Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Iemesls, kāpēc radās šī filma, ir tik acīmredzams, ka uz brīdi pat aizmiglo skatienu. Ideja par “atbildes triecienu” jau izsenis ir viens no krievu kultūras vadmotīviem. Šajā gadījumā tā ir kliedzoša un neprātīgi dārga atbilde Rietumu Matrix, Gredzenu pavēlnieka un Harija Potera triloģijām, tāpēc nebūs brīnums, ja Naktssardze izstiepsies vismaz deviņās sērijās, pie reizes nepārprotami paķerot līdzi zemapziņā gruzdošās atmiņas par seriāliem Izmeklēšanu vada znatoki vai Tikšanās vietu mainīt nedrīkst. Filma kļuvusi slavena jau pirms iznākšanas uz ekrāniem. Divās pirmajās nedēļās Krievijas kinozālēs tā savākusi vairāk ieņēmumu nekā jebkurš pēdējā laika ārzemju grāvējs. Pilnīga un galīga uzvara. Skatīties nav vērts.
Izstāstīt sižetu? Vecie labie tumsas un gaismas spēki aizmūžos noslēguši vienošanos – sliktie nedarīs sliktos darbus bez labo atļaujas un labie, attiecīgi, – nedarīs labos. Citādi sanāk, ka visu laiku jākaujas, viens otru iznīcina un nav nekādas dzīves. Filmas darbība turpinās jau 2004. gada Maskavā. Pareizāk sakot, divpadsmit gadus agrāk, kad galvenais varonis iekuļas pamatīgās nepatikšanās – grib izmantot tumsas spēkus, lai atviltu atpakaļ sievu, kura ir stāvoklī it kā no cita, bet beigu beigās sapinas ar gaismas spēkiem un kļūst par bezbailīgo vampīru mednieku. Tehnisku apsvērumu dēļ viņam pašam tagad ir jādzer asinis (lai redzētu vampīrus) un jānomokās sarunās ar draudzīgajiem kaimiņiem – vampīriem, kas apgalvo, ka gaismas spēki ir tādi paši tumsas spēki, tikai vēl sliktāki, jo paši dod pēdējiem licences uz asinssūkšanu, tikai pēc tam piekasās un dala soda punktus. “Tu nekad neesi padomājis par to, kāpēc ir tā, ka jūs mums izsniedzat licences, nevis otrādi?” atskan smeldzoši mūsdienīgs jautājums, taču ar to, šķiet, arī beidzas filmas pieskaršanās aktuāliem politiskiem jautājumiem. Viena no divām sižeta līnijām, kas, neveikli sapinušās, turpina šķetināt filmas gaitu, skar galvenā varoņa iespējamo dēlu – vampīru intereses objektu un Citādo (par Citādajiem sauc cilvēkus, kas ir potenciāli tumsas vai gaismas karotāji, atšķirībā no parastajiem cilvēkiem, kas šajā globālajā cīņā ir tikai bezvārda upuri), otra ir gaismas dežurantu ikdienas darba problēma – tikt galā ar kārtējo sievieti–virpuli, kas pati sevi nolādējusi un izsauc nelaimes pār visu, kam pieskaras (lidmašīnas krīt dzīvojamos masīvos, elektrostacijas sprāgst un tamlīdzīgi). Galvenā varoņa nemākulīgais tēlojums jau no paša sākuma izsauc asociācijas ar krievu literatūrā iemīļoto bezpalīdzīgā alkoholiķa tēlu, tāpēc skatītājam nerodas ne vismazākā izdevība uztvert visu notiekošo kaut cik dramatiski. Taču, būsim godīgi, nez vai arī tāda būs bijusi filmas veidotāju iecere. Režisora Timura Bekmambetova un operatora Sergeja Trofimova pieredze reklāmas klipu veidošanā (250 klipi, labākie no tiem – Krievijas banku tēla veidošanai) ir acīmredzama, bet jo īpaši labi manāma ir pārliecība par to, ka vienīgā iespēja, kā šajā pakaļdarināšanas biznesā neizskatīties komiski, ir – izskatīties komiski. Par katru cenu. Taču arī tas ne vienmēr izdodas.
Komiska atšķirība no episkajiem Holivudas grautiņiem vērojama pašā sākumā – attēlojot senās dramatiskās kaujas ainu, to, visās šādās filmās obligāto brīdi, kad izšķirošai cīņai saduras divas kosmiska mēroga armijas, nepārtraukti kamerā lien farsa pilnas grimases, turklāt pirmie karavīri, kas satiekas likteņupes tilta viducī, caurdur viens otru ar šķēpiem un tā arī paliek stāvot kā saspraustas papīra lapas līdz kaujas beigām. Komiski ir gan labie, gan ļaunie. Vieni nēsā pufaikas un braukā ar vecām, sagrabējušām Gorsvet (pilsētas apgaismošanas dienesta) kravas mašīnām, nu, tām dzeltenajām kulbām, kas naktīs labo saplēstos vadus, otri, protams, melnās inomarkās un svītrainos treniņtērpos. Sāpīgi akcenti ir profesionālu vecās skolas aktieru iesaistīšana. Šīs epizodes izsit no skatīšanās ritma un iebelž pa galvu. Sevišķi vecais labais Zolotuhins – dzīves noguris vampīrs, kas tirgū strādā par gaļas izcirtēju un savā ledusskapja noliktavā glabā ķīniešu termosu ar cūkas asinīm. “Siltas vēl,” viņš pasniedz alumīnija vāciņu galvenajam varonim, bet pašam acīs tik smeldzīgs mīļums, ka šī kadra dēļ vien ir vērts apturēt filmu.
Vispār, tā pa īstam ieteikt noskatīties Naktssardzi tik tiešām ir grūti. Labākās vietas ir vizuāli triki, detaļas, kas var arī netikt pamanītas, taču tieši tās ir analīzes vērtas. Dažas nes sevī vairāk informatīvas vai emocionālas slodzes nekā filma kopumā. Runa nav par virspusējiem citātiem – saulesbrilles no Matrix, tās visu laiku krīt nost un nepārprotami traucē, pūce no Harija Potera ir sažuvis izbāzenis, kas mokošā procesā pārtop par Olgu, galvenā varoņa pārinieci. Nekautrīgs ir arī zīmolu izmantojums, kas tāda kā pienākuma pēc izvietoti noteiktos pieturas punktos. Nokia mobilais telefons, Nescafe šķīstošā kafija, tumsas spēku adidas treniņtērpi un Audi automašīnas. Tas nav pat interesanti. Labākās detaļas ir paslēptas dziļāk. Piemēram, datorģēnijs bieziem briļļu stikliem un jūrnieka kostīmiņā, kurš apskata nākotni, ieiedams rītdienas rambler.ru mājaslapā. Rūpīgi noslēpts ir sievietes-virpuļa dzīvoklī pie sienas piespraustais grupas Kino plakāts vai Borisa Grebenščikova portrets ar tuklu kaņepju cigareti pirkstos. Nepavisam neatmaksājas popzvaigžņu iesaistīšana lomās. Iļja Lagutenko no grupas Mumij Troll, lai arī nav slikts vampīrs-frizieris (viņa pirmā hita klips bija friziera krēslā, vai ne?), taču pazīt viņu nav iespējams, ne pēc izskata, ne pēc balss.
Taču ko vērta ir komunālā dzīvokļa ragana filmas sākumā. Precīzs sliktās kaimiņienes arhetips ar visām smirdīgajām, piedegušajām pannām un mezglotajiem, glumajiem pirkstiem. Pretīgs sievišķis, ko veiksmīgi notēlojusi Rimma Markova. Viņas virtuve ir topoloģisks bestiārijs, kas atdzīvojas izšķirošajā buršanās brīdī. Negaidīti un labi iespēlē asins ņemšana no galvenā varoņa pirksta, ar poliklīnikas stikla stobriņu, ragana ņemas, sūkdama, pūzdama, nu, skaidrs, no kurienes bērnībā tās bailes iet uz analīzēm. Asinis, iejauktas duļķainā degvīnā un čekista cienīgs jautājums: “Kas tevi interesē – ingredienti vai rezultāts?” Vēl tīrāka un atskurbinošāka aina ir nekļūdīgi atpazīstamās kondensētā piena bundžiņas ar zilajām etiķetēm, kas Matrix žanra palēninājumā krīt no trauslas etažeres – tankš, tankš, lēnām un sešas pēc kārtas. Bez komentāriem un šifrēta mesidža, vienkārši ietankšķ smadzeņu garozas padomiskajā slānī. Tikpat valdzinošs ir dežavū brīdis, kad galvenais varonis pamostas, ieslēgtā televizorā vērodams raidījumu Dzīvnieku pasaulē – vienu un to pašu pārraidi, vienā un tajā pašā Nikolaja Drozdova balsī, kas stāsta ikreiz ko tādu, kas paskaidro iepriekšējā realitātes pinumā notikušo. Te par zivīm, te par pūcēm. Nav brīnums arī tas, ka izšķirošajā brīdī tumšā istabā satikdams tumsas spēku vadoni, galvenais varonis pilnīgi nevietā atļaujas (nu, gluži vai nevar noturēties) citātu no filmas Tikšanās vietu mainīt nedrīkst: “A kto eto tam gavkajet?”(Bet kas te tāds vaukšķ?) Oriģinālā to prasa ļaunais bandīts Armens Džigarhanjans, bet atbild labais milicis Vladimirs Visockis: “Ar tevi, cūka, nevis vaukšķ, bet runā kapteinis Žiglovs!” Šeit, filmā Naktssardze, īsti postmoderniskā, bet, iespējams, padomju virtuves disidentu garā lomas ir mainītas. Lomu spēle parādās arī vienā no smalkākajām filmas epizodēm, kurā jau pieminētais un tikpat komiskais tumsas spēku vadonis rausta džoistiku, priekšlaicīgi, bet varbūt savlaicīgi izspēlēdams datorspēlē filmas finālu. Tajā (kas netipiski datorspēlēm) izšķirošajā cīniņā saķeras trīs varoņi – ļaunais, labais un puika. Turklāt labais izrādās ļaunais, bet puika, to redzēdams, izvēlas ļauno, tas ir, nevis ļauno, bet labo, nu, to, ko viņš domā par labo esam. Te acīmredzot atrisinās galvenais šīs sērijas konflikts, jo zēns, kas pirms tam bija ambivalents Citādais, turpmāk kalpos tumsas spēkiem, ar to, bez šaubām, padarīdams filmas turpinājumu daudz aizraujošāku, nekā tas būtu bijis otrā variantā.