Es atkāpjos

2003. gada 11. novembra rakstu Krievijas komunistu avīzes Pravdainterneta versijā par to, ka krīze Gruzijā var novest pie valsts sabrukuma, atsauksmēs komentē kāds gruzīns ar nikneimu “olo”: “Ja nebūtu Ševardnadzes, jūs vēl pie mauzoleja rindā stāvētu.”

Kā vainīgu Padomju Savienības sagraušanā Eduardu Ševardnadzi novieto cieši blakus perestroikas tēvam Mihailam Gorbačovam, [1. Eduards Ševardnadze (1928) bija viens no padomju vietējiem darboņiem, no kuriem rekrutējās tā PSKP daļa – Gorbačovs, Jeļcins, Ļigačovs un citi, – no kā veidojās pēdējā partijas vadoņu paaudze, kuras vadībā sagruva PSRS. Rajonu partijas organizāciju sekretāri bija īsti vietvalži, kuru stāvoklis bija atkarīgs galvenokārt no mākas uzturēt attiecības ar centrālo varu, pirmām kārtām, ar partijas ģenerālsekretāru. Partijas 27. kongresā Ševardnadze izteicās, ka Brežņevs “ne vien nelika šķēršļus mūsu iniciatīvām, bet pat atbalstīja tās”. Pēc palīdzības pie Brežņeva Ševardnadze vērsās 1974. gadā, kad jaunajā Gruzijas konstitūcijā (tāpat kā visās republikās) bija paredzēts svītrot punktu par gruzīnu valodu kā valsts valodu. Tbilisi sākās demonstrācijas, kas draudēja pārvērsties plašos nemieros. Ševardnadze publiskā runā demonstrantiem apsolīja cīnīties pret šiem konstitūcijas grozījumiem. Pateicoties Ševardnadzes spējai uzturēt labas attiecības ar Maskavu, Gruzija kļuva par vienu no PSRS ekonomiski spēcīgākajām republikām. Ar Mihailu Gorbačovu Ševardnadze iepazinās 50. gadu beigās, kā toreiz teica, “pa komjaunatnes līniju” – Gorbačovs tobrīd bija Stavropoles apgabala komjaunatnes komitejas pirmais sekretārs. 90. gadu sākumā Ševardnadze apgalvoja, ka viņi kļuvuši īsti draugi un ka 70. gadu beigās viņi pasākuši ziemā satikties Picundā pie Melnās jūras, kur “runājuši par mūsu dzīves nejēdzībām” un nonākuši “pie slēdziena: tā turpināties nedrīkst…” 1984. gadā tādas “nesteidzīgas pastaigas laikā pa tuksnesīgo aleju” Ševardnadze arī izmetis spārnoto izteikumu: “Viss ir sapuvis. Jāmaina.”] apvainojot “sociālistiskās nometnes iznīcināšanā”, Vācijas apvienošanā un pakalpībā Rietumiem. 1985. gadā Gorbačovs vecā kaluma ārlietu ministru Andreju Gromiko, kas Rietumos bija iemantojis iesauku Misters Nē, aizvietoja ar gruzīnu Eduardu Ševardnadzi, kurš izrādījās īsti piemērots perestroikas “jaunās politiskās domāšanas” īstenošanai starptautiskajā arēnā – runa bija vispirms par reālu attiecību nodibināšanu ar ASV un aukstā kara beigām, par stāvokli cilvēku tiesību jomā PSRS, par PSRS attiecību normalizēšanu ar Ķīnu, Japānu un citām valstīm, par Vācijas apvienošanu, sociālistiskā bloka sabrukumu un par padomju karaspēka izvešanu no Afganistānas (1989), nomainot “šķiru cīņas saasināšanās” lozungu ar atzinumu par vispārcilvēcisko vērtību noteicošo lomu arī starptautiskajās attiecībās. Līdz pat 1991. gada pučam PSRS ārpolitika tālu apsteidza notikumus valsts iekšienē, izsaucot kompartijas konservatīvās daļas neapmierinātību, kas bija par iemeslu Ševardnadzes triumfālajai aiziešanai no PSRS Tautas deputātu kongresa tribīnes pēc atkāpšanās no ārlietu ministra amata. Ševardnadze pamatoja savu aiziešanu ar reakcijas spēku uzbrukumu un diktatūras tuvošanos, tomēr no emocionālās runas tā arī netika skaidrs, par ko viņš runā. Toties pati aiziešanas forma izsauca ovācijas: “Zāle uzsprāga. Aplaudēja atbalstītāji un pretinieki, draugi un ienaidnieki – lielākā tiesa, piecēlušies kājās. Aplaudēja Solim, ko spēra cilvēks, kurš bija spējis pacelties sev pāri,” rakstīja kāda perestroikas žurnāliste. Tagad ir diezgan grūti atcerēties, ka 1990. gads vēl nepavisam nebija jaunās neatkarības gads, tās bija vēl tikai vispārējas cerības uz varbūtējo brīvību, un joprojām viss šķietami izšķīrās Maskavā, Tautas deputātu kongress bija televīzijā skatāms notikumu barometrs, un Ševardnadzes atkāpšanās satrieca. (Ševardnadze jau bija mēģinājis atkāpties 1989.gada decembrī, kad PSRS galvenais kara prokurors Katusevs 2. tautas deputātu kongresā apšaubīja deputātu komisijas izmeklēšanas rezultātus par 9. aprīļa notikumiem Tbilisi, kur armija nogalināja vismaz 20 demonstrantus. [2. Ševardnadzem vispār “veicas” ar masu nemieriem – 1956. gada martā Tbilisi notika plaši mītiņi pret Staļina kulta atmaskošanas kampaņu, ko 20. partijas kongresā aizsāka Ņikita Hruščovs. Pret nemierniekiem, galvenokārt jauniešiem, iespējams, pirmo reizi vēsturē, tika lietota smagā kara tehnika. Upuru skaits, protams, tika slēpts, toties visā Gruzijā notika partijas un komjaunatnes aktīva sapulces, kurās vajadzēja pieņemt “buržuāziskos nacionālistus” atmaskojošas rezolūcijas, tā attaisnojot bruņoto nemieru apspiešanu. Ševardnadze, kurš tobrīd bija Kutaisi komjaunatnes organizācijas sekretārs, uzstājās pret spēka pielietošanu attiecībā pret demonstrantiem. Pēc dažām dienām viņu ievēlēja par Gruzijas komjauntnes CK sekretāru. Tālākā padomju karjera Gruzijā Ševardnadzi noveda iekšlietu ministra krēslā, bet 1972. gadā viņš kļuva par Gruzijas kompartijas CK 1. sekretāru un bija tāds līdz pat 1985. gadam.]

Burtiski pēc dažām dienām sākās Padomju Savienībai liktenīgais 1991. gads. Gada beigās, vēl reizi Gorbačova aicināts, Ševardnadze uz īsu brīdi atkal ieņēma jau brūkošās PSRS ārlietu ministra posteni, pēc kāda laika izstājās no komunistiskās partijas, un 1992. gadā atgriezās Gruzijā, kur bija sals, ļaudis nestrādāja un neēda, toties karoja. Situācija Gruzijā, kurā sāka darboties Ševardnadze, bija pirmais, ko viņš uzskatīja par vajadzīgu pavēstīt mūsu sarunā: “Kad es atgriezos Gruzijā, 1992. gadā, te bija pilnīgs bads, viss bija sagrauts, pat pilsētas centrs, parlaments, viesnīcas… Plosījās pilsoņu karš, cilvēki bija nometuši darbarīkus, paņēmuši rokās ieročus un šāva cits uz citu. Es vairs nepazinu savu tautu, bija noticis kaut kas šausmīgs. Bet pēc tam – kādos četros, piecos gados – viss pakāpeniski nomierinājās, tiesa, sākās konflikti Abhāzijā un Dienvidosetijā un tas arī ietekmēja ekonomiku un cilvēku psiholoģiju. Tā nu pašos grūtākajos apstākļos nācās sākt jaunas dzīves celtniecību. Pašos grūtākajos. Bet patlaban var teikt, ka galvenās idejas ir realizētas, demokrātiska valsts ir uzcelta – nevis formāli, bet reāli – preses, vārda, personības brīvība.”

Pilnīga politiskā sabrukuma apstākļos likme tika likta uz Ševardnadzes starptautisko autoritāti, kā arī, iespējams, vēl dzīvā atmiņā bija Gruzijas salīdzinošie ziedu laiki, kad Ševardnadze, būdams Gruzijas KP pirmais sekretārs, iemanījās laipot starp vietējām autoritātēm un Kremļa saimniekiem pietiekami veikli, lai Gruzijā uzturētu zināmu ekonomisku un politisku patstāvību. Ševardnadzes ārzemju draugi nepievīla – ASV un Rietumu valstīm Ševardnadze bija “īpaši uzticams politiķis”, kuram bija liela loma “Austrumu impērijas sagraušanā”. Gruzija izdzīvoja, pateicoties intensīvai ASV terapijai, graudu sūtījumi un finansiālais atbalsts tika nosaukts par “skābekļa balonu” agonizējošajai Kaukāza republikai. Tai pašā laikā Ševardnadze nespēja tikt galā ar bruņoto konfliktu Abhāzijā, kas izvērsās permanentā pilsoņu karā, pie tam uz atdalīšanos no Gruzijas pretendēja vēl divi autonomie apgabali – Adžārija un Dienvidosetija, un pēdējā laikā ziņas par bruņotām sadursmēm Dienvidosetijā ir gandrīz vai vienīgās, kas sasniedz mūsu masu medijus.

Īpaši nepatīkamas veidojās Gruzijas attiecības ar Krieviju, kura galīgi nav ieinteresēta aktīvajā Gruzijas sadarbībā ar ASV vai pat Turciju un kurai ir izdevīgi uzturēt nestabilitāti Gruzijas attiecībās ar dumpīgajām autonomijām. Krievija pārmet gruzīnu varai arī atbalstu čečenu kaujiniekiem, kas, krievuprāt, izmanto neapsargāto Gruzijas un Čečenijas robežu, lai transportētu ieročus un ievainotos; Ševardnadze noliedza čečenu kaujinieku klātbūtni, taču 2003. gada septembrī paziņoja par veiksmīgas militārās operācijas pabeigšanu Pankisi ielejā. Attiecībās ar Krieviju jāņem arī vērā, ka pēc dažādiem aprēķiniem Krievijā strādā ap 600 tūkstoši gruzīnu, kas katru mēnesi sūta radiniekiem uz dzimteni vidēji 300 dolāru mēnesī. Krieviju acīmredzami kaitināja arī ASV tiešā ieinteresētība Gruzijas attīstībā. ASV katru gadu Gruzijas armijas izveidošanā ieguldīja vismaz 63 miljonus dolāru. 1993. gada augustā Tbilisi tika nošauts ASV pilsonis Freds Vudrofs, kurš bija Ševardnadzes padomnieks un izrādījās CIP aģents. Tika organizēti arī divi atentāti pret pašu Ševardnadzi; 1998. gada uzbrukuma organizētājs bija kādreizējais Gruzijas drošības dienesta vadītājs Igors Georgadze, kura izdošanu no Krievijas veltīgi cenšas panākt Gruzija.

Taisnojoties par korupciju un nestabilo valstisko situāciju, Ševardnadze norāda uz vēstures smago nastu: “Acīmredzot tā izšķīra vēsture, ka man bija lemts manu dzimteni, manu valsti vadīt pašos grūtākajos, smagākajos gados.” Vēsture izspēlējusi ar Ševardnadzi ne vienu vien joku – 1992. gadā viņš komentēja pirmā neatkarīgās Gruzijas prezidenta Gamsahurdijas gāšanu ar vārdiem, ka prezidents nav attaisnojis vēlētāju cerības, 2003. gadā tika gāzts pats Ševardnadze, šoreiz vispārējs komentārs bija, ka viņš to neesot bijis pelnījis. Lai gan Ševardnadze īstenoja atklāti proamerikānisku politiku – šķiet, ka tas krieviem bija nepatīkams pārsteigums –, lolojot cerības, ka 2005. gadā Gruzija varētu iestāties NATO, tieši Vašingtona arvien vairāk kritizēja Gruziju par ekonomisko situāciju un korupciju valstī, un paši gruzīni uzskata, ka varas nomaiņa Gruzijā tika realizēta pēc amerikāņu scenārija. Visas trīs organizācijas, kurām bija izšķiroša loma Ševardnadzes gāšanā – Saakašvili partiju Nacionālā kustība, telekanālu Rustavi 2 un jauniešu organizāciju Kmara bija finansiāli atbalstījis Sorosa fonds un ASV Nacionāli demokrātiskais institūts. Nevardarbīgās protesta formas tika apgūtas, pārņemot pieredzi Serbijā, kur tika gāzts Slobadans Miloševičs. 2003. gada rudenī opozīcija pierādīja, ka parlamenta vēlēšanas, ko Ševardnadze bija nosaucis par “labākajām vēlēšanām valsts neatkarības laikā”, nav bijušas likumīgas un pieprasīja tās uzskatīt par nenotikušām, jo rezultāti, kuros tika konstatēta Ševardnadzes partijas uzvara, esot falsificēti. Novembrī opozīcija uzstādīja Ševardnadzem ultimātu, pieprasot viņa atkāpšanos, ko viņš 23. novembrī arī izdarīja. Kā PSRS ārlietu ministrs Ševardnadze apelēja pie “vispārcilvēciskajām vērtībām” un apgalvoja, ka būt godīgam politikā ir izdevīgi – acīmredzami runa bija par attiecībām starp valstīm; viņa pēdējās valdīšanas laikā Gruzijā auga augumā runas par paša prezidenta ģimenes korumpētību, tai skaitā, privāto ieinteresētību naftas un gāzes tranzītā cauri Gruzijai. Tūlīt pēc tam, kad pie varas nāca jaunais prezidents Mihails Saakašvili, no reisa Tbilisi–Parīze tika “noņemts” un par nodokļu nemaksāšanu sevišķi lielos apmēros apcietināts Ševardnadzes znots Gija Džohtaberidze, mobilo tālruņu kompānijas Magtikom dibinātājs. 2004. gada aprīlī Ševardnadzes meita Manana no sava konta ASV pārskaitīja 15, 5 miljonus dolāru Gruzijai, nopērkot vīram brīvību. Tūlīt pēc ievēlēšanas amatā jaunais prezidents Mihails Saakašvili paziņoja, ka apcietinās visus, kas tiks pieķerti nodokļu nemaksāšanā un valsts līdzekļu piesavināšanā, piebilstot, ka tiesa mīkstinās sodu vai izlaidīs brīvībā tos, kas “atdos tautai salaupīto”. Iespējams, ka jaunā vadība varētu papildināt valsts kasi arī uz Ševardnadzes brāļadēla Nugzara Ševardnadzes rēķina, kuru tur aizdomās par spekulāciju ar degvielu un tiešiem kontaktiem ar noziedzīgajām aprindām. Var teikt, ka braucu pie Eduarda Ševardnadzes, lai noskaidrotu banālo jautājumu – kas par cilvēku ir leģendārais gruzīnu politiķis, Gorbačova līdzgaitnieks un ilggadējais padomju nomenklatūras darbinieks.

Savulaik Otars Joseliani stāstīja, ka gājis runāt par savu filmu ar Gruzijas kompartijas pirmo sekretāru, acīmredzot – Ševardnadzi. [3. Kļuva zināms par Ševardnadzes atbalstu perestroikas filmai Grēku nožēlošana.Pateicoties viņa un Gorbačova atbalstam, Tengiza Abuladzes filma nonāca uz ekrāniem un tāpat kā Jura Podnieka Vai viegli būt jaunam? kļuva par vienu no jaunā “atklātības” laika zīmēm.] Pēc sarunas atgriezies mājās, viņš pastāstījis tēvam, ka sekretārs izrādījies normāls cilvēks. Tēvs Otaram iesitis, piebilstot, ka komunistiskās partijas sekretārs nevar būt normāls cilvēks. Pieņemu, ka pastāv “objektīvs” skatījums uz vēsturisku personu darbību, kurā viņi pilda lomas kādā vienmēr vēlāk atklātā iestudējumā, un bieži vien tas, ko mēs gribam saprast kā cilvēcību, normālību vai dzīvumu, patiesībā ir pavisam kaut kas cits. Gorbačovs, piemēram, likās normāls nevis kā pirmais sekretārs, bet tādēļ, ka viņam bija atraktīva sieva, bet Ševardnadze – tādēļ, ka viņš bija “neatkarīgais gruzīns” un pat krieviski runāja ar aizkustinošo gruzīnu akcentu. [4. Ševardnadzes kā perestroikas karognesēja lomu maz spēj ietekmēt viņa austrumnieciskā lišķības māksla attiecībā pret valdniekiem: “Senatnē teica, jo skaidrākas debesis, jo augstāk var uzlidot, jo lielāku spēku iegūst spārni. Leonīds Iļjičs Brežņevs, viņa lieliskie cīņas biedri un visa mūsu partija rada pār mums šīs skaidrās debesis, rada atmosfēru, kad cilvēki ar visu savu būtību tiecas augšup, uz skaidrām debesīm, pretī skaidrajām, gaišajām komunisma virsotnēm” (no Eduarda Ševardnadzes runas PSKP 25. kongresā).]

Es nespēju noticēt savām acīm, kad 1991. gadā izdotajā Ševardnadzes grāmatā Mana izvēle: aizstāvot demokrātiju un brīvību ieraudzīju atsauci uz V.H. Odenu: “Par ciešanām viņi nekad nekļūdījās, vecie meistari…” Saruna, kurā es vairākkārt atsaucos uz Ševardnadzes grāmatu, nepārprotami liecināja, ka viņam ir bijis cits liktenis, nevis lasīt Odenu, un grāmatas tapšanā ir liels Ševardnadzes palīgu ieguldījums. Bet vērojot rozēm gāzto prezidentu, ienāca prātā, ka par ciešanām viņi varbūt tiešām nekļūdījās, Vecie meistari.

Interviju kādi neskaidri spēki atlika dienu no dienas, līdz astotajā dienā tā notika valdības rezidencē Tbilisi nomalē, kurā joprojām dzīvo bijušais prezidents pretēji baumām par to, ka viņš ir atstājis Gruziju un apmeties uz dzīvi savā mājā Vācijā. Tur, paplukušā rezidencē aiz augsta žoga Eduards Ševardnadze tiek ļoti rūpīgi apsargāts un lēnām aizmirsts.

U. T

Rīgas Laiks: Grāmatu Mana izvēle jūs esat rakstījis ap deviņdesmito, deviņdesmit pirmo gadu, un tajā vēl jūtams, ka jūs pilnā mērā piedalāties politiskajā dzīvē. Manā izvēlē jūs memuārus esat nosaucis par “aiziešanas žanru”. Vai varētu teikt, ka jūsu dzīvē sācies periods, ko varētu saukt par “aiziešanas žanru” – vēl jo vairāk tāpēc, ka jūs tagad patiešām rakstāt memuārus?

Eduards Ševardnadze: Jā, kaut kādā ziņā – jā… Ziniet, nācās izvēlēties, kā rīkoties – no vienas puses, uzbruka galvenokārt jaunatnes spēki, prasot prezidenta atkāpšanos, bet, no otras puses, es biju prezidents, man pakļāvās armija, iekšlietu karaspēks, policija, un man bija arī daudz atbalstītāju. Es atvēru parlamentu, viņi ielauzās parlamentā un devās tieši pie tribīnes. Apsardze mani izvilka no zāles, viņi ieņēma priekšsēdētāja vietu un turpināja savu demagoģiju. Es uzreiz savācu savus palīgus un izsludināju ārkārtas stāvokli. Ko tas nozīmēja? Rīt sāksies valsts bruņoto spēku uzbrukums, un, protams, viņi nespētu izrādīt nopietnu pretošanos.

Pirmkārt, bruņotie spēki jau vairs nebija tie paši, kādi bija 1992., 1995., 1996. gadā. Mums ir ļoti nopieni palīdzējuši amerikāņi, un armija šodien jau izskatās ļoti solīdi. Iedomāsimies, ka rīt jāsāk ārkārtas stāvokļa īstenošana. Es atgriežos naktī mājās un sāku domāt. Kas rīt notiks. Par to, ka mēs aizvāksim demonstrāciju, izspiedīsim, nekādu šaubu nebija. Bet tas, ka līs asinis, tas arī bija fakts. Un es sāku domāt – vai patiešām atkal pilsētā jālej asinis, jo tas pārmetīsies uz reģioniem un sāksies tas pats, kas notika deviņdesmitajos gados…

Atnācu mājās, kādas divas vai trīs stundas visu vēlreiz izanalizēju… Galu galā, prezidentam, ja viņš ir tautas prezidents, nav atšķirības, kurā pusē iet bojā cilvēki – visi ir republikas pilsoņi, Gruzijas pilsoņi. Pēc tam iesaistījās sieva, piezvanīja dēls – viņš man strādā UNESCO, labs, gudrs puisis, viņš bija uzzinājis par ārkārtas stāvokli –, piezvanīja un jautāja, vai es patiešām to darīšot. Bet mani jau pašu māca šaubas un es jau gandrīz biju nonācis pie lēmuma, ka to darīt nevajag. Man bija vēl palikuši astoņi mēneši līdz prezidenta pilnvaru beigām, es biju pateicis, ka vairs nebalotēšos. Padomju laikā es biju pirmā persona, tas ir, CK sekretārs, 14 gadus, bet pēc neatkarības izcīnīšanas – vēl 12. Tautai tas mēdz apnikt. Pie tam ne visus jautājumus izdevās atrisināt, tai skaitā, materiālos, ekonomiskos, bezdarba problēmas, un es nolēmu – jau rīta pusē –, ka nav jēgas karot ar savējiem. Nav jēgas. Es paaicināju abus opozīcijas vadītājus – viens no viņiem tagad ir prezidents, otrs – premjerministrs. Abus es pazinu, premjers Žvanija izauga pie manis, septiņus, astoņus gadus kopā strādājām – viņš bija tās partijas ģenerālsekretārs, kam parlamentā bija vairākums. Otrs… otrs uzradās vēlāk. Bija tieslietu ministrs, pēc tam vadīja pilsētas deputātu padomi.

Viņi acīmredzot nebija pārliecināti, ka es tik vienkārši aiziešu. Sāka man stāstīt – ko darīt, lūk, tauta sapulcējusies no visiem rajoniem, ieradusies Tbilisi, tiesa, saka, ir arī jūsu atbalstītāji, nu, un jūsu pusē ir bruņotie spēki, kara tehnika, tanki un tā tālāk. Izlīs daudz asiņu. Es prasu: “Kāda ir izeja?” Viņi saka, ka droši vien pats labākais ir prezidenta atkāpšanās, bet mēs tā neuzdrošināmies šo jautājumu stādīt. Es saku: “Velti, es jau vakar naktī pieņēmu lēmumu par atkāpšanos. Tagad, ja jums ir spēks un pietiks prāta, es piedāvāju jums stāties republikas priekšgalā.”

Es izgāju no parlamenta pirmais, es jau biju apradis ar šo domu un noskaņojums man bija normāls. Satikos ar presi, viņi prasa: “Kā viss beidzās?” Es saku: “Es aizeju.” – “Uz kurieni?” – “Uz mājām.” – “Kā – uz mājām? Bet kas tad būs prezidents?” Es saku, ka to nolems tauta. Uzskatiet, ka es jau vairs neesmu prezidents. Mazliet vēl pajokoju, tad parādījās viņi. Bāli, bāliņi… (Smejas.) Žurnālisti jautā, ko es viņiem tādu esmu pateicis? Bet es līdz šim vēl visu neesmu pateicis… (Smejas.)Nu, devu mājienu… Es aizgāju, viņi iznāca, ļoti sliktā noskaņojumā, tā teikt, nu – ko viņiem darīt? Prezidents atkāpies, paši iebrukuši parlamentā un ieņēmuši priekšsēdētāja vietu, nu – ko tagad? Tagad – atbildiet! Konstitūcija pastāv, jāorganizē vēlēšanas. Ja es būšu vajadzīgs, esmu gatavs jebkurā mirklī dot padomu, nākt, tā teikt, palīgā, parunāt, ja nē – dzīvošu mierīgi un rakstīšu memuārus.

RL :Vai viņi ir vērsušies pie jums pēc padoma?

Ševardnadze: Nē, nē, nē… Vienreiz es aizrakstīju vēstuli Žvanijam, bija tur viens jautājums, nav svarīgi, kāds – Žvanija ļoti uztraucās, kā varēja tā notikt, vajadzējis jau visam būt kārtībā pirms divām nedēļām, apsolīja, ka piezvanīs – tā arī nepiezvanīja. Viņiem ir grūti piezvanīt, vienkārši grūti, jo… Viņi bija rīkojušies tomēr, teiksim tā, kā ir, – negodīgi. Es to nebiju pelnījis. Katrā gadījumā – divpadsmit gadus vilku republiku! Nekā mums nebija, absolūti nekā! Es šaubījos, vai vajag atgriezties no Maskavas. Atgriezies aizgāju pie patriarha. Tad… te ir liels tirgus, agrāk to sauca par Dezertirku, gandrīz vai puspilsētas, liels tirgus. Aizeju uz tirgu – tur nav neviena kilograma no Gruzijas! Ne augļu, ne dārzeņu, nekā nebija, neko nepārdeva! Visu ieveda no Turcijas, turki tirgojās. Lūk, tādā laikā mēs sākām strādāt. Tad sākās privatizācija, nu, varbūt ne tā, kā pie jums… Es devu rīkojumu – ja uzņēmumam nav saimnieka vai tas brūk kopā, tad atdodiet to bez maksas cilvēkam, kurš ir pārliecināts, ka spēs ražot produkciju. Tā pakāpeniski 10 gados republika nostājās uz kājām. Un pats galvenais – demokrātiska valsts.

Starp citu, pēc manas atkāpšanās man atsūtīja vēstuli Bušs, pašreizējais prezidents. Agrāk, padomju laikā, es draudzējos ar viņa tēvu, mums bija ļoti labas attiecības. Ļoti labas. Un kopš tā laika viņi sāka palīdzēt, un visu laiku šī palīdzība palielinājās. Gan naudu, gan graudus, gan arī citu… Un… (nopūšas)…tas uzrakstīja man vēstuli. Apmēram tāda satura – jūs esat iegājis vēsturē, tā teikt, un tā tālāk, jūs nospēlējāt izšķirošo lomu Vācijas apvienošanā… Tur viņam ir taisnība – jo visi bija vienisprātis, gan amerikāņi, gan franči, gan angļi, un tā tālāk, tikai Padomju Savienība iebilda, un iebilda ne vien valdība, bet iebilda visa tauta, jo karā bija gājuši bojā 20 miljoni. [5. Savās atmiņās Ševardnadze minējis no nezināmiem avotiem iegūtu skaitli – 27 miljoni.] Visi to atcerējās, tā teikt, bet nu pakāpeniski, soli pa solim, es nodibināju labas, cilvēcīgas attiecības ar Genšeru, ar premjerministru Kolu, tad ar tiem, amerikāņiem, Beikeru, citiem toreizējiem vadītājiem, un tā kopīgiem spēkiem izdevās Vāciju apvienot. Tāpēc tas, ko teica Bušs – ka man ir bijusi izšķiroša loma, – tā patiešām ir taisnība. Pēc tam viņš rakstīja par manu lomu Austrumeiropas atbrīvošanā, Padomju Savienības demokratizācijā, karaspēka izvešanā no Afganistānas un tā tālāk. Un galu galā jūs uzcēlāt neatkarīgu demokrātisku valsti. Bet viss tas nav galvenais. Pats galvenais ir tas, ka jūs atkāpāties un tādējādi novērsāt asinsizliešanu. Jo neviens nebija gaidījis tādu lēmumu, un pēkšņi tāds pilnīgi neordinārs lēmums – bet ja būtu izlijušas asinis, sāktos pilsoņu karš. Lūk, tie ir viņa vārdi, viņa novērtējums. Taču runa nav par novērtējumu, ziniet, es pats esmu ļoti apmierināts. Ļoti apmierināts, ka es nepieļāvu asinsizliešanu.

RL: Jūsu māte esot jums pārmetusi: “Labāk būtu palīdzējis man manās ciešanās, nekā mēģinājis ārstēt daudzus.” Vai jūs nenožēlojat, ka nekļuvāt par ārstu? [6. Ševardnadze mācījās Kutaisi medicīnas tehnikumā, taču par ārstu nekļuva, bet sāka komjaunatnes karjeru.]

Ševardnadze: Es biju iekšlietu ministrs, kad viņa man to teica. Jā, es nekļuvu ārsts, jo aizrāvos ar politiku, bet politika… tā ir tāda slikta lieta.

RL: Un jums nav nožēlas – arī pēc tādām beigām?

Ševardnadze: Nē, nē, nē… Nē, es domāju, ka tādas beigas ir cienījamas. Uz tādu soli… Es nezinu nevienu tādu gadījumu, kad prezidents pēc savas gribas atkāpjas, kad viņa rīcībā ir bruņotie spēki, tehnika, tanki, viss, kas vajadzīgs – un viņš atkāpjas. Atsakās, tā teikt, pēc paša vēlēšanās no šī amata. Es pat mazliet ar to lepojos. Mazliet lepojos.

RL: Sakiet, no kurienes jūs radāties padomju sistēmā – ar savām “vispārcilvēciskajām vērtībām”?

Ševardnadze: Uz to ir ļoti grūti atbildēt. Tā bija dzīve! Dzīve. Man ir bijis diezgan grūts dzīves gājums, diezgan grūts – gan komunistu laikā, gan pēc tam, kad impērija sabruka, ļoti grūts ceļš. Pie tam, ziniet, atkāpšanās man nemaz nav tāda traģēdija. Ja jūs atceraties, kad es biju Padomju Savienības ārlietu ministrs, kad es redzēju, ka kontrrevolūcija dodas pretuzbrukumā, bet Gorbačovs negribēja tam ticēt, jo tuvākā apkārtne viņu pārliecināja par ko citu, un viņš pats aizbrauca uz to… kā viņu… Forosu, bet tad jau sākās īsts karš. Es viņu nevarēju pārliecināt, – kas man vairs atlika? Pārgāju mājās, naktī un atkal pateicu sievai. Situācija tāda, ka man jāatkāpjas. Citādi būs slikti. Vienkārši jāpasaka cilvēkiem, ka ir slikti. Būs traģēdija. Agri no rīta devos uz darbu un teicu palīgiem: “Šodien es došu sensacionālu paziņojumu.” Es palūdzu viņiem pavairot manu uzstāšanās tekstu Tautas deputātu kongresam un izdalīt visiem deputātiem. Tad es izgāju tribīnē un sacīju: “Teksts jums ir, man ir pavisam īsa uzstāšanās. Diktatūra uzbrūk, cilvēki negrib saprast, ar ko tas ir saistīts. Mēs visu zaudēsim – gan neatkarību, gan brīvību, gan demokrātiju un visu pārējo. Protestējot pret diktatūru, es atkāpjos.” Nokāpu no tribīnes, apsēdos vietā. Nu, visa zāle piecēlās kājās, aplaudēja, kliedza, tā teikt, un tā tālāk. Uzstājās viens vienīgs cilvēks – Dmitrijs Ļihačovs. Ļeningradietis, jūs zināt – akadēmiķis. Ļoti labs cilvēks, ļoti gudrs, ļoti izglītots. Kā cilvēks, tā teikt, morālajā, tikumiskajā ziņā. Un viņš sāka mani atrunāt, tā teikt, visas šīs zāles un tautas vārdā – lūdzu jūs palikt, nedarīt to. Bet es nepaliku. Nepaliku.

Gorbačovs, protams, mani sāka atrunāt: “Kāpēc nepateici man? Ja tu zini, ja tev ir kāda informācija?” Bet es taču ar viņu tikos katru dienu, katru dienu ar viņu par to runāju. Bet viņš taisnojās, ka, tā teikt, nekādas diktatūras nav un nekādas diktatūras nebūs. Pagāja pusotrs mēnesis, viņš uzstājās Minskā un pateica: “Jā, patiešām, diktatūra uzbrūk!” Pēc tam jau notikumi izvērsās tā, ka kontrrevolucionāri – viņiem arī armijā bija pietiekami daudz atbalstītāju, viņi jau gatavojās uzbrukumam Baltajam namam un mēs sasaucām Demokrātiskās savienības padomi, kuru es vadīju, un 18. datumā, augustā, mēs paziņojām, ka rīt vai parīt sāksies uzbrukums Baltajam namam. Tā arī notika. Nu ko, ja tev ir taisnība, ja šī taisnība uzvar, tā izrādās patiesība, tad neapmierinātībai nav nekāda pamata. Es esmu aizrāvies ar savu biogrāfiju… Šeit es biju parlamenta priekšsēdētājs, parlaments bija ļoti sarežģīts, 26 partijas, starp tām dažas ļoti niknas, un vienā jaukā dienā atmosfēra bija tik nokaitēta, viņi sāka lietot aizvainojošus vārdus, es piecēlos un aizgāju. [7. 1993. gada septembī, kad parlaments atteicās pieņemt Gruzijas Augstākās Padomes priekšsēdētāja Ševardnadzes ierosinātos ārkārtējos pasākumus, viņš paziņoja, ka atkāpjas.] Pateicu viņiem, ka atkāpjos. Tas uzreiz izsūcās cauri parlamenta sienām, bet laukumā pie parlamenta – es nezinu, cik daudz – bija kādi 20, 25 tūkstoši cilvēku. Galu galā uz manu kabinetu atnāca paši cienījamākie cilvēki, atvēra logu, redzu – stāv tauta. Un kāds iesaucās: “Uz ceļiem!” Un visi nometās ceļos. Tas ir, lūdza palikt. Nu ko darīt? Toreiz es neizrādīju principialitāti un paliku. Bet trešo reizi – jau aizgāju pavisam.

RL: Kā ārkārtējs tiek vērtēts arī jūsu solis 1967. gadā, kad izcēlās konflikts futbola spēles laikā starp Tbilisi Dinamo un Vorošilovogradas Zarja.

Ševardnadze: Es te jūtu, kad uzrakstīšu memuārus, par vienu lasītāju būs mazāk.(Smejas.) Situācija radās negaidīti. Mača beigās tiesneši nozīmēja vienpadsmitmetru sitienu uz mūsējo vārtiem. Patiesībā nekā tur nebija – es mazliet saprotu no futbola, spēlēju slikti, bet noteikumus zinu. Un kas notika? Visi sāka nākt uz tribīnēm, jo bija paklīdušas baumas, ka tiesnesis noslēpies tribīnēs. Sāka mest akmeņus, visu ko, es pa skaļruņiem vērsos pie tautas – tur bija kādi 70 tūkstoši cilvēku. Vienreiz vērsos, otrreiz, trešo reizi – nekas neizdodas. Nāk, nāk, nāk – sviež tos akmeņus, vienam kareivim jau pārsista galva, līst asinis, otram… Un es pieņēmu tādu, patiešām neordināru lēmumu – piecēlos kājās, izmetos ārā no tribīnes un devos pie tautas. Tas bija šoks. Visu ko gaidīja, bet ka CK pirmais sekretārs, cienījams cilvēks, ka viņš dosies pie tautas… Vārdu sakot, man atbrīvoja ceļu, un es devos uz laukuma centru. Apkārt bija jaunatne, es saku, puiši, paklausiet man, es taču varēju aiziet, daudzi aizgāja, daudzi mani kolēģi aizgāja, VDK priekšsēdētājs aizgāja, pateica, ka tādā brīdī viņam jāatrodas darba vietā… Bija palikuši tikai daži cilvēki, un visi bija gatavi uz visu. Dariet ar mums, ko gribat. Bet es jūs lūdzu, nomierinieties, es jums apsolu, ka spēle tiks pārspēlēta. Ja būs nepieciešams, es piezvanīšu augstākajai priekšniecībai. Bija karsts, karsts, karsts, es smaku nost. Bet tie puiši bija man pavisam cieši apkārt, arī viņiem bija grūti, taču viņi bija jauni. Pakāpeniski, soli pa solim, es sāku iet ārā no stadiona. Viņi nāca man līdzi. Izgāju uz ielas, visi man pakaļ. Tur arī cilvēki – man visapkārt. Acīmredzot es izskatījos slikti, es viņiem saku: “Puiši, man ir slikti. Vienkārši slikti. Dodiet man gaisu, es tūlīt nokritīšu. Kaut kas notiks, un jums pēc tam būs slikti, sirdsapziņa nomocīs.” Viņi paskatījās uz mani, patiešām pārliecinājās, ka es esmu tāds pavisam bāls, un tad pateica, ka jā, mēs jums noticēsim. Bet spēlei noteikti jātiek pārspēlētai. [8. Spēle netika pārspēlēta, taču tas bija viens no pirmajiem gadījumiem Padomju Savienībā, kad tika apstrīdēts tiesneša lēmums.]

RL: Stāsta, ka jūs esat arī izvilcis kinžalu un teicis ASV Valsts sekretāram Šulcam: “Es, Šulc, esmu atbruņojies, tagad jūsu kārta!”

Ševardnadze: Nu, tur ir mazliet pārspīlējuši. Es viņam tiešām uzdāvināju kinžalu, bet žurnālisti to uzreiz izpušķoja ar stāstu par atbruņošanos.

RL: Runājot par 1991. gada notikumiem Viļņā un Rīgā, jūs apgalvojat, ka esot bijuši spēki, kas no Gorbačova slēpuši informāciju, un viņš, iespējams, par šiem notikumiem nemaz nav zinājis. Vai jums par to ir zināms kaut kas tāds, kas vēl nebūtu bijis publicēts?

Ševardnadze: Pierādījumu, ka Gorbačovs par to zināja, man nav. Taču tam, ka nezināja, noticēt ir grūti. Bija taču drošības dienests, armija, un tā tālāk, tā ka viņam bija pilna informācija par visiem notikumiem. Kad mēs ar viņu par to runājām, viņš apgalvoja, ka patiešām neesot zinājis. Viņš taču bija pabijis Latvijā, atgriezās ļoti apmierināts, labā garastāvoklī, teica, ka viss ir lieliski un tā tālāk. Un neesot ko baidīties – Baltijā esot kārtība. Bet pēc tam jūs zināt, kāda bija kārtība. Vienīgais, ko es varu teikt, ka draugi no Baltijas pie manis iegriezās ļoti bieži. Teiksim, Brazausks. Vispirms ienāk pie manis, pēc tam jau dodas tur uz CK, tad uz Politbiroju vai Sekretariātu. Mums bija neoficiālas, tā teikt, biedriskas attiecības. To var apliecināt gan lietuvieši, gan latvieši, gan tie… igauņi. Tā ka attiecības man patiešām bija… Ziniet, kādēļ? Jo es esmu nacmens. [9. Krievu val. saīsinājums no nacionaļnoje menšenstvo– mazākumtautības pārstāvis.] Es nepārtaisījos, es paliku gruzīns. Staļins arī bija nacmens, bet Staļins kļuva par diktatoru, es nē, un arī savus uzskatus es, tā teikt, nemainīju. Par dzīvi. Un kad Latvijā, Lietuvā un Igaunijā notika visas tās lietas, es, protams, sapratu šo cilvēku noskaņojumu. Un arī kopumā es sapratu, ka saglabāt impēriju neizdosies. Vienīgais, es centos impērijas eksistenci mazliet pastiept, jo ja tā būtu brukusi uzreiz, sāktos pilsoņu karš. Jeļcins pārņēma atbildību uz sevi, paziņoja par Krievijas neatkarību, Kravčuks arī, Šiškevičs, un pēc tam visas pārējās republikas. Valstu priekšgalā palika tie paši cilvēki, kas pirms tam, tas deva viņiem iespēju saglabāt esošos īpašumus un bagātības. Tikai Gruzija, Gruzija – kā ārprātīgie, saprotiet…

RL: Sakiet, ko jūs mīlat gruzīnos?

Ševardnadze: Nezinu. Es vienkārši dzimteni mīlu.

RL: Jūs jau pirms desmit gadiem rakstījāt, ka reizēm jums šķiet, ka cilvēkam dzīvē ciešanu ir vairāk, nekā viņš ir pelnījis. Es skatos uz jums, un man nāk prātā Ekleziasts ar viņa “viss ir niecība”. Vai šī sajūta jūsos ir pieaugusi?

Ševardnadze: Jā, ir pieaugusi. Gruzijas apstākļos ir pieaugusi. Bet es domāju, ka soli pa solim viss nomierināsies, lai gan tagad briesmu ir vairāk nekā toreiz.

RL: Briesmu?

Ševardnadze: Jā.

RL: Jums vai Gruzijai?

Ševardnadze: Gruzijai. Kas man – es esmu viens…

RL: Sakiet, ko jūs visvairāk nožēlojat savā dzīvē?

Ševardnadze: Ziniet, es principā – ja runājam par lielām lietām, galvenajiem soļiem, to, ko es darīju – es nenožēloju. Vienīgais, un to es nesen atzinu – kad situācija Abhāzijā sarežģījās, visi juta, kā jā, ož pēc kara, es piezvanīju Ardzinbam, Abhāzijas prezidentam, un teicu… Abhāzijā laupīja vilcienus, bija aplaupīti 12 vilcieni – azerbaidžāņu, armēņu, gruzīnu… Es viņam piezvanīju un teicu – paklau, kopā atrisināsim šo lietu. Ja vajadzīgs, nosūtīsim karaspēku, nedaudz, lai jūsējie arī pievienojas. Nav vairs izturams, tam jādara gals. Viņš saka – jā, jā, jā, es piekrītu. Un kas notika? Es biju Kara padomes priekšsēdētājs, bet ne virspavēlnieks. Toreiz jau valsts pēc būtības vispār nebija. Armiju vadīja aizsardzības ministrs. Es premjeram un aizsardzības ministram liku tūlīt pat izlidot uz Abhāziju, satikties ar Ardzinbu un norunāt, kā to atrisināt – kopīgas patruļas, lai vairs nebūtu to laupīšanu. Vienu dienu es nebiju Tbilisi, vēl dienu, un pēc divām dienām es uzzinu, ka viņi nekur nav aizbraukuši. Ardzinba vienu dienu gaidīja, otru dienu gaidīja, bet trešajā dienā pārgāja nelegālā stāvoklī. Kaut kur pie krievu robežsargiem. Tad premjers un aizsardzības ministrs aizbrauca, bet Ardzinba uz satikšanos neieradās. Vajadzēja man pašam jau pirmajā dienā braukt! Aizlidot uz turieni un ar viņu parunāt, jo Ardzinba mani cienīja, pazina un tā tālāk. Lūk, mana, es teiktu, liktenīgā kļūda. [10. Karš ar Abhāziju sākās tūlīt pēc 1992. gada 14. augusta, kad Ševardnadze, kas tobrīd vadīja Gruzijas valsts padomi, nosūtīja uz Suhumi karaspēku, lai “sargātu dzelzceļu”. 1993. gada septembrī, kad bruņotais konflikts uzliesmoja par jaunu, Ševardnadze pats ieradās Suhumi, lai vadītu pilsētas aizsardzību, taču pilsēta krita, bet Ševardnadzi pēdējā brīdī no pilsētas izveda krievu lidotāji.]

RL: Ševardnadzes kungs, vai drīkstu jūs pāris reizes nofotografēt?

Ševardnadze: Ja tas ir vajadzīgs, tad mūsu draudzības vārdā – lūdzu.