Neaizmirstamais fakjū

Mēs smējāmies

Par Fakjū cilvēku viņu iesaucām bērnībā, mēs abas, ar māsu. Tolaik viņš staigāja pa Juglu arvien tai pašā tēkreklā, melnā, ar uzdrukātu milzu trešo pirkstu. Tas bija tas laiks, kad modē bija krekliņi ar nekvalitatīvām Nirvana, East 17 vai citu grupu uzdrukām, dažiem bija arī Iron Maiden krekliņi, vai tie ar miroņgalvām. Es arī sapņoju par krekliņu ar Kobeinu. Tos nepieklājīgos krekliņus vispār parasti vilka jauni, rupji puiši, tādi, no kuriem mums vienmēr bail, tādi, kas apsmēja tevi, ja gāji viena pati caur pagalmam, tādi, kuriem vajadzēja ātri paskriet garām.

Tam pagalmam, kurā mēs dauzījāmies, viņš gāja cauri ik vasaras vakaru, neiespējami liels, gaišiem, pagariem, šķidriem matiem, masīvu žokli, saliecis ķermeņa augšdaļu tik ļoti, ka atgādināja karātavas, acīm ieurbies asfaltā, neiedomājami plaši vēcinādams rokas, pārspīlēti lieliem soļiem, briesmīgs. Sākumā likās, ka viņš ākstās, un mēs smējāmies, rādījām viena otrai, skatījāmies, kam viņš īsti ākstās, bet tad sapratām, ka neākstās, jo neviena drauga, kam skatīties un atzinīgi nosmieties, viņam blakus nebija. Ka viņš vienkārši tā iet. Tad smējāmies vēl vairāk, un arī nobijāmies vēl vairāk, jo tie, kas staigāja vieni, tie parasti bija kaut kādi traki, lieli kaušļi vai rupekļi, bija viens, kas mums vienmēr kliedza pakaļ: “Parādi trijstūri!” Tomēr bariņā nebija tik slikti, saņēmāmies un gājām viņam pa kluso pakaļ. Tolaik bija populāri nemanāmi izsekot vietējos dzērājus, pazīstamu bērnu vecākus vai krievus. Viņš, izrādās, gāja uz pamatskolas pagalmu, kur lielie krievu puikas spēlēja volejbolu. Aizgāja, nostājās uz laukuma, un vienkārši sāka spēlēt, neiesaistīdamies sarunās, viņa serves vienmēr aizlidoja pāri laukuma robežām. Kamēr pārējie spēļu starplaikos atpūtās, bariņā uzvilka dūmu, viņš stāvēja atstatu, nogaidīja, lūkodamies zemē. Smējāmies, jo ļoti ātri sapratām, ka viņš barā nemaz nav galvenais, ka atšķiras, sapratām arī, ka viņš cenšas būt moderns un tāds “nepareizais”, ar to trešo pirkstu uz krekliņa, bet nekas nesanāk, jo kāds tad “nepareizais” var būt, ja iet tādiem soļiem un ja neviens ar viņu nedraudzējas.

Vēlāk, vasarā pēc 7. klases, es strādāju piemājas veikalā, vasaras kafejnīcā, kur pārdevu saldējumu, un viņš nāca pirkt, tai pašā krekliņā. Ik vakarus tai pašā laikā, ap septiņiem. Tad beidzot varēju viņu aplūkot tuvumā. Milzīga seja, liels žoklis un lūpas, un mazas acis. Viņš vienmēr pirka saldējumu Pols, un ik vakarus vispirms strauji pielieca galvu pie pašas saldētavas, degunu bakstot stiklā, tad skaitīja santīmus, plaukstu pacēlis pie pašām acīm, samiedzies, kā cilvēki, kam ļoti slikta redze un kas nevalkā brilles. Viņš katru reizi uzvedās tā, it kā ļoti steigtos, plašām un milzīgām kustībām, bija bail, ka neapgāž saulessargu vai neiesit. “Fakjū cilvēks ir krievs, un viņš laikam ir no neredzīgo ciemata,” mājās teicu māsai. “Laikam grib tēlot kruto, jo neliek brilles, lai arī neko neredz, un vispār tuvumā viņš izskatās pēc mērkaķa,” teicu, un mēs atkal smējāmies. Pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi kopš tās dauzīšanās un arī saldējuma, un es viņu vēl arvien redzu. Viņš gan vairs nevalkā to krekliņu.

Turklāt esmu atklājusi, ka viņš nedzīvo vis Juglas neredzīgo ciematā, bet gan mājā, kas atrodas iepretim manai, mājā, kas labi pārskatāma pa mūsu virtuves logu. Regulāri redzu viņu iznākam no kāpņu telpas un, nemainīgi straujā un milzīgā gaitā, ejam virzienā uz galapunktu vai kiosku. Vienā un tai pašā laikā, vienās un tajās pašās gaitās, vienmēr viens, no rīta – uz kiosku nopirkt avīzi, vakaros – uz veikalu, pēc viena aliņa un saldējuma. Viņš vēl arvien ģērbjas īpaši, lai arī ne pēc jaunākās modes – cepure ar nagu, pagriezta uz aizmuguri, bikses ar kabatiņām, stipri platas augšdaļā un šauras lejasdaļā. Krekliņi ar zīmējumiem, viens – ar lielu uzrakstu AC/DC, citus pa gabalu nevaru saskatīt. Reiz redzēju viņu Juglas interneta kafejnīcā, tajā, kas pie sporta skolas. Lai arī sēdēju otrā telpā, varēju dzirdēt, kā viņš raksta. Palūkojos – degunu bakstīdams te ekrānā, te klaviatūrā, viņš ar vienu pirkstu stipri dauzīja taustiņus, starp sitieniem bija vismaz trīs sekunžu intervāls. Viņš vēl arvien nevalkā brilles. Ejot garām viņa sēdvietai, ieskatījos ekrānā. Tur bija atvērts oho.lv, iepazīšanās portāls.

Vēl tagad, kad esam mājās abas ar māsu un redzam viņu pa logu, viena otrai viņu parādām. Tas parasti notiek pēc vecā rituāla, viena saka: “Re ku Fakjū cilvēks,” otra nosmejas. Tiesa, tagad, atšķirībā no bērnības, kāda no mums attopas un piebilst arī: “Nabadziņš.” Vienreiz izstāstīju par viņu draudzenei, viņa ieteica kādreiz pieiet klāt un parunāties. “Nu nekodīs taču viņš tev,” viņa teica. Es smējos. Iet un runāt ar Fakjū cilvēku – tas liekas kaut kas neiespējams, kā runāt ar spoku. Es pat nevaru iztēloties viņa balsi, viņa runasveidu, no saldējuma laikiem tā nav palikusi atmiņā. Nekad neesmu redzējusi, ka viņš ar kādu runātu vai ietu kādam blakus. Turklāt, nu jā, viņš noteikti uzreiz kaut ko sadomāsies.

Pagājušonakt ap trijiem ielūkojos logā un redzu, viņš, milzīgiem soļiem, iznāk no savas kāpņu telpas, viss gaišās, modīgās drēbēs, un aiziet pa diagonāli pāri ielai, lielās rokas vicinādams, ieslīd starp mājām. Es zinu, kurp viņš iet – uz to veikalu, kur es kādreiz pārdevu saldējumu, tā bijušajās telpās tagad ierīkota diennakts interneta kafejnīca.

Agnese Krivade

Putni priedēs

Koncerta gaitā nostiprinās iespaids, ka zizlis diriģenta labajā rokā nav domāts taktsmēra un ritma ierādīšanai. Olari Eltsa kustības Nacionālā simfoniskā orķestra priekšā atgādina Harija Potera ālēšanos, ar to atšķirību, ka burvju nūjiņas mājieni neizsauc gaidīto – mūzikas – brīnumu. Taču publikai viņš – gan Poters, gan Eltss – patīk.

Retās reizes vasarā, kad Dzintaru koncertzālē notiek klasiskās mūzikas koncerti, ir sargājama vērtība pati par sevi. Jūras tuvums vilina daudz vairāk, nekā noplukusī Lielā Ģilde. Tomēr ērtie apstākļi un diriģenta kustību teātris 4. augusta vakarā diemžēl nespēj uzlabot teju vieglā žanra programmu (dažādas rapsodijas), ko izpilda viduvēji sagatavojies orķestris un labs pianists – Vestards Šimkus.

Mūzika un tās izpildījums nesniedza cerēto prieku. Toties ievēroju īpašu parādību, kas iespējama tikai brīvdabā. Tiklīdz orķestrī spēlēja oboja vai alts, piejūras priedēs atskanēja putnu balsis, kas aprima līdz ar šiem instrumentiem.

Un tā visu laiku. Tie nebija kaiju ķērcieni, kas jauktu mūzikas kopiespaidu (nebija daudz, ko izjaukt!), bet gan orķestri papildinoša dabas partija. Neorientējos ornitoloģijā, lai pazītu šos putnus, taču būtu interesanti uzzināt, kas tie tādi, dziedātāji.

Mārtiņš Vanags

Strauss

Attēlā redzamais nav ne papardes zieda meklējums, ne leduspuķu zīmējuma transformācija. Tā ir strausa apspalvojuma detaļa. Skaistās faktūras dēļ strausa spalvas un āda jau izsenis skaistummīļu iekārota, bet ieraudzīt to uz dzīva eksemplāra kādreiz bija tikai bagātu ceļotāju privilēģija. Viss mainījies šajā jaunajā, globālajā pasaulē,– milzīgie stulbie putni dzīvo arī tālā Latgales stūrī gandrīz pie pašas Baltkrievijas robežas. Kā jau pie latviešiem pašā zemeņu laikā, izbaudīju mazu izvirtīgu akcentu – strausa omleti ar svaigi spiestām zemenēm pa virsu. Globalizācija ta globalizācija, bet šo to mēs paši zinām labāk.

Mārcis Bendiks

Rezerves detaļa

Kāpēc tūrists no visa, kas viņam pastāstīts par kādu viduslaiku pils drupu likteni, atceras vienīgi to, ka pilī bija ateja ar akmens sēdekli, un frāzi “akmens atejas sēdeklis pazuda 1885. gadā”? Jautājums, protams, ir retorisks, un es tajā vēlos izteikt vienīgi savu prieku, ka spēju atcerēties vismaz kaut ko. Tie viesībās vai kādās oficiālākās darīšanās vairākkārt sastaptie cilvēki, kuri mani joprojām uz ielas nepazīst un nesveicina, tāpat kā es droši vien nepazīstu un nepasveicinu kādus citus, mani nespēj sarūgtināt – manā personā vienkārši ir pietrūcis “akmens atejas sēdekļa”, detaļas, kas padarītu mani viņiem reālu.

Piemēram, ierēdņi un biroju darbinieki – nu, kurš gan viņus atceras pēc vienas, visticamāk, vienīgās satikšanās, kas ilgst dažas minūtes! Bet es nekad neaizmirstu apdrošināšanas aģentu, kas pirms dažiem gadiem Basteja bulvārī, tajā mājā, kur atrodas tā saucamā universitātes grāmatnīca un galerija Bastejs, otrajā stāvā, Baltas birojā (bet varbūt tā nebija Balta– pilnīgs svarīgās detaļas trūkums!) pārdeva man ceļojuma apdrošināšanas polisi. Viņa detaļa bija uzvalks, brilles un smaka, kuru varbūt es sajutu ne ar degunu, bet ar kādiem sociāliem maņu orgāniem – tagad tādu cilvēku birojos vairs nav, viņam mugurā bija pagātne, uz deguna uztupināta pagātne un viņš oda pēc pagātnes. Ir kaimiņi, kurus atceras tikai pēc suņa – bez suņa es paietu viņiem garām nepadodot labrītu kā svešiniekiem, un viņi, man šķiet, to nojauš, katrā gadījumā es viņus redzu uz ielas tikai kopā ar suni.

Bērnībā reiz biju toreizējā kafejnīcā Dieva auss, zem katedrāles velvēm, kopā ar mammu un brāli; man bija pieci gadi, brālim trīs, mēs ēdām saldējumu no metāla trauciņiem uz kājas, mamma dzēra kafiju bez cukura par deviņām kapeikām (kāpēc es atceros šīs deviņas kapeikas? – tur bija jābūt vēl kādai detaļai, kā tiltiņam, kas kādreiz savienojis divas lietas, bet pēc tam sabrucis). Kafejnīca bija ļoti pilna, kaktos trokšņoja savāda paskata kompānijas, brīvajā krēslā pie mūsu galdiņa apsēdās kāda sieviete. Kādu laiku viņa mierīgi dzēra savu kafiju, tad paskatījās man tieši acīs un viņai mutē sakustējās viens zobs. Tas bija viens no augšējiem zobiem, no tiem, kas parādās, tiklīdz cilvēks kaut cik pastiepj lūpas smaidā. Zobs drusku pabīdījās uz leju, mirkli tā palika, it kā domādams, kurp doties tālāk, un tad atgriezās savā vietā. Sieviete noslaucīja muti stīvā, plānā salvetē, atstūma tasīti, piecēlās un aizgāja, palikdama manā šausmu pārņemtajā bērna prātā uz visiem laikiem.

Vakar redzēju Tērbatas ielā piecus itāļu jūrniekus, kas izskatījās pēc pilnīgi vienādām graciozām lellēm ar slaidiem, sniegbaltās eleganti piegrieztās biksēs tērptiem dibentiņiem, pēc tam Brīvības ielā vēl dažus, tikpat absolūti perfektus un švītīgus, nelielus un kompaktus, zilās mundiera žaketēs un naģenēs (ja tā tās lietas pareizi sauc). Es raudzījos pēc jel kā, kas ļautu noteikt, vai šie ir tie paši itāļu jūrnieki vai citi, atmiņā uzpeldēja tas, ka pirmajā grupiņā diviem bija rokā mazas vīriešu rokassomiņas, ko pie mums nepieklājīgi sauc par “pederastkām”, un jā – šiem arī bija, uz mata tāda, bet tikai vienam no viņiem, tātad tie bija tomēr citi, urā, mana uzvara! Par sejām runāt bija pilnīgi neiespējami, tāpat kā leļļu fabrikā – tikai nekārtība, novirze no normas ir individuāla, tāpēc varbūt var iegaumēt dažu labu latviešu karavīru vai policistu, bet nevienu no šiem itāļiem, kas rātni aizsoļo atpakaļ uz savu kuģi. Esmu dzirdējusi, kā par mani saka – kura bija Ieva? Melnā kleitā? Kura no viņām? Ā, tā, kas sēdēja blakus tam tipam ar ādas cepurīti, nu ar tām cūkas actiņām, nu, tam, kurš visu laiku stāsta rupjas anekdotes! Noziedznieks, kā zināms, uzlīmē ūsas, lai liecinieks atcerētos tieši tās, un pēc tam mierīgi izmet kādā miskastē. Es nēsāju kabatā, pareizāk sakot, prātā, līdzi savu rezerves detaļu komplektu, taču bez vajadzības to nelietoju.

Ieva Vītola