikdiena. Kad serbu apdziedātie varoņi sanāca kopā un cēla pie lūpām vīna ragus, viņi cits citam lielījās, cik vergu sagūstījuši un cik galvu nogriezuši. Pēc kristīgo serbu un bulgāru sacelšanās pret turkiem Salomeja Pilština redzējusi nemiernieku nogrieztās galvas sakrautas vienā kaudzē, “tik lielā kā prāvs krodziņš”. Albāņu leģenda par Kosovas kauju vēsta, ka Obiličam nocērt galvu pēc tam, kad viņš nodūris sultānu. Taču viņš nenomirst. Tā vietā viņš paķer nocirsto galvu padusē un aizjāj pār lauku. Obiličs mirst tikai tad, kad kāda serbu meitene viņam norāda, ka viņš palicis bez galvas, un pirms nāves vēl paspēj meiteni nolādēt, lai viņa zaudētu acu gaismu.

Osmaņu impērijas galminieks un viens no izcilākajiem ceļotājiem un literātiem Austrumeiropas vēsturē Evlija Čelebī savās ceļojumu grāmatās (“Seyahatname”) apraksta, kā šī brīžiem briesmīgā, brīžiem komiskā galvu ciršana izskatījusies no otras puses. Darbība risinās 1662. gadā, Transilvānijas karagājiena laikā:

Kāds dīvains un smieklīgs notikums reiz atgadījās ar jūsu pazemīgo kalpu, dodoties kādā neparastā, muļķīgā gazvā². Ja manis stāstītais jums liksies nepieklājīgs, lūdzu man piedot.

Reiz pēc kaujas, dabiskas vajadzības spiests, es uzgāju kādu nomaļāku vietu, atraisīju bikses un kārtoju savas darīšanas, kad pēkšņi virs galvas biezoknī izdzirdēju brīkšķi. Pirms paspēju attapt, kas tas par troksni, turpat no zema klintsbluķa, bēgdams no nāves briesmām, nolēca kāds neticīgo kareivis – un tieši man virsū, tā ka es iesēdos pats savos sūdos. Biju turējies zirgam pie pavadas, taču tas satrūkās un aizmuka. Uz brīdi apjuku: tur nu es biju, mudžeklī ar šo neticīgo, josta un bikses pie potītēm, drēbes vienos sūdos – gandrīz iegāju vēsturē kā “sūdainais moceklis”.

Paldies Dievam, es tomēr laikus atguvos, sāku cīnīties ar neticīgo gluži kā Mahmuds Pirjarī Velī, un drīz vien jau es biju augšā un viņš apakšā. Izvilku dunci, iedūru viņam vairākas reizes kaklā un krūtīs un beigās nogriezu viņam galvu. Ieraugot, kā esmu viscaur nošķiedies ar asinīm un sūdiem, pie sevis nosmējos, ka esmu kļuvis par sūdaino gāzī. Ar to pašu dunci nobraucīju asinis un sūdus no drēbēm un sāku jozt atpakaļ bikses. Te uz klintsbluķa aizelsies parādās kāds brašs jauneklis un saka: “Draugs, šo neticīgo, kuru tu nupat nogalināji, es visu dienu vajāju pa kalniem. Bēgdams no nāves, viņš uzkrita tev virsū, un tu viņu nogalināji. Viņa galva pieder man!”

Turpinādams darboties ap biksēm, es viņam atbildēju: “Nu tad ņem šo galvu!”, un parādīju savu mazo brāli – to, kurš bija dzimis reizē ar mani (t.i., peni).

“Kas par bezkauņu!” noteica mans glaunais draugs un, zaudējis cerības atgūt galvu, devās prom.

Velkot neticīgajam nost mēsliem nošķiesto dolomānu ar sudraba pogām un bikses, es atradu jostā iesietus 105 ungāru zelta gabalus, gredzenu un 40 dālderus. Saliku visu guvumu seglu somā, uzkāpu zirgā, kam vārds bija Hāmīss, un aizvedu un noliku galvu Ismāīlam pašā pie kājām. “Lai ienaidnieku nelaimīgās galvas vienmēr ripo kā šī,” es sacīju, noskūpstīju viņam roku un nostājos miera stājā. Blakus stāvošie no manis atkāpās smakas dēļ.

“Dārgais Evlija,” man sacīja Ismāīls pašā, “tu tā savādi od pēc sūdiem.”

“Cienītais kungs, pat nejautājiet, kāda ķibele man gadījās!” Un vārdu pa vārdam es izstāstīju viņam savu piedzīvojumu. Visi virsnieki, kas piedalījās uzvaras svinībās, smējās, vēderu turēdami. Arī Ismāīls pašā šķita varen apmierināts. Viņš mani atalgoja ar 50 zelta gabaliem un turbāna saspraudi, par ko es no sirds nopriecājos.

Robežu šķērsotāji

Cīņa, garus gadus turpināta, dabiski pārauga līdzāspastāvēšanā. Un no līdzāspastāvēšanas tikpat dabiski izauga zināma tuvība. Reizēm tā izpaudās, vienkārši atzīstot, ka arī pretinieki ir cilvēki. 18. gadsimtā Polijas un Osmaņu impērijas robeža stiepās pa Dņestras upi. Pie Žvaņecas ciema poļu garnizons novēroja turku spēku darbības upes pretējā pusē. 20. gadsimta vidū poļu esejists Ježijs Stempovskis rakstīja par šī ne tik asinskārā laika paradumiem:

18. gadsimta beigās garnizona pēdējais komandants bija mans vecvectēvs. Kā jau pienācās šajā labo manieru laikmetā, vecvectētiņš un Hotinas pašā mēdza rakstiski apmainīties ar apsveikumiem, ko parasti papildināja arī nelielas dāvaniņas. Mans vectēvs vēl bija saglabājis no tēva mantotu sarkana zīda maciņu no šiem laipnību apmaiņas laikiem. Tajā atradās tālaika rokrakstā rakstīta vēstule uz nodzeltējuša papīra.

Šāda pierobežas nelielo attālumu ietekmēta tuvība varēja sniegties arī tālāk par apsveikumiem. 16. gadsimtā Seņas uskoki atrada sev ienesīgu nišu kā neganti Adrijas jūras pirāti un iztēloja sevi par svētā kara cīnītājiem, lai gan uzbruka ne tikai osmaņu, bet arī venēciešu kuģiem. Taču pat pirātiem reizēm jānoslēdz kāda vienošanās. 16. gadsimta 80. gados turku valdība, cerot samazināt pirātu sirojumus, aizliedza maksāt izpirkuma naudu par uskoku saņemtajiem ķīlniekiem. Vietējā mērogā tas nenāca par labu nevienam: osmaņu pierobežas karavīriem tagad draudēja lielākas briesmas, bet uskoki palika bez būtiski svarīga ienākumu avota. Un tā pirātu vadonis un vietējais bejs sēdās pie sarunu galda. Viņi noteica pienācīgos izpirkuma maksas apmērus katrai gūstekņu kategorijai un apstiprināja savu vienošanos, kļūstot par “asinsbrāļiem”, bet pēc tam devās pie miera “kopīgā gultā viens otra apskāvienos”.

Citkārt uskoki noslēdza pamieru ar Karinas agām. Tas saniknoja venēciešus, kas saņēma gūstā vēstnesi, ar kura palīdzību abas puses sazinājās; pateicoties tam, mēs esam informēti par vienošanās noteikumiem. Uskoki apsolīja izbeigt sirošanu šajā apvidū, par to pretī saņemot drošas kuģošanas garantiju. Uskokiem tomēr bija skaidrs, ka osmaņu karavīriem reizēm vajadzēs patēlot, ka notiek kaut kāda cīņa ar pirātiem, tāpēc viņi piemetināja, ka tiem nebūs nekādu iebildumu, ja turki “palaidīs vienu vai divus šāvienus” pirātu virzienā – lai neaptraipītu savu labo vārdu. Šaujiet, tikai ne pārāk bieži un ne pārāk precīzi – godājams risinājums šādai neizdevīgu abpusēju simpātiju problēmai. Robežu cīņās dzimusī tuvība atbalsojas arī literārā formā, leģendā par Marko Kraļeviču jeb Karaļdēlu un Musu Kesedžiju, diviem populāriem serbu tautasdziesmu varoņiem:

Bija pagājuši trīs gadi, kopš sultāns iemetis smakt cietumā Marko Kraļeviču, savu vasali un aizstāvi. Taču nu piekrastē bija sācis plosīties bīstams lielceļa laupītājs. Viņa vārds bija Musa. Viņš bija musulmanis, albānis, un arī viņš savulaik Stambulā bija dienējis sultāna armijā. Kādu dienu, sadzēries tavernā, viņš pārskaitās, ka pēc tik daudziem smaga darba gadiem nebija nopelnījis pat tik daudz naudas, lai nopirktu zirgu, zobenu vai izšūtu apmetni. Un tā Musa sāka zagt sultāna dārgumus un karināt uz kāķiem nabaga kristīgos svētceļniekus un musulmaņu hādžus.

Sultāns nosūtīja trīstūkstoš karavīru un vezīru, lai izrēķinātos ar Musu, taču tas visus nogalināja – un piedevām vēl arī dažus algotņus. Tā nu bija pienācis laiks atkal saukt cīņā Marko. Marko bija serbs, kristietis un kņazs. Viņam bija īpaši nešpetna daba un milzīgas ūsas. Visā zemē nebija neviena cita tik drosmīga kā Marko. Musa un Marko sastapās skarbajos un klinšainajos Kačanikas kalnos. Viņi izcīnīja šausmīgu un vienlīdzīgu kauju – zobena cirtiens pret zobena cirtienu. Tad viņi salauza viens otra ieroci un turpināja cīnīties ar dūrēm, taču nevienam neizdevās otru nospiest zemē. Beidzot Marko izsauca no mežiem savu garu pasaules aizbildni vilu jeb laumu. Ar viņas atbalstu un viltību viņš ievainoja Musu ar dunci un uzšķērda no jostas līdz rīklei. Piecēlies kājās, Marko ieraudzīja, ka var ieskatīties Musam krūtīs. Lielceļa laupītājam bija trīs sirdis. Pirmā bija apstājusies. Otrā vēl pukstēja. Ap trešo sirdi apvijusies dusēja čūska. Čūska pamodās un ierunājās: “Ak, Marko, pateicies Dievam, ka es nepamodos, kamēr Musa bija dzīvs. Tavs uzdevums būtu bijis simtkārt grūtāks!” To izdzirdējis, Marko sāka raudāt, jo nu viņš zināja, ka nogalinājis krietnāku cilvēku par sevi.

Citā stāstā Marko sastop līdzvērtīgu pretinieku diženā bosniešu musulmaņu karotāja Alijas Džerzeleza jeb Alijas Vālesvīra personā. Alija bija ražena auguma vīrs ar pilnīgi kailu galvu. Viņam piemita milža spēks. Viņš spēja aizmest pāri laukam akmeni, ko 20 vīri nejaudāja pacelt. Pretiniekus viņš pieveica tik viegli, it kā pļautu labību. Alija jāja uz spārnota zirga, taču tikai tad, kad neviens to neredzēja. Viņam bija garas, melnas, nokarenas ūsas. Dzejnieks raksta, ka ūsas izskatījušās tā, “it kā viņš turētu zobos melnu jēru”. Bet arī Marko bija ļoti stiprs. Viņa dzīslās ritēja kāda daļa milžu asiņu (no mātes puses). Viņa zirgs prata runāt un ļoti tālu lēkt, taču lidot gan nelidoja. Zirgs arī dzēra daudz vīna. Marko ar vienu zobena vēzienu izcirta Donavas ielejā veselu kanjonu – slavenos Dzelzs vārtus. Viņa ūsas bija sešus mēnešus veca jēra lielumā. Abi karotāji kļuva par asinsbrāļiem un brāļiem Dieva priekšā.

Kristiešu varonis, kurš cīnās Osmaņu impērijas sultāna labā un kļūst par asinsbrāli tikpat varenam bosniešu musulmaņu karotājam: šis stāsts sagrauj lielāko daļu mūsu priekšstatu par reliģiju attiecībām Osmaņu impērijā. Osmaņu vēsturi Eiropā kopumā jau sen laiks pārskatīt. Divus gadsimtus, kopš Serbija un Bulgārija izcīnīja neatkarību (un Rumānija – suverenitāti), Balkānu historiogrāfijā dominējis uzskats par Osmaņu impēriju kā viennozīmīgi postošu spēku un tās sizerenitātes laiku – kā tumsas laikmetu. Pat Nobela prēmijas laureāts rakstnieks Ivo Andričs, kurš parasti tik jūtīgi uztver nianses, kādā agrīnā darbā rakstīja, ka “turku varas laika ietekme [Bosnijā] bija absolūti negatīva”.

Pārāk daudzi uzskata, ka Austrumeiropas vēsture viscaur ir stāsts par dziļu un neizdzēšamu naidu, par plaisām, kas neredzamas slēpjas zem ikdienas virskārtas kā tektonisko plātņu malas. Tomēr cilvēki dzīvoja līdzās – pārsvarā mierā – simtiem gadu, un no šīs mierīgās līdzāspastāvēšanas, ja apstākļi bija labvēlīgi, reizēm varēja uzplaukt pat draudzība un smalka savstarpēja saprašanās. Mūsu ziņā ir izlemt, kurai no vēsturēm veltām savu uzmanību un kādu jēgu tai piešķiram mūsdienās.

Taču ne jau tikai mīts par “aizsargvalni” (antemurale christianitatis) vai Osmaņu “okupācijas” katastrofu teorija (saskaņā ar kuru turki tikai postījuši un slepkavojuši) mums neļauj saskatīt, cik nozīmīgu lomu islāms spēlējis Austrumeiropas vēsturē. Vainīga arī vienkārša nezināšana. Kāpēc mēs nepieminam Austrumeiropu vienā elpā ar Hivu, Samarkandu vai Andalusu? Galvenokārt tāpēc, ka nezinām.

Islāmiskā Austrumeiropa ir neatklāta pasaule. Pētīt tās vēsturi nozīmē klejot pa mazpazīstamiem specializētajiem žurnāliem un aizmirstiem reprintiem, kā meklējot ceļu pa alu labirintiem. Pat tad, ja pieejama laba zinātniskā bibliotēka, nākas nopietni pacīnīties. Literatūras jomā situācija ir vēl ļaunāka. Bet tur netrūkst īstu dārgumu, kas tikai gaida uzņēmīgu tulkotāju. Tas gan nebūs viegls darbs: vajadzīgas ne tikai valodas zināšanas, bet arī sapratne par veselu gandrīz pazudušu kultūras reāliju pasauli. Lai lasītu Naimu Frašeri, nepietiek ar albāņu valodas prasmi – jāpārvalda arī senā un mūsdienu grieķu, franču un itāļu valoda, kā arī islāma ziedu laiku tradīcija, ko dzejnieks bija uzsūcis caur arābu, turku un persiešu poēziju.

Un kurš būs pirmais, kas atslēgs durvis uz Balkānu alhamjado (aljamiado) literatūru, tas ir, darbiem, kas sarakstīti bosniešu un albāņu (retāk – poļu un baltkrievu) valodā, bet pierakstīti ar arābu burtiem? Šī rakstība, pazīstama arī kā arebica, kalpo par lielisku metaforu visam reģionam: formas ziņā – hibrīda, satura ziņā – plurāla, tapusi reizē Rietumu un Austrumu ietekmē. Labs sākuma punkts varētu būt Fejzo Softas “Ašiklijski Elifba”, dzejnieka erotiskā arābu rakstības “ābece”; no tās mūsu apņēmības pilnais tulkotājs varētu pāriet pie Umihanas Čuvidinas, bosniešu karavīra atraitnes, kura savu kritušo piemiņai veltījusi 79 pantus garo eposu “Sarajevas vīri dodas karā ar Serbiju”.

Un nu arī vēsturnieki nesen sākuši apšaubīt Balkānu pagātnes “katastrofu teoriju”. Nīderlandiešu arhitektūras vēsturnieks Mahīls Kīls darbā “Māksla un sabiedrība turku perioda Bulgārijā” pavēris pilnīgi jaunu skatu uz kristiešu dzīvi Osmaņu impērijas varas apstākļos. Viņa galvenais atklājums ir tāds, ka mākslas un ortodoksālās kristietības dzīve nebūt nenīkuļoja arī gadsimtos, kas sekoja iekarošanai. Osmaņu Bulgārija (un Balkāni kopumā) bija sarežģīta visdažādāko saprašanās un savstarpējas atkarības formu mozaīka, kurā kristiešu augstmaņi varēja kļūt par “turku” kavalēristiem un zeltā mirdzošas baznīcas varēja tikt celtas par impērijas nodokļu iekasētāju savākto naudu. Kīla grāmatā ir kāds dokuments, kurš viens pats glabā miljoniem stāstu. Tas ir Sofijas Kristīgās aitu dzinēju biedrības locekļu saraksts; Sofijas biedrība bija tikai viena no filiālēm plašā sagādes organizācijā, kas rūpējās par gaļas un graudu krājumiem 16. gadsimta Stambulā. Šajā sarakstā līdzās desmit zeltkaļiem, septiņiem kurpniekiem, četriem tavernu saimniekiem, podniekam, laiviniekam un kazas vilnas vērpējam ierakstīti arī divi šerbeta tirgotāji; viens no viņiem strādājis islāma slepenpolicijas labā. Iedomājieties, kādu romānu varētu sarakstīt par šo šerbeta pārdevēju! Bet kurš gan to uzdrošinātos?

Pierobežas apvidi bija pilni ar spiegiem un citiem censoņiem. Dažiem no viņiem izdevās patiesi spoža karjera. Vairums par to samaksāja ar savu dzīvību. Štefans Rezvans bija islāmticīgu romu dēls no Osmaņu impērijas. Kad Jasu arhibīskaps viņu izpirka no verdzības, Štefans sociālajā hierarhijā pakāpās līdz kazaku ordas hetmana postenim. Ar savu bruņoto jātnieku atbalstu viņš gāza no troņa Āronu Tirānu un pats sev piešķīra Moldovas hospodara (prinča) titulu, tā kļūstot par pirmo (un, cik man zināms, pēdējo) romu izcelsmes valsts galvu cilvēces vēsturē. Viņš gan tronī nesēdēja ilgi. Poļu atbalstītāji viņu nodeva par labu kādam piekāpīgākam kandidātam (kurš, tā nu gadījās, bija ieprecējies Baidas dzimtā). Savā īsajā mūžā Rezvans paguva pabūt musulmanis, kristietis, čigāns, kazaks un karalis. Un viņš to beidza tāpat kā daudzi citi robežas šķērsotāji ar vērienīgām ambīcijām – kā nodevējs uzdurts uz mieta.

Taču nebūt ne visi, kas pelnīja iztiku otrā robežas pusē, beidza dzīvi tik kaunpilnā nāvē. Dažiem robeža piedāvāja iespēju piekopt godīgu amatu, kas nebija iespējams mājās. Viena no šādām ievērojamām personībām bija Salomeja Regīna Pilština. Viņa piedzima 1718. gadā katoļticīgā ģimenē tagadējās Baltkrievijas teritorijā un apprecējās ar luterāņu ārstu, kurš praktizēja Osmaņu impērijā. Viņam, kā jau vīrietim, nebija atļauts ārstēt augstāko kārtu musulmaņu sievietes. Salomeja apguva medicīnu un sāka strādāt par oftalmoloģi. Kad vīrs viņu pameta, Salomeja atvēra pati savu praksi – vispirms Edirnē, pēc tam Sofijā. Un te Salomeja pievērsās vēl ienesīgākam amatam – gūstekņu izpirkšanas biznesam. Viņa no osmaņu vergu tirgotājiem pārpirka sagūstītus Hābsburgu virsniekus un apmaiņai pret gūstekņiem iekasēja atlīdzību no viņu ģimenēm. Vienu no izpirktajiem virsniekiem, Slovēnijas vācieti, uzvārdā Pihelšteins (poliski – Pilštins), viņa paturēja sev un apprecēja. Viņi pārcēlās uz Sanktpēterburgu, kur Salomeja ārstēja imperatores Annas galma dāmas. Vēl pēc dažiem ceļojumu gadiem Salomeja izšķīrās no Pihelšteina, ko apsūdzēja laulības pārkāpšanā, izspiešanā un indēšanas mēģinājumā. Palikusi viena, viņa kādu laiku pavadīja kā karaliskā oftalmoloģe sultāna Mustafas III galmā, bet vēlāk pārcēlās uz Krimu un strādāja turienes hana harēmā.

Diez vai mēs kaut ko zinātu par Salomejas dzīvi, ja viņa mums nebūtu atstājusi memuārus. Tie divus gadsimtus nogaidīja kādas pils bibliotēkā Polijā, līdz tika no jauna atklāti un 1957. gadā izdoti ar nosaukumu “Manas dzīves ceļojumi un piedzīvojumi”. Grāmata vēl līdz šim nav pārtulkota nevienā valodā un ārpus Polijas tikpat kā nav atrodama. To var tikai nožēlot, jo Salomejas memuāri ir viens no nedaudzajiem autobiogrāfiskajiem aprakstiem, kas stāsta par sievietes dzīvi Osmaņu impērijā, pilnīgi noteikti – vienīgais, ko sarakstījusi pašnodarbināta profesionāle.

Salomeja ceļu no ziemeļiem uz dienvidiem un no dienvidiem uz ziemeļiem mēroja brīvprātīgi, taču citiem tā neveicās. Neskaitāmi karagūstekņi, ar varu izrauti no mājām, visu mūžu pavadīja ilgās pēc zaudētās dzimtenes. Šādiem nelaimīgajiem lielākās cerības tur atgriezties bija saistītas ar dievišķu iejaukšanos – kā šajā bosniešu pasakā no Sarajevas.

Stambulā sultāns dus dziļā miegā. Belgradā dzied gailis. Un Budapeštā kāda sieviete lej asaras. Viņa te ieradusies kā kara upuris. Viņu pēc Sarajevas izlaupīšanas līdzi atvedis Savojas princis Eižens. Tagad viņa strādā prinča pilī. Katru dienu viņa izpilda visu, ko no viņas prasa, un katru nakti viņa raud nepārvaramās ilgās pēc mājām.

Eižena pilī ir daudz istabu un daudz kambaru. Sievietei no Sarajevas tie visi jātīra. Taču vienā istabā viņai neļauj ieiet. Kādu dienu, kad princis imperatora uzdevumā devies karagājienā, sievietes ziņkārība ņem virsroku, un viņa nozog atslēgas no aizliegtajām durvīm. Kad viņa tās atver, lūk, ko viņa ierauga: zārku un vaļēju kapu. Viņa acumirklī noģībst. Kad sieviete atkal atver acis, viņai līdzās stāv vecs vīrs. Viņam galvā ir maza micīte, un viņš izturas ļoti laipni, taču atsakās nosaukt savu vārdu. Vecais vīrs toties izvaicā sievieti par viņas dzīvi un to, kā viņa nonākusi šajā svešajā pilsētā starp ģauriem. Sieviete pastāsta par savu agrāko dzīvi Sarajevā, par to, kā izlaupīta viņas pilsēta un kā princis Eižens viņu atvedis sev līdzi uz ziemeļiem. Tad vecais vīrs vaicā, vai sieviete zina magribiešu mošeju Sarajevas rietumu pusē – vecu Isas beja laiku dievnamu, ko uzcēlis no Rietumu zemēm atbraucis dervišu šeihs.

Sieviete mošeju zina un tā arī pasaka. Tad vecais vīrs jautā: “Vai tu vēlētos tur šobrīd atrasties?” Sieviete pamāj ar galvu – jā. Tad vecais vīrs saka: “Uzkāp uz manu drēbju malas un aizver acis!” Vecā sieviete aizver acis un uzkāpj uz viņa apģērba malas. Kad viņa acis atkal atver, izrādās, ka viņa atgriezusies Sarajevā un stāv magribiešu mošejas priekšā. No tās dienas sieviete katru piektdienu gājusi uz mošeju un vienmēr aizlūgusi par rietumzemju šeiha dvēseli.

Šī tēma – acumirklīgs tāls ceļojums ar kāda maģiska atbalstītāja palīdzību – bieži atkārtojas Austrumeiropas musulmaņu folklorā. Lietuvā līdzīgu leģendu stāstīja turienes tatāri, turciski runājošu musulmaņu grupa, kas šajā reģionā apmetās uz dzīvi 14. gadsimtā un visu šo laiku saglabājuši savu ticību (kaut arī ne valodu). Tomēr viņu versijā ceļošanas virziens ir pretējais – no Mekas atpakaļ uz Polijas-Lietuvas tatāru dzimto pusi netālu no Navahrudakas mūsdienu Baltkrievijā. Ceļotājs ir naudīgs tatārs, kurš ticis pie bagātības, dienēdams par Polijas karaļa galma mednieku. Viņa vēlēšanos piepilda viņa paša kalps, gans, vārdā Kontušs, kurš apguvis maģiju lūgšanu ceļā, bet lidojošais burvju rīks ir gana spieķis. Gans apsola izpildīt sava saimnieka vēlēšanos, ja mednieks zvērēs, ka nevienam šo noslēpumu neizpaudīs. Mednieks ir ar mieru un nākamajā acumirklī jau attopas savās mājās. Nākamajā dienā mednieks zvērestu jau ir aizmirsis un solījumu lauž. Kad viņš citiem pastāsta par Kontuša spējām, tajā pašā brīdī gans nomirst. Un tomēr viņa piemiņa ir dzīva. Vēl šobaltdien viņa kaps atrodams netālu no Livčicu ciema, meža malā. Uz tā ir raupja akmens plāksne. Virs kapa slejas divi ozoli, viens galvgalī, otrs kājgalī. Visapkārt zeļ ziedošas spirejas un melnalkšņa krūmi. Katru gadu Upurēšanas svētkos (Īd al-Adhā) un Dzīru svētkos (Īd al-Fitr) te ierodas svētceļnieku pulki, lai izlūgtos brīnumdara Kontuša svētību.

Svētie

Svētie brīnumdari bija vieni no lielākajiem jauno laiku Austrumeiropas vienotājiem. Viņu kapavietas pulcēja visu ticību svētceļotājus. Viņi dāsni izdalīja savu svētību visiem, kas pie viņiem atnākuši. Kalenderieši abdāli, Otmana babas sekotāji, daudzus šokēja ar savu dīvaino ārieni. Pašu Otmana babu arī bieži noturēja par trako, bēgli vai aizbēgušu vergu, bet abdāli gāja vēl dažus soļus tālāk. Viņi nodzina matus, bārdu un uzacis un notetovēja ķermeni ar čūskām un daudzajiem Alī vārdiem. Viņi staigāja apkārt ar tamburīniem un bungām un pūta ragus. Gurnauts vai pāris lapas viņiem bija pietiekams apģērbs. Uz pleca līdzās savām ubagu bļodiņām abdāli nēsāja cirvjus un rungas.

Abdāli bija nevaldāmie Dieva draugi – neprātīgi, eksaltēti svētie, kuru svētums reizēm varēja likties biedējošs. Viņi daudz laika pavadīja vienatnē, meditējot kalnos vai neapdzīvotos mežos, un tomēr radās iespaids, ka Osmaņu Balkānos viņi ir visur un ik uz soļa palīdz trūcīgajiem un vārgajiem, bezspēcīgajiem, tiem, kuriem viss atņemts, un tiem, kuri pametuši mājas, lai dotos klejojumos. Šajā ziņā viņi sekoja sava skolotāja paraugam. Viens no viņiem pēc Otmana nāves rakstīja: “Nav tādas vietas Rūmas apkārtnē, kur viņš nebūtu spēris savu kāju un kur cilvēki nebūtu piedzīvojuši viņa palīdzību un svētumu – kur viņi savām acīm nebūtu redzējuši viņa brīnumus.”

Reizēm svēto darītie brīnumi bija gluži pieticīgi. Albānijā baba Bali reiz sastapis vīru, kurš pavadā vedis zirgu ar vīna nastu. Baba jautājis, ko zirgs nes, un šis cilvēks, kuram bijis kauns pateikt taisnību, samelojis, ka tas esot medus. Svētais atbildējis, ka no tā brīža tas tiešām būšot medus, un vīrs, nonācis galā, atklājis, ka viss vīns pārvērties par medu.

Bet daži brīnumi bija diezgan vareni. Demira babu, kurš mājoja Bulgārijas ziemeļos, pie sevis reiz izsaucis Maskavijas lielkņazs un lūdzis, lai svētais savaldot pūķi, kas plosās viņa zemē. Kad Demira baba ieradies Maskavijā, viņš pavēlējis milzu taureņu baram nolaisties uz pūķa acīm, neļaujot tam neko saskatīt. Kad tas bija paveikts, viņš noķēris pūķa šķelto mēli lamatās un nezvēru nogalinājis. Satriekts par šādu varoņdarbu, lielkņazs piedāvājies pāriet islāmā, taču Demira baba pieticīgi atteicies. Pietiekot ar to, ka viņi abi esot Ābrahāma dēli, viņš teicis.

Šāds ekumenisms no svēto puses bija parasta lieta. Viņu pastrādātie brīnumu darbi neiekļāvās kādas vienas reliģijas ietvaros. Nav grūti saskatīt svēto Juri kāda gāzī vai pravieša Elijas darbos, vai arī sūfiju mistiķa lidojumos. Šāds sinkrētisms atbalsojās arī tautas uzskatos. Noels Malkolms daudz rakstījis par fenomenu, ko viņš dēvē par Balkānu “reliģisko amfībismu”, daudzu cilvēku spēju vienlaicīgi dzīvot kristiešu un musulmaņu pasaulē. Daudzus svētkus svinēja gan kristieši, gan musulmaņi. Ziemassvētkos musulmaņi Albānijā palīdzēja katoļiem nozāģēt Ziemassvētku bluķi, un kristieši savukārt piedalījās Dzīru svētku svinībās. Svēto dienās visi sanāca kopā brīvdabas dievnamos, lai slavinātu svētos aizbildņus un saņemtu no viņiem svētību. Kristieši un musulmaņi paļāvās uz tām pašām tautas medicīnas zināšanām un savstarpēji dalījās ar tradicionālās dziedniecības paņēmieniem. Musulmaņi skūpstīja kristiešu ikonas un kristīja savus bērnus baznīcā; kristieši aicināja musulmaņu dervišus lasīt Korānu mirējiem pie gultas.

Kādu franciskāņu mūku, kurš bija ieradies Kosovā no Rietumiem, kādā musulmaņu mājā uzņēma ar vārdiem: “Nāciet iekšā, svēto tēv, mūsu mājā piekopj katoļticību, islāmu un pareizticību.” Mūks satriekts rakstīja uz savu klosteri: “Likās, ka viņi ar šo reliģiju daudzveidību lepojas.” Varat iedomāties, cik satriekts šis svētais tēvs savulaik būtu, dzirdot, kā Bektaša ordeņa sūfiji kristiešiem stāsta, ka “Muhammads un Kristus ir brāļi”.

Sari Saltiks

Austrumeiropas dižāko islāma svēto vidū neviens cits nav pieņēmis tik daudzas un dažādas identitātes vai piesaistījis tik daudzus un tik dažādu ticību sekotājus kā hameleoniski mainīgais Sari Saltiks. Viņš esot dzīvojis 13. gadsimta vidū vai varbūt nedaudz vēlāk. Viņa vārda izcelsme ir neskaidra. Daži saka, ka tā viņš iesaukts tāpēc, ka bijis gaišmatis vai rudmatis, bet citi – ka neticīgie viņu tā nodēvējuši lielā fiziskā spēka dēļ. Droši zināms tikai tas, ka viņam bija vairāk identitāšu nekā mūžu un daudz vairāk kapu nekā nāvju.

Viņš bija gāzī, karotājs, mūks vientuļnieks, brīnumdaris, priesteris un pat kristiešu svētais. Viņš jāja uz burvju zirga, un viņam bija neiedragājams vairogs. Ar savu koka zobenu (kas savulaik piederējis pravietim Muhammadam) viņš šķēla klintis. Ar savu cipreses nūju viņš izsauca no zemes dzīlēm svētavotus. Viņš cīnījās ne tikai ar kristiešu bruņiniekiem, bet arī ar džinniem un raganām. Katram no tiem viņš piedāvāja iespēju kļūt par musulmani un nogalināja tikai tos, kuri atteicās. Taču Sari Saltiks ne tikai cīnījās, bet arī sludināja. Viņš runāja 12 valodās un visās – kā īsts zeltamute. Viņš bieži izlikās par rabīnu vai priesteri. Evaņģēlijus un Toru viņš pārzināja tik labi, ka bez piepūles varēja aizkustināt draudzi līdz asarām. Leģenda vēsta, ka Gdaņskā Saltiks nogalinājis svēto Nikolaju, pilsētas aizbildni, tad apģērbies viņa drānās. Šādi maskējies, viņš daudzus esot pievērsis islāmam.

Cik var spriest, visiem šiem stāstiem pamatā tomēr atrodams kāds patiesības grauds. Jau 14. gadsimta sākumā dižais Tanžeras ceļotājs Ibn Batūta redzējis, kā Babadagā tagadējās Rumānijas austrumos godināts Saltika kaps. Tur viņu lielākoties pieminējuši kā karotāju, kurš ar zobenu pievērsis ticībai tatāru un kumānu pagānus, kas dzīvojuši Budžakā. Gadsimtiem ilgi Babadaga, tulkojumā “tēva kalns”, vientulīga Donavas deltas pilsēta, bija Saltika kulta centrs; to apmeklēja sultāni un nenogurdināmais Evlija Čelebī. Taču tā ne tuvu nebija vienīgā vieta, kur Saltiku šādi godināja. Bulgārijā viņa vārdu saistīja ar svēto Nikolaju un pravieti Eliju. Albānijā, Krujā, viņš aizstāja pūķa pieveicēju svēto Juri. Saglabājusies leģenda par pūķi, kas turējis gūstā princesi. Dienā tas dzīvojis alā, bet naktī – baznīcā. Saltiks ieradies pilsētā, pārģērbies par vecu dervišu. Ar savu koka zobenu viņš nocirtis visas septiņas pūķa galvas ar septiņām mēlēm. Tad viņš pazudis, divos lielos soļos šķērsojot jūru un nonākot Korfu. Arī Bulgārijā Saltiks bija pazīstams kā septiņgalvu pūķa uzveicējs. Tikai tur kāds kristiešu mūks nozadzis trīs no pūķa mēlēm un ausīm un Saltikam nācies izturēt ugunspārbaudi, lai pierādītu, ka viņš ir īstais pūķa uzvarētājs. Mūks sadedzis, bet Saltikam uguns nav kaitējusi. Viss beidzies ar to, ka Dobrudžas karalis pieņēmis islāmu. Šo varoņdarbu godināja Kaliakrā, kapenēs, ko veido vecas pils sienas uz zemesraga, kurš iestiepjas Melnajā jūrā.

Kā gan Sari Saltiks var būt apbedīts gan Kaliakrā, gan Babadagā? Tas bija vēl viens viņa brīnumdarbs. Pirms nāves Saltiks pavēlēja, lai viņa mirstīgās atliekas gulda septiņos zārkos, jo par tiesībām uz viņa kapu sacentās septiņi valdnieki. Četri nonāca kristiešu zemēs – Maskavijā, Polijā, Bohēmijā un Zviedrijā. Trīs bija īstenās ticības zemēs – Kaliakrā, Adrianopolē un Babadagā. Taču tā ir tikai viena no šī stāsta versijām. Ja var ticēt citai, viņam ir 12 kapi 12 zemēs. Vēl citā variantā bijis 40 zārku un katrā no tiem atradušies Saltika svētie pīšļi. (Viņam bijušas arī citas dzīves. Vēlāk dažādi svētie pasāka stāstīt, ka iepriekšējās dzīvēs bijuši Saltiks. Reiz Babaeski pilsētā pie viena no Sari Saltika kapiem Otmana baba ieraudzījis sveci, ko savulaik iededzis pats Saltiks, un tā vēl degusi pat pēc tik daudziem gadiem. Otmans to nodzēsis ar vienu skatienu un pateicis cilvēkiem, kuri to redzējuši: “Es esmu tas, kurš iededza šo sveci, – Sari Saltiks, Visuma aizstāvis.” Bet Otmans jau vispār bija liels runātājs. Reiz, kad viņš devies ceļā no Azerbaidžānas uz Balkāniem, ļaudis dzirdējuši viņu sakām: “Es apseglošu mākoni, pārvērtīšu zibeni par pātagu un atgriezīšos Rūmā.” Vienkāršāk būtu ēzeļa mugurā.)

Koda

Dzīves laikā iemiesojies neskaitāmos veidolos, pēc nāves Saltiks šajā ziņā kļuva vēl dāsnāks un savairojās tik daudzos tēlos, ka ar laiku varēja saukt par savu jau veselu garīgo impēriju, kas pletās no Gdaņskas līdz Kaliakrai un no Krujas līdz Babadagai.

Šī Eiropa, kurā kristieši un musulmaņi bieži meta kažoku uz otru pusi un pūķus varēja pieveikt ar tauriņiem, šodien lielā mērā jau aizmirsta. Žēl, jo tā mums varētu daudz ko iemācīt – teiksim, kā priecāties par mūsu atšķirībām un pieņemt no citiem žēlsirdību. Tā ir svarīga mācība šajos laikos, kad valstu vadītāji Polijā, Serbijā, Ungārijā un tik daudzās citās valstīs sludina, ka musulmaņiem Eiropā nav vietas – ne tagad, ne arī vēsturē. Atcerēšanās ir smags darbs, taču tas ir nepieciešams un auglīgs. Un tā – vēl pēdējais stāsts.

Tas notiek 1621. gadā. Tikko beidzies Pirmais Hotinas karš starp Osmaņu impēriju un Polijas un Lietuvas ūniju. Jāsāk sarunas par miera līgumu. Polijas senāts par savu sūtni izvēlas kņazu Zbaraski, vienu no bagātākajiem cilvēkiem valstī, bijušo Galileja skolnieku. Viņš ierodas Stambulā spožas svītas pavadībā un devīgu roku dāļā dāvanas. Un tomēr janičāri ir ietiepīgi. Viņi parāda poļu sūtnim nesen nogalinātā vezīra un daudzu viņa priekšgājēju iebalzamētās galvas. Tas ir brīdinājums. Zbaraskis to saprot. Viņš janičāriem saka: “Lai te atdusas arī mana galva, ja es jums uzticami nekalpošu.”

Nākamajā dienā viņu pieņem sultāns. Zbaraskis labāko dāvanu pietaupījis beigām. Viņš izņem no zelta lādes senu pergamentu. Tas ir Polijas un Turcijas iepriekšējais līgums, parakstīts gandrīz pirms gadsimta. Turku augstmaņi drūzmējas, lai pieskartos pergamentam, ko savās rokās turējis pats Suleimans Lieliskais. Zbaraskis nolasa pakta noslēguma vārdus, ar kuriem Likumdevējs vērsies pie Polijas karaļa Sigismunda Vecā:

Man jau ir septiņdesmit gadu, un arī Tu esi vecs. Mūsu dzīves pavediens drīz aprausies. Drīz mēs tiksimies laimīgākā valstībā, kur, līdz sātam izbaudījuši slavu un spožumu, sēdēsim līdzās Visaugstākajam – es pie labās rokas, Tu pie kreisās – un runāsim par mūsu draudzību. Tavs sūtnis Opaliņskis Tev pastāstīs, cik laimīgu saticis Tavu rutēņu³ māsu, manu sievu. Sūtu Jūsu Majestātei par viņu vissiltākās atsauksmes. Ardievu.

Šai brīdī – tā mums ziņo hronists – visi klātesošie izplūduši nevaldāmās asarās. Uz vienu mirkli viņiem bija ļauts iztēlē skatīt visdziļākās pieklājības un cieņas ainu, kas likās gandrīz nepaciešami burvīga. Un kaut vai vienu mirkli to varam izbaudīt arī mēs.

Los Angeles Review of Books, 2018. gada 15. maijā