Briti drīzāk mirs kaujā

Kingslijs Mārtins: Valsts iedzīvotāji zina par jūsu pārliecību, ka mums visiem ir kopīgiem spēkiem pēc iespējas ātrāk jāapbruņojas demokrātijas aizstāvībai. Redzot, kāds spēks un raksturs piemīt totalitārām valstīm, vai ir iespējams apvienot reālu demokrātisko brīvību ar efektīvu militāro organizāciju?

Vinstons Čērčils: Demokrātijas būtiskākie aspekti ir indivīda brīvība vadīt savu dzīvi tā, kā viņš vēlas, – protams, parlamenta apstiprināto likumu ietvaros – un no izpildvaras neatkarīga tiesu vara. Likumi balstās tādos avotos kā Lielā brīvības harta, Habeas Corpus, Tiesību petīcijā un citos. Bez šī tiesiskā pamata nevar būt ne brīvības, ne civilizācijas, ikviens būtu pakļauts ierēdņu patvaļai un varētu tikt izspiegots un nodots savās paša mājās. Kamēr vien šīs tiesības tiek nosargātas, brīvības pamati ir drošībā.

Mārtins: Cilvēki jo sevišķi bažījas, ka varētu tikt upurētas tiesības brīvi paust kritiku parlamentā un presē. Totalitārās valstīs, kā zināms, valda stingra disciplīna, organizētība un tām netraucē nekādi valdības kritiķi, kuri, kā nesen izteicās mūsu premjerministrs, “ķēzās paši savā ligzdā”.

Čērčils: Kritika var nepatikt, bet tā ir vajadzīga. Tā pilda to pašu funkciju, ko sāpes cilvēka ķermenī: tā vērš uzmanību uz to, ka briest kaut kas nelāgs. Ja to laikus ņem vērā, briesmas iespējams novērst; ja to apspiež, kaite var novest pie letālām sekām.

Mārtins: Vai gatavošanās darbu lēno tempu, par kuru sūdzaties, jūs saistāt ar kādiem demokrātiskām institūcijām neizbēgami piemītošiem trūkumiem?

Čērčils: Esmu pārliecināts, ka demokrātija, ja tā tiek pienācīgi vadīta, var būt efektīvāka pārvaldes forma nekā fašisms. Vismaz šajā valstī cilvēkus nav grūti pārliecināt par nepieciešamību kaut ko upurēt, un, ja viņiem skaidri un atklāti izklāsta situāciju, viņi labprāt būs ar mieru šos upurus nest... Var jau būt, ka valstīs ar autokrātiskām institūcijām slepenu gatavošanos karam var veikt efektīvāk, nekā tas iespējams demokrātiskā iekārtā. Taču šī priekšrocība vēl neko neizšķir, un to daudzkārt atsver demokrātiskas valsts spēks ilgstošā karā. Autokrātijā, iestājoties kritiskam brīdim, vaina tiek novelta uz vadoni un sistēma salūst. Demokrātiskā valstī cilvēki paši jūtas atbildīgi, un, ja viņi tic savai lietai, viņi noturēsies krietni ilgāk nekā iedzīvotāji diktatoriskās valstīs.

Mārtins: Vai varu atgriezties pie jautājuma par gatavošanos karam? Neviens neapšauba, ka kara laikā nepieciešami dažādi ierobežojumi, taču kā ir ar obligāto iesaukumu armijā un piespiedu darba un kapitāla izmantošanu miera laikā? Kapteinis Lidels Hārts nesen izteicās, ka ieviest obligāto iesaukumu cīņai pret fašismu ir tas pats, kas pārgriezt sev rīkli, lai izvairītos no slimības.

Čērčils: Es neredzu nekādu pamatu uzskatīt, ka, stiprinot aizsardzību, mēs zaudētu kādas no mūsu svarīgākajām brīvībām. Neuzskatu, ka mums vajag lielu kontinentālā modeļa obligātā iesaukuma armiju, tomēr līdzās mūsu regulārajai profesionālajai armijai būtu vajadzīgs ievērojami lielāks skaits apmācītu brīvprātīgo sauszemes spēkos, kas kritiskā situācijā būtu gatavi aizstāvēt savu zemi vai arī piedalīties ārzemju misijās. Kara gadījumā ap šādu skeletu būtu iespējams izveidot spēcīgu armiju.

Mārtins: Cik lielu valsts iejaukšanos rūpniecības sektorā paredz Apgādes ministrijas izveide, kurai piešķirtas īpašas pilnvaras? Vai tā paredz valsts kontroli pār izejvielām, un vai tā izmantos tās pašas metodes, kuras tik veiksmīgi piekopj nacisti Dienvidaustrumeiropā un Dienvidamerikā?

Čērčils: Kā jūs zināt, es ilgi cīnījos par Apgādes ministrijas izveidi. Manā skatījumā tai būtu jāspēj panākt, lai ražotāji dotu prioritāti valdības pasūtījumiem, ciktāl tie saistīti ar bruņošanos, un atvēlētu šim mērķim tik lielas ražošanas jaudas, cik nepieciešams.

Mārtins: Varbūt es varu pievērsties citam tematam – civilās aizsardzības pasākumiem pret gaisa uzbrukumiem. Daudzi saka, ka problēma ar Londonas un citu lielo pilsētu aizsardzības pasākumiem ir tāda, ka tie paredz vērienīgu ierastās dzīves reglamentēšanu un disciplīnu. To īstenošanai jānorīko vesela sīku amatpersonu armija ar neskaidrām pilnvarām.

Čērčils: Manuprāt, ir pieļauta milzīga kļūda, civilās aizsardzības pasākumus ieviešot visā valstī, nevis koncentrējoties uz, ja tā var teikt, stratēģiski nozīmīgajām vietām. Es neticu, ka kāds ienaidnieks tērēs savas bumbas un pūliņus, lai slaktētu vienkāršos iedzīvotājus vienkārši slaktēšanas pēc, ja militārā ziņā var iegūt daudz vairāk, bombardējot ostas, rūpnīcas, valdības iestādes. Esmu pārliecināts, ka riska faktors ciematos būs tuvu nullei. Mums vajadzētu koncentrēties galvenokārt uz to, lai pasargātu strādniekus Londonas centrālajā daļā, ostās un rūpniecības rajonos, kas būs galvenie uzbrukumu mērķi. Es ieteiktu apsvērt vērienīgu pazemes ceļu būvniecību no Londonas uz dažādām vietām laukos, kuri kalpotu ne tikai galvaspilsētas evakuācijas vajadzībām briesmu gadījumā, bet varētu tikt izmantoti arī par naktsmītnēm un patvertnēm tiem, kuri būtu spiesti palikt pilsētā. Man šķiet ļoti svarīgi, ka ir jāveic daži pasākumi, lai sagatavotu iedzīvotājus bombardēšanas pārbaudījumam, kas, karam sākoties, tos, ļoti iespējams, piemeklēs. Ja visi zinās, ka pilsēta ir sagatavojusies un kas katram jādara, tad krietni mazināsies Īstendas iedzīvotāju bažas, ka viņi tiks pamesti nelaimē, kamēr bagātie glābs savu ādu.

Mārtins: Daudzus, un ne tikai pacifistus, biedē doma, ka mēs varētu doties vēl vienā karā ar tādiem pašiem ģenerāļiem kā tie, kuri bija atbildīgi par mūsu zaudējumiem kaujā pie Ipras un citām iepriekšējā kara šausmām. Viņi saka, ka ir gatavi cīnīties par demokrātiju, ja viņi tiks demokrātiski vadīti, taču negrasās atkal upurēties Kemberli Armijas koledžas kliķes dēļ, kas iepriekšējā karā bija tik briesmīgi neefektīva un izšķērdīga. Vai, jūsuprāt, armiju ir iespējams demokratizēt?

Čērčils: Jā, es zinu, daudzi domā, ka virsnieku kadri tiek izvēlēti no pārāk šauras sabiedrības šķiras. Vienmēr esmu uzskatījis, ka armijā, tāpat kā jebkurā citā profesijā, paaugstinājums pienākas par nopelniem. Es to atbalstu ne tikai no armijas demokratizācijas viedokļa, bet arī tāpēc, ka uzskatu, ka šāda sistēma ir daudz efektīvāka nekā jebkura cita.

Mārtins: Vai varu jums uzdot vienu vispārīgāku jautājumu? Daudziem no mums šķiet, ja karš būs, tas būs tik postošs, ka tajā var tikt iznīcināts pats britu civilizācijas pamats, nemaz nerunājot par mūsu demokrātiju. Skaidrs, ka vissvarīgākais mērķis ir karu novērst. Vai jūsu skatījumā vēl ir iespējams visu šo militāro gatavošanos uztvert nevis kā kara neizbēgamības pieņemšanu, bet gan kā nepieciešamu papildinājumu politikai, kas vērsta uz miera saglabāšanu?

Čērčils: Es baidos, ka karš kļūs neizbēgams tad, ja Lielbritānijai neizdosies apbruņoties. Ja mēs jau agrāk būtu nostiprinājuši savas aizsardzības spējas, bruņošanās sacensība varēja arī nenotikt. Mums vajadzēja panākt noregulējumu ar Vāciju, kamēr tā vēl bija atbruņota. Es domāju, ka ar spēcīgu Lielbritāniju un spēcīgu Franciju saglabāt mieru Eiropā vēl ir iespējams.

Mārtins: Vai vēsture nepierāda, ka bruņošanās sacensība vienmēr noved pie kara?

Čērčils: Teikt, ka bruņošanās sacensība vienmēr noved pie kara, man šķiet tāda kā karietes jūgšana priekšā zirgam. Kādas valsts valdība izvirza sev mērķus, kas apdraud tās kaimiņvalsti; šī kaimiņvalsts nenobīstas no kara draudiem, tā sāk gatavoties karam, nostiprinot aizsardzību, un jūs varat teikt, ka bruņošanās sacensība ir sākusies. Taču tas nav kara cēlonis, bet gan tikai simptoms, kas rodas no vienas valdības vēlmes izaicināt vai iznīcināt kaimiņus. Toni nosaka potenciālais agresors, un, ja pārējai pasaulei neizdodas vienoties, lai tam pretotos, alternatīvas ir vai nu bruņošanās sacensība, vai padošanās. Karš ir briesmīgs, taču lepnai tautai tas liek saņemties. Mūsu vēsturē ir bijuši periodi, kad mēs ilgu laiku esam piekāpušies, bet tad parādās jauns un apņēmības pilns noskaņojums...

Mārtins: Kareivīgs noskaņojums?

Čērčils: Noskaņojums, kas saka: “Līdz šejienei, bet ne soli tālāk.” Tieši pretošanās gars ir tas, kas liek cilvēkam iztaisnoties, ieņemt staltu stāju, nevis rāpot uz visām četrām.

Mārtins: Vai jums šķiet, ka ir iespējams koncentrēties pārsvarā uz aizsardzību, pieņemot, ka tādējādi mums no uzbrukuma jābaidās mazāk un mēs spēsim labāk par sevi pastāvēt, tajā pašā laikā negatavojoties bombardēt citus?

Čērčils: Es nevaru piekrist tam, ka mēs varētu ierakties savās tranšejās un negatavoties nekam citam kā vien pasīvai aizsardzībai. Tā ir bruņurupuča teorija, kas tiek atspēkota katrā Londonas lordmēra banketā. Ja ļausim ienaidniekam uzbrukt, kā un kad viņš vēlas, nebaidoties no atmaksas, mēs kļūsim par Eiropas peramajiem zēniem. Mums vajag patvertnes un tuneļus, bet tupēt tunelī salīkušam nav kaujas stāja. Nerunājot nemaz par to, ka, šādi domājot, mēs nekad nespēsim aizsargāt mūsu kolonijas, mēs būtu lemti drošai sakāvei. Jebkurai pasaules nācijai būtu stimuls nogriezt savu gabalu no pīrāga, ja reiz tas nāk par velti. Karš ir briesmīgs, taču verdzība ir vēl briesmīgāka, un varat būt drošs, ka briti drīzāk mirs kaujā, nekā dzīvos kapībā.

© Kingsley Martin. New Statesman, 1939. gada 7. janvārī