Skats uz kalnu

Nekad nebiju domājis, ka nonākšu šeit. Tā jau ir, ja brauc divatā, trijatā vai četratā – katram savi maršruti un vēlmes. Pirmais mani iztrūcināja spēcīgs sitiens pa mašīnas apakšu – ātruma valnis gandrīz izļodzīja piekari, un kā gan es varēju to redzēt, ja acīs spīdēja spoža saule. Un visu laiku bija jāskatās uz draudīgo, kā dzīsla vaļā uzplēsto upi, kuras stāvajos krastos izvijās ceļš. Tā nebija aizsalusi un draudēja ierīt katru neuzmanīgu braucēju, kurš uz slidenā ceļa varēja nenovaldīt stūri. Tas varēja notikt kuru katru brīdi, un līdzeni sasistās dēļu barjeras neiedvesa nekādu drošību. Ne es biju domājis, ne gaidījis iegriezties šajā apšaubāmajā strupceļā.

Vieta bija kā sprosts – no vienas puses šī lunkanā upe, no otras kalns, pretī saule, no apakšas – bīstami kūkumi, bet ar to tikai viss sākās. Šis nevēlamais mērķis izrādījās ļaužu pārpilns, vieta bija ne garāka kā pārsimt metru, tik šaura, ka knapi varēja izbraukt cauri, abas ceļa malas pilnas mašīnām. Pašā galā tādā kā kabatveida paplašinājumā atradās brīva vieta; es pamanīju tādu kā izeju – ceļu prom no šī sprosta, bet tas neviesa uzticību.

Kā lai izrāda, ka esmu šeit svešais, nepiederīgais un neiederīgais? Mašīnu noliku ar domu par glābiņu, it viss šajā vietā raisīja šaubas un jautājumus, es pārliku galvā laiku, ko būtu gatavs veltīt šādu vietu apskatei, un tas nebija ilgs, tas mazliet nomierināja. Es nolēmu šo laiku vienkārši paciest un būt par pavadoni, šoferi, kurš izkāpis no mašīnas, lai pavadītu pasažieri, bet uz kuru situācija neattiecas.

Varbūt labāk nemaz nevajadzēja kāpt, es jutos vēl sliktāk, un acumirklī aptvēru iemeslu – tas bija apkārtējo prieks un sajūsma, kuri pieblīvēja šauro braucamzonu – viņu apsārtušās un priecīgās sejas, saulē iesārtušie vaigi, aprautie un trauksmainie žesti, tikai viņiem vien zināmas īsas kustības, kas acumirklī mainīja pozu, ķermeņa izliekumu, galvas pagriezienu. Nekas te nelīdzinājās manai plūstošai un negribīgai gaitai, bet pauda iekšēju pārliecinātību un spēku, ka es uzreiz sajutos kā vispārējs apsmiekla objekts, ja jel kāds būtu uz mani paskatījies.

Cilvēki te izstaroja trenētību, pat vairāk – iekšēju garīgu spēku to panākt, tas bija redzams viņu apvaldītajās kustībās. Un tas tikai sākums, šeit lejā pie kalna, pakājē. Es negribu iedziļināties detaļās, kā tas izskatījās, – pārāk sāpīgi – visas šīs sprādzes, sarkanais tērps.

Ieraudzījis kalnu visā platumā un augstumā, es pēkšņi biju pārsteigts, ievainots un reizē nobijies no līksmes, kura varēja izrādīties lipīga. Saceļot sniega šaltis, no kalna līču loču lejā laidās mazas krāsainas figūriņas. Šaurajā pleķītī kafejnīcas priekšā kāds vīrietis atmestā jakā sēdēja pie galda un viņam priekšā bija alus kauss. Pašā gripas epidēmijas vidū! Bet varbūt viņš jau bija slims ar putnu gripu, jo te visi bija lidojoši. Runā, ka vasarā notiekot vēl briesmīgākas lietas – tad visi lidojošie pārceļoties uz ezeriem un pludmalēm, piekabina pie kājām plūdenus dēļus, ieāķējas krāsainos palagos un sākot laisties pa gaisu kā pūķi. Viņi skrienot pat pāri viļņiem un viņu virziens nav nosakāms. Tas ir iemesls, kādēļ es pēdējās vasaras neesmu peldējies.

Kādēļ es nebiju šos cilvēkus pamanījis līdz šim? Vai tāpēc, ka ierastajā dzīvē viņi ģērbjas vienkāršāk? Varbūt viņi ir izkliedēti un nemaz nav redzami? Bet kā tad viņi satiekas un pazīst cits citu? Varbūt viņi izplata smaržu, varbūt viņu starpā pastāv slepena vienošanās? Varbūt viņi nemaz nav šīs valsts pilsoņi, bet pakļaujas citiem likumiem.

Visvairāk mani kaitināja šo cilvēku prieks. Kam viņi domāja spītēt – krīzei, globālajai sasilšanai? Kopš kura laika prieks ir daļa no sabiedriskās kārtības, kurš svītrojis to no pārkāpumu saraksta? Cik veci vispār ir šie cilvēki un no kurienes viņi ieradušies? To jau varbūt nemaz nevarēja saukt par kalnu, bet līksmes oāzi – zils, zaļš, rozā, zeltains; mati, brilles, vaigi, cimdi; slēpes, švīka, līkums, skaņa – lai kāda būtu bilde un kāds ātrums, to visu varēja izjaukt, salikt kopā, un nekas nemainītos, jo tie bija mazi prieka kamolīši, kas laidās no kalna. Lielākoties viņi izvairījās, retu reizi saskārās, tikai vienreiz saskrējās, un, nolaidušies lejā, tūdaļ traucās pie kustīgiem āķiem, kas viņus atkal vilka kalnā.

Viņos skatoties, es sāku šaubīties par savu spēju uztvert realitāti. Ja es to pazītu, man vajadzēja viņus pamanīt jau agrāk. Ja tomēr viņi bija paslēpušies, tad tā nebija visa pasaule, ko pazinu. Viņi bija ielavījušies sistēmā no ārienes vai, kas vēl ļaunāk, bija pārģērbušies no iekšienes, un es nebiju to paredzējis. Visas bruņojuma kārtas, ko ap priekšstata serdi apaudzēja gadi, izrādījās plaisu pilnas. Pa tām mani sasniedza un ievainoja vispirms jau šīs stilīgās nūjas, pēc tam zābaki, ar elegantiem klipšiem aizcērtamās jakas, bet visvairāk jau kopējā līksme, kas pārsniedza pat pieklājības robežas.

Es noguru, par to visu domājot, iegāju kafejnīcā, pasūtīju kafiju – Iekšā? Ārā? Iekšā! Lūdzu! Un kas būtu bijis, ja es teiktu ārā? Tad es ielietu citā traukā, – apsēdos pie loga un sāku viņus vērot stikla aizsegā. Aiz šīs pašdisciplīnas es nojautu ko vairāk – laiku, ko viņi bija veltījuši šim mirklim agrāk un kaut kur citur. Un es uz vienu mirkli ieraudzīju laiku, to, ko nevar redzēt un nevar saprast – kas tas bija?

Tas notika pēkšņi – kalns salīgojās, kontūras novirzījās, mazo bumbiņu trajektorijas sašķēlās un viņas sāka skriet visos virzienos, varbūt salīgojos es, noreiba galva, satricinājās skats, bet tai plaisā, kas pavērās starp ieraudzīto un tikko redzēto, es saskatīju kādu brītiņu cita laika. Man likās, ka atšķirība starp mani un viņiem pastāv nevis tērpā, bet laikā, mēs esam vienkārši satikušies pie šī kalna dažādos gadsimtos. Es varēju pielēkt no galda un stāstīt viņiem, ka arī es protu vicināt rokām tā, ka visi suņi brīnās, bet vai kādu tas interesētu un kāds sāktu uzskatīt mani par savējo – ne man bija apžmiegtais tērps, ne augstas stīvas kājas, ne viegli atmetama krāšņa jaka, un sēdēju es galvu plecos ierāvis.

Tas tev par sargāšanu! – kāds vīrietis pastūma man priekšā uz galda karstvīna glāzi un paņēma no palodzes cepuri ar sarkanu bumbuli galā, nebiju pamanījis, ka tā te stāvēja. Aizgāja viņš tāpat kā bija pienācis – gāzelīgu gaitu un stīvām kājām, dimdinot ar cietajiem zābakiem pa dēļu grīdu. Viņš bija manā vecumā, un arī viņu es agrāk nekad nebiju redzējis.

Nebiju te uzkavējies pārāk ilgi, karstvīns dzisa, varbūt biju pat vairāk pievērsies sev, nekā noticējis tam, par ko liecināja skats, nebiju pat izgājis ārpus šaurā laukumiņa kalna pakājē, paspēris dažus soļus aiz barjeras, kur sākās pats kalns, ar kājām sataustījis, kā gurkst sniegs, varbūt pat pašķiebis kāju, mēģinādams iztēloties, kā būtu, ja es pats laistos no kalna. Es nebiju spēris ne mazāko soli pretī šai nogāzei, tikai redzējis to un izlicies, ka pilnībā pārzinu, sarāvies, ierāvies, uz brīdi iesprostots, pārsteigts un pārliecināts, ka redzamais ir pilnīgs izņēmums.

Pavisam mazi ar sarkanām ķiverēm, veci ar sudrabotām, slēpes kā kosmosa kuģi. Cilvēki pie āra galdiņiem, cilvēki uz kalna, lielie pa vidu, bērni gar malām, pat ne vēl skolnieki, tie pat nav bērnudārznieki, viņi laikam slēpos visu mūžu, un – kā tad! – vectēviem klēpī, ja vēl nemaz nevar nostāvēt. Pilnīgi laimīgas sejas. Daži ar termosiem, citi kafijas turziņām vai alus kausu rokā. Kad attopas, jāiet meklēt bērnus, jo jābrauc uz lidostu. Viņi noteikti zina citus kalnus tuvumā un tālumā, varbūt pat daudz lielākus. Vieni aizbrauc, citi atbrauc, runā īpašiem apzīmējumiem – Dolomīti, Lāčplēsis, handikaps, ar lāpstu, un, ja nav uz slēpēm, pārvietojas stīvām kājām, kas iespundētas bluķos.

Nu redzi, būsi uzrakstījis visu projektam vai konferencei kā nākas, – noteica bārdainis, kas sēdēja stūrī un bija mani ilgāku laiku vērojis, un gardi nosmējās, tā, ka es aiz pārsteiguma iesmējos viņam līdzi. Kāpēc ne, tā ir laba doma, un nav taču viss jāuztver liktenīgi. Pēc brīža es došos no šejienes projām, izgriezīšu no mazā ceļa uz lielā, no kura man varbūt nemaz nevajadzēja nogriezties, un došos kalnup. Un tur es atkal ieraudzīšu visu kā bijis – līdzenu horizontu, zemas debesis, vēju, un izplūdušu pasauli, kur vārnas lidos, cīnoties gandrīz uz vietas, kur man liksies, ka šī pasaule ir zaudējusi jēgu un satvaru, lai pulcētu vienkopus tik daudz priecīgu cilvēku kā lejā pie kalna. Un, jo vairāk es attālināšos no kalna, jo plakanāks kļūs horizonts, perspektīva pārvērtīsies par šauru tuneli, kas ne par matu nebūs labāks par bezizeju pie kalna, un es jutīšu, ka būšu palaidis garām iespēju pārvērsties, kaut par vismazāko zīmi apmest ap kaklu krāsainu šalli, kaut uzvilkt sarkanus cimdus, lai spītētu pats savai nolemtībai. Kas man neļāva tur lejā pārvērsties, piebiedroties, varbūt pat palikt? Kas piespieda zaudēt? Tas nebija tērpu un žestu efekts, kas atgrūda, tās nebija bailes no upes, kas iedvesmojusi visas teikas un lepnumu tuvāko simt kilometru rādiusā, tas nebija paredzējums nokrist, sasisties, tikt satriektam un samīcītam pāri skrienošo cilvēku lavīnā, – tā bija nobīšanās un negribēšana, slinkums un nedrošība kaut par vienu krunciņu pamainīt sejas grimasi, par vienu grādu novirzīt stāju, – bailes, kāda varētu sākt izskatīties pasaule, ja tu to pieņemtu.