Ieņemamais cietoksnis – skaistums

Kādu vakaru es apsēdināju Skaistumu sev uz ceļgaliem. Un atklāju, ka tas ir rūgts.

Artūrs Rembo

Ja vispār atcerēsies, mūslaiku cilvēkus atcerēsies kā tādus, kas sevi kopa. Nevis kopa savu mazo dārziņu, lai novērstos no pasaules nesaprātības, bezjēdzības un ļaunuma, bet izkopa sevi kā parādes puķudobi. Parādes, lai parādītu kam? Visiem pārējiem mūslaiku cilvēkiem, tai skaitā sev, lai gan neatcerēsies jau nevienu. Kad parāde beidzas, viss ir beidzies. Vai, citējot Vaildu, kas to pateicis skaidri un tieši: “Zaudējot skaistumu – lielu vai mazu, tu pazaudē visu. Jaunība ir vienīgā vērtība, kurai ir kāda nozīme.”

Skaistumkopšana ir viens no izplatītākajiem dzīves nodzīvošanas (jeb notriekšanas) veidiem, kurā ieguldītais laiks un pacietība ir daudz dārgāki par ieguldīto naudu. Runa īstenībā nav par skaistumu kā preci, ko pērk un pārdod, tas būtu pārāk vienkārši. Iegādājoties līdzekļus, kas rada (jeb imitē) skaistumu, tu nopērc ceļvedi arī uz laimi, harmoniju, panākumiem, pilnvērtību, ilgu mūžu, vēl nez ko. Lielā mērā arī iespēju tikt uzklausītam un saprastam, tikt atzītam par inteliģentu, ja tu gadījumā tāds esi, jo nevienam jau nepatīk klausīties tajos gudriniekos, kas staigā nošņurkuši. Sakot to bez aplinkiem kā reklāmas bukletā: “Sievietei, kas iziet uz ielas bez kosmētikas un neiesmaržojusies, nav nākotnes.”

Skaistumkopšana ir veids, kā vienlaikus izcelties starp apkārtējiem un iekļauties sabiedrībā – būt pirmajam starp līdzīgajiem, neatsvešinoties no tiem. Izcelties sabiedrībā, ar kosmētiskiem līdzekļiem pasvītrojot savu fizisko unikalitāti, un iekļauties sabiedrībā, kopjoties bariņā, kopā ar citām sievietēm darot to, ko salonā dara “ikviena sevi cienoša sieviete”. Būt bara loceklim un tomēr būt pašam labākajam (skaistākajam) vismaz vienā lietā (lūpas/krūtis/kājas/dibens). Uzvarā darba sviedrus neredz, bet skaistumkopšanā, kā to izsaka pats nosaukums, šāda uzvara nav iegūstama nekad vai arī tikai uz īsu, gaistošu brīdi. Izgāji savā kāzu parādē kā skaista brūte, visi tevi apskauda – otrā rīta pulveris jau nobiris un nagi aplūzuši. Sevis kopšanas darbs ir peldēšana pret tikko jūtamu straumi, jo, no vienas puses, tu noveco aizvien vairāk ar katru sekundi, bet, no otras puses, tu mēģini izskatīties aizvien jaunāks, tādējādi panākot šķietamu līdzsvaru, kā saka, “apturot laiku”. Laika apturēšanai vajadzīgs laiks, faktiski visa dzīve. Un tad tā beidzas, un tad arī viss ir beidzies.

Būtu banāli atkārtot, ka priekšstati par to, kādam jāizskatās cilvēkam, lai to atzītu par skaistu, mainās katru desmitgadi. Daudz interesantāk ir vērot, kā mainījušās attiecības starp “dabisko” un “iegūto” jeb iekopto skaistumu. Vijona, Šekspīra un vēl pat Bodlēra laikos apdziedātais skaistums sievietei vai nu piemita vai arī nepiemita. Vienas bija dzimušas skaistas, bet citas, lai kā arī censtos, tā arī palika neglītas. Skaistas krūtis, mati vai potītes sievietei vai nu bija vai arī nebija. Piedzimi nesmuka, tāda arī dzīvo, jo bez skaistuma vēl taču paliek gudrība, labsirdība, bagātība, viltība un viss pārējais, kas piesola laimi.

Dalījums skaistajās un neglītajās mūsdienās ir ideoloģiski un morāli novecojis, nemaz nerunājot par to, ka politiski nekorekts. Dabas dots skaistums vairs nav nekāda priekšrocība. Tas pat ir tāds kā trūkums, jo sieviete, kas piedzimusi skaista, riskē nolaisties un sevi pietiekami nekopt. Mūsdienu sievietes skaistums (tāpat kā vīrieša iznesība) vienmēr ir konstrukcija. Arī tad, ja mērķis ir izskatīties “pēc iespējas dabīgāk”, tiek lietota dekoratīvā kosmētika, kas rada iespaidu, it kā kosmētikas nemaz nebūtu.

Valdošā estētikas teorija apgalvo, ka visi cilvēki ir skaisti – katrā ir savs vienreizējs skaistums, vajag tikai mācēt to izcelt. Katra sieviete potenciāli ir pasaules valdniece, skaistuma karaliene, “mūsdienu Kleopatra” – ar noteikumu, ka šis skaistums ir viņas pūļu auglis. Sevis kopšana ir viņas darbs un pienākums; laiks un līdzekļi, kas tajā ieguldīti, ir ieguldīti sabiedriski derīgā darbā, un par šo rūpalu viņa nes atbildību pret sevi un pret visiem. Tas ir tā kā ar plūmītēm – savvaļas plūmītes nevienam negaršo un nav vajadzīgas, jo sen vairs nav pietiekami saldas, bet potētās un kultivētās – gan. Vai arī kā ar uzacīm – parādies pie kosmetoloģes ar savām Dieva dotajām un viņa tūlīt paķers pinceti: “Jums nu gan ir mežonīgas, dodiet, es jums izplūkšu.”

Goda vārds, es nepiederu pie puritāņiem, kas uzskata, ka talks un pūderkrēms ir sejas līķauts (rakstu, sitot pa taustiņiem ar glīti manikirētiem nagiem). Daži vilcieni ar slotiņu ir nepieciešamais garants, lai neatskatītos tev pakaļ uz ielas. Bet vajadzētu taču būt tā, ka īstens skaistums nekaunīgi dzīvo cauri laikmetu stulbumam. Vai arī, runājot par to, nevajadzētu pieminēt vārdu “skaistums”, vai vismaz nelietot to šajā dziļdomīgajā, poētiskajā un sublimētajā nozīmē, kas velkas līdzi no Vailda un Bodlēra. Kaut gan tieši Bodlērs ir rakstījis, ka Skaistums nav iedomājams bez “svešāduma”, un par šo svešādumu es arī domāju.

Svešādumu tādā nozīmē, kādā to varētu lietot, komentējot pazīstamo izteicienu, ka Holivudā gandrīz nevienam vairs nav paša oriģinālo ķermeņa daļu. Izplūktas un tad citā vietā ietetovētas uzacis pret amerikāņu – un tagad arī eiropiešu – skaistumu ir tikai tādi plūmju ziediņi. Vienmēr ir mazliet savādi lasīt par kādu apbrīnotu un apskaustu ekrāna seju, kuras nēsātājs izdarījis divas rinoplastikas operācijas, vienu lūpu palielināšanas, divas pieres un plakstiņu nostiepšanas, pārveidojis zodu, ielicis vaigu implantus, atsūcis liekos taukus un, protams, ja ir krūtis, tad pildījis ar silikonu, un, ja ir loceklis, tad pagarinājis. Un nēsā krāsainās kontaktlēcas un noklāts ar mākslīgo iedegumu. Es, kuru vectēvs bērnībā biedēja ar Prokrusta gultu (atcerieties to briesmoni, kas ķēra uz ceļiem cilvēkus un piegrieza pēc savas gultas garuma – kam kājas bija par garu – nocirta, kam bija par īsu – pastiepa garākas), šajos platuma grādos varētu būt pirmā kandidāte, kurai ieteiktu paaugties par saviem desmit centimetriem, lai būtu skaistāk. Plastiskā ķirurģija pat Eiropā jau vismaz divdesmit gadus vairs nav tikai aktieru un mūziķu privilēģija.

Bez pārsteiguma uzzinu, ka tagad Latvijā – ne čiku, ne grabu – par divsimt piecdesmit latiem var sejā sašpricēt botulīna toksīnu. Tiem, kas neseko līdzi jaunumiem – botulīna toksīns ir indīga viela, kas paralizē muskuļus. Mazās devās to injicējot sejas grumbainajās daļās, šīs daļas kļūst nekustīgas un grumbas izlīdzinās. Proti, pat ļoti sasprindzinoties, nav iespējams dusmās, izbrīnā vai priekā savilkt mīmikas rieviņas. Šī līdzekļa ieviešana estētiskās medicīnas karā pret novecošanu notika apmēram tajā pašā laikā, kad visa pasaule pārbijās no bioloģisko un ķīmisko ieroču kara.

Bet vispār – vai nav vienalga? Katram ir tiesības lietot savu ķermeni pēc savas gribas un skaistuma izpratnes, un ir pilnīgi bezjēdzīgi moralizēt, apelējot pie saviem novecojošajiem ideāliem, – ar vienu “ja vien”. Ja vien skaistums kā laikmeta ģerbonis nestāvētu tik tuvu blakus kroplumam – objektīvi konstatējamā, nevis lamuvārda nozīmē. Viena ceturtā daļa no visām plastiskajām operācijām un estētiskās medicīnas procedūrām ir vairāk vai mazāk neveiksmīgas. Slikti ielikti krūšu implanti mēdz noslīdēt uz sāniem, spiežoties padusēs kā arbūzi, vai nejēdzīgi sacietēt, veidojot zem sevis ļumīgu ādas kroku; pārāk pievilkti plakstiņi atstāj sejā nemainīgu izbrīna izteiksmi; ja botulīna toksīna injekcija netrāpa pareizajā muskulī, klientam veselu mēnesi plakstiņi nokarājas kā atmiruši vai acis šķielē, bet, ja tas iešpricēts par daudz, seja izskatās pēc stingas pēcnāves maskas.1 Daudzās valstīs, kur estētiskā ķirurģija izpletusi spārnus, nodibinātas biedrības, kur apvienojas tūkstošiem nelaimīgu plastiskās ķirurģijas upuru. Parasti viņiem nav līdzekļu, par ko nolīgt advokātu un piedzīt tiesības uz bezmaksas rekonstruējošo operāciju, jo visi ietaupījumi iztērēti, samaksājot par solīto skaistumu.

Skapī ieslēgtais Doriana Greja portrets agrāk vai vēlāk atgriežas parādes vietā. Ieņemtais cietoksnis – skaistums tiek zaudēts no jauna, bet laika ir atlicis pavisam nedaudz – tikko tik daudz, lai paspētu pamanīt, ka tu esi savas miesas pagaidu valkātājs, viesis. “Palikt jaunam” ir tikai tāds paraksts zem bildes, jo tu nepaliec jaunāks, tu paliec tikai vecāks. Tev ir veicies, ja vari vēl paspēt skaisti un mierīgi novecot.