Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Sapņu prezidents
Hosē Muhika pie savas mājas Montevideo pievārtē. Foto: GettyImages
Leģenda

Īva Fērbenksa

Sapņu prezidents

Cilvēkmīlestība kā valsts pārvaldīšanas stils

Cilvēks izskatījās vecs un saņurcīts, viņa zilbalti svītroto kreklu nerotāja kaklasaite. Viņa acis šķielēja; viņa mati izskatījās kā ieziesti ar virtuves tauku nosēdumiem. Viņš kāpa Apvienoto Nāciju Ģenerālās asamblejas tribīnē, sažņaudzis rokā papīru žūksni. Viņam pretī sēdēja viss diplomātijas zieds, elegantas dāmas ar Amalas Alamudīnas stila frizūrām un kungi Londonas Sevilrovas kvalitātes uzvalkos.

Būdams Urugvajas prezidents, Hosē Muhika formāli piederēja pie pasaules politiskās elites. Taču, pat ja viņa ārējais izskats vēl nevēstīja pietiekami skaidri, kam pieder viņa politiskās simpātijas, tad tas, ko viņš tūlīt teica, neatstāja nekādas šaubas. Lielākā daļa runu, kas skan no ANO tribīnes, ir tīras standartfrāzes. Uzruna, kuru 2013. gada 24. septembrī teica Muhika, bija kaut kas pavisam cits.

– Mēs esam upurējuši vecos nemateriālos dievus un uzcēluši templi tirgus dievam, – viņš teica, lasīdams no papīra spāniski uzrakstīto runu. – Viņš tur savās rokās mūsu ekonomiku, politiku, mūsu ikdienas ieradumus un dzīvi. It kā mēs būtu dzimuši tikai tam, lai patērētu.

Muhika pacēla acis no papīra un pāri brūnajām opīša brillēm apveltīja delegātus ar nosodošu skatienu. Viņa balss kļuva skaļāka.

– Mēs esam radījuši civilizāciju, kura nokauj brīvo laiku, jo tas neko nemaksā, – viņš kliedza. – Mārketings valda pār visu! Mums ir mārketings kapsētām, mārketings apbedīšanas pakalpojumiem, dzemdību namiem, tēviem, mātēm, vecvecākiem un tēvočiem! [..] Viss ir bizness! [..] Mūsdienu cilvēks klīst starp finanšu institūcijām un apnicīgo biroju rutīnu. [..] Viņš sapņo par atvaļinājumu un brīvību. Viņš sapņo par to, lai varētu samaksāt rēķinus, līdz kādu dienu stājas viņa sirds un – ardievu...

Jaunībā Muhika bija cīnījies antikapitālistiskas geriljas kustības rindās, pēc tam, militārās diktatūras laikā, kas valdīja Urugvajā 70. gados un 80. gadu sākumā, vairāk nekā desmit gadus sēdējis cietumā. Kad 2009. gadā urugvajieši ievēlēja viņu par prezidentu, Muhikam bija 74 gadi. Jau no paša sākuma viņš noraidīja vispārpieņemtos varas stereotipus. Viņš atteicās pārcelties uz prezidenta rezidenci Montevideo, izvēlēdamies palikt savā paplukušajā ciematā Montevideo pievārtē, kur kopā ar sievu audzēja krizantēmas. Viņš turpināja braukāt ar savu veco folksvāgena vabolīti un gandrīz 90 procentus no algas ziedoja labdarībai.

Muhikas materiālā pieticība padarīja viņu Urugvajā par apbrīnas objektu. Viņa runa Apvienotajās Nācijās aizsāka globālu Muhikas kultu. Politiķi reti pasaka ko tādu, kam ir kāds sakars ar reālo dzīvi. Katrs vārds no viņa 45 minūšu garā dvēseles kliedziena ANO tribīnē pārsteidzošā kārtā likās tik patiess un tajā pašā laikā tik dīvains – tik ļoti citāds nekā parastais, garlaicīgais politiķu žargons, kādā viņi runā par pasaules problēmām. Likās, it kā kāds būtu paņēmis nazi, pāršķēlis plāno skatuves drapēriju, uz kuras fona tiek izspēlēta mūsdienu politika, un atsedzis patieso, grūstošo pasauli aiz tās.

– Mēs solām, ka cilvēki arī turpmāk varēs dzīvot patērējot un šķērdējot. Bet šāda dzīve ir pret dabu, pret nākamajām paaudzēm, – Muhika turpināja. – Šāda civilizācija ir pret vienkāršību, pret veselo saprātu, pret dabas ritmiem un pret vissvarīgāko – solidaritāti, ģimeni, draudzību, mīlestību. [..] Īstā krīze ir politikas bezspēcība. [..] Bet ir pienācis laiks cīņai.

Nākamajos mēnešos reportieri no The New York Times un Al Jazeera un pat televīzijas grupa no Dienvidkorejas traucās uz Urugvaju uzzināt kaut ko vairāk par dīvaino pravieti, kurš viņus pieņēma savā šaurajā virtuvītē, kuru pats arī uzkopj. Lūk, prezidents, kurš bija ne tikai dzīvs materiālisma kultūras noliegums (“Tāpēc vien, ka esi kļuvis par prezidentu, tu taču nepārstāj būt parasts cilvēks,” viņš teica laikrakstam The Guardian), bet arī neparasti daiļrunīgs savu principu aizstāvis, valdnieks filozofs, kuram mūsdienās nav līdzīga. Amerikāņu interneta medijs Gawker publicēja rakstu ar nosaukumu “Urugvajai ir jūsu sapņu prezidents”. Mani ierasti ciniskie draugi, pētnieciskie žurnālisti un juristi, savos feisbuka profilos pārpublicēja rakstus par Muhiku, pievienojot jūsmīgu piezīmi “Mans varonis!”. Viņa ANO runa jūtūbā drīz vien pārsniedza miljonu skatījumu. “Man acīs ir asaras,” rakstīja kāds komentētājs. “Ja šāds cilvēks ir prezidents, tad cilvēcei vēl ir cerība.”

Strauji augošās nevienlīdzības un visuresošo tehnoloģiju laikmetā Armani uzvalkos ģērbušās ķirzakveidīgās būtnes, kas tur savās rokās varas sviras, piedāvā nomierinošu skatījumu uz stāvokli pasaulē, kas īstenībā ir dziļi satraucošs. Tas raisa aizdomas, ka viņi mums vienkārši mēģina pielabināties, lai vēlāk mūs aprītu. Cilvēki ir izslāpuši pēc pilnīgi citādiem, cilvēciskiem līderiem, kuri runātu skaidru valodu un kuru teiktais sasauktos ar cilvēku eksistenciālajām bailēm no nākotnes. Tieši tāpēc video, kuros redzama Elizabete Vorena atcērtam Timam Gaitneram vai pāvests Francisks nesam savu rokas bagāžu, tiek tik plaši koplietoti sociālajos tīklos, un tieši tāpēc amerikāņu liberāļi ar tādām aizdomām skatās uz Hilariju Klintoni, kas, pabeigusi labi apmaksātu lekciju tūri, jau gatavojas savai ASV prezidenta vēlēšanu kampaņai. Progresīvie jo sevišķi ilgojas pēc līderiem, kuri savas vārdos sludinātās vērtības apliecinātu arī ikdienas dzīvē.

Muhika ir tieši šāds līderis. Un, tā kā viņa prezidentūra beidzas martā (Urugvajas likumi aizliedz prezidentam ieņemt šo amatu divus termiņus pēc kārtas), viņš ir arī ideāls pētījuma objekts, lai noskaidrotu, kā šāds vadības stils darbojas reālajā dzīvē.

Sākot interesēties par Muhiku, es pamanīju, ka tikai retajā no daudzajiem viņam veltītajiem rakstiem bija mēģināts aplūkot viņa prezidentūras reālos rezultātus. Vai viņam izdevies izraisīt dziļās pārmaiņas, uz kurām viņš aicināja savās runās? Pagājušajā gadā es devos uz Urugvaju to noskaidrot. Biju ieplānojusi palikt tur divas nedēļas un sarunājusi vairāk nekā divus dučus interviju. Bet pietika ar dienu vai divām, lai Muhikas mīts manās acīs jau sāktu šķobīties.

– Viņš ir brīnišķīgs cilvēks. Bet viņš nav labs prezidents, – man atzinās kāds paša Muhikas kreisā spārna koalīcijas politiķis. – Dažreiz mēs sajaucam vienu ar otru.

Urugvaja ir dīvainu kontrastu zeme. Bēdīgā graustu rajonā pēkšņi var ieraudzīt nabagu spodrinām savu 1928. gada ševroletu, kura viļņotās līnijas un smokingmelnais krāsojums uzbur iztēlē vīziju par Lielā Getsbija stāvlaukumu. (Viena no Urugvajas tradicionālajām iesaukām ir museo rodante, “veco automobiļu muzejs”, ko tā izpelnījusies ar aizliegumu uzlabot vecu, bet vēl lietojamu braucamo ar jebko jaunu vai modernu.) Savukārt vietējās slavenības apmeklē vienkāršo ļaužu bārus. Pasaulslavenais rakstnieks Eduardo Galeano iecienījis apbružāto, bet stilīgo Café Brasilero Montevideo vecpilsētā. Zemāk pa nokalni uz Laplatas pusi atrodas Santa Catalina – šmulīgs alus bārs, kas piedāvā lētus dzērienus un taukainas picas un kur reizēm var satikt pašu Muhiku izspūrušiem matiem un novalkātās ādas sandalēs sēžam pie galdiņa un tiesājam pieticīgu pusdienu maltīti. Vēsturiski Urugvaja allaž ir bijusi valsts ar viszemāko nevienlīdzības līmeni un sociāli viendabīgāko sabiedrību Latīņamerikā. Relatīvi bagātie un relatīvi nabadzīgie dzīvo cits citam līdzās, un pazīmes, kas ļautu tos atšķirt, bieži vien ir izplūdušas.

Vai, pareizāk sakot, bija izplūdušas. 2000. gadu sākumā nevienlīdzības un nabadzības līmenis Urugvajā sāka kāpt, un kāre uz luksusa zīmoliem piemeklēja arī šo par savu antimateriālismu lepno valsti. Iebraucot kūrortpilsētā Punta del Este, kur plešas jauni dzīvojamo māju kompleksi ar saviem spa centriem, jūs sagaida reklāmas plakāts, kas aicina uzmanīties, lai kāds jūs nepieķer bez Ray-Ban saulesbrillēm. Jauni Audi saloni aug kā sēnes, un mehāniķi raujas pa intensīvajiem interneta kursiem, steidzoties ātrāk apgūt dārgās importa tehnoloģijas.

– Citādi nevar, – kāds pārdevējs mani apgaismo, – tāda ir dzīves nepieciešamība!

Kādu pēcpusdienu urugvajiešu žurnālists Maurisio Rabufeti sarīkoja man ekskursiju pirms gada atklātajā tirdzniecības centrā Nuevocentro vienā no Montevideo vidusšķiras rajoniem. Ieeju šajā kompleksā, kas mirdz vienos gaismas uzrakstos “Izpārdošana” un dun pulsējošas mūzikas ritmos, sargā sešas bankas, kuras izvietojušās gar abām ejas malām un kā sirēnas aicina pircējus atvērt sev kredīta līnijas. Rabufeti dzīvo lauku mājā kopā ar sievu un diviem maziem bērniem un katru dienu pavada stundu ceļā uz darbu Montevideo. Viņš grib, lai bērni uzaugtu dabas vidū, tajā dziļajā klusumā, kurā tu lēnām sāc saprast, ka apdzīvo šo pasauli kopā ar pagalmā čirkstošajiem sienāžiem.

– Es piekrītu pilnīgi visam, ko Muhika saka par materiālismu, – viņš man teica. – Es uzskatu, ka nevienlīdzība un patēriņa kults sabiedrību dzen postā. Tāpēc es biju sajūsmā, kad viņu ievēlēja par prezidentu. Bet viņš nav izdarījis neko!

Savu vilšanos Rabufeti ir aprakstījis grāmatā “Hosē Muhika. Klusā revolūcija”, kuru viņš gaidīja drīz iznākam.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Maijs 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela