Nav dumja un ir laimīga

Manu ideju uzlūgt Jeļenu Tregubovu uz japāņu restorānu vairs nevar uzskatīt par ļoti oriģinālu (ja vien neņem vērā, ka restorāns atradās turpat blakus radio mājai, kurā Ļena sniedza vienu no savām neskaitāmajām intervijām). Tregubovas grāmatas triecienepizode ir pusdienas ar toreizējo Krievijas Federālā drošības dienesta šefu Vladimiru Putinu japāņu restorānā, taisnības labad gan jāsaka, ka Maskavā.

Tieši tāda pati epizode bija rekonstruēta Leonīda Parfjonova raidījumā Namedņi, tiesa gan, sižetu NTV vadība aizliedza rādīt. Aiz matiem pievilkts varētu būt mūsu sarunas salīdzinājums ar to, neaizmirstamo sarunu: “Sapratu, ka Putins vienkāši ir ideāls “atstarotājs”, viņš kopē sarunas biedru kā spogulis, lai liktu cilvēkam noticēt, ka viņš ir tāds pats, ka viņš ir savējais. (..) Kādu īsu brīdi Putins ar biedējošu precizitāti nokopē otra cilvēka mīmiku – acu piemiegšanos, kakla liekuma leņķi, dubultzodu un pat citas sejas īpatnības, tiešā nozīmē – izmantojot mimikriju. Turklāt viņš to dara tik veikli, ka sarunu biedrs pats neko nemana, viņš tikai jūsmo.” Ja starp mani un Ļenu arī bija kas kopīgs, tad tās acīmredzami nebija manas mimikrijas spējas. Ar irbulīšiem Ļena darbojās meistarīgi tāpat kā Putins, sakē nedzēra nemaz arī tāpat kā toreiz, un drīzāk tā bija viņa, kas ideāli pielāgojās situācijai, no pusvārda uzminot, par ko un kā būtu jārunā.

Manuprāt, es vēl nebiju paspējis izteikt līdz galam pirmo jautājumu “iztaustīšanai” – par to, kā viņa var sadzīvot ar saviem Kremļa stāstiem, kad viņa jau runāja. “Es ar to nedzīvoju, jūs neticēsit… Bet es skaidri jutu, ka mani ievelk kaut kāds spēks un man jāpielieto zināma enerģija, kas manī bija un ko nebija citur kur likt,” starp diviem suši gabaliņiem kā ložmetējs bēra Tregubova. Spēks, kas Ļenu bija ievilcis jeb izvilcis no viņas iekšējās pasaules, bija tuvība varai, spēks, kurš gandrīz bija iznīcinājis to Ļenu, kam ir pavisam cita “iekšējā pasaule” – nedaudz svaigi spiestas apelsīnu sulas un kaut kur klusumā Prusts. Un ne tikai klusumā, un ne tikai Prusts. “Vispār – es esmu autiste. Cilvēki, kuri kopā ar mani strādāja Kremļa “spēļu zālē”, vienmēr brīnījās – ko es tur varot darīt? Pirmo Putina vēlēšanu kampaņu, šo lidojošo pionieru nometni, es “izbraucu” uz divām grāmatām – Džoisa Mākslinieka portretu jaunībā un Tibetas mirušo grāmatu. Un es līdz šim brīdim mīlu šīs divas grāmatas tāpat, kā mīl draugus, kas nejauši gadījušies blakus.”

Kremļa digera pastāstos viņa pastāsta arī to, ka daudzajos Putina priekšvēlēšanu kampaņas pārlidojumos klausījusies Zemfiru, atklājot “neapstrīdamu līdzību (..) starp Putina priekšvēlēšanu programmu un Zemfiras dziesmu tekstiem – jēgas nekādas, bet nodziedāts tiek tā, lai katrs klausītājs tekstos varētu atrast kaut ko savu.”

Zemfiru komentējot, Ļena pirmo reiz paspēj “pacelt sev asti”: “Man vispār piemīt spēja klausīties šausmīgu un dumju popsu…” Uz precizējošu jautājumu, vai tad Zemfira ir dumja, Ļena atbild, ka dumja un nelaimīga. Uz jautājumu, vai tad mēdz būt arī otrādi, seko aizkustinošais: “Ziniet, es esmu ļoti nedumja un ļoti laimīga.” Tā lūk. Nu ko tur koķetēt: “Es runāju tikai to, kas ir. Ja es pateikšu, ka es klausos tikai klasisko mūziku, es samelošos, runāšu kaut ko, kā nav… Man ir lielisks nou–hau, es tādu grāmatu esmu uzrakstījusi! Lai gan vispār es esmu diezgan nepārliecināta par sevi – kā ikviens, kurš nav muļķis.” Amplitūda starp nekautrīgo tiešumu un labi temperēto spriešanas spēju ir visas Jeļenas uzstāšanās sāls. “Es uzskatu, ka es biju labākā politiskā žurnāliste valstī.”

To, ka grāmatā salīdzinājumā ar Kremļa cilvēku, maigi sakot, stūrainību izdevīgi izceļas pašas Ļenas figūra, nevar nepamanīt. Taču tas tomēr neizsmeļ visu grāmatu, un paldies Dievam. Grāmata uzbūvēta tādā veidā, ka sākumā tā ir naiva meitene – žurnāliste, kura par varēm cenšas saprast, kas notiek Krievijas politiskajā elitē, tad pakāpeniski nonāk tādā kā atkarībā no varas tuvuma un beigās tiek rupji izgrūsta no tā saucamā Kremļa žurnālistu pula, tas ir, viņai tiek liegta informācija un akreditācija turpmākai darbībai.

“Tā ir grāmata – grēksūdze, pat ne žurnālistiska, nekādā ziņā ne sociālā satīra. Vienlaikus es gribēju piespiest ikvienu lasītāju veikt tieši to pašu ceļojumu pāri Stiksai uz elles priekškambari. Tā ir sveša, biedējoša pasaule, antipasaule, kurā pastāv pavisam cita vērtību skala, kas man ir ne vien sveša, bet vienkārši – nāve. Tas ir, es pavisam noteikti zinu, ka tā nedrīkst, ka cilvēki tā nerīkojas. Ka nekad nerunāt taisnību – tā ir nāve. Un nevis tādēļ, ka kāds tevi par to sodīs, bet tādēļ, ka tevis vairs nav. Tu pats sevi esi izēdis. Tu sevi esi sadalījis neskaitāmos klipos, tu izzūdi.”

Jeļena Tregubova pārstāv gan to pļāpīgās un familiārās žurnālistikas (īpaši – krievu) stilu, kas bieži robežojas ar “stāstiem par” – tas ļauj viņai pārmest dzeltenumu un pat vainot par neslavas celšananu Krievijas augstākajām amatpersonām –, gan – īpaši vērojot, kā viņa, pēc pašas atstāstījuma, uzdod jautājumus Kremļa biezādaiņiem, – to nesaudzīgo un mērķtiecīgo reportierismu, kas savulaik bija raksturīgs slāpētajos BBC vai Brīvas Eiropas raidījumos (Ļenas laba draudzene ir viena no pazīstamākajām disidentēm Marija Sloņima, kas strādāja BBC krievu redakcijā). Tregubovas grāmata rada pazīstamības iespaidu, jo apstiprina tieši to, kas Krievijas ziņās prasīja izskaidrojumu – vai bija runa par oligarhu un Kremļa cīņu, Jeļcina dīvainībm un atrašanos pusdzīvā stāvoklī, “mazo, uzvarošo” karu Čečenijā vai par Putina “Džokondas smaidu” un nākšanu pie varas. Bez šaubām, Tregubovas Kremļa pastāsti ir grāmata ne vien par galvenajām Jeļcina un pēcjeļcina ēras personām, bet lielā mērā tieši par žurnālistiem, kas par to raksta un kas lielā mērā atkarīgi no Kremļa un varas iestādēm vispār, kuras vispirms var liegt informāciju un liegt akreditāciju presi interesējošajos pasākumos vai pat zvanīt mediju galvenajiem redaktoriem ar prasību atbrīvot no darba nevēlamos žurnālistus. Tregubovai ir visai radikāla teorija par žurnālistikas attīstību Krievijā, proti, ka tieši žurnālisti reformu sākuma laikā bija vieni no populārākajiem un ietekmīgākajiem ļaudīm valstī, pārstāvot to utopiju, kuru valstī vēl tikai centās uzbūvēt. Revolūcija notika pavisam nelielas inteliģences slāņa vidū, kamēr lielajam vairumam padomju impērijas iedzīvotāju tas bija pilnīgi vienalga.

Pēcpadomju Kremlis, saka Tregubova, tas ir tikai cilvēku daudzums un nekas vairāk. Tas ir cilvēku daudzums, kas ievietoti celofāna maisiņā, hermētiski iesaiņoti, un tur iekšā kaut kas notiek, tā ir tāda substance, kas nekādā veidā ne ar ko nesaskaras – sevī noslēgta maza sabiedrība, kas nav ne vara, ne struktūra, ne kas cits, tāda cilvēku kompaška, tomēr tā spēj katastrofāli negatīvi ietekmēt to cilvēku dzīvi, kas ir zem viņiem. Bet Tregubovas īpaša interese ir par to, kas notiek ar žurnālistiem, kuri ir saistīti ar varu, un kā viņi pakāpeniski zaudē savu kritisko stāju, līdz paši kļūst par tādiem, ka viņa tos mēdz saukt, “mutantiem”, reizēm, kā tas noticis, piemēram, ar Putina preses sekretāru, mainoties arī ārēji – tas ir, sākot līdzināties Putinam pat fiziski. Žurnālisti paši ir vieni no nebrīvības sērgas izplatītājiem, raksta Tregubova: “…ja tajā pašā mirklī, kad Kremļa “spēļu zālē” sākās represijas, visi žurnālisti (..) nestāvētu malā un neklusētu, varbūt Kremlis neuzdrošinātos tik nekaunīgi iznīcināt praktiski visus neatkarīgos masu medijus valstī. Un tad, iespējams, šī mīklainā slimība, spitālība, kas šķietami jaukus cilvēkus skar morālas un pat fiziskas mutācijas veidā, nebūtu izplatījusies no Kremļa pa visu valsti.”

No valsts neatkarīgu mediju iznīcināšana Krievijā Tregubovas grāmatā acīmredzami tiek saistīta ar Krievijas mediju nonākšanu finanšu oligarhu īpašumā vai atkarībā no valsts varas, bet tas bruģē ceļu uz Putina autoritārā režīma nodibināšanos; Jeļcina reformu laika atšķirība un līdzība ar Putina reformām veido grāmatas politisko ietvaru: “Galvenais, kas lielos mērogos kopš Jeļcina laikiem ir mainījies, – it tieši tas, ka Krievijas presi vēl un vēlreiz neatlaidīgi lūdza turēt mēli aiz zobiem par visām šīm problēmām, galvenais – paklusēt par Čečeniju un Putinu. Un Krievijas prese piekrita. Bet tiem, kas nesaprata, paskaidroja ar varu.”

Tregubovas pašas gadījums kalpo par piemēru. Viens no sāpīgākajiem aspektiem pašai autorei, kura nebeidz uzsvērt savu neatkarīgo un kritisko žurnālistes statusu, ir izdevniecības nama Komersant nonākšana Borisa Berezovska īpašumā. Grāmatā Tregubova apraksta gan savu slimību pēc šī fakta nākšanas atklātībā, gan attieksmi pret sevi, kas bieži tiek vērtēta saistībā ar to, kam pieder viņas pārstāvētais izdevums, gan arī savus žurnālistiskās neatkarības nosacījumus, pie kādiem viņa ir gatava turpināt strādāt avīzē.

Berezovskis Tregubovas grāmatā nosaukts par Krievijas ļauno ģēniju un tiek vainots gan Putina “ieprezidentošanā”, gan to iespēju iznīcināšanā, kādas varbūt bija liberālajām reformām Krievijā. Ziņa, ka jau pēc grāmatas iznākšanas Tregubova aizbrauca uz Londonu uz Berezovska dzimšanas dienu, lika man pajautāt, kas tam ir bijis par iemeslu. Tā kā jautājuma “ko viņa tur darīja” pirmā daļa bija citāts, ka “labāk zaglis nekā asinssūcējs”, Tregubova atbildēja, ka tur viņa ne zaga, ne dzēra asinis, bet ka Berezovski piezvanījis viņai pēc grāmatas iznākšanas, lai pateiktu, ka esot izlasījis viņas grāmatu – tā esot bijusi pirmā grāmata, ko viņš pēdējā laikā izlasījis no sākuma līdz beigām – un ka tā esot brīnišķīga, ka tajā ļoti precīzi attēlots tā laika gars: “Ja godīgi, jums ļoti precīzi izdevies atainot atbildības pakāpi, pareizāk sakot, spēlmaņu bezatbildību attiecībā uz valsti.”

Stāstot par Berezovska zvanu, Ļena piemin arī kādu citu komplimentu, ko izteicis kāds žurnālists: “Ļena, tas ir pats smalkākais un dziļākais filozofiskais darbs, ko esmu lasījis pēdējā laikā.” Lai gan man bija ciemiņi, es nenocietos un pajautāju: “Piedodiet, bet Šestovu jūs neesat mēģinājis lasīt?” Nabaga cilvēks nesaprata un pārjautāja, kādu sesto, šodien taču esot piektais… [1. Vārdu spēle: krievu filozofa Šestova uzvārds locījumā krieviski skan tāpat kā skaitļa vārda “seši” ģenitīvs.]

Bet pie Berezovska Jeļena braukusi aiz spītības, – ja jau cilvēku, kurš izdzīts no valsts un vairs nav pie varas, visi spārda kājām, – tad okei, viņa brauks, lai arī neesot ne Berezovska, ne kādā citā pusē.

Vesels pastāsts Jeļenai ir par dāvanu Berezovskim – pašceptu strūdeli, “tādu lielisku ebreju cepumu, tiesa, mazliet piedegušu”, kas Berezovskim “briesmīgi paticis”. Savukārt Ļenai patikuši viņa bērni, viņa māja… “Manuprāt, viņš ir mazliet mainījies. Iespējams, ka piespiedu ciešanas mutantus padara cilvēcīgākus.” Ļena bija aizkustināta, patiešām. “Viņš izturējās kā priekšzīmīgs ģimenes tēvs.”

Berezovskis bija viens no pirmajiem, kas piezvanīja Tregubovai pēc sprādziena pie viņas dzīvokļa durvīm, [2. 2004. gada 2. februārī pie Jeļenas Tregubovas durvīm tika uzspridzināts spridzeklis brīdī, kad viņai vajadzēja pa tām iznākt.] – drīz pēc iesaistīšanās Berezovska atbalstītajā partijā jau bija nošauti Jušenkovs un Koroļovs, tā ka varēja domāt, ka atliek tikai saistīties ar Berezovski un… “Pēc tam piezvanīja no avīzes Komersant un jautāja: “Vai jūs nedomājat, ka to ir pasūtījis Berezovskis?” – Kāpēc? – “Nu kā, pirms vēlēšanām…” Es atbildēju, ka pirms tam zvanīja Berezovskis, kuram es apvaicājos, vai viņš gadījumā uz mana piedegušā cepuma nav nolauzis kādu zobu. Viņš atbildēja noliedzoši. Tā ka es nedomāju, es atbildēju Komersantam, ka Berezovskis tādā veidā būtu centies atriebties par piedegušo strūdeli.

Jau pirms sprādziena “ieinteresētas personas” centās likt šķēršļus Tregubovas grāmatas izdošanai: viņas grāmatas tirāža tika aizturēta tipogrāfijā, pēc grāmatas iznākšanas viņa tika atlaista no darba avīzē Komersant. [3. Jeļenu Tregubovu atlaida no darba “neattaisnota darba kavējuma” dēļ tūlīt pēc grāmatas Kremļa digera pastāsti iznākšanas.] 2003. gada novembrī kanālā NTV aizliedza laist ēterā sižetu par viņu raidījumā Namedņi, bet drīz pēc intervijas ar Jandarbijeva atraitni NTV vadība raidījumu Namedņi aizklapēja pavisam. To, ka Krievijā žurnālista profesija ir starp bīstamākajām, vēlreiz apstiprināja žurnāla Forbes krievu izdevuma galvenā redaktora Pola Hļebņikova noslepkavošana 2004. gada 9. jūlijā (žurnāls Forbes 13. maijā publicēja 100 bagātāko Krievijas biznesmeņu sarakstu).

Lai gan Jeļena Tregubova ir izjutusi visai krietnu varas spiedienu, iespējams, viņai ir paveicies, ka viņa vispār ir tikusi ārā no Kremļa žurnālistu bara. Lai izskaidrotu, kāpēc nav bijis iespējams atsacīties no saistības ar Kremli jau sākumā, Jeļena izmanto līdzību par kaimiņu – maniaku, kurš, kā runā, kaut kur tajā pašā mājā, kurā tu dzīvo, sit savu sievu. Bet tu nodarbojies ar kaut ko citu, teiksim, literatūras kritiku un rakņājies kādā nebūt Bahtinā. Un tad kādu dienu maniaks ar visu sievu pārceļas uz blakus dzīvokli, un nejauši tu, aizgājis pie kaimiņiem pēc sērkociņiem – jo tev ir savajadzējies aizdegt petrolejas plītiņu, – kļūsti par liecinieku, ka tas cilvēks tieši tai brīdī dauza sievu. Un tagad ir iespēja – vai nu protestēt, vai arī aiziet uz izlikties, ka tu neko neesi redzējis, uz redzēšanos. “Un tāpat Putins – viņš kropļo dzīvi miljoniem cilvēku un vēl desmit gadus uz priekšu.” Tā ka tev nav iespējams pateikt – nē.

Kad Ļena pieminēja Tibetas mirušo grāmatu, man niezēja mēle – iespējams, lai kaut kā dotu mājienu, ka arī es esmu pazīstams ar šo sacerējumu – pajautāt, vai kremlieši nelīdzinās tibetiešu pēcnāves šausminošajām dievībām.

Ļenas atbildi varēja paredzēt: “Nē, saprotiet, viņi ir sīki nelabie, viņi nav interesanti. Viņi nepavelk līdz elles iemītniekiem. Tie ir nerealizēti cilvēki, ne šis ne tas, nelaimīgi, jo apzinās, ka viņiem bija potences, ka viņiem taču neviens netraucēja kļūt par kaut ko citu… Ziniet, bija tāda šausmīga filma, kurā vienu amerikāņu aktrisi māte piespieda kastrēties, un ziniet, tas pats notiek ar mutantiem. Goda vārds, es nepārspīlēju, patiešām tā ar viņiem notiek. Viņi ne velna nejūt.” Es pieņemu, ka Tregubova pārspīlē, un mēģinu izdomāt dažādus motivējošus nosacījumus, piemēram, naudu. “Nē, naudas viņiem ir pa pilnam, runa ir par viņu draivu ekspansijas nozīmē, tas ir – apmānīt, aizlikt otram kāju priekšā. Viss.”

Patiesību sakot, no Jeļenas grāmatas par Kremļa saimniekiem apmēram tāds iespaids arī paliek. “Viņi ir tāda ļaužu suga – ticiet man! –, kuriem visa darbošanās jēga – tā kā tā ir bezjēdzīga un svēta vieta nemēdz palikt tukša –, šī tukšā vieta viņiem aizpildās ar tādu šūpināšanos, tādu morālu onānismu, kad cilvēkam vajag kādu apvest ap stūri, kādu apmānīt. Bet nav tā, ka es viņus nosodītu, es vienkārši brīnos, ka viņi no tā ķer kaifu un tas ir vienīgais viņu dzīves draivs. Daži oligarhi to iesauca par ekspansiju. Lūk, permanenta ekspansija.”

Jāsaka, man tā bija gandrīz vai vilšanās, es gribēju, lai noslēpumu ir vairāk. Atcerējies, ka pēdējā apmeklējuma laikā Jeļena Kremlī ievērojusi pie sienām kaut kādas gravīras, es mēģinu vēl pajautāt par “noslēpumaino Kremli”, galu galā taču tajā vajadzētu notikt visam tam savādajam procesam, kura rezultāts ir Krievijas nesaprotamība. “Noslēpumains tajā ir tieši tas, kā cilvēki, gan ļoti ikdienišķi un parasti, gan arī spējīgi un apdāvināti, var rīkoties kā tādā nekvalitatīvā sazvērestībā, pie tam arī pret sevi. Kā šamaņi viņi pēkšņi sāk kladzināt, ka Kremlī kaut kas ir, kaut kāda maģija. Bet patiesībā es pavisam noteikti par sevi zinu, ka es, Vasja Putkins, vēlos nozagt savam bijušajam draugam viņa naftas kompāniju. Un tādēļ es pierunāju, ka pie viņa darbā iestāsties Musja Vitkins. Viss! Vairāk tur nekā nav!”

Es atgādinu Ļenai viņas teikto par kādu no iepriekšējiem Kremļa iedzīvotājiem, Gorbačovu – Ļena bija teikusi, ka viņš, iespējams, varēja kļūt par ģeniālu mākslinieku. Varbūt tajā būtu izpaudies viņa dzīvums? Ļena izplūst veselā pārspriedumā, kurā sāk ar Gorbačovu un turpina, protams, par sevi: “Nē, tā man ir mīkla. Tas ir, tieši par tādiem vajag cīnīties. Jo viņi atrodas tieši… divu pasauļu saskarsmes vietā. Nu lūk, cilvēks, kurš var dot pavēli lietot sapieru lāpstiņas, un ģēnijs, kurš jau ir gatavs lidot, bet kaut kas viņu aiztur un kaut kāda iemesla dēļ viņš piezemējas. Un – vai būtu perestroika, ja viņš nebūtu piezemējies, ja viņš nebūtu nodevis savu talantu, var būt, ka nebūtu. Varbūt viss uzsprāgtu kaut kādā citā veidā. Ja Raisa nebūtu pateikusi – lai tavi hipijdraugi lasās ka tiek no šejienes, smirdīgie skrandaiņi… Kas zina. Varbūt būtu dzimis ģēnijs un tiktu glābts kāds cits cilvēks, kas ieraudzītu viņa gleznu un… sāktu raudāt par pasaules likteni, un viss apkārt mainītos viņa asaras dēļ. Neviens nezina. Es vienmēr visu attiecinu uz sevi. Es atceros, kad es liku eksāmenus, Dievs vien zina, kādā vecumā, man bija jāstāsta par Doktoru Živago.Es sastrīdējos ar pasniedzēju, jo teicu, ka tādi cilvēki, kas spēja atdot savu sievieti, galu galā arī padirsa Krieviju. Pasniedzējs teica, nē, viņš taču to izglāba, viņš taču… Bet es – atteicās no savas laimes un padirsa Krieviju… Ja man būtu jāizvēlas starp cilvēku, kuru es mīlu un kura dēļ ir jādara kaut kāds neticams, nebijis un šausmīgs iekšējs darbs, kaut kāds briesmīgs lēciens, vai arī jāiet pie cilvēka, kas man piedāvā visu, naudu, stāvokli, karjeru, spīdošu nākotni, kurš ir stiprs, lielisks, un es zinu, ka nekad viņu nekrāptu… Reiz manā mūžā bija tāda izvēle, un es zinu, ka es izvēlējos ne karjeras, naudas un visa pārējā labā.

Tā ka es nevaru spriest par Gorbačovu. Ja līdz tam, kad es ieraudzīju viņa gleznas, es viņu uzskatīju par nelieti, nē, ne nelieti – es lūdzu šo vārdu izsvītrot, tā nav taisnība, es baidos viņu apvainot, to es nekorekti pateicu –, es viņu uzskatīju par vurdalaku. Necilvēku, mutantu, veco mutantu priekšnieku. Pavisam bez jūtām, pavisam nedzīvu. Bet viņa gleznas man bija atklājums, un es uzskatu, ka tā tomēr nav.” Bet Ļena, vai tad jūs kaut ko uzzinājāt par kremliešiem tādu, ko jūs nezinājāt jau pirms tam? Viņa atbild ar dzēlību – viņa nebūtu uzzinājusi, piemēram, par mani, lai tikai padomājot, kāds sarežģīts likteņa audums, lai mēs satiktos. Vai tad viņa, vienkārša Maskavas studente, kas 1993. gadā iestājās augstskolā, varēja… Nu un tā tālāk. Nu, bet tomēr – jūs esat uzrakstījusi grāmatu, kas tikai papildina to, ko varētu zināt jau pirms tam. Bet Ļena nedomā, ka “samsāra ir vieta, kur neko nevar darīt. Tā ir vieta, kur mēs darbojamies un mūsu rezultāti ir darbīgi. Bet citi ir darbīgi ar savu askētismu un lūgšanu. Tas ir tas punkts, kur es sajutu, ka jābūt pieliktai kādai tā spēka daļai, kuru manī nez kāpēc kāds ir iepilinājis. Tas ir tas, kas manī ir ielikts. Es varēju pateikt – tak ejiet jūs tālāk, iecirsties un aiziet. Es vilku, kamēr spēju. Manuprāt, es esmu izmainījusi pasauli ar savu grāmatu. Krievija nav tajos cilvēkos, kuri stukačo un pienes ziņas, Krievija ir šajā cilvēkā. Varbūt tā nekur netiks realizēta, bet viņā tā skan. Vienmēr ir skanējusi. Šajā nozīmē Krievijai ir daudz sliktāk bez manis, jo es – tā ir viņa.”