Dāvana

Miljoniem dolāru Zells Kravinskis jau bija atdāvinājis, bet viņam tas joprojām likās par maz.

Pērnajā vasarā, neilgi pēc tam, kad Zells Kravinskis bija ziedojis labdarībai gandrīz visus savus 45 miljonus dolāru, viņš piezvanīja uz Konektikutu savam draugam Berijam Kacam, lai lūgtu viņam izlīdzēt ar alibi. Vai Kacs nevarētu piezvanīt uz Filadelfiju Kravinska sievai Emīlijai un nepateiktu, ka viņi abi grasās pavadīt nedēļu Kaca slēpošanas namiņā Vermontā? Šī viltība ļautu Kravinskim izdarīt to, kam viņš tā arī nebija saņēmis sievas piekrišanu – viņš varētu pazust no mājām, uz dažām dienām iegulties Alberta Einšteina Medicīnas centrā Filadelfijā un ziedot nieri kādai sievietei, kuras vārdu viņš tikko bija uzzinājis.

Kacs atteicās, bet Kravinskis uztraukts mēģināja viņu pierunāt, teikdams, ka iespējamā dāvanas saņēmēja bez šīs nieres nomirs, ka viņa sievas vilcināšanās atbalstīt šo “bezpersonisko” ziedojumu – tas būtu tikai 134. šāda veida brīvprātīgs ziedojums Savienotajās Valstīs – padarīs viņu līdzvainīgu šai nāvē. “Es nevaru pieļaut, ka viņa atņem šim cilvēkam dzīvību!” Kravinskis teica. Četrdesmit astoņu gadu vecais Kravinskis bija tas pats iepirkšanās centru īpašnieks Kravinskis, kuram piederēja viens vienīgs lētā veikalā pirkts uzvalks, par kuru viņš bija samaksājis divdesmit dolāru.

“Tev šķiet, ka viņa atņemtu kādam dzīvību?” Kacs pārjautāja.
“Bez šaubām,” atbildēja Kravinskis.
Tad Kacs piesardzīgi pajautāja: “Vai tu gribi teikt, ka ikviens, kas neziedo nieri, atņem kādam dzīvību?” “Jā,” teica Kravinskis.
“Tātad, pēc taviem aprēķiniem, es esmu slepkava?” “Jā,” cik vien spēdams draudzīgi, atteica Kravinskis.
Brīdi valdīja klusums, tad Kacs sacīja: “Man jābeidz runāt – es vienkārši vairs nevaru par to runāt,” un nolika klausuli. Dažas nedēļas vēlāk Kravinskis sešos no rīta izzagās no mājas, kamēr sieva un bērni vēl gulēja. To, ka viņas vīrs ziedojis nieri, Emīlija Kravinska uzzināja no vietējās avīzes.Kravinskis, kura neatturamā atbrīvošanās no īpašumiem – sākumā finansiālajiem, pēc tam ķermeniskajiem – darīja nemierīgus viņa tuviniekus, uzauga rindu mājā Filadelfijas strādnieku rajonā Oksfordsērklā, pastāvīgi klausoties revolucionāras retorikas izvirdumus. “Mans tēvs mēdza stāstīt, cik labi viss ir Padomju Savienībā un cik nožēlojami pie mums,” Kravinskis nesenā sarunā atcerējās. “Man bija jāklausās nemitīgas tirādes pret bagātniekiem un valdošo šķiru.”

Kravinska tēvs Ērvings, kuram tagad ir 89 gadi, dzimis Krievijā ebreju ģimenē, kura izceļoja uz Ameriku, kad viņš vēl bija bērns. Otrā pasaules kara frontē viņš komandēja amerikāņu tanku, būdams pārliecināts sociālists. Viņa ticība Padomju Savienībai sašķobījās vienīgi pēc tam, kad šī valsts pārstāja eksistēt. Viņš strādāja par burtlici, “domādams, ka līdz ar to viņš būs revolūcijas priekšpulkā, vienlaikus palikdams proletārietis.” Kad Zells, kuram bija divas vecākas māsas, sāka uzrādīt izcilas sekmes skolā, viņa tēvs šos panākumus uzskatīja par šķiras nodevības pazīmi. Kad Zells pabeidza pamatskolu ar balvu kā labākais skolnieks, Ērvings viņam sacīja: “Nu, bet nākamgad tu vairs nebūsi nekas.”

Zēna gados Kravinskis varēja cerēt saņemt savu vecāku uzmanību, vai nu kļūstot par konformistu vai par dumpinieku. Viņš izvēlējās gan vienu, gan otru. Viņš lasīja grāmatas par Gandiju un divpadsmit gadu vecumā piketēja pie pilsētas nama, atbalstot sociālo dzīvokļu celtniecību. Viņš to atceras kā pēdējo reizi, kad izpelnījies tēva atzinību. Taču pēc 60. gadu beigu standartiem Kravinskis izrādīja arī gluži nemodernu interesi par naudu. Pirmo reizi viņš biržā ieguldīja naudu 12 gadu vecumā.

1971. gadā Kravinskis izcīnīja stipendiju mācībām Dārtmutas koledžā. Viņš studēja Āzijas kultūru, rakstīja dzeju, nodevās meditācijai un audzēja garus matus. Drīz pēc koledžas absolvēšanas Kravinskis atgriezās Filadelfijā, kur dabūja darbu apdrošināšanas firmā. Nepilnu gadu viņa draudzene bija kāda darba kolēģe, viņi dzīvoja kopā, Kravinskis bija par 10 tūkstošiem dolāru nopircis divģimeņu māju strādnieku rajonā un pusi izīrējis. Kad pāris izšķīrās, dzīvoklis palika Kravinskim, un viņš to pārdeva, gūstot divtūkstoš dolāru lielu peļņu – tā viņš nejauši nonāca nekustamo īpašumu pasaulē.

Nekustamie īpašumi kļuva par Kravinska kaislību, taču viņš vienlaikus meklēja veidu, kā īstenot ideālo Kravinski, kura labos nodomus traucēja ierastais paškritiskums un priekšlaicīgs nīgrums par to, ka viņu izsmies un pienācīgi nenovērtēs. 1978. gadā Filadelfijas valsts skolās viņš sāka strādāt ar bērniem, kam ir sociāli un emocionāli traucējumi. “Es kļuvu par geto skolotāju,” Kravinskis atceras. “Visi, ar ko biju mācījies koledžā, par mani smējās. Mani norakstīja kā neveiksminieku.”

Darbs viņam deva morālu gandarījumu, tomēr izraisīja arī depresiju par to, ka upurēšanos izmanto. Reiz pēc stundām viņš paņēma kādu daudzsološu audzēkni līdzi uz teātri, bet, kad pavadīja zēnu mājās, viņam uzbruka huligāni – uzbrukuma apstākļi liecināja, ka tas varētu būt iepriekš sagatavots. Kravinskis arvien vairāk vairāk iesaistījās nekustamo īpašumu biznesā – nopirka kooperatīvu dzīvokli, tad māju Meinā; viņa darījumi kļuva iespaidīgāki un viņš sāka saņemt desmitiem tūkstošu dolāru lielu peļņu. “Manā ģimenē neviens nekad nebija pelnījis tik daudz naudas,” viņš stāsta. Viņš to tērējis ļoti taupīgi, dodams priekšroku investīcijām; ap 1982. gadu viņam jau piederēja trīsstāvu ēka netālu no Pensilvānijas universitātes pilsētiņas, taču viņš pats mitinājās vismazākajā un drūmākajā dzīvoklītī, kurā nebija ne dušas, ne virtuves, ne logu.

Ap to laiku ar Kravinski iepazinās Berijs Kacs, kurš tagad ir luksusmāju būvuzņēmējs Konektikutā. Kacam viņš likās spožs runātājs un intelektuālis, viņā esot bijusi jūtama tāda degsme, “kāda piemīt tikai retajam. Un vēl viņā bija arī kaut kas no pamesta kucēna.”

1984. gadā Kravinska vecākā māsa Adrija nomira ar plaušu vēzi. Adrijai bija trīsdesmit trīs gadi, Zellam – trīsdesmit. “Viņa bija vienīgais cilvēks ģimenē, kam es kaut cik patiku,” Kravinskis sacīja, runādams par vainu, ko joprojām izjūt par to, ka nav izrādījis māsai pietiekami daudz maiguma un nav arī pierunājis viņu atmest smēķēšanu. Kravinskim sākās dziļa depresija, pa lielākai daļai viņš sēdēja istabā un uz rakstāmmašīnas rakstīja dzejoļus. 1986. gadā Kravinskis pārtrauca strādāt par skolotāju; togad divus savus nekustamos īpašumus viņš atdāvināja māsai Hilarijai, bet trešo pārdeva.

Tas bija izmisuma pilns laiks, taču tas izsita Kravinski no pašaizliedzīgā skolotāja ikdienas. Viņa intelektuālās ambīcijas pieauga, Pensilvānijas Izglītības skolā viņš ieguva doktora grādu. Viņa visai neparastajā disertācijā bija ietverta periodiskās tabulas iedvesmota “retorisko elementu tabula”. 1990. gadā viņš sāka darbu pie otra doktora grāda Pensilvānijas štata universitātē ar disertāciju, kurā ar matemātiķa precizitāti analizēja Džona Miltona retoriku. Pensilvānijā viņš sāka lasīt renesanses literatūras kursu un iepazinās ar Emīliju Finkelšteinu, ārsti, kura šobrīd strādā psihiatrijā un ir specializējusies ar ēšanu saistītās novirzēs. Viņi apprecējās, un Kravinskis kļuva par kopmītnes konsultantu, tāpēc jaunais pāris varēja dzīvot visnotaļ taupīgi. 1991. gadā viņiem piedzima pirmais no četriem bērniem.

Pēc disertācijas pabeigšanas Kravinskis universitātē lasīja kursu par Miltona dzeju, kas studentos izraisīja milzu degsmi un entuziasmu. Pēc lekcijas Kravinskis mēdza nostāties pie durvīm, lai paspiestu roku katram studentam un apgalvoja, ka meklē jaunu Miltonu. Kaut arī studenti viņu dievināja – un viņam bija nevainojama kreisā reputācija –, viņš bija satriekts, uzzinot, ka akadēmiskā pasaule viņa intelektuālās intereses uzskata par nepietiekami avangardiskām.

Ap 1994. gadu viņš nolēma atteikties no akadēmiskās karjeras, lai pelnītu ar nekustamā īpašuma tirdzniecību. Sieva gan pret to izturējusies skeptiski, apgalvodama, ka viņš kļūšot par bomzi. Taču, pateicoties agrākajiem panākumiem nekustamo īpašumu jomā un savam acīmredzamajam matemātiķa talantam, Kravinskim izdevās pārliecināt United Valley banku aizdot viņam divus miljonus dolāru, par kuriem viņš nopirka divus daudzdzīvokļu namus – viens bija netālu no Pensilvānijas štata universitātes, otrs – netālu no Sv. Jāzepa unviersitātes. Kravinskis saprata, ka ekonomiskās lejupslīdes apstākļos ļaudis pievērsīsies studijām un ka īre attiecībā pret īpašuma cenu būs visaugstākā tur, kur universitāte atrodas noplukušā pilsētas rajonā. Viņu nebiedēja arī lielā aizdevuma summa.

Kravinskis improvizēja, taču viņa vērtspapīru portfelis strauji kļuva biezāks un gada laikā viņam piederēja aktīvi sešu miljonu dolāru kopsummā un parādi par četriem miljoniem. Kaut arī tagad viņš bija bagāts, viņš netērēja vairāk naudas nekā iepriekš; vienīgais izņēmums bija māja par 130 tūkstošiem dolāru, ko viņš 1995. gadā iegādājās Filadelfijas priekšpilsētā Dženkintaunā. (Tikko bija piedzimis viņa otrais bērns.) “Nekas neliecināja par miljonāru,” teica Berijs Kacs. Pat tuvākajiem līdzgaitniekiem Kravinska bizness šķita kas neticams, viņa birojā valdīja pilnīgs haoss – īres līgumi mētājās izmirkušo skapju augšās, pie tualetes poda un citās neiedomājamās vietās. Īpašumu pārvaldīšana galu galā Kravinskim tomēr nepatika. “Īrnieki un tualetes – tā ir viena no sāpīgākajām frāzēm,” viņš teica un 1998. gadā sāka izpārdot lielāko savu īrei paredzēto īpašumu, tobrīd ap četrsimt dzīvokļu, un pievērsās komercīpašumiem, ieguldot tajos līdzekļus tādā līmenī, kur ēka vienkārši kalpo par telpu sarežģītai skaitļu dejai. “Var mainīties itin viss, taču cipari nemainās; cipari ir cilvēka labākie draugi,” teica Kravinskis. “Es izjutu vajadzību likt lietā intelektu, atgriezties pie matemātikas.” Kravinskis pirka lielveikalus un noliktavas, proti, viņš meklēja īrniekus ar labu kredītvēsturi un gatavību slēgt ilgstošus nomas līgumus, tad samaksāja par ēkām ar aizdevumiem, ko Volstrīta bankas, pārvērtušas parādzīmēs, pārdeva institucionālajiem investoriem. Šiem aizdevumiem ir viena būtiska priekšrocība – ja notiek pats ļaunākais, neviens nenāk atņemt tev mūzikas atskaņotāju. 1999. gadā kāda tipiska darījuma ietvaros Kravinskis Ohaio nopirka apģērbu noliktavu par 16, 8 miljoniem dolāru. No savas naudas viņš izlika 1, 1 miljonu, bet aizņēmās 15, 7 miljonus. Ja ēkas vērtība samazinātos par 100 %, viņš zaudētu 1, 1 miljonu dolāru, ja tā pieaugtu par 100 procentiem, viņš nopelnītu 16, 8 miljonus.

“Daudzi uzskata, ka, jo vairāk aizņemies, jo lielāks risks,” saka Kravinskis. “Manā sistēmā – jo vairāk aizņemies, jo tas ir drošāk.” (Vienā dienā 1999. gada aprīlī viņš aizņēmās 32 miljonus dolāru. Viņš atceras, ka Emīlija jautājusi: “Cik mums par to jāmaksā?” Attiecīgā summa bijusi apmēram 10 tūkstoš dolāru dienā. Viņa esot vēsi noteikusi: “Nu, ja notiek pats ļaunākais, es vienkārši varu sākt ārstēt 100 cilvēkus dienā.”) Kravinskis prata taisīt naudu, taču tās tērēšanā viņam nebija nekāda talanta. Viņa investīcijas bija viņa intelekta izpausmes – tie bija lieliski retoriski žesti, un, turpinot salīdzinājumu, paņemt naudu baseina ierīkošanai viņam nozīmētu strīdā zaudēt. Par spīti augošajai bagātībai, mājās viņš nebija mierā ar divu minibusiņu pirkšanu, lai ar tiem nomainītu 1985. gadā ražotu toijotu. (Ar laiku viņš padevās un toijotu zaudēja, taču kopš tā laika tā kļuva par nožēlas un ilgu objektu.) Bērni nesaņēma kabatas naudu, un Emīlijai nācās cīnīties, lai tiktu nokrāsots lievenis. “Emīlija gan piedalījās ģimenes taupības kampaņā, taču Zella atteikšanās izdot naudu dzina izmisumā pat viņu,” man sacīja kāds Kravinsku ģimenes draugs. Kravinskis strādāja mājās. Viņš atceras, kā kāds labi ģērbts vīrs ieradies uz interviju sakarā ar grāmatveža vietu un, redzēdams Kravinska pieticīgo māju un vienkāršo apģērbu, meties bēgt. Kravinskis uzsaucis: “Uz kurieni jūs?” – “Es jums neticu,” atsaucies intervējamais un pielicis soli.Apmēram pirms trim gadiem, kad Kravinska aktīvi sasniedza 45 miljonus dolāru, draugi sāka uzklausīt viņa spriedelējumus par visu aktīvu ziedošanu labdarībai. Filantropiskas domas viņam bija bijušas jau sen, kaut gan, kā man stāstīja Kacs: “Šķiet, Zells nebija domājis, ka viņa darbības blakus produkts varētu būt šāda mēroga bagātība.” 1998. gadā Kravinskis bija lūkojis ziedot dažus namīpašumus un gruntsgabalus Pensilvānijas universitātei. Viņš saka, ka universitāte pret priekšlikumu izturējusies piesardzīgi un “pat neuzaicināja mani pusdienās”. Tad Zells iesāka runāt par to, kā atdāvinās savu bagātību. Draugi ieteica viņam to nedarīt, vai, teiksim, atdāvināt trešdaļu bagātības un pārējo izmantot, lai kļūtu vēl bagātāks un līdz ar to spētu atdāvināt vēl vairāk naudas. “Mēs viņu strostējām kādas trīs četras stundas. Mēs teicām: “Tev ir depresija.” Viņš uzvedās kā tāds Karalis Līrs, kurš sadala savu karaļvalsti, lai “bez nastas var vilkties pretī nāvei”.

Uz brīdi Kravinska draugiem izdevās gūt virsroku, šķita pat, ka Kravinskis gribēja, lai viņu atrunā. Taču šķiet, ka prasmīgais retoriķis Kravinskis bija atklājis kaut ko neatbildamu pats savā retorikā. Nesen viņš sacīja: “Iemesli, kāpēc dot mazliet, ir tie paši, kāpēc dot daudz, un iemesli, kāpēc dot daudz, ir tie paši, kāpēc dot vēl vairāk.” Kravinskis baidījās, ka viņš varētu zaudēt savus aktīvus vai impulsu dot, vai ka tam varētu iebilst sieva. Lai gan arī Emīlijai bija filantropiskas noslieces, taču, kā atcerējās Kravinskis, viņam vajadzēja “viņu soli pa solim aizvadīt līdz idejai” par pilnīgu atbrīvošanos no mantas – dāvanu pa dāvanai, pastāvīgi liekot uzsvaru uz sabiedrības veselības aprūpi, kas viņai šķita svarīga, un solot, ka pametot nekustamo īpašumu biznesu, viņš kļūs pieejamāks ģimenei. “Es teicu, ka man būs vairāk laika, ko veltīt bērniem. Viņa uzskatīja, ka ir neprāts visu atdot, taču teica: “Vismaz mēs būsim prom no tā biznesa.”” Dāvanas tika pasniegtas ar viņas svētību un arī viņas vārdā. 2002. gadā Zells un Emīlija atdāvināja milzīgu dzīvokļu ēku kādai Filadelfijas invalīdu skolai. Tai pašā gadā viņi piešķīra divus dāvinājumus par 6, 2 miljoniem dolāru Slimību ierobežošanas fondam. Dāvinājuma daļa bija kāda noliktava, četri kooperatīvi, trīs mājas un autostāvvieta. Kravinskis tās iedalīja fondā, kas bija nosaukts viņa nelaiķes māsas Adrijas vārdā. 2003. gada martā Kravinski izveidoja Adrijas Kravinskas fondu Ohaio Štata universitātes Sabiedriskās veselības skolas atbalstam; dāvinājums sastāvēja no trim noliktavām, četriem preču namiem un kāda Indianapoles iepirkšanās centra. Īpašumu kopējā vērtība bija 30 miljoni dolāru. Kārena Holbruka, universitātes prezidente, šo dāvanu nosauca par “brīnišķīgu uzticēšanos”.

Daļu naudas Kravinskis bija atlicis malā – viņš bija izveidojis fondus sievai un bērniem, kā arī dzīvās māsas bērniem. Taču viņa personīgie aktīvi nu bija sarukuši līdz mājai, uz kuru viņam bija liela hipotēka, diviem minibusiņiem un aptuveni 80 tūkstošiem dolāru vērtspapīros un skaidrā naudā. Pēc Kaca domām: “Viņš atdāvināja naudu tāpēc, ka viņam tā bija un bija cilvēki, kam tā bija vajadzīga. Taču tas arī lika viņam citādi palūkoties pašam uz sevi. Viņš nolēma, ka viņa dzīves jēga ir dot.”Dženkintauna Pensilvānijā ir pilsētiņa ar mainīgu ienākumu līmeni un aptuveni četriem tūkstošiem iedzīvotāju. Tā lūko saglabāt mazpilsētiņas gaisotni par spīti tam, ka atrodas pavisam netālu no Filadelfijas, jauncelto, izstiepto priekšpilsētu un iepirkšanās centru ielenkumā. Pirmo reizi es Kravinski apciemoju novembrī. Novietoju mašīnu koka šķindeļiem klātas mājas priekšā, kur uz lieveņa mētājās salauzts kopējamais aparāts un vesela divriteņu, trīsriteņu un ratiņu biežņa. Pie durvīm piestiprinātā zīmīte liecināja par zināmu devu izmisuma laulāto attiecībās: “Noliec atslēgas vietā, kamēr neesi aizmirsis.”

Kravinskis pienāca pie durvīm vairākas minūtes pēc mana zvana. Neliela auguma, kalsnējs, viņš izskatījās reizē zēnisks un izdilis; viņa āda bija bāla, gandrīz caurspīdīga. Mugurā zili rūtains krekls, kājās gaišas bikses ar gumiju jostasvietā un krosenes. Viņš šķita izklaidīgs, un tikai vēlāk es sapratu, ka mans apciemojums bijis nelaikā – viņš zināja, ka sieva negribēs, lai mājā uzturas žurnālists, taču viņa bija kur izgājusi, un divi no viņa četriem mazajiem bērniem bija mājās, tāpēc viņš nevarēja tūliņ pat doties ar mani pusdienās. Viņš ieaicināja mani mājā, kas bija pieblīvēta mantām, ieskaitot trenažieri dzīvojamās istabas vidū. Lai es varētu apsēsties, viņš atbrīvoja no grāmatām un rotaļlietām vietu uz dīvāna. Istabā ienāca apsveicināties viņa deviņgadīgā meita, taču, kad pēc brīža pārradās Emīlija Kravinska, viņa taisnā ceļā devās mums garām uz virtuvi un pasauca līdzi arī meitu. Kravinskis gāja viņai pakaļ. Viņš atgriezās pēc dažām minūtēm un paņēma mēteli. Kad bijām izgājuši laukā no mājas, viņš paskaidroja: “Viņa grib, lai mēs pazūdam.” Mēs aizbraucām uz tuvējo restorānu, viņš pasūtīja sviestmaizi ar sēnēm un tasīti silta ūdens, kuram gan pat nepieskārās. “Kādreiz man likās, ka man jābūt labam, īsteni labam sirdī un garā, lai darītu labus darbus,” viņš klusi teica. “Bet ir gluži otrādi – ja tu dari labu, tu kļūsti labāks. Ar katru lietu, ko esmu atdāvinājis, augusi mana pārliecība, ka vajag dot vēl. Un galu galā varbūt es arī kļūšu labs. Bet ko par mani runās – ka man ir depresija? Tāda man ir, bet pašnāvību es negrasos izdarīt. Man ir depresija tāpēc, ka neesmu darījis diezgan.”

Dažu minūšu laikā Kravinskis bija pieminējis Aristoteli, Nīči un Talmudu, kā arī, krietni neatzinīgāk, aktieri Biliju Kradapu, kurš citas sievietes dēļ nesen bija pametis savu draudzeni, kura gaidīja bērnu. (“Kā jums tas patīk!”) Kravinska visai cildenās atsauces, kā arī retoriskais formālisms un vaļsirdīgais tonis reizēm radīja iespaidu, ka viņš lasa no savu vēstuļu izlases. “Es tiecos pēc ētiskas ekstāzes,” viņš teica. “Ex stasis: no manis ārpus stāvoša, kur es zaudētu savu apgrūtinošo “es”. Tas man ir ārkārtīgi smaga nasta.” Kad šis stāvoklis būtu sasniegts, “tā vieta būtu citu sfērā.”

Iezvanījās viņa mobilais telefons, un līdz ar to tika piespiesta kāda neredzama poga: “Vajag taisīt desmit trīsdesmit viens un likt iekšā svaigu naudu uz noteikumiem, kas ir tikpat noslogoti... astoņi procenti virs parāda... Manuprāt, mums vajadzētu to darīt. Ir tik jauki sākt ar visaugstāko kvalitāti.” Šiem kontrastiem ir viens nepārprotams saskares punkts. Mūsu sarunu laikā Kravinskis gandrīz svinīgi apcerēja proporcijas. Īsi sakot, uz proporcijām var paļauties, uz dzīvi nevar.

“Neviens skaitlis nav nozīmīgs pats par sevi; tā vienīgā nozīme ir attiecībās ar citiem skaitļiem,” viņš sacīja. “Es lūkoju paļauties uz attiecībām starp skaitļiem, jo šīs attiecības ir nemainīgas – atšķirībā no Bilija Kradapa un sievietes, kuru viņš padarīja grūtu. Pat ja citas attiecības mūsu dzīvē iet ratā, skaitļi turpina sadarboties cits ar citu.”Mēnešos, kas sekoja Kravinska pirmajam finansiālajam dāvinājumam, viņu sāka nodarbināt jauna matemātiskā attiecība – viens pret četri tūkstoši, ka cilvēks, kurš ziedo nieri, nomirs operācijas laikā. 2003. gada sākumā viņš Wall Street Journal izlasīja rakstu, no kura smēlās ideju par bezpersonisku nieres ziedošanu, proti, altruistiski noskaņots cilvēks ziedo šo orgānu par labu svešiniekam – kādam no tiem sešdesmit tūkstošiem amerikāņu, kas gaida uz nieres pārstādīšanu. Pieprasījums pēc nierēm ievērojami pārsniedz piedāvājumu; orgānu pirkšana un pārdošana ir aizliegta ar likumu un, kaut gan katru gadu Amerikā mirst 15–20 tūkstoši cilvēku, kas varētu ziedot savus iekšējos orgānus, aptuveni pusē šo gadījumu viņu tuvinieki nedod atļauju šādā veidā izmantot savu radinieku līķus, nereti par spīti mirušā donora kartītei. Uz Kravinski šis raksts atstāja tādu iespaidu, ka viņš to izgrieza un ielika rakstāmgalda atvilktnē.

Bezpersoniska orgānu ziedošana nav nekas jauns. Džozefs E. Merejs, kurš vadīja pirmo sekmīgo cilvēka nieres pārstādīšanas operāciju 1954. gadā Bostonā, nesen atcerējās, ka ap to laiku viņš saņēmis trīs nieres piedāvājumus – no cietumnieka, bezpajumtnieka un mūķenes. Viņš tos nevarēja pieņemt, sākotnējā pārstādīšanā parasti tika izmantoti vienšūnas dvīņu orgāni, lai saderība būtu bioloģiski precīza. Taču 60. gadu sākumā imūnsistēmu nomācošie preparāti bija tiktāl uzlaboti, ka ķirurgi varēja sākt pārstādīt orgānus no mirušiem donoriem ar tiem radnieciski nesaistītiem saņēmējiem, kā arī no dzīviem donoriem, kas nebija dvīņi – parasti asins radiniekiem. Ap 1963. gadu vairs nepastāvēja medicīniskas dabas šķēršļi bezpersoniskai orgānu ziedošanai. Tomēr, kaut arī nieres pārstādīšana kļuva par visai parastu parādību – pērn vien Amerikā tika pārstādītas 6500 dzīvu un 8700 mirušu donoru nieres –, to nevar teikt par bezpersoniskiem ziedojumiem.

Reizēm altruisti spēra nedaudz mazāk radikālu soli, ziedojot nieres cilvēkiem, kurus viņi nepazina, bet kuru liktenis bija piesaistījis viņu uzmanību (piemēram, ar kāda avīžraksta starpniecību). Taču ārsti pretojās pat šai idejai un apšaubīja šādu donoru veselo saprātu; spriežot pēc referāta, kas 1971. gadā publicēts Seminars in Psychiatry, vairums ārstu uzskatījuši šādu praksi par “impulsīvu, aizdomīgu un atbaidošu.” Ārstu vidū tolaik valdīja arī tagad apšaubītais priekšstats, ka radinieku ziedojumi gandrīz vienmēr ir labāki nekā svešinieku. Bez tam nieres izņemšanas operācija sākumā bija daudz sāpīgāka un postošāka nekā tagad; līdz pat 90. gadu vidum nereti bija jāsalauž donora riba, turklāt viņa ķermenī tika atstāta gara rēta.

Deviņdesmito gadu beigās tīrās sagadīšanās dēļ divi neatkarīgi donori vērsās pie divām dažādām slimnīcām ar lūgumu atļaut bezpersoniski ziedot nieri, un ne viena, ne otra slimnīca nespēja atrast labu ieganstu, kāpēc no šiem ziedojumiem atteikties. Džoisa Rouša, pārstādīšanas operāciju māsa no Indiānas, stādījās priekšā Loidam Ratneram, vadošam pārstādīšanas ķirurgam, kurš tolaik strādāja Džonsa Hopkinsa universitātes slimnīcā Baltimorā. “Es biju visai skeptisks,” Ratners man atzinās. “Es teicu: “Piezvaniet man un mēs to apsvērsim,” domādams, ka viņa tā arī nepiezvanīs. Viņa zvanīja un zvanīja.” Minesotas universitātē donors ar garu altruistisku darbu sarakstu teica: “Es gribu to izdarīt un tad iet mājās un justies laimīgs.” Pēc bioētiskām konsultācijām un psihiatriskas izvērtēšanas slimnīcas pieņēma donoru piedāvājumu – Minesotā anonīmā donora niere tika pārstādīta 1999. gada augustā; dažas nedēļas vēlāk Džoisa Rouša ziedoja nieri trīspadsmitgadīgam zēnam. Patlaban ASV gadā tiek veikti vairāki desmiti brīvprātīgās ziedošanas operāciju.

Kravinskis apsvēra risku. Kaut gan Ričards Heriks, kas saņēma pirmo pārstādīto nieri, pēc astoņiem gadiem nomira, Ronalds Heriks, viņa donors un dvīņubrālis, ir joprojām dzīvs. Kā liecina Herika piemērs un apstiprina pētījumi, dzīve ar vienu nieri ir tikpat pilnvērtīga kā ar divām. Ar vienu pilnīgi pietiek – tā mazliet palielinās – un pārliecībai, ka ārkārtējiem gadījumiem būtu nepieciešams saglabāt lieku nieri, nav pamata: gandrīz visas nieru slimības skar abas. Riskam pakļauta ir tikai pati operācija. “Man bija iespēja nomirt viens pret četri tūkstoši,” man sacīja Kravinskis. “Turpretim mana saņēmēja pavisam noteikti būtu nomirusi.” No Kravinska viedokļa viss bija pilnīgi skaidrs: “Es vērtētu savu dzīvību kā četrtūkstoš reižu vērtīgāku nekā viņējo, ja ļautu domām par nāvi mani atturēt.” Viņš izdarīja vēl vienu aprēķinu – pastāvēja iespēja, ka kādam no viņa četriem bērniem – tolaik vecumā no trim līdz vienpadsmit gadiem – varētu ievajadzēties nieri, ko varētu dot tikai viņš. Kravinskis ņēma vērā, cik retas ir nieru slimības bērnībā, faktu, ka viņam atlikuši tikai varbūt desmit gadi, kad viņš vēl var kļūt par donoru, kā arī faktu, ka starp brāļiem un māsām parasti ir vislabākā nieru saderība – viņa bērniem bija brāļi un māsas. Viņš nolēma, ka risks nav lielāks kā viens pret 250 tūkstošiem un ka tādu risku viņš ir gatavs pieņemt. Vēl vairāk, Kravinskis sāka uztvert šo ziedojumu par “veidu, kā sevi iepriecināt. Es tiešām domāju par to kā par ko patīkamu.”Tagad slavenā 1972. gadā publicētā esejā Bads, turība un morāle austrāliešu filozofs Pīters Singers lika priekšā ētisku rēbusu, kas kļuvis pazīstams ar iesauku Seklais dīķis un aploksne. Pirmajā gadījumā bērns iekritis seklā dīķī un slīkst; Singers apsver iespēju bērnu glābt un pārdomā, cik nepatīkami, ka nāksies sasmērēt drēbes. Otrajā Bengālijas badacietēju fonds aicina viņu nosūtīt ziedojumu, lai glābtu bērnu dzīvības pasaules viņā malā.

Ignorēt dīķī iekritušo bērnu ir šausmīgi, par to vairums cilvēku būtu vienisprātis, turpretim ignorēt labdarības fonda piesūtītu aploksni, nebūtu. (Šādu viedokli atbalsta arī likums.) Taču Singers nonāca pie secinājuma, ka abi gadījumi no ētikas viedokļa ir vienādi. “Ja mēs varam novērst ko sliktu, neupurējot kaut ko vienlīdz nozīmīgu, mums tas būtu jādara,” viņš raksta. Pieļaut, ka ļaunums notiek, ir darīt ļaunu; ir nepareizi neziedot naudu, kas nav nepieciešama pamatvajadzību apmierināšanai.

Daudzi filozofi tam nepiekristu un iebilstu, ka mums ir tiesības vairāk paļauties uz saviem intuitīvi morālajiem spriedumiem. Filozofs Kolins Makginns izteicies, ka Singera princips ir “no morālā viedokļa visnotaļ aplams,” jo “tas veicina dzīvesveidu, kurā daudzas svarīgas vērtības tiek upurētas vispārīgam altruismam” un nenovērtē “enerģijas patēriņu citiem mērķiem, nevis tikai lai palīdzētu cietējiem tālās zemēs... Iedomājieties kaut vai, cik daudz cilvēce būtu zaudējusi, ja Ņūtons un Darvins, un Leonardo, un Sokrats būtu pavadījuši laiku, nodarbojoties ar labdarību.” Taču Singeram ir savi piekritēji. 1996. gadā Pīters Ungers, Ņujorkas universitātes filozofs, publicēja eseju Dzīvot augsti un ļaut mirt, kas paplašina Singera analīzi ar mērķi parādīt, ka mēs pārlieku viegli tiekam galā ar ētiskas dabas problēmām. Saskaņā ar Ungeru, mēs mierinām savu sirdsapziņu ar “nevainības ilūziju”.

Ap 2003. gada pavasari Zells Kravinskis bija kļuvis par cilvēku bez šādām ilūzijām. “Man šķiet pilnīgi skaidrs, ka man vajadzētu atdot visu savu naudu un ziedot visu savu laiku un enerģiju,” Kravinskis sacīja un izteica aizdomas, ka tas, ka cilvēki nemēdz būt tik dāsni, viņus iekšēji, pašiem nemanot, sagrauž. “Varbūt tieši tāpēc mēs visu laiku jūtamies pārguruši,” viņš prātoja – tas no “piepūles” ignorēt citu cilvēku lielākās vajadzības. “Varbūt tieši tāpēc mēs salūstam un ciešam no depresijas – mums ir apziņa, ka mums kas būtu jāatceras, taču mēs to nedarām. Varbūt tieši to mums derētu atcerēties – ka citi cilvēki cieš.” Ideju par nieres ziedošanu viņš apsprieda ar ģimeni un draugiem. “Sākumā man likās, ka cilvēki sapratīs,” Kravinskis man sacīja. “Taču viņi nesaprot matemātiku. Amerikāņiem tā ir tāda kā izklaide – rupji pārprast matemātiku. Man nācies to atkārtot atkal un atkal. Dažiem ar laiku pielēca. Taču daudzi turpināja uzskatīt tieši tāpat kā mana sieva: “Nav svarīgi, cik niecīgs ir risks, kādam tu pakļauj savu ģimeni, mēs esam tava ģimene un saņēmējs mums vienkārši nav svarīgs.””

Strīdi par filantropiskām galējībām mēdz būt strīdi par ģimeni. Romānā Saltais nams Dikenss saka par misis Dželībiju, ka viņa “nespēja saskatīt neko tuvāk par Āfriku” – mājā, kas pilna mēslu, viņa tā aizrāvusies ar palīdzēšanu nelaimīgajiem ārzemēs, ka neliekas ne zinis par saviem bērniem, kuri ir netīri un klāti zilumiem. Kā misis Dželībijas sakarā atzīmē Estere Samersone, romāna morāles iemiesojums, “ir pareizi sākt ar pienākumiem mājās. Kamēr vien tiem nepievērš uzmanību vai skatās pāri, tos nevar aizstāt ar citiem pienākumiem.” Tas ir saprātīgs arguments par labu filantropiskai atturībai, taču tas ir arī attaisnojums filantropiskai pasivitātei – Nika Hornbija romāna Kā būt labam varone, vainīga juzdamās, cīnās ar šo argumentu pēc tam, kad viņas vīrs piepeši pievērsies tikumam – dāļā naudu un mantas un piedāvā viņu tukšo istabu kādam bezpajumtes pusaudzim. “Es esmu liberāļa ļaunākais murgs,” viņas vīrs saka par atbildi viņas bailēm par bērnu ērtībām. “Es domāju visu to pašu, ko tu. Taču man doma nozīmē darbību.” Kravinska pārrunas ar ģimeni un par ģimeni lika viņam justies kā pilnīgam marsietim. “Svētais pienākums pret ģimeni ir iegansts dažnedažādām mantrausības un savtīguma izpausmēm,” viņš sacīja. “Neviens nesaka: “Es strādāju tabakas firmai tāpēc, ka man patīk nauda.” Saka: “Nu, saproti, man tas riebjas, taču es krāju bērniem.” Ar to tiek aizbildināts pilnīgi jebkas. Manā uztverē tas ir perversi.”

Kādā sarunā palūdzu Kravinskim izskaitļot attiecību starp viņa mīlestību pret paša bērniem un mīlestību pret nezināmiem, svešiem bērniem. Daudzi atteiktos šādā eksperimentā iesaistīties, taču Kravinskis vilcinājās tikai īsu brīdi. “Nezinu, kā to izrēķināt, taču es neļautu daudziem bērniem mirt, lai manējie varētu dzīvot,” viņš teica. “Nedomāju, ka diviem bērniem vajadzētu mirt, lai vienam no manējiem būtu komforts un es nedomāju, ka diviem būtu jāmirst, lai viens no manējiem varētu dzīvot.”

Filozofe Džūdita Džārvisa Tomsone to komentēja šādi: “Viņa bērni tātad nav Visumam vērtīgāki par jebkuriem citiem bērniem, taču Visums vispār neliekas ne zinis ne par kādiem bērniem – ne par jūsējiem, ne par manējiem, vispār ne par kādiem. Tēvs, kurš saka: “Manu bērnu dzīves man nerūp vairāk par jebkura cita cilvēka dzīvi, ir gluži vienkārši neadekvāts tēvs; viņam pietrūkst tās attieksmes, kādai vecākiem vienkārši jābūt – neatkarīgi no tā, vai tas ir maksimāli lietderīgi, vai nē.”

Kāds, kurš labi pazīst abus Kravinskus, izteicās: “Ja tavs vīrs kaut ko nodara sev, tad zināmā mērā viņš to nodara arī tev. Būt precētai ar Zellu noteikti ir briesmīgi.” Sūzena Kaca, Kravinska drauga Berija Kaca sieva, man sacīja: “Man šķita, ka viņš ir traks, man šķita, ka tas vienkārši ir ārkārtīgi dīvaini. Ja reiz tu esi tēvs, tu nevari riskēt ar dzīvību.” Kravinskis man sacījis, ka viņa sievas attieksme sākumā bijusi līdzīga – viņa bija “kategoriski pret,” pamatojoties uz ģimenisko atbildību. Ar laiku viņa sāka šo ideju pieņemt, vismaz abstrakti. Nesen telefona sarunā, kurā viņa dusmojās par Zella rīcību, Emīlija to noliedza, sakot, ka viņas pretestība nav mazinājusies ne mirkli un ka tās pamatā ir viņas viedoklis, ka Zells, kuram ir gremošanas traucējumi, nav piemērots šādai operācijai. Viss pārējais bija matemātika un dzeja. Kravinskis izteicies, ka viņu vada “utilitārisma matemātiskā izteiksme,” kurā prioritāte tiek piešķirta idejai par “lielāko labumu.” Taču Kravinskis atzīst arī citu impulsu, kas nāk no tā, ko viņš dēvē par savu romantisko jeb neirotisko “es” – ziedot nieri bija pašuzupurēšanās un pašdramatizēšana. Kravinskis – utilitārists varētu atdot savu mēteli svešiniekam, ja vien mēteļa trūkums viņu nediskvalificētu kā bezmēteļaino aizstāvi; taču Kravinskis – romantiķis atdotu mēteli bez vilcināšanās, skaļi nosodītu mēteļu valkāšanu visā pasaulē un tad atdotu arī bikses.Kravinskis 2003. gada aprīlī piezvanīja uz Alberta Einšteina Medicīnas centru, slimnīcu, par kuru viņš varēja būt relatīvi drošs, ka ziedotā niere tiks kādam trūcīgam afroamerikānim. Kravinskis man pastāstīja, ka transplantu koordinators, kurš ar viņu runājis, bijis “visai skeptisks par visu šo lietu un atkal un atkal man atkārtoja, ka man par to nemaksās.” Slimnīcā nekad nebija operēts brīvprātīgais “bezpersoniskais” donors. Taču viņš aizgāja, lai satiktos ar ķirurgu, kurš noticēja Kravinska ziņojumiem par diviem doktora grādiem un filantropiju tikai pēc tam, kad bija pameklējis Google, kā arī ar psihiatru, kurš viņam teicis: “Jūs darāt to, kas nebūtu jādara.” Kravinskis atbildēja, “Bet man tas IR jādara. Jūs nesaprotat pašu lietas būtību. Tas ir tikpat svarīgi kā ēdiens, ūdens un gaiss.”

Kravinskis atzina, ka cieš no depresijas un ka sieva nepiekrīt ziedojumam. Viņš atļāva slimnīcai kontaktēties ar viņa paša psihiatru, taču sacīja, ka uz konsultācijām nevarēs paņemt līdzi Emīliju. Slimnīca tam piekrita pēc tam, kad administratori bija noskaidrojuši, ka ģimenes atbalsts bezpersoniskiem donoriem nereti mēdz būt labākajā gadījumā šaubīgs. “Vienojāmies, ka tad, ja viņš grib to darīt un viņš ir kompetents indivīds, tad viņam nevar atteikt tikai tāpēc, ka kāds cits nevēlas, lai viņš to darītu,” saka Alberta Einšteina slimnīcas Nieru slimību centra direktors Radi Zaki. “Tomēr mēs viņam šo procesu sarežģījām. Mēs vilcinājāmies, mēs likām viņam gaidīt. Jo nepacietīgāks viņš kļuva, jo ilgāk es liku viņam gaidīt. Jāpārliecinās taču, ka tas viss notiek pa īstam.”

Jūnijā Kravinski pieņēma operēt. Donellai Rīdai, divdesmit deviņus gadus vecai melnajai sievietei, kas mācījās par sociālo darbinieci un kurai augsta asinsspiediena dēļ astoņus gadus bija jāpakļaujas dialīzei, tika paziņots, ka viņai varētu ziedot nieri kāds bezpersoniskais donors. “Tas bija tik sirreāli,” viņa nesen man atzinās. “Tu dzīvo savu dzīvi, un tad piepeši atskan šis zvans.” Viņai tika izdarītas analīzes, tad sākās gaidīšana. “Es lūdzos. Es to nodevu Dieva rokās.” Viņa par to nestāstīja pat draugiem. “Tas bija tik neiedomājami, tas bija kas tik dižens, ka es gribēju to pārdomāt savā nodabā.” Nedēļu vēlāk, 7. jūlijā, viņa uzzināja, ka viņa izraudzīta operācijai, un nākamajā dienā, pēc Kravinska lūguma, viņi satikās pārstādīšanas centrā. Viņu saruna ilga divas stundas. Viņa aprakstīja savus nākotnes plānus un pateicās viņam par dāsnumu, kam “trūkst vārdu.”

22. jūlijā Kravinskis mazā gaismiņā atstāja māju – “es vienkārši izzagos” – un aizbrauca uz slimnīcu, kur Zaki viņam vēlreiz pārjautāja, vai viņš negrib atkāpties no sava lēmuma. “Viņš bija ļoti mierīgs,” atceras Zaki. Kravinskis nebija savu plānu darījis zināmu sievai, taču viņš bija par to informējis Filadelfijas dienas tabloīda Daily News reportieri, un laikrakstā ziņa par to parādījās tajā pašā rītā.

Trīs stundas garajā operācijā, kas sākās astoņos no rīta – tā bija laparoskopija, kam nebija nepieciešama liela griešana –, viņš šķīrās no labās nieres par labu Rīdai, kura atradās blakus telpā.

Nākamajā rītā Kravinskis no slimnīcas gultas piezvanīja sievai. Ņemot vērā gremošanas traucējumus, viņam nevarēja dot uz opiātiem balstītus pretsāpju līdzekļus, un to vietā, pēc Kravinska apgalvojumiem, viņš nelietoja neko. Zells lūdza palīdzību Emīlijai: “Viņa bija saniknota. Viņa negribēja, lai es mirstu, taču, no otras puses, viņas izjūtas sniedzās pāri parastām cilvēka dusmām.” Viņa sacīja, ka ir ar mieru runāt ar ārstiem par viņa ārstēšanu. Bez tam viņa draudēja viņam ar šķiršanos.

Arī viņa vecāki bija satriekti. Rīda Kravinska atceras, kad apmeklēja dēlu slimnīcā: “Es tā vārījos no dusmām, ka nebildu ne vārda.” Tostarp Kravinska prāts joprojām kavējās pie filantropijas problēmām. “Gulēju slimnīcā un domāju par citiem saviem orgāniem. Kad es izdaru ko labu, es jūtu, ka varētu darīt vairāk, es degu aiz nepacietības darīt vairāk. Tās ir varenas sajūtas.” Pēc četrām dienām viņš devās mājās, prātodams, vai nevajadzētu ziedot arī otru nieri.Pirms dažām nedēļām Barnes & Noble grāmatnīcā Dženkintaunā Kravinskis dažas collas pavilka uz augšu kreklu un parādīja man glītu rētu, ne vairāk kā sešas collas garu, uz labā gurna. “Laiku pa laikam man ienāk prātā, ka man ir tikai viena niere,” viņš smaidīdams teica – acīmredzot no jauna saviļņots no domas, ka ziedojums bijis ne vien ķirurģisks, bet arī simbolisks akts. “Sajūta mazliet dīvaina – “Ā, jā, man ir tikai viena!” – taču citas ķermeņa daļas ir ļoti priecīgas, tām ir ko elpot.” Tā bija neparasti līksma doma, kas saistīta ar morālas skaidrības brīdi. “Tas bija labs darbs,” viņš sacīja. “Lai kā es morāli salaistu visu grīstē kaut kad nākotnē, šo man neviens nevarēs atņemt.”

Kravinska garastāvoklis kopš mūsu pirmās tikšanās, četrus mēnešus pēc operācijas, bija uzlabojies. Viņš allaž bija saistoša, ekscentriska sabiedrība – ēdot pusdienas restorānā, viņš atvēra divdesmit paciņas cukura un saturu iztukšoja mutē; likās, ka viņš labāk mūžīgi stāvēs nekustīgā liftā nekā nospiedīs pogu – taču reizē nomākts. Viņš nereti nolemtības pilnos toņos runāja par savu laulību, kura gan turējās kopā, taču cieta no pastāvīga stresa. Viņš raizējās par attiecībām ar saviem bērniem – viņš man rādīja aizkustinošus viņiem veltītus dzejoļus – un viņu attiecībām ar pasauli. Skolas rotaļu laukumā kāds bērns bija pienācis pie viņa dēla un teicis: “Vai negribi man noziedot savu siera standziņu?”

Definējis savu dzīvi kā pastāvīgu ziedošanu, bet jau paguvis ziedot visu, kas bija pa rokai, Kravinskis nebija drošs, kā rīkoties tālāk. Viņa utilitārais “es” šobrīd sacentās ar romantisko, un viņš neuzticējās savām spējām atšķirt tos no iedomības. Viņš redzēja mulsinošo izvēli starp iesaistīšanos un neiesaistīšanos, starp bagātības radīšanu un atkāpšanos nabadzībā. Kad Kravinska domas aizklīda līdz retoriskām galējībām, sāka likties, ka izvēle ir starp dzīvību un nāvi.

Vairākas reizes Kravinskis ierunājās par iespēju ziedot arī otru nieri un atlikušo mūžu pavadīt pie dialīzes aparāta, un tad viņš sevi nosodīja par vilcināšanos. “Ja man nebūtu bērnu un es redzētu bērnu, kurš mirst tāpēc, ka viņam nav nieres, es piedāvātu savējo,” viņš teica. Reizēm viņš iztēlojās, ka varētu ziedot visu ķermeni. “Mani orgāni varētu glābt vairākus cilvēkus, ja es ziedotu visu ķermeni,” viņš man sacīja. “Bet laikam jau es nedrīkstu to nodarīt savai ģimenei. Vai vismaz es nespēju paciest pazemojumu. Esmu par to domājis – mani bērni staigātu kā melnā mākonī, visi rādītu uz mani ar pirkstiem kā uz plātīzeri vai pašnāvnieku. Es saprotu, ka man vajadzētu to darīt, citas dzīvības ir vienlīdzīgas manējai un es varētu izglābt vismaz trīs vai četras. Esmu par to fantazējis. Esmu par to sapņojis. Bet man nepietiek dūšas.” Viņš sacīja, ka “iekams tas notiktu, man būtu jāpārcieš kliedzieni un spiedzieni no ģimenes puses. Tad mani iebāztu trako namā.” Viņš iesmējās. “Gan mana sieva, gan mana māsa ir psihiatres.”

Vienu lomu Kravinskis spēja sev saskatīt – veicināt nieru brīvo tirgu – ideja ar nelielu, bet augošu intelektuāļu atbalstu. Pēc Kravinska domām, rosīgs tirgus nierei drīz vien noteiktu cenu aptuveni 10 000 dolāru. “To darītu studenti. Kad students dodas uz ballīti, viņam ir lielāka iespēja nekā viens pret četri tūkstoši mirt no narkotikām vai alkohola, vai autokatastrofā.” Viņš arī uzskata, ka jebkādas bažas par ekspluatāciju ir nevietā: “Ja risks ir zemāks nekā citos naudas taisīšanas veidos, kur gan te ekspluatācija? Kā gan cilvēki iedrošinās būt tik augstprātīgi!”

Dažas nedēļas pēc šīs sarunas man piezvanīja Kravinskis. Pie viņa nupat esot griezusies kāda sieviete pāri četrdesmit, kas gadiem dzīvojusi pieslēgta pie dialīzes aparāta un kuras ķermenī vairs nebija vietas, kur iedurt dialīzes adatu. Viņa vēlējās nopirkt nieri. Neilgi pirms tam Kravinskis saņēmis vēstuli no divām jaunām sievietēm, kuras abas interesējušās par iespēju pārdot nieri. Viņš sacīja, ka viņš gatavojot sievietēm tikšanos kādā kafejnīcā netālu no viņa mājas. Nieres pārdošanas darījumā viņš darbotos kā neapmaksāts vidutājs.

“Es visu ņemšu uz sevi, kas droši vien nozīmēs, ka mani arestēs,” viņš paziņoja. (1984. gada Nacionālais orgānu transplantācijas likums aizliedz pārdot nieres.) “Es ļoti nervozēju, taču man šķiet, ka lēmums jau pieņemts – jo es neļaušu tai sievietei nomirt, un kurš gan cits visā Amerikā to uzņemtos? Es esmu vienīgais cilvēks, kurš var glābt viņai dzīvību, noorganizējot šo darījumu. Es nedarīšu neko, kas varētu kavēt dzīvības glābšanu, lai arī cena būtu mana nauda vai mana reputācija. Tas ir ļoti liels solis, taču nav izvēles. Izvēle ir tā, ka es varu pateikt nē un tad visu atlikušo mūžu es zināšu, ka tādēļ kāds aizgājis bojā.”

Viņš man piezvanīja pēc dažām stundām, kad bija atgriezies no tikšanās. “Ak kungs, viņai ir pavisam slikti,” viņš sacīja par potenciālo nieres saņēmēju. Viņš arī teica, ka “viņas visas cita citai patika” un ka noslēgta vienošanās. Saņēmēja ņemšot tās sievietes nieri, ar kuru viņai būs labāka saderība: abas stādīsies priekšā kādai slimnīcai kā pacientes draudzenes, kas piedāvā ziedot tai nieri. Slimā sieviete bija piekritusi par orgānu samaksāt piecdesmit tūkstošus dolāru.

Kravinskis bija enerģijas pārpilns – viņš te redzēja izmēģinājuma gadījumu, pārbīdi sabiedrības uzskatos. Viņš bija gatavs neslavai. Taču kad mēs par to runājām atkal, viņš bija noraizējies par lietas juridisko pusi. “Vai varat iedomāties mani cietumā uz pieciem gadiem?” viņš jautāja. Pēc laika, kad es vēlreiz sāku cilāt šo tematu, viņš sacīja, ka kāds advokāts ieteicis viņam vienkārši “likties mierā.” Viņš izmantojot katru iespēju veicināt nieru ziedošanu, taču atteicies no vidutāja lomas. Minētās trīs sievietes joprojām uztur kontaktus, taču darījums tā arī nav noslēgts.Kravinskis izteicās, ka viņa ģimene iztiekot ar aptuveni 60 tūkstošiem dolāru gadā no Emīlijas pusslodzes prakses un procentiem, ko ienes Zella atlikušais kapitāls. Bērni mācās valsts skolās, par minibusiem samaksāts. “Īstais pārbaudījums būtu, ja es atdotu itin visu,” Kravinskis sacīja. “Ne tikai līdz strādnieku šķiras, bet gan trūkumcietēju līmenim.”

Tomēr kaut arī Kravinskis tiecās pēc dzīves, kuru viņš, pēc paša vārdiem, pavadītu “metro, dalot brošūras”, doma par to, ka būtu jāatsakās no finanšu valodas, kurā viņš runāja tik labi, viņam bija sāpīga. “Lai patiešām sasniegtu bagātību, ir jāmīl nauda – jāpriecājas par cipariem, kas ņirb acu priekšā, kad esi aizvēris acis,” viņš teica.

Pērnā gada nogalē Kravinskis bija sācis runāt ar kādu investoru, kopā viņi plānoja uzsākt nekustamā īpašuma biznesu, kas citu labā ieguldītu naudu tādos komercīpašumos, kādus Kravinskis bija savulaik pircis un pārdevis. Pusi no savām akcijām viņš ziedotu labdarībai. Citas labdarības organizācijas varētu veikt ieguldījumus, neveicot administratīvos maksājumus. Sākumā Kravinskis runāja par to kā par vienu no savas dzīves slāņiem, kas sastāvētu no aģitācijas, ziedošanas un upurēšanās, taču šī gada pavasarī, kad viņš sāka runāt ar mākleriem, jaunā firma sāka izvērsties par pilna laika darbu. Viņš likās pacilātā noskaņā un gluži vai apreibis, kad dzirdēju viņu runājam par amortizāciju, novērtēšanu un finanšu novadīšanu. “Es tiešām jūtos savā ziņā labestīgs – tas ir dīvaini – biznesā,” viņš atzina.

Pirms neilga laika Kravinskis apmeklēja komunikāciju firmas Cingular centru Kentuki austrumos – tā bija ēka, par kuru prasīja 13 miljonus dolāru. Viņa pavadone, ofisa menedžere, bija jauna, iedegusi sieviete biksēs ar smalku svītriņu. Enerģiskais un mazliet koķetais Kravinskis izskatījās pēc ģeoloģijas aspiranta un, kad viņš pastaigājās starp tūkstoš galdiem, kas bija izkārtoti kā medus šūnas stropā zem uzrakstiem Es lepojos, ka esmu daļa no satriecošas komandas, visi pacēla galvas. “Vai paklājs ir tikai pielīmēts?” viņš jautāja menedžerei. “Vai tās ir nesošās sienas? Vai betons te ir astoņas collas biezs? Ekskursijas beigās viņš izjusti teica: “Šis ir skaists centrs, nudien skaists.”

Viņš vairs nedreifēja, taču līdz ētiskajai ekstāzei viņš arī vēl nebija nokļuvis. Pīters Singers viņu nodēvējis “par iespaidīgu cilvēku, kurš ļoti nopietni izturas pret jautājumiem, kas saistīti ar mūsu morālo pienākumu palīdzēt citiem.” Viņš saka: “Manuprāt, ir grūti iet tik tālu kā viņš un man neliekas, ka mums vajadzētu nosodīt tos, kuri to nevar, taču mums būtu jāapbrīno tie, kuri to dara.”

Pats Kravinskis turpināja par sevi šaubīties. Kentuki centru viņš nopirka, drīz pēc tam viņš pavadīja nakti Vestportā Konektikutā, Berija un Sūzenas Kacu saulainajā, plašajā mājā. Viņš piecēlās vēlu un ilgi pēc tam, kad viņa draugi bija beiguši brokastot, sēdēja un lakotā melnā galda galā ēda pārslas. Viņš izskatījās neatpūties, un viņu mocīja doma, ka atsāktā karjera nekustamo īpašumu biznesā viņam varētu būt šķērslis ceļā uz tikumu.

“Bet vai tev nešķiet, ka atdāvināt četrdesmit piecus miljonus dolāru ir gana labs pirmais solis?” Berijs Kacs viņam jautāja, samierinādamies, ka nedēļas nogalē viņa viesis būs morālais absolūtisms.
“Nē,” atbildēja Kravinskis. “Tas nav pats grūtākais. Grūtākais ir pēdējie desmit tūkstoši dolāru gadā – kad jādzīvo tik lēti, ka biznesa pasaulē nav iespējams funkcionēt.” Viņš piemetināja: “Ja man vajadzīga žakete, lai apmeklētu investīciju baņķiera biroju tāpēc, ka izskatīšos dīvaini, ja man tādas nebūs, bet tad es redzu, ka kāds drebinās un man žakete jāatdod viņam.”
“Bet ja nu pēc tikšanās ar investīciju baņķieri tu nopelnītu pietiekami daudz naudas, lai apmaksātu AIDS pētniecību – kas taču pasaulei ļoti nāktu par labu?” Kacs jautāja. “Ja drēbju vietā tev būs maiss, nekur tālu tu ar to investīciju baņķieri netiksi.”
“Es uzskatu, ka uzvalki ir nicināmi. Uzvalki un kaklasaites. Es domāju, ka man vajadzētu tai birojā ierasties kailam.” Kravinskis smaidīja. “Ja es ierastos baņķiera birojā kails, es...”
“Tu tiktu arestēts,” Kacs pārtrauca.
“Ai, Berij,” Kravinskis nopūtās. “Es jau nedomāju, ka cilvēki ir ļauni. Taču vai nav tā, ka mūsu rīcība, savā ziņā mūsu domas ļauj dažiem cilvēkiem dzīvot un citiem mirt.”
Sūzena, kas sēdēja otrā galda galā, uzlūkoja Kravinski ar maigu izmisumu un jautāja: “Tā tu tiešām domā katru dienu? Tas noteikti ir ļoti smagi. Tas šķiet tik bēdīgi. Tu liecies tik bēdīgs.”
“Es jau arī esmu bēdīgs.” Kravinskis bija novietojis visu rokas stiepiena attālumā – apelsīnu sulu, kafijas krūzīti, sāli, cukuru, pārslu paku. Uz mirkli saruna bija apsīkusi un Kravinskis runāja bez ierastā uzsvara, acīmredzot apjautis nevienādo attiecību starp ziedošanu un iztikšanu, starp paveiktu labu darbu un izjustu morālu gandarījumu.
“Bet vai tam visam nevajadzētu nest vairāk prieka?” Berijs jautāja.
“Es par to nedomāju kā par ko priecīgu. Kāpēc man būtu jāizjūt prieks?”
“Man vienkārši šķiet, ka tad, ja tu patiešām būtu ceļā uz apgaismību, lai kāda tā arī būtu, tev vajadzētu justies priecīgam.”
“Tā nav nekāda apgaismība,” Kravinskis klusi iebilda. “Tas ir morālas dzīves sākums.”

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska
Raksta pirmpublicējums žurnāla The New Yorker
2004. gada 2 augusta numurā.