Būs labs, kad atdos zemei

Ne piliena latviešu asiņu

Padomju laikā tas, ko cilvēki varēja stāstīt, nebija nekur ne rakstāms, ne liekams. Es zinu, ka šokēju visu Zinātņu akadēmiju ar saviem pierakstiem, ko es rakstīju, savā nodabā ar cilvēkiem runādama. Es ļoti centos daudzmaz adekvāti atdarināt runu, neliterarizējot – kā tie ventiņi runā, tā es ar. Tas likās kaut kas šaušalīgs. Es teicu: “Paklau, es jau nepaģēr, lai publicē. Bet viš tā runā. Es taču nevaru viņu cenzēt!” Bet nē, tas tā nebija labi. Arī par savu ģimeni es domāju kā vēsturnieks, jo pati esmu milzīgi daudz citiem prasījusi par viņu ģimenēm. Daudzējādā ziņā mana ģimene ir traki tipiska parādība šajā reģionā. Manai mammai nebija ne piliena latviešu asiņu un nevienu dienu viņa nav gājusi latviešu skolā. Bet viņa bija pilnīgi absolūta latviete, par ko neviens nedomāja, ka viņa tāda nav, ļoti nacionālistiska un patriotiska latviete. Viņas mamma bija vāciete, Rīgas vāciete, senčos figurē poļu uzvārdi. Ir tādas bildes, kur ir viņa, viņas mamma un vēl viņas mammas mamma, un tās visas ir tādi vācu tantukiņi. Nevar teikt, ka aristokrātiski. Nē. No vidusslāņiem. Ar melnām mežģīņu aubītēm un ar lieliem deguniem, tādas viņas visas tur skatās, un traki brīnišķīgas. Un šī Rīgas vāciete apprecēja manas mammas tēvu, kurš savukārt nāca no Vidzemes, un mammas tēva tēvs bija zviedrs, ietenterējis no igauņu salām, kur dzīvo zviedri, viņa sieva bija igauniete, kas vispār kārtīgi latviski nemācēja. Un mans mammas tēvs savā bērnībā runāja igauniski pie saviem vecākiem. Mammas tēvs negribēja palikt saimniekot dzimtajā Launkalnes pagastā, viņš diezgan agri atnāca uz Rīgu.

Viņš divas reizes tapa iesaukts Pirmajā pasaules karā, bet vācu okupācijas laikā kalpoja okupācijas varām tādējādi, ka fotografēja iedzīvotājus pasēm, jo Pirmā pasaules kara vācu okupācijas laikā izdeva speciālas pases, kur pases numurs tika fotografēts kopā ar cilvēku. Viņam tur bija darbnīca, kur tos numurus uzkrāsoja. Savukārt 1919. gadā, boļševiku valdīšanas laikā, vai nu par šito vai par kaut ko citu viņam piesēja lietu un arestēja. Principā bija vajadzīgs nošaujamais Eduards Jansons, un viņš ar savu vārdu un uzvārdu akurāt atbilda šai personai. Tikai viens no troikas bija piesējies, divi bija teikuši: “Labi ir, šitais arī būs derīgs,” bet tas viens teicis: “Tēvavārds neder.” Un, kamēr ar to tēvavārdu, kas neatbilst, vēl bija pavilcinājušies, acīmredzot īstais bija atrasts, jo nošauto sarakstā bija ierakstīts Eduards Jansons, bet viņš tomēr bija palaists pēc tam vaļā. Avīzēs tika publicēti nošauto cilvēku saraksti. Manas mammas mamma, ap to laiku bija ļoti slima un vārga, tā bija dabūjusi avīzi redzēt un ņēma un nomira no bēdām tūlīt uz vietas. Tā iznāca, ka mana mamma palika 1919. gadā bez mātes, tēvs apprecējās otrreiz, mammai bija pēc tam divi pusbrāļi.

Pēc Pirmā pasaules kara vectēvs bija Rīgas Kara muzeja pārzinis. Pirmais bija Ernests Brastiņš, un viņš bija nākamais, līdz pat savai nāvei 1933. gada decembrī. Muzejs tolaik bija pakļauts Aizsardzības ministrijai, viņš arī bildēs ir tādā virsnieka formā kā kara ierēdnis. Un lielā entuziasmā viņš kopā ar Brastiņu apbraukāja pilskalnus. Jansons pa ierakumiem vāca kopā vēl svaigo strēlnieku būšanu. Protams, viņš nebija, es domāju, tāds profesionāls vēsturnieks. Tolaik vēl bija tikai vecais Pulvertornis, nebija jaunais korpuss piecelts. Un mana mamma ir savu bērnību pavadījusi Pulvertornī. To visi Pulvertornī zināja, ka tur kaut kas staigā. Ka tur nepārprotami kaut kas staigā, un mammas tēvs jau sen bija pieradis. Viņš no tā galīgi nebaidījās. Bet bija visās telpās iekārtojis elektrību tā, lai var pie jebkurām durvīm ieslēgt un izslēgt, lai nav jāiet cauri tumšai telpai, jo tas kaut kā tā nevienam nepatika. Finks, mammas tēva kaimiņš un paziņa, bija teicis: “Jā, tur ir viena sieviete. Tā pazaudēja savu gredzenu. Kamēr viņa viņu neatradīs, viņa tur staigās visu laiku.” Tā bija Finka versija.Visi saskrien uz Ventspili

Ja nebūtu izveidojusies neatkarīga Latvija, mana mamma nebūtu latviete.

Viņa savā bērnībā runāja gan, bet viņai bija vācu izglītība, albumiņi ar pantiņiem vācu valodā, viņa sarakstījās ar draudzenēm vāciski, viņai bija draudzenes vācietes. Absolūts vācu cilvēks. Ja viņa nebūtu apprecējusi latvieti, tad būtu aizgājis citādi. Bet tas aizgāja šitā. Mans tēvs nāk te no Ventspils, tēva vecāki ir tepat no Sarkanmuižas pagasta, uz kura teritorijas Ventspils, pamazām augot, uzpletusies virsū. Viņi ir no tiem Ventspils apriņķa iedzīvotājiem, kas ienāk pilsētā 19. gadsimta beigās, kad sākās ostas izbūvēšana par lielo tranzīta ostu, kad izbūvē dzelzceļu Maskava— Ventspils ar atzaru uz Ribinsku. Talsos iedzīvotāju skaits mazinās, jo visi saskrien uz Ventspili. Pilsētā, kur 1897. gadā ir 7 tūkstoši iedzīvotāju, pirms Pirmā pasaules kara jau ir 30 tūkstoši. Mana vecā oma Anna jau ir te no Pārventas, viņas tēvam tur bija neliela māja. Viņas bija trīs meitas savam tēvam un visas trīs bija dabūjušas tādus vīrus, kas nopirka pilsētā grunti un uzcēla māju. Un caur to viņa bija traki lepna. Mans tēva tēvs Jēkabs Štrumfs savukārt ir kalpa dēls no Pasiekstes puses, kas arī ar savām divām rokām ienāk pilsētā. Par omu kādus septiņus gadus vecāks. Kad omai pašai jau bija pāri 80 gadiem, viņa man stāstīja par savām jaunības dienām: “Es ar to veco Štrumfu vispār nebūtu precējusies.” Viņa nemaz nebūtu gribējusi precēties. “Bet viņš nāca un sēdēja un pūta. Viņš nāca un sēdēja, un nāca un sēdēja, un pūta. Un tad man apnika.” (Smejas.) “Un tad neko nevarēja darīt.” Un tā viņa izgāja pie vecā Štrumfa. Viņš bija iedomājies, ka pēc kāzām varēs pīpēt! (Smejas.)Nekāda pīpēšana. Tas bija tā kārtīgi paņemts.

Opis gāja jūrā, viņam bija motorlaiva. Un tagad nu Jēkabs meklē to grunti, kur to māju pirkt. Šeit tā zeme – nu ļoti nesens jūras dibens. Un mana oma pukst un pukst: “Vai dieniņ, vai dieniņ! Tad vismaz Gāliņciemā. Vai tad nevar tur tajā Gāliņciemā vismaz. Tur tā zeme ir bišķiņ labāka.” Jo tas kartupelis tāpat jau ir jāiestāda. Opis tad teica: “Ja tu grib dzīvot Galiņcieme, tad ej pac jūre.” Jānopērk, kur jūra ir burtiski piecu minūšu gājienā! Tā zeme ir baltās smiltis, kas apēd visu, ko tur ieliek iekšā. Viņas ēd. Kūdru, kūtsmēslus, jebko. Par visu ir tas svētais sauklis “Atdot zemei!” Neko nedrīkst kaut kur, kartupeļu mizas, ja nav sivēns tai brīdī, atdod zemei. Tas nozīmē izrušināt zemīti zem krūma un tur viņas iekauš iekšā. Šito atdod, tas jāatdod, vai, tas gan būs labs, kad atdos zemei. Jo citādi pat to kartupeli nevar. Un tad jau bija tulpes. Un tad jau sāka lielīties, kurai ir tulpēm resnāki kāti. Jo kurai ir tulpei resnāki kāti, tai ir labāka zeme, tā ir labāk kopusi un labāk tai zemei atdevusi visu kaut ko. Tādas jau ir visas tās zvejnieku sievas. Saprotiet, tā apziņa, ka tā, kā es daru, tā tas būs. Teiksim, ja vīrs ir slims, ja vīram slima māga, nu – tā ir slikta sieva, saprotams. Sieva vainīga, ja sieva būtu kārtīga, tad vīrs būtu pie veselības, varētu iet un strādāt. Un tā dzīves filozofija ir vienkārša. Dārzs, lopi, vīrs. Dārzs ir jākopj, lopi ir jākopj, vīrs ir jākopj un bērni ir jāliek pie darba. Jā. Viss.

Oma bija valdonīga. Viņa manus agrīnos brūtgānus visus izraidīja uz visām pusēm. Ja man atnāca draudzene, tad viņai likās, ka sēž drausmīgi ilgi un kavē. Viņa nevarēja saprast, ka vispār dienas laikā var sēdēt. “Kā tu vari gulēt grāmatā darba laikā?” Guļ grāmatā. Tas ir pilnīgi nepielaižami. Ja draudzene atnāk pēc divām dienām atkal un sēž atkal, ierodas mana oma un tā līdzjūtīgi uz viņu skatās. “Nu meitiņ, tev gan laikam briesmīgi grūti. Tev laikam mājās nav ko darīt. Tu zini, tu arvien vari atnākt pie manis. Es tev arvien varu atrast ko padarīt. Tev nav jāmokās galīgi bez darba.” (Smejas.)Benjamiņa privātsekretārs

Mana mamma Rīgā strādāja miertiesā par sekretāri un rakstīja protokolus, bet gribēja mācīties medicīnu un gāja uz lekcijām Anatomikumā. Mans tēvs bija pa to laiku beidzis Ventspils ģimnāziju un gribēja iet uz Rīgu studēt. Bet tas zvejnieku darbs nav tāds ienākumus dodošs, un opis saka: “Ko nevar celt, to nevar nest.” Bet mans tēvs saka: “Bet to var velt un vāģos vest. Aizved mani uz Rīgu, un es pats strādāšu, un es pats tikšu galā.” Un iestājas Juridiskā fakultātē. Tiesu medicīnas sakarā viņš kaut kā ar mammu satiekas un sapazīstas, un tad viņi šausmīgi ilgi draudzējas. Tēvs vēl armijā tiek iesaukts, beidz universitāti. Kad manai mammai tēvs nomira, tad viņa vairs pie pamātes negribēja palikt, tad viņa mudīgi apprecējās.

Pa to laiku mans tēvs jau ir advokāta praksē Ventspilī. Saduroties tuvāk ar to advokāta darbu, viņš ir konstatējis, ka advokāts nevar būt pilnīgi godīgs. Un ka šitais amats viņam nepatiks. Un tad viņš sāka strādāt pie vecā Benjamiņa par viņa privātsekretāru. Kad vecais Antons nomira, pie Jāņa, dēla, mans tēvs negribēja palikt, un no tā kantora aizgāja projām. Ja viņš to nebūtu izdarījis, mēs visi būtu ļoti sekmīgi 1941. gadā izvesti, to kantori visu izveda. Neba mūsu ģimene vienīgā, ir vēl padaudz tādas ģimenes, tie cilvēki bija teorētiski paredzēti izvešanai, bet acīmredzot saraksti bija sastādīti jau stipri agrāk. Jo, ja viņi bija mainījuši adresi vai mainījuši darba vietu, tad viņi izkrita kaut kā. Nākamajā vilnī viņi arī būtu sadzenāti un ņemti, bet tajā pirmajā grābienā viņus nenogrābstīja. Un tā mēs sekmīgi visi dzīvojām, vecāki, brālis Patriks, es, 1944. gadā pavasarī vēl piedzima māsa Elga. Mēs laikam esam vienīgie Štrumfi Latvijā. Es esmu šausmīgi priecīga, ka mani vecāki nekrita par upuru uzvārdu pārlatviskošanai, kur cilvēki palika par visādām Zeltlapiņām un Mēnessmaliņām.

1944. gada vasarā tēvs nolēma, ka nevedīs savu ģimeni uz Ventspili kā iepriekšējos gados, jo te var būt bombardēšanas. Viņš tā tuvāk pie Rīgas, Dobeles apriņķī atrada tādu Pakaišu muižu. Ziniet, vācu laikā visa Latvijas papīrrūpniecība bija apvienota zem Ostland Faser vai kā nu tas saucās, vienots, liels uzņēmums. Tēvs tur arī vācu laikā strādāja, viņš bija kāds augstāks ierēdnis, bet es nezinu viņa amatu. Vācieši 1944. gada vasarā pavēlēja rūpnīcu iekārtas likt uz dzelzceļa un vest uz Ventspili, lai sūtītu uz Vāciju. Manam tēvam bija visa tā būšana jāorganizē un jāvada. Krievi Ventspili bišķi pabumboja, tagad esmu to izpētījusi pēc dzimtsarakstu nodaļas mirušo reģistriem un konstatējusi datumus, jo tad cilvēki iet bojā un tiek reģistrēti. Pilsētā saceļas liels šurumburums, ostas darbība piebremzējas, un mans tēvs liek uz savu galvu kraut vagonu saturu krastmalās, starp koku grēdām, un domā, ka varbūt to te izdosies atstāt. Oma raud un vaimanā: “Ernest, Ernest, ko tu dari! Tie vācieši tevi nošaus!” Bet tēvs tikai saka: “Tu zini, tie vācieši neko šeit nav atveduši un viņiem prom arī nekas nav jāved.” Un pēkšņi iznāk tāda situācija, ka viss noskaidrojas. Manam tēvam bija arī labi pazīstami starp vāciešiem, tie bija teikuši: “Štrumf, tev ir jālaižas uz Vāciju, tev nekas te vairāk neatliek.” Un tad viņš uzkāpa uz kuģa un aizbrauca uz Vāciju, jo viņam nebija tajā brīdī kur sprukt. Un mēs palikām. Nu, bet šeit man jums jāsaka, es esmu dziļi apmierināta. Var teikt, ka divreiz man ir palaimējies. Un maniem bērniem ir palaimējies, ka viņiem nekādas identitātes problēmas nav jārisina, jo mūs neparāva ne uz vienu galu, ne uz to otru galu. Mēs te palikām.Prom ar visiem zābakiem

Mans brālis notikumus Pakaišu muižā labāk atceras, es biju par mazu. Ā, šite mēs stāvējām. Te bija bērni, te biji tu, brauca iekšā amerikāņu vilītis ar vienu krievu oficieri un divi zaldāti viņam līdzi. Bērni un suns izskrien pretī, suns, protams, riedams metās uz mašīnu.

Oficieris izvelk savu šaujamo un suni turpat bērnu acu priekšā nošauj bez liekām ceremonijām. Es atceros šausmīgi garšīgos amerikāņu konservus, ko krievi sukā iekšā. To konservu ir tik daudz, ka viņi mums arī dod pa bundžai. Un zupas ir, man liekas, es savu mūžu vairs neko tik garšīgu neesmu ēdusi! (Smejas.) Kaut kāda bifeļu gaļa… Un tos konservus, viņi ar durkli to bundžu, tad tā nevīžīgi iekrata un pārējo nosviež, to viņiem nevajag. Maize mētājās veseliem kukuļiem. Saimniece nav savu mūžu redzējusi, ka maize mētātos pa zemi. Viņa lasa šircītē un nes visu, baro lopiem. Zaldāti brauc cauri Pakaišu muižai, ielec dārzā, kur pilni krūmi ar jāņogām. Nocērt krūmus, iemet mašīnā, vai viņi ēd tur vai ne, bet es jums pateikšu – tas pat ir dabiski. Jā, es to pat saprotu. Tie zaldāti ir gājuši cauri visam tam, tāds krūms viņiem… Divplāksnis nolaižas laukā, kur saimniekam ganās teliš. Izlec ārā pilots ar vēl vienu, nokauj teļu, nocērt galvu, norauj ādu, ieceļ… Saimnieks tik paliek, dūri kratīdams, teļš aizlido. Tas ir, jūs saprotiet, tas ir drīzāk kā humors. Tas ir sīkums. Manai mammai pulkstens atņemts, krievu oficieris ierauga, ka viņai roka iedegusi un tā pulksteņa svītra balta: “Jūs esat pulksteni noņēmusi, jums bail, ka krievu zaldāti jums atņems.” Mamma saka: “Jūs ziniet, ir jau atņemts.” Tas paliek nīgrs, nostādījis visus zaldātus, cik te ir, rindā, lai mamma parāda, viņš uz vietas to bliezīs nost. Mamma saka: “Nu nē, pulksteņa dēļ… tas nav tā vērts.” Viņš atnāk pēc dienas ar desmit pulksteņiem. Noliek viņai… “Nē, jūs ziniet, starp šitiem manējā nav.” (Smejas.)

Bet tagad nu ir jātaisās projām. Un manai mammai ir dārga valūta – tēva garie, smalkie ādas zābaki, luksus prece tiem laikiem. Par šito zābaku pāri lai dod mašīnu un palīdz, jo tur tomēr ir trīs bērni, gulta, kaut kādi katliņi un panckari. Tagad nu viņa dosies, nu viņa tagad dosies nezināmā virzienā. Vienā mājā, otrā iekšā, prasīdami, kur nu tagad mūs pieņems.

Beidzot izkrāmējam to mašīnu, bet tagad notiek šausmīgā cīņa starp zaldātu un oficieri, jo zābaku pāris ir tikai viens, un pretendenti ir divi, un kopā ir četras kājas. Vienam no viņiem neder, tie zābaki ir par mazu. Zaldāts ir vienu zābaku uzmaucis kājā, vienam ir viens, otram otrs. Un es vairs nezinu, cik ilgi… Māja kā jau latviešu māja, no ceļa nostāk, koki priekšā, un laiks ir pagājis jau tik ilgs, ka es jau esmu apradusi ar to māju, jau orientējos, kur durvis, kur ceļš. Mamma jau mani sūta: “Ingiņ, aizej apskaties, vai tā mašīna vēl stāv.” Aizskrienu, paskatos – vēl stāv tā mašīna. Vēl es aizskrienu – vēl stāv tā mašīna. Beigās aizeju – nē, nu vairs nav. Mamma saka: “Paldies Dievam, prom ar visiem zābakiem.” Pa vakariem blāzmojās debesis sarkanā krāsā, es tikai atceros: “Jelgava deg, Jelgava deg!”

Sveiciens no tāda Ernesta

Protams, bija praktiski pilnīgi neiespējami mammai vienai pašai uzturēt trīs bērnus, viņa atbrauca pie sava vīra vecākiem, vecais opis vēl gāja jūrā pēc kara, omai vienmēr bija kartupeļu lauks un viena govs, un sivēns, un, teiksim, bads nedraudēja akurāt.

Tēvs no sākuma bija Vācijā nometnē, tad kaut kur Itālijā, un tad ātri vien aizbrauca uz Ameriku, viņš dzīvoja Amerikā Indianas štatā. No sākuma Indianapolisā, tad mazā pilsētiņā Evansvilā. Vai arī otrādi.

Viņš ļoti daudz sūtīja mums paciņas. Ar to mēs sevi daļēji uzturējām, tā ka mums varbūt nebija tik ļoti grūti kā citiem. Staļina dzīves laikā, manuprāt, tādas īstas ziņas nebija. Bet starp latviešiem pastāvēja netverama mutvārdu sakaru sistēma, kurā tā informācija cirkulēja. Mammai bija tā dziļā pārliecība un ticība, jo kāds bija kaut ko dzirdējis, ka kāds kādam teicis, ka kādam ir kaut kas atrakstījis, ka kāds ir kaut ko redzējis, ka ir tāds Štrumfs kaut kur bijis un ka principā viņš ir dzīvs. Pēc Staļina nāves jau atnāca pirmā pastkarte, ko viņš bija adresējis nevis mammai, bet viņas draudzenei, aktrisei Olgai Krūmiņai kā mūzikas profesors no Itālijas. Viņam tā laikam likās savā nodabā un savā jurista izglītībā, ka tas varētu būt tā nevainīgi priekš aktrises. Sveiciens no tāda Ernesta. Es esmu Itālijā un tagad došos uz Ameriku, visu labu. Un ja kādu var, tad var pasveicināt. Tā pastkarte bija slepenā, glabājamā lieta mūsu mājā, nabaga mammiņa naivā maskēšanās veidā bija ar četrām lielām knopkām to piespraudusi pie galda apakšas, lai pie kratīšanas viņu neatrastu. Kad es mazgāju grīdu, es arvien lūrēju šitā uz augšu. (Smejas.) Un tad beigās viņa kaut kur izčibēja. Es esmu uzklausījusi no visiem šitādus stāstus, un tos nevar ne uzrakstīt, ne fiksēt, ne atrādīt muzejā. To nevar arī izdomāt, jūs saprotiet. To arī nevar izdomāt. Precējušies viņi bija no 1934. gada, līdz 1944. gadam ilga viņu kopdzīve, un tad pēc tā pārtraukuma no, teiksim, 1956. gada līdz 1981. gadam, līdz tēva nāvei, lapām garas vēstules divreiz nedēļā bija svēta lieta, dzīves saturs gan vienam, gan otram.

Te viņš neatbrauca. Un mēs arī tur neaizbraucām. Viņš bija sastrīdējies ar saviem darba devējiem, diezgan ātri pametis darbu un pensionējies, viņš arī nebija tik bagāts. Un mēs šeit bijām ļoti nabadzīgi. Ar visām paciņām un ar visu. Tas vienkārši materiāli nebija iespējams. Es domāju, viņš uz šejieni nebūtu laidies nemūžam, tas skaidrs. Bet varbūt arī bija bail vienam otru redzēt. Tagad es tā domāju. Bet mamma mūs prata tā audzināt, ka tēva klātbūtni mēs ļoti stipri izjutām. Katra vārda galā: “Nu paklausies, ko tavs tēvs par to teiktu?” “Nu, tavs tēvs jau nu gan nebūtu ar mieru, ka tu šitā.” “Nu, tavs tēvs gan būtu priecīgs!” Arī tad, kad viņš nebija, it kā viņš bija, tā ilūzija tapa radīta.

Es jau tad skolā sāku iet un jau šo to sāku atcerēties – pēckara gadu dzīve, savstarpējās runas, Amerikas Balss klausīšanās, logi aizkārti ar bieziem aizkariem, radio tiek traucēts, rūkoņa, tie traucējumi nāk visu laiku virsū. Un tad mudīgi tas, kas ir dzirdējis, tas mudīgi tipina pie kāda cita. Stipri pailgi tāda iluzora dzīve. Ar to domu – šī nav tā īstā dzīve, šī ātri beigsies, šitā nebūs, vai tad viņai bija jāprecas, vai tad nu viņai vajadzēja tagad precēties, vai tad viņa nevarēja pagaidīt, nu vai tad tagad vajadzēja to bērnu dzemdēt, nu viņa taču varēja pagaidīt… Nu, bet tad nu iet gadu desmiti, nu ko tad jūs gribat. Es esmu pa divām reizēm studējusi. Vidusskolu beidzu 1957. gadā un iestājos Filoloģijas fakultātē, kur mums tūlīt iebāza šito Staļina valodniecības pamatjautājumu. Es biju ļoti idealizēti ņēmusi to studēšanu, kad es šito visu apskatījos, es to tā nevarēju sagremot. Vienu gadu pamācījos un mudīgi atmetu. Pēc trim gadiem iestājos Vēstures fakultātē, domāju, ka tur man vismaz būs tā seno laiku vēsture. Jau saprazdama, kas ir jāmācās, kas ir jāatbild, kādi vārdi ir kādā kārtībā jāsarindo un jāizmurmulē... Es izjutu to starpību, 1957. gadā vismaz manā kursā vēl visi bija tādi ļoti prolatviski, ļoti pretpadomiski, komjaunieši bija reti kādi. Mums bija tur viens tāds, ar kuru mēs lāga nerunājām un viņa klātbūtnē uzmanījāmies. 1961. gadā bija tādi atslābušāki, jūs saprotiet. Ar tādu negatīvu ideālu nav iespējams ilgstoši dzīvot. Cilvēki pieņem šo dzīvi, kāda tā ir, cenšas atrast viņai attaisnojumu. Izglītība ir orientēta tikai uz vienas patiesības iestumšanu, jūs nedabūsiet bibliotēkā neko, viss ir ārā, izņemts, nav pieejams. To paaudzi, kāda bija mana mamma, neviens nevarēja pārveidot. To, kas nāca jau pēc 20 gadiem, varēja pataisīt par sociālisma cēlājiem bez problēmām. Visa šī sabiedrība uz 80. gadu beigām bija absolūti izveidota sociālisma cēlāju sabiedrība, kuri būtu cēluši līdz šai baltai dienai, ja tā darīšana nebūtu pati no sevis nobrukusi. Es esmu svēti par to pārliecināta.Asina un slīpē

Es vēl atceros Brežņevu televizorā. Es sēdēju viņam pretī un domāju, es vēl atceros tās savas domas – nu tu taču esi vecāks par mani, tu mirsi pirmais, nu tad es paskatīšos, kas pēc tam notiks, tu taču nezini, es taču dzīvošu ilgāk par tevi. Bet aizgāja Brežņevs, atnāca Andropovs, aizgāja Andropovs, tad tas… tur nebija ne gala, ne malas, jo tādu tur vēl sēdēja pilniem krēsliem. Principā mēs dzīvojām tikai no anekdotēm. Viss bija tikai anekdote. Viss. Es ieraugu metro virs ieejas bronzā lietu izkārtni, kas vēsta: “Ļeņingradskij Ordena Ļeņina Metropoļiten imeņi V. I. Ļeņina” “Ar Ļeņina ordeni apbalvotais, Ļeņina vārdā nosauktais Ļeņingradas metro.” Histēriskos smieklos es varu izplūst peļķē turpat uz vietas, kad es šito lasu. Un tas ir uz katra soļa, kur tur ej. Katra lieta. Nomirst mans dzīvesbiedrs. Mēs ar viņa meitu no pirmās laulības, jau pieaugušu meitu, lielāka par maniem bērniem, ejam nokārtot visu to, kas šinī gadījumā jānokārto. Mēs ietenterējam apbedīšanas kantorī, gaidām koridorā, paceļam acis, pie sienas ir sienas avīze. Sienas avīze šajā iestādē saucas Atvadas, bet zem virsraksta ir jebkurā preses izdevumā absolūti nepieciešamais lozungs: “Visu zemju proletārieši, savienojieties!” Mēs abas apkampjamies un ar asarām pa vaigiem smejamies kā neprātīgas. Un tā ierēdne uz mums noskatās kā uz... Jūs varat iet kur iedams, skatīt ko skatīdams – jebkura situācija jums dos iespēju vai nu raudāt vai nu smieties, jo visa dzīve ir šitāda.

Rīgā, Avotu ielā sakarā ar Ļeņina simto dzimšanas dienu visi skatlogi dekorēti un visur ir iekšā Ļeņina bildes. Un vienā darbnīciņā viņš tāpat tur pa vidu sēž un apkārt burvīgais uzraksts, kas ataino darbnīcas nodarbošanos: “Asina un slīpē.” Vienā logā ir Ļeņins, otrā sivēns, trešā burkāns – pilnīgi ierasta aina. Tagad zināma spriganuma šai dzīvē man pietrūkst ļoti. Jā. Katru… jūs saprotiet, katru nedēļu jaunu anekdošu blāķis. Ar katru jaunu anekdoti zobos mēs skrienam pie saviem draugiem... Tagad es esmu iepinusies visādās organizācijās un vietās, kur man jābūt ārkārtīgi nopietnai, bet tas man ir šausmīgi grūti, iekšējais spiediens... (Smejas.)

Pabeigusi ar Sarkanā karoga ordeni apbalvoto Pētera Stučkas Latvijas valsts universitāti, es strādāju skolā, bet no 1969. gada Ventspils muzejā. Vienā darba vietā un vienā amatā. Manā dzīves laikā mani nepārbaudīja ne ar karjeras iespējām, ne ar saukšanu uz partiju, jo mani nodrošināja mans tēvs ārzemēs. Principā es ļoti dziļi iegāju tajā muzeja darbā. Astoņdesmitie gadi, protams, ekspedīcijās. Tas bija laiks, kad pāri gāja vispārējā meliorācija. Lielo izvešanas laiku, māju izputēšanas laiku mēs netvērām. Bet astoņdesmitajos gados arī ārkārtīgi daudz māju bija pamestas. Tika nojaukts milzīgi daudz, mēs izmisīgi krājām, vācām etnogrāfiju, šlepējām te uz muzeju. Mēs sapratām, ka mēs pat nevaram, pat nav telpu – krāvām kaudzēs, darījām to, kas varbūt nemaz nebija saprātīgi, bet ja nu… tur tas viss tad būtu. Oficiālā prasība bija, lai pie sienām būtu pēc vēsturiskā materiālisma parametriem uztaisīta ekspozīcija, Ļeņina bildes vajadzīgās vietās, saukļi. Un kad tās tur pie sienām karājas, tad to, kas tai muzejā darās pa iekšu… to neviens nespēja izkontrolēt. To arī īsti nedarīja neviens, viņi to nezināja, viņi to nevarēja zināt. Daudzos muzejos bija materiāli, kas vienkārši nebija uzskaitīti, nebija ne kartotēkā, ne kur, bet bija. Pēc tam tūlīt taču – blaukš! – uztaisīja lielo izstādi Latvija starp diviem kariem, tur taču bija tikai materiāli, kuri nekad nebija tapuši eksponēti, kuru it kā nemaz nebija. Mēs mudīgi arī uzrāvām šite, mums arī bija Ventspils starp diviem kariem. Viduslaiku lillija un zolotaja reječka

Pils manā dzīvē ienāca jau sen. Piecdesmit devītajā gadā, kad no pils izgāja cietums, pilsēta acīmredzot nespēja paņemt pili un kaut ko sakarīgu darīt, un tad te ienāk krievu karaspēka daļas, mēs viņus saucām – melnie un zaļie, tas ir, pēc cepurēm. Zaļie ir robežsargi, un melnie kaut kas cits. (Smejas.) Cepuru virsas ir melnas. Pils kapelā bija ļeņinskaja komnata, ar zolotaja reječkano tīras bronzas un krasnaja zvjozdočka– un 80. gados te bija viens jauns poļitruciņš, kas uzskatīja par nepieciešamu katram jaunam iesaukumam izstāstīt, kas šī ir par celtni, – un tā viņš mani sāka saukt no muzeja. Bija pilns ar krēsliem, es priekšā mājos ar rokām un krieviski čiepstēju par pils vēsturi, viena daļa gulēja, citi padevīgi ausījās, bet mans dēls Edis, tolaik tāds mazs puišelis, kas dievināja armiju, dievināja padomju zaldātu, pirmajā rindā uztupies ar celīšiem, ar dibenu pret mani, mīlas pilnām acīm skatījās uz zaldātiem.

Strojbats uzceļ te blakus ēku, kur tagad ir krasta apsardze, un milzu māju Pārventā – un tad iziet ārā, ar 1983. gadu pils atbrīvojas. Un tagad padomju vara ir pils priekšā. Līdz tam laikam jau nu visi ir sapratuši, ka šis ir piemineklis, pilsētas jubileja jau ir piesaistīta pie pils pirmās pieminēšanas datuma. Ir divi varianti arī pilsētas jubilejas svinēšanai, 1378. gads, kad pirmoreiz rakstos pieminētas pilsētas tiesības, un 1290. gads. Kad septiņdesmito gadu vidū attapās, ka nu būs fatāls gadījums, ka pilsētai būs jubileja 1978. gadā, visi bija pateicīgi Štrumfai, kas izvirza otru versiju, ka varētu visu atgrūst uz deviņdesmito gadu... (Smejas.)Es pagarinu pilsētas vēsturi par vienu laikmetu, atvirzu no vietējām varām to jubileju – tas ir nākamiem sasaukumiem, tā vairs nav viņu darīšana! (Smejas.)Un kad uznāca 90. gadi, tad Lembergs dabūja ātrumā šito visu uz kakla. Tas vairs nekur nebija atliekams. Pils pati kā objekts līdz tam nav pētīta, teiksim, varbūt kādu atsevišķu interesentu lokā viņa bija objekts, uz ko var aiz dzeloņdrāšu žogiem palūrēt, bet principā viņa izpeld kā balts gulbis un mēs jūtamies, it kā paši viņu būtu uzcēluši. Tad bija klāt tas brīnišķīgais moments, kad tika sākta restaurācija – kā jau to padomju laikā dara, strādāt jau sāk, bet projekts vēl nav gatavs. Arhitekts pats iet ar pirkstu un rāda, kas projektā kādreiz būs, bet to jau te reāli uz vietas dara. Restaurācijas iecere un pieeja ir pilnīgi citāda, nav tas, kas nāks vēl tik vēlāk, caur Pēteri Blūmu un jauniem laikiem, un principiālu smadzeņu apgriešanu otrādi. Tā mums šķiet, ka mēs esam apgriezuši un pārgriezuši... (Smejas.)Svarīga ir tā lietas būtības izvilkšana priekšplānā, ne vairs tas, ko gribēja padomju laikā – ja kaut kas nav pietiekami vecs, tad mēs to tādu uztaisīsim. Ja nav vecie mūri saglabājušies, mēs no Lodes ķieģeļiem viņus uzmūrēsim. Tādi piemēri jau mums ir. Un arī šeit tā tas būtu bijis un pils būtu taisīta atpakaļ uz kaut kādu agrīnu periodu, piemēram, sarkano ķieģeļu galerija, kas ir cietuma laika darinājums, tūkstoš astoņi simti septiņdesmitie gadi, kuras vietā bija kādreiz divstāvu koka galerija, būtu traukta nost un te būtu kaut kāds nezināms atveidojums, pēc analogiem un iedomām, jo mums tak nav nekādu dokumentu, pirmie uzmērījumi un zīmējumi ir no 18. gadsimta. Agrīnais ir tik, cik dod arheoloģija un mūru izpēte. Nekas vairāk. Apakšā būtu dzelzsbetona konstrukcijas un fasādes logi būtu taisīti atpakaļ uz šaujamlūkām. Tagad pils logi un ārējās fasādes ir atstātas tādas, kādas 19. gadsimtā radās, cietumu veidojot. Tolaik pie valdošā klasicisma visus logus taisīja pod ampir, Rīgas pilī viņus tādus iemurkāja un arī šeit, tā tas bija modē un tā tas bija pienācīgi, veco logu vietas ir zudušas, tad ir jāsūkā no pirksta vai jāskatās pēc analogiem, kas arī nekad nav droši. Ja līdzekļi būtu dabūti vairāk, tā arī būtu aizgājusi šīs pils restaurācija un mēs nelepotos ar to, ar ko mēs te šodien gribam lepoties. Ja ēka attiecīgos laika periodos autentiski piedzīvo pārmaiņas un tiek pārtaisīta, notraucot veco, tad pēc tam to veco vairs nav jāslien augšā no plastmasas, johaidī!

Pilij arī ļoti kaitēja nesaudzīgās padomju laika izpētes metodes, kad meklēja mūru konstrukcijas un mūrējumu pēdas, bet ignorēja apmetumus, apgleznojumus un tamlīdzīgi, arī šī gudrība nāca tikai pēc tam, un māka izrubināt no daudzajām apmetumu kārtām to, uz kuras viduslaikos ir uzzīmēta stilizētā lillija. Vai komtura istabā velna galva ar visiem ragiem, tagad palikusi tikai austiņa. Mēs tak būtu beidzot viņa ģīmi redzējuši. Pie darba dunas, kāda valdīja toreiz, iedomāties, ka kāds tur ar skalpeļiem skrāpēsies, lai kādus 20 kvadrātcentimetrus atsegtu un dabūtu priekšstatu par to – tas laikam likās tā neriktīgi. Kad dome pils lietu atkal pacēla gaismā, pirmā restaurācijas projekta autors Gunārs Erdmanis jau bija miris. Viņu vairs nevajadzēja sāpināt. Un viņa formalizētā pieeja jau bija tā laika un valsts principos ietilpstoša. To akceptēja visas ekspertu padomes un visi arhitekti. 1994. gada decembrī Lembergs te atšlepēja visus šurp un sāka klaigāt par to, kā šeit izskatās, un izskatīties šeit izskatījās pilnīgi kā traģēdijā. Mēs arī paši ilgi... – jūs saprotiet, vispirms ir jāsaprot, ko tu, cilvēks, nesaproti. Ir jāformulē tas, ko mēs nesaprotam, un tad jāmeklē līdzekļi, kā mēs to varam dabūt zināt. Vispirms jau ir tas ezītis miglā, tas jau ir tas iesākums. 1995. gadā tika nolemts, ka mēs netaisām neko no jauna, uzdodot to par veco. Tas ir tas galvenais. Nu, bet ir daudzi kritēriji. Poļi uzcēla veco Varšavu. Tāpēc, ka sirds lūza, ka vairs nav. Štrunts, viņi teica, mēs varētu te visi sprāgt nost par to, bet mēs taisīsim. Arī, protams, tikai fasāžu līmenī, par autentiskumu tur nerunāsim. Melngalvju nama traģiskā bojāeja varbūt kaut kādā līmenī attaisno viņa butaforisko uztaisīšanu. Es vienmēr esmu teikusi – laika zobs jau vienmēr visu uzlabo, varbūt ar laiku tas uzlabos arī Melngalvju namu. Tur es rodu to attaisnojumu, lai neietu ar āmuru dauzīt stūri ārā.Viņš neplīsīs

Otra lielā opera bija, kad vajadzēja pils ekspozīcijas pamatprincipus. Bija konkurss, 7 vai 8 priekšlikumi, sākot ar divguļamu gultu un atlocītu palaga stūrīti un ar pseidovēsturiskajiem smagajiem, melnajiem kokiem, un beidzot ar rozentāļiem, kas atnāca ar šito. Metāls un stikls. Es no sākuma brēcu – ja funkcija funkcionē bez matērijas, tad lūdzu mums tādu! Mums teica, ka uz funkcijas nevar mēteli uzkarināt. Bet metāls un stikls ir tikai nepieciešamajā apjomā. Tāpat kā kupols mums arī ir lielum lielais kompromiss.

Es esmu taisījusi attīstīta sociālisma perioda ekspozīcijas, tāpēc visu to labi arī šajos laikos saprotu – lietas būtība jau ir no milzīgās dzīves daudzveidības paņemt to, ko vajag manai teorijai. Daudzveidība ir tik liela, ka var paņemt jebko un atlasīt komplektu, un stāvēt uz viņa. To es māku tagad. To es varu gan tā, gan šitā.

Mana doma ir tā, ka muzejiem ir jābūt ar tādu zinātniski pētniecisku raksturu un visiem tingeltangeļiem, ar ko pievelk publiku, tomēr ir jābūt balstītiem tajā. Un jāskatās, vai tas ir vajadzīgs. Bet bieži tingeltangels ir, bet izpētes, kas ir drausmīgi darbietilpīga, nav. Un, ja tā ir kvalitatīva izpēte, tad arī daudz ir jāmaksā.

Šī ekspozīcija, kas patlaban ir tikai tornī un apakšējā stāvā, pēc idejas ir domāta ar turpinājumu otrajā stāvā, kur atrodas pils pamattelpas – kapela, kapitula zāle, brāļu ēdamistaba un guļamtelpa. Ekspozīcija ir askētiska un skopa, principā tas, kas ir izlikts, ir drīzāk likts kā simbols. Bet tas ir saskaņā ar visu to stilu, kuru mēs te turam, tā nav tik drausmīgi aumalīga, un to kompensē digitālā ekspozīcija. Mēs negribam zaudēt telpu, mūsu galvenais eksponāts ir pils. Bet pagrabā, kas ir senākā telpa šajā pilī, es gribēju ielikt kuršu karavīra ugunskapu bez kādām dziļām anotācijām, lai tie, kas grib saprast, saprot, ka pirms visām šīm pilīm tie bija te. Un tad nāk visi citi. Te viņi visi ir, iet hronoloģiski atpakaļ, visi karaspēki, kādi te ir bijuši. Un, lūk, šitā ir mana mīļā pārkuršotā lībiete. 13. gadsimts, nāk no Ances pagasta. Vai tā mana anceniece ir kursiete vai lībiete, to varētu pateikt antropologi, ja būtu galvaskauss. Bet tas ir iznīcis. Palikušas rotas lietas. Mēs vēl viņu ģērbsim pamazām, papildināsim tērpu, jo viss vēl nav uztaisīts, piemēram, kājauti.

Tautastērpos viss ir gudri un funkcionāli, ventiņu krekli ir sava laika pilnība! Mēs varam tikai ar nožēlu skatīties uz mūslaiku drēbēm. Tās vietas, kur viņš plīsīs, ir nodrošinātas. Viņš neplīsīs, jo tur jau ir iešūts drošinājums. Viss ir piekrunkots, ķīļi ir ielikti tur, kur vajag. Tas lins jau ir zīda vērtē no daudzajām mazgāšanām. Un valkājot tas paliek tikai labāks. Arī koka rokturi ir ziloņkaula cenā, kad tie ir roku nopulēti. Tā ir tā cilvēka traģēdija – kas ir noiets, tas ir noiets. Atdarināt to var tikai mākslīgi. Cilvēkam vajag stipri maz – bet to, kas viņam ir, to vajag ļoti labu.