Ikdienas banālums

Viņas kvartālā krita sabiedroto bumbas, ebreji no kaimiņu mājām tika aizvesti uz Aušvici, un sarkanā armija tuvojās Berlīnei. Bet Brigite Eike, vācu pusaudze, to neievēroja. Viņu vairāk interesēja kino, dejošana pie gramofona mūzikas un noņemšanās ar “nejēdzīgajiem” ilgviļņiem.

Independent, 16. jūnijā

Lidija Ginzburga rakstīja par Staļina 30. gadiem: par spīti šausmām, kas bija visapkārt, tajos gados turpinājās “parastā” dzīve ar koncertiem, iešanu uz kino, mīlas romāniem, braucieniem uz Krimu un tā tālāk. Šī dzīve, protams, bija kvaziparasta, jo tā nebija dabiski automātiska; rutīnu it kā izdomāja par jaunu, lai nesajuktu prātā no bailēm un riebuma. Kaut kādā ziņā tā kļuva par sagatavošanos vēl šausmīgākai traģēdijai – Ļeņingradas blokādei, kad jaunajai, šaušalīgajai ikdienai kaut nedaudz vajadzēja atgādināt dzīvi pirms kara, citādi izdzīvot nebija iespējams. Runa ir par saprāta izdzīvošanu, un blokādes laikā tas nozīmēja turpināt eksistēt arī fiziski. Inteliģentam Ļeņingradā, lai cik tas šķistu dīvaini, bija cerības palikt dzīvam arī tādēļ, ka viņam jau bija pieredze, kā iekārtot “parastu cilvēcisku dzīvi” necilvēciskos apstākļos. Lai tas izdotos, vajadzēja ievērot nedrošo distanci starp sevi un apkārtējo murgu. Tas bija nedrošs attālums: ja šī distance bija par lielu, sākās eskeipisms un neapdomība, kas nenovēršami veda pie bojāejas, bet, ja par tuvu, varēja iegrimt šausmās, kas aprija ar visiem taviem labajiem nodomiem.

“Kāpēc jūs necīnījāties?” “Kur ir sacelšanās pret necilvēkiem?” “Kāpēc nebija, piemēram, pašsadedzināšanos?” Visi šie romantiskie jautājumi attiecībā uz to laiku ir nevietā. Rietumu kultūra nav radījusi neko melīgāku par baironisko varoni. Cilvēki dzīvo ne tādēļ, lai kādā brīnišķā mirklī izrautu savu liesmojošo sirdi un ar to izgaismotu ceļu nopakaļ nākošajam drūmajam pūlim. Viņi dzīvo, lai dzīvotu un audzētu savas dzīves matēriju un līdz ar to – arī matēriju visu citu dzīvei, sabiedrībai, cilvēcei, pat ja tas skan visai patētiski. Tolstojam bija taisnība (šķiet, viņš bija vienīgais cilvēks – protams, ja par cilvēku neskaita princi Gautamu –, kuram gandrīz vienmēr bija taisnība): precētais Pjērs nav romantisks, taču svarīgs ir tieši viņš, nevis āksts Bolkonskis jaunākais. Cilvēks pēc savas dabas nav individuāls, nav labs, nav varonīgs. Ļaunums ir pašā viņa dabā; svarīgi ir apzināties tā klātbūtni un turēt to īsā saitē. Eiropas kultūra ir tieši par to.

Bet kā tad ar, tā teikt, “vienkāršajiem”, klusējošajiem, nereflektējošajiem cilvēkiem? Kas notiek ar viņiem? Arī viņi dzīvo tajos pašos šausmīgajos laikos un apstākļos, cenšas izdzīvot un šajā procesā pat gūst savu pieticīgu prieciņu. Būtu tiešām stulbi viņiem to pārmest, iedomīgi nostādot sevi augstāk par viņiem; pats šādu pārmetumu fakts liecina par to, ka moralizētājs šajā gadījumā atrodas daudz zemākā līmenī nekā tas, par ko tiek moralizēts.

Visas šīs itin banālās pārdomas rodas, lasot Tonija Patersona rakstu britu avīzē Independent. Tajā rakstīts par zināmu sensāciju, kādu Vācijā izsauca Brigites Eikes kara laika dienasgrāmatu publikācija. Eike dzimusi 1927. gadā, dzīvojusi Berlīnē un 1942. gadā sākusi pierakstīt savas ikdienas dzīves notikumus. Viņa rakstīja dienasgrāmatu līdz 1945. gadam (vai viņa rakstīja arī vēlāk, nav saprotams), pēc kara turpināja dzīvot Berlīnē, austrumu daļā, daudz ko pieredzēja – gan Mūra uzcelšanu, gan nojaukšanu – un arī šodien joprojām dzīvo tajā pašā rajonā, kur kara gados, – Prenclauerbergā. Un, lūk, patlaban viņa, tāds Eiropā pavisam neievērojams cilvēciņš, nonākusi vispārējas uzmanības centrā.

Vācu publika, recenzenti, Independent žurnālisti – visi ir vienkārši šokā. Viņus satriecis nevis tas, kas Brigites Eikes jeb Gitijas dienasgrāmatā aprakstīts, bet tas, kas tajā nav aprakstīts. Sākot no 1942. gada, Berlīni bumbo gandrīz vai katru nakti. Sarkanā armija neapturami tuvojas galvaspilsētai. Pašā pilsētā, Prenclauerbergas rajonā, pazūd ne vien atsevišķi cilvēki, bet veselu namu iedzīvotāji, un nav saprotams, kurp. Ik pa brīdim nav elektrības, ūdens. Pārtikas kartītes. Bet Gitija to tikpat kā neievēro un, ja ievēro, tad tikai kā kaitinošu sīkumu, vienu no daudziem elementiem normālā pusaudzes dzīvē.

01.02.1944.

Kad es no rīta ierados skolā, tā bija sabumbota. Valtraude, Melita un es atgriezāmies mājās pie Gizelas un dejojām pie patafona.

02.03.1944.

Mēs ar Margo aizgājām uz filmu “Meine Herren Söhne” kinoteātrī Admiralspalast. Tik laba filma, bet seansa vidū atslēdza elektrību. Nu, cik var!

Un tādā pašā garā arī viss pārējais – bombardēšana, nāve, nepieciešamāko lietu trūkums, jaunumi no frontes, holokausts (1943. gada 27. februāra ierakstā, pēc tam, kad aprakstīts gājiens uz operu un pļāpas ar kareivjiem uz ielas: “Visus ebrejus no pilsētas kaut kur aizveduši, arī drēbnieku, kas dzīvo mums pretī.”). Bet turpat blakus – dejas, matu ruļļi, ķinītis utt.

Vācu presē atzīmēta patiešām baisa sakritība: Gitija sāka rakstīt savu dienasgrāmatu tikai dažus mēnešus agrāk nekā Anna Franka. Divas meitenes, viens karš, tik atšķirīgi likteņi – viss sakrīt; tikai, lūdzu, nevajag no tā taisīt morāli. Nevajag pārmest Gitijai to, ka viņa neaicināja uz sacelšanos, nekrita izmisumā par upuriem (iznāk – no abām pusēm, jo saskaņā ar lētu morālistu loģiku bojāgājušie Berlīnes mājas kaimiņi – Aušvicē nogalināts ebrejs un angļu aviobumbas nogalināts vācietis – krituši pretējās frontes pusēs), nenodarbojās ar ētisku vai politisku izteikumu sacerēšanu. Nedrīkst no cilvēka prasīt pārāk daudz; jebkurš vīrišķības, līdzcietības, žēlsirdības, galu galā – refleksijas akts prasa neticami lielu apzinātas gribas piepūli, kas ikdienas dzīvē nav paredzēta. Tāda piepūle nav iespējama, neieviešot distanci, par kuru jau runāju iepriekš; taču, lai šādu distanci ieviestu, vajadzīgs priekšstats par to, par to vajag zināt, galvā jābūt tās tēlam. Citiem vārdiem sakot, nepieciešams sarežģīts apziņas darbs. Bet tam gatavs ir ne tuvu katrs.

Tādēļ atbaidošās ikdienas fiksēšana Brigites Eikes dienasgrāmatā ir piemineklis cilvēka eksistences nesatricināmajam ikdienišķumam. Viņas vietā varēja nonākt gandrīz ikviens tāda paša vecuma, dzimuma un sociālās izcelsmes pusaudzis, un teksts būtu aptuveni tāds pats. Gan jau atradīsies recenzents (un ne viens vien), kurš pieminēs tā saucamo “ļaunuma banālumu”. Pacentīsimies aizsteigties priekšā šim bēdīgajam aizspriedumam. Dīvainā kārtā Hannas Ārentes formulas citēšana (ārpus vēsturiskā konteksta viņas grāmatā par Eihmaņa procesu) neizbēgami piešķir muļķīgas banalitātes garšu pašam šim nevainīgajam izteikumam. Ar patosu spriedelēt par “ļaunuma banālumu” ir tas pats, kas priecīgi izsaukties: “Jūra ir sāļa!” Mūsu priekšā ir tautoloģijas triumfs; ļaunums ir banāls, jo tas ir pašā cilvēka dabā, kur tas atbild par ikdienu, par banālumu, par izdzīvošanu un dzimtas turpināšanu. Tas ir dabisks, tāpat kā dabiska ir rutīna. Jautājums vienīgi par to, lai apstātos un paskatītos uz rutīnu no malas, atsegtu tās paņēmienus, kā teiktu formālisti. Nav daudz tādu, kas to spētu. Brigite Eike nav viņu vidū; bet kurš – ja godīgi – uzdrīkstēsies mest viņai ar akmeni?

Īpaši šeit, Eiropā?