Rīgas laiks
  • LV
  • RU
  • EN
  • 0
  • Pēdējais numurs
  • Agora
  • Abonēt
  • Arhīvs

Reģistrētiem lietotājiem

Aizmirsi savu paroli?
vai ar kādu no sociālajiem tīkliem
FacebookAutorizēties ar Facebook
TwitterAutorizēties ar Twitter

Paroles atjaunošana

Atgriezties


Jauniem lietotājiem

Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.

Reģistrēties
Rīgas laiks

Septembris, 2004

Septembris, 2004
Redaktora sleja Uldis Tīrons
Lejuplādēt App Store Lejuplādēt Google Play
Redaktora sleja Uldis Tīrons

Komentāri

Ieņemamais cietoksnis – skaistums Agnese Gaile

Raksti

Grāmatas bez pajumtes Ilmārs Zvirgzds Atbildes trieciens zem potītēm Ilmārs Šlāpins Būs labs, kad atdos zemei Inese Zandere Nav dumja un ir laimīga Uldis Tīrons Dāvana Īans Pārkers Pagātnes mierinājums Antons van Hofs * Neaizmirstamais fakjū Agnese Krivade Nacionālās virtuves īpatnības Mārcis Bendiks Divas lielkņazistes Tomass Venclova No Vispasaules meistarsacīkstēm Uldis Bērziņš

Sarunas

Būtu jauki, ja Dievs būtu Saruna ar Ričardu Sorabdži Es atkāpjos Intervija ar Eduardu Ševardnadzi

Uldis Tīrons

Redaktora sleja

[caption id="attachment_8172" align="aligncenter" width="221"]Anrī Kartjē-Bresona pašportrets Anrī Kartjē-Bresona pašportrets[/caption]

18. augusts
Māte paskatās pa logu un saka: “Rudens.” To viņa saka vienreiz gadā. Ārā vēl ir vasara, bet šis vārds nozīmē, ka kaut kas jau ir mainījies, apmēram tā, it kā cilvēks būtu pamanījis, ka pēkšņi ir novecojis. Pa šo laiku nomiris Anrī Kartjē-Bresons un nupat, sestdien, Česlavs Milošs. Abiem bija pāri deviņdesmit, un viņu garais mūžs piestāv cita laikmeta cilvēkiem Bresona fotogrāfijās – tagad tik ilgi nedzīvo, bet sabirst gabaliņos jau dzīves laikā. Iespējams, ka līdz ar viņu nāvi šajā vasarā ir palicis mazāk cieņas un augstsirdības, lai arī no ārpuses to nevar saskatīt.

Nupat atpakaļ uz Ameriku aizbrauca Tomass Venclova. Par drauga nāvi viņš uzzināja Rīgā, un vieglie sarunas stāsti slēpa viņa Vienpadsmitās dziesmas grūtsirdību: “Viss bija, šķiet, ne tā. Caur zariem/pavērās liela, apsīkusi osta.” Tas ir ļoti skaists dzejolis. Tajā ir runa par savādu ainavu, kas atgādina Baltijas piekrasti, bet tā nav piekraste – “aiz pagrieziena mazliet izmainījās perspektīva. .. Priekšmetu līnijas izplūda/kā mūzikas skaņas nepiemērotā zālē./Mēs uzreiz sapratām: visā vainīgs karstums –/un nebrīnījāmies nemaz, kad blakus sētai/satikām mēs draugu – vienu no tiem,/ar ko satikties var vienīgi pēc nāves./Viņš bija tikai pirmais.”

Aīda valstības apraksts Venclovas dzejolī sākas tepat – pamestā ostā. Tas ir tāpat kā ar to rudeni gaisā; tālās kontūras pēkšņi ir saskatāmas parkā vai uz ielas, tu pazīsti vietu, kurā nekad neesi bijis, un skaidri zini, kas atrodas aiz pagrieziena. Atcerējos, kādam dzejniekam Atēnās uz ielas – droši vien tagad, olimpiādes laikā, šis piedzīvojums būtu vēl acīmredzamāks – Austrumu kliedzošajā, svešajā un bezjēdzīgajā pūlī šķita, ka viņš jau ir nonācis Aīdā, bet tad viņš saprata, ka maldās – jo nekur nebijas redzami vecāki. Tagad viņam ir svarīgi izkļūt no turienes ārā un izvest sev līdzi Eiridīki, galvenais – neatskatīties. Ak jā, viens šamanis Tuvā man teica, ka viņš redzot cilvēkus, kuriem tuvojas nāve un kuri atrodas kaut kur pavisam tālu projām no šīs vietas. Es jautāju, kādi viņi izskatās, un saņēmu atbildi, ka tādi paši kā dzīvie. Bet kā tad tu atšķir īstos un šitos, es jautāju. “Viņi vējā šūpojas mazliet virs zemes.”

SIA "Rīgas Laiks", Zaļā iela 5-1, Rīga, LV-1010
T. 67287922|
  • Facebook
  • Twitter
  • Instagram
  • Noteikumi
All rights reserved to Rīgas Laiks