“Es piedēvēju sliktam skapim to, ka nevaru gulēt istabā, kur tas atrodas, – tāpat sievietes, kuru mīlu, īpašībām piedēvēju to, ka viņu mīlu.”

Lūk, kā: sāku rakstīt sleju, bet attapos lasām Prustu. Pareizāk sakot, Mamardašvili par Prustu. Un tam ir labs attaisnojums (varbūt arī nav nemaz tik labs): man šķiet, ka tur, kur kaut ko nesaprotu, man varētu palīdzēt Prusts, pareizāk sakot, Mamardašvili par Prustu.

Šajā Rīgas Laika numurā es nesaprotu, kā iekārtota pasaule, kurā cilvēks var iemīlēt baltu plastmasas sunīti, Aibo, kam firma Sony piešķīrusi mākslīgo “intelektu”. Bet es negribu teikt, ka tas būtu kaut kas slikts. Rakstā “Suņa iekšējā dzīve” Megana O’Giblina stāsta, kā tas ir – dzīvot kopā ar robotsuni, un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, nonāk pie secinājuma, ka viņas pieķeršanās baltajam Sony sunītim, kurš kustas, klusas mehāniskas dūkoņas pavadīts, kuram purniņā mirgo sarkana gaismiņa (“kā tāds brehtisks atgādinājums par viņa mākslīgumu”), ir nedabiska. (Mani iebildumi ir tieši pret šo “nedabiskumu”.) Taču Aibo īslaicīgā saimniece pati arī norāda, ka īpašības, kuras liek pieķerties sunīšam (“priecīgi” luncina asti, sagaidot saimnieci mājās, seko viņai pa pēdām un gulstas pie kājām, rotaļājas ar viņu, neklausa, skatās acīs u.tml.), mēs tajā saskatām paši, bet pats plastmasas suns ir “tikai” pēc neironu tīkliem modelētās apmācības programmas iemiesojums. Pareizāk būtu teikt, ka mēs nevaram zināt, vai šīs īpašības, kuru dēļ O’Giblina robotsunim pieķērās, tam piemita vai nepiemita: lai to noskaidrotu, mums vajadzētu, pēc Alana Tjūringa domām, pašiem “būt mašīnai un justies domājošai”. Tādēļ mākslīgā intelekta radītājiem pietiek darboties tikai ar mašīnas (šajā gadījumā suņa) ārējām īpašībām: ja tās līdzināsies mums pazīstamām emociju izpausmēm, tad to cēloni mēs radībai pierakstīsim paši (tā mūs mīl).

““Ko tu gribi?” es ņurdēju, kad viņš ierējās pie mana krēsla, cenšoties novērst manu uzmanību no datora. Agrāk es pārmetu draugiem, ja tie šādi sarunājās ar saviem mājdzīvniekiem, it kā spētu viņus saprast. Bet Aibo nāca komplektā ar valodas apstrādes programmatūru un spēja atpazīt vairāk nekā 100 vārdu.”

Šeit drīkst pieminēt Dekartu (kā to raksta autore arī dara un kā to dara arī Arnis R. sarunā ar vienu no mākslīgās pasaules māksliniekiem Andželo Vermēlenu šai pašā RL numurā), kurš pieļauj, ka varētu tikt izveidots mehānisms, kas izrunā vārdus, un, ja tam pieskaras vienā vietā, “tas vaicā, ko viņam vēlas teikt; ja citā, tad tas kliedz, ka viņam dara sāpes”. Taču Dekartam šķiet, ka “pat vismuļķīgākie cilvēki” spēj izkārtot vārdus tā, lai “darītu zināmas savas domas” (Viļņa Zariņa tulkojums), turpretī mehānisms (un dzīvnieks) nespēj “runāt tā, lai teiktais liecinātu, ka viņi domā to, ko saka”. Mulsinošākais Dekarta teiktajā ir tas, ka, viņaprāt, sakarīgs vārdu savienojums liecina par domas klātbūtni tajā. Jo kas gan traucē apgalvot, ka arī šo domas klātbūtni mēs (atvainojiet par šo karalisko “mēs”; varbūt apgalvotais nudien neattiecas uz visiem) tā vai cita cilvēka teiktajam piedēvējam paši? Bet varbūt, tieši otrādi, ar to arī pietiek vai pat – tieši tā arī ir iekārtots, ka mūsu pašu labās un sliktās īpašības mēs pieļaujam citos cilvēkos un citos suņos? Un slikts skapis nav vainīgs, ka es slikti guļu? Bet, ja tā, tad galu galā taisnība vien būs Dekartam, kad viņš norāda, ka no tikuma visbiežāk noved iedoma, ka dzīvnieku dvēsele pēc savas dabas ir tāda pati kā mūsējā un ka tātad mums pēc šīs dzīves nav par ko raizēties, ne arī uz ko cerēt, gluži tāpat kā mušām un skudrām; turpretī gadījumā, ja ir zināms, cik ļoti atšķirīgas ir šīs dvēseles, daudz labāk var saprast argumentus, kuri pierāda, ka mūsējā pēc savas dabas ir pilnīgi neatkarīga no ķermeņa un tātad tai nebūt nav jāmirst reizē ar to.

Tātad, ja cilvēku uzskata par mašīnu vai dzīvnieku (un O’Giblina norāda, ka mūsdienu pētnieki vairs nespēj aprakstīt cilvēku, nepiedēvējot tam datora īpašības), tad ar nāvi, parafrāzējot divus vietējos autorus, viss beidzas, un, ja šai šaubīgajai slejai ir kāds morāls attaisnojums, tad tas ir jau minētā RL sarunbiedra Andželo Vermēlena teiktais: “Svarīgākais manā dzīvē ir nepieciešamība piedzīvot nespēju kaut ko saprast.”

Un vēlreiz atvainojiet, šoreiz – par spoileri.