Fragmenti no atmiņām par blokādi, 1941.–1942. gads

Seņa mums izkārtoja un uzdāvināja ļoti labu buržujnieci, kuru mēs novietojām virtuvē. Es sāku cept plāceņus no klijām, kuras arī atnesa Seņa, bez eļļas uz pannas. Ģērbies tēta melnajā frencī, bet zem tā – vairāki krekli un adītas jakas, jo bija sācis piesalt, – es stāvēju virtuvē, kuru apgaismoja petrolejas lampas, kas pastāvīgi dzisa, un reizēm skali, kurus arī vajadzēja pieskatīt. Es pieprasīju, lai uz galda būtu galdauts, lai stāvētu šķīvji, taču visu jau klāja briesmīgi melni kvēpi. No šiem plāceņiem, kurus es sagremoju labi, pat man lāgiem sabojājās vēders, bet tētim un īpaši mammai ar to sagremošanu veicās ļoti grūti. Līdz šim Vederņikovu dēls Serjoža, nesen atgriezies no frontes, no kurienes viņu sazin kādā veidā bija izķeksējis viņa tēvs, vairākas reizes bija mums atnesis maisiņus ar sojas zirņiem, kurus mēs vārījām, pēc tam uz tēta galda samalām gaļas mašīnā, pēc tam no tiem arī cepām plāceņus. Sākumā bija nepatīkama, šķebinoša piegarša, pēc tam mēs pieradām. Dažkārt tētis, būdams ļoti izsalcis, vāca no gaļas mašīnas necepto soju, un es dusmojos, ka ēšana nenotiek pie galda un kārtīgi. Nezin kāpēc es uzkatīju, ka noturēties var, tikai ievērojot visstingrāko kārtību. No rītiem es kārtoju istabu un klāju gultas, likdams tētim un mammai mokoši gaidīt rīta ēdamo. Tālāk ar katru ēšanu notika galda klāšana un pasniegšana. Ap to laiku es biju pārstājis kaut ko sajust un pilnīgi nespēju sevi iztēloties vairāk vai mazāk pieņemamā veidā. Vairākas reizes pieķēru tēti naktī klusiņām ieejam virtuvē un paņemam burkānu. Es viņam pārmetu zagšanu, jo biju pārstājis būt tas cilvēks, kāds biju. Taču šo pārmetumu motīvs bija alkas pēc kārtības. Šī kārtība bija radniecīga jebkurai kārtībai, jo dalīšana nebija gluži vienlīdzīga. Mazliet vairāk tika man un Rozai, jo mēs vairāk strādājām. Bieži es ņēmu naktī, kad tētis un mamma bija aizgājuši uz savu istabu gulēt, vienu biskvītu no Lotočkas maisa un dalīju to ar Rozu. Tomēr bieži es aiznesu vēl vienu tētim un mammai uz viņu istabu. Šī nejēdzīgā doma, ka tiem, kuri vairāk strādā, proti, prasa vairāk enerģijas, ir vairāk jāsaņem, gluži nopietni man šķita dabiska, un man ne reizi neienāca prātā, ka mēs ar Rozu esam jaunāki un stiprāki, tas ir, mums ir daudz lielākas rezerves nekā tētim un mammai. Mēs visi bijām pārvērtušies skeletos, un tētis bija šausmīgi tievs.

Pagalmā jau daudzi bija nomiruši. Daudzi grasījās bēgt, par spīti aukstumam. Mēs sapratām, ka mēs bēgt jau vairs nevaram, mēs bijām pārāk vārgi. Mani, liekoties gulēt, jau spieda nost sega, taču es ļoti gribēju gulēt. Bija periods, kad es, iedams gulēt, iztēlojos ēdienus un reizēm tos skaļi aprakstīju Rozai, taču pēc tam tas pārgāja. Es regulāri gāju uz fabriku, un to darīt man bija aizvien grūtāk. Taču šausmināja mani nakts dežurēšana, kurā mums ar Rozu vajadzēja piedalīties. Tā sēdēšana pilnīgā tumsā zem zila luktura, man briesmīgi nāca miegs, un aukstumā bija neciešami. Tukšas ielas ar blāvi vizošiem, vēl neaiznaglotiem skatlogiem un rūtīm un tālumā vestās armijas kravas vai ieroči. Tikai gultā. Es gāju prom agrāk, nekā vajadzēja, un bieži ļāvos, lai mamma mani nomaina šajā šausmīgajā sēdēšanā. Caur nedzīvo, aizmigušo pagalmu raudzīdamies mūsu dzīvajos, gaišajos logos, kur mani gaidīja, manis dēļ negāja gulēt, es aptaujājos par to, cik ir pulkstenis – vēl 15, vēl 10 minūtes. Kā ne sapņos nerādījās pie krusta piesistajam nejēgam, lai beidzot nokristu – kad biju apēdis, ja bija, kancīti – uz dīvāna, zem segas, kas spieda nost manu augumu. Vairākas reizes mamma dežurēja manā vietā, un es sevi mierināju ar to, ka es pēcpusdienā eju uz studiju. Pēc tam sāku iet uz neilgu brīdi un visu laiku sēdēju virtuvē pie loga, skatīdamies pagalmā un pa reizei iziedams līdz vārtiem. Ar grūtībām spēju paiet, kad biju atdevis atslēgas un beidzot slēdzu ciet mūsu durvis.

Mēs visi vēl aizvien cerējām, ka sagaidīsim blokādes atcelšanu, un gaidījām. Roza klusēja, un es viņas sacīto neatceros. Viņa toties runāja par ēdamo, taču klusi un nemanāmi. To es atceros, jo viņa lūdza naktī, lai es viņai pastāstu, bet pēc tam neļāva.

Mums nebija pamata sapņot par ēdamo, taču daudziem tas vēl bija. Korsakoviem mums pretī viesnīcas Oktjabrskaja saimniecības vadītājs bija atstiepis glabāšanai čemodānu ar desu, speķi u. tml. Viņi par to stāstīja, un tas, ka tas bija tik tuvu un viņi to neņem, nedeva miera. Taču nozagt to nebija iespējams, nedz es, nedz Roza neko nespējām izgudrot. Reiz mēs bijām jau gultā un apsegušies. Viņa nespēja aizmigt, domāja par to un pēkšņi teica:

– Ja mums būtu tāds čemodāns. Bet tas Vederņikova čemodāns – kas tur ir?

Es viņai atbildēju, ka viņi parasti atstāj pie mums savas vērtslietas un tur nav nekā interesanta.

– Bet ja nu tur ir ēdamais?

– Kas tā par nejēdzību? Kā tur var būt ēdamais? Tev, maziņā, vienkārši no bada darās glupības. Labāk gulēsim, nekas nav līdzams.

Taču viņa sacīja:

– Nu, paskatīsimies, kas tur liels – paskatīties?

Es zināju, ka tas nav ticami, tāpēc ka viņi katru reizi atstāja to pašu čemodānu ar mantām. Tomēr mēs nolēcām, un es izvilku čemodānu, briesmīgi smagu, no klavieru apakšas, noliku to uz grīdas pie galda, durvis uz tēta un mammas istabu jau bija aizvērtas, un atsēju auklu, un attaisīju slēdzenes. Un tas viegli atvērās vaļā. Es skaidri iztēlojos, ka sāks līst ārā sabakāta veļa un avīžu tūtas ar traukiem, ka vajadzēs to visu atkal saiņot ciet un likties gulēt. Taču tā vietā, ko es droši un skaidri domājos redzam, parādījās kaut kas negaidīts – visu čemodānu, pilnībā atvērtu, aizņēma kārtīgi salikti maisi.

Roza iekliedzās, un mēs pasaucām mammu un tēti, kuri vēl nebija nolikušies gulēt. Tur bija divi maisi rīsu, cukurs, putraimi, baltie makaroni, četras tortu kārbas un vairāk nekā desmit tējas paciņas. Liekas, bija arī mannas putraimi. Mēs skatījāmies un staigājām ap čemodānu, neticēdami savām acīm. To visu Vederņikovs bija sazadzies, tāpēc ka dabūt un iegūt likumīgi viņš to nekur nebūtu varējis. Mēs nespējām minstināties un atbērām sev no visa pa mazumiņam. Mēs bezgalīgi cerējām un jutām, ka varbūt nebūs vajadzīgs daudz, kaut tikai nodzīvotu līdz pagrieziena punktam, par kuru visiem gribējās domāt, līdz tai dienai, kad mums atkal sāks dot maizi un ēdamo, mēs zinājām, ka tajā pašā dienā, kad viņus nedaudz atstums nost, Ļeņingradā sāks nākt iekšā ēdiens. Taču nācās ņemt vēl un vēl, laiks pagāja bombardēšanās un ugunsgrēkos, nekas nemainījās, un drausmīgais bads auga augumā. Mēs visu laiku gājām un ņēmām pa mazumiņam makaronus, rīsu putru, dalījām cukuru.

Kad mēs atvērām čemodānu, īpaši priecājās tētis un, tāpat kā es, uzreiz nolēma, ka jāņem tik, cik vajag. Mamma mūs apvaldīja. Pienāca laiks, kad zudums beidzot kļuva redzams, to vairs nebija iespējams noslēpt. Mēs zinājām, ka visa Vederņikova ģimene ir paēdusi un viņiem nedraud bads, tad mēs paņēmām no čemodāna visu, izņemot tēju. Tas visu laiku stāvēja tajā pašā vietā, Vederņikovs, pie mums atnācis, redzēja to turpat, un viņam laikam neienāca prātā, kas bija noticis. Viņš bija pārliecināts, ka mēs nenojaušam par ēdamo. Viņš arī diendienā drudžaini gaidīja un stāstīja mums daudz sīku detaļu, jo saskārās ar daudziem no armijas. Bet mēs jau jutām beigas, ja nebūs gala blokādei.

Mēs slēdzām ciet virtuvi, visas durvis. Logi, protams, arī bija aizkarināti ar kartēm, pagalmā bija melna nakts no septiņiem un sals, un mēs vārījām rīsus un tos ēdām, klājot mana trakuma dēļ galdu petrolejas lampas gaismā, kas pastāvīgi dzisa, un es nolādēju visu uz pasaules, jo tā neļāva mierīgi apēst savu porciju. Bet tētis jau bija ļoti slims un gandrīz neiznāca no savas istabas. Mēs ar šausmām gājām uz maiznīcām pēc maizes. No rīta gāju es, pārnesdams miežu prjaņikus, kurus mēs sadalījām – pusotra katram –, un tētim es devu to pusi, kura bija iznākusi nedaudz mazāka, jo viņš nestrādāja un tātad netērēja spēkus. Es biju tik ļoti aizņemts, pastāvīgā darbā krādams šos spēkus, ka man to nepietika, lai apjēgtu, no citas puses, tādas dalīšanas neapstrīdamo lopiskumu.

Mēs visi uzskatījām, ka tētis tikai izliekas vārgs. Mēs katrs ņēmām šos prjaņikus un ilgi tos ēdām, bet, kad tie beidzās, mēs ar šausmām redzējām tuvošanos un nezinājām, ko iesākt un kā būt bez šīs pēdējās prjaņika pusītes. Tai laikā bombardēšanas notika ik dienu, īpaši vakaros. Grīda salēcās, kad zemē netālu ietriecās bumba, un man tas šķita kaut kas fizioloģisks, kaut kāds dzīvs sitiens, kaut kas līdzīgs tādai kā bērna ieņemšanai – tik intensīvi tas bija. Tikai kas no tā varēja piedzimt? (Tas ir savādi, jo manas domas tajā laikā pilnīgi neatradās šajā sfērā.) Bombardēšanas laikā es necēlos augšā no gultas, taču bieži nebiju aizmidzis un klusumā un nemierā skaitīju šos tuvos triecienus, sajuzdams skaidru varbūtību tādam pašam pietuvinājumam un triecienam, un viss, ko es tai mirklī ieraudzīšu, – spilgta, visur piepeša gaisma un beigas pirms tam, kad esi paspējis ieraudzīt tālāk, taču šai mirklī viss ķermenis piedalās tajā ar katru gabaplu, un tāpēc, neraugoties uz pēkšņumu, viss ķermenis tomēr to jūt. Ko? Bet te nu man nebija spēka pat bailēm, es griezos uz otriem sāniem un aizmigu. Lotočka man blakus arī gulēja, jo neko nezināja. Bet Roza bija klusa. Mamma cerēja uz Dieva palīdzību, bet tētis ļoti mocījās un bieži, pirms bija sasirdzis, gāja uz pagalmu, spraukdamies, ar grūtībām atvēris durvis, cauri sieviešu un bērnu baram, kas bija sasēduši pie mūsu puspagraba durvīm. Resnā Sdobnova viņiem stāstīja pasakas, viņiem šķita, ka te ir drošāk nekā pie viņiem augšstāvos. Te patiešām mazāk bija dzirdams.

Reiz naktī mani pamodināja klauvēšana pie rūts. Kad es pieskrējis pacēlu aptumšošanu, ieraudzīju: pagalms zaigoja sarkanās atblāzmās. “Ugunsgrēks!” man uzsauca. Es sapratu, ka namam ir trāpījusi degbumba. Apģērbos un izskrēju ārā. Bēniņos smiltīs jau kūpēja, Vederņikovs bija to iebāzis tur. Pēc tam degbumbas sprakšķēdamas krita mums pie pašiem logiem akmeņos vairākas reizes, ļaudis tās apbēra vai iebāza smiltīs un sauca par “šķiltavām”.

Es nespēju saprast un ne mirkli nedomāju, ka tētis mirst. Viņš bija briesmīgi novājējis un atteicās no ēdiena. Viņam bija aizcietējumi, un es visu laiku domāju, ka viņam vajag attīrīt kuņģi, un tad varēs paēst un iestiprināties, taču viņam jau nemaz nebija spēka. Bet es cerēju uz to, ka vēl mazliet, un mēs izdzīvosim līdz galam, un viss būs kārtībā. Katrā ziņā es zināju tikai vienu – vilkt. Vairākas reizes, jau pēdējā laikā, mēs tētim pārmetām tēlošanu, kad viņš grīļojās un atspiedās pret galdu, jo paši mēs vēl šā tā staigājām. Šī patiešām vājprātīgā nesaprašana man tagad šķiet sevišķi traka. Visas tās durnās nejēdzības – vienam punktam pievērstais skatiens, Lotočkas barošana – es neko neapjēdzu. Mēs ar Rozu mehāniski mēdzām izstiept viņas pīto šūpuli pagalmā un atstājām viņu tur – bieži vien trauksmes un bombardēšanas laikā. Mēs sapratām, ka viņai ir nepieciešams svaigs gaiss, bet tas jau bija pārakmeņojies, saprotams bez maniem prātojumiem. Mēs viņu viscaur satīstījām, atstājot tikai muti un degunu. Pagalms tik tiešām tai laikā bija tukšs un tīrs, piesnidzis.

Pirms pašas tēta nāves, pēc visām šīm drausmīgajām un bezjēdzīgajām sarunām, kad es viņu mundri pierunāju vēl pagaidīt un ka vajag vilkt, es viņam kā pierādījumu šai nepieciešamībai minēju jau pēdējo izmisuma kliedzienu: “Tagad taču nedrīkst piekāpties, jāpaliek dzīviem, lai to pārdzīvotu.” Es tā spriedu: “Ja ne tu, tēt, dzīvosi, tad kuram tad jādzīvo? Nevar būt, ka tas būtu taisnīgi! Tā nevar būt, tātad vēl jāsaņemas.” Pēc tam tētis sāka runāt neskaidri, pa pusei smiedamies kā bērns. Viņš pasauca mani un teica pēc visiem strīdiem un izskaidrošanās: “Pāvel, tu taču tomēr esi mans dēls. Un nekas nevar būt vairāk par to.”

Es naktī pa miegam dzirdēju, kā viņš vaid, taču man nepietika vīrišķības šajā ledainajā pusapziņā uzcelties no gultas, jo tas nozīmēja fiziskas sāpes un atvadas no miega. Ļoti var būt, ka tā apzinātā pārliecība, kas arī agrāk aizēnoja zemapzinīgās cūcības dzīles. Un pēdējās dienas jau bija pavisam zudušas. Es neatceros, par ko toreiz domāju.

Mamma nepasauca mūs uz viņu istabu, un no rīta viņa mums pateica, ka tētis ir nomiris. Tas bija 16. decembrī.

Es nebiju pārsteigts, lai kā tas nesaskan ar manu iepriekšējo pārliecību, taču es toreiz ne par ko nebiju pārsteigts. Vilkos uz studiju un pasūtīju galdniekam zārku. Galdnieku cehā, kuru es labi pazinu, bija briesmīgi auksti un sēdēja divi pazīstami galdnieki ar pelēcīgām sejām. Viens no viņiem agrāk bija resns, bet tagad viņam viss bija sācis nokarāties. Es viņus iekārdināju, solīdams cukuru un soju. Viņi uztaisīja zārku ātri, bet tas jau bija tāds rets retums. Pierunāju viņus pašus atvest to pie mums un gāju kopā ar viņiem, baidīdamies, ka viņi to aizvedīs un pārdos, jo zārki bija vajadzīgi visur. Mēs ļoti ilgi gājām, jau tuvojās vakars. Marsa laukuma vidū – tajā no vienas vietas bija pauguri no vasaras tranšejām un kupenas, un krustu šķērsu takas, jo visi tam cauri gāja taisnā virzienā, tramvaju sen vairs nebija. Vidū viņi apstājās atpūsties un apsēdās uzpīpēt tieši uz zārka. Es stāvēju blakus, baidīdamies dzīt viņus nost, lai viņi neaizvestu zārku prom. Es viņus lādēju, taču, spējis es kaut ko sajēgt, tad būtu sapratis, ka abiem, jādomā, arī draud bada nāve, tāpat kā man pašam. Taču es viņus ienīdu, it sevišķi bijušo resni, tam vēl bija saglabājies sārtums, kas salā bija sakāpis. Un seja bija kā buldogam un mazas ačeles, kuras iztēlē tā vien bolījās uz mūsu cukuru. Viņš visu laiku ar mani lamājās un runāja pretī. Tad es nolēmu, ka pacentīšos iedot viņiem cik vien iespējams maz. Kopš tā laika doma, ka viņi vēl ir dzīvi, kurpretī mans tēvs ir nomiris, mani nepameta un nepameta, kā man likās, līdz ceļa galam, lai gan bija ļoti ticams, ka viņiem nebija priekšā ilga dzīve, lai gan nezinu, var jau būt, ka viņi izglābās.

Pie Aleksandra teātra viņi nomaldījās, un es briesmīgi nobijos, ka būs aizveduši zārku prom, taču jau Teātra ielas galā es viņus atradu. Viss bija veiksmīgi, jo tad, kad viņi to ienesa istabā, es viņiem iedevu daudz mazāk, nekā biju solījis, aizbildinādamies ar kaut kādām atrunām un atsaukdamies uz grūtībām. Viņi sēdēja istabā, neņemdami nost cepures. Īpaši nekaunīgi izturējās buldogs. Man nācās atstiept viņiem vēl šo to. Runa visu laiku bija par cukuru, jo es viņus biju ietirgojis pilnīgi ārprātīgā stāvoklī buldoga dzīvā skatiena pavadīts. Tai brīdī biju pārliecināts, ka viņš ir labāk paēdis nekā mēs, kaut arī briesmīgi grib ēst. Mums, mammai un Rozai, atņemtais cukurs nedrīkstēja tikt viņam. Var jau būt, ka viņš izdzīvoja.

Visa kapsēta bija pārslogota. Nebija kam rakt kapus sasalušajā zemē, nebija zārku. Seņa un Nataša pirmie atnāca pēdējā dienā, mēs dzīrāmies glabāt tikai 22. decembrī. Es skatījos un pēkšņi īpaši ieraudzīju, cik tētim gluda, augsta piere – grumbas bija izlīdzinājušās.

Mēs aizvedām zārku uz kapiem, mamma un es, un Serjoža Vederņikovs. Roza aizkūlās līdz skolai Razjezžajas ielā, kur mēs ar viņu septiņus gadus kopā bijām mācījušies, pēc ragaviņām un atgriezās pie Lotočkas. Mamma apsēdās ragaviņās, pēc tam, liekas, arī es, neatceros. Pie vārtiem stāvēja daudz bērnu ragaviņu ar ietītiem līķiem. Sākumā man bija pateikts, ka kaut kādā salā drīkstot glabāt, taču jārok pašiem. Tas bija neiespējami. Tur nelaida, stāvēja kaut kāds sargs un grūda no vārtiņiem nost tos, kuriem nebija kapavietas ordera. Es tomēr iespraucos, atstādams ragaviņas un zārku, un mammu ar Serjožu. Tur man palaimējās atrast kādu cilvēku, kurš bija tikko beidzis rakt kapu un tirgoja to par maizi. Man bija maize, ko biju tādēļ sagatavojis, un es ātri visu noformēju. Kad atgriezos, ragavas jau bija aizbraukušas, zārks stāvēja sniegā. Mēs ar Serjožu to saņēmām un vilkām paši. Bija ļoti grūti starp kapiem, sniegā, es vairākas reizes kritu. Pēdīgi mēs ielaidām, mamma stāvēja pie kapa. Tā bija sagadīšanās pēc luterāņu kapsēta, un blakus bija kaut kādi granīta pieminekļi. Es šņukstēju, visvairāk tādēļ – tas ir ļoti sarežģīti –, ka biju cerējis ticēt, kā prazdams, un sapratu, cik man būs briesmīgi dzīvot, bet tagad es, protams, neko nejutu.

Kad gājām atpakaļ, mamma bija atbalstījusies pret Serjožas roku. Mēs gājām uz Apvedkanāla pusi, ar tādu kā atvieglojumu steigdamies mājās, lai cik savāda būtu šī sajūta. Tikmēr sākās trauksme, mums tuvumā trāpīja sprādziens. Serjoža, ražens puisis, pameta mammu un pieskrēja pie žoga – tas bija tāpēc, ka viņš nesen bija atbraucis, tēva izvilkts no frontes, un tur tas daudz nozīmēja. Tas bija instinktīvi, viņš drebēja pie visām miesām. Drīz trauksme beidzās, un mēs pa Ļigovku aizgājām līdz mājām, jau pustumsā. Es visu laiku sapņoju par tēta gleznām, kuras biju redzējis kopš bērnības, jo tas bija viņš, tāds, kādu es viņu visu laiku biju pazinis, līdz karam tik tuvs, cik neviens cits nevar būt, līdz pārvērtībām, kuras bija dabiskas un ar kurām es neparko nevēlējos samierināties. Es gribēju skatīties un pārcilāt viņa mapes un viņa papīrus, kā biju agrāk to darījis, un tādā veidā es biju viņam tuvu, un man likās, ka tāpat būs tagad.

Taču man nebija spēka to izdarīt. Augām dienām mapes stāvēja pie briesmīgi aizsalušā loga uz klavierēm – gaišā vietā, bet es stāvēju pie krāsns, kur bija vai man likās mazliet siltāks, spiezdams tai klāt rokas, rokas man bija nosaldētas. Mamma arī vienmēr stāvēja man līdzās, un mēs vēl runājām, cerēdami izdzīvot.

Nevēlēdamies un nespēdami nostiprināties nāvē no bada un aukstuma, mēs ar Rozu lolojām vienu aušīgu ilgošanos. Mēs bezgalīgi kopā – tāpat kā es viens [sapņoju] par mapēm ar tēta gleznu kolekciju, par to izvietošanu, par to, ka jāizšķiro papīri, vēstules, albumi, par to, ka vajag atkal ieraudzīt to visu, savu bērnību tā, kā biju to redzējis agrāk, kad es sapņoju par to, lai tā būtu mūžīgi, un kad tas man bija remdinājums visā pārējā, – tāpat kā es viens par to, mēs abi ar Rozu sapņojām par eglīšu mantiņām. Mēs bijām pieraduši rotāt spožu, krāsainu egli, un tagad mantiņas saistīja mūs pie atmiņām un cerībām, pārmeta tiltu. Taču mums nebija spēka aiziet pēc mantiņām uz rotaļlietu veikalu, kas atradās kvartāla attālumā no mūsu mājas Ivanova ielas stūrī. Mēs jau vairākas nedēļas to gribējām izdarīt, taču no iešanas uz studiju, uz ēdnīcu pēc zupas, no krāsns kurināšanas, ūdens vai sniega – to mēs kausējām krāsnī, ar mokām iegūdami no tā ūdeni –, nešanas u.tml. – no visa, kas atņēma pēdējās atlikušās spēka kripatas, nekas nepalika pāri ne tikai tam, lai noietu šo kvartālu drausmīgā, ledainā bada tumsā, bet, kā jau teicu, pat tam, lai atrautos no sasalstošas krāsns, aizietu līdz logam un izšķirotu tēta gleznas.

Un tomēr decembrī mēs vienu reizi, saķērušies rokās, aizvilkāmies līdz šim veikalam un nopirkām vairākas mantiņas – patvāri ar tējkannu un vēl kaut ko. Veikals bija pustumšs, petrolejas lampas apgaismots. Kad, dziļi iegrimuši mantiņu izvēlē, mēs izgājām melnumā, mūs gandrīz nobeidza aukstums un bezcerīgā ziema, kuru mēs skaidri iztēlojāmies. Tas bija pirms tēta nāves.

Drīz pēc tēta nāves Vederņikovs ieradās pēc sava čemodāna. Neilgi pirms tam, to nojauzdami, mēs nolēmām paņemt visu, kas tur bija palicis, un noslēpt. Mēs vairākas reizes to pārlikām un sadalījām pa vairākām vietām. Daļu (rīsu maišeļus) nolikām Rozas klavierēs – pie stīgām. Mamma sevišķi raizējās un mocījās par šo lietu, un, kad Vederņikovs ar šaudīgām acīm ieradās – viņš palīdzēja iznest tēta līķi –, mēs kopā ar mammu, – es, liekas, piegāju pie tās vietas, kur bija čemodāns. Pateicām to, ko pirms tam bijām nolēmuši. Mamma sacīja: “Labāk neņemiet. Notika nelaime. Kamēr bijām bērēs, viss iznests.” Viņš apjucis vairākas reizes jautāja: “Vai tiešām viss?” – “Viss, tur palikušas tikai tējas paciņas.” (Vēlāk mēs ļoti nožēlojām, ka bijām tēju atstājuši, jo to varēja iemainīt pret ēdamo.) Viņš aizskrēja prom, un drīz ieradās viņa resnā sieva, kura, neatceros, ko, iespējams, skaļāk, taču nenozīmīgi runāja. Ar to viss arī beidzās. Mēs tomēr gaidījām kaut kādus soļus no viņu puses pēc tam, kad Vederņikovs bija aiznesis tukšo čemodānu (liekas, tajā pirmajā sarunā, un vairāk viņš pie mums nenāca). Paklusām virtuvē vārījām rīsus, briesmīgi baidīdamies no klauvējieniem pie durvīm. Vēl bija cukurs, un vēl vairākas dienas pēc tēta nāves mēs ēdām rīsus ar cukuru.

Drīz nācās pārnest buržujnieci uz mazo istabu. Mums bija malka, jo Korsakovi, kaimiņi, ziemā evakuējās un mums to lēti pārdeva. Tas, liekas, bija pirms tēta nāves, un mums pieliekamais bija pilns, taču skaldīt šos bluķus man bija īstas mokas. Es to darīju istabā un ar pūlēm rāpoju uz ceļiem, vākdams kopā mizas un skaidas. Tas pats bija ar malkas iznešanu no pieliekamā virtuvē. Es slēdzu ciet istabas durvis un stiepu, cik pietika spēka, izsaldēdams virtuvi un priekšnamu, un pēc tam vairākas stundas stāvēju pie iekurinātās krāsns, sildīdams rokas. Es visu laiku salu, man bija auksti pat gultā, kaut arī es visu ziemu nenovilku ne divus apakškreklus, ne adīto jaku, ne virskreklu un sedzos ar divām segām. Mani burtiski līdz kaulam izdedzināja nemitīgais aukstums, īpaši grūti bija gultā sasildīt trijos pāros zeķu apautās kājas, jo tālab vajadzēja pacelt un ar roku pieturēt segu, bet tam nebija spēka, un rokas no tā sāpēja.

Drīz izbeidzās ūdens. Iet pēc tā vajadzēja tālu, uz Fontanku, vai dažu labu reizi uz kaimiņu pagalmiem un arī stāvēt rindās, citreiz arī tā nebija. Un mēs kādu laiku vācām turpat pagalmā netīro sniegu un kausējām to krāsnī. Pēdējie produkti no Vederņikova čemodāna, kurš bija izglābis ne mūs visus, beidzās, un mamma bieži naktī, kas sākās septiņos, gāja pie kādiem kaimiņiem – viņai bija pazīstama ebreju ģimene – un iemainīja pret drēbēm vai vienkārši dabūja tur durandas gabaliņus, kurus mēs, nejaudādami sagaidīt, līdz būs izcepti plāceņi, ēdām pusjēlus stampāšanas laikā, lasīdami kopā pa grīdu un pagaldē, jo, kad es to dauzīju, kripatas lidoja pa gaisu.

Mēs visi stundām ilgi stāvējām pie krāsns, ar kaut kādām apziņas atliekām ilgodamies pēc tā, kad šis beigsies, mēs vēl nebijām mitējušies cerēt. Mamma runāja: kaut tikai vēl reizi varētu paēst vārītus kartupeļus, tu, gnīda Dievs, kurš to neesi devis, es tev tos kartupeļus rīklē iedzītu, tik ilgi dzītu, līdz tev kakls un tavs zvērīgais purns pārplīstu. Es ne par ko nedomāju. Man tikai visu laiku gribējās šķirot tēta gleznas, kuras es uzskatīju par savām, taču nespēju atrauties no krāsns un pieiet pie aizsalušā loga. Tas, ka bija jāņem nost karte un segas, kas naktī logu aptumšoja, jāņem nost sega no durvīm, kas bija nosēdušās un tur pūta, malka, ūdens vai sniega [kausēšana], iešana uz fabriku pēc pusdienām atņēma visus spēkus, kuru jau sen vairs nebija. Dažkārt naktī (septiņos) Rozai bija jāiet pēc maizes, un mēs tumšās šaušalās gaidījām, vai viņai neizraus maizi, jo tā mēdza būt bieži. Tiesa gan, izrāvējiem nebija spēka aizbēgt, visbiežāk viņi turpat maizes veikalā iebāza maizes gabalu mutē, viņus sita, bet, kamēr viņus dauzīja, viņi ēda. Vispār bailes mēs jutām slikti. Reizēm, atstājot Lotu viņas pītajā šūpulī uz ragaviņām pagalmā zem logiem uz vairākām stundām un tikai palaikam uzmetot viņai acis, mēs mirkli iedomājāmies, ka viņu var nozagt un apēst, un tas mums likās šausmīgi, taču mēs uzreiz par to aizmirsām. Bombardēšanas laikā mēs arī bieži viņu neaizvācām, jo dabūt viņu ārā no mājas bija šausmīgi grūti, mēs ar Rozu stiepām klupdami un gandrīz krizdami.

Visa studija sen bija aizbēgusi, un tur bija tukšs. Uzradās agrāk nezināmi cilvēki, kuri kļuva par kaut ko direkcijai līdzīgu un kaut kā eksistēja. Es maucu uz viena pleca gāzmasku ar pudelēm, uz otra krusteniski savu lauka somu. Lences griezās man plecos kā ar nažiem, un visa šī iešana pa labi pazīstamajām, pussagrautajām, apledojušajām ielām un cauri Marsa laukumam bija krusta gājiens. Reiz Marsa laukumā, ievīstījies un cenzdamies nekustināt galvu, lai neatdotu siltumu, pēc tam nebija spēka atkal ietīt segu, bet no elpas tā zem šalles bija viscaur slapja un niezēja, un no deguna tecēja puņķi, es tāpat arī gāju, kā parasti, kunkstēdams. Atcerējos, ka Lotočka bija palikusi pagalmā trīsdesmit grādu salā – vai Roza neaizmirsīs viņu iestīvēt atkal iekšā? Taču atgriezties es vairs nespēju.

Gāju garām zemnīcām, kur pie zenītlielgabaliem dežurēja un savas pusdienas ēda sarkanarmieši – viņiem tika atgādāta karsta zupa, viņi pa gabalu kliedza, lai neejot klāt. Taču es nemaz arī nealku iet uz Marsa laukumu, tur bija sevišķi ledains vējš, bet es jau domāju par augsto pakāpienu uz Trijādības tiltu, uz tā bija ļoti grūti uzcelt kāju. Man vairākas reizes ceļā gadījās guloši cilvēki, taču man riebās iet viņiem klāt un meklēt kartītes, kas diezgan bieži tika darīts. Radio runāja pie Trijādības tilta, un to pārtrauca .. ar savu svilpšanu un smiekliem. Sniegā pie krastmalas bija ierakušies kaut kādi divi lieli, pelēki karakuģi, virs kuriem gaisā bija dūmi, turpat, dziļi ierakušies, viņi dzīvoja. Iedams pa tiltu, es izprātoju, kur būs sadzīts sniegs, un tāpēc gāju lejā pa sasalušu, baltu aleju, kas man likās vēl briesmīgi gara, un es tajā satraukumā, kas man toreiz bija sasniedzams, piegāju pie studijas. Šajā alejā es reiz sastapu Gļebovu un citā reizē viņas māsu Ļusju.

Studijā vairākās ēdnīcas istabās vienmēr bija ļaužu drūzma, un es, kļuvis dzīvīgāks, izdomāju blēdības, ar kuru palīdzību varēja saņemt pusdienas trim dienām uz priekšu, lai retāk vajadzētu iet. Pat tas bija ļoti grūti, taču es histēriski, ar lielu enerģiju to panācu, juzdams, ka biežu staigāšanu es neizturēšu. Galu galā es laimīgs saliku putru, virsū gareniski pārgrieztas sardeles – tās trim dienām iznāca trīs četras – un sēdos, ar grūtībām ieņemdams vietu pie plikā, peļķainā galdiņa, pārliet zupu pudelēs. Tas bija ļoti grūti, un pagāja daudz laika. Es nekad neēdu gaļas ēdienus, ļoti reti vienu karotīti putras un tikai izdzēru vienmēr vienu šķidruma porciju no zupas, bet tas mani uzmundrināja, un es, uzvilcis mugurā smagās gāzmaskas, gāju atkal ārā. Centos pārrasties līdz tumsai, taču bieži jau krēsloja.

Es briesmīgi gribēju atnest mājās ēdamo un vēl ilgi pēc tam, iedams ar kaut ko vērtīgu, domāju, ka viss ļaunākais paies secen (trauksme vai kaut kas tamlīdzīgs). Taču vēl es ļoti baidījos, ka lences pārtrūks un pudeles būs pagalam pie pašas mājas, jo tās bija graizījušas man plecus, un tad pēkšņi – velti! Pēdīgi es redzēju mūsu vārtus, un, kad biju izgājis cauri pagalmam un klauvēju un māmiņa un Roza mani sagaidīja, es pilnīgi atceros, ka neizliekoties tik ļoti zaudēju spēkus, ka stāvēju un nespēju novilkt, it kā man būtu pārgriezti kauli. Tas bija nebeidzami, visu janvāri es tā staigāju un februāri. Studijā ik reizi vajadzēja izdomāt kaut kādus jaunus ieganstus, un es tos vienmēr izdomāju. Tur bija vairākas meitenes izsniedzējas, kuras tur no tā dzīvoja, es centos pilnīgi negaidīti sapazīties ar viņām, un enerģija bija tāda, ka es tomēr kaut ko izplēsu. Tomēr visciešāko vēsturisko pazīšanos es nodibināju ar kādu sievieti – tagad saprotu, ka mazliet dīvainu, – kura, tāpat kā Vederņikova čemodāns, izglāba vienam no mums dzīvību. Viņu sauca Ludmila Kazimirovna. Es reiz sēdēju pie galda netālu no viņas, pārliedams zupu. Mēs sākām runāt. Acīmredzot es biju domājis kaut ko no viņas izmangot. Gandrīz asarām acīs sāku slavēt viņas manikīru, klāstīdams, ka sievietes mūs pacilā, un tamlīdzīgas nejēdzīgas banalitātes, taču viņa bija ļoti aizgrābta un kopš tā laika sāka mani labi ieredzēt. Es to uzturēju ar komplimentiem, uz kādiem spējīgs suns bez smadzenītēm. Tomēr tie ļoti iedarbojās. Šo Ludmilu Kazimirovnu iecēla par kartīšu nodaļas vadītāju, un viņa izkārtoja tā, ka tās izziņas, kuras es reizi mēnesī nesu no Arhitektūras pārvaldes, jo tur darbi nemitējās, lai gan ritēja ar pašsaprotamu gausumu, bija spēkā, un es visu laiku saņēmu strādnieka kartīti. Taču šis neaprakstāmais veikums, ko es ar milzīgām pūlēm ieguvu, staigāju jau, pats vairs nezinādams, kā, arī tas bija briesmīgi grūti un tika paveikts norautām iekšām, – tas vēl nebija galvenais, ko viņa izdarīja manā labā.

Nabaga mīļā Roza, kura pamatīgi izputināja man spēkus, kuras dēļ es dauzīju galvu pret sienu burtiski tā, ka aptumšotu prātu kritu uz kāpņu akmens plāksnēm, badu panesa ļoti savādi. Viņai nebija nekādu aktīvu dzīvniecisku īpašību. Viņa no rītiem cēlās, kopā ar mani stiepa Lotočku svaigā gaisā un lika man to darīt. Viņa tikai visu laiku sapņoja par kaut kādām blēņām, par mazītiņām kūciņām, un es tikmēr sapņoju par durandu. Lotai atdevām visu, ko varējām, tā nu viņa nebeidza būt resna un sārta. Tas, ka viņa divas stundas ik dienas gulēja sniegā, laikam bija ļoti veselīgi. Tomēr arī viņas maiss jau bija gandrīz izkusis. Viņu noturēja tās rezerves, kuras mamma bija sagatavojusi gaidītās evakuācijas laikā, tur bija sausais piens, biskvīti, mannas [putraimi] un tamlīdzīgi. Neatceros, kādām acīm es skatījos uz to, kā viņa ēd. Roza stāsta, ka reiz esot nobijusies no mana skatiena, tomēr es domāju, ka nekad viņu neapskaudu, tam es pārāk maz apzinājos un biju pārāk aizņemts. Bada sākumā naktīs pirms aizmigšanas es Rozai aprakstīju ēdienus, taču drīz viņa lūdza, lai es beidzu, kādu laiku es tos iztēlojos savā nodabā, taču arī to atmetu. Pēc tam man vienkārši gribējās aizmigt.

Liekas, janvārī, pat janvāra sākumā, pie mūsu durvīm klauvēja, un ienāca sieviete, es pazinu Taņu. Tā bija Taņa, pie kuras es ļoti ilgi gāju, ar kuru mēs sēdējām vienā zemā krēslā, [viņa] man klēpī, kura pirmā noskūpstīja mani uz pakauša, ar kuru mēs nebijām tikušies kopš tā laika, kad es apprecējos. Viņas brālis sen bija aizbraucis, bet tēvs nesen nomiris. Laikam viņas ar māti nemocījās tik traki kā mēs.

Sarunas beigās viņa mums ieteica kaut ko apmainīt pret ēdamo un pieteicās palīdzēt. Tas toreiz bija jaunums, mainīt pret ēdamo ļaudis sāka ne uzreiz. Es noņēmu un atdevu viņai savu pulksteni. Tas bija sākums. Pēc dienām desmit pie mums negaidīti ieradās Volodja, kurš, izrādās, bija tikko atbraucis, lai gan tas bija ļoti grūti, un atnesa cukuru, rīsus un vēl šo to par to pulksteni.

Jau ar lielākām pūlēm, tomēr bija iespējams kaut ko pārdot.1 Mēs paņēmām apmainīšanai kaut kādas drēbes no Rozas radiem un atdevām viņiem tikai daļu, tā es izlēmu darīt. Rozai tas bija ļoti grūti, taču es nedomāju par to, bet darīju to, ko nedomādams biju cieši un skaidri nolēmis. Es ilgi nespriedu un nekad nedomāju, taču to lēma kaut kāda radība, kas darbojās [manī]. [Roza] uz turieni aiznesa ne nu durandu, ne nu klijas, kaut ko vāji ēdamu, ko jauni un veseli, kā mēs, ēda ar pūlēm, bet slimiem, protams, bija gandrīz bezjēdzīgi, to darīt viņu spiedu es. Viņas tēvs ap to laiku bija ļoti izvārdzis un pēc tam viņai pārmeta, ka no tā – viņi bija izcepuši plāceņus, kā mēs tos cepām, – ļoti mocījies. Es viņu reti uz turieni laidu, taupīdams viņas spēkus.

Janvāra beigās viņas tēvs nomira. Viņš bija lūdzis, lai viņu apglabā ebreju kapos, un viņa ļoti plijās ar to man virsū. Beigās es, kaut arī tik tikko spēju staigāt, izlīdu no mājas un devos uz sinagogu aiz Marijas teātra viņu sameklēt un pajautāt par apglabāšanu. Es staigāju tikai pa vienu ceļu, un jaunais, nezināmais mani satrieca, tāds daudz vairāk apledojis un izpostīts. Vairākās vietās bija nesenu ugunsgrēku pēdas. Nami un ielas bija apledojuši, daļēji laikam tāpēc, ka ugunsgrēkos plīsa caurules un applūdināja bruģi. Man bija ļoti bail no krēslas. Tomēr biju aizvilcies līdz teātrim, un, kad tam aizmugurē gāju gar žogu, no maziem vārtiņiem izmetās kaut kāds miesta zellis plikādas kažokā un ievilka mani iekšā. Viņš kaut kā uzreiz saprata, ko es meklēju, un jau pa ceļam klāstīja man dažādas iespējas bērēm atsevišķā kapā ar visu rituālu, tikai vajadzēja līķi atgādāt šurp, apģērbtu un zārkā. Par visu bija iespējams kaut kā vienoties. Es arī biju nācis, lai vienotos. Kad gāju pa pagalmu, viņš, acīmredzot aukstuma dēļ, ātri nogāja lejā un iegriezās atvērtās durvīs, rādīdams man ceļu. Bet es mazliet aizkavējos, jo man sen vajadzēja čurāt, un es pagāju mazliet nost pavārtē pa kreisi. Tur es ieraudzīju, ka vārti, kas veda uz iekšpagalmu, ir mazliet pavērti, un nez kāpēc ieskatījos iekšā. Tur sniegā gulēja milzums līķu. Tie bija pilnīgi kaili un sasaluši, kā no vaska. Pirmo reizi es redzēju tik daudz līķu, tie bija sagāzti kaudzē. Gāju no turienes prom un aiz pusapzinātas ziņkārības nokāpu lejā, kur puisis bija rādījis. Pirmajā tumšajā puspagraba istabā, ļoti mazā, pie buržujnieces sēdēja kaut kāda šausmīga vecene un gatavoja kaut kādu ēdienu. Tālāk bija gaiteņi un vēl viena istaba. Tāds pats puisis kā tas, kurš bija mani atvedis, gulēja, galvu apsedzis, un krāca, bet viņa netīrās basās kājas rēgojās ārā, un tas bija neparasti un grezni, tas bija iespējams tikai pilnīgi siltā istabā, un tik tiešām, te bija pat karsti, te kurināja krāsni. Pie galda sēdēja divi, veca, sirma, ar krāsotām lūpām un ruda, resna skuķe, kādus 18 gadus veca, arī ar lūpām kā notrieptām ar asinīm. Uz augstas palodzes bija dažas ebreju grāmatas, uz galda rēķini, papīri. Istabā bija vēl kāds, un arī dega buržujniece. Drīz es no turienes aizgāju.

Ar pūlēm aizkūlies mājās, par visu pastāstīju. Lai kā Roza mocījās, tas tomēr viņu pārliecināja. Viņa devās pavadīt mirušo tēvu, kuru aizveda uz punktu, kur glabāja tāpat kā šie, atbilstoši rituāliem, tikai visdrīzāk neizģērbjot, jo līķu bija pārāk daudz.

Studija bija nonākusi tādā stāvoklī, kuru varētu novēlēt tās nīdējs. Tukšajos, šāviņu izlauztajos, ar papīriem krustām šķērsām piekrautajos un piemēslotajos kabinetos valdīja aukstums un tumsa. Milzīgās telpas stāvēja tukšas, tajās būtu bail iet iekšā, ja kādam būtu spēks. Tomēr tās bija telpas, nevis aizmukuši cilvēki. Mazs bariņš palikušo bija spējuši noorganizēt ēdnīcu un pielipināties tai klāt. Tur sutīgā šaurībā ņudzēja mirstoši cilvēki un viens otrs no dzīvajiem, kuri viņus apzaga. Bez tam studijā bija noorganizēts stacionārs. Mani aicināja arī likties tajā pagulēt un pat otrajā kārtā. Aicināja tāds Murovs. Es ar smeldzīgām jūtām, kuras izlauzās cauri pat manam lopiskajam stāvoklim, aizgāju uz turieni no mājām, solīdamies sev vismaz dažas reizes atnākt turp tajās, liekas, septiņās (vai desmit) dienās, kuras man bija tiesības būt stacionārā. Pirmkārt, man bija jānes mājās pusdienas, ko saņēmu ar savu strādnieka kartīti, otrkārt, es cerēju vismaz kaut ko atlicināt stacionārā. Mamma un Roza palika vienas. Kad ieminējos par viņām, man kategoriski pateica vienā no organizācijām studijā – ne nu strādnieku komitejā, ne nu partijas komitejā –, ka par apgādājamajiem nevar būt ne runas: es interesējot instanci barotāju kā materiāls, kas var noderēt, bet gluži dabiski, ka šīm instancēm barotājām it nemaz nebija vajadzīgi veči, bērni un nekvalificētas sievietes.

Vienā neierasti kulturāli ar žurnāliem, gleznām izkurinātu buržujnieci u.tml., ar tīru grīdu iekārtotā istabā bija sapulcējušies izredzētie, kuriem instances bija sniegušas iespēju izdzīvot. Tomēr manas uzturēšanās laikā pat no šiem izredzētajiem (10 cilvēku) nomira trīs. Pirmais no viņiem bija Veļičko – operators, kurš gan ne ar ko sevišķu neizcēlās. Mēs ar viņu pamatīgi lamājāmies “Pārejas” sakarā, tādēļ es viņu stipri vien nemīlēju, [tomēr] bijām tīri labās attiecībās agrāk “Kimasezerā”2 un bijām kopā slēpojuši. Viņš, kā liekas, bija dāmu mīlulis un gulēja nevis ar visiem kopā, bet atsevišķā istabā, jo bija jau slims ar plaušu karsoni. Kad es aizgāju, tajā istabā bija daudz aukstāks, un viņš visu laiku par to sūdzējās, un bez tam viņam vienam bija skumīgi, un viņš lūdza, lai kāds pasēž ar viņu kopā, taču neviens no tiem 10 līdz turienei atrāpojušajiem to negribēja un nevarēja izdarīt. Mēs drudžaini vilkām trīs stundas līdz ēšanai, domādami tikai par gaidāmo ēdienu, un pēc tam mocījāmies tāpēc, ka ēšana bija beigusies, tad atkal sākām gaidīt, un, kad laiks nāca tuvāk, mēs, ne .. uz galda, kas kur sēž, kādas kuram priekšā stāv bļodas, sēdāmies uz vakariņām. Pēc Veļičko drīz ieradās kaut kāda sieviete un aizstiepa viņu uz slimnīcu, tur nu viņš arī nomira. Otrais bija tēvocis Vaņa Judins, sens fabrikas komitejas priekšsēdētājs, proti, padomju varas pārzinis. Pēc tam galdnieku brigādē ar cīnīšanos ielīdušais reiz milzīgais vecis, kurš bija noļucis kā ieplakusi sūna vai saplēsts gumijas zilonis. Viņš vēl aizvien nesa malku krāsnij, skraidja uz ēdnīcu pēc tējas un ļoti daudz to dzēra. Viņš nogulēja līdz beigām un drīz pēc tam nomira.

Tomēr bija arī cita veida publika. Administrators Jakovļevs ar spīdīgām acīm, viņa gulta bija blakus manējai, man ierādīja to tipu, pie kura vēlāk piederēju arī es. Ar patiku izstarots cinisms, dabiski, bija vienīgais līdzeklis, kā apliecināties un pastāvēt citu vidū, bet galvenais – panākt to līdzjūtību, jo cita veida līdzjūtība bija likvidēta. Līdzjūtība bija neiedomājama, un bada un moku aina [viņam bija] vienkārši pretīga un dziļi neinteresanta, tāpēc [viņš] garlaikots aizgriezās. Pēc vienām pusdienām viņš man paskaidroja, ka šeit guļ tāpēc, lai ietaupītu produktus, ka viņa sieva un dēls ir sveiki un veseli, ka viņam ir radinieks maizes fabrikā u. tml. Vēlāk es uzzināju, ka viņš var pārdot maizes kartīti. Tieši tajā laikā es biju pieprasījis un paņēmis no Rozas mātes, liekas, tūkstoš rubļu, lai viņai tādu nopirktu. Es nopirku no viņa to kartīti, pārnesu to mājās un pieprasīju arī to, lai lielākā daļa maizes paliktu mājās, jo neuzskatīju, ka būtu jāizdzīvo Rozas mātei un nevis mūsējiem. Pastrādādams šo laupīšanu, es uzvedos tāpat kā Jakovļevs – ar lielību (ne jau par laupīšanu, protams) un šķietami esošiem lieliem līdzekļiem dzīvei. Es ātri iejutos šajā manierē un sāku to izmantot, kur bija vajadzīgs.

Neatceros visus, kuri tur gulēja, bet tur bija tāds Šurkins, jauns operators, ko kopa viņa pavisam jauniņā sieva, kuru es toreiz nepazinu, bet ar kuru vēlāk iepazinos interesantos apstākļos. Turpat gulēja viens inženieris, bārdainis Utjopins (ar kuru kopā bija viņa mazā meita, kādus 8–9 gadus veca). Ar viņu mēs vēlāk arī mēdzām satikties. Pēc tam viņš sajuka prātā, kā man stāstīja Ksenofontovs. Viņš arī toreiz bija ļoti rosīgs un situēts, izskatījās labi, nobarojies, vienmēr priecīgs un pašpārliecināts ar savu bārdu .., bet viņa meitiņa nēsāja kaut kādu ēdamo pauniņā.

Vēl gulēja 1. nodaļas priekšniece S. M. Viņa man reiz skaidroja, kāpēc nav ļauts nest prom man paredzēto ēdamo no stacionāra ēdnīcas: “Valsts taču baro jūs – un jums vajag to novērtēt – un nebūt ne jūsu māti, sievu vai meitu. Jūs esat vajadzīgs ražošanai, nevis viņi. Stacionārs pieder kinematogrāfa studijai. Un vai jūs zināt, cik valstij grūti jūs ēdināt?”

Es visu zināju un atcerējos. Es viņai arī pateicu pārīti patīkamu lietu par kulturālo un tīro istabu, kurā mēs atradāmies, un apsolīju viņu uzzīmēt, jo šīm varonīgajām un lieliskajām dienām jātiek iemūžinātām materiāli. Turklāt es uz ilgu laiku iegaumēju viņas mierinājumus, un, lai cik tas būtu dīvaini, man nācās vēlāk tos atcerēties ar jaunu skatījumu.

Briesmīgi bija tas, ka priekšniekos iesēdušies draņķi tik tiešām neļāva nest prom man paredzēto ēdienu, man pienācās to apēst pie galda, tam pat sekoja līdzi. Tādēļ es biju spiests to zagt. Diemžēl vienas no visderdzīgākajām atmiņām: kad pārliecinājos, ka nozagt šo ēdienu, kas stāvēja manā priekšā, un šimbrīžam paslēpt nav iespējams, tad es laikam pat priecājos (droši nevaru pateikt). Lai vai kā, labpatikā apēdu. Kā es sevi toreiz mierināju – ar atliktu kumosiņu, iecienītām pusdienām, ar to, ka tūlīt iešu un viņām aiznesīšu? Taču, visticamāk, ēzdams es nedomāju ne par ko.

Istaba, kurā bija ēdnīca, bija maza, šaura, ar vienu logu, galds stiepās visā garumā, un krēsli abās pusēs skārās klāt pie sienām. Pa kreisi stāvēja bufete, uz kuras, sagaidot mūsu ierašanos, tas ir, ielaišanu, atradās porcijas un produkti, bet pa labi stāvēja palīggalds, uz tā bija svari un trauki. Taču svēršana tika veikta pirms mums. Tas mums iedvesa nebeidzamas bažas un aizsvēla dusmās. Bez tam mēs, sasēdušies pie galda, uzmanīgi un sīkstulīgi sekojām līdzi, kādi kumosi kuram tiek uzlikti. Taču šis skats – ēdiens, īsts, neiedomājams, labs ēdiens, cukurs un, galvenais, sviests – katru reizi bija neticams. Bez ēšanas izjūtas, kuru notēlot tādam, kurš tur nav bijis, ir neiespējami, mūs pārņēma vēl vienas izjūtas – naids citam pret citu un, galvenais, pret skuķi, kura mums iesvēra. Šī saimniecības māsa, bijusī montētāja, Taņka, ja nemaldos, bija kaut kā ļoti uzbudināta, ar sārtiem vaigiem, ļoti šaudelīga, kā jau lielākā daļa no šiem ļautiņiem, ar kuriem es vēlāk sastapos. Es ik brīdi viņu nolādēju par to, ka viņa ir pilnībā paēdusi – un kā vēl!, viņa kustējās ļoti žiperīgi, visu laiku skraidīja un visu laiku bolīja acis uz visām pusēm, lai tikai sviesta kumoss neaizpeldētu, – un par to, ka viņa zog, un par to, ka neļauj nest prom. Es tomēr šo to zagu un slēpu, un nesu prom kopā ar zupu un otro no ēdnīcas. Man briesmīgi gribējās uz mājām, par spīti stacionāra greznībai. Liekas, tur ierazdamies, es raudāju, taču neatceros (nē, nē, es visu ziemu, protams, neraudāju, vispār neraudāju). Es viņu nolādēju, un man šķita, ka viņa ir baismīga dievība, ka viņa, tāpat kā daudzi, ir daudz par daudz stiprāka nekā es u.tml. Taču viņa gāja bojā no šāviņa. Saša Ksenofontovs pēc tam man stāstīja, viņš bija trešajā rindā pēc manas aiziešanas: virtuvē blakus stacionāram, kurtuvē zem caurules. Tur eksplodēja šāviņš, un šķemba viņai pārlauza krūtis vai kaut ko tamlīdzīgu.