Divas lielkņazistes

Lielais poļu dzejnieks un domātājs Česlavs Milošs ir nodzīvojis apbrīnojami garu un auglīgu, lai arī grūtu mūžu. Viņš piedzima 1911. gadā netālu no Kauņas, Šateiņos. Kad nodibinājās neatkarīgā Lietuva, Česlava vecāki, poļu muižnieki, pārcēlās uz Viļņu, kas starpkaru gados atradās Polijas pakļautībā. 1934. gadā Česlavs Milošs beidza Viļņas universitāti. Tajā laikā viņš jau bija viens no vispazīstamākajiem jaunajiem poļu dzejniekiem. Saistīts ar kreisajam aprindām, Milošs piederēja “katastrofistu” virzienam – viņa dzejoļos bija dzirdamas apokaliptiskas notis, kā netālā kara un totalitārisma iekārtas šausmu priekšvēstneši. Nacistiskās okupācijas laikā viņš bija pagrīdnieks Varšavā, pēc kara strādāja par Polijas kultūras atašeju Vašingtonā un Parīzē, bet 1950. gadā pārgāja emigranta statusā. Pats Milošs to uztvēra kā pašnāvības paveidu – dzimtenē viņa daiļrade un pat viņa vārds tika aizliegti, poļu diasporas lielākā daļa pret viņu izturējās ar neuzticību, bet Eiropas, tajā laikā pamatos prosovetiskā inteliģence, viņu vienkarši boikotēja (izņēmums bija Albērs Kamī). Taču Milošs nepārtrauca rakstīt un drīz vien kļuva slavens kā spīdošs analītiķis un “paverdzinātā prāta” – citiem vārdiem sakot, staļiniskās ideoloģijas, kritiķis. Vairs nebūdams jauns, viņš panāca pasaules atzinību arī tajā jomā, ko vienmēr bija uzskatījis par savu galveno – dzejā. 1980. gadā Polijas komunistiskā valdība gribot negribot atzina, ka Milošs ir uzvarējis karā ar režīmu – kļuvis par Nobela prēmijas laureātu, viņš ieradās dzimtenē un tika uzņemts kā brīvības simbols. Pēc 52 gadus ilga pārtraukuma viņš kļuva biežs viesis arī Lietuvā, viņam tika piešķirta Lietuvas goda pilsonība, bet dzīves nogali viņš pavadīja Krakovā, kas kādreiz bija bijusi apvienotās Polijas un Lietuvas valsts galvaspilsēta. 20. gadsimta poļu literatūrā un kultūrā Milošs ieņem tādu pašu centrālo, izšķirošo vietu, kāda 19. gadsimtā bija izcilajam romantiķim dzejniekam Adamam Mickēvičam. Viņu likteņu līdzība ir patiesi apbrīnojama. Abi par savu dzimteni sauca Lietuvu un uzskatīja sevi par lietuviešiem – šī vārda vecajā nozīmē, kad ar to apzīmēja viduslaiku Lietuvas lielkņazistes pilsoņus. Varbūt latviešu lasītājiem šī situācija būs saprotamāka, ja es izmantošu salīdzinājumu – iedomāsimies, ka Gēte un Rilke abi cēlušies no Latvijas, vēl vairāk, abi sevi sauc par latviešiem (bet Fausts sākas ar vārdiem “Latvija, mana dzimtā”, kaut arī sarakstīts vācu valodā). Turklāt Milošs pat ir tuvāks Lietuvai nekā Mickēvičs, viņš zināja lietuviešu valodu un tulkoja lietuviešu dzejniekus no oriģinālvalodas.

Abi – Milošs un Mickēvičs bija trimdinieki, abi bija izraidīti no savas dzimtenes, abi guva pasaules slavu vēl savas dzīves laikā, abi sekmēja poļu un lietuviešu tautas atbrīvošanos no impēriskajiem žņaugiem. Lietuviešu nacionālā atdzimšana, tāpat kā poļu, nav iedomājama bez Mickēviča. Polijas un Lietuvas vēsturiskā samierināšana pēc 20. gadsimta smagajām nesaskaņām nav iedomājama bez Miloša. Es pat teiktu, ka tieši viņš bija tas, kurš atrisināja Viļņas jautājumu, atzīdams Viļņu par lietuviešu, bet multikulturālu pilsētu. Politiķi ir gājuši pa taku, ko iestaigājis Milošs un viņa domubiedri, kuru sākumā bija pavisam maz.

Viņš bija ne tikai Lielkņazistes pilsonis, bet viens no nozīmīgākajiem citas kņazistes pilsoņiem, kura arī nav atrodama uz kartes – valodas un poēzijas lielkņaziste. Man Milošs ir absolūti īstenojies poētiskais liktenis. Viņš rakstīja 70 gadus, līdz pēdējiem savas dzīves mēnešiem, vienmēr nesasniedzami augstā līmenī, pārsteigdams ar gudrību un darbaspējām. Tagad kā nekad agrāk mēs redzam, ka 20. gadsimtā viņš ir starp pašiem labākajiem. Viņu ir trīs vai četri – bez Miloša vēl Eliots, Kavafis, Mandelštams. Viņi visi rakstīja vissmagākajos laikos, taču ir pratuši sakoncentrēt sava laikmeta traģisko pieredzi tajā neredzamajā punktā, kurā dzimst cerība. Šī cerība ir sajūta, ka cilvēka cieņa un dzejas vārds ir neiznīcināmi. Jaunajā gadu tūkstotī mēs ieejam ar šīs cerības vārgo liesmu.