Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Cilvēks izskatījās vecs un saņurcīts, viņa zilbalti svītroto kreklu nerotāja kaklasaite. Viņa acis šķielēja; viņa mati izskatījās kā ieziesti ar virtuves tauku nosēdumiem. Viņš kāpa Apvienoto Nāciju Ģenerālās asamblejas tribīnē, sažņaudzis rokā papīru žūksni. Viņam pretī sēdēja viss diplomātijas zieds, elegantas dāmas ar Amalas Alamudīnas stila frizūrām un kungi Londonas Sevilrovas kvalitātes uzvalkos.
Būdams Urugvajas prezidents, Hosē Muhika formāli piederēja pie pasaules politiskās elites. Taču, pat ja viņa ārējais izskats vēl nevēstīja pietiekami skaidri, kam pieder viņa politiskās simpātijas, tad tas, ko viņš tūlīt teica, neatstāja nekādas šaubas. Lielākā daļa runu, kas skan no ANO tribīnes, ir tīras standartfrāzes. Uzruna, kuru 2013. gada 24. septembrī teica Muhika, bija kaut kas pavisam cits.
– Mēs esam upurējuši vecos nemateriālos dievus un uzcēluši templi tirgus dievam, – viņš teica, lasīdams no papīra spāniski uzrakstīto runu. – Viņš tur savās rokās mūsu ekonomiku, politiku, mūsu ikdienas ieradumus un dzīvi. It kā mēs būtu dzimuši tikai tam, lai patērētu.
Muhika pacēla acis no papīra un pāri brūnajām opīša brillēm apveltīja delegātus ar nosodošu skatienu. Viņa balss kļuva skaļāka.
– Mēs esam radījuši civilizāciju, kura nokauj brīvo laiku, jo tas neko nemaksā, – viņš kliedza. – Mārketings valda pār visu! Mums ir mārketings kapsētām, mārketings apbedīšanas pakalpojumiem, dzemdību namiem, tēviem, mātēm, vecvecākiem un tēvočiem! [..] Viss ir bizness! [..] Mūsdienu cilvēks klīst starp finanšu institūcijām un apnicīgo biroju rutīnu. [..] Viņš sapņo par atvaļinājumu un brīvību. Viņš sapņo par to, lai varētu samaksāt rēķinus, līdz kādu dienu stājas viņa sirds un – ardievu...
Jaunībā Muhika bija cīnījies antikapitālistiskas geriljas kustības rindās, pēc tam, militārās diktatūras laikā, kas valdīja Urugvajā 70. gados un 80. gadu sākumā, vairāk nekā desmit gadus sēdējis cietumā. Kad 2009. gadā urugvajieši ievēlēja viņu par prezidentu, Muhikam bija 74 gadi. Jau no paša sākuma viņš noraidīja vispārpieņemtos varas stereotipus. Viņš atteicās pārcelties uz prezidenta rezidenci Montevideo, izvēlēdamies palikt savā paplukušajā ciematā Montevideo pievārtē, kur kopā ar sievu audzēja krizantēmas. Viņš turpināja braukāt ar savu veco folksvāgena vabolīti un gandrīz 90 procentus no algas ziedoja labdarībai.
Muhikas materiālā pieticība padarīja viņu Urugvajā par apbrīnas objektu. Viņa runa Apvienotajās Nācijās aizsāka globālu Muhikas kultu. Politiķi reti pasaka ko tādu, kam ir kāds sakars ar reālo dzīvi. Katrs vārds no viņa 45 minūšu garā dvēseles kliedziena ANO tribīnē pārsteidzošā kārtā likās tik patiess un tajā pašā laikā tik dīvains – tik ļoti citāds nekā parastais, garlaicīgais politiķu žargons, kādā viņi runā par pasaules problēmām. Likās, it kā kāds būtu paņēmis nazi, pāršķēlis plāno skatuves drapēriju, uz kuras fona tiek izspēlēta mūsdienu politika, un atsedzis patieso, grūstošo pasauli aiz tās.
– Mēs solām, ka cilvēki arī turpmāk varēs dzīvot patērējot un šķērdējot. Bet šāda dzīve ir pret dabu, pret nākamajām paaudzēm, – Muhika turpināja. – Šāda civilizācija ir pret vienkāršību, pret veselo saprātu, pret dabas ritmiem un pret vissvarīgāko – solidaritāti, ģimeni, draudzību, mīlestību. [..] Īstā krīze ir politikas bezspēcība. [..] Bet ir pienācis laiks cīņai.
Nākamajos mēnešos reportieri no The New York Times un Al Jazeera un pat televīzijas grupa no Dienvidkorejas traucās uz Urugvaju uzzināt kaut ko vairāk par dīvaino pravieti, kurš viņus pieņēma savā šaurajā virtuvītē, kuru pats arī uzkopj. Lūk, prezidents, kurš bija ne tikai dzīvs materiālisma kultūras noliegums (“Tāpēc vien, ka esi kļuvis par prezidentu, tu taču nepārstāj būt parasts cilvēks,” viņš teica laikrakstam The Guardian), bet arī neparasti daiļrunīgs savu principu aizstāvis, valdnieks filozofs, kuram mūsdienās nav līdzīga. Amerikāņu interneta medijs Gawker publicēja rakstu ar nosaukumu “Urugvajai ir jūsu sapņu prezidents”. Mani ierasti ciniskie draugi, pētnieciskie žurnālisti un juristi, savos feisbuka profilos pārpublicēja rakstus par Muhiku, pievienojot jūsmīgu piezīmi “Mans varonis!”. Viņa ANO runa jūtūbā drīz vien pārsniedza miljonu skatījumu. “Man acīs ir asaras,” rakstīja kāds komentētājs. “Ja šāds cilvēks ir prezidents, tad cilvēcei vēl ir cerība.”
Strauji augošās nevienlīdzības un visuresošo tehnoloģiju laikmetā Armani uzvalkos ģērbušās ķirzakveidīgās būtnes, kas tur savās rokās varas sviras, piedāvā nomierinošu skatījumu uz stāvokli pasaulē, kas īstenībā ir dziļi satraucošs. Tas raisa aizdomas, ka viņi mums vienkārši mēģina pielabināties, lai vēlāk mūs aprītu. Cilvēki ir izslāpuši pēc pilnīgi citādiem, cilvēciskiem līderiem, kuri runātu skaidru valodu un kuru teiktais sasauktos ar cilvēku eksistenciālajām bailēm no nākotnes. Tieši tāpēc video, kuros redzama Elizabete Vorena atcērtam Timam Gaitneram vai pāvests Francisks nesam savu rokas bagāžu, tiek tik plaši koplietoti sociālajos tīklos, un tieši tāpēc amerikāņu liberāļi ar tādām aizdomām skatās uz Hilariju Klintoni, kas, pabeigusi labi apmaksātu lekciju tūri, jau gatavojas savai ASV prezidenta vēlēšanu kampaņai. Progresīvie jo sevišķi ilgojas pēc līderiem, kuri savas vārdos sludinātās vērtības apliecinātu arī ikdienas dzīvē.
Muhika ir tieši šāds līderis. Un, tā kā viņa prezidentūra beidzas martā (Urugvajas likumi aizliedz prezidentam ieņemt šo amatu divus termiņus pēc kārtas), viņš ir arī ideāls pētījuma objekts, lai noskaidrotu, kā šāds vadības stils darbojas reālajā dzīvē.
Sākot interesēties par Muhiku, es pamanīju, ka tikai retajā no daudzajiem viņam veltītajiem rakstiem bija mēģināts aplūkot viņa prezidentūras reālos rezultātus. Vai viņam izdevies izraisīt dziļās pārmaiņas, uz kurām viņš aicināja savās runās? Pagājušajā gadā es devos uz Urugvaju to noskaidrot. Biju ieplānojusi palikt tur divas nedēļas un sarunājusi vairāk nekā divus dučus interviju. Bet pietika ar dienu vai divām, lai Muhikas mīts manās acīs jau sāktu šķobīties.
– Viņš ir brīnišķīgs cilvēks. Bet viņš nav labs prezidents, – man atzinās kāds paša Muhikas kreisā spārna koalīcijas politiķis. – Dažreiz mēs sajaucam vienu ar otru.
Urugvaja ir dīvainu kontrastu zeme. Bēdīgā graustu rajonā pēkšņi var ieraudzīt nabagu spodrinām savu 1928. gada ševroletu, kura viļņotās līnijas un smokingmelnais krāsojums uzbur iztēlē vīziju par Lielā Getsbija stāvlaukumu. (Viena no Urugvajas tradicionālajām iesaukām ir museo rodante, “veco automobiļu muzejs”, ko tā izpelnījusies ar aizliegumu uzlabot vecu, bet vēl lietojamu braucamo ar jebko jaunu vai modernu.) Savukārt vietējās slavenības apmeklē vienkāršo ļaužu bārus. Pasaulslavenais rakstnieks Eduardo Galeano iecienījis apbružāto, bet stilīgo Café Brasilero Montevideo vecpilsētā. Zemāk pa nokalni uz Laplatas pusi atrodas Santa Catalina – šmulīgs alus bārs, kas piedāvā lētus dzērienus un taukainas picas un kur reizēm var satikt pašu Muhiku izspūrušiem matiem un novalkātās ādas sandalēs sēžam pie galdiņa un tiesājam pieticīgu pusdienu maltīti. Vēsturiski Urugvaja allaž ir bijusi valsts ar viszemāko nevienlīdzības līmeni un sociāli viendabīgāko sabiedrību Latīņamerikā. Relatīvi bagātie un relatīvi nabadzīgie dzīvo cits citam līdzās, un pazīmes, kas ļautu tos atšķirt, bieži vien ir izplūdušas.
Vai, pareizāk sakot, bija izplūdušas. 2000. gadu sākumā nevienlīdzības un nabadzības līmenis Urugvajā sāka kāpt, un kāre uz luksusa zīmoliem piemeklēja arī šo par savu antimateriālismu lepno valsti. Iebraucot kūrortpilsētā Punta del Este, kur plešas jauni dzīvojamo māju kompleksi ar saviem spa centriem, jūs sagaida reklāmas plakāts, kas aicina uzmanīties, lai kāds jūs nepieķer bez Ray-Ban saulesbrillēm. Jauni Audi saloni aug kā sēnes, un mehāniķi raujas pa intensīvajiem interneta kursiem, steidzoties ātrāk apgūt dārgās importa tehnoloģijas.
– Citādi nevar, – kāds pārdevējs mani apgaismo, – tāda ir dzīves nepieciešamība!
Kādu pēcpusdienu urugvajiešu žurnālists Maurisio Rabufeti sarīkoja man ekskursiju pirms gada atklātajā tirdzniecības centrā Nuevocentro vienā no Montevideo vidusšķiras rajoniem. Ieeju šajā kompleksā, kas mirdz vienos gaismas uzrakstos “Izpārdošana” un dun pulsējošas mūzikas ritmos, sargā sešas bankas, kuras izvietojušās gar abām ejas malām un kā sirēnas aicina pircējus atvērt sev kredīta līnijas. Rabufeti dzīvo lauku mājā kopā ar sievu un diviem maziem bērniem un katru dienu pavada stundu ceļā uz darbu Montevideo. Viņš grib, lai bērni uzaugtu dabas vidū, tajā dziļajā klusumā, kurā tu lēnām sāc saprast, ka apdzīvo šo pasauli kopā ar pagalmā čirkstošajiem sienāžiem.
– Es piekrītu pilnīgi visam, ko Muhika saka par materiālismu, – viņš man teica. – Es uzskatu, ka nevienlīdzība un patēriņa kults sabiedrību dzen postā. Tāpēc es biju sajūsmā, kad viņu ievēlēja par prezidentu. Bet viņš nav izdarījis neko!
Savu vilšanos Rabufeti ir aprakstījis grāmatā “Hosē Muhika. Klusā revolūcija”, kuru viņš gaidīja drīz iznākam.
Pirms vairākiem gadiem Rabufeti kādu laiku bija strādājis aģentūras France Press Vašingtonas birojā.
– Es nespēju noticēt, cik materiālistiska ir jūsu zeme, – viņš man teica ar iejūtīgu smaidu. 2011. gadā, atgriezies Urugvajā, viņš pārsteigts ieraudzīja, ka viņa sabiedrība joņo tajā pašā virzienā – par spīti visiem Muhikas sprediķiem pret materiālismu.
– Paskatieties uz tukšo grāmatu veikalu, – viņš man teica, kad bijām apstājušies pie Nuevocentro galvenā eskalatora. Mazajā grāmatbodītē blakus elektronisko preču veikalam, kurā pārdeva 9000 dolāru vērtus HD televizorus, valdīja kapa klusums; pārdevējs, atgāzies krēslā, lasīja avīzi ar tāda veikalnieka izteiksmi, kurš jau ir samierinājies ar sava biznesa grimšanu.
– Un tagad paskaitīsim, cik mobilo telefonu veikalus var redzēt tepat no šīs vietas. Trīs? Četrus? Kad es aizeju uz kādu ballīti, cilvēki runā tikai par to, kādi viņiem ir mobilie. Tas ir pilnīgā pretstatā visam, par ko runā Muhika, bet viņš ir bezspēcīgs kaut ko mainīt. Tas ir paradokss: Muhikas laikā mūsu sabiedrība ir kļuvusi daudz patērnieciskāka nekā iepriekš. Bet tā tas nebija domāts.
Citi urugvajieši, ar kuriem es runāju, teica to pašu.
– Es neteiktu, ka Muhika būtu kādu iedvesmojis dzīvot pieticīgāk, – teica arhitekts Daniels Veiss, – jāpiebilst, par laimi viņam, jo viņš projektē luksusa dzīvojamo māju kompleksus.
Vairāk nekā pirms gadsimta Urugvajā bija prezidents, kurš arī bija apņēmies mainīt savas valsts kursu. Bet Hosē Batlje i Ordonjesam – tautā sauktam Batlje jeb urugvajiešu izrunā Baže – veicās labāk. Pirms viņa Urugvaja bija gaučo zeme, reti apdzīvota, nevienam nepiederoša teritorija starp Brazīliju un Argentīnu, kuru kontrolēja kareivīgi pseidovadoņi, saukti caudillos, kas savā starpā izcīnīja asiņainus karus. (Šajos karos vietējos indiāņus iznīcināja gandrīz pilnībā, tādēļ mūsdienās Urugvajas iedzīvotāju lielumlielā daļa ir baltie, spāņu un itāļu ieceļotāju pēcteči.) Ar raženu augumu un kuplām ūsām apveltītais Batlje bija ideālists, kurš nāca no politiķu dzimtas. Jaunībā viņš kā žurnālists bija kādu laiku pavadījis Parīzes sociālistu aprindās un Urugvajā atgriezās jau ar liberté, égalité un fraternité idejām galvā. Kad 1903.gadā viņš tika ievēlēts par prezidentu, Urugvaja bija vāji attīstīta centralizēta valsts. Ambiciozajam līderim bija visas iespējas izgudrot valsti no jauna, sākot gandrīz vai no nulles.
Pāris gadu laikā Batljem izdevās izveidot, iespējams, vispilnīgāko sociālisma valsti, kādu pasaule jebkad redzējusi. Lai nodrošinātu strādniekiem pieklājīgas pensijas, viņš aplika ar nodokļiem lielos zemes īpašniekus un atbalstīja arodbiedrības. Viņš panāca vispārēju valsts garantētu medicīnisko aprūpi un bezmaksas augstāko izglītību; lasītprasmes līmenis valstī sasniedza 95 procentus.
– Viņš bija pārliecināts, – man paskaidroja Herardo Kaetano, Urugvajas vēsturnieks un vadošais Batljes perioda speciālists, – ka brīvība bez vienlīdzības nav iespējama. Citiem vārdiem, nabadzīgie psiholoģiskā ziņā nejūtas brīvi, ja nespēj sevi ieraudzīt kā līdzīgus tiem, kuri pieder pie privileģētajām šķirām. Viens no daudzajiem likumiem, kurus Batlje ieviesa sociālās nevienlīdzības mazināšanai, deva sievietēm lielākas tiesības pieprasīt šķiršanos nekā vīriešiem. Kaetano teica:
– Loģika bija tāda, ka vīriešiem ir lielāka vara, tādēļ, dodot vīriešiem un sievietēm vienādas tiesības, rezultāts vienalga būtu par labu vīriešiem.
Līdzīgi kā amerikāņu raksturu arvien vēl turpina iespaidot Abrahams Linkolns, kurš mūsu tautas dvēselē atstājis ideju par ziedošanos, kas neizbēgami ved pie triumfa, urugvajiešu raksturu joprojām iespaido Batlje. Tiekoties ar ekonomistu Gabrielu Odoni viņa birojā Montevideo centrā, viņš, acinot mani apsēsties krēslā ar ādas atzveltni, vispirms atvainojās par kabineta “pārāk glaunajām” mēbelēm. Tas nāk no Batljes – šī nevēlēšanās izrādīties, vairīšanās nostādīt sevi augstāk par saviem brāļiem. Vēsturnieka Kaetano atturīgi iekārtoto kabinetu greznoja viena vienīga fotogrāfija no arodbiedrības ielu gājiena. Batljes laikā urugvajieši tika pie turības, pateicoties pasaules pieprasījumam pēc gaļas un vilnas. Bet savā nacionālajā paštēlā viņi allaž izcēla cieņu pret darba cilvēkiem un nemateriālām vērtībām.
Mēs pametām tirdzniecības centru un devāmies uz nākamo objektu – graustu rajonu pilsētas ziemeļrietumu nomalē. Ārzemju ceļotāji mēdz atzīmēt, ka Montevideo geto nav tik briesmīgi kā Brazīlijas favelas, taču dziestošā vakara gaismā Nuevo Paris atstāja pietiekami nemīlīgu iespaidu. Starp pussabrukušām mājām slējās keramzīta bloku būdas ar melniem atkritumu maisiem aizkaru vietā. Rietošās saules stari atspīdēja skārda jumtos un iegremdēja izdangātos celiņus starp būdām dziļā pustumsā, piešķirot šai vietai vulkāna izpostītas ainavas izskatu – liesmojoši punkti melnas lavas ezerā.
Šis brauciens Rabufeti manāmi saniknoja. Viņa pirksti sažņaudzās ap automašīnas stūri. Muhika ne tikai nebija spējis apturēt Urugvajas paātrināto skrējienu pretī patērētājsabiedrībai. Vēl ļaunāk, arī nevienlīdzības mazināšanā Muhika nebija paveicis gandrīz neko.
– Viņš allaž mēdz sacīt, ka ir cīnītājs. Tāpēc viņa fiasko šajā jomā ir grūti saprast – un grūti piedot.
Muhikas neparastās pievilcības un viņa faktiskās politikas neveiksmju atslēga meklējama viņa biogrāfijā. Pepe, kā viņu iesauca jau bērnībā, piedzima 1935. gadā, sešus gadus pēc Batljes nāves, nabadzīgā otrās paaudzes basku un ligūriešu imigrantu ģimenē. Viņa tēvs, neveiksmīgs uzņēmējs, bankrotēja un nomira, kad Muhikam bija astoņi gadi. Lai palīdzētu ģimenei izdzīvot, mazajam Pepem nācās sākt strādāt maiznīcā un pārdot puķes. Par viņa jaunajām autoritātēm tēva vietā kļuva karstasinīgi kreisi noskaņoti vietējie politiķi. Daži anarhosindikālisti, kas strādāja gaļas tirgotavā netālu no viņa mājas, bija tik pārgalvīgi, ka sagrāba īpašnieka transporta mašīnas un gaļu izdalīja nabagiem.
Uz Muhiku tas atstāja lielu iespaidu. Radikālie kaimiņi aizpildīja tukšumu, kas bija radies pēc tēva nāves, un viņu Robina Huda cienīgie varoņdarbi jūtīgajam zēnam bija visnotaļ pa prātam. Viņa jaunības laika paziņas stāstījuši Muhikas biogrāfam Valteram Pernasam, ka savos knauķa gados viņš reiz esot uzstājīgi pieprasījis, lai vecāki ļauj viņam atdot visas savas rotaļlietas kaimiņu bērniem.
Vispirms uzradās geriljas. Viņi sauca sevi par Tupamaros, Peru indiāņu dumpinieka Tupaka Amaru II vārdā. Muhika, kuram tagad jau bija pāri divdesmit un kurš ātri virzījās uz augšu pa karjeras kāpnēm Urugvajas kreiso politiskajās aprindās, pievienojās viņu cīņai. Tupamariešu izdarības nereti bija komiskas – uz kāda naktskluba sienas viņi reiz ar krāsas baloniņu uzpūta uzrakstu “Dejo visi vai nedejo neviens”. Bet viņi varēja kļūt arī vardarbīgi. 1965. gadā geriljas sarīkoja sprādzienu Bayer rūpnīcā un spīdzināja sagrābtos ķīlniekus improvizētā tuptūzī, ko viņi eifēmiski nosauca par “Tautas cietumu”. Vienkāršie urugvajieši uzņēma tupamariešus ar dalītām jūtām. Viena daļa – piemēram, nelielās Pando pilsētas iedzīvotāji, kuri pieredzēja, kā dumpinieki, pārģērbušies par bēru gājiena dalībniekiem, sagrābj viņu pilsētiņu un aplaupa bankas, – neieredzēja viņus un baidījās no viņiem. Citi viņos saskatīja to pašu, ko mazais Muhika bija saskatījis anarhistos, proti – varoņus.
Ar savu izstīdzējušo stāvu un izteiksmīgajām melnajām uzacīm Muhika iemiesoja romantiskā tupamarieša tēlu. Pēc kādas apšaudes bārā, kuras laikā policija ielaida viņā sešas lodes, Muhika nonāca cietumā, no kura viņš divas reizes izbēga – vienā epizodē, pārliecinājis ar šizofrēniju sirgstošu ieslodzīto, kura kamera atradās tuvu iespējamā tuneļa vietai, ka viņš ir citplanētiešu dievs, kurš nolaidies uz Zemes, lai ieraktos pazemē.
Beigu beigās ar tupamariešu netiešu palīdzību Urugvaja dabūja daudz velnišķīgāku politisko režīmu nekā tas, pret kuru viņi bija cīnījušies. 1973. gadā prezidents Huans Marija Bordaverri iedibināja militāru diktatūru – it kā lai nodrošinātu valstī kārtību – un salika dumpiniekus aiz restēm. Nākamās desmitgades laikā valstī bija pasaulē augstākais politisko ieslodzīto skaits uz vienu iedzīvotāju. Viens no katriem 500 urugvajiešiem saņēma reālu cietumsodu, un viens no katriem 50 tika pakļauts policijas pratināšanām, kuras bieži vien pavadīja spīdzināšana. Cietumsargi nereti piekopa maigu sadismu – piemēram, izslēdza televizoru futbola mača translācijas 89. minūtē īsi pirms beigu svilpes.
Tupamariešu līderu grupa, saukta “Deviņi”, bija noraizējusies, ka izmaiņas, ko 12 gadu ilgais ieslodzījuma laiks cietumā izraisīja Muhikas psihē, varētu būt neatgriezeniskas. Viņu mocīja skaņu halucinācijas un apsēstība ar domu par nelielas pārnēsājamās tualetes sadabūšanu savai kamerai. Taču, kad 1985. gadā diktatūrai pienāca gals un Muhika iznāca no cietuma, atklājās, ka viņš ir labākais orators no viņiem visiem, dzīvs tupamariešu gudrais. Lielākā daļa Muhikas biedru nevēlējās atgriezties pie geriljas cīņas metodēm, taču, kādu ceļu izvēlēties turpmākai darbībai, nebija skaidrs – labējie joprojām kontrolēja krietnu daļu valdības aparāta. Muhika atbalstīja iesaistīšanos tradicionālajā partiju politikā un organizēja publiskus diskusiju saietus, tā saucamos mateadas, ciematu laukumos komplektā ar stipras matē tējas dzeršanu no ķirbja traukiem. Viņš bija saglabājis savu bērnības egalitārisko kaisli, taču cietums bija padarījis viņu filozofiskāku un padziļinājis viņa raupjo fizisko pievilcību. Viņš ātri ieguva savu auditoriju nabadzīgo strādnieku vidū un 1994. gadā kļuva par parlamenta deputātu. 2005. gadā viņš tika iecelts par lauksaimniecības ministru.
Šajā amatā Muhika kļuva populārs visā valstī, pateicoties savām gandrīz vai bībeliskā stila runām par to, kā valdības politika ietekmē vienkāršo cilvēku. Pēcdiktatūras laika urugvajiešiem viņa valoda likās dziedinoša, tā apliecināja atgriešanos pie tādām šai valstij tradicionālām vērtībām kā pieticība un kopējā atbildība. Muhikas lielākā cīņa ministra amatā bija par to, lai arī trūcīgie urugvajieši varētu atļauties nacionālo ēdienu asado – virs atklātas uguns ceptas liellopa ribas. Tā vietā viņi bieži bija spiesti samierināties ar lētākajiem kakla atgriezumiem.
– Ar kakla atgriezumiem samierināties nedrīkst, – Muhika esot teicis kādam žurnālistam.
Kad daži gaļas tirgotāji sāka piedāvāt lētāku asado, urugvajieši to mīļi iesauca par “asado de Pepe”. 2007. gadā aptaujas uzrādīja, ka popularitātes ziņā viņš ir tālu priekšā citiem valdības politiķiem, un viņš nolēma kandidēt prezidenta vēlēšanās.
Tupamarietis valsts vadītāja krēslā? Pirms Muhikas panākumu viļņa šāda doma būtu likusies pilnīgi neiespējama urugvajiešu aizdomīgās attieksmes dēļ pret šo grupējumu. Bet Muhikas harismai bija grūti pretoties. Valoda, kādā urugvajieši man to aprakstīja, atsauca atmiņā mana republikāņu drauga stāstu par to, ko viņš izjutis, sēžot vienā apspriežu telpā ar Bilu Klintonu, – viņš bija domājis, ka ienīst šo vīru, taču viņa klātbūtnē nespēja atraut no viņa acis. Sirds krūtīs drebēja, un sajūta bija tāda, it kā kāds būtu viņu nobūris.
– Ja Muhika pārtrauc runāt, visi pārējie sēž un gaida, – man teica urugvajiešu politologs Adolfo Garsē. Arī viņš bija lūkojies uz tupamariešiem ar aizdomām, bet 2008. gadā, piedaloties kādā politiskā mītiņā, viņš kā hipnotizēts bija skatījies uz Muhiku pat tad, kad runāja citi politiķi.
– Arī tad, kad viņš klusē, viņa sejas izteiksmē jaušas kaut kas dziļš, – atcerējās Garsē. – Viņš zina, kā atraisīt cilvēkos mīlestības jūtas.
Runājot Muhikas paša vārdiem, mīlestība ir viņa pamatstāvoklis. Intervijā žurnālam The Economist pagājušā gada vasarā viņš teica, ka, pateicoties cietumā pavadītajam laikam, “manī nav naida. Vai jūs zināt, cik tā ir liela dāvana – neienīst?”. Prezidenta darbībā tas izpaudās kā visu viņa komandas biedru uzklausīšana, iedrošināšana, izvairīšanās sāpināt kādu ar vārdiem. Tas nozīmēja atteikšanos sanaidoties ar kādu un bieži vien arī piekāpšanos to spēku spiedienam, kuri pretojās viņa reformām. Vispārēja cilvēkmīlestība kā vadības stils izrādījās neefektīva.
Savā 2010. gada prezidenta inaugurācijas runā viņš koncentrējās uz radikālas skolu sistēmas reformas nepieciešamību. Urugvajā valsts izglītība ir spēcīga simboliska vērtība. Valsts dibinātāji uzskatīja izglītību par instrumentu nacionālās vienotības sasniegšanai, un privātās skolās vecāki savus bērnus jau izsenis bija sūtījuši lielākoties tikai reliģisku apsvērumu dēļ. Urugvajas valsts skolu sistēma ir bijusi efektīva – lasītprasmes līmenis visu 20. gadsimtu šeit ir bijis krietni augstāks nekā Argentīnā un Brazīlijā. Taču pēdējos desmit gados skolēnu rezultāti pārbaudes darbos ir kritušies, un arvien vairāk ģimeņu sākušas sūtīt bērnus privātās skolās.
Muhika apņēmās stāvokli labot.
– Mūsu valsts amatpersonām katru rītu kā skolas solā ir simt reizes jāuzraksta “Es nodarbošos ar izglītības uzlabošanu”, – viņš teica. – Jo viss, ko mēs smeļam no sabiedrības, tiek smelts no izglītības akas.
Nekur daudz tālāk par šo rakstīšanas uzdevumu viņš netika. Vispirms Muhika ierosināja modernizēt valsts tehnisko augstskolu sistēmu, lai paplašinātu augstākās izglītības iegūšanas iespējas vidusskolu beidzējiem no trūcīgām ģimenēm. Kā cilvēkam, kurš bija uzaudzis ar ideju, ka tiesības ar savu darbu nopelnīt iztikas līdzekļus ir vienas no cilvēka pamattiesībām, Muhikam šis priekšlikums bija ārkārtīgi svarīgs. Taču to iedzīvināt varēja, tikai pieņemot likumus, kas bija jādabū cauri sadrumstalotajam Urugvajas Kongresam, kurā ir daudz arodbiedrību kustības varoņu. Un tas, kā man teica divi izglītības speciālisti, bija vairāk, nekā Muhika un viņa izglītības ministrs – nepopulārs un politiski mazietekmīgs bijušais tupamarietis – spēja panākt. Viņu izstrādātais reformas projekts, sadūries ar skolotāju arodbiedrības pretestību, tika atsaukts. Beigu beigās Muhika tomēr panāca vienas jaunas tehniskās koledžas izveidi. Tā piedāvāja trīs programmas, divas no tām piena ražošanā.
Līdzīgs politiskās gribas un stratēģiskas domāšanas trūkums nogremdēja vēl vienu iniciatīvu izglītības jomā – ļaut grūtībās nonākušām skolām izstrādāt savas mācību programmas. Šo plānu atbalstīja vairāk nekā 400 skolotāju, taču arodbiedrību pretestība nokāva arī to. Muhikas prezidentūras laikā skolēnu sekmju lejupslīde un pārbēgšana no valsts uz privātajām skolām turpinājās tādā pašā tempā kā iepriekš.
Tas pats atkārtojās arī citās politikas frontēs. Muhika gribēja celt valsts dzelzceļa uzņēmuma efektivitāti, pārorganizējot tā darbību uz privātā sektora darbības principiem; nekas nenotika. Viņš mēģināja panākt jaunu nodokli lielajiem zemes īpašniekiem, lai palīdzētu trūcīgajiem, taču Urugvajas Augstākā tiesa šo likumu noraidīja.
– Būtu viņš pakonsultējies ar vairākiem tiesību speciālistiem, likums būtu izgājis cauri, – teica politologs Garsē. – Bet lietu juridiskā puse viņu īpaši neinteresē.
Kādu rītu es pie kafijas tases tikos ar Muhikas administrācijas bijušo darbinieku Konrado Ramosu – skumjam Hjū Grāntam līdzīgu plānošanas fanātiķi, kura atbildības lauks bija reformas valsts sektorā.
– Muhika teica, ka padarīs šo uzdevumu par prioritāti, – Ramoss atcerējās. Bet tā arī bija daļa no problēmas, jo savā visaptverošajā entuziasmā viņš par prioritāti padarīja visu un tātad – neko. Laiku pa laikam Muhika mēdzis bez brīdinājuma ienākt Ramosa kabinetā un iedegties skaistās frāzēs par lielajām pārmaiņām, kas valstij nepieciešamas.
– Bet viņam nebija nekādas jēgas par plānošanu.
Muhika nozīmēja Ramosam priekšnieku – kādu reformās neieinteresētu bijušā tupamarieša dēlu – un šķietami aizmirsa par šo lietu. Pēc pāris neauglīgos pūliņos pavadītiem gadiem frustrācijas pārņemtais Ramoss iesniedza atlūgumu.
Tiesa, zināmu atzinību Muhika ieguva par viņa laikā pieņemtajiem abortu legalizācijas un marihuānas tirdzniecības regulēšanas likumiem. Taču vakariņās, uz kurām es biju ielūgusi vietējos māksliniekus un aktīvistus, lai parunātu par Muhikas prezidentūru, viņi atteicās piedēvēt viņam pat šos nopelnus. Abi likumprojekti jau gadiem esot bijuši parlamentā; viņš vienkārši devis tiem zaļo gaismu. Es parādīju saviem sarunbiedriem rakstu no The Guardian, kurā Muhika bija nodēvēts par “radikālāko prezidentu pasaulē”. Viņi uzsprāga nievīgos smieklos.
Pagājušā gada janvārī par Ņujorkas mēru kļuva Bils de Blazio. Vēlēšanās viņš uzvarēja ar graujošu pārsvaru; uz viņu tika liktas gandrīz vai mesiāniskas cerības.
“Kad Ņujorkas demokrāti dosies vēlēt, viņiem būs izdevība, kāda katrai paaudzei tiek dota tikai reizi, pārrakstīt savas pilsētas stāstu. Mēram de Blazio varētu būt reāla iespēja sākt atkal diegt kopā pilsētas sadriskāto sociālo audumu,” 2013. gada augustā rakstīja žurnāls The Nation. Nebija ilgi jāgaida, kad nāca atsitiens: ielu protesti sakarā ar Ērika Gārnera lietu un tiesas lēmumu neizvirzīt apsūdzību pret policistu, kurš izraisīja viņa nāvi. The New York Times pirms mēneša secināja, ka ap de Blazio virmo “drūma nepakļaušanās gaisotne”.
Šī shēma ir mūžīga: mēs radām mesijas un prasām, lai viņi vienpersoniski atjauno zudušās vērtības. Kad viņiem tas, protams, neizdodas, mēs metamies viņiem pie rīkles.
Savā 2013. gadā iznākušajā grāmatā “Varas gals” rakstnieks Moisess Naims aplūko veidus, kādos dažādu institūciju – vienalga, politisku, biznesa vai kultūras, – līderu iespējas īstenot pārmaiņas kļūst arvien ierobežotākas. Lai realizētu kaut ko attāli līdzīgu savam radikālajam sapnim par sabiedrību, kuras locekļi necieš trūkumu, neposta dabu un ir brīvi no alkatības un “ar gaisa kondicionieriem aprīkoto biroju” izolējošās garlaicības, Muhikam būtu vajadzējis ne tikai reformēt valsts skolu sistēmu, bet arī pārvērst tās tādu jauna tipa pilsoņu inkubatoros, kuri kolektīvās intereses stāda augstāk par savām personīgajām. Tajā, ka šādam mērķim viņš netika ne tuvu, ir sava daļa Muhikas paša vainas, bet daļēji šo neveiksmi noteica arī faktori, ar kādiem nenācās rēķināties Batljem, īstenojot savu Urugvajas pārbūvi 20. gadsimta sākumā. Runa ir par globālo finanšu sistēmu, kas pieprasa valdībām piesaistīt privātās investīcijas – materiālisma dzinējspēku –, lai nodrošinātu ekonomisko stabilitāti valstī. Tāpat savu lomu spēlē arī obstrukcionistisks parlaments un naudīgas interešu grupas.
Telefona sarunā ar Naimu es viņam pastāstīju par savu neseno braucienu uz Izraēlu, kur mani pārsteidza, cik lielā mērā konservatīvo pārmetumi Benjaminam Netanjahu – ka viņš nav spējis pārvērst iekšēju nesaskaņu un šaubu plosīto valsti vienotā pilsoņu kopienā, kas apzinās savu morālo mērķi, – sasaucas ar Muhikam adresēto kritiku Urugvajas progresīvo aprindās.
– Ir ļoti zīmīgi, ka divās valstīs ar tik atšķirīgu vēsturi un ģeopolitisko kontekstu cilvēki par savu valdību saka gandrīz vai vienu un to pašu, – atzīmēja Naims. – Mēs apzināmies – dažreiz skaidri, citreiz tikai miglaini –, cik ierobežotas ir politisko līderu iespējas mūsdienu pasaulē. Tomēr mēs vienalga gaidām no viņiem allaž vairāk, nevis mazāk. Mēs meklējam kādu, – to īsto un vienīgo –, kurš spēs visu mainīt. Kādu, kurš vienkārši būtu pietiekami citāds, lai ieraudzītu jaunu virzienu pasaulei, kas bieži vien šķiet traucamies pilnā gaitā pretī sabrukumam, bet mainīt tās kursu liekas vēl grūtāk nekā pagriezt “Titāniku”.
Tā kā prezidenta kandidātu faktiskā pieredze atsedz viņu spēju robežas, vēlētāji sliecas izvēlēties arvien nepieredzējušākus varoņus – neaprakstītas lapas, uz kurām viņi var projicēt savas politiskās fantāzijas. Kad Muhiku ievēlēja par prezidentu, viņa politiķa bilance nebija neko iespaidīga. Būdams parlamenta deputāts, viņš izpelnījās slavu ar to, ka brauca uz darbu ar parastu skūteri. Taču pieredzes trūkums izrādījās viņa trumpis – tāpat kā tas bija arī Obamas un de Blazio gadījumā. Bet, tikko vēlēšanas ir pagājušas, šie paši līderi jau tiek vērtēti ar citām mērauklām. Muhika kandidēja prezidenta vēlēšanās un uzvarēja tajās galvenokārt kā pārliecināt spējīgs “alusbāra filozofs”. Bet, kad es vaicāju Grasielai Bjanki, skolu reformas aktīvistei un kādreizējai Muhikas atbalstītājai, kura tagad kļuvusi par viņa kritiķi, kas viņā izraisījis šo pārmaiņu, viņa novīpsnāja:
– Viņš ir alusbāra filozofs.
Tomēr Urugvajā ir kāds politiķis, kuram izdevies sasniegt konkrētus mērķus, līdzīgus tiem, kurus, kā cerēja vēlētāji, būtu varējis sasniegt Muhika. Viņa vārds ir Tabarē Vaskess. Pēc profesijas onkologs, viņš bija Urugvajas prezidents pirms Muhikas un atgriezīsies šajā amatā vēlreiz šī gada martā. 2005. gadā viņš inaugurēja pirmo kreisā spārna valdību kopš diktatūras krišanas un spēra nozīmīgus soļus Urugvajas sociālās drošības tīkla atjaunošanai: restartēja Batljes valsts veselības aprūpes sistēmu, paplašināja sociālās garantijas un palīdzēja Urugvajai kļūt par pirmo valsti pasaulē, kas pilnībā īstenoja starptautisko projektu “Katram bērnam pa klēpjdatoram”.
Tas viss viņam izdevās, pateicoties tam, ka viņš kā politiķis bija tikpat autoritārs un stīvs, cik Muhika – koši anarhistisks un valdzinošs. Pirms pieņemt kādu politisku lēmumu, viņš reti konsultējas ar citiem un izstaro pašpārliecinātību un augstprātību. Saduroties ar tiem pašiem ierobežojumiem, ar kādiem, īstenojot savu varu, saskaras visi mūsdienu prezidenti, viņš vienkārši tos apiet. Kad Vaskess nolēma aizliegt smēķēšanu publiskās ēkās – “kā onkologs viņš pret to izturējās ļoti nopietni,” man teica Rabufeti –, viņš nemaz negriezās ar šo iniciatīvu pie Kongresa, viņš izmantoja izpildvaru. Prezidenta vienpusējais solis izsauca vētrainu kritiku un apsūdzības personas brīvību ierobežošanā, un Urugvajas parlaments būtu varējis šo normu atcelt. Taču beigu beigās, kad aizliegums jau bija iedibinājis jaunu status quo, Vaskesa oponenti nosprieda, ka nav vērts tērēt laiku un politisko kapitālu, lai panāktu tā atcelšanu.
Urugvajieši, ar kuriem es tikos, apbrīnoja Vaskesa efektivitāti, tādēļ nav brīnums, ka viņš nupat otrreiz ievēlēts prezidenta amatā. Bet pilnīgi apmierināti viņi nav. Vaskesa biogrāfs raksturo viņu kā “distancētu un klusu” cilvēku. Divi viņa bijušie darbinieki, kuriem apjautājos par Vaskesu, atbildēja ar vienu un to pašu vārdu: “Kretīns.” Viņš prot panākt, ka lietas notiek, bet viņš nesaviļņo dvēseli.
Kāda tad ir Muhikas stāsta mācība? Vai mums būtu jāapspiež sevī simpātijas pret apburošiem patiesības paudējiem un par sava kuģa kapteiņiem jāizvēlas skarbi menedžeri vai mazasinīgi sausiņi? Vienā no sava ceļojuma pēdējām dienām es biju vietā, kas lika man domāt, ka atbilde nav tik vienkārša. Tas bija tas pats barrio, uz kuru pirmajās dienās mani aizveda Rabufeti, bet šoreiz es to iepazinu ne tikai caur mašīnas logu. Es nogriezos no šosejas uz grantēta ceļa, kas drīz pārgāja zemes ceļā, tad dubļainā zampā. Ceļa malā rēgojās dažas visnožēlojamākās būdas, kādas man jebkad bija gadījies redzēt, viena no tām saslieta no vecām “Pārdod” izkārtnēm. Pa notekūdeņu grāvjiem apātiski bradājās kaķi ar pūžņojošām acīm. Peļķēm izraibināta ceļa galā atradās maza būdele, kurā dzīvoja sieviete, vārdā Pilara Almirona.
Es biju satikusi Almironas 14 gadus veco dēlu valsts skolā, kuru biju apmeklējusi pirms pāris dienām. Viņš un skolas direktors gribēja mani aizvest uz mājām, lai puikas māte man pastāstītu, ko par Muhiku domā viņa un viņas kaimiņi.
– Protams, ka viņš saprot mūs labāk, – teica Almirona, mulsi mirkšķinot acis, it kā mans jautājums – vai Muhika ir bijis labs prezidents trūcīgajiem – nebūtu jautāšanas vērts. Viņa uzņēma mani tumšā, bet pārsteidzoši jaukā pašas celtās būdas priekštelpā, kuras grīdu veidoja pliki dēļi, kas klāja slapjo zemi. Viņa vēlējās man parādīt savus gleznojumus uz būdas sienām – stilizētas laumiņu figūras, kas atgādināja Skārdulīti, – un jauno drēbju skapi un galdu guļamistabā. Drēbju skapi viņa bija dabūjusi, pateicoties Muhikas valdības īstenotai trūcīgo atbalsta programmai. Galdu viņa bija sameistarojusi pati.
Viņa bija pateicīga Muhikam par šo palīdzību: pats dzīvodams labprātīgā nabadzībā, viņš saprot, cik svarīga cilvēkam ir tik vienkārša lieta kā tīrs skapis, kur glabāt drēbes.
– Neviens nezina, cik smags ir jūsu darbs, – viņš septembrī teica trūcīgu urugvajiešu grupai. – Bet nabadzība nav kabatā. Tā ir galvā. Pat ja jums ir tukša kabata, jums vienalga ir jūsu gods.
Ar šādiem izteikumiem Muhika vēlējās stiprināt urugvajiešu pašcieņu, ko pat trūcīgākie no viņiem ir visu iepriekšējo gadsimtu turējuši augstā vērtē un ko tik viegli spēj ievainot reklāmas plakāti ar tajos nolasāmo vēstījumu, ka tikai tiem, kuri var atļauties šo jauno telefonu vai to jauno automašīnu, ir kāda vērtība.
– Viņš uzskata, ka ikvienam ir tiesības uz cilvēka cienīgu mājokli, – teica Almirona.
Reiz Muhika bija apmeklējis šo ciematu un pienācis arī pie Almironas būdas. Viņš uzdevis viņai jautājumu, kas dziļi iegūlies Almironas apziņā un mainījis redzesleņķi, kādā viņa skatās uz sevi un saviem pieciem bērniem:
– Vai katram jūsu bērnam ir savs matracis?
Almirona nekad par to nebija domājusi. Viņa strādā lopkautuvē un tik tikko spēj savilkt kopā galus. Bet, viņa paskaidroja, Muhika uzskata – visiem bērniem ir tiesības uz privātumu un savām fantāzijām. Viņa bija sākusi krāt naudu matračiem.
Politikas veidotāji un viedokļu līderi, ar kuriem es tiku runājusi, bija absolūti pārliecināti, ka Muhikas prezidentūra pievīlusi Urugvajas trūcīgos. Paši trūcīgie ir gluži pretējās domās. Es pavadīju pāris dienas, apmeklējot trūcīgo ļaužu skolas un kvartālus, un viņu viedoklis par Muhiku atšķīrās no elites pārstāvju viedokļa tikpat radikāli, cik skats uz pilsētu ielas līmenī atšķiras no vērojuma pa debesskrāpja logu: pilnīgi visi bez izņēmuma uzskatīja, ka Muhika ir padarījis viņu dzīvi labāku. Redzot valsts augstākajā amatā cilvēku, kurš izskatījās kā viņi un dzīvoja kā viņi – kurš pat ielūdza viņus uz dārza svētkiem savā ciematā –, viņi atkal sajutās kā cilvēki. Neignorējot viņus, runājot ne tik daudz par viņiem, cik ar viņiem, Muhika bija viņos atdzemdinājis cilvēku.
– Mēs esam nabadzīgi, – Almirona man teica ar izaicinājuma pieskaņu balsī, – bet, galu galā, mēs taču esam cilvēki.
Jebkuras valsts prezidentam ir jāspēj ar vārdiem un rīcību apliecināt, ka katra viņa vadītās valsts pilsoņa dzīvei ir nozīme. Mēs to sajūtam tādos brīžos kā Ņūorleānas traģēdija, kad Džordžs Bušs divas nedēļas pēc orkāna “Katrīna” neuzskatīja par vajadzīgu apmeklēt katastrofas skarto vietu, un tas mums bija sāpīgi. Mums bija svarīgi, ka Obama pasaka: “Treivons Mārtins būtu varējis būt mans dēls,” tāpat kā mums bija svarīgi, ka viņš neatrada tikpat spēcīgus vārdus pēc Fērgusonas traģēdijas. Viena no personām, ko es ielūdzu uz vakariņām Montevideo, bija 60 gadus veca lesbiešu aktīviste. Sūkstoties par Muhikas ļengano vadības stilu un politiskajām neveiksmēm, viņa tomēr piebilda, ka šīs prezidentūras laikā Urugvajas sabiedrība ir kaut kā sajutusies citādi. Likās, ka viņa to saka ar mulsu nedrošību, jo tas nebija izmērāms. Bet Muhikas ieradums runāt par katras personas fundamentālo cilvēciskumu un viņa nevairīšanās “teikt absurdas lietas” bija modinājis viņā sajūtu, ka viņai vairs nav jābūt “politkorektai”. Kāds cits geju kustības aktīvists bilda: ja kādreiz viņam ar savu avangardisko frizūru būtu jāpadomā, vai braukt ar velosipēdu pa Rio de la Platas rajonu – urugvajiešu tradicionālā cieņa pret cilvēkiem ar zemāku ienākumu līmeni ne vienmēr ir gājusi roku rokā ar cieņu pret cilvēkiem ar citu orientāciju –, tad tagad viņš braukāja bez bažām un bija pamanījis arī citus gejus darām to pašu.
– Ja var runāt par kaut kādu Muhikas mantojumu, – man teica vēsturnieks Kaetano, – tad tas ir pasakāms vienā vārdā: empātija.
Kaut kas nav pareizi tajā, kā mēs reaģējam uz tādiem līderiem kā Muhika. Mēs viņos iemīlamies, jo noticam tam, ko viņi saka un kādu iespaidu atstāj uz mūsu valstisko apziņu. Taču pēc tam mēs ne tikai metamies viņus tiesāt pēc pavisam citām mērauklām, bet arī pārstājam klausīties viņos vispār. Iedvesmojoši līderi aicina mūs paskatīties uz sevi citām acīm, aicina mūs atvērties jaunām esamības iespējām. Ja, atdevuši savu balsi, mēs pēc tam pērkam nevis grāmatas, bet jaunus mobilos telefonus, tērējam tikpat daudz degvielas kā iepriekš, nedarām neko vairāk, lai sadiegtu sociālo audumu mūsu pašu dzīvesvietās, – ja neatbildam šim aicinājumam, bet no jauna ieslīgstam savā ierastajā cinismā, – tad kurš pie tā vainīgs?
© Eve Fairbanks, New Republic, 2015. gada 5. februārī
Ilvess, lepnais igaunis laucinieks
Vāclava vinjetes
Vienkārši var nebaidīties