Everesta traģiskais stāsts
Foto: APF Forum
Teritorija

Reičela Ņūvere

Everesta traģiskais stāsts

“Skaidrs, ka tas, ko uz spēles liek alpīnists, viņam nozīmē ļoti daudz: tas ir dzīvības un nāves jautājums. Lai uzvarētu šajā spēlē, viņam vispirms jātiek līdz kalna virsotnei – bet pēc tam vēl jāvar arī atgriezties drošībā. Jo grūtāks ceļš un jo vairāk tajā briesmu, jo lielāka ir viņa uzvara.”

Džordžs Malorijs, 1924

Alpīnists guļ uz sāniem klints pārkares saudzējošajā ēnā, it kā būtu atlaidies mazliet nosnaust. Viņš savilcis sarkano flīsa jaku uz galvas, paslēpjot seju no mūsu skatieniem, un cieši sakrustojis rokas uz krūtīm, lai atvairītu dzelošo vēju un salu. Viņa kājas izstiepušās pāri taciņai, un garāmgājēji ir spiesti uzmanīgi kāpt pāri viņa neonzaļajiem kalnkāpēja zābakiem.

Šī cilvēka vārds ir Cevangs Paldžors, bet vairums alpīnistu, kas viņu sastop, pazīst viņu tikai kā Zaļos Zābakus. Gandrīz 20 gadus viņa līķis, kas guļ netālu no Everesta virsotnes, kalpojis par drūmu ceļazīmi tiem, kuru mērķis ir iekarot pasaules augstāko kalnu no ziemeļu puses. Everestā dzīvību zaudējuši daudzi, un vairums no viņiem, tāpat kā Paldžors, palikuši turpat. Taču Paldžora mirstīgās atliekas augstās atrašanās vietas dēļ kļuvušas par vienām no zināmākajām.

“Domāju, ka ikviens, īpaši tie, kuri kāpj ziemeļu pusē, zina, kas ir Zaļie Zābaki, lasījis par Zaļajiem Zābakiem vai dzirdējis kādu citu stāstām par Zaļajiem Zābakiem,” saka Noels Hanna, kurš Everestā uzkāpis septiņas reizes. “Aptuveni 80% kāpēju arī atpūšas vietā, kur atrodas Zaļie Zābaki, un nevar nepamanīt tur gulošo cilvēku.”

Paldžora nāvei sekoja vētrainas diskusijas par virkni jautājumu, tajā skaitā par to, vai viņš un abi viņa ceļabiedri gājuši bojā tāpēc, ka citi alpīnisti virsotnes iekarošanas kārē cietsirdīgi ignorējuši pazīmes, ka viņiem nepieciešama palīdzība. Taču par pašu cilvēku, kuram dota šī iesauka, pieejama visai pieticīga informācija. Iegūglējiet “Green Boots”, un jūs uzzināsiet, ka Paldžors ar saviem biedriem Cevangu Smanlu un Dordži Morupu gājuši bojā 1996. gada vētrā, kas iemūžināta populārajā Džona Krakauera grāmatā “Retinātā gaisā” un pavisam nesen uzņemtajā lielbudžeta grāvējā “Everests”. Vikipēdija jums pastāstīs, ka Paldžors dienējis Indijas–Tibetas robežpolicijā (ITBP) un zaudējis dzīvību 28 gadu vecumā.

Es atzīstos, ka jūtu viegli slimīgu ziņkārību, domājot par Paldžoru un visiem pārējiem alpīnistiem, kuri nav atgriezušies no Everesta, – par to, kā viņiem tik tālu no saviem mīļajiem lemts sastingušiem laikā uz mūžiem rādīt pasaulei savas nāves mirkli. Taču vēl spēcīgāka nekā šīs uzmācīgās domas par tādu šaušalīgu un drūmu galu bija mana vēlēšanās uzzināt kaut ko vairāk par šo glīto jauno cilvēku zaļajos zābakos – īpaši par apstākļiem, kuru dēļ viņš uz tik daudziem gadiem palicis tur augšā.

Mani interesēja arī ekstrēma augstuma ietekme uz cilvēka ķermeni un prātu un neaprēķināmais iespaids, kādu tas var atstāt uz lēmumiem, ko mēs pieņemam, un pat uz mūsu morāles principiem. Bet jo īpaši es vēlējos atrast atbildi uz kādu citu jautājumu, kas manu prātu urda vēl vairāk, – uz jautājumu, kas uzdots neskaitāmas reizes, taču tā arī nav atbildēts: kāpēc vispār kāpt šajā kalnā? Kāpēc likt uz spēles savu dzīvību tā nepielūdzamajās nogāzēs? Saskaņā ar datiem, ko min Alans Arnets, Kolorādo dzīvojošs kalnkāpējs, kura blogs tiek uzskatīts par uzticamu informācijas avotu visos ar Everestu saistītajos jautājumos, laikā no 1924. gada līdz 2014. gada augustam uz šī kalna bojā gājuši 283 cilvēki – 170 ārzemnieku un 113 nepāliešu; bojā gājušo un virsotni sasniegušo alpīnistu proporcija ir 4%. Kā tas iespējams, ka tik daudzi vēl joprojām uzskata, ka ar to ir vērts nodarboties?

Apņemšanās atrast atbildes uz šiem jautājumiem ievilka mani psiholoģijas, ētikas un alpīnisma kultūras pasaulē, lika klauvēt pie kalnkāpēju leģendu un sērojošu vecāku durvīm un informācijas meklējumos mērot ceļu no Fukuokas līdz Kalifornijai un tālāk – līdz Katmandu. Šis ir mans mēģinājums kaut cik sakarīgi sakārtot to, ko izdevies atklāt.

Lidmašīna paceļas gaisā Deli un dodas uz ziemeļiem; pilsētas smogs, sastrēgumi un plašie dzīvojamie rajoni ātri izgaist no redzeslauka. To vietā nāk brūns lauku līdzenums, kas tālāk pamazām pāraug zaļos pakalnos un terasveida laukos.

Taču ainava tikai tagad tā īsti sāk pieņemties mērogos un krāšņumā. Kalni aug arvien lielāki, pamazām nokratot no sevis ciematus, laukus un veģetāciju – bet pēc tam vispār jebkādas dzīvības zīmes. Robainas, viegli sniegotas virsotnes tiecas arvien augstāk, it kā pūlētos noplūkt no debesīm mūsu mazo lidmašīniņu. Šur un tur monohromo ainavu kā zaļa lente caurvij kalnu ielejas upe – dzīvības līnija šajā citādā ziņā neticami neviesmīlīgajā vidē.

Esam gandrīz sasnieguši savu galamērķi. Lidmašīna sāk nolaišanos, un selektorā iečerkstas kapteiņa balss: “Ceru, ka visas savas raizes jūs esat atstājuši Deli un varēsiet lieliski pavadīt laiku šajā uzmundrinošajā vietā.”

Mēs atrodamies Ladākhā, “kalnu pāreju saimniecē” Indijas galējos ziemeļos, Lielajos Himalajos. Ir septembra sākums, kad dienas ir saulainas un siltas, bet naktīs temperatūra jau noslīd zem nulles.

Tieši te, šajā augstienes tuksnesī 3800 m augstumā, 1968. gada 10. aprīlī pasaulē nāca Cevangs Paldžors. Viņš uzauga Sakti – “zelta tronī” – idilliskā ciematā ar balsinātiem namiņiem, miežu laukiem un papelēm.

Mēs devāmies ceļā agrā trešdienas rītā, līkumojot līdzi koši zilās Indas upes tecējumam; pabraucām garām satriecoši skaistiem piekalnes klosteriem, putekļainām ceļmalas ēstuvēm un kā no citas pasaules nākušiem akmeņu un kailas zemes līdzenumiem. Mans ceļabiedrs bija Cultims Dordžejs – sociologs un gids, mana saikne ar vietējo dzīvi.

Ar Paldžora ģimeni mēs iepriekš nebijām sazinājušies, pieņemot, ka izredzes piedabūt viņus runāt par tik sāpīgu jautājumu būs lielākas, ja par savu misiju pastāstīsim klātienē. Tagad man sāka uzmākties šaubas. Varbūt viņi atteiksies ar mums sarunāties? Varbūt viņiem tas liksies aizvainojoši? Vai kāds vispār būs mājās?

Kādu stundu pēc izbraukšanas no Lehas mēs sākām tuvoties savam ceļamērķim. Cultims izlēca no mašīnas un piegāja pie kāda veca vīra, kurš ceļmalā virpināja pirkstos budistu lūgšanu krelles. Viņš pajautāja, kur mēs varētu atrast Fanu (tāds ir Paldžora ģimenes uzvārds) saimniecību; vecais vīrs sāka enerģiski rādīt ar roku kaut kur tālāk pa to pašu ceļu. Tādā vietā kā Sakti, kur dzīvo tikai kādas 300 ģimenes, visi cits citu pazīst. “Nu vairs nav tālu,” ziņoja Cultims, ierausies atpakaļ mašīnā.

Jau pēc dažām minūtēm mēs apstājāmies pie izskatīgas divstāvu mājas ar lieliem logiem un vēja plivinātu tibetiešu lūgšanu karodziņu virkni uz jumta. “Tas ir šeit,” teica Cultims. “Turēsim īkšķi.”

Man pakrūtē sažņaudzās – mēs tuvojāmies mājas durvīm, garām petūniju, kliņģerīšu un margrietiņu pilnam dārzam un dzeltenīgam sunim, kurš slinki uz mums pablenza no savas guļvietas piesaulē.

Tomēr visas bažas pagaisa, tiklīdz Paldžora māte Taši Angmo atvēra durvis. 73 gadus vecā sieviete ar dzirkstošām acīm un smaidīgu seju likās gadus desmit jaunāka. Izstarojot vecmāmiņas siltumu, viņa ar mums enerģiski sasveicinājās un aicināja ienākt, pat nejautājot, kas mēs tādi esam vai kāpēc esam atbraukuši.

Mēs ienācām dzīvojamajā istabā ar vairākiem dīvāniem, krāšņiem kokgriezumiem rotātiem galdiņiem un plakāta izmēra fotoattēliem, kuros bija redzami viņas mazbērni. Paldžora māte atnesa kūpošu tējkannu un šķīvi ar cepumiem; tad viņi ar Cultimu vairākas minūtes apmainījās ar pieklājības frāzēm. Taču man nebūt nebija vajadzīgas ladākhiešu valodas zināšanas, lai pamanītu mirkli, kad Cultims viņai pastāstīja, kāds ir mūsu apciemojuma patiesais mērķis. Taši Angmo seja, vēl pirms brīža saulaini smaidoša, acumirklī novīta; viņas piepeši sastingušie vaibsti vēstīja par daudzu gadu gaitā krātajām bēdām un zaudējuma sāpēm. Un tomēr, kad Cultims pajautāja, vai mēs varam turpināt sarunu, viņa teica – jā.

Paldžors, pēc dabas rāms zēns, vidējais no pieciem brāļiem un māsām, ciematā bija pazīstams ar savu pieklājību un līdzcietību. Viņam bija plaša sirds un laipna daba. Lai gan Paldžors bija izskatīgs puisis, viņam pat pusaudža gados nebija draudzenes – zēns gluži vienkārši bija pārāk kautrīgs. Brālim viņš reiz teicis, ka drīzāk vēlētos veltīt dzīvi kaut kam augstākam nekā domāt par precēšanos.

Būdams vecākais dēls, Paldžors noteikti juta pienākumu uzturēt ģimeni, kura viņu pieticīgajā saimniecībā tik tikko spēja savilkt kopā galus. Tā nu, pabeidzis 10. klasi, viņš pameta skolu un izmēģināja laimi, piesakoties dienestam Indijas–Tibetas robežpolicijā, kuras plašais kazarmu komplekss atrodas netālajā Lehā, Ladākhas putekļainajā galvaspilsētā. Šī policijas vienība izveidota 1962. gadā, reaģējot uz arvien naidīgākajām attiecībām ar Ķīnu; tajā dienošie vīri specializējušies dienestam augstkalnu apstākļos. Tā ir nepieciešamība, ņemot vērā, ka Indijas robeža ar valdonīgo kaimiņvalsti stiepjas pāri Himalajiem. Par sajūsmu Paldžoram un viņa ģimenei, puisi policijā uzņēma.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Novembris 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela