Sudraba pavediens: islāms Austrumeiropā
Johans Pēters Krafts. “Horvātu-ungāru ģenerālis Nikola Zrinskis (jeb Miklošs Zrīņi) aizstāv Sigetvāru pret turkiem”, 1825. Getty Images
Teritorija

Jakobs Mikanovskis

Sudraba pavediens: islāms Austrumeiropā

Prologs

Austrumeiropas bez islāma nekad nav bijis. Tās pastāvēšanas pamatā ir valodu, kultūru un, iespējams, vairāk par visu – ticību sajaukums. Rietumu katoļi šeit satiekas ar Austrumu pareizticīgajiem, aškenazu ebreji – ar sefardu ebrejiem, islāma kaujinieki – ar kristiešu krustnešiem, bizantiešu mistiķi – ar sūfiju svētajiem.

Agrāk šī daudzveidība būtu bijusi daudz uzskatāmāka. 17. gadsimtā Viļņā iebraucis ceļotājs dzirdētu ļaudis ielās runājam sešās dažādās valodās, bet lūgšanas skaitām vēl vismaz piecās citās. Pilsētā bija piecu dažādu konfesiju baznīcas, kā arī sinagoga un mošeja. Dažas “lietuviešu” mošejas joprojām atrodamas Polijā un Baltkrievijā – tādas kantainas koka celtnes, kas izskatās gluži kā parastas lauku baznīcas, tikai ar vienu nelielu atšķirību: augšpusē tās rotā nevis krusts, bet sudraba pusmēness.

Ja Austrumeiropai ir kas savs, kas to raksturo pašu par sevi, nevis kā kāda cita perifēriju, tad tā ir spēja kalpot par tiltu vai vārtiem, kuri savieno dažādas tradīcijas. Tomēr islāma loma šī gobelēna veidošanā atkal un atkal tiek aizmirsta vai noliegta. Un tā ir liela kļūda. Islāms ir sudraba pavediens, kas šo veselumu satur kopā. Pirms 30 gadiem vēsturnieks Larijs Vulfs apgalvoja, ka Austrumeiropa radusies apgaismības rezultātā. Kad rietumnieku, galvenokārt franču, intelektuāļi sāka pārveidot savas valstis par progresa un racionālisma citadelēm, viņi izgudroja “Austrumus” kā glaimojošu fonu, uz kura izcelties ar savām ambīcijām, kā vietu, kur, vismaz pēc viņu domām, valda atpalicība un māņticība.

Man šķiet, ka Vulfam tikai daļēji ir taisnība. Uzskatu, ka priekšstats par Austrumeiropu kā atsevišķu telpu pastāvēja jau dažus gadsimtus pirms apgaismības. Vēl vairāk, es uzskatu, ka tās veidošanās cieši saistīta ar islāma ienākšanu Balkānos un dienvidu stepēs, no kā arī radās sadrumstalotā teritorija starp lielajām impērijām, kuras stiepjas no Adrijas jūras līdz Melnajai jūrai. Teritorija ar stingri iezīmētām, bet maigām robežām, kuras katrā pusē sargāja armijas un vientuļi karotāji, bet kurām ļaudis, stāsti un brīnumi viegli kāpa pāri. Daudzas leģendas, kas veido šajā reģionā dzīvojošo tautu kultūras pamatu, cēlušās tieši no šīs saskarsmes telpas. Kur vien paskaties, attiecības, kas pirmajā acumirklī šķiet bijušas naidīgas, izrādās, raksturo savstarpēja ietekme, atdarināšana, draudzība un pat mīlestība.

Bet vispirms parunāsim par karu.

Bulgāru sacelšanās pret turkiem Osmaņu impērijā 1876. gada aprīlī un maijā. Gravīra, publicēta žurnālā La Ilustración Española y Americana 1876. gada 30. jūlijā. Getty Images


Robežas

Viduslaikos Eiropa nozīmēja kristīgo pasauli, un šādā nozīmē islāms ienāca Austrumeiropā vēl pirms pašas Eiropas. Kristiešu misionāri šajās tolaik vēl pagāniskajās zemēs nebija spēruši kāju, kad musulmaņu tirgotāji tās bija jau izbraukājuši krustu šķērsu. Viņu atstātās rakstiskās liecības ir gandrīz vienīgie saglabājušies avoti, no kuriem varam uzzināt, kāda Austrumeiropa bijusi pirms kristiešu atnākšanas. Spāņu ceļotājs Ibrāhīms Bin Jaakūbs no Tortozas pirmais aprakstījis iespaidus par Prāgu un Krakovu. Bin Fadlāns ir labākais informācijas avots par vikingu darbību tagadējās Ukrainas un Krievijas teritorijās. Abū Hāmids al Andalusī al Garnātī atstājis vērtīgas ziņas par Ungāriju un Volgas bulgāriem.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Marts 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela