Miglā

Pētot informācijas avotus un kanālus topošajai dokumentālajai filmai par Krievijas propagandu, interneta plašumos uzdūros vietnei “Informācijas aģentūra” (infoagentura.wordpress.com). Tā bija latviešu valodā un solīja ziņas, analītiskus rakstus un tulkojumus. Aģentūras adrese un tās darbinieku vārdi nekur nebija atrodami. Vietnes saturu veidoja raksti (daudz un gari), lielākoties tulkoti no krievu valodas, jo, pēc veidotāju vārdiem, krievu “analītiķu” raksti esot kvalitatīvāki. Pirmie raksti bija parādījušies 2011. gada novembrī, bet skaitītājs rādīja 430 apmeklējumus.

Redakcijas “filozofiski politiskajos ieskatos”, kas izteikti 30 tēzēs, ierastajam sociāli konservatīvajam kokteilim (ģimene kā sabiedrības pamatšūna, antiglobālisms, karojošs antiamerikānisms, geji valda pār pasauli, utt.) sekoja arī tādi punkti kā “antikrieviskuma un antipadomisma kā latviešu degradācijas galvenā cēloņa apkarošana”, “padomju Latvijas reālistiski pozitīva uztvere” un “neoprostaļinisms un melu par Staļinu un staļinlaikiem kliedēšana”.

Sāku lasīt jaunāko. Uzzināju, ka BRICS valstis (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrika) izveidojušas banku, kas “teorētiski var apdraudēt ASV vispasaules hegemoniju”. Krievijā aizdedzies lielveikals, un varas iestādes, atšķirībā no Latvijas iestādēm Zolitūdes gadījumā, strādājušas lieliski. Tas parādot, kāpēc “visu pasugu nelieši” neieredz Krieviju, jo tur lietas notiek ātri un pareizi.

Taču visvairāk iekrita acīs raksts, ko bija sacerējis kāds Donbasa ukrainis “ar trim augstākajām izglītībām”; tas bija tulkots un pārpublicēts no “Jaunkrievijas informācijas aģentūras” portāla novorus.info. Raksta autors gaužas par to, ka kaunoties būt ukrainis, jo Ukraina esot valsts, kas nespēj sevi aizsargāt, kas nodevusi Krimas ukraiņus, pasaules līmeņa sasniegumu sportā tai neesot, medicīna spējot ārstēt tikai caureju, grēmas, plakano pēdu un vēl dažas slimības, bet “himna – drausmīga”. Ukraina esot “Ķīnas preču noieta piedeva, ES resursu (lauksaimniecības) piedeva, ASV politikas piedeva, Krievijas teritoriālā piedeva” un vispār – “pseidovalstele” bez pagātnes un bez nākotnes perspektīvām.

Man ļoti sagribējās uzzināt, kas šo vietni veido. Diezgan ātri nonācu pie cilvēka, vārdā Ivars Prūsis. Tas bija vīrietis vecumā starp 30 un 40 gadiem, beidzis Latvijas Universitāti, vadības zinātņu bakalaurs, 16 gadus nostrādājis sabiedrībā Lattelecom.

Internets bija pilns ar norādēm. Jūtūbā atradu video, kurā viņš Latvijas Ekonomistu asociācijas gadskārtējā konferencē ekonomikas doktoriem un citiem interesentiem klāsta savu redzējumu par sociālismu kā vienīgo cilvēces glābiņu pretstatā kapitālismam, kurš sakņojas “nepatikā un naidā pret cilvēku".[1. Ivara Prūša prezentācija “Sociālisms – cilvēces nākotnes perspektīva” atrodama Latvijas Ekonomistu asociācijas vietnē leaekonomisti.lv.] Par Prūša interešu specifisko ievirzi liecināja arī viņa tulkoto grāmatu saraksts: Suņdzi “Kara māksla” un gāztā Lībijas diktatora Muammara Kadāfi “Zaļā grāmata”.

Prūsis izrādījās ražīgs rakstītājs, kurš savus sacerējumus publicē visur, kur vien tos ņem pretī: pietiek.com, Neatkarīgajā, Ventspils reģionālajā avīzē, bet visvairāk – IMHOclub. Šī pēdējā ir Jurija Aleksejeva, bijušā Bizness & Baltija redaktora un Rīgas domes deputāta (PCTVL), kūrēta vietne, kur vienkopus var iepazīties ar radikālāk noskaņoto Latvijas krievu domām. “Kāpēc man pēkšņi būtu jādodas liet asinis par šo valsti, ja tā mani pat neuzskata par savējo? Lai tagad aizstāvas pati. Ja Latvijā ieradīsies “pieklājīgie zaļie cilvēciņi”, es sapirkšu labi daudz popkorna un notiekošo vērošu pa logu. Iespējams, pat palīdzēšu šiem “cilvēciņiem”, ja vienosimies. Mani šeit 25 gadus saukā par “okupantu”, kāpēc tad es nevarētu attaisnot šo cienījamo vārdu?” šajā vietnē rakstīja Aleksejevs pēc Krimas aneksijas.

Mana saruna ar Ivaru Prūsi beidzās, īsti pat nesākusies. Pirmkārt, es pārstāvot ASV Valsts departamenta apmaksātu organizāciju (Re:Baltica dibināšanas grants 2011. gadā nāca no amerikāņiem). Otrkārt, Latvijas žurnālisti “vairumā ir negodprātīgi, tendenciozi, maziski, aprobežoti un maldina cilvēkus”, Prūsis paskaidroja e-pasta atbildē uz manis sūtīto vēstuli.

Es nezinu, vai Prūsis ir viens no Kremļa apmaksātajiem ideoloģiskajiem algotņiem; tikpat labi varu pieļaut domu, ka viņš runā un raksta aiz svētas pārliecības un tīras sirds. Es arī nezinu, kad un kāpēc viņa uzskati izveidojās tādi, kādi tie ir. Šajā rakstā viņu pieminu vien tādēļ, ka viņa interneta vietne uzrāda gandrīz visu, ko gadu garā izpētē, strādājot pie topošās filmas, esmu sapratusi par Putina Krievijas propagandu.

Atšķirībā no padomju laika propagandas, kas pamatā balstījās uz sociālisma un komunisma idejām, Putina propaganda orientējas uz visdažādāko, nereti pat galēji pretēju uzskatu adeptiem. Tā piedāvā pasaules redzējumu, kas ir vienlīdz pieņemams un tuvs kā Grieķijas galēji kreisajai Syriza, kuras ārlietu ministrs apmainās e-pasta vēstulēm ar Novorosija ideologu Aleksandru Duginu, tā Francijas galēji labējai “Nacionālajai frontei”, kura savai vēlēšanu kampaņai aizņemas naudu no bankas, kas saistīta ar Krievijas specdienestiem.

Pretēji izplatītajam uzskatam, ka “propaganda – tas ir televizors”, tā ir daudz niansētāka. Jā, televīzija ir informācijas kara kodolierocis, un Krievijas gadījumā tā ir profesionāli veidota, ievelkoša, interesanta: ziņas kā Holivudas filma, ar tādu pašu uzbrūkošas ticamības pakāpi. Bet ir arī desmitiem citu, paralēlu kanālu: grāmatas, filmas, sociālie tīkli, sponsorētas pseidonevalstiskas organizācijas, politiķi, viltus institūti, Maskavas nami Rietumu galvaspilsētās. Tie visi ir Krievijas propagandas kara cīnītāji ar līdzīgiem uzdevumiem.

Kādi ir šie uzdevumi? Ģenerēt versijas, citu par citu neticamāku (Malaysia Airlines lidmašīnu notrieca kļūdas pēc – uzbrukuma īstais mērķis bija Putina lidmašīna; tā bija nevis MH17 reisa lidmašīna, bet cita – tā, kas tika uzskatīta par pazudušu, pilna ar līķiem, un to notrieca ukraiņu iznīcinātāji gaisā). Pavairot vēstījumus pēc iespējas dažādos formātos: ja ukraiņi jāpataisa par fašistiem, tad tas jādara grāmatās, filmās, televīzijā, starptautiskās organizācijās, visur reizē. Trollēt internetu gan Krievijā, gan ārzemēs, pārplūdinot forumus ar uzbrūkošiem komentāriem un izmantojot pareizos atslēgas vārdus, lai ziņa parādītos meklētājos arī tad, kad pats notikums jau sen beidzies.

Šī kara mērķis ir pārklāt informācijas telpu ar miglu, kurā grūti orientēties. Izrādās, ka tas nav nemaz tik sarežģīti, ja vien prot pareizi izmantot rietumnieku vājās vietas: pārliecību par to, ka, ja viens saka A un otrs B, tad patiesība ir kaut kur pa vidu, kā arī viņu uzticēšanos likumam. Taču Putina neredzamā armija karo bez likumiem.

Putina propagandas mašīnai nav konkrētas dzimšanas dienas – tāpat kā, visticamāk, nav viena “ļaunā ģēnija”, kurš būtu izplānojis visus tās elementus. Drīzāk viena veiksmīga darbība dzemdināja nākamo, iedvesmojoties no jau izstrādātām PSRS specdienestu metodēm un prasmīgi izmantojot tehnoloģiju attīstību.

“Gruzijas karš, protams, pārējai pasaulei bija lūzuma punkts, jo pirmo reizi kopš PSRS sabrukšanas Krievija izmantoja armiju karam aiz savām robežām. Bet es neteiktu, ka tas bija sākums. Sākums ir brīdis, kad Putins nāca pie varas,” pagājušajā vasarā, sēžot atjaunotas baltvācu muižas parkā apmēram stundas braucienā no Tallinas, man teica Ēriks Nīless Kross. 2007. gadā viņš ieradās Gruzijā, lai palīdzētu tās valdībai sagatavot ceļu uz iestāšanos NATO, bet negaidīti tika ierauts informācijas karā un kļuva par prezidenta Mihaila Saakašvili padomnieku stratēģiskās komunikācijas jomā. “Pirmais nopietnais Putina parakstītais dokuments bija Krievijas Federācijas jaunā aizsardzības koncepcija, kuru var lasīt kā darbības plānu. Lielākā daļa no tā, ko mēs redzam Ukrainā, ir tur uzrakstīta. Krievijai jākļūst par globālu spēlētāju. Krievija neatzīst vienpolāru pasauli, kurā dominē ASV; tā vēlas pasauli ar daudziem varas centriem, no kuriem viens ir pati Krievija. Tai ir dabisko interešu sfēras: bijusī PSRS, Tuvie Austrumi, Dienvidaustrumāzija. Ja nemaldos, pat retorika par impēriju tur jau bija, tāpat arī skaidras norādes, ka Krievija nepieņems NATO un citu naidīgu veidojumu pamācības, kā tai uzvesties savā interešu sfērā.”

Kross, kura uzdevumus Gruzijā varētu ironiski aprakstīt kā Saakašvili iedabūšanu tik daudzos ārzemju TV kanālos, cik iespējams un cik bieži iespējams, varētu būt personāžs kādā no viņa tēva, igauņu rakstnieka Jāna Krosa, grāmatām. Bijis gan diplomāts, gan Igaunijas izlūkdienesta direktors, 2003. gadā Kross kļuva par Irākas jaunās pagaidu valdības konsultantu aizsardzības un izlūkošanas jautājumos. 2013. gadā, pāris dienu pirms pašvaldību vēlēšanām, kurās Kross Tallinā konkurēja ar promaskavisko Edgaru Savisāru, Interpols pēc Krievijas pieprasījuma izdeva viņa aresta orderi. Maskava apgalvoja, ka Kross organizējis kuģa Arctic Sea nolaupīšanu Baltijas jūrā (Igaunija orderi noprotestēja). Kross bija komisijā, kas nolēma pārvietot PSRS uzvaru Lielajā Tēvijas karā simbolizējušo Bronzas Aļošu no Tallinas centra uz kapiem. Tas 2007. gadā izsauca ne tikai lielākos prokrieviskos grautiņus Igaunijā kopš neatkarības atjaunošanas, bet arī masveida kiberuzbrukumu valsts funkcionēšanai svarīgiem resursiem, ko Igaunijā uzskata par Maskavas organizētu. Kross Krievijā ir persona non grata.

“Gruzija bija daļa no plāna, loģisks tā elements. Ja kāds būtu rūpīgi iedziļinājies tajā, ko Krievijas vadība tolaik rakstīja un teica, jau tad būtu ieraudzījis no mūsu pieredzes būtiski atšķirīgu ainu. Pasaulē, kādu to redz Kremlis, Krieviju tiešām iekļauj naidīgi spēki, dekadentie Rietumi, geji, nacisti, eiropieši, kas grib pazemot Krieviju un ierādīt tai īsto vietu. Šai pazemošanai bija jābeidzas. Un 2008. gada NATO galotņu sanāksme Bukarestē bija pa­grieziena punkts, kurā ASV prezidents nedabūja to, ko vēlējās, bet Krievijas prezidents dabūja,” saka Kross. “Bušs vēlējās plānu Gruzijas un Ukrainas sagatavošanai dalībai NATO; Putins pārliecināja eiropiešus, ka tā nav laba doma. Manuprāt, tas iedrošināja Krieviju nolemt, ka laiks NATO paplašināšanai pielikt punktu. Un, lai ko teiktu Briselē vai Vašingtonā, viņam tas izdevās. NATO paplašināšana ir beigusies.”

Pēc Krosa pieminētā “pagrieziena punkta” sekoja piecu dienu karš 2008. gada vasarā, kad Gruzija pazaudēja cerības uz integrāciju Rietumos un divas teritorijas, Abhāziju un Dienvidosetiju, bet Krievija – neagresīvas valsts tēlu. “Tas bija informācijas karš, bet samērā primitīvs. Tiesa, televīzijai jau tad bija milzu nozīme. Chinvali vēl pirms karaspēka ieradās 60 Krievijas žurnālistu, gaidot, kad sāksies karš. Bet maldināšanas operācijas izdodas tikai tad, ja tevi nepieķer. Citādi tie ir meli. Ja Krievijas sūtnis ANO stāsta, ka Gori nav Krievijas tanku, bet nākamais kadrs CNN ir tiešraide, kurā pa pilsētu braukā krievu tanki, tas izskatās smieklīgi,” saka Kross. “Turklāt viņi ļoti neprasmīgi darbojās sociālajos tīklos. Taču viņi no savām kļūdām ir mācījušies. Pamatīgi mācījušies. Tie žurnālisti, kas dodas uz Ukrainu, jau ir karavīri: reizē ar videokameru viņi ieved arī raķešu palaišanas iekārtu.”

Biju gandrīz nolēmusi neko nerakstīt par sociālajiem tīkliem un troļļiem – apmaksātiem komentētājiem, kuru darbs ir katru interneta diskusiju novest līdz bezjēdzībai un izplatīt priekšā uzrakstītus vēstījumus, piemēram: Amerika ir slikta, Putins ir labs, Ukrainā karo NATO karavīri, Maidans ir fašisti, Borisu Ņemcovu nogalināja savējie. Ir lasītas neskaitāmas publikācijas par troļļu fabriku Sanktpēterburgā, kurā ap 600 cilvēku 12 stundu garās dienas un nakts maiņās raksta komentārus, par to saņemot 600–700 eiro mēnesī. Likās bezjēdzīgi pētīt, vai tie darbojas arī Latvijā, kur ikviens, kurš kaut reizi iegājis interneta komentāros, par to var pārliecināties pats. Apvaicājos Delfi.lv galvenajam redaktoram Ingum Bērziņam. Viņš saka, ka komentāru sadaļā ieejot tikai 5–7% visu apmeklētāju, tātad troļļu pašreizējā mērķauditorija Latvijā ir samērā neliela. “Tēmas ir diezgan vienkāršas un vienmēr vienādas: Latvijā viss ir sačakarēts, rūpniecība ir mirusi, visu kultūru mums atnesusi jaukā krievu tauta un PSRS,” saka Bērziņš.

Kā piemēru Bērziņš min rakstu par Baltijas valstu prezidentu attiecībām ar Krieviju. Raksts publicēts 6.30, un pirmie desmit komentāri parādījušies uzreiz. “Piekritu, Ilvess un Grībuskaite Krievijas draudi un Ienadnieki,” pirmajā komentārā raksta “kad” (saglabāta oriģinālā rakstība). Nākamais: “Izskatās, ka Grībauskaitei attiecībā uz Krieviju jau ir patoloģija.” Tam seko “ko”: “Gībauskaite un Ilvess atbalsta zilos, tapec nulles”. “Milions re4izes labāk būt komunistam nekā p.. ederastam.” Komentārus aktīvi piedāvā tādi personāži kā Andrey Andreyeff, Alex Fortune un tamlīdzīgi, pludo “Gribauskaite čekiste”, “sorosīdi” un pārējais standarta repertuārs.

Taču šī raksta sākotnēji iecerētajā nodošanas dienā Radio Brīvā Eiropa krievu redakcijas vietnē parādījās raksts, kurā troļļu fabrikā divus mēnešus nostrādājis blogeris atsedz šīs industrijas darbības metodi. Kā jau katrā lielā uzņēmumā, arī troļļu fabrikā ir daudz nodaļu. Viena atbild par Livejournal, cita par ārzemju mediju vietnēm, cita par Facebook, ceturtajā ražo video, piektajā karikatūras un bildītes, un tā tālāk. Minūti nokavē darbu – 500 rubļu no algas nost. Puisis bija strādājis “iekšējam tirgum” – pēc alfabētiska saraksta publicējis komentārus Krievijas pašvaldību forumos. Viņa nodaļā bijis 20 cilvēku, kuri katru dienu sadalījušies komandās pa trim. Forumā parādās ziņa. Pirmais notēlo “ļauno”, kas it kā nepiekrīt rakstītajam un lamā varu. Pārējie divi metas diskusijā – nav taisnība, viss ir citādi, un pievieno bildīti vai saiti uz vietu, kur atrodama “pareizā informācija”. Ļaunais, bildīte, saite. Ļaunais, bildīte, saite. Un tā visu dienu, pēc alfabēta cauri visu Krievijas pašvaldību lapām. Nav svarīgi, cik apmeklētāju. Gan jau kāds uzķersies.

Taču jaudas ziņā internets tālu atpaliek no informācijas kara arsenāla galvenā ieroča – televīzijas, kuras pārņemšana Kremļa kontrolē bija viens no pirmajiem Putina darbiem. Bez totālas kontroles pār informāciju propagandas mašīna buksētu, jo tūlīt pat parādītos citi informācijas avoti, no kuriem uzreiz kļūtu skaidrs, ka, piemēram, neviens ukraiņu karavīrs nekādu puisēnu Slovjanskā krustā nav sitis (tas laikam gan ir slavenākais melu gadījums Ukrainas kara laikā). “Krievijas telekanālu tirgus ir kā Putina zoodārzs,” saka Jevgeņijs Kiseļovs, pēdējais NTV direktors pirms tā nonākšanas Gazprom kontrolē; kopš 2008. gada viņš dzīvo Kijevā un vada raidījumu kanālā Inter TV. “Lūk, šajā krātiņā ir valsts mediji. Šeit – tie, kas it kā nav valsts mediji, bet patiesībā tādi ir, jo pieder uzņēmumiem, kuru akciju kontrolpakete ir valsts rokās. Trešajā krātiņā – privātie mediji, kurus kontrolē uzņēmēji – Putina draugi, tādi kā Ališers Usmanovs vai brāļi Kovaļčuki. Un te īpašais krātiņš naiviem Rietumu politiķiem, kuri joprojām tic, ka ar Putinu ir iespējams vienoties par kaut kādiem kompromisiem: Eho Moskvi, Novaja Gazeta, TV Doždj.”

Ar Kiseļovu satiekos Viļņā, kur ikgadējais ārpolitikas speciālistu un politiķu forums šoziem izskatās pēc Krievijas opozīcijas saieta. Galvenais runātājs: Putina apžēlotais, Šveicē dzīvojošais bijušais naftas oligarhs Mihails Hodorkovskis. Viesu vidū bijušais Krievijas premjers, tagad viens no opozīcijas līderiem Mihails Kasjanovs, Artemijs Troickis, kurš pārcēlies uz Tallinu un tur strādā Dānijas valdības izveidotā TV kanālā krieviem, Putina kritiķis akadēmiķis Andrejs Piontkovskis un citi. Pēdējā brīdī neierodas Boriss Ņemcovs un Eho Moskvi galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs. Galvenais jautājums – ko iesākt ar Putina Krieviju, tostarp tās kontrolētās televīzijas spēku?

Kiseļovs, ģērbies melnā samta žaketē un rozā kreklā, ir viens no galvenajiem runātājiem diskusijā par televīziju. Viņš salīdzina Maskavas starptautisko kanālu RT (agrāk Russia Today) ar Trešā reiha propagandu un retoriski jautā, vai kāds būtu ļāvis Gebelsa radio raidīt angliski Londonā vai Vašingtonā. Kiseļovs noraida RT reklāmas saukli, ka tā vienkārši piedāvā “citu skatpunktu”: “Tas nav nekāds cits skatpunkts, tā ir propagandas organizācija, kas aizstāv tādas valsts politiskās intereses, kura šobrīd apdraud Eiropas drošību un ved atklāti ksenofobisku un pretrietumniecisku politiku. Tie nav žurnālisti, tie ir apmaksāti propagandisti valsts dienestā, kuri skalo smadzenes iedzīvotājiem Rietumos. Ziniet, manuprāt, ar Putina režīmu, tostarp putiniskajiem medijiem, sen viss ir skaidrs. Ar viņiem vajag cīnīties, nevis spriest, kas tur notiek.”

Krievija nodibināja RT 2005. gadā, bet plašāku starptautisku ievērību kanāls pirmoreiz izpelnījās Gruzijas kara laikā ar reportāžām par gruzīnu it kā pastrādātajām zvērībām pret osetīniem un abhāziem. Auditēti RT auditorijas dati nav pieejami, bet kanāls pats apgalvo, ka to var redzēt ap 700 miljoniem skatītāju vairāk nekā simt valstīs. Tas raida angliski, spāniski, arābiski un, sākot no šī gada, interneta platformā arī vāciski (plānots arī franciski). Mans iecienītākais stāsts ir no spāņu versijas: Ebolas vīrusu esot izgudrojuši amerikāņi.

RT “mazākais brālis” ir valsts ziņu aģentūra Rossija Segodņa, kas apvieno reformēto ziņu aģentūru RIA Novosti un raidstaciju Voice of Russia. Aģentūru vada par Krievijas galveno propagandistu dēvētais Dmitrijs Kiseļovs. Viņa jaunākais produkts ir ziņu aģentūra un radio Sputnik News. Tā raidīšot 30 valodās 34 valstīs. Rīga kopā ar pārējo Baltijas valstu galvaspilsētām un Kijevu tiek minētas kā pirmās vietas, kurās tiks atvērti aģentūras biroji, bet ziņas par to, kad tas notiks, ir pretrunīgas.

Abu mediju namu budžets šim gadam ir 19,6 miljardi rubļu (286 miljoni eiro), bet to ietekmē rubļa kursa straujās maiņas. Krievijas žurnālisti stāsta, ka RT uz citu mediju fona piedāvājusi lielas algas žurnālistiem iesācējiem, kuriem mazāk rūp sava profesionālā reputācija un kuri vieglāk pakļaujas izkropļotām redakcionālām prasībām.

Mazāk pamanīts ir trešais RT produkts – Berlīnē bāzētā video aģentūra Ruptly, kura ik dienu starptautiskajiem medijiem piedāvā desmitiem materiālu, no kuriem daļu nekur citur neatrast. Piemēram, sižets par ikmēneša piketu Briselē Odesas traģēdijas upuru piemiņai, kurā parasti stāv eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka un vēl kādi 5–20 cilvēki. Taču tas ļauj apgalvot, ka Eiropas galvaspilsētās šī Ukrainas notikumu traģiskā epizode nav aizmirsta.

Jaunā mediju konglomerāta budžets neietver virkni citu Rietumu sabiedriskās domas apstrādei paredzētu pasākumu: līgumus par Krievijas tēla veidošanu ārzemēs ar starptautiskajām PR aģentūrām Ketchum (šī gada martā tā no līguma atteicās) un GK Plus, kas Briselē pārstāv arī Gazprom, Krievijas valdības avīzes ražotos pielikumus Russia Beyond The Headlines vadošajos Rietumu laikrakstos un citus.

“RT ir Krievijas mēģinājums mainīt veidu, kādā Rietumi skatās uz lietām. Tā spēlē uz Rietumos tik spēcīgajām bezspēcības un vilšanās sajūtām – sabiedrība ir vīlusies politiskajā iekārtā, vainojot to finansiālajā sabrukumā un karos, kas ne pie kā laba nenoved,” intervijā filmai saka britu žurnālists un publicists Edvards Lūkass, kurš labi pārzina Krieviju un Austrumeiropu.

“Tāpat tā spēlē arī uz sajūtu, ka lielie mediji nestāsta, kas patiesībā notiek, ka notikumiem ir otra puse, kas tiek noklusēta. Paradokss ir tas, ka šie Rietumu skatītāji savās alkās noskaidrot patiesību uzķeras uz tīriem meliem. Aukstā kara laikā mums visai labi izdevās tam pretoties. Cilvēki teica: “Tas ir Maskavas radio, tā ir propaganda, mēs to neuztveram nopietni.” Taču tagad šīs ziņas tiek gludi pasniegtas un izskatās pēc Rietumu ziņām, kur viens saka X un otrs Y, tāpēc cilvēki domā, ka kaut kādai patiesībai tajās ir jābūt. Bet patiesība ir tāda, ka ļoti bieži šīs ziņas ir vai nu vienkārši izdomātas, vai pasniegtas maldinošā veidā.”

Viens no labākajiem Krievijas televīzijas maldināšanas tehnoloģiju pārzinātājiem ir Jevgens Fedčenko. Pirms kara viņš vadīja vienu no Kijevas žurnālistikas skolām. Pēc Krimas aneksijas, redzot, cik daudz interneta resursu strādā par labu Krievijas propagandai un cik maz – tās atspēkošanai, Fedčenko ar ko­lēģiem radīja stopfake.org. Interneta vietne, kuras birojs aizņem pāris istabu vienā no Kijevas augstskolām un kura darbojas, lielā mērā pateicoties studentiem un lasītājiem, kas iesūta melu piemērus, pieķērusi Krievijas medijus viltotu fotogrāfiju izmantošanā no citiem konfliktiem, piemēram, Sīrijas, Turcijas un pat Tjaņaņmeņas laukuma un fantastikas žanra filmu uzņemšanas laukumiem (“ukraiņu kareive ēd miruša Krievijas karavīra roku”). Stopfake atmaskojusi Krievijas TV kanālos ceļojošos “aktierus”: piemēram, kāda sieviete vienu dienu parādījās ziņu sižetos kā no “banderiešiem” bēgoša Kijevas iedzīvotāja, otru dienu – kā Odesas traģēdijā cietusī, trešo dienu – kā antimaidana demonstrante, bet ceturto – kā Luganskas neatkarības referenduma vēlēšanu komisijas locekle (tieši šo sievieti, Marinu Cipko, ukraiņi pamanījās aizturēt īsi pirms raksta nodošanas).

Fedčenko stāsta, ka Krievijas medijiem “Ukrainas frontē” bijuši divi galvenie uzdevumi. Iekšpolitiskai lietošanai tikuši ģenerēti mīti. Pirmais bijis mīts par Ukrainu kā neizdevušos, nenotikušu valsti. Otrs – mīts par ekonomisko sabrukumu, pie kā novedīs apvērsuma rezultātā varu pārņēmušie fašisti Kijevā. Trešais – par gaidāmajām represijām pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem un draudiem Krievijas militārajiem objektiem Krimā. Sākumā Krievijas propaganda balstījusies tikai uz meliem, taču drīz vien tā pārgājusi augstākā pakāpē: tagad tā ir melu, puspatiesību un patiesības mistrojums, kurā jau vairs nav iespējams nošķirt, kas ir kas.

Savukārt ārvalstu auditorijai domātajā informācijā akcenti bijuši citi. Galvenais uzdevums bijis radīt pēc iespējas vairāk versiju, citu par citu neticamāku, lai skatītājs apjuktu. “Viņi producē dažādus stāstus dažādām auditorijām,” saka Fedčenko, kurš nesen bija ieradies Rīgā uz kārtējo domu apmaiņu par pretošanos Krievijas propagandai. “Krievijas mūsdienu propaganda ir absolūti neideoloģiska, un tāpēc tā ir tik veiksmīga dažādās pasaules vietās. Ja kādā valstī cilvēki jūtas ekonomiski nedroši, viņi to izmantos. Ja citur kāds cīnās pret valdību, viņi attīstīs šo stāstu. Ja kaut kur cilvēkiem nepatīk aizsardzības budžeta palielināšana, viņi sarīkos piketu un uztaisīs stāstu par to. Iekšējā patēriņa akcenti būs citi: impērijas atdzimšana, izsliešanās stāvus, militārā varenība, atkal dominējam kosmosā, mums ir visvairāk kodolieroču.”

Labākā ilustrācija tēzei par informācijas karu, kurā ideoloģiski pretinieki vienojas kopējā frontē ar Putinu, ir fotogrāfija ar Krimas referenduma “starptautiskajiem novērotājiem”. Blakus bijušajai komunistei Ždanokai, kas Eiropas Parlamentā darbojas kreiso spēku frakcijā, stāv galēji labējo spēku pārstāvji no Austrijas Brīvības partijas, Bulgārijas Ataka, Francijas Nacionālās frontes, Beļģijas Vlaams Belang, Ungārijas Jobbik. Turpat arī galēji kreisie Die Linke no Vācijas, krievu un grieķu komunisti, somu neostaļinists un bijušie poļu un spāņu neonacisti. Starptautiskās organizācijas, tostarp Eiropas Parlaments, referendumu neatzina par leģitīmu, taču Krievijas TV acīs tam nebija ne mazākās nozīmes. Lūk, Rietumu politiķi, kuri to atzīst par nevainojamu! Un, ja tu sēdi Argentīnā un skaties sižetu, kurā neviens nepasaka, kas ir šie cilvēki, kuri runā par tautu tiesībām uz pašnoteikšanos, nemaz nav grūti viņiem piekrist.

“Viņiem ir līdzīgas idejas: pret Eiropas Savienību, Rietumiem, par konservatīvām vērtībām, par kaut kādu alternatīvu pasauli, kuru zināmā mērā šobrīd rada Putins,” saka poļu rakstnieks un žurnālists Mihals Kacevičs, kurš pētījis Krimas referenduma “novērotāju” no Polijas darbību. “Viņi atklāti saka, ka Putins ir viņu varonis. Jaunais poļu eiroskeptiķu līderis Janušs Korvins-Mike pēc Krimas referenduma, pēc visa Ukrainā notikušā tā arī pateica: “Putinam ir taisnība.””

Neviens vēl nav pienācīgi izpētījis, no kurienes Eiropas galēji labējās un kreisās kustības saņem finansējumu. To kontrolēt neļauj dažādie Eiropas likumi par partiju finansējumu: Latvijā partiju vēlēšanu kampaņas no ārzemēm finansēt nedrīkst, tās arī nevar aizņemties naudu bankā, bet Francijā, piemēram, var. Un tā Marinas Lepenas Nacionālā fronte savai vēlēšanu kampaņai aizņemas deviņus miljonus eiro no First Czech-Russian Bank, kuru Čehijas izlūkdienesti tur aizdomās par sakariem ar krievu slepenajiem dienestiem vai organizēto noziedzību, kas mūsdienu Krievijā ne vienmēr ir viegli atšķirami.

Veidi, kā Eiropas politiķi un sabiedriskie darbinieki kļūst par Krievijas skaļruņiem propagandas karā, ir dažādi. Var vienkārši par naudu, kā bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Vēl atrazdamies kanclera amatā, viņš bīdīja Nord Stream cauruļvadu projektu Krievijas gāzes tiešai piegādei uz Vāciju, apejot tranzītvalstis. Savukārt uzreiz pēc zaudējuma vēlēšanās Angelai Merkelei viņš pēc Gazprom uzaicinājuma nonāca konsorcijā vadošā amatā.

Var arī par naudu un ideoloģisku atbalstu dvēseliskās krievu pasaules celtniecībai – kā Tallinā 2010. gadā, kad tur nogranda lielākais politiskais skandāls atjaunotās Igaunijas vēsturē. Igaunijas drošības policija (KAPO) paziņoja, ka prokrieviskās Centra partijas līderis Edgars Savisārs prasījis trīs miljonus eiro vēlēšanu kampaņai Putina tuvākā loka cilvēkam, tagad valstij piederošā dzelzceļa milzeņa Krievijas Dzelzceļš vadītājam Vladimiram Jakuņinam. Ātri tapa shēma, kā naudas ieskaitīšanu padarīt likumīgu, – to pamatoja ar pareizticīgo baznīcas celtniecību krievu apdzīvotā Tallinas priekšpilsētā. Beigās baznīcu arī uzcēla, slēdzot līgumus ar vienu no daudzajiem Jakuņina pārraudzītajiem privātajiem fondiem. Lai palīdzētu Savisāra kampaņai, baznīca tika atklāta vairākas reizes.

Un tur, kur Kremlis nevar finansēt “pa tiešo”, var finansēt esošas, leģitīmas nevalstiskās organizācijas – vai izveidot jaunas, kurām Krievijas finansējums nereti ir vienīgais ienākumu avots un pastāvēšanas jēga. To mērķis citastarp ir pārstāvēt Krievijas intereses arī starptautiskajās organizācijās.

Bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens bija pirmais Rietumu politiķis, kurš runāja par Krievijas finansējumu NVO, lai ietekmētu lēmumus enerģētikā. Kā piemēru viņš minēja skaļās, labi organizētās protesta akcijas pret slānekļa gāzes ieguves plāniem, kas samazinātu Eiropas atkarību no vēl viena Krievijas ieroča – Gazprom varas. Uzrādīt konkrētus pierādījumus viņš gan nespēja.

Ar Rasmusenu satiekamies Kopenhāgenā, kur viņš atvēris konsultāciju firmu. Arī tagad viņš nav gatavs lielākai konkrētībai, lai gan atklātībā sāk parādīties ziņas par to, kā ietekmēti enerģētikas projekti Rumānijā un Bulgārijā (ar “maigās varas” fonda Russkij Mir atbalstu aktīvistiem) un finansētas vides aizsardzības organizācijas ASV. “Krievijas interesēs ir saglabāt Eiropas atkarību no Krievijas resursiem un par katru cenu novērst alternatīvu rašanos. Mums nevajadzētu būt naiviem: NVO sektors ir Krievijas hibrīdkara daļa. Tas ir daudz gudrāks kara veids nekā jebkas, ko mēs līdz šim esam redzējuši.”

Baltijā visi četri Kremļa maigās varas fondi – Rossotrudņičestvo, Russkij Mir, Tautiešu atbalsta fonds, Gorčakova fonds tautas diplomātijai – darbojas jau kopš to dibināšanas 2007.–2011. gadā. Tiesa, Latvijas iestādes nedod atļauju galvenā fonda, Rossotrudņičestvo, oficiālās pārstāvniecības atvēršanai Rīgā, bet tā darbojas Krievijas vēstniecības paspārnē. “Mēs uzskatām, ka šīs organizācijas mērķis ir nevis veicināt kultūras sakarus un publisko diplomātiju tās labākajā izpratnē, bet vairāk nodarboties ar Krievijas politikas īstenošanu, izmantojot gan vietējo krievu kopienu, gan visu veidu politikas ietekmes instrumentus,” saka ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. “Par to liek domāt finanšu plūsmas, arī citu valstu pieredze, kur notiek aktīvs darbs ar krievu kopienu un cilvēkiem, kas tā vai citādi simpatizē Krievijas politikas kursam.”

Fondu centrālie biroji Maskavā gada garumā atteicās atbildēt uz vairākkārt uzdotiem jautājumiem par finansējuma saņēmējiem ārpus Krievijas. Salasot informācijas druskas no dažādiem oficiāliem avotiem un intervijām, var aplēst, ka Krievijas oficiālie izdevumi NVO atbalstam ārzemēs ir ap 100 miljoniem eiro gadā.

Latvijā naudas saņēmējus palīdz identificēt likumos pieprasītais augstais atklātības līmenis par NVO finansēm. 2012. gadā Re:Baltica izpētīja, ka Russkij Mir četros gados vismaz 20 Latvijas NVO kopsummā atvēlējis ap 170 000 eiro. Šogad līdzīgā veidā tika izpētīts Tautiešu atbalsta fonds. Latvijā granti nonākuši šaura, bet izteiksmīga pulciņa rokās. Lielākais saņēmējs ir Ždanokas dibinātā un ilgus gadus pašas uzturētā Latvijas Cilvēktiesību komiteja, kuras līdzpriekšsēdētājs ir viņas palīgs Eiropas Parlamentā Aleksandrs Kuzmins. Stipendiātu sarakstā seko kādreizējās SC deputātes Nepilsoņu kongresa aktīvistes Elizabetes Krivcovas organizācija, kurai piešķirta nauda līdzdalībai starptautiskas organizācijas sanāksmē. Trešais saņēmējs – Baltijas vēsturisko un sociāli politisko pētījumu centrs, kuru vada Krievijas vēstniecības ieceltais tautiešu koordinators Viktors Guščins. Finansējuma mērķis: izdot monogrāfiju angļu valodā par Latvijas netaisno izturēšanos pret nepilsoņiem.

Ceturtais ir Aleksandra Gapoņenko Eiropas pētījumu institūts, kas centīgi ražo gan izdevumus par nepilsoņu apspiešanu un etnisko spriedzi Baltijā, gan dokumentālas filmas. Ar Gapoņenko, kurš ir arī Nepilsoņu kongresa un Latvijas antinacistiskās komitejas vadībā, saruna par Krievijas finansējumu un Kremļa ārpolitikas izplatīšanu mums izvēršas visdīvainākā. Vispirms viņš mani pēc informācijas sūta uz ASV vēstniecību, jo es esot CIP spiedze (pietiek ar Uzņēmumu reģistru, kur organizācijas Re:Baltica 2013. gada pārskatā redzama grantu summa nedaudz virs 25 000 latu). Pēc tam Gapoņenko paziņo, ka uz mācībām Rīgā iebraukušie ASV tanki ir šeit, lai celtu koncentrācijas nometnes un iznīcinātu vietējos krievus. Kad lūdzu kaut vienu pierādījumu, Gapoņenko paziņo, ka tāds ir viņa viedoklis un viņš esot “pret okupāciju”.

Piektais ir Eiropas demokrātijas attīstības centrs, kas saņēmis finansējumu “lieliem informatīvi analītiskiem projektiem”. Viens no tā dibinātājiem un amatpersonām ir Valerijs Engels – Krievijas pilsonis, pēc specialitātes vēsturnieks, kurš no nekustamo īpašumu tirgošanas brīvajā laikā pilda starptautiskās kustības Pasaule bez nacisma (PBN) viceprezidenta pienākumus.

Lielākā daļa minēto organizāciju ir PBN dibinātāji vai biedri, kurus pēdējā gada laikā esmu satikusi gan EDSO cilvēktiesību konferencē Varšavā sūdzamies par krievu skolu reformu, nepilsoņu slikto materiālo stāvokli un krievu kultūras nīdēšanu vai runājam par fašisma atdzimšanu Ukrainā, gan dažādos pasākumos Kijevā.

Ilgu laiku man likās, ka 90% no Krievijas finansētajām informācijas kara dalībnieku darbībām ir nejēdzīga naudas šķiešana: tiek atbalstīti margināli politiķi, kam nav ietekmes, tiek ražotas NVO kā barotnes “tautiešu politikas” īstenotājiem, kuri daļu naudas droši vien vienkārši nosper, grāmatas un filmas ir tik acīm­­redzami primitīvas, ka neviens normāls cilvēks tām netic.

Taču manu pašpārliecinātību izmainīja trīs gadījumi.

Vispirms tā bija saruna ar pazīstamu Donbasa žurnālistu Oleksiju Mazuru, kurš ilgus gadus strādāja Doņeckā. Kad sākās karš, separātisti viņu pasludināja par nodevēju un izsludināja meklēšanā, tāpēc viņš tagad strādā Kijevā. Viņš arī pastāstīja, kā Krievijas “maigā vara” darbojās Ukrainā pirms kara sākšanās. “Pirms kara bija gan Russkij Mir aktivitātes, gan skolotājus veda uz Maskavu mācīties krievu valodu, izdeva dīvainas grāmatiņas. Mēs kā vietējā televīzija gadiem ilgi filmējām prokrieviskos margināļus un NVO demonstrācijas,” viņš stāstīja. “Tagad mūsu kādreizējie varoņi visi ir ministri tā saucamajās Doņeckas un Luganskas tautas republikās.”

Kolēģi no Gruzijas, kas bija filmējuši Krimas “referendumu”, stāstīja, ka sacelšanās pret Ukrainas varu sākumā kūrēta no Maskavas nama Krimā. Iespējams, arī ieročus dalīja tieši no turienes. Vēlāk jūtūbā uzgāju video ar bruņutransportieri, kas izbrauc no Maskavas nama pagalma Sevastopolē. ASV Valsts departamentam nozagtajās telegrammās Wikileaks var lasīt 2006. gadā rakstīto par Krievijas atbalstu separātismam Krimā: “Gandrīz visi mūsu sarunu biedri atzīst, ka prokrieviskie spēki Krimā, kuri darbojas pēc Maskavas norādēm un par tās naudu, pēc oranžās revolūcijas sistemātiski centušies palielināt sadzīves saspīlējumu, ciniski kurinot etnisko krievu šovinismu pret Krimas tatāriem un etniskajiem ukraiņiem, manipulējot ar krievu valodas statusu, NATO un tatāru draudiem “slāviem”. Tas ir apzināts mēģinājums destabilizēt Krimu, vājināt Ukrainu, novērst tās virzību uz Rietumu organizācijām, tādām kā ES un NATO. Lai gan prokrievisko aktīvistu skaits Krimā ir relatīvi zems, fokuss ir uz sabiedriskās domas manipulāciju un informācijas telpas kontroli, kas pagaidām noris diezgan sekmīgi.”

Manu viedokli izmainīja arī Debaļcevē karojuša Krievijas regulārās armijas karavīra intervija laikrakstā Novaja Gazeta. Viņš bija burjats, budists, jauniņš. Pietiekami naivs, lai no žurnālistes neslēptu ne žetonu, ne armijas daļas numuru, maršrutus un darbības. No foto pretī lūkojās pilnībā marlē nosaitēta galva un rokas. No lūpu kaktiņa, pūloties pasmaidīt, tecēja asinis. Puisis bija smagi apdedzis tankā. Žurnāliste viņam vaicāja, kā tas ir: šaut uz citu cilvēku. Un puisis stāstīja – jā, grūti, skaidri saproti, ka pretī dzīva radība, tāda pati kā tu. Bet tad iedomājoties par to, ko redzējis Krievijas TV par ukraiņu zvērībām pret civilajiem, un šaujot.

Taču izšķiroša manas attieksmes maiņā bija Krievijas bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieka Valerija Gerasimova runa Militāro zinātņu akadēmijā Maskavā 2013. gada janvārī, ko vēlāk sāka dēvēt par Gerasimova doktrīnu. Tās būtība: noteiktos apstākļos nemilitāras metodes – politiski, ekonomiski, humanitāri, informatīvi un citi līdzekļi – stratēģisko mērķu sasniegšanai ir efektīvāki par armiju. Pie metodēm viņš min koalīciju un alianšu veidošanu, politiska un diplomātiska spiediena pielietošanu, ekonomiskas sankcijas, diplomātisko attiecību pārtraukšanu, politiskās opozīcijas veidošanu un tās aktīvistu atbalstu, politiskās un militārās elites maiņu. To savieno ar protesta potenciālu attiecīgajās teritorijās, ko atbalsta ar specoperācijām, lai vājinātu pretinieka pozīcijas gan pirms kara, gan sarunām. Gadu vēlāk šo metodi redzējām darbībā Krimā, un hibrīdkarš kļuva par mūsu ikdienas sarunu daļu.

Visgrūtāk šajā situācijā ir atbildēt, kāds ir Putina hibrīdkara mērķis, proti, kāpēc Kremlim šis viss ir vajadzīgs, un līdz ar to: kā cīnīties? Ir desmitiem versiju – alternatīva PSRS kā Eirāzijas savienība, ES valstu destabilizācija kā līdzeklis, kas liktu Rietumiem sākt sarunas par tikai Krieviju interesējošiem jautājumiem un vadoties pēc tās noteikumiem, atgriešanās pie reālpolitikas ar ietekmes zonām, Putina trakums –, bet visas šīs versijas veido iepriekšējā pieredze, nevis zināšanas par to, kā domā Putins un viņa ļoti šaurais padomnieku loks. Mēs nezinām, kas veido informatīvā kara ierindnieku kaujas plānu, kā tos vada un kāpēc.

Pēdējo reizi ar “antifašistiem” sastapos 16. martā pie Brīvības pieminekļa, kur tie baltos tērpos tēloja “nacisma dezinfektorus” un birstēja asfaltu pieminekļa priekšā. Lai iekļūtu simtiem policistu nožogotajā teritorijā pie pieminekļa, presei jau vairākus gadus liek valkāt oranži luminiscējošas vestes. Kad “antifašisti” tuvojas piemineklim, TV kameras un fotogrāfi ir kā oranža siena, aiz kuras nāk maza saujiņa baltu tēlu. Pirms šī pasākuma Latvijas Drošības policija izdarīja ko neparastu: tā paziņoja, ka Tautiešu atbalsta fonds piešķīris 25 000 eiro Briselē reģistrētai NVO, kas noslēgusi līgumu ar Latvijas organizāciju par pseidozinātniskas konferences organizēšanu un ielu pasākumiem Rīgā (attiecīgās NVO pārstāve Ždanoka noliedz, ka naudu būtu saņēmusi, – esot tikai prasījuši Tautiešu fondam, bet saņemts atteikums. Taču iepriekšējā Re:Baltica pētījumā noskaidrojām, ka no Russkij Mir viņas organizācijas saņēmušas ap 30 000 eiro krievu valodas virzīšanai par ES oficiālo valodu).

“Antifašistu” pasākumos pamanīju cilvēku, kurš neiztrūkstoši bijis klāt katrā 16. marta ieskaņas konferencē – Simona Vīzentāla centra vadītāju Efraimu Zurofu. Iejucis starp gājiena skatītājiem aiz policijas barjerām, Zurofs kopā ar savu draugu vēsturnieku Dovidu Kacu stāvēja zem Brīvības pieminekļa alejas kokiem. Bijis starp Pasaule bez nacisma dibinātājiem un prezidija locekļiem, tagad viņš no šīs organizācijas esot izstājies. Krievijas finansējums daļai organizācijas biedru neesot spēlējis lomu viņa apsvērumos, jo viņš par to neesot zinājis un pats neko neesot saņēmis. Neesot saskanējuši viedokļi par to, kā vislabāk cīnīties pret nacismu: Zurofs uzskatījis, ka galvenais akcents jāliek uz izglītību un atgādināšanu par holokaustu, savukārt “viņi tam piegāja nekorekti un tērēja daudz naudas neproduktīvām darbībām”.

“Tagad politika tiek jaukta kopā ar vēsturi: ja es esmu pret Waffen-SS, tas nenozīmē, ka esmu par Putinu, par Krieviju vai par Krievijas iebrukumu Latvijā. Nekas nevar būt tālāk no patiesības,” viņš saka. Zurofam esot svarīgi ierasties Rīgā “un protestēt klusējot”, jo viņš neatzīst leģionārus par cīnītājiem par brīvu Latviju un uzskata šādu interpretāciju par mēģinājumu pārrakstīt vēsturi. “No mūsu viedokļa krieviem ir taisnība, kad viņi izsaka noteiktus spriedumus par fašisma atdzimšanu. Bet Krievija nenāk ar tīrām rokām – tā nav atvainojusies par komunismu, nav samaksājusi kompensācijas tā upuriem. Tā neatzīst un nepiemin holokausta upurus. Tāpēc viņiem vismazāk vajadzētu klaigāt.”

Neilgi pēc mūsu sarunas pie abiem pienāk “antifašists” Josifs Korens. Zurofa draugs Kacs vēlas nofotografēt Korenu dezinfektora kostīmā, kamēr pats Zurofs smejoties aizgriežas: “Paklau, tev ir tavi uzdevumi dzīvē, un man ir manējie, okei?” “Vai te ir kāds ārzemju medijs?” Korenam jautā Kacs. Pēc apstiprinošas atbildes viņš iesaucas: “Labi!”

Vakarā pienākuma pēc paskatījos Krievijas TV ziņu kanālus. Pēc nedēļu ilgas pazušanas atradies Putins. Uz šī fona ziņu par “ikgadējo nacistu maršu Rīgas centrā” ir neierasti maz. Vai arī cita iemesla dēļ. Kurš gan miglā to var skaidri pateikt.

Sanita Jemberga, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica

Topošā dokumentālā filma “Bīstamie sakari” ir Re:Baltica, kā arī studiju Mistrus Media (Latvija), AllFilm (Igaunija), Monoklis (Lietuva) kopražojums. Raksta tapšanā palīdzējuši Inga Spriņģe, Arta Ģiga, Gints Grūbe, Juris Pakalniņš, Elīna Gediņa-Ducena, Guntars Valdmanis, Miks Salu, Antons Lisenkovs un daudzi citi.