Everesta traģiskais stāsts

“Skaidrs, ka tas, ko uz spēles liek alpīnists, viņam nozīmē ļoti daudz: tas ir dzīvības un nāves jautājums. Lai uzvarētu šajā spēlē, viņam vispirms jātiek līdz kalna virsotnei – bet pēc tam vēl jāvar arī atgriezties drošībā. Jo grūtāks ceļš un jo vairāk tajā briesmu, jo lielāka ir viņa uzvara.”

Džordžs Malorijs, 1924

Alpīnists guļ uz sāniem klints pārkares saudzējošajā ēnā, it kā būtu atlaidies mazliet nosnaust. Viņš savilcis sarkano flīsa jaku uz galvas, paslēpjot seju no mūsu skatieniem, un cieši sakrustojis rokas uz krūtīm, lai atvairītu dzelošo vēju un salu. Viņa kājas izstiepušās pāri taciņai, un garāmgājēji ir spiesti uzmanīgi kāpt pāri viņa neonzaļajiem kalnkāpēja zābakiem.

Šī cilvēka vārds ir Cevangs Paldžors, bet vairums alpīnistu, kas viņu sastop, pazīst viņu tikai kā Zaļos Zābakus. Gandrīz 20 gadus viņa līķis, kas guļ netālu no Everesta virsotnes, kalpojis par drūmu ceļazīmi tiem, kuru mērķis ir iekarot pasaules augstāko kalnu no ziemeļu puses. Everestā dzīvību zaudējuši daudzi, un vairums no viņiem, tāpat kā Paldžors, palikuši turpat. Taču Paldžora mirstīgās atliekas augstās atrašanās vietas dēļ kļuvušas par vienām no zināmākajām.

“Domāju, ka ikviens, īpaši tie, kuri kāpj ziemeļu pusē, zina, kas ir Zaļie Zābaki, lasījis par Zaļajiem Zābakiem vai dzirdējis kādu citu stāstām par Zaļajiem Zābakiem,” saka Noels Hanna, kurš Everestā uzkāpis septiņas reizes. “Aptuveni 80% kāpēju arī atpūšas vietā, kur atrodas Zaļie Zābaki, un nevar nepamanīt tur gulošo cilvēku.”

Paldžora nāvei sekoja vētrainas diskusijas par virkni jautājumu, tajā skaitā par to, vai viņš un abi viņa ceļabiedri gājuši bojā tāpēc, ka citi alpīnisti virsotnes iekarošanas kārē cietsirdīgi ignorējuši pazīmes, ka viņiem nepieciešama palīdzība. Taču par pašu cilvēku, kuram dota šī iesauka, pieejama visai pieticīga informācija. Iegūglējiet “Green Boots”, un jūs uzzināsiet, ka Paldžors ar saviem biedriem Cevangu Smanlu un Dordži Morupu gājuši bojā 1996. gada vētrā, kas iemūžināta populārajā Džona Krakauera grāmatā “Retinātā gaisā” un pavisam nesen uzņemtajā lielbudžeta grāvējā “Everests”. Vikipēdija jums pastāstīs, ka Paldžors dienējis Indijas–Tibetas robežpolicijā (ITBP) un zaudējis dzīvību 28 gadu vecumā.

Es atzīstos, ka jūtu viegli slimīgu ziņkārību, domājot par Paldžoru un visiem pārējiem alpīnistiem, kuri nav atgriezušies no Everesta, – par to, kā viņiem tik tālu no saviem mīļajiem lemts sastingušiem laikā uz mūžiem rādīt pasaulei savas nāves mirkli. Taču vēl spēcīgāka nekā šīs uzmācīgās domas par tādu šaušalīgu un drūmu galu bija mana vēlēšanās uzzināt kaut ko vairāk par šo glīto jauno cilvēku zaļajos zābakos – īpaši par apstākļiem, kuru dēļ viņš uz tik daudziem gadiem palicis tur augšā.

Mani interesēja arī ekstrēma augstuma ietekme uz cilvēka ķermeni un prātu un neaprēķināmais iespaids, kādu tas var atstāt uz lēmumiem, ko mēs pieņemam, un pat uz mūsu morāles principiem. Bet jo īpaši es vēlējos atrast atbildi uz kādu citu jautājumu, kas manu prātu urda vēl vairāk, – uz jautājumu, kas uzdots neskaitāmas reizes, taču tā arī nav atbildēts: kāpēc vispār kāpt šajā kalnā? Kāpēc likt uz spēles savu dzīvību tā nepielūdzamajās nogāzēs? Saskaņā ar datiem, ko min Alans Arnets, Kolorādo dzīvojošs kalnkāpējs, kura blogs tiek uzskatīts par uzticamu informācijas avotu visos ar Everestu saistītajos jautājumos, laikā no 1924. gada līdz 2014. gada augustam uz šī kalna bojā gājuši 283 cilvēki – 170 ārzemnieku un 113 nepāliešu; bojā gājušo un virsotni sasniegušo alpīnistu proporcija ir 4%. Kā tas iespējams, ka tik daudzi vēl joprojām uzskata, ka ar to ir vērts nodarboties?

Apņemšanās atrast atbildes uz šiem jautājumiem ievilka mani psiholoģijas, ētikas un alpīnisma kultūras pasaulē, lika klauvēt pie kalnkāpēju leģendu un sērojošu vecāku durvīm un informācijas meklējumos mērot ceļu no Fukuokas līdz Kalifornijai un tālāk – līdz Katmandu. Šis ir mans mēģinājums kaut cik sakarīgi sakārtot to, ko izdevies atklāt.

Lidmašīna paceļas gaisā Deli un dodas uz ziemeļiem; pilsētas smogs, sastrēgumi un plašie dzīvojamie rajoni ātri izgaist no redzeslauka. To vietā nāk brūns lauku līdzenums, kas tālāk pamazām pāraug zaļos pakalnos un terasveida laukos.

Taču ainava tikai tagad tā īsti sāk pieņemties mērogos un krāšņumā. Kalni aug arvien lielāki, pamazām nokratot no sevis ciematus, laukus un veģetāciju – bet pēc tam vispār jebkādas dzīvības zīmes. Robainas, viegli sniegotas virsotnes tiecas arvien augstāk, it kā pūlētos noplūkt no debesīm mūsu mazo lidmašīniņu. Šur un tur monohromo ainavu kā zaļa lente caurvij kalnu ielejas upe – dzīvības līnija šajā citādā ziņā neticami neviesmīlīgajā vidē.

Esam gandrīz sasnieguši savu galamērķi. Lidmašīna sāk nolaišanos, un selektorā iečerkstas kapteiņa balss: “Ceru, ka visas savas raizes jūs esat atstājuši Deli un varēsiet lieliski pavadīt laiku šajā uzmundrinošajā vietā.”

Mēs atrodamies Ladākhā, “kalnu pāreju saimniecē” Indijas galējos ziemeļos, Lielajos Himalajos. Ir septembra sākums, kad dienas ir saulainas un siltas, bet naktīs temperatūra jau noslīd zem nulles.

Tieši te, šajā augstienes tuksnesī 3800 m augstumā, 1968. gada 10. aprīlī pasaulē nāca Cevangs Paldžors. Viņš uzauga Sakti – “zelta tronī” – idilliskā ciematā ar balsinātiem namiņiem, miežu laukiem un papelēm.

Mēs devāmies ceļā agrā trešdienas rītā, līkumojot līdzi koši zilās Indas upes tecējumam; pabraucām garām satriecoši skaistiem piekalnes klosteriem, putekļainām ceļmalas ēstuvēm un kā no citas pasaules nākušiem akmeņu un kailas zemes līdzenumiem. Mans ceļabiedrs bija Cultims Dordžejs – sociologs un gids, mana saikne ar vietējo dzīvi.

Ar Paldžora ģimeni mēs iepriekš nebijām sazinājušies, pieņemot, ka izredzes piedabūt viņus runāt par tik sāpīgu jautājumu būs lielākas, ja par savu misiju pastāstīsim klātienē. Tagad man sāka uzmākties šaubas. Varbūt viņi atteiksies ar mums sarunāties? Varbūt viņiem tas liksies aizvainojoši? Vai kāds vispār būs mājās?

Kādu stundu pēc izbraukšanas no Lehas mēs sākām tuvoties savam ceļamērķim. Cultims izlēca no mašīnas un piegāja pie kāda veca vīra, kurš ceļmalā virpināja pirkstos budistu lūgšanu krelles. Viņš pajautāja, kur mēs varētu atrast Fanu (tāds ir Paldžora ģimenes uzvārds) saimniecību; vecais vīrs sāka enerģiski rādīt ar roku kaut kur tālāk pa to pašu ceļu. Tādā vietā kā Sakti, kur dzīvo tikai kādas 300 ģimenes, visi cits citu pazīst. “Nu vairs nav tālu,” ziņoja Cultims, ierausies atpakaļ mašīnā.

Jau pēc dažām minūtēm mēs apstājāmies pie izskatīgas divstāvu mājas ar lieliem logiem un vēja plivinātu tibetiešu lūgšanu karodziņu virkni uz jumta. “Tas ir šeit,” teica Cultims. “Turēsim īkšķi.”

Man pakrūtē sažņaudzās – mēs tuvojāmies mājas durvīm, garām petūniju, kliņģerīšu un margrietiņu pilnam dārzam un dzeltenīgam sunim, kurš slinki uz mums pablenza no savas guļvietas piesaulē.

Tomēr visas bažas pagaisa, tiklīdz Paldžora māte Taši Angmo atvēra durvis. 73 gadus vecā sieviete ar dzirkstošām acīm un smaidīgu seju likās gadus desmit jaunāka. Izstarojot vecmāmiņas siltumu, viņa ar mums enerģiski sasveicinājās un aicināja ienākt, pat nejautājot, kas mēs tādi esam vai kāpēc esam atbraukuši.

Mēs ienācām dzīvojamajā istabā ar vairākiem dīvāniem, krāšņiem kokgriezumiem rotātiem galdiņiem un plakāta izmēra fotoattēliem, kuros bija redzami viņas mazbērni. Paldžora māte atnesa kūpošu tējkannu un šķīvi ar cepumiem; tad viņi ar Cultimu vairākas minūtes apmainījās ar pieklājības frāzēm. Taču man nebūt nebija vajadzīgas ladākhiešu valodas zināšanas, lai pamanītu mirkli, kad Cultims viņai pastāstīja, kāds ir mūsu apciemojuma patiesais mērķis. Taši Angmo seja, vēl pirms brīža saulaini smaidoša, acumirklī novīta; viņas piepeši sastingušie vaibsti vēstīja par daudzu gadu gaitā krātajām bēdām un zaudējuma sāpēm. Un tomēr, kad Cultims pajautāja, vai mēs varam turpināt sarunu, viņa teica – jā.

Paldžors, pēc dabas rāms zēns, vidējais no pieciem brāļiem un māsām, ciematā bija pazīstams ar savu pieklājību un līdzcietību. Viņam bija plaša sirds un laipna daba. Lai gan Paldžors bija izskatīgs puisis, viņam pat pusaudža gados nebija draudzenes – zēns gluži vienkārši bija pārāk kautrīgs. Brālim viņš reiz teicis, ka drīzāk vēlētos veltīt dzīvi kaut kam augstākam nekā domāt par precēšanos.

Būdams vecākais dēls, Paldžors noteikti juta pienākumu uzturēt ģimeni, kura viņu pieticīgajā saimniecībā tik tikko spēja savilkt kopā galus. Tā nu, pabeidzis 10. klasi, viņš pameta skolu un izmēģināja laimi, piesakoties dienestam Indijas–Tibetas robežpolicijā, kuras plašais kazarmu komplekss atrodas netālajā Lehā, Ladākhas putekļainajā galvaspilsētā. Šī policijas vienība izveidota 1962. gadā, reaģējot uz arvien naidīgākajām attiecībām ar Ķīnu; tajā dienošie vīri specializējušies dienestam augstkalnu apstākļos. Tā ir nepieciešamība, ņemot vērā, ka Indijas robeža ar valdonīgo kaimiņvalsti stiepjas pāri Himalajiem. Par sajūsmu Paldžoram un viņa ģimenei, puisi policijā uzņēma.

Taši Angmo ļoti atbalstīja dēla izvēli dienēt ITBP, taču Paldžors juta, ka šis atbalsts sniegsies tikai līdz zināmai robežai – visādā ziņā ne jau nu līdz pasaules augstākā kalna virsotnei. Un tāpēc, kad Paldžoru izvēlējās elitārai kāpēju grupai, kurai vajadzēja uzņemties bīstamu, taču grandiozu misiju – kļūt par pirmajiem indiešiem, kas uzkāpuši Everestā no ziemeļu puses –, viņš nolēma mātei neteikt taisnību. “Viņš man mazliet sameloja – pateica, ka kāps pavisam citā kalnā,” saka Paldžora māte. “Bet dažiem draugiem viņš pastāstīja, ko darīs īstenībā, un pēc kāda laika par to padzirdējām arī mēs.”

Lai gan Paldžors savā alpīnista karjerā jau bija veiksmīgi iekarojis daudzas citas virsotnes un Taši Angmo plaukti bija pilni ar dēla sertifikātiem un balvām, Everests viņai likās pārāk bīstama vieta. Māte lūdzās, lai dēls nedodas šajā ceļā, bet puisis teica, ka tas viņam jādara. “Viņš noteikti domāja, ka uzkāpšana Everestā atnesīs labumu ģimenei,” saka Paldžora māte.

Jaunākais brālis Tinlejs Namgjals gan neuztraucās. Viņa brālis bija stiprākais cilvēks, kādu viņš pazina. “Kad brālis brīvdienās atbrauca mājās, mēs, pārējie, ar viņu dauzījāmies un pa jokam spārdījām viņam vēderu, jo tas bija ciets kā akmens,” viņš stāsta. “Manās acīs viņš vienmēr bija tāds kā Supermens.”

Tinlejs, kurš kļuvis par mūku, ar Paldžoru tikās dažas dienas pirms brāļa došanās ceļā. Pirms atvadām viņš deva Paldžoram svētību. “Viņš tikko bija izgājis veselības pārbaudi un ar nepacietību gaidīja braucienu uz Tibetu,” saka Tinlejs. “Brālis itin nemaz neuztraucās. Viņš ļoti priecājās par šo iespēju.”

Tinlejs bija pēdējais ģimenes loceklis, kurš Paldžoru redzēja dzīvu.

Paldžors bija jauns, stiprs un pieredzējis, taču Everesta arsenālā ir neskaitāmi veidi, kādos laupīt dzīvību pat ideāli sagatavotam alpīnistam, – kritieni, lavīnas, sals un daudzi citi. Turklāt cilvēka ķermenis pretojas pazemojošajiem pāridarījumiem, ko tam nākas paciest kalnos. Pēkšņa nāve sirdslēkmes, triekas, neregulāras sirdsdarbības, astmas vai citu iepriekšēju veselības problēmu saasinājuma rezultātā nav nekas neparasts, un skābekļa trūkums var izraisīt arī akūtu pulmonālu vai cerebrālu edēmu – dzīvībai bīstamu stāvokli, kad šķidrums no asinsvadiem nonāk plaušās vai smadzenēs, izraisot tūsku.

Tomēr kalnos arī šādos gadījumos nebūt ne visiem ir vienādas izredzes. Izanalizējuši 212 kalnkāpēju nāves gadījumus Everestā laikā no 1921. līdz 2006. gadam, Masačūsetsas Klīniskās slimnīcas anesteziologs Pols Fērts ar kolēģiem konstatējuši, ka lielākā daļa nāves gadījumu šerpu vidū reģistrēti zemākos augstumos, atspoguļojot neizbēgamo risku, ar kādu kāpēji saduras, šķērsojot Khumbu leduskritumu – nestabilu šļūdoni, kas pilns ar mājas izmēra ledus bluķiem un dziļām plaisām. Turpretim lielākos augstumos bojā gājuši gandrīz tikai komerciālie alpīnisti un Rietumu pavadoņi; vairāk nekā 50% nāves gadījumu virs 8000 m augstuma notikuši situācijā, kad kāpēji virsotni jau sasnieguši un devušies atpakaļceļā. “Es biju pārsteigts, ka tik maz šerpu gājuši bojā vislielākajos augstumos,” saka Fērts. “Taču skaitļi ir nepārprotami un runā paši par sevi.”

Šī statistika visdrīzāk atspoguļo vairākus faktorus, tajā skaitā šerpu, iespējams, labāko spēju pielāgoties skābekļa bada apstākļiem, lielāko pieredzi Everestā un imunitāti pret “virsotņu drudzi” – nepārvaramo vēlēšanos par katru cenu sasniegt kalna virsotni, kas liek alpīnistiem ignorēt drošības apsvērumus. “Cilvēki sāk pieņemt lēmumus, pirmajā vietā liekot panākumus, nevis izdzīvošanu,” saka Eds Viesturs, pirmais amerikānis, kurš uzkāpis visos 14 pasaules astoņtūkstošniekos, un piektais cilvēks, kurš to izdarījis bez papildu skābekļa krājumiem.

2012. gadā, kad uz Everestu bija aizbraucis Marks Dženkinss, žurnālists, rakstnieks un piedzīvojumu meklētājs no Vaiomingas, vienas dienas laikā bojā gāja pieci cilvēki. Šerpas, ar kuriem viņš runāja, sacīja, ka lielākā daļa bojā gājušo ir klienti, kas atsacījušies griezties atpakaļ. “Šerpa reizēm var pateikt: “Tu kāp par lēnu. Tev jādodas atpakaļ, citādi tu iesi bojā,”” viņš saka. “Bet daži cilvēki neklausa.”

Viesturs, kurš reiz sliktu laika apstākļu dēļ pārtraucis kāpienu Everestā nieka 100 metrus no virsotnes, par to, ka vēl ir starp dzīvajiem, pateicas savai spējai vienmēr ieklausīties kalnā un saprast, kad jāgriežas atpakaļ. “Man pirmajā vietā vienmēr bijis viens likums – tam jābūt ceļam, no kura atgriežas,” viņš saka. Fērts piebilst, ka daudzi Everesta upuri, visticamāk, ir cilvēki, kas laikus neieklausās brīdinājuma signālos, jo viņiem trūkst pietiekamas pieredzes, lai saprastu, kas ir vai nav normāli. Otra kategorija ir pieredzējuši alpīnisti, kuru spriestspēju aizmiglojuši augstkalnu apstākļi. Kad viņi saprot, ka nonākuši nepatikšanās, ir jau par vēlu.

Dženkinss lēš, ka apmēram pusei Everesta iekarotāju tur nevajadzētu atrasties. “Tas nav mans subjektīvais viedoklis, tas vienkārši ir fakts,” viņš saka. “Daži no viņiem nekad nav bijuši augstāk par debesskrāpi.”

“Bez šerpu palīdzības Everestā neuzkāptu 98% cilvēku, kuriem tas līdz šim izdevies,” piekrīt Billija Bīrlinga, Katmandu dzīvojoša žurnāliste, alpīniste un Elizabetes Holijas asistente. (Holija ir nu jau 91 gadu veca bijusī žurnāliste, kura kopš 60. gadiem veido Himalaju ekspedīciju datubāzi.)

Uzreiz pēc ierašanās Everestā Paldžoram un viņa biedriem viss izdevās bez mazākās aizķeršanās. Indiešu ekspedīcijai uz kalna izveidojās lieliski kontakti ar citām grupām; alpīnistiem bija lieliska kopīgā telts, kurā bija laipni gaidīts jebkurš kāpējs neatkarīgi no tautības.

Komandants Mohinders Singhs, kurš vadīja indiešu alpīnistu grupu, par ekspedīciju man stāstīja savā mājā Sanfrancisko priekšpilsētā, kur viņš tagad ir dzīvojamo māju kompleksa pārvaldnieks: “Mēs bijām pasaules labākajā līmenī.”

Pirmajai virsotnes iekarošanas komandai Singhs izvēlējās Paldžoru tādēļ, ka tas bija spēka un entuziasma pilns, – kopā ar vēl diviem alpīnistiem, Cevangu Smanlu un Dordži Morupu, kā arī grupas vadītāja vietnieku Harbhadžanu Singhu. “Paldžors dzīvē gribēja sasniegt ļoti daudz,” saka Singhs, kurš uzskata, ka jaunais cilvēks viņā saskatījis tādu kā tēvišķu autoritāti.

Viņš atceras, ka Paldžors bijis ļoti runātīgs, “gluži kā bērns”, un ka viņam paticis izmēģināt spēkus, kāpjot grūti pieejamās klintīs. “Kāpjot viņš izskatījās tik veikls kā mērkaķēns,” saka Singhs. Viņš atceras arī Paldžora kāri pēc vistas cepeša, viņa paradumu brīvajā laikā dziedāt un gatavību pieteikties visiem grūtākajiem darbiem. “Viņš bija ļoti izpalīdzīgs,” stāsta Singhs.

Singhs paļāvās uz Paldžora, Morupa un Smanlas iemaņām; viņi visi bija no Ladākhas un visi bija pierādījuši savus spēkus praksē. Un tomēr ekspedīciju jau gandrīz uzreiz sabojāja “viena kļūda pēc otras” un alpīnistu “nevēlēšanās izpildīt skaidrus norādījumus”, kā Singhs vēlāk rakstīja oficiālajā atskaitē par traģiskajiem notikumiem.

Problēmas sākās 10. maija rītā, kad komandu vispirms aizkavēja spēcīgs vējš, bet pēc tam vīri aizgulējās. Ceļu uz sesto nometni viņi uzsāka tikai astoņos, nevis pusčetros no rīta, kā bija iecerēts. Ņemot vērā ārkārtīgi vēlo startu, kāpēji nolēma pamazām virzīties uz augšu, lai nostiprinātu troses, nevis mēģināt uzreiz sasniegt virsotni, jo tas pilnīgi droši nozīmētu, ka atpakaļceļā Nāves zonu – joslu virs 8000 metru augstuma, kur alpīnisti bieži zaudē dzīvību, – vajadzēs šķērsot jau tumsā.

Līdz pustrijiem dienā kāpēji bija jau ievērojami pakāpušies uz augšu, taču atkal bija pieņēmies spēkā vējš. Singhs komandai bija devis stingru norādījumu pustrijos, vēlākais – trijos griezties atpakaļ. Tomēr Harbhadžans Singhs bija tālu atpalicis no trim ladākhiešiem. Kad viņš ar zīmēm rādīja, lai vīri apstājas un atgriežas nometnē, viņi to vai nu nebija redzējuši, vai arī nolēmuši ignorēt. Redzot, ka alpīnisti turpina ceļu, Singham, kuram bija apsaldējumi, neatlika nekas cits kā atgriezties sestajā nometnē bez viņiem.

Tagad, pēc 19 gadiem, sēžot savā gaišajā Deli kabinetā un stāstot man par šo brīdi, Harbhadžans Singhs, tagad ITBP ģenerālinspektors un Padma Šri, Indijas ceturtā augstākā apbalvojuma, saņēmējs, veras tukšumā.

“Kad mēs zaudējām šos trīs cilvēkus, es biju ceturtais – es biju kopā ar viņiem,” viņš saka, raugoties kaut kur man aiz muguras. “Es šodien sēžu jūsu priekšā. Bet, ja es būtu mēģinājis turpināt kāpt, manis vairs nebūtu. Tā ir Dieva dāvana, ka esmu dzīvs.”

Singham šķiet, ka viņa vīrus toreiz pārņēmis virsotnes drudzis.

Trijos pēcpusdienā Singhs, kurš bažīgi gaidīja ziņas no augšējās bāzes nometnes, dzirdēja, kā iesprauslojas viņa rācija. Runātājs bija Smanla.

“Ser, mēs dodamies uz virsotni,” Smanla paziņoja.

Singhs bija nepatīkami pārsteigts. “Tikai ne to! Laika apstākļi ir ļoti slikti.”

Tomēr Smanlu neizdevās pārliecināt; viņš apgalvoja, ka līdz virsotnei palicis mazāk nekā stundas kāpiens un visi trīs vīri jūtoties labi.

“Nevajag pārāk paļauties uz saviem spēkiem,” Singhs neatlaidās. “Paklausiet mani. Lūdzu, kāpiet lejā. Drīz rietēs saule.”

Taču Smanla brīdinājumiem nepiešķīra īpašu nozīmi un nodeva rāciju Paldžoram. “Ser, lūdzu, atļaujiet mums uzkāpt!” Paldžors teica, un viņa balsī skanēja lepnums. Tajā brīdī, saskaņā ar Singha teikto, sakari pārtrūka.

Nākamo reizi Singhs ar saviem vīriem runāja tikai pulksten 17.35. Viņš sajuta atvieglojuma un sajūsmas uzplūdus, noklausoties, kā Smanla paziņo, ka viņš, Paldžors un Morups trijatā stāv virsotnē. Kaut arī Singhs uzsvēra, cik svarīgi pēc iespējas drīzāk atgriezties, viņš jau domās sāka izbaudīt, kā nosūtīs uz Deli triumfa pilno ziņu par komandas uzvaru.

Nekavējoties sākās svinības – gan mājās, gan nometnē. Vīri tikko bija ierakstījuši jaunu lappusi savas valsts vēsturē. Tomēr vēlāk daži sāka apšaubīt, vai Paldžors un viņa biedri patiešām sasnieguši virsotni. Krakaueram un vairākiem citiem radās aizdomas, ka alpīnisti, paši to nenojaušot, apstājušies 150 m no virsotnes, arvien sliktāko laika apstākļu un augstienes gaisa apmigloto prātu dēļ būdami pārliecināti, ka nonākuši augstākajā punktā. Tomēr, neraugoties uz neskaidrībām, oficiāli skaitās, ka viņi virsotni iekarojuši, – kā liecina arī trofejas, ko Taši Angmo vēlāk saņēma sava mirušā dēla vārdā. Kā saka Singhs: “Viņi sasniedza virsotni, viņi uzskatīja, ka ir sasnieguši virsotni, un es to apstiprināju.”

Tomēr līksmošanai nometnē nebija lemts turpināties ilgi. Drīz pēc Smanlas zvana laika apstākļi, kuri visu šo laiku bija pasliktinājušies, kļuva katastrofāli. Ietinot kalnu satracinātā puteņa virpulī, bija sākusies bēdīgi slavenā 1996. gada sniega vētra. Singhs centās savaldīt bailes, stāstot sev, ka vīriem nekas slikts nenotiks, ka viņiem ir gadījies izturēt vēl smagākus apstākļus. Ja viņi kārtīgi pasteigsies, tad paspēs atgriezties sestajā nometnē vēl līdz pusnaktij. “Tomēr tā nenotika,” viņš atceras.

Ap pulksten astoņiem Smanlas, Paldžora un Morupa uzkāpšanas vakarā Singhs vairs nespēja saglabāt mieru. Oficiālajā ziņojumā viņš raksta, ka nolēmis lūgt palīdzību japāņu komerciālajai alpīnistu grupai no Fukuokas. Divi no komandas kāpējiem, Hirošji Hanada un Eisuke Šjigekava, plānoja tovakar doties uz virsotni.

Palūdzis, lai kāds šerpa, kurš mazliet runāja japāniski, pārtulko sarunu, Singhs devās pie japāņu grupas vadītāja, kuram “atkārtoti uzsvēra”, ka situācija ir ļoti nopietna. Vēl viņa klātbūtnē japāņu alpīnistu vadītājs pa rāciju sazinājies ar savu komandu sestajā nometnē, lai paskaidrotu, kāda ir situācija, un tad pateicis Singham, ka japāņu kalnkāpēji darīs visu, lai palīdzētu atceļā iestrēgušajiem indiešiem, ja gadījumā satiks viņus ceļā uz virsotni. “Šerpa no savas puses man apliecināja, ka japāņi šo krīzi uztvers kā problēmu, kas skārusi viņus pašus,” raksta Singhs.

Rīta pusē vētra jau bija norimusi, un japāņi varēja doties ceļā uz virsotni. Deviņos viņu grupas vadītājs Singhu informēja, ka abi viņa alpīnisti sastapuši Morupu, kurš cietis no apsaldējumiem un gulējis sniegā. Viņi palīdzējuši viņam piesprādzēties pie nākamās fiksētās troses, bet tad turpinājuši ceļu uz virsotni. “Mēs bijām satriekti,” raksta Singhs. “Melnā tēja, ko japāņi mums pasniedza, tiešām garšoja ļoti melni.”

Divas stundas vēlāk zem “skaidrām un rāmām debesīm” abi japāņu alpīnisti un viņu trīs šerpas pagāja garām Smanlam un Paldžoram, bet jau atkal neapstājās un nesniedza nekādu palīdzību. “Kāpēc viņi neiedeva pat lāsi ūdens mūsu mirstošajiem vīriem? Kur palikusi alpīnistu ētika?” raksta Singhs. “Japāņi mums atstāja visai maz cerību.”

Tomēr japāņu grupa vēlāk apstrīdēja šādu notikumu versiju. Viņi uzsvēra, ka “nepamatotie apvainojumi”, kas pret viņiem izvirzīti, balstīti uz nepilnīgu un vienpusīgu informāciju. Atgriezušies Japānā, alpīnisti sasauca preses konferenci un publicēja oficiālu ziņojumu, kurā pavēstīja, ka Šjigekava un Hanada nav bijuši informēti, ka indiešu alpīnistiem radušās kādas problēmas. Hanada sacīja, ka viņi patiešām ceļā uz virsotni sastapuši vairākus kalnu kāpējus, taču nav redzējuši nevienu, “kas liktos nonācis nelaimē vai mirtu”.

Japāņu alpīnistu ziņojumā bija uzsvērts arī, ka augstumā virs 8000 metriem “veselais saprāts diktē”, ka ikvienam kāpējam jābūt atbildīgam par savu rīcību – “pat atrodoties uz nāves sliekšņa”.

Starptautiskās Alpīnisma un kalnu kāpšanas federācijas apstiprinātais kalnu kāpēja ētikas kodekss skaidri norāda, ka “palīdzība nelaimē iekļuvušam cilvēkam ir absolūta prioritāte, salīdzinot ar mērķiem, kurus mēs sev paši izvirzām, iekarojot virsotnes”. Vairums to uztver patiešām nopietni. “Izglābt kādam dzīvību ir daudz svarīgāk nekā uzkāpt Everestā kaut vai simt reižu,” saka Seraps Džangbu Šerpa, pirmais cilvēks, kurš iekarojis visas astoņas astoņtūkstoš metru virsotnes Nepālā, un pirmais, kurš divas reizes viena gada laikā uzkāpis K2. “Virsotnē mēs vienmēr varam atgriezties, bet zaudētu dzīvību nav iespējams atgūt.”

“Teikt, ka ikvienam jārūpējas par sevi pašam, ka nevienam nav pienākuma palīdzēt citām komandām, – tās ir muļķības,” piemetina kapteinis M. S. Koli, alpīnists, kurš 1965. gadā vadīja Indijas pirmo sekmīgo Everesta iekarošanas ekspedīciju. “Tas ir pilnīgā pretrunā ar alpīnisma garu.”

Šis vienkāršais likums tomēr kļūst krietni sarežģītāks, kad iejaukti komerciāli klienti. Nav gluži tik skaidrs, kāda loma, satiekot nelaimē nonākušu alpīnistu, būtu jāuzņemas šādam kalnu kāpējam, kurš samaksājis daudzus tūkstošus dolāru par iespēju droši uzkāpt virsotnē, – tāpat arī, kādā mērā var paļauties uz to, ka pavadonis glābs sava klienta dzīvību, riskējot pats ar savējo.

Tam visam vēl pievienojiet faktu, ka augstumā virs 8000 metriem cilvēka spējas pieņemt lēmumus un kritiski domāt būtiski mazinās. “Tuvākais, ar ko es to varu salīdzināt, ir nopietns dzērums – tikai bez jautrības,” saka Fērts. Skābekļa līmenim krītoties, plāni un principi, kas formulēti daudz mazākā augstumā, bieži zaudē skaidrās aprises.

“Tas viss liekas bezgala aizraujoši cilvēkiem, kuri sēž viesistabā un lasa žurnālu Outside, taču no lejas patiešām grūti saprast, kas notiek, kad tu esi tur, augšā,” saka alpīniste Gilnura Tumbata, tirgzinību asociētā profesore no Sanfrancisko Valsts universitātes. Pat ja alpīnists vēlētos palīdzēt kādam nelaimē nonākušam, viņš visdrīzāk riskētu pats ar savu dzīvību. “Augstumā, kas lielāks par 7000 vai 8000 metriem, neko daudz nevar darīt,” viņa saka. Izbaudījusi augstkalnu efektu uz savas ādas, alpīniste nebrīnās, ka viņas pētījums parādījis – cilvēki Everestā mēdz būt lieli individuālisti. “Tik augstu kalnos patiesībā neiznāk pieredzēt nemaz tik daudz biedrošanās,” viņa saka. “Es nesaku, ka tas ir labi vai slikti. Ņemot vērā apstākļus, tas vienkārši ir gandrīz vai nepieciešami.”

Nepalīdz arī tas, ka daudzu cilvēku acīs – bez šaubām, ieskaitot arī Šjigekavu un Hanadu – ceļojums uz Everestu ir izdevība, kas rodas vienreiz mūžā. Laiks, nauda un enerģija, ko viņi ieguldījuši kalna iekarošanā, var pamudināt uz savtīgu un pārgalvīgu lēmumu pieņemšanu. “Everestam piemīt zināma mistika, kas liek cilvēkiem secināt, ka tradicionālie noteikumi vairs nav spēkā – vai nu tas būtu attiecināms uz risku, ko viņi gatavi uzņemties, vai arī priekšstatu, ko īsti viņiem nozīmē tikt līdz virsotnei,” saka Kristofers Keizs, Džordža Vašingtona Universitātes Vadības zinātņu katedras vadītājs un profesors. “Man šķiet, jo tuvāk tu esi savam mērķim, jo lielāka iespēja, ka atradīsi veidu, kā racionalizēt zināmas atkāpes no morāles vai vērtībām.”

Dažos gadījumos, viņš turpina, tas nozīmē “burtiski – uzspļaut jebkādai piesardzībai”. Citreiz – pamest kādu pakritušu alpīnistu, kuram it kā vairs nav iespējams palīdzēt. (Bīrlinga tomēr aizrāda, ka ik gadu alpīnisti izglābj savus biedrus, tikai šādi gadījumi atšķirībā no tiem, kas beidzas traģiski, nenonāk ziņās.)

Ne Šjigekava, ne Hanada neatsaucās uz lūgumu sniegt interviju šī raksta vajadzībām, bet incidentu es apspriedu ar Kodzi Jadu, vienu no japāņu alpīnistu grupas vadītājiem, kad mēs satikāmies Fukuokā. “Es situāciju sapratu tā, ka [indiešu] alpīnisti bijuši apkrāvušies ar smagu ekipējumu, tāpēc bijis grūti pateikt, kas viņi ir,” viņš saka, piemetinot, ka nezina, vai Šjigekava vai Hanada sajutuši, ka neidentificētajiem kalnākāpējiem ir problēmas.

“Man nav ne jausmas, ko es pats darītu šādā situācijā, taču netieku vaļā no domas, ka es viņiem tikpat nevarētu palīdzēt,” Kodzi Jadu saka. “Var teikt, ka tas ir nehumāni un egoistiski, bet es tiešām neko nevarētu darīt.”

“Astoņtūkstoš metru augstumā un vēl tālāk ir pilnīgi cita pasaule,” viņš turpina. “Mēs bieži lietojam vārdu “pašatbildība”, lai aprakstītu situāciju, kādā mēs tur nonākam.”

Kā jau ar daudzām lietām, kas notiek Everestā, tās 1996. gada maija dienas notikumus neapšaubāmi aizmiglojusi subjektivitāte, personīgās intereses un prātu aptumšojošā augstienes apstākļu ietekme. Visticamāk, mēs tā arī nekad neuzzināsim, kas patiesībā norisinājās Paldžora, Smanlas un Morupa dzīves pēdējās stundās.

Kad kaut kas noiet greizi, seko mediju plosīšanās; tipiskā reakcija ir analizēt, kādas bija pieļautās kļūdas, un tad izfiltrēt no tā visa saujiņu morāles. Dažas biznesa skolas pat izmanto 1996. gada Everesta traģēdiju par mācību līdzekli. Taču ir eksperti, kas uzskata, ka vienkārši nav iespējams racionalizēt to, kas notiek augstumā virs 8000 metriem.

“Grūti precīzi noskaidrot, kas ambiciozu alpīnistu grupā norisinās šādā katastrofālā situācijā 8000 m augstumā, kad apkārt gaudo vēji un cilvēki cieš no hipoksijas, atūdeņošanās un spēku izsīkuma,” saka Maikls Elmzs, organizāciju socioloģijas profesors no Vusteras Politehniskā institūta (Masačūsetsa, ASV). “Es neuzskatu, ka tādus notikumus kā 1996. gada traģēdija iespējams analizēt vai paredzēt, un šaubos, vai ir kāds veids, kā varētu novērst šādu gadījumu atkārtošanos nākotnē.”

Taši Angmo ar grūtībām atceras dienas, kas sekoja viņas dēla nāvei. Viņa atminas divus vīrus no Indijas–Tibetas robežpolicijas, kuri klauvējuši pie viņas durvīm un jautājuši, vai viņa esot Paldžora māte. Atnācēji pastāstīja, ka Everestā noticis nelaimes gadījums un viņas dēls bez vēsts pazudis. ITBP izsūtījusi meklēšanas grupu un pat norīkojusi helikopteru. Taču, par spīti visiem pūliņiem, Paldžors esot bez pēdām pazudis.

Šodienas acīm raugoties, Paldžora māte nav droša, vai šie cilvēki viņai teikuši patiesību. “Varbūt viņi manu dēlu meklēja, bet varbūt arī ne,” Taši Angmo saka. “Taču esmu pārliecināta – ja tiešām būtu pielikti nepieciešamie pūliņi, viņu noteikti būtu izdevies atrast un glābt.”

Saņēmusi šo ziņu, Taši Angmo nākamās divas dienas pavadīja, apbraukājot visus tuvākos klosterus un izpildot thimčola rituālu, aizlūgumu par cilvēka drošību un veselību, – jo līķa nebija un policisti bija teikuši, ka viņas dēls ir bez vēsts pazudis, nevis miris. “Būtu bijis labāk, ja viņi būtu uzreiz atraduši līķi,” viņa saka. “Es izmisīgi cerēju, ka viņš atgriezīsies, jo līķis taču nebija atrasts.”

Tomēr gāja laiks, un Taši Angmo tuvinieki uzstāja, ka viņai jāskatās patiesībai acīs. Paldžoru neizglābs, un viņš mājās neatgriezīsies. ““Pazudis” – tas ir tikai apzīmējums, ko ITBP izmanto, lai tevi nesāpinātu,” viņi saudzīgi skaidroja Paldžora mātei.

Ģimene sarīkoja bēres un piedalījās ceremonijā, ko ITBP sarīkoja, godinot trīs ladākhiešu piemiņu. “Es pati biju kā līķis,” saka Taši Angmo.

Sēras vēl rūgtākas padarīja aizvainojums, ko viņa sāka just pret ITBP. Lai gan amatpersonas ģimenei solīja, ka viņiem sniegs labu finansiālo palīdzību, Paldžora tuvinieku saņemtā apdrošināšanas atlīdzība bija tikai 3690 dolāri. Tai sekoja ikmēneša pensija 36 dolāru apjomā; Taši Angmo saka, ka ar šo summu nepietiek pat trim dienām.

“Kauns ITBP! Viņi ir nekrietni!” viņa caur asarām teica. “Bērna dzīvībai nav cenas, un nauda nav nekas. Bet mūsu ģimene ir cietusi. Es zaudēju dēlu. Viņiem būtu jāpilda savi solījumi.”

Lai gan Paldžors gāja bojā kā varonis, viņa ģimene saņēma nožēlojamus grašus. Tikmēr viņa mirstīgajām atliekām bija lemts palikt kalnos, kļūstot par baisu ainavas sastāvdaļu. Kad Everests paņem dzīvību, tas to arī patur. Ar laiku Paldžors kļuva par Zaļajiem Zābakiem – bezvārda kalnkāpēju, kuram cilvēki ik gadu paiet garām ceļā uz savas personīgās uzvaras triumfu.

Alpīnisti šādas lietas uzskata par traģiskām, bet neizbēgamām. Tomēr mums, pārējiem, doma, ka cilvēka līķis var 20 gadus gulēt acu priekšā, šķiet prātam neaptverama. Vai bojā gājušie kalnā kāpēji paliks turpat uz mūžīgiem laikiem, vai arī ir iespējams kaut ko šajā lietā darīt? Un vai mēs kādreiz nolemsim, ka Everests vienkārši nav šādas cenas vērts?

Pirms iztirzāt minētos jautājumus, ir vērts pajautāt kaut ko būtiskāku: kāpēc cilvēki vispār liek uz spēles dzīvību, lai uzkāptu Everestā, redzot, ka nāve ir visapkārt?

Kādreiz visaugstākā Zemes punkta sasniegšana, kā izteicās britu alpīnists Džordžs Malorijs, simbolizēja “cilvēka alkas iekarot Visumu”. Kad reportieris viņam jautāja, kāpēc viņš vēlas uzkāpt 8848 metrus augstajā Everestā, Malorijs atcirta: “Tāpēc, ka tas tur ir!”

Tomēr šodien Everests vairs nav tā pati romantiskā, neiekarotā vieta, kāda tā bija kādreiz. Kopš Tenzings Norgajs un Edmunds Hilarijs 1953. gadā pirmie sasniedza tā virsotni, šo kalnu ir iekarojuši pāri par 4000 cilvēku vairāk nekā 7000 reižu, atstājot aiz sevis atkritumu, izkārnījumu un līķu “asti”.

“Kāpšana Everestā mūsdienās izskatās pēc varena joka,” saka kapteinis M. S. Koli. “Tā nekādā veidā neatgādina tos laikus, kad šis pasākums bija piedzīvojumu, grūtību un jaunatklājumu pilns. Tagad tas nozīmē vienkārši fizisku kāpšanu augšā ar citu palīdzību.”

Šerpas un citi darbam Everestā nolīgtie cilvēki te atgriežas augstās atlīdzības dēļ. Visiem pārējiem savu motivāciju ir daudz grūtāk izskaidrot, pat sev pašiem. Profesionālie kāpēji bieži apgalvo, ka viņu dzinulis atšķiras no to cilvēku dzinuļa, kas par uzkāpšanu Everestā maksā. Šai grupai piedēvē visnecienīgāko motivāciju – pieveikt pasaules augstāko kalnu, lai pēc tam būtu ar ko palielīties. “Uzkāpt Everestā ir grūti, bet vēl grūtāk būtu tajā uzkāpt un nevienam to nepateikt,” saka Billija Bīrlinga.

Tikai nedaudzi Everesta iekarotāji ir gatavi atzīt, ka viņi tajā kāpj vienīgi tāpēc, lai vēlāk palielītos. Parasti Everests iegūst simbolisku nozīmi to cilvēku apziņā, kas uz to metuši acis. Bieži tiek piesaukta sevis pārveidošana, personisko šķēršļu pārvarēšana vai Everests kā visspožākais dārgakmens nosprausto dzīves mērķu sarakstā. “Katram ir sava, atšķirīga motivācija,” saka Bīrlinga. “Kāda vēlas izkaisīt mirušā vīra pelnus, cits to dara mātes dēļ, vēl citi to dara, lai tiktu galā ar saviem dēmoniem.”

“Dažos gadījumos tas ir vienkārši ego,” piebilst Holija. “Patiesībā jau ir vajadzīgs zināms ego, lai tiktu augšā tajā sasodītajā virsotnē.”

Psihologi gadu desmitiem ir mēģinājuši izprast profesionālo alpīnistu motivāciju, kuru mīlestība pret kalniem sniedzas daudz tālāk par Everestu. Daži ir secinājuši, ka ekstrēmo sporta veidu entuziasti, tai skaitā alpīnisti, dzenas pēc asām izjūtām. Bet mirkli padomāsim, ko nozīmē kāpšana Everestā – nedēļām ilga dzīvošana pa kalnu nometnēm, kamēr ķermenis pierod pie augstuma; ārkārtīgi lēna virzīšanās augšup soli pa solim; nemitīga gribasspēka piepūle, lai pārvarētu pieaugošu diskomforta sajūtu un pārgurumu –, un šis skaidrojums mums vairs neliksies tik pārliecinošs. Augstkalnu alpīnisms patiesībā ir ārkārtīgi nogurdinošs. Sporta psiholoģijas pētnieks no Bangoras Universitātes Velsā Metjū Bārlovs saka: “Kāpšana tādā virsotnē kā Everests ir garlaicīga, smaga un tik tāla no adrenalīna pieplūduma, cik vien var iedomāties.”

Metjū Bārlovam, kurš pats ir alpīnists, radās aizdomas, ka teorija par dzīšanos pēc asām izjūtām jau izsenis tiek kļūdaini attiecināta uz virsotņu iekarotājiem. Viņa pētījumi liecina, ka alpīnistiem salīdzinājumā ar citiem sportistiem piemīt pārspīlēta pašapziņa. Citiem vārdiem sakot, viņi alkst gūt apstiprinājumu sajūtai, ka paši kontrolē savu dzīvi. Tā kā mūsdienu dzīves sarežģītība apgrūtina šādas kontroles iespējamību, viņiem šī iespēja pašapliecināties jāmeklē citur. Metjū Bārlovs to skaidro šādi: “Lai pierādītu, ka mana dzīvība ir manis paša rokās, es dodos uz vietām, kur noturēt šo kontroli ir neticami grūti, – piemēram, uz kalniem.”

Var arī teikt, ka flirts ar nāvi ir viena no kalnu pievilkšanas spēka noslēpuma atslēgām. “Ja izdodas izbēgt no nāves vai izvairīties no liktenīga negadījuma, tas raisa varonīguma ilūziju, lai gan es nedomāju, ka tā ir patiesa varonība,” saka alpīnists, žurnālists un rakstnieks Deivids Robertss no Masačūsetsas. “Tas nav kā spēlēt pokeru, kur ļaunākais, kas var notikt, ir zaudēt naudu. Šeit likmes ir visaugstākās.”

Metjū Bārlovs un viņa kolēģi arī atklāja, ka alpīnisti ļoti emocionāli uztver dzīvi, jo īpaši attiecības ar tuvākajiem cilvēkiem. Viņi, iespējams, kompensē šo spriedzi, mācoties kontrolēt cita veida emocijas – daudz tiešākas, saprotamākas un biedējošākas. “Ikdienas dzīves emocionālā spriedze ir mulsinoša, neskaidra un izplūdusi, un tās avots nav īsti zināms,” saka Metjū Bārlovs. “Kalnos vienīgās emocijas ir bailes, un to avots ir skaidrs: ja es nokritīšu, es iešu bojā.”

Gadu desmitiem intervējot augstkalnu iekarotājus, arī Holija ir ievērojusi šo tendenci. “Dažos gadījumos kāpēji vienkārši vēlas tikt projām no mājām un atbildības,” viņa saka. “Lai māte rūpējas par slimo dēlu vai tiek galā ar mazo Džoniju, kam ir problēmas skolā.”

Daudzi alpīnisti – it sevišķi profesionālie alpīnisti, kurus Metjū Bārlovs un viņa kolēģi iekļāva savā pētījumā, – arī uzrādīja to, ko psihologi dēvē par kontrafobiju. Tas nozīmē – kaut kas dzen nevis izvairīties no baiļu avota, bet nostāties tam pretī aci pret aci. “Būtu aplami teikt, ka alpīnisti ir bezbailīgi,” saka Metjū Bārlovs. “Es kā alpīnists zinu, ka man būs bail, bet izšķirošais ir tas, ka es izaicinu šīs bailes un cenšos tās pārvarēt.”

Līdzīgi kā narkomāns, kurš ticis pie kārtējās devas, alpīnisti parasti runā par savas pieredzes pēcefektu – sakāpināta apmierinājuma sajūtu tūlīt pēc atgriešanās no virsotnes. “Man vislielākā bauda ir brīdis, kad, atgriežoties no kāpšanas, jūtos fiziski pārguris, bet garīgi relaksējies,” saka Marks Dženkinss.

Tiecoties apmierināt šo vēlmi, alpīnisti tēmē uz arvien sarežģītākām virsotnēm, maršrutiem un apstākļiem, un Everestam kā pasaules augstākajam kalnam ir sava dabiskā vieta šajā progresijā. “Ir jāpaaugstina likmes, un tas nozīmē iet uz arvien lielāku risku,” saka Metjū Bārlovs. “Ja šī pēcefekta sajūta neļauj tev apstāties, tad galu galā tu, visticamāk, iesi bojā.”

Zinot to visu, kāpējiem pašiem jāizlemj, vai viņu kaislība ir tā vērta, lai tās dēļ, iespējams, zaudētu dzīvību un atstātu savus tuvākos. “Es uzņemos risku un ciešanas pēc paša vēlēšanās, un es apzinos, ka sabiedrībai tas nekādu taustāmu labumu nedod,” saka alpīnists, rakstnieks un kalnā kāpēju komandas “The North Face” vadītājs Konrads Ankers. “Bet, ja tu šīs lietas atklāti izrunā ar savu ģimeni un sievu, tad nedomāju, ka tajā ir kas morāli nosodāms.”

Daži tomēr apstājas. Patologu Sībornu Beku Vetersu no Dalasas, kurš 1996. gadā Everestā zaudēja degunu, daļēji plaukstas un pēdas un gandrīz arī dzīvību, kalnā kāpšanai piesaistīja tieši stindzinošās bailes no augstuma. Kā viņš to apraksta grāmatā “Left for Dead”, sastapšanās ar savām bailēm kalnos izrādījās efektīvs (lai arī īslaicīgs) pretlīdzeklis smagai depresijai. Everests bija viņa pēdējais kāpiens kalnos, un nonākšana aci pret aci ar nāvi izglāba viņa laulību, liekot viņam saprast, kas dzīvē ir patiesi svarīgs. Tāpēc viņš šo pieredzi nenožēlo. Tomēr viņš neiesaka nevienam kāpt Everestā.

“Mani uzskati šajā jautājumā ir pilnīgi mainījušies,” viņš atzīst. “Ja tev nav neviena tuva cilvēka, ja neviens no tevis nav atkarīgs, ja tev nav neviena drauga vai kolēģa un ja tu vēlies ielādēt revolverī lodi, ielikt to mutē un nospiest mēlīti, tad – jā, kāpt Everestā nav sliktākā doma.”

Neskaitot kara zonas, augstkalnes ir vienīgās vietas uz Zemes, kur ir iespējams un skaitās pat normāli ieraudzīt neapglabātas cilvēku mirstīgās atliekas. No visiem kalniem, kuros gājuši bojā alpīnisti, Everestā, šķiet, ir vislielākā iespēja uzdurties līķiem, jo tur to vienkārši ir daudz. “Tu ej, ir skaista diena, un pēkšņi ieraugi kādu,” stāsta alpīnists Eds Viesturs. “Tas ir kā – johaidī, kā belziens pa pieri.”

Dažiem šāda sastapšanās var būt arī personiska. Uzņēmuma “Adventure Consultants” alpīnistu gids šerpa Angs Dordže Čhuldims, kurš uzkāpis Everestā 17 reižu, bija labs draugs kalnu gidam Skotam Fišeram, kurš gāja bojā 1996. gada sniega vētrā Everesta dienvidu pusē. Fišera mirstīgās atliekas palika kalna nogāzē. “Kad eju un redzu viņu tur guļam, es skaidri zinu, ka tur guļ mans draugs,” viņš saka. “Es cenšos neskatīties, bet acis vienalga griežas uz to pusi.”

“Cilvēki kaut kā spēj paiet garām šiem ķermeņiem un turpināt kāpt, iegalvojot sev, ka tas, kas noticis ar šo kāpēju, nenotiks ar viņu,” saka Džordža Vašingtona Universitātes profesors Kristofers Keiss.

Tomēr ir daži, kuri nespēj turpināt kāpšanu. 2010. gadā alpīnists amatieris Gērts van Hurks no Beļģijas devās uz Everesta virsotni pa ziemeļu pusi, kad pēkšņi pamanīja sniegā “krāsainu apveidu”. Aptvēris, ka tas ir alpīnists, Gērts van Hurks piesteidzās, lai sniegtu palīdzību. Tad viņš ieraudzīja maisiņu. Kāds bija apklājis šī cilvēka seju ar plastmasas maisiņu, lai pasargātu viņa acis no putniem. “Es jutu, ka vienkārši nav pareizi turpināt ceļu augšup un virsotnē svinēt uzvaru,” saka Gērts van Hurks. “Varbūt es tur ieraudzīju guļam pats sevi.” Viņš gandrīz noteikti būtu ticis līdz virsotnei, taču atgriezās nometnē, izsists no sliedēm un satriekts.

Tomēr lēmumu griezties atpakaļ pieņem vien retais. Simtiem alpīnistu ceļā uz virsotni ir gājuši garām līķiem, bieži pat nezinot, kas ir šie mirušie. Piemēram, jau tūlīt pēc Paldžora bojāejas viņa mirstīgās atliekas sāka apvīt dažādas neskaidrības. Daži pat uzskata, ka tas ir nevis Paldžora, bet viņa komandas biedra Dordžes Morupa līķis. Kaut kādā veidā tam tomēr ir pielipusi Paldžora identitāte, lai arī vairums alpīnistu šīs mirstīgās atliekas pazīst tikai kā Zaļos Zābakus un vietu, kur tās atrodas, – kā Zaļo Zābaku alu.

Šis ieloks aizvējā apmēram 8500 metru augstumā ir populāra atpūtas vieta, kur alpīnisti lejupceļā no virsotnes var atvilkt elpu vai iekost. “Tas ir diezgan šausmīgi – nosaukt alu viņa vārdā,” saka alpīnists amatieris Bills Bērks, vienīgais cilvēks, kurš uzkāpis visu kontinentu augstākajās virsotnēs pēc 60 gadu vecuma. “Tā patiesi kļuvusi par ievērojamu vietu Everesta ziemeļu pusē.”

2006. gadā šī ala un Zaļie Zābaki ieguva vēl sliktāku slavu, kad tajā tika uziets britu alpīnists Deivids Šārps, kurš tobrīd jau atradās uz nāves robežas. Šo stāstu plaši klāstīja mediji, apgalvojot, ka ap 40 alpīnistu bija pagājuši Šārpam garām, nepiedāvājot palīdzību. Šārps nomira tajā pašā dienā. Kā jau tas bieži mēdz notikt, daudzas šī stāsta nianses mediju ziņās netika pieminētas. Patiesībā lielākā daļa alpīnistu Šārpu nepamanīja vai domāja, ka viņš vienkārši atpūšas. Citi, kurus apsūdzēja palīdzības nesniegšanā, nezināja, ka tā ir nepieciešama, līdz bija jau par vēlu.

Šārpa mirstīgās atliekas pēc viņa vecāku lūguma tika noceltas no kalna gadu vēlāk, bet Paldžors, kura iesauka pēc šī negadījuma ieguva vēl plašāku pazīstamību, palika.

Ko darīt ar bojāgājušo alpīnistu ķermeņiem kalnos, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, ieskaitot paša bojāgājušā un viņa ģimenes pausto vēlēšanos un vietu, kur nāve viņu sastapusi. Daži nokārto, ka ķermenis nonāk mājās, ja iespējams. Bils Bērks šo jautājumu nav apspriedis ar sievu, bet ir parūpējies, lai gadījumā, ja notiek ļaunākais, viņa līķis tiktu nogādāts viņai. “Šis nav tas jautājums, pie kura gribētos īpaši kavēties,” viņš saka. “Es zināju, ka man vajag repatriācijas apdrošināšanu, un es to dabūju, bet pārāk daudz par to nedomāju.”

Mirstīgo atlieku nogādāšana ģimenei maksā tūkstošiem dolāru un sešu līdz astoņu šerpu pūles dzīvībai bīstamos apstākļos. “Pat konfektes papīriņa pacelšanai augstu kalnos ir vajadzīga liela piepūle, jo tas ir iesalis sniegā un ir jāizrok,” saka Katmandu uzņēmuma “Asian Trekking” dibinātājs un vadītājs Nepālas Alpīnistu asociācijas prezidents šerpa Angs Čerings. “80 kilogramus smaga cilvēka mirstīgās atliekas pēc sasalšanas un izrakšanas kopā ar ledu var svērt 150 kilogramus.”

Tomēr biežāk alpīnisti, kuri iet bojā kalnos, vēlas tur arī palikt. Tā ir vairāk nekā gadsimtu sena no jūrasbraucējiem pārņemta tradīcija. “Bet, ja katru gadu 500 cilvēku kāpj pāri līķim, tas vairs nav pieņemami,” bilst Marks Dženkinss, kam pēdējo reizi Everestā bija jātiek pāri četriem mirušajiem. “Tas ir necienīgi.”

Kad mirušais kļūst par populāru fotografēšanas objektu kalnos, visvairāk parasti cieš bojāgājušā ģimene. “Vienu dienu tu māj atvadas lidostā, un tad nākamais – o, mūsu tēti dēvē par Zaļajiem Zābakiem, un citi iet viņam garām,” saka alpīnists un rakstnieks Gregs Čailds no Jūtas.

Paldžora brālis Tinlejs atceras brīdi, kad viņš 2011. gadā ieraudzīja fotogrāfijas un uzzināja par iesauku: “Es skatījos internetā un atklāju, ka citi viņu dēvē par Zaļajiem Zābakiem. Biju patiesi sarūgtināts un šokēts, negribēju, lai mana ģimene par to uzzina. Godīgi sakot, man pat ir grūti skatīties uz šīm fotogrāfijām. Es jūtos tik bezpalīdzīgs.”

Lai izvairītos no šādām situācijām, mirušos parasti “atdod” kalnam. Tas nozīmē, ka viņus ar cieņu nogrūž pa stāvu nogāzi vai iestumj kādā šļūdoņa plaisā, tālāk no acīm. Kad iespējams, viņus apklāj ar akmeņiem, izveidojot kapu uzkalniņu. Tomēr “RMI Expeditions” kalnu gids Deivs Hāns, kas Everesta virsotni sasniedzis 15 reizes, uzsver: “Ar mirušā ķermeni kaut ko iespējams darīt tikai uzreiz pēc negadījuma.” Vēlāk – “negribu izklausīties grotesks, bet viņi kļūst par daļu no kalna”.

Taču, pat ja līķis ir “svaigs”, šāda cieņpilna apbedīšana var prasīt stundām ilgu darbu un vairāku spēcīgu alpīnistu pūles. Neatbildēts paliek jautājums, kam par to būtu jāatbild, it sevišķi ņemot vērā, ka bojāgājušo alpīnistu skaits arvien pieaug un klimata izmaiņu izraisītā ledāju kušana atklāj arvien jaunas, senāk bojā gājušu alpīnistu mirstīgās atliekas.

Daži to uzņēmušies brīvprātīgi. Kopš 2008. gada Dava Stīvens Šerpa, “Asian Trekking” izpilddirektors un Anga Čeringa dēls, un viņa kolēģi organizē ikgadējus kalna tīrīšanas darbus. Viņi ir aizvākuši no Everesta 15 tonnas atkritumu un vairāk nekā 800 kilogramu cilvēku izkārnījumu. Kad kāds jauns mirušā ķermenis vai ķermeņa daļa iznirst no kūstošā, allaž mainīgā Khumbu šļūdoņa, cilvēki parasti vēršas pie viņa grupas, it kā tā būtu kāda de facto līķu aizvākšanas komanda. Līdz šim viņi ir ar cieņu apglabājuši piecus mirušos – četrus šerpas, no kuriem vienu viņi pazina, un kādu austrāliešu alpīnistu, kurš pazuda 1975. gadā. “Ja vien iespējams, cilvēka mirstīgās atliekas ir jāapglabā,” saka Dava Stīvens. “Ne vienmēr tas ir iespējams, ja ķermenis ir piesalis nogāzei 8000 metru augstumā, bet mēs varam to apsegt, tādējādi izrādot mirušajam vismaz kaut kādu cieņu, lai cilvēki nefotografē.”

Ir kāds stāsts, kas labi ilustrē, kādus upurus un pūles prasa mirstīgo atlieku nocelšana no kalna un cieņpilna apbedīšana.

Frānsisa Distefano-Arsentjeva gāja bojā Everestā 1998. gadā un pēc nāves kļuva pazīstama kā Dusošā Skaistule. Viņas dēls Pols Distefano atminas, cik sāpīgi viņam bija skatīties uz mātes līķa fotogrāfijām internetā. “Tas ir kā liels apkaunojums – it kā skolotājs tevi izsauktu klases priekšā, bet tu neprastu lasīt. Tas ir šausmīgi.”

Kad Polam bija 11 gadu, viņa māte, pasaules līmeņa alpīniste, nosprauda sev mērķi kļūt par pirmo amerikānieti, kas uzkāps Everestā bez skābekļa balona. “Es nezinu, kāpēc viņa nolēma to darīt bez skābekļa – varbūt viņai gribējās kādam kaut ko pierādīt,” saka Pols. “Varbūt viņa jutās neuzvarama, jo bija kopā ar manu patēvu Sergeju, kurš savas veiklības dēļ bija iesaukts par sniega leopardu.”

Dienu pirms aizbraukšanas Frānsisa iegriezās Pola skolā Teljuraidā Kolorādo un teica: “Šis lēmums būs atkarīgs no tevis.” Pola atbilde ir palikusi viņam spilgtā atmiņā: “Ja es tev neļaušu braukt, tad vecumdienās tu droši vien sēdēsi šūpuļkrēslā un burkšķēsi: “Sasodīts, man to vajadzēja darīt.” Es negribu būt tas, kurš tev atņem šo iespēju.”

Tajā naktī Pols redzēja sliktu sapni: divi alpīnisti blīvā putenī, sniegpārslas ap viņiem virmo kā bišu spiets. Pamodies viņš zvanīja mātei, lai pateiktu, ka ir pārdomājis. “Zini, Pol,” viņa atbildēja, “mēs vakar jau runājām, un tev ir taisnība: man tas ir jāizdara.”

“Nedomāju, ka zinātne var pa īstam izskaidrot, kāpēc cilvēki grib kāpt kalnos,” viņš saka. “Galu galā, mana māte kāpa tikai tāpēc, ka viņai tas bija jādara.”

1998. gada 22. maijā Frānsisa sasniedza savu mērķi un pārrakstīja Everesta vēsturi. Taču lejupceļā kaut kas nogāja greizi. Viņa un Sergejs bija spiesti pārlaist nakti Nāves zonā un nošķīrās viens no otra. Nākamajā rītā, mēģinot glābt Frānsisu, kura bija sabrukusi apmēram 8840 metru augstumā, Sergejs piedzīvoja nāvējošu kritienu. Kāpēji Īans Vudols un Katija O’Dauda uzdūrās Frānsisai ap pieciem no rīta un atteicās turpināt ceļu uz virsotni. Viņi pavadīja pie viņas vairāk nekā stundu, līdz bija spiesti doties lejup, lai parūpētos paši par savu drošību. Kaut kad vēlāk tajā rītā Frānsisu pieveica sals un pārgurums.

Kad kādā saulainā pēcpusdienā Pola tēvs lūdza viņu apsēsties un pavēstīja viņam šo ziņu, Pols jutās tā, it kā viņam būtu iebliezts ar veseri. Taču viņš nejutās sevišķi pārsteigts. “Ja godīgi, es jau to zināju,” viņš apgalvo. “Kad nomirst tik tuvs cilvēks, kaut kādā dīvainā un neizskaidrojamā veidā tu to vienkārši zini.”

Tagad Pols pret māti neizjūt nekādu aizvainojumu. “Es viņu mīlu un vēlētos, kaut viņa būtu ar mani, bet viņas nav,” viņš saka. “Viņas nāve mani noteikti pavadīs visu mūžu, lai gan kaut kādā ziņā ir svētīgi, ka mamma nomira, darot to, ko mīlēja.”

Gāja gadi, un Frānsisa joprojām gulēja uz kalna. Taču Vudolu, kurš bija klāt viņas pēdējās stundās, ar laiku sāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi par nespēju viņu izglābt. Tāpat viņu nomocīja doma par to, ka viņas ķermenis guļ citiem kāpējiem acu priekšā.

2007. gadā Vudols ar O’Daudas atbalstu atgriezās Everestā, lai aizvāktu Frānsisas ķermeni no labi redzamās vietas. “Tā bija iespēja atvadīties,” viņš piebilst. “Bet pats galvenais – parūpēties, lai viņas ķermenis tur vairs nerēgotos.”

Pēc sākotnēji neveiksmīga starta Vudols kopā ar šerpu Puri, kurš Everestā parasti strādā par naudu, bet šoreiz piekrita palīdzēt bez atlīdzības, uzkāpa līdz vietai, kurā viņš, ciktāl atcerējās, bija atstājis Frānsisu, – uz aptuveni 60 grādus stāvas nogāzes, pār kuru pārliecies ielūzis klintsgabals. Sākotnējais plāns bija apkraut viņu ar akmeņiem, bet, Vudolam par lielu izbīli, Frānsisas atdusas vieta bija apsnigusi ar četras pēdas biezu sniega kārtu. “No viņas nebija ne vēsts – tikai milzīga, nestabila sniega nogāze,” viņš stāsta.

Abi sāka rakt. Pateicoties veiksmei un atmiņai, ar otro piegājienu viņi Frānsisu atrada. Par akmens kapu vairs nevarēja būt ne runas, bet viņiem bija tieši tik daudz liekas virves, lai varētu nolaist viņas ķermeni pār klints malu. Ietinuši viņas sastingušās mirstīgās atliekas ASV karogā un pateikuši dažus vārdus, viņi palaida Frānsisu viņas pēdējā ceļā – visticamāk, uz to pašu vietu, kur guļ Sergejs. Šis darbs prasīja viņiem apmēram piecas stundas. “Tas bija grūtākais, ko es jebkad dzīvē esmu darījis, daudz grūtāk nekā kāpt uz virsotni,” saka Vudols. “Bet mana apņemšanās bija pietiekami stipra, lai es beidzot to izdarītu.”

Pols par šo notikumu uzzināja tikai no ziņām un sākumā jutās diezgan aizvainots, ka nebija ticis informēts. “Es domāju – paklau, vecīt, tā taču ir mana mamma!” Tomēr ar laiku viņš saprata, ka, esot kopā ar Frānsisu viņas dzīves pēdējos mirkļos, Vudols un O’Dauda bija nodibinājuši paši savu personisko saikni ar viņu. “Mani ar mammu vieno asinssaites, savukārt viņu, Īanu un Katiju ir vienojusi nāve,” viņš saka. “Man šķiet, ka viņiem bija tikpat lielas tiesības viņu pārvietot kā mums, un mana ģimene ciena viņu pūles.”

“Es tikai būtu gribējis, ka viņi man to būtu pateikuši, bet vēl vairāk es gribētu ar viņiem sazināties un satikties,” viņš turpina. “Cerams, ka šāds brīdis pienāks.”

Uzzinājis par to, kā Vudols pāvietojis Frānsisas ķermeni, Tinlejs sazinājās ar viņu, lai apspriestos par iespēju izdarīt to pašu ar viņa brāli Paldžoru. Tinlejs piedāvāja samaksāt Vudolam par Paldžora līķa pārvietošanu, taču nenovērtēja šāda kāpiena izmaksas – aptuveni 70 000 dolāru. Paša Vudola iekrājumus bija iztukšojusi Frānsisas pārvietošanas misija. “Ja man būtu iespēja atgriezties, Paldžors būtu mana prioritāte numur viens,” viņš saka. “Bet es tiešām vairs nevaru to atļauties par paša līdzekļiem.”

“Es tikai lūdzos, kaut mana mamma nekad neuzzinātu par tiem Zaļajiem Zābakiem,” saka Tinlejs. “Tas viņu ļoti, ļoti, ļoti satrauktu. Es to pat nespēju iedomāties.”

Tinlejs jau praktiski bija atmetis visas cerības apbedīt brāļa mirstīgās atliekas. Bet pērn Paldžors pēkšņi pazuda.

2014. gada maijā to atklāja piedzīvojumu meklētājs Noels Hanna, kurš pārsteigts ieraudzīja, ka ne tikai Zaļo Zābaku ala palikusi bez sava ierastā iemītnieka, bet pazuduši arī daudzi citi līķi ziemeļu puses posmā, kuru daudzo uz tās kritušo kāpēju krāsaino ietērpu dēļ mēdz dēvēt par “varavīksnes kori”. Hanna lēš, ka pirms tam finiša taisnē uz virsotni bija redzami kādi desmit ķermeņi, bet 2014. gadā viņš saskaitīja vairs tikai divus vai trīs. “Esmu par 95% drošs, ka Paldžors ir pārvietots vai apkrauts ar akmeņiem,” apgalvo Hanna.

Tomēr, sekojot labākajām Everesta tradīcijām, mirstīgo atlieku pazušanas apstākļi nav pilnībā skaidri. Viņš pieļauj, ka to varētu būt paveikusi Ķīnas Tibetas Kalnākāpēju asociācija un Ķīnas Kalnākāpēju asociācija, kuras atbild par Everesta ziemeļu pusi. Piecas nedēļas pirms sava kāpiena viņš šo organizāciju ierēdņiem pie vakariņu galda bija ierosinājis, ka tās varētu aizvākt līķus. “Šķiet, ka atbildīgajām personām līdz tam brīdim neviens uz to nebija norādījis,” viņš stāsta.

Es apvaicājos Ķīnas Kalnākāpēju asociācijas Ārlietu departamenta direktoram Li Guovejam, vai viņš nevarētu man pastāstīt ko vairāk. Viņš teica, ka ļoti labprāt sniegtu atbildes uz jautājumiem par šiem notikumiem, bet jebkāda veida mediju komunikācija jāveic, izmantojot oficiālos kanālus. Tomēr pēc mēnesi ilgām pūlēm viņš atzina, ka pārskatāmā nākotnē Tibetas ierēdņi manu lūgumu, visticamāk, neapmierinās.

“Viņu attieksme ir ļoti ķīniska,” saka Dava Stīvens, kurš ar viņiem regulāri sadarbojas. “Viņi nestāsta mums, ko dara, un nevēlas publicitāti.” Ķīniešiem arī nepatīkot, ka privātas grupas pašas veic sakopšanas darbus. “Izskatās, ka tas viņiem ir nacionālā lepnuma jautājums.”

Tomēr šķiet, ka radinieki par to netika informēti, jo Tinlejam tas bija pārsteigums. Kad pastāstīju viņam, ko biju dzirdējis, viņš mirkli klusēja. “Es jūtos atvieglots,” viņš beidzot noteica. “Paldies, ka izstāstījāt.”

Ņemot vērā bojāgājušo skaitu, piesārņojumu, pārlieku lielos kāpēju pūļus un arvien pieaugošās šaubas par virsotnes sasniegšanas jēgu, vai cilvēki jebkad nolems, ka šis kalns vienkārši nav tā vērts?

Ja no pagātnes var kaut ko mācīties, tad, visticamāk, ne.

Tāpat kā 1996. gada traģēdija ne mazākajā mērā nelika noplakt cilvēku interesei par Everestu, arī pēdējo divu gadu šausmas šajā ziņā nešķiet atstājušas jelkādas sekas. Pēc 2014. gada lavīnas daudzi šerpas zvērēja neatgriezties uz kalna, kamēr nebūs uzlaboti darba apstākļi – tostarp dzīvības apdrošināšanas polises. Lielākajai daļai – vai nu ekonomisko apsvērumu, vai izvēles dēļ – apņēmība turēties no kalna pa gabalu acīmredzot izčākstēja ātri.

Piemēram, Angs Dordže pēc triju ilggadēju draugu zaudēšanas lavīnā izlaida 2015. gada sezonu, bet plāno atgriezties 2016. gadā. “Man bija mazliet bail, tāpēc vienu sezonu izlaidu,” viņš saka. “Bet dzīve turpinās, un es savā mūžā ne ar ko citu neesmu nodarbojies.”

“Neviens nav mierā ar to, kas notika,” piebilst Dava Stīvens. “Pēdējie gadi daudziem šerpām ir bijuši ļoti traumatiski.” Tomēr neviens no 63 šerpām, kas figurē viņa algu sarakstā, nav iesniedzis atlūgumu. “Neviens nav teicis, ka vairs nekāps, kaut arī daži ir izjutuši spiedienu no sievām un vecākiem pārtraukt to darīt,” viņš saka.

Līdzīgs noskaņojums valda Rietumu gidu kompānijās. Hāns allaž ir aizstāvējis Everestu, tomēr tagad apsver domu no kalna atvadīties. “Agrāk es lasīju Everestam veltītos mediju stāstus, kuri visi bija par nāvi un iznīcību, un teicu: “Nu nē, mans kalns nav nekāds nāves kalns”,” viņš saka. “Bet pēdējie divi gadi ir paņēmuši tik daudz dzīvību, ka man kļūst grūti to joprojām apgalvot.”

Tomēr Everests prot cilvēkus atvilkt atpakaļ. Pirms septiņiem gadiem Sietlā bāzēta kompānija “Mountain Madness” uz nenoteiktu laiku atcēla savas ekspedīcijas uz Everestu, par iemeslu minot pārāk lielo kāpēju skaitu un nepieredzējušu kāpēju īpatsvaru. “Mēs gribējām paust, ka neatbalstām to, kas notiek Everestā,” stāsta kompānijas prezidents Marks Ganlogsons. Tomēr nākamgad “Mountain Madness” plāno tur atgriezties. “Tas ir vairāk klientu pieprasījuma dēļ, nevis tāpēc, ka mēs vēlētos atgriezties šajā spēlē,” saka Ganlogsons.

“Man, tāpat kā daudziem citiem, kuri tur atgriežas gadu no gada, Everests nav zaudējis savu mistisko pievilkšanas spēku,” saka Bērks. “Esmu tur bijis jau sešas reizes, un man vienalga gribas atgriezties. Man patīk turp doties. Esmu kļuvis gandrīz vai atkarīgs.”

Turpmākos gadus – un, iespējams, vienmēr – Everests joprojām darīs to, ko darījis līdz šim: rosinās mūsu iztēli, piedāvās iespēju sapņiem un personīgajām uzvarām un tā gaitā paņems pa kādai dzīvībai. Lai gan Zaļie Zābaki beidzot var dusēt mierā, nav nekādas garantijas, ka viņa ala ilgi paliks tukša.

© bbc.com/future, 2015. gada 8. un 9. oktobrī