Kāpiens tumsā

Mēs ar Kolinu patlaban centāmies nokāpt pa garu ledus slīpni, kas veidoja kalna sāna apakšējo daļu; pa šo nogāzi mēs nīgri rāpāmies lejup jau visu pagājušo nakti. Uz katra apdomīgi spertā soļa mēs ieurbāmies ledū ar savu cirtņu garajām, asajām cērtēm, iedzenot tajā arī pie smagajiem zābakiem piesprādzēto dzelkšņu metāla zobu smailes. Ik pa brīdim pametot skatienu pāri plecam, lai visu laiku paturētu acīs galamērķi, mēs tēmējām nedaudz pa kreisi, tuvojoties, kā šķita, vieglākajam ceļam, pa kuru būtu iespējams tikt lejā no kalna stāvā sāna. Tagad ledus josla strauji izbeidzās. Mūsu priekšā atradās tas, ko alpīnisti mēdz apzīmēt ar piedienīgi skarbi skanošo vācu vārdu Bergschrund; tas ir bieži vien visai liels grāvis vai plaisa (Schrund) netālu no kalna (Berg) pamatnes, vietā, kur šļūdonis, zemāk izvēršoties plašumā, nošķiras no ledus slīpnes, kas slejas augstāk.

“Šitais maita izskatās tāds pamatīgs,” Kolins nostenējās, piesardzīgi palūrējis pāri aizas malai. Es klusējot papurināju galvu, it kā atsaucoties ar “nē”, kas patiesībā jāsaprot kā negribīgs “jā”. Kolins ķērās pie noenkurošanās, gatavojoties, kā es cerēju, pēdējo reizi nolaisties lejā pa virvi. Francūži šādu atgriešanos kalna pakājē, noslidinoties pa stingri nofiksētu virvi, sauc ļoti atbilstoši labskanīgā vārdā par rappel. ‘Atgriezenisks darbības vārds,” es izklaidīgi domāju, kārtojot virvi. “Je me rappelle a la sûreté - es atgriežos drošībā.” Gara acīm es piepeši ieraudzīju mierinošu ainu - visu iztālēm vērojošais, apskaidrotais un pašpaļāvīgais es pasniedz roku, lai palīdzētu notiekošā pilnīgi pārņemtajam, nogurušajam un bažīgajam man pielikt punktu nokāpšanas pēdējam posmam.

Mani nomoda sapņi spēji aprāvās, tiklīdz es paskatījos uz augšu. Sava traversa rezultātā bijām nonākuši zem lielām, nokarenām ledus klintīm, kas izaugušas no kalna netālu no virsotnes. Apkārtējos kalnus zeltīja rīta saule. Tālās, sniegotās ledus klinšu šķautnes virs mums spirgtajā gaismā žilbināja ar savu spožo baltumu. Pēc garajām tumsas stundām pasaulē atkal kūsāja dzīvība. Mans prāts atkal aizklejoja domu tālumos, tikai šoreiz ne gluži tik tīkamā virzienā. Es uz mirkli iedomājos par gaidāmo saules pielietas dienas tveici - un par to, kā šīs ledus klintis izkusīs, padosies un noslīdēs pa kalna nogāzi, lai mūs aprītu. Visu nakti salis un maldījies nakts tumsā, lūdzies, kaut ātrāk pienāktu rītausma, tagad es nolādēju tās uzvaras gājienu. Novilcis cimdus, es sakārtoju ekipējumu un piesprādzējos pie virves, lai varētu sākt nolaišanos. Tad iegrozījos vajadzīgajā pozīcijā - tievie dzelkšņu zobi ieurbās agrā rīta sniegā. Labi apzinoties, ka spēku izsīkums traucē koncentrēties, es pārbaudīju un vēlreiz pārbaudīju, cik stingri mans nolaišanās ekipējums piesprādzēts pie virves. Piepeši man likās, ka ledus klintis virs galvas iečīkstas. Iespējams, ka vainojama bija tikai mana iztēle. Ledājs zem kājām novaidējās kā izmisis cietumnieks, kurš ieslodzīts nomaļa cietokšņa dziļākajos pagrabos. Pārsimt metrus pa labi atlūza kāds pavisam reāls ledus bluķis; tas ar baisu rēkoņu pazuda platajā aizā. Kalni, ko pamodinājis siltums, allaž izkāpj no gultas ar kreiso kāju.

Noliecies pāri aizas malai, es ielūkojos tumšajās dzīlēs. Tās pildīja lavīnas sanesto ledus bluķu gabali. Es nolaidos dažus metrus zemāk, tad, pacēlis galvu, paskatījos uz Kolinu un sacīju: “Nolādēts, tā virve nesniedzas līdz pašam dibenam. Mums vajadzēs vēlreiz noenkuroties un nolaisties ar otro piegājienu.” Un tad es sāku ceļu lejup.

Vertikālās kalna nogāzes vidū, karājoties virves galā, es iestiprināju mūsu pēdējo ledus skrūvi, kam vajadzēja kalpot par enkuru. Mums bija palicis visai maz jebkāda ekipējuma - savas neparedzētās, slikti plānotās nolaišanās gaitā bijām spiesti ļoti daudz savu mantu vienkārši pamest. Nostiprinājies es atāķējos no virves un uzbļāvu augšā stāvošajam Kolinam: “Virve brīva!” Karājoties virvē no vienas vienīgas skrūves un gaidot, kad man pievienosies Kolins, es nenolaidu acis no vilinoši līdzenā sniega pleķīša uz ledāja tālu zem mums apakšā. Nu jau mēs bijām tuvu drošībai, pavisam tuvu.

Mēs ar Kolinu iepazināmies 1984. gadā Jeilā. Viņš bija Medicīnas fakultātes pirmkursnieks, bet es tikko biju sācis mācīties maģistrantūrā. Mūs nezin kā saveda kopā draugu draugu draugi. Turpmāko divu gadu laikā mēs daudz kāpelējām pa vietējām klintīm, dzērām alu Ārčija Mūra Vilovstrītas bārā un stundām ilgi spriedelējām par augstākiem kalniem, grūtākiem maršrutiem un varenākiem piedzīvojumiem. Skaidra un vēsa rudens diena, kas pavadīta, kāpjot Jaunanglijas klintīs, ir brīnišķīgs piedzīvojums, un šādi mēs kopā pavadījām daudzus jaukus brīžus. Pavisam kas cits ir atstāt auto mājās un uzsākt kāpienu nomaļa kalna tālajā virsotnē.

Lai šo atšķirību aprakstītu, kalnā kāpēji mēdz patapināt vārdus no romantisko attiecību leksikas: emocionālās saistības. Kad runa ir tikai par vietējo klinšu puduri, nekas neliedz mest mieru, doties mājās un iemalkot vēsu aliņu, ja gadās sajust nogurumu jau agrā pēcpusdienā vai debesīs savilkušies draudīgi negaisa mākoņi. Nopietnā kāpienā tas vairs nav tik vienkārši.

Šādu saistību uzņemšanās neattiecas tikai uz kāpiena augstumu un grūtības pakāpi. Laika apstākļi, šļūdoņi un akmeņu nogruvumi kalnos rada bīstamas situācijas. Alpīnistiem jākustas ātri - ne jau tikai tādēļ, lai garu kāpienu pabeigtu kaut cik saprātīgā laikā, bet arī, pats svarīgākais, lai pēc iespējas mazāk pakļautu sevi briesmām. Ātrums - tā ir drošība, tāpēc nopietniem kāpējiem jābūt izlēmīgiem, drošiem un pārliecinātiem. Papildus drošības pasākumiem laika nepietiek.

Šis emocionālo saistību elements ir tas, no kā dzimst piedzīvojums. Tu izvirzi sev uzdevumu, kas nav viegli izpildāms - un kurā neveiksme nes līdzi krietnu ciešanu devu -, un tad vieglu roku aizmet visus elementāros atspaidus un slēdz visus jau gatavos atkāpšanās ceļus. Burātājs nevāc komandu un nekāpj uz lielākas, drošākas laivas klāja - viņš vienatnē uzņem kursu pāri Atlantijas okeānam. Kāpējs atsakās no saulainas, vieglas takas, kas uzved virsotnē, izvēloties kalna tumšo, bīstamo ziemeļu sānu.

Šāda izvēle ir noslēpumaina, taču sastopama visai bieži. Apzīmējums “avantūrists” jeb “piedzīvojumu meklētājs” sākotnēji tika izmantots, runājot par algotni, kurš dodas bīstamās kaujās ne jau tādēļ, lai aizstāvētu dzimteni vai izpildītu pienākumu, pat ne iekarojumu un laupījuma dēļ, bet lai dzīvotu, riskējot mirt. Viņš izaicina likteni. Viņš flirtē ar Fortūnu, pārliecināts, ka viņa prasme rīkoties ar zobenu ļaus izsprukt sveikā.

Šī piedzīvojuma vai avantūras pamatizpratne lielā mērā palikusi nemainīga, lai gan par dēkām uzskatāmu nodarbību klāsts kopš D’Artanjana un viņa biedru laikiem ir ievērojami paplašinājies. Tieši tāpēc kalnā kāpšana, burāšana vienatnē vai ekstrēmā slēpošana nepavisam nelīdzinās gumijlēcēju asu izjūtu meklējumiem vai parastai iekaroto virsotņu kolekcionēšanai. Galu galā, jebkurš, iedzēris pietiekami daudz alus, var piesprādzēties pie gumijas troses un mesties lejā no tilta; kad reiz nolekts, atliek tikai izvingrināt plaušas brēcot un ļaut mehānismam pašam darīt savu darbu. Ja runājam par virsotnēm, ir tādas, kurās var uzbraukt ar auto vai nolaisties ar helikopteru. Nopietna kāpšana nozīmē tikt līdz virsotnei, izvēloties maršrutu, kas pārbaudīs tavus spēkus ar visdažādākajām grūtībām, bet gribasspēku - ar briesmām.

Īsts dēkainis nebūt nav pārdrošs. Viņam reālistiski jānovērtē savas spējas un jānosprauž saprātīgi mērķi. Burātājs paskatās uz sevi no malas, izvērtē spēkus un tikai tad nolemj, ka ir gatavs šķērsot Atlantijas okeānu arī ar mazāku laivu. Kāpējs sarīko savas pieredzes inventarizāciju un tikai tad atzīst, ka ir spējīgs sasniegt augstākas virsotnes pa grūtākiem maršrutiem. Taču, tiklīdz sperts nākamais solis, drošības rezerve sarūk. Slikti laika apstākļi, kļūmīgi lēmumi, vienkāršas neveiksmes - visi šie faktori izrāda arvien lielāku pretestību tavai kompetencei un apņēmībai. Tieši tāpēc paši labākie piedzīvojumi ir tie, kuros dīvainā kombinācijā apvienojas pretrunīgas izjūtas: liela pārliecība par panākumiem un visdažādākās šaubas un raizes par iespējamas neveiksmes sekām.

Garajās stundās, ko pavadījām Kolina vecajā grabošajā tojotā, ceļā uz kalniem vai atgriežoties pēc kārtējā kāpiena, mēs, šķiet, visu laiku runājām par šīm emocionālajām saistībām. Iespējams, apzinoties, ka esam izlutināti amerikāņi, kuriem dzīvē tik daudz kas nācis bez pūlēm, mēs ilgojāmies pēc grūtībām. Mēs bijām jauni un veseli, un mums trūka pieredzē gūtas gudrības, kas ļautu saprast, ka pati dzīve ar laiku mums tās sagādās pārpārēm. Un tā nu, mūsu nezināšanai par to, kas esam, apvienojoties ar daļēju pašizzināšanas mēģinājumu augļiem, dzima pamatideja. Tas varēja notikt atceļā no Ņujorkas štata Šongamu kalniem kādā 1986. gada maija nedēļas nogalē. Skaidri vairs neatceros.

Taču kaut kad šajā pavasarī mums radās plāns - pirms atgriešanās Jeilā pavadīt augustu Alpos.

Ceļojuma pirmais posms mums bija nogurdinošs pārbraucienu maratons. No Ņujorkas mēs vispirms devāmies uz Cīrihi; čartera lidmašīna bija pieblīvēta ar amerikāņu studentiem zemā tarifa vietās, kas šķita konstruētas tā, lai katru lidojumam ietaupīto dolāru izpirktu ar fiziskām ciešanām. Taču mums bija jaunas muguras un jauni ceļgali, turklāt satriecoša spēja izturēt to spēku izsīkuma pussamaņas stāvokli, kas iestājas pēc nomodā pavadītas nakts. Ieradušies Šveicē, mēs, gribēdami ietaupīt pēc iespējas vairāk franku, nekavējoties salādējām paši sevi un savu ekipējumu ātrgaitas vilcienā uz Ženēvu, kur pēcpusdienas tveicē, apkrāvušies ar saiņiem un somām, tusnījām cauri visai pilsētai, lai nonāktu kādā priekšpilsētas stacijā. Vēl divreiz pārsēžoties, mēs aizlīkumojām vispirms uz dienvidiem, tad - uz rietumiem, un beidzot lēni uzčunčinājām līdz Šamonī pašā Monblāna pakājē.

Iekārtojāmies eiropiešu stila alpīnistu apmetnē, kur nelielā lauciņā cieši blakus cita citai uzcelts simtiem telšu. Mums kaimiņos bija apmetušies divi britu puiši, Deivs un Džons. Viņu virves un ekipējums liecināja, ka arī viņi ir alpīnisti, un drīz vien mēs uzzinājām, ka abi nupat divas nedēļas pavadījuši, kāpelējot pa netālās Bletjēras smailes rietumu sānu. “Kolosāli maršruti, vecīt,” ziņoja Deivs, “un pats foršākais ir tas, ka no Midī gaisa tramvaja (téléphérique) pusceļa stacijas var aizvizināties tikpat kā līdz pašai apakšai. Ja sabojājas laiks, un tas tagad notiek bieži, var pavisam ātri tikt lejā.”

Mēs ar Kolinu tīri labi sapratām, ka tas var likties vilinoši, taču kārtīgs vienas nakts miegs mūsos atjaunoja agrāko dzelžaino apņēmību. Galamērķis bija skaidrs: Aržantjēras ledāja baseins, dažas jūdzes virs ciema, pašā Francijas Alpu sirdī. Aržantjēras ledāja dienvidu pusē kalnu virsotnes sarindojušās ciešā ierindā: vispirms - Triolē smaile, tad Kūrs, tad - Druā un visbeidzot, tālākā uz rietumiem, Verta smaile. To 1200 metru augstās, pret ziemeļiem pavērstās nogāzes viscaur klātas ar ledu; tieši šī iemesla dēļ šī kompaktā, trīs kilometrus garā grēda ir viena no svarīgākajām vietām mūsdienu alpīnisma vēsturē. Stāvākajos no kalnu sāniem pirmo reizi izdevās uzkāpt 60. gados, bet 1970. gadā Reinholds Mesners atklāja jauno strauju un drosmīgu kāpienu ēru, vienatnē pieveicot Druā ziemeļu nogāzi. Vēl 80. gados dažus grūtākos maršrutus censoņi, kas vēlējās kļūt par izciliem alpīnistiem, izmantoja spēku pārbaudei.

Mēs pavadījām laisku dienu, slaistoties pa Šamonī; Džons un Deivs mums parādīja labāko vietu, kur iegādāties maizi un kūkas. Nākamais rīts uzausa skaidrs un vilinošs. Mēs apskrējām pilsētu, sapērkot pārtiku vairākām dienām, piekrāvām mugursomas un atstājām lieko ekipējumu glabāšanā pie saviem jaunajiem angļu draugiem. Tad aši devāmies atpakaļ uz Šamonī centru, kur iesēdāmies vilcienā un drīz vien jau atradāmies kalnu ielejas ciematā Aržantjērā. Baudot skaistos dabasskatus, izvilkām no Kolina mugursomas taukaino maisiņu un notiesājām visas sešas pain au chocolat, ko bijām iegādājušies muļķīgā pārliecībā, ka smalkmaizīšu pietiks vismaz dienai vai divām.

Kafejnīcā Mont Blanc, kas atrodas tieši pretī mazajai Aržantjēras ciema dzelzceļa stacijai, es pasūtīju todien jau trešo dubulto kapučīno. Kamēr es gaidīju, kad man to atnesīs, Kolins piesardzīgi uzdeva man jautājumu, kas, šīsdienas acīm raugoties, noteica visu mūsu piedzīvojuma turpmāko gaitu. “Kā tev liekas,” viņš jautāja, “kā mums vajadzētu rīkoties ar ceļvežiem?” Kā jau kārtīgs medicīnas students, Kolins nebija noskaņots ignorēt acīmredzamo.

Liela daļa no kalnā kāpšanas iemaņām atkarīga no gandrīz akrobāta cienīgas prasmes likt lietā plaukstas, rokas un kājas. Taču pastāv arī komplicēti un svarīgi tehniski aspekti. Viss alpīnistiem domātais progresīvās tehnoloģijas ekipējums izstrādāts tā, lai pēc iespējas mazinātu risku. Īpaši vieglās neilona virves un cilpas sasietas ar īpašiem mezgliem, bet plašajam metāla āķu, karabīņu, ķīļu un trīšu klāstam jānodrošina pret iespējamo kritienu. Ledus cirtņi un zābaku dzelkšņi ļauj droši pārvietoties uz slidenā sniega un ledus. Ar dūnām pildītie guļammaisi, Gore-Tex jakas un sintētisko materiālu apģērbs pasargā no skarbiem laika apstākļiem. Mūsu mugursomas bija pilnas ar tamlīdzīgām mantām.

Tā nu es Kolina priekšlikumu, daudz nedomājis, noraidīju. “Ceļvedi mums nevajadzēs,” es uzspēlētā bezrūpībā atteicu. Ar plašu žestu norādījis uz kalnu grēdu, kas slējās mūsu priekšā, es turpināju: “Tie ir tādi kalni - paskaties un uzkāp.”

Kolins manu spēlīti labi pazina un, iespējams, klusībā pievienojās manām bažām, ka mūsu pārgājiens varētu neizdoties emocionālo saistību trūkuma dēļ. Mēs jau nebijām ne Aļaskā, ne Himalajos, kur jau nomaļā atrašanās vieta, laika apstākļi un kalnu milzīgie izmēri rada pietiekami lielu neziņu un nedrošību. Francijas Alpi ir skaisti, taču diez vai tos varētu nosaukt par nomaļiem. Viss likās tik ērti, tik tuvu civilizācijas saudzējošajām skavām. Tagad arī Kolins uzmeta ilgu skatienu kalniem, tad iesmējās un piekrita: “Lai notiek.” Nosoļojuši vairākas stundas, mēs nonācām Aržantjēras kalnu kāpēju namiņā, kas patiesībā nekādu “namiņu” it nemaz neatgādina. Pamatīgā ēka izskatījās pietiekami liela, lai izmitinātu vismaz simt cilvēku; cik noprotams, ziemas mēnešos, kad tā kalpo par pirmo pieturu iecienītajā nedēļu garajā slēpošanas pārgājienā no Šamonī līdz Cermatai, tieši tā arī notiek. No galdiņiem uz garās terases ar skatu uz Aržantjēras ledāju jau gluži nelielā attālumā varēja aplūkot visas ziemeļu nogāzes, kurās mēs grasījāmies uzkāpt. Taču pirms mūsu ierašanās bija savilkušies mākoņi, un mēs varējām saskatīt tikai aizas, kas stiepās visā kalnu pakājes platumā. Kalnu “sejas” palika, vēl joprojām tikai iztēlojamas.

Savā vidusskolas franču valodā mēģināju mūsu plānu izskaidrot namiņa pārvaldniekam. Šī cilvēka vaigs apmācās, un viņš kaut kur aizbrāzās. Pēc dažām minūtēm pārvaldnieks atgriezās - nu jau kopā ar tulku -, vicinādams ar roku zīmētas diagrammas; tās bija tuvējo klinšu dienvidu puses jaunākie alpīnistu maršruti. Dažas turpmākās minūtes mums nācās noklausīties veselu litāniju: brīdinājumus par šaušalīgajām briesmām, kas draud ziemeļu nokalnēs, pārmaiņus ar slavas dziesmu nesen apgūtajiem klinšu maršrutiem. “Šogad ledus ir ļoti bīstams.” ‘Tepat aiz namiņa ir skaista plaisa.” “Pagājušonedēļ vajadzēja nocelt divus šveiciešus.” Mūsu priekšā uz galda gulēja desmitiem maršrutu aprakstu. Kolins lēni savāca izkaisītās lapiņas un tad pacietīgi paskaidroja pārvaldniekam - pareizāk sakot, angliski runājošajam puisim, kurš stāvēja viņam blakus -, ka mēs neesam paņēmuši līdzi apavus klinšu kāpšanai, tikai ledus ekipējumu. Noklausījies tulkojumu, pārvaldnieks veltīja mums ilgu un dramatisku neticības pilnu skatienu. Tad viņš paņēma no Kolina savus maršrutu aprakstus, pasita tos padusē un iesoļoja atpakaļ mājā.

Mēs nebijām iecerējuši apmesties Aržantjēras namiņā - pēc maģistrantūras studenta standartiem tas bija pārāk dārgi. Paņēmuši savas smagās, ar nometnes ekipējumu piestūķētās mugursomas, mēs pakāpāmies mazliet augstāk; tieši tobrīd sāka smidzināt. Pēc laiciņa mums izdevās atrast divus kopā saslējušos klinšakmeņus - salīdzinoši sausu vietu, kur varēja apsēsties un pagatavot vakariņas. Tonakt un visu turpmāko dienu ar nelieliem pārtraukumiem turpinājās sīks lietutiņš. Mākoņi vēl joprojām bija sablīvējušies pavisam zemu, aizsedzot visas apkārtnes virsotnes. Mēs sēdējām, gatavojām ēst, piepildot arī vairākas rezerves bundžas ar pastas pārpalikumiem, patukšojām savus cepumu krājumus un pamatīgi nogarlaikojāmies. Sekoja vēl viena lietaina nakts, tad vēl viena tāda pati diena. Bezdarbības nomākti, mēs nolēmām iztērēt namiņā dažus frankus par kafiju. Pēc pāris stundām un dažām neplānotām, bet ļoti gardām, sviestainām smalkmaizītēm mēs sēdējām un noskatījāmies, kā aiz loga spēcīgs vējš beidzot iztrenkā mākoņus, kas likās iekārtojušies Aržantjērā uz palikšanu.

Līdz vakaram debesis noskaidrojās; mēs pirmo reizi ieraudzījām slavenās ziemeļu nogāzes. To augšējo trešdaļu klāja žilbinoši mirdzoša balta sniega sega. Mēs pētījām tās no lieveņa un prātojām, kādas ir mūsu iespējas. “Varbūt,” es spriedu, novērtējot virsotņu varenību, “mums sākumā vajadzētu izmēģināt kaut ko pavisam vienkāršu. Un tad, ja pieturēsies labs laiks, varam pievērsties kaut kam skarbākam, teiksim, Druā ziemeļu nogāzei.” Mēs vienojāmies, ka Verta smailes Kuturjē koridors izskatās pēc teicamas iesildīšanās trases. Tas sākās kā pieticīga, plaša sniega nogāze, kas, tuvojoties virsotnei, kļuva stāvāka - tur sniega baltumu nomainīja gaiši pelēkais kalnu ledus.

Kamēr mēs kārtojām ekipējumu, Kolins ierosināja ievākt informāciju par nokāpšanas iespējām. “Gan jau paši izdomāsim,” es viņu drošināju. “Turklāt,” es sacīju, “tas mūsu nelielajam iesildīšanās kāpienam piešķirs zināmu asumu.” Tieši tāpat es pamatoju savu viedokli, ka līdzi nav jāņem ne otra virve, ne papildus pārtika un ekipējums. Kolins neiebilda, un mēs pievērsāmies rīsu sacepumam, kas bija bagātīgi papildināts ar sviestu, sieru un franču šķiņķi ar cepeškrāsnī sakraukšķinātu tauku ādiņu.

Uzausa nevainojami skaists rīts, un Kuturjē koridoru izdevās iekarot ātri un bez mazākajām grūtībām. Mēs apsveicām sevi ar lielisku tempu un veiklību. “Jā, nu ir skaidrs, ka mēs esam gatavi smagākiem maršrutiem,” sacīja Kolins, kad mēs uzsākām ceļu pāri šaurajai sniega strēlei, kas savieno ziemeļu sāna augstāko punktu ar Verta smailes galveno virsotni. “Parīt - Druā,” es atteicu, “vai varbūt pat rīt, ja mums izdosies tikt no trases zemē tikpat ātri, kā uzkāpām augšā.” Taču jau pēc brīža mūsu tērgāšanu nomainīja klusums - mūs ieskāva blīvs mākonis. Kad nonācām kalna virsotnē, nācās jau piepūlēt acis, lai miglai cauri kaut ko ieraudzītu un varētu izlemt, kuras no ieplakām un nogāzēm, kas ved lejā no virsotnes, vislabāk derēs, lai atgrieztos drošībā.

Pamanījām veselu ņudzekli neilona cilpu, apmestu ap stabila paskata akmens bluķi - droša zīme, ka tas bieži izmantots par nolaišanās enkuru. Tā kā biju atteicies gan no ceļveža, gan namiņa pārvaldnieka padomiem, nācās vien atgriezties miglainu ideju līmenī. “Varu derēt, ka šis ir parastais nolaišanās ceļš,” es minēju (kā izrādās, pareizi). “Mēs varētu doties lejā šeit, taču tad nonāktu kalna nepareizajā pusē. Vienīgais veids, kā vēl šovakar tikt atpakaļ pie savām mantām, būtu nobraukt pa kalnu dzelzceļu līdz Šamonī, tad atpakaļ uz Aržantjēras ciemu, tad ar gaisa tramvaju līdz Granmontē un kājām līdz Aržantjēras ledājam.”

Tikai vēlāk uzzinājām, ka šis sarežģītais (un dārgais) veids, kā pārvietoties Francijas Alpos, bija tieši tas, kuru būtu vajadzējis izvēlēties, turklāt ne tikai šim maršrutam, bet arī gandrīz visiem citiem. Es kļūdījos, atsakoties no šī (kā man likās, absurdi komplicētā un samudžinātā) noslēguma visādi citādi nevainojamai kalnā kāpšanas dienai. Skatoties šodienas acīm, redzu, ka tobrīd neapzināti pieļāvu vēl vienu nopietnu kļūdu. Ceļveža mums nebija, tāpēc īsti nezinājām, kurp ved nogāze. Neskaidrību es atļāvos ievirzīt sev izdevīgā virzienā. Mūsu tārīta panākumi bija iekārdinājuši mani uz domām par kādu iespaidīgāku maršrutu nākamajai dienai, bet šim nolūkam, savukārt, tagad bija vajadzīga ātra un viegla nokāpšana, kas dotu mums pietiekami daudz laika sagatavoties jaunam piedzīvojumam.

Dažas minūtes neziņā pamīņājāmies uz vietas cerībā, ka mākoņi vismaz uz brīdi izklīdīs un ļaus saskatīt, kas atrodas zem mums. Tas nenotika. Tad es sacīju Kolinam: “Zini, es diezgan skaidri atceros, ka Šamonī alpīnistu veikalā redzēju plakātu ar Verta smaili. Esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka rietumu pusē ir pavisam vienkāršs nolaišanās ceļš. No turienes mēs varētu bez kādām problēmām atgriezties pa taisno pie Aržantjēras ledāja. Mēģināsim tikt zemē tur.”

Pamatojoties uz šo manā atmiņā aizķērušos izdevīgo, taču nepatieso informāciju, mēs sākām nolaisties pa lēzeno sniega slīpni rietumos. Es jutos pacilāts. Ceļš likās pavisam vienkāršs. Taču jau pēc dažām minūtēm nogāze kļuva stāvāka, un kādā brīdī mākoņu sega kļuva pietiekami šķidra, lai mēs ieraudzītu, ka zem mums sniega siena piepeši apraujas. Tāpēc mēs novirzījāmies nedaudz pa labi. Mākoņi atkal sabiezēja. Atdūrāmies pret virkni dziļu plaisu, kas sašķēla sniegoto nogāzi milzīgos saskaldīta ledus blāķos. Pēc kāda laiciņa mēs nolaidāmies vienā no seklākajām plaisām un sākām virzīties uz virsotnes ledāja malu. Tā strauji pārtrūka vienlaidus akmens slīpnes priekšā.

Mēs ar Kolinu apspriedāmies. Tālāk par 30 metriem uz leju neko nevarēja saskatīt. Varbūt mēģināt atgriezties virsotnē? To mēs būtu varējuši darīt, taču tajā brīdī likās, ka esam jau nolaidušies krietnu gabalu, un doma par atgriešanos nemaz nešķita vilinoša. Turklāt es vēl joprojām biju pārliecināts, ka lejupceļam jābūt pavisam vieglam. Tā nu mēs izlēmām sākt nolaišanos.

Mēs rūgti maldījāmies. Kad pēc trešā vai ceturtā nolaišanās posma Kolins man pievienojās, mākoņos mūsu priekšā pavērās sprauga. Mēs uz brīdi ieraudzījām kalna reljefu. Tā nebija pievilcīga aina.

Lai gan nogāzes lejasdaļa vēl joprojām nebija saskatāma, mēs tagad zinājām, ka zem mums aptuveni 600 metrus stiepjas stāva klints un ledus. Kolins augstsirdīgi nepieminēja fotogrāfiju, kuru es it kā atcerējos redzējis.

Uzkāpt atpakaļ klintī, pa kuru bijām nolaidušies, nebija reāli. Palika viena iespēja - turpināt nolaišanos pa sarežģīto reljefu zem mums. Lai gan tobrīd mēs to nezinājām (galu galā, nebijām taču paņēmuši ceļvedi, kurā varētu ielūkoties), bijām apņēmušies nolaisties pa Nanblāna nogāzi. Tas ir smags maršruts uzkāpšanai, nepopulārs savas bīstamās slavas dēļ, un visādā ziņā ne tuvu tas nolaišanās ceļš, kuru mēs izvēlētos apzināti.

Bija skaidrs, ka būs nepieciešami vēl vairāki nolaišanās posmi. Šim procesam nepieciešams izvērt virvi divās kārtās cauri nostiprinātam enkuram.

Kāpēji noslidinās lejup pa virvi, kontrolējot nolaišanos ar berzes ierīces palīdzību, tad atgūst virvi, paraujot to aiz viena gala, kamēr otrs izslīd cauri nostiprinātajam enkuram. Mēs atradāmies uz kalna sāna, pa kuru neviens nekad lejā nekāpj, tāpēc bijām spiesti darināt paši savus enkurus, apmetot neilona cilpas ap klints radzēm vai iestiprinot plaisās metāla āķus vai ķīļus. Pēc virves izvilkšanas šos enkurus vairs nebija iespējams atgūt. Mūsu rīcībā bija tikai žūksnītis neilona cilpu un kāds ducis āķu, tāpēc, iedomājoties par garo nolaišanās ceļu, uzmācās bailes, ka šie krājumi drīz vien varētu izsīkt.

Mēs saņēmāmies, un es sāku skaitīt mūsu neilona cilpas, kas tagad bija kļuvušas par tādu dārgumu. Šajā brīdī klinti sakratīja baiss grāviens. Pilnīgi aizmirsis par ekipējumu, es ar visu gara spēku centos ierauties pēc iespējas dziļāk savā ķiverē. No virsotnes ledus cepures tikko bija atlūzis pamatīgs gabals. Aptuveni 12 metrus pa kreisi no mums aizdārdēja ledus bluķu lavīna, noputinot mūs ar sīku kristāliņu kārtu.

Aizlidinājis pāri galvai vēl joprojām nezināmu skaitu cilpu, es sāku virzīties pa labi uz pamatīga klints izciļņa pusi. Pirms es atguvu spēju sakarīgi domāt, atrados jau 10 metrus no Kolina un tvēros pie vaļīgiem akmeņiem brēkdams: “Nostiprini mani!” Nākamā ledus lavīna noslāpēja Kolina atbildi, toties apveltīja mani ar komiksu supervaroņa cienīgu adrenalīna triecienu, kas ļāva zibenīgi nonākt vēl 10 metrus tālāk, nu jau krietni drošākā vietā.

Klints izcilnis mūs pasargāja no tiešām briesmām; ja no virsotnes turpinātu krist ledus, tas novirzītos uz seklajām iedobēm, kas atradās mums abās pusēs. Mēs atguvām savaldību un sākām lēni rāpties lejā pa šauro klints kori, vairāk paļaujoties uz nostiprināšanos, mazāk izmantojot mūsu ierobežoto ekipējuma krājumu. “Nostiprinājies” kāpējs vienalga var nokrist, taču klints nelīdzenumos iestiprinātais ekipējums un virve, kas piesieta pie vidukļa un tad izvērta cauri pie āķiem piekabinātajām karabīnēm, ierobežo kritiena tālumu un mazina iespēju smagi savainoties. Šāda nokāpšana ir gausāka nekā nolaišanās ar virvi, taču, pateicoties tam, ka kāpēji nostiprinās, drošībai paļaujoties tikai uz virvi, otrais kāpējs var ekipējumu savākt un vēlāk izmantot vēlreiz.

Pēc garām nokāpienā pavadītām stundām krēsla pamazām sabiezēja tumsā. Mēs nonācām pie sniegā klātas klints radzes. Bijām fiziski noguruši un garīgi izsīkuši. “Varbūt apstāsimies šeit un sagaidīsim rītu,” es Kolinam ierosināju. Viņš piekrita, un mēs klusējot sākām meklēt kādu drošāku vietu, kur varētu ērtāk apsēsties.

Toreiz, Šamonī kafejnīcā Mont Blanc, man uzmācās spekulatīvas ļaunas aizdomas. Es bažījos, ka šis pārgājiens varētu izvērsties pārāk ikdienišķs, tīri mehānisks. Tagad, sēžot uz mazas radzes stāvā kalna nogāzē, es varēju paraudzīties pats uz sevi jau krietni skaidrākām acīm. Savā augstprātībā es biju noraidījis priekšlikumu paņemt līdzi kalnu ceļvedi. Tagad mums nācās izstrēbt to, ko biju ievārījis.

Es grozījos un dīdījos, pūloties atrast kādu vietiņu, kurā akmeņi tā negrauztos pēcpusē. Tiklīdz biju iekārtojies mazliet ērtāk, pār mani sāka gāzties paša atmiņu lavīna. Citu pēc citas es straujā virknē skatīju pagātnes ainas: Krisa Robina ķermenis, sīks punktiņš 600 metrus zem manis, Elkapitana pakājē, tad - asiņainā radze augstu Sjerranevadas kalnos; mans tēvs lēni kūleņo lejup pa Asiniboina kalna sniegotajiem laukiem, tad - Toms Koplijs iekliedzas: “Nē!” brīdī, kad pazūd aiz aizas malas, un tad Čārlzs Kouls apraujas pusvārda, ieraudzījis, ka virve virs viņa gandrīz pārgriezta uz pusēm. Jutu, ka mana sirds sāk dauzīties straujāk, kad domās vēlreiz izspēlēju pats savu kritienu no 60 metru augstuma Josemitas klintīs. Es krītu un krītu, atsitoties pret klinšu izciļņiem un izmisīgi pūloties iegrozīties tā, lai neatsistos pret akmeņiem ar galvu, kad virve beidzot nostiepsies un es sākšu tajā šūpoties - un paiet ilgs laiks, iekams virve nostiepjas taisna.

Vēl tagad, kad rakstu vairākus desmitus gadus vēlāk savas mājas ērtajā patvērumā, kaklā sakāpj kamols. Atmiņas vēl joprojām ir tikpat svaigas un atstāj tikpat spēcīgu iespaidu, tikai nu tām pievienojušās citas. No vēlākajiem kalnu kāpšanas gadiem es atceros nokarenus ledus dunčus, nedrošas sniega nogāzes, kas gatavas nobrukt lavīnā, izļodzījušos akmens bluķus, nekam nederīgus nostiprināšanās enkurus, sapinušās nolaišanās virves, slānekļa strēmeles, kas nav nekas vairāk kā grēdā sakrauti bluķi, kuru katru brīdi gatavi aizripot. Es dzirdu pretīgo, dobji dūcošo skaņu, ko rada ripojoši un kritienā virpuļojoši, slepkavot gatavi akmeņi. Es saožu kodīgo, sīvo smaku, kāda rodas, kad granīts triecas pret granītu.

Un vēl es domāju par Stīvu Mašoli, Aleksu Louvu un citiem, ar kuriem kopā es šajos gados esmu kāpis un kuri miruši kalnos. Kāpēc viņi tā riskēja? Kāpēc to daru es? Tonakt, uz Nanblāna radzes, es pats sevi nolādēju. Tikpat skaidri es atceros arī, kā nolādēju Stīvu, kad dzirdēju, ka viņš gājis bojā Aļaskas Hantera kalnā, un Aleksu, kad uzzināju, ka viņu Himalajos aprakusi lavīna. Tāpat kā mana iedoma atteikties no ceļvežiem, arī šo cilvēku nāve man šķita nekam nevajadzīga vīzdegunīga piedzīvojuma ļaunais auglis.

Tomēr vienīgais, pie kā šie un citi atgādinājumi noveduši, ir tikai daži līki izpratnes zari, ap ko apvijušies pašapmāna vīteņi. Es turpinu kāpt kalnos. Man nav šaubu, ka tik ilgus gadus es ar to nodarbojos vienkārši tāpēc, ka man tas labi padodas. Un ir taču aizraujoši darīt kaut ko labi.

Tomēr aiz tā slēpjas vēl arī kas cits - tas pats, kas ietverts Aristoteļa aforismā par to, ka laime ir netraucēta darbība. Reizēm es sapņos redzu slapjo, pelēko, drūpošo Kanādas Klinšu kalnu kaļķakmeni. Atminos savu izkaltušo muti. Domās redzu garo virvi, kas stiepjas līdz manam pāriniekam. Šīs satraucošās atmiņas atgriežas vēl un vēl, taču tagad tās jau ir apzeltītas un šķiet gauži vilinošas. Sāpes, mokošā neziņa, spēku izsīkums, šausminošā atskārsme, ka kalni var nogalināt, kuru vien vēlas - tas viss manā prātā tagad sakārtojies lāpu uguns izgaismotā šķēršļu skrējienā, un es spēju domāt tikai par to, kāds prieks ir skriet - arvien ātrāk, arvien grūtāk. Pat brīžos, kad es nolādu savu augstprātīgo muļķību, kas mudinājusi pielaist nāvi sev tik tuvu, es ilgojos pēc dēkām, pēc paškontroles zibenīgajiem uzplaiksnījumiem, pēc milzīgās gribasspēka koncentrēšanās, kas nāk no apziņas, ka esi sev atstājis tikai pavisam niecīgu iespēju kļūdīties.

Tās nav ilgas pēc nāves. Tieši otrādi, esmu sapratis, ka manu atkarību no kalnu kāpšanas riska vieglāk izskaidrot nevis kā ilgas pēc nāves, bet gan kā tās nolādēšanu. Uzveikt nāvi ir Dieva varā, es to nespēju. Es dusmojos par paša bezspēcību, un man šķiet, ka šī apziņa cilvēkus saniknojusi vienmēr, tikai pastiprinot viņu ilgas pēc piedzīvojumiem. Esmu pietiekami bieži skatījis Nāvi vaigā, lai zinātu, ka viņa ir atbaidoši neglīta. Tur, Verta smailē, es ar viņu neflirtēju, es viņai metu sejā savas tiesības uz dzīvību. Un man šķiet, ka šis pašapliecināšanās akts vislabāk izskaidro dēku vilinājumu.

Protams, šī pašapliecināšanās ir īslaicīga, tā ir acumirkļa ilūzija. Pati lieliskākā uzkāpšana nepasargās no autokatastrofas, kurā es varu iet bojā mājupceļā no kalniem. Neviena dēka nav stiprāka par laulības šķiršanas realitāti, bērna nāvi vai jebkādām dziļām dvēseles mokām, kas pamanās kaut kā ielavīties pat vislielāko veiksminieku dzīvē. Un tāpēc - jā, tā ir īslaicīga pacilātība. Jā, tā ir bezcerīga iedomība. Jā, tas ir muļķīgi un nevajadzīgi. Jā, tas ir bērnišķīgi. Jā, tas noved pie lieluma mānijas. Jā, tas novirza prātu no līdzsvarotām pārdomām par cilvēka eksistenci. Jā, tas ir pagānisks impulss. Jā, jā, tūkstoškārt jā. Taču jau kopš laikiem, kad Agamemnons sapulcēja grieķus, lai kuģotu uz Troju, cilvēki riskējuši ar dzīvību tikai tāpēc, lai piekļūtu Nāvei tik tuvu, ka var tai parādīt rupju žestu. Tas ir dzīvi apliecinošs solis, un to nav iespējams izdarīt no droša attāluma.

1986. gadā uz sniegotās, šaurās Francijas Alpu radzes es biju pārāk jauns tik sakarīgām domām. Šā vai tā, Kolins netaisījās dot man laiku apcerei visas nakts garumā - arī viņš bija nonācis pie zināmiem secinājumiem. Viņš piecēlās kājās un autoritatīvā tonī paziņoja: “Paklau, Rastij, man liekas, ka vajadzētu turpināt ceļu tumsā.” Es neizlēmīgi kaut ko īdēju, taču Kolins mani pārliecināja, ka nav jēgas visu nakti sēdēt uz vietas. Ja reiz mums tik un tā būs auksti, tad jau labāk mēģināt virzīties uz priekšu. “Ja tu kaut kur iekulies, kaut kā taču jātiek ārā,” viņš bezierunu tonī nobeidza.

Kolinam ir ķēriens pasniegt saprātīgus argumentus tā, ka tie tiešām izklausās saprātīgi, tāpēc es piekritu, lai viņš kāpj pirmais. Kaut kur zem manis sāka mirgot viņa ķiveres lampa. Vai nu darbs ar virvi, nodrošinot Kolina kāpienu, bija pietiekami saspringts, vai arī jāpateicas faktam, ka mēs beidzot bijām ņēmuši iniciatīvu savās rokās, taču, lai kāds būtu patiesais iemesls, manas domas no neskaidrās šaubu, baiļu un atmiņu kolāžas beidzot pārsviedās pie izsalkuma. Es domāju par mūsu cietās desas krājumiem, kas bija palikuši pie guļammaisiem, un iztēlojos, kā vienu pēc otras griežu šķēlītes ar lieliem, baltiem un spīdīgiem tauku pikucīšiem.

Visu nakti mēs pamazām virzījāmies uz leju gan pa akmeņiem, gan pa sniegu, nolaižoties pa virvi tikai atsevišķos sevišķi stāvos posmos, kad bailes no kritiena izrādījās spēcīgākas par bailēm palikt bez ekipējuma. Ap pulksten četriem no rīta, kad mani piemeklēja sevišķi spēcīga panikas lēkme, jo mums bija palikušas vairs tikai divas cilpas un kādi septiņi āķi, Kolins mēģināja mani nomierināt, sakot, ka mums vienmēr paliek iespēja nogriezt kādu gabalu no virves un pagatavot jaunas cilpas. “Vareni,” es atteicu, “tad mēs varēsim laisties lejā pa vēl īsākiem gabaliņiem.” Es iztēlojos, kā mēs izmisīgi nopūlamies tikt lejā no kalna, laižoties ar sagraizītu virvi pa 6 metriem vienā piegājienā.

Joprojām mūsu virve vēl bija visus 45 metrus gara, kad es, rītausmai pamazām nobriestot par gaišu dienu, iekāries vienā vienīgā ledus skrūvē virs tumšās, badīgās cilvēkēdājas aizas, uzsaucu Kolinam: “Virve brīva!” Kolins strauji man pievienojās, tad nolaidāmies vēlreiz un drīz vien atvilkām elpu uz līdzena pleķīša, ko biju noskatījis jau no augšas.

Spriedze tagad mazinājās, tomēr atpūsties vēl bija pāragri. Drīz vien atkal devāmies ceļā. Tālāka laišanās lejā pa ledāju nebija iespējama. Ceļš pa tā saraustīto leduskritumu prasītu vairākas stundas. Un tā nu mēs sākām atkal kāpt kalnā, šoreiz dienvidrietumu virzienā, cenšoties apiet Verta smailes ziemeļrietumu šķautnes lejasdaļu, lai atgrieztos pie Aržantjēras ledāja un savas apmetnes vietas.

Kad mēs beidzot sasniedzām virsotni, bijām līdz pēdējam pārguruši. Tikai 60 metru attālumā atradās Granmontē stacija, gaisa tramvaja galapunkts. Kājas vilkdami, mēs izmocīti pagājām garām lielam pulkam iesācēju, kuri lēzenajā nogāzē mācījās izmantot dzelkšņus un ledus cirtņus. Noliekušās pāri stacijas margām, bariņš japāniešu šauros šortos un augstpapēžu kurpēs rādīja ar pirkstiem uz apvāršņa pusi. Iespējams, ka viņas uz kādas tālākas virsotnes bija saskatījušas alpīnistus. Kāda ģimene ar teniskurpēm kājās piesardzīgi spēra pirmos soļus uz ledāja. Apsēdušies atpūsties uz stacijas pakāpieniem, kur mūs glāstīja rāmais vējiņš, mēs ar Kolinu saskatījāmies. Pēc garās spriedzes, baiļu un koncentrēšanās nakts šī aina likās teju vai groteska. Vai tiešām tikai pirms pāris stundām mēs varējām justies tik pamesti un noraizējušies?

Vēlās rīta stundas tveicē mēs atgriezāmies lejā un, šķērsojuši ledāju, nonācām pie savām mantām, ko bijām atstājuši netālu no namiņa. Es uzvārīju ūdeni uz mazās alpīnistu plītiņas un uzlēju krūzi kafijas, kas garšoja pēc pārdabiski garda burbona un šokolādes maisījuma un likās tik glāsmaina kā šķidrs samts. Kofeīns pamodināja mūsu noguruma notrulināto apetīti, un no saviem pārtikas krājumu pārpalikumiem mēs sarīkojām improvizētu banketu. Kolins sagrieza cieto desu un sieru. Es atplēsu cepumu paciņu, un mēs pagatavojām gaļas, siera un cepumu sendvičus, izbaudot pamatīgo tauku un cukura devu. Tad, notiesājuši vēl pa milzu porcijai pastas un atlikušos cepumus, mēs paēduši un apmierināti ielīdām savos guļammaisos.

Es pakampu ceļvedi no Džona rokām. “Jāpaskatās, vai nevar atrast kaut ko pa īstam nopietnu nākamajam kāpienam,” es alkohola uzkurinātā bravūrā teicu Kolinam. Deivs atgāzās krēslā. Iespējams, viņš saprata, cik ačgārni mēs rīkojamies, pasniedzot pārgalvīgu un slikti plānotu nokāpienu kā varonīgu sasniegumu. Bet varbūt viņš vienkārši labāk panesa alkoholu. “Varbūt labāk ļaut liktenim mazliet atvilkt elpu, pirms mest tam jaunu izaicinājumu,” viņš rāmi aizrādīja.

Taču mūsu bailes nu jau bija kļuvušas par zeltainām atmiņām, un mums gribējās vēl. “Ko tu teiktu par Frenē Centrālo pīlāru?” es Kolinam jautāju, runājot par garu maršrutu Monblāna stāvajā un grūti pieejamajā Itālijas pusē. Pasniedzu viņam ceļvedi, pabakstot ar pirkstu iespaidīgu foto attēlu. Kolins pagrāba grāmatu un sāka to šķirstīt. Tad viņš pacēla skatienu, samiedzis acis šaurās spraudziņās.

“Šoreiz,” viņš sacīja, “mēs norakstīsim maršruta aprakstu.” Es pasmaidīju un pacēlu glāzi.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola

Raksts publicēts žurnālā Commentarymagazine.com 2008. gada novembrī