Goša Kājas Ritenī. Salu teika

Tai uzvarošajā, maršējošajā laikā neviens šos cilvēciņus nelikās manām un par viņiem nedomāja, ja nu vienīgi Dievs tas Kungs un pogainie, bet tas arī ir saprotams: viņi, grēkapagales, vienmēr bija tie vainīgie. Taču tam visam par spīti šie ļautiņi dzīvoja savu nesadomāto dzīvi, pa savējam barojās, lamājās, mīlējās, izklaidējās un uz jautājumu “Kā dzīvojat?” atbildēja: “Pagaidām,” – vai atjokoja: “Tā arī dzīvojam – vistiņu nopirksim, gailīti nozagsim.”

Viņi mitinājās divu Pītera salu – Vasilija un Golodajas jeb, oficiāli, Dekabristu salas – nomalēs. Tajā slepeni bija apglabāti ar nāvi sodītie aristokrātiskie revolucionāri, un nedaudz vēlāk tiem pievienoja Smoļenkas laukumā pakārto cara slepkavu Karakozovu.

Golodajas salu, kā to dēvēja tautā, saskaņā ar vienu no pilsētas leģendām ķeizariene Katrīna II bija uzdāvinājusi angļu tirgonim un ārstam par dāsnumu veikala un ārstēšanas lietās. Šā tirgoņārsta uzvārds esot bijis Holidejs, bet krievu-čuhniešu plukatas to laika gaitā pārtaisījuši par Golodaju atbilstoši savam ikdienas stāvoklim. Iesauka vietējo iedzīvotāju prātā nostiprinājās un līdz 30. gadiem pat skaitījās oficiālais nosaukums.

Lielo un mazo salu atdala Smoļenkas upīte, kuras krastos abās pusēs atrodas trīs senas Pītera kapsētas: Vasilija salas pusē – Smoļenkas pareizticīgo kapi, pretī, Golodajas pusē – divas citas, armēņu un luterāņu. Upe šajā vietā met nelielu loku, un tieši šajā līkumā stāv Smoļenkas tilts, kas savieno divas salas un trīs kapsētas.

Vasilija salas 17. līnija, šķērsojot Kamas ielu, pār šo tiltu aizved pie vācu luterāņu kapiem, bet pati Kamas iela, faktiski būdama Smoļenkas upmalas turpinājums, beidzas pie Smoļenkas kapiem. Droši vien tāpēc salinieki padomju laikos zobojās, ka visi Vasilija salas ceļi ved uz 17. līniju. Jā, vēl viena interesanta detaļa: ielu nosaukumi šajā apkaimē palikuši tādi paši kā pirmsrevolūcijas laikos. Padomju vara nezin kāpēc nevienu šķērsielu šeit nav pārdēvējusi. Vietas, kā runā tauta pilsētā, nomaļas, nošņurkušas un bīstamas, tad nu paši saprotat, kurš tādās apmetas uz dzīvi – spekulanti, prostitūtas, zagļi, pļēguri, pilsētas un kapu ubagi un citi mūsu civilizācijas atbiras. Slavenība šajā teritorijā tajos tālajos laikos bija “pie dzīves piekomandētais cilvēces grēks”, kā viņš dēvējās pats, bet, cilvēku valodā runājot, hronists Goša jeb, kā viņu godāja salu pašpuikas, Goša Kājas Ritenī.

Slavu viņš bija izpelnījies ne jau ar kādiem īpašiem sasniegumiem, bet drīzāk ar ķēmīgu, nejēdzīgu kroplību, kuru pat aprakstīt grūti. Pat visapķērīgākais kroplību gleznotājs kaut ko tādu nespētu izdomāt, tas vienkārši nevar ienākt prātā. Ja viņu uzzīmētu uz papīra, prokurors nenoticētu, ka tāda ķēmeklība uz zemes pastāv.

Gošas kroplības galvenā īpatnība bija visu viņa sastāvdaļu nesamērīgums. Viņa labais plecs bija divreiz platāks nekā kreisais, un lielā, pinkainā galva tāpēc bija nobīdīta no rumpja ass. Kakla faktiski nebija, krūškurvis, izgriezts pa labi kopā ar nobīdīto galvu, radīja iespaidu, ka viņš ir kuprītis, tikai sānisks. Pieauguša cilvēka rumpis turējās uz mazītiņām, tieviņām, ritenim līdzīgām bērna kājelēm, kam galos bija milzīgas pēdas. Viņa galvu, ko klāja nevienmērīgs matu ērkulis galīgi ne tajās vietās, kur matiem pienākas būt, un kas visu laiku nez kāpēc bija pagriezta pa labi, uz platā pleca pusi, rotāja iz asimetriskajiem vaigu kauliem bravūrīgi izsliets Buratīno deguns, bet dziļajos dažāda lieluma acu dobuļos karājās mazas, apaļas ačteles. Visu šo skatu ierāmēja nežēlīgi atļukušas ausis, bet mazo, gandrīz vertikālo mutīti kāds bija aizstūmis pa kreisi. Tam visam vēl klāt dažāda lieluma rokas, īsa kreisā un spalvaina labā, kas beidzās ar mazītiņām plaukstiņām un bērna pirksteļiem. Un, lai viņa aprakstu rezumētu: dēvējoties par “cilvēces grēku”, Gošam laikam gan bija taisnība. Tikai dabas nešpetnā fantāzija spēja to visu salikt kopā un izmest pasaulē pie cilvēkiem.

Gan ziemu, gan vasaru Goša staigāja pelēkbrūnā kokvilnas svīterī un vestē, kas bija sadiegta no vecu aitādu gabaliem. Bikšupriekša vilkās pa zemi, un staras kleino kāju dēļ bija krunkainas kā ermoņikas. Ziemā tam visam pa virsu viņš vilka uz pusi noīsinātu plikādas kažoku, kādos agrāk staigāja sētnieki, uzāva pamatīgi apšķērētus velteņus un, uzstīvējis galvā smailu kirgīza ausaini, pārvērtās par vietējo putnubiedēkli.

Goša mitinājās kādreizējā malkas kambarī, kura platība nebija lielāka par četriem kvadrātmetriem. Tas atradās starp pirmo un otro stāvu vecā Vasilija salas 17. līnijas namā netālu no Smoļenkas. Kambara sienas, kas bija aplīmētas ar Pītera avīzēm un izbalējušām Огонек lapām, vainagoja “rāmis” – kaut kādu ievērojamu 30., 40. gadu armijnieku un darbaļaužu fotogrāfijas. Pa labi no durvīm pie dūmvada bija pielipināta greiza krāsniņa, bet visgarām sienai lepni gozējās izsēdēts ādas dīvāns, ko kāds vecuma dēļ bija izsviedis no “buržuāziska” dzīvokļa. Starp dīvānu un sienu bija iespīlēts vatenis – saimnieka tuvākās suniskās draudzenes, rudi baltās laikas šķirnes kuces ar iesauku Stjopa, īpašums.

Uz krāsniņas stāvēja alvota tējkanna un grāpis, augstāk, uz dūmvada izvirzījuma, zem griestiem atradās greizs, laika gaitā daudz pieredzējis putnubūris. Virs durvīm kambarīša iekšpusē karājās tolaik aizmirstā patriarha Tihona litogrāfija, redzama tikai no dīvāna, uz tā dziļi iesēžoties vai apguļoties.

Gošas stāsti bija brīnumaini:

– Reizē ar manu māti kroņa dzemdūzī apbērnojās vēl divas, turklāt viena no viņām ar trīnīšiem. No visiem piedzimušajiem es izrādījos visneglītākais – bezmaz kā tāds zvērēns, pat pārbīlis sagrāba visas vecmātes, mani redzot. Stipri izvārgušajai māmuļai aiz žēluma parādīja vienu no trīnīšiem, bet mani kā trešo aiznesa trīnīšu mātei, un tā pārbīlī, protams, no kropļa atteicās. Tā nu es nokļuvu bāreņnamā un tur nez kāpēc saglabājos. Jā, aizmirsu pateikt, ka visi tie saradušies jaunpiedzimušie drausmīgi bļāva, un no tās bļaušanas viss tā sajuka, ka joprojām nezinu, kurai mātei es esmu. Gribētos būt no savas mātes, bet nesanāk nekādīgi. Un tad vēl pēkšņi karš uzklupa – Pirmais imperiālistiskais –, un atkal viss samaisījās, visāds juceklis, un tajā es tad arī ņēmu un nez kā pazaudējos. Mani meklēja, meklēja – atrada, protams, taču nevis tie, bet citi. Tie bija meklējuši savējo, bet trāpījos es – viņi paņēma. Nodzīvoju pie viņiem līdz saprātīgam stāvoklim, bet, kā viņi sāka pārmest, ka esmu viņiem pagadījies nejauši un piedevām vēl ar tādu pavisam aizdomīgu personību, es ņēmu un aizbēgu no viņu nama. Tā arī kļuvu par klenderi kopš pašas savas mazgadības. Aiz mātes mīlestības trūkuma izaugu tikai līdz pundurim. Bet redzi, kā viss beigās sanāk: no kusluma tak pārtieku, no krieviem žēlumu izvilinu.

Uz jautājumiem, kāds ir viņa tēvavārds un kā viņš nokļuvis Pītera salās, Goša atbildēja tā:

– Manas ārienes daļas atrodas nesaskaņā cita ar citu. Galva ir liela, pinkaina – no dienvidiem, bet kājas tizlas, neizaugušas – no ziemeļiem. Tās tad arī mani atveda šurpu, uz Pīteru. Revolūcijas iztrenkātās mūķenes Jevdokija un Kapitoļina, lai Dievs mielo viņu dvēseles, mani izmācīja un pieradināja pie Dieva. Kopš tā laika tad arī dzīvoju viņam blakām. Kad vajadzīgs, kalpoju par kuriķi kapu baznīcā, kas saucas par godu Smoļenskas Dievmātes ikonai, un tāpat arī pārtieku no tiem, no kapiem. Par tēvavārdu teikšu tā: es taču neesmu pilns cilvēks, bet puscilvēks – kālab man tas vajadzīgs?

Vietējie mani sauc par “hronistu” kapu zināšanas dēļ. Kapi ir seni kā muzejs, daudz slavenību un akadēmiķu tajos apglabāts. Pavei, pati Arina Rodionovna, Puškina aukle, arī te apguldīta. Kalpoju par pavadoni, kādu kapeiku nopelnu. Radu kapiņus aizmirsušos sūta pie manis, tad nu es sameklēju. Par mūsu Pēterburgas Kseniju svētīgo, pilsētas aizgādni, stāstu, lai ļaudis viņas veikumus neaizmirstu, kamēr viņa vēl paliek aizliegta. Kādam jau šis darbiņš arī jādara, un man pats Dieviņš licis; nekam citam no dabas neesmu piemērots.

Blokādē dzīvs paliku grēkodams – ēdu kapu putniņus. Ķēru un ēdu vienu putniņu dienā, ne vairāk. No būra iztaisīju lamatas, ar drupačām pievilināju, un tad – hops! – ir zupīte. Šeit tak ir salas īstenā putnu vieta. Ķēru paslepen, slēpos no cilvēkiem, tā arī paliku dzīvs. Tai laikā visu un visus ēda, es gan tik tos bēdubrāļus. Iznāk, ka blokādes laikā no debesīm pārtiku, piedod man, Kungs Jēzu Kristu. Piedod un apžēlojies. Tagad nu pats viņus baroju un atlūdzos.

Persona, kā redzat, esmu ķēmīga, un daudzi, kas uz mani skatās, aizgriežas. Tāpēc no rīta skrienu šurp, uz kapiņiem, lai nevienam acīs nerēgotos. Te jau nelaiķiem pret mani pretenziju nav, bet tuvinieki, kas nāk pie kapiņiem, savu lepnību atstāj aiz vārtiem. Te es, kaut švakiņš, esmu cilvēciņš, kapi manai personai ir Dieva nams, mana pasaule, mana maizīte. Liekas, es te briesmīgi sen esmu, vēl pirms viņiem, apglabātajiem, šo zemi kājām minis un visus pārdzīvojis – gan slavenos, gan vienkāršos mirstīgos. Es dzīvoju, bet viņi visi aiziet. Kaut kā savādi, bet aiziet tak viņi pie manis. Uz manu muzeju. Un kļūst par maniem barotājiem, – filozofēja Goša.

Savu draudzeni Stjopu viņš bija ieguvis lielā kupenā Smoļenkas kapos. Par trakumiem, ar kuriem bija saistīta Stjopas atrašana, kroplis mīļuprāt stāstīja salas sīkučiem:

– Vairākas dienas vārdzis ar krūšu kaiti, sāku apstaigāt savas muižas un Maskavas stigā pēkšņi redzu: no kupenas, kas sašķūrēta starp jaunajiem kapiņiem, ceļas dūmi un dzirdama tāda kā kaukšana. Kas tad tie par brīnumiem mūsu kapos? Pat krustu pārmetu katram gadījumam. Nu gan ērmi sākušies: kupena kūp un no dziļuma kauc. Domāju: būs kādi velli bez manis saskrējuši. Slimot tak nedrīkst, kur nu vēl ziemas laikā. Nelabais tak apkārt staigā. Sals tam neskādē, aukstums tādam kā paša krekls. Cilvēki i pamanījuši nav, kā ielīdis un iekārtojies. Bet varbūt bez manis kāds burvju priekšnieks apglabāts – un, viņu pieminēdams, tad nu melnais gars kūp un gaudo, vai, kazi, kaut kāds čuhniešu vilkatis sniegā ieviesies. Vai tu re, es sev saku, kāds trakums. Atkal vairākas reizes pārmetu krustu un skatos: kupena apklust, tikai garaiņi no spraugas gaisā ceļas. Pēc krusta zīmes kļuvu drošāks, piegāju tuvāk un pēkšņi dzirdu: no sniega skan ņurdoņa ar sīkiem kaucieniem, drīzāk žēlabainiem, nevis nikniem, tā kā pēc suņa izklausās. Es pa sniegu apgāju apkārt, piegāju pie kupenas no otras puses, redzu: no spraugas rēgojas brezenta siksnas gabals ar cilpu galā, saitei līdzīgs. Savā prātā domāju: pie saites tak jābūt sunim, tad nu laikam suns arī būs. Atnācis pie saimnieka. Saimnieks pirms pāra dienām bez manis būs Maskavstigā apglabāts, suns turpat ieracies kupenā un skumst, pēc viņa kaukdams, – tik i bija lielās mīklas! Ja cilvēciņi saviem tuviniekiem būtu tik uzticīgi kā viņš, ko? Trīs dienas vilināju ārā ar glaudīšanu un veikala kotleti – tad nu beigās izvilināju laiku, kucīti. Kopš tās reizes tad arī dzīvoju kopā ar šo sniegbaltīti nešķirdamies. Bet viņa no manis katru dienu iet pasēdēt pie sava vecā saimnieka kapiņa.

Ik gadu decembrī Stjopai atskrēja kucēni, un Gošam bija lieli satraukumi un rūpes. Lamāja viņš kucīti, bet nekas nelīdzēja.

– Atkal grūsna – kur tad es tos tavus āpšulēnus lai lieku? Smoļenkas asariem lai atdodu, vai? Palaidniece tu esi, klaidonīt! Tak veca tanta, cik tad var pēc dabas staigāt, pietiek jau, gana! Bet nekā, atkal ar kaut kādu pluskulāci jārējusies. Fū, tev gan dullības, bet man vajadzēs slīcināt, grēku uz sirdsapziņas uzkraut. Ko tagad vainu vainojies, lasies prom no manis, bezkauņas bābišķi! Nu, kuram teicu, marš laukā!

Un Stjopa, asti pierāvusi, mudījās prom.

Pēc krievu mērogiem Goša bija atturībnieks. Vājību viņš atļāvās vienīgi Ziemsvētku un Jaungada laikā. Taču dzēra tikai “garastāvokli līksmināt”, lai aizgainītu sērīgumu, kas bija sakrājies ziemišķā Pītera tumsā.

Draugos vēl bez Stjopas kroplis bija ar apkaimes bērneļiem. Turklāt viņš ap savu ērmīgo personu apvienoja šaigalā kopš senseniem laikiem naidā dzīvojošos Golodajas un Vasilija salas plikadīdu mantiniekus.

No decembra sākuma, līdzko upe aizsala, puišeļi starp abām kapsētām – armēņu kapiem Golodajas pusē un Smoļenkas kapiem Vasilija salā – bez kupola palikušās Augšāmcelšanās baznīcas stumbeņa pakājē rīkoja ledus kaujas. No stāvajiem pretējiem krastiem laidās cits citam virsū ar paštaisītām slēpēm (vecu ozolkoka mucu dēļiem) un tarataikām – pašdarinātām ap kapu kokiem liektu metāla stieņu “somu” ragavām. Visu gaišo dienu sitās pa ledu ar koka zobeniem un nūjām uz dzīvību un nāvi.

Decembra beigās uz Jaungadu un Ziemsvētku laiku iestājās starpsalu pamiers. Goša Kājas Ritenī visus sapulcināja vienā barā, un šajā krietni nobradātajā vietā sākās pošanās svētkiem. Ledū izcirstā caurumā tika iesaldēta prāva egle, ko ik gadu uz svētkiem sagādāja pensionētais Golodajas zaglis večuks Stepans Vasiļjevičs. Divas trīs dienas uz Smoļenkas Dievmātes baznīcas lieveņa kopīgiem spēkiem tika darināti vienkārši un brīnum skaisti eglīšu rotājumi – tādu nevienam un nekad nav bijis. Māla formiņās, kurām bija piesietas diegu cilpas, ielēja ar krāsainu tinti iekrāsotu ūdeni. Formiņas izlika aukstumā, un nākamajā dienā ar krāsainiem ledus kristāla putniņiem, zivtiņām un zvēriņiem pušķoja zagļa egli. Tai iepretim, tuvāk Smoļenkas tiltam, slējās atkušņa dienās savelts liels sniegavīrs – sniega “bāba”, ziemas dieve. Tai galvā par degunu rēgojās alus pudele, ko tur bija iestūķējis Gošas galvenais palīgs Vovka Pacel Bikses.

Tēva milzonīgajās ūzās un kirzas zābakos saposies, Vovka bija visnegantākais Golodajas bandas huligāns. 50. gadu beigās viņš kļuva par superzagli un nedaudz vēlāk – par bezmaz visa Ziemeļrietumu apgabala pahanu. Sešdesmitajos ar viņa veco pelēko naģeni, tā saucamo “londonku”, kronēja vispārgalvīgākos salas pašpuikas. Nākamais palīga kārtā skaitījās skaists, rudmatains tatārēns Tahirka – Pītera sētnieku un sētnieču dinastijas pēcnācējs no nama 17. līnijas un Kamas ielas stūrī. Viņu kroņa dzīvokļa otrajā istabā uz zilās tapsētās sienas starp ierāmētiem arābu rakstā kaligrāfiski izzīmētiem Korāna citātiem līdzās svarīga tatāru vectēva portretam uz tumšzaļa samta spilventiņa zem stikla karājās zelta medaļa ar divgalvu ērgli; medaļa, atzīmējot 20 galvaspilsētas sētnieka amatā nostrādātus gadus, Tahirkas vectēvam bija izsniegta par uzticamu kalpošanu krievu cariem un Dzimtenei.

Trešā palīdze, it īpaši rotājumu jomā, bija Gošas mīlule – sīka brūnacīte ar strupu čuhniešu degunteli; visi viņu sauca par Kudišku, atšķirībā no viņas tērētā tēvoča Ņikudiškas: tas bija kapu ubags, sīks vīrelis ar sievišķa ģīmi. Kudiška ar tēvoci mitinājās Smoļenkas kapos. Viņas tēvs, uteņa farticers, 40. gados kaut kādas politikas dēļ bija savākts “uz čoku” un tur arī dabūjis galu. Māte, kļuvusi par pļēgurieni, reizi dienā atsteberēja pie saviem barotājiem pasirot un izkratīja tiem no kabatām dienas peļņu, šaušalīgi lamādamās par mēģinājumiem paslēpt no viņas nabagu kapeiciņas. Naudu dabūjusi, skrēja pēc “Ļeņingradas” šņabja – tas tolaik bija vislētākais, rublis un desmit kapeikas par kortelīti.

Kudiška par ādas ģērēšanu nebrēca, tikai vēl ciešāk saknieba plānās lūpiņas, aiz kurām slēpa daļu naudas, un tāpēc vēl vairāk atgādināja pīlīti. No šīs pīlītes laika gaitā izauga salas pirmā daiļava, kuras dēļ pulka Vasilija salas un Golodajas spēkavīru kāvās nāves cīņā. Taču viņa sev izraudzījās mākslinieku, kura senči gulēja Smoļenkas kapos – mākslas akadēmiķu pēdējā atdusas vietā.

Tad nu knīpa Kudiška arī pabeidza gatavošanos ziemas svētkiem: viņa iesprauda milzenes dieves sniega pakaļā vecu švammi par ļipu.

Lielā svinēšana uz ledus sākās tieši pirms Jaungada un beidzās uzreiz pēc pareizticīgo Ziemsvētkiem reizē ar skolas brīvlaiku. Visas izrādes monomahs bija pats hronists Goša ačgārni izgrieztā plikādas kažokā, ar savu veco, pinkaino ausaini galvā atgādinādams pabaigu biļinu varoni vai senu slāvu dievību, varbūt – Velesu. Viņš izveda priekšā Tahirkas mātes balti zeltītajā lakatā uzposto Kudišku, kas cimdotajās rociņās turēja sarkanu maisiņu, un nostādīja mazo pa vidu starp ziemas dievi un egli. Pats kopā ar “sniegbaltīti” Stjopu nostājās pie sniegasievas. Vairākas reizes cirta pa ledu ar zara zizli, kam bija gaiļa uzgalis un skanīguma labad klāt pienaglotas un piesietas konservu bundžas; cirta un sacīja:

– Saule atnākusi, gaismu atnesusi, kurš par viņu cīnās, to viņa mielo.

Pēc šī signāla no abu naidīgo krastu krūmiem izskrēja par ķekatu lāčiem pārģērbušies puišeļi un uz ledus visriņķī knīpai uzsāka cīkstiņu. Uzvarējusī puse bija izcīnījusi iespēju pirmajai sumināt meitenīti.

Maskas viņiem bija no maisiem. Divi ar auklu nosieti stūri – ausis, ar virvi kopā savilkta maisa daļa – purniņš, divi caurumi sānos – acis. Tas viss tika uzmaukts galvā, nosedzot kaklu, plecus, krūtis. Iznāca ļoti pārliecinoša lāčbūtne. Uzvarējušie budēļi, centīgi sadevušies rokās, gāja apkārt Kudiškai, suminot:

Kudiška, Ņekudiška,

Visi tevi grib, tik kabatu nav,

Tev kabatā ir zirnītis,

Un pati esi mīlīte.

Bet Kudiška, no panākumiem pietvīkusi, puišeļus, kas dancoja viņai apkārt, apdāvināja, ņemdama no sarkanā katūna maisiņa zirgu kārumus – čagu un pelavu raušus, kurus Vovka ar kompāniju bija sazagušies Andrejtirgū.

Uzvarēto koris, paslejot un līdz pat sniegam nolaižot roķeles, drillināja dumjus jo dumjus pantiņus:

Šundra, mundra – paskat, kāda!

Šundriks, mundriks – paskat, kāds!... –

un, kad visi kopā griezās dancī ap Sauli Kudišku, skanēja šāda dziesma:

Kāpostgalvu kāpostinām

Augšā kāpjam, lejā minam...

Vislabāk dancoja un dziedāja Tahirka, tāpēc arī saņēma visvairāk dāvanu. Biļinu vectēvs tikmēr apbārstīja visu dancotāju kompāniju ar auzām un, ar zizli klapēdams, diakona basā skandēja apsveikumu:

– Sēdams stāvu, vētīdams, Jaunā gadā apsveikdams!

“Sniegbaltīte” Stjopa blakus ziemas dievei paslējās uz pakaļkājām, izriežot suņumātes zīdītājas pupus, un kauca līdzi savu suminājumu. Svētku norises iedvesmota, vecā, piedzērusī prostitūta ar iesauku Laba noskrēja no krasta uz ledus un, aplāpītos velteņos ieauto kāju piesizdama, dancoja kā maza meitene, dziedot laucinieku dziesmu:

Kalniņā, ai, kalniņā sniedziņš putina, ai, putina,

Lēli! Sniedziņš putina!

Māmiņas, ai, māmiņas mūs mājās aicina,

Lēli! Mājās aicina!

Bet mums mājās negribēsies,

Vizināties vien gribēsies

No kalniņa lejiņā, ai, līdz pašai eglītei,

Lēli! Līdz eglītei.

Uz svinībām, Smoļenkas abos krastos stāvēdami, blenznīja abu salu godājamie iedzīvotāji.

Tur bija labi zināmās Ņevas krastmalas slampas Ļidka no Petrogradas puses un Bērā Šurka un abu pavadoņi – frejeri suteneri no Urālu ielas; mollīgā sētniece – Tahirkas māte – ar baltgulbīgu priekšautu un milzīgu sniega tīrāmo lāpstu; ubagkārtas pilsonis Ņikudiška, kurš, galvu cītīgi klanīdams, vēroja Kudišku un viņas panākumus publikā; Visuresošais Vecpaps, sirms, dzīves krietni pazelēts vecītis, kurš nemitīgi meta krustus un klanījās; divas trīs nevienam nevajadzīgas vecenītes un vairāki rūdīti darba labošanas nometņu absolventi.

Dažkārt izpriecas uz ledus apmeklēt iegriezās abu salu pasaules bieds, kvartāla milicis ar iesauku Trakacis, kurš dzīvoja aiz tilta tumši sarkanā namā, kas viens pats rēgojās Smoļenkas krastā. Nekādas nebūšanas neieraudzījis, viņš upmalā izpīpēja savu belamora papirosu un aizgāja “tracināt” citus ļautiņus.

No upmalas augstajām apsēm kā teātrī no lētajām vietām ar ziņkāru ieinteresētību izrādi uz ledus noskatījās neskaitāmās kapu vārnas, savukārt uzbudinātie apkaimes zvirbuļi norises papildus apskaņoja ar savu čivināšanu.

Svinību noslēgumā viss saiets, publiku ieskaitot, kliedza: “Urrā!” Tikai huligāna amata piekopējs pašpuika Vovka Pacel Bikses vienmēr visu sagandēja: pēc “urrā!” viņš pa visu Smoļenku nobļāvās: “Dirsas caurumā!” Tomēr visi mazie un lielie cilvēciņi tik un tā no Ziemsvētku svinēšanas devās prom gandarīti, un vēl ilgi Kamas, Urālu un Sazonova ielā bija dzirdamas pieklājīgas un nepieklājīgas dziesmiņas, tādas kā, piemēram, šīs:

Cūka noķēpāja šņukuru,

Dikti slima bija nedēļu,

Mums gan jautri gāja,

Mums gan jautri gāja...

Vai:

Bundurien’ ar Bunduru

Ķīselis ar ķisenu!

Ļipa numur pieci

Ciemos gāja kviecot...

Pēdējie Ziemsvētki uz Smoļenkas upes ledus tika svinēti zīmīgajā 1953. gadā – Vadoņa nāves gadā. Līdz nākamajam Jaungadam Gošam pietrūka dažu dienu: viņš nosala savā 17. līnijas kambarī. Visiem par to gaudodama pavēstīja “sniegbaltīte” Stjopa. Gošu atrada sēžam uz astru dīvāna, apaļajām acīm raugāmies uz patriarha Tihona litogrāfisko noģīmi. Kā izteicās vietējie alkoholiķi:

– Kroplim sametās sērīga dūša, un nebija nekā, ar ko to dabūt prom, tad nu arī nosala.

Aiznākamajā dienā uz otras salas, slavenās Golodajas, vazaņķes Bezvainīgās Aņutas hazā rāmi mūžībā aizgāja salu dižais kabatzaglis Stepans Vasiļjevičs, kuru visa apkaime cienīja un godāja par Prokurora Sapni un kurš pēdējos savos pensionēta burlaka dzīves gados apgādāja eglītes ziemas priekiem uz Smoļenkas ledus.

Aukstā decembra pirmdienā salu šņabdeguņi sanāca kopā abus pieminēt. Šim sēru brīdim par godu ķelneris, kurš saimniekoja alus kioskā uz 17. līnijas un Mazā prospekta stūra, pastāvīgajiem apmeklētājiem šņabi un uzsildītu alu izsniedza pret iegrāmatošanu.

Pēc viņu aiziešanas no šīs pasaules izbija un ja nu vienīgi kādam atmiņā saglabājās izpriecas uz Smoļenkas upes ledus starp trijām kapsētām – pareizticīgo Smoļenkas, armēņu, kā arī vācu luterāņu kapiem – uz divām simtsalu pilsētas salām.

Kolomnas Mijēja. Iz nepieskaramo dzīves

Ja nebūsi grēkojis, nevarēsi izlūgties piedošanu.

Paruna

– Tu viens vienīgais esi nemirstīgs, Tu, kas esi radījis un darinājis cilvēku, bet mēs, zemes ļaudis, no zemes esam radīti un tajā pašā zemē atkal noiesim. Tu tā liki, manu Radītāj, kad sacīji: “Zeme tu esi un zemē noiesi.” Un tā mēs visi tur iesim, tik raudāšanas vietā kapa malā skanēs dziesma: Aleluja.

Ar šiem zīmīgajiem garā mirušo apstāvēšanas nakts dievkalpojuma vārdiem Cars Ivanna noslēdza viltus mūķeņu darbu.

– Mijēja, – viņa uzrunāja priekšnieci biedrinieci, – iedod malku baznīcvīna! Ciest nevar, kā kaltē.

Un, iestrēbusi no blašķes krietnu kagora devu, viņa atkal uzsauca savā piesmakušajā basiņā:

– Svētlaimīgā dusēšanā mūžīgu mieru, ak Kungs, dod Savam aizmigušam kalpam Vasilijam, un lai viņam mūžīga piemiņa!

Daļa aizgājēja tuvinieku, nebūdami raduši visu nakti palikt nomodā, jau sen bija sašļukuši un aizmiguši turpat uz krēsliem. Jaunākā no trijām ataicinātajām apstāvniecēm nodzēsa trīs sveces no četrām, pēdējo atstādama līķa iznešanai.

– Modini radiņus, Mavka, lai atvadās no jaunaizgājēja Vasilija. Sētā katafalks stāv, – vecākā Mijēja lika savai palīdzienei. – Un ikoniņu piekārto! Bet tu, priekšniek, nobučo vainadziņu savam tēvam uz pieres, nobučo Pestītāja vaigu un izlūdzies zārkā gulošajam piedošanu par visām netaisnībām, ko esi viņam dzīvē pāri darījis, – Mijēja mācīja mirušā vecīša Vasilija, ostas noliktavas priekšnieka, dēlu.

Pēc atvadīšanās viņa lika vieglītēm aiznaglot zārka vāku, pavērst zārku uz durvju pusi un nest aizgājēju ārā no istabas. Cars Ivanna visas pēdējās darbības pavadīja, skaitīdama:

– Svētais Dievs, Svētais Spēcīgais, Svētais Nemirstīgais, apžēlojies par mums.

Aprakstītie notikumi risinājās pašā 50. gadu sākumā kādā no Prjažkas namiem – proti, namiem, kuri rindojās pie Prjažkas upes, kas Kolomnas salu rietumu pusē nodala no Matisa salas. Šo pilsētas galu vienkāršā tauta izsenis labi pazina ne jau tāpēc, ka ietu uz operteātriem un konservatorijām, bet tāpēc, ka ķeizarieņu laikos te flotei bija uzbūvēta Kunga Parādīšanās katedrāle, ko Pītera dievlūdzēji bija nokrustījuši par Jūras Nikolas baznīcu.

Bezdievīgajos padomju laikos Nikola pilsētas centra pareizticīgajiem iedzīvotājiem kļuva (pēc daudzu Admiralitātes un Kazaņas salas dievnamu slēgšanas un iznīcināšanas) par galveno lūgšanu vietu, no cara laiku resora katedrāles topot par īstenu tautas baznīcu.

Un ko vēl, neraugoties uz 19. gadsimtā tapušajiem brīnišķīgajiem arhitektūras ansambļiem, bija nosargājusi Kolomna – provincialitātes, rimtas dzīves valdzinājumu.

Lielo baznīcas svētku dienās viss Nikolaja laukums un dārzs, kas ieskāva katedrāli, bija pilns ticīgo, kuri bija sabraukuši un sanākuši no neskaitāmajiem pilsētas bezsvētnīcu rajoniem. Un tādās dienās saskaņā ar senu krievu paražu saradās pulka tādu, kuru rūpals bija ubagošana. Ubagi sastājās kā špaleras pie Nikolaja dārza ieejām un izejām un visus dievlūdzējus, kas gāja uz baznīcu vai nāca no tās, laida caur savu ierindu, aptīrot ticīgos Dieva vārdā.

Zelta skalotāji, kas pārtika no Kristus vārda, bija raiba vide. Uz hierarhijas augstākajiem pakāpieniem atradās profesionāļi, kuri prata iežēlināt baznīcēnus ar vaimanāšanu “Kristus dēļ”, veikli tirgoja savas kroplības, ja tādas viņiem bija, un mūku vai varbūt svēto vientiesīšu parpalas, iztaisoties par “Dieva cilvēciņiem”. Daudziem šajā barā bija zināmi pareizticīgo rituāli, Baznīcas svētki un pat Svētie raksti. Uz nākamā pakāpiena bija karu un tramvaju invalīdi – visvisādu pasugu, ar izteiksmīgiem rekvizītiem: koka kājām, apskatei izliktām protēzēm, roku un kāju stumbeņiem, īstām un viltotām vātīm dažādās ķermeņa daļās; viņi diedelēja piedevas pie pensijas savu sabendēto iekšu pacienāšanai. Nākamās aiz viņiem bija cildena paskata vecenītes, kas bezbēdīgu dzīvi apvienoja ar iespēju savas alkatības apmierināšanai izmangot kapeiciņas no lieliem ļaužu pūļiem. Viņas visčaklāk un viszemāk klanījās ubagdāvanu padevējiem.

Un jau pašā šīs sabiedrības “dibenā” atradās īstenie ubagi, kas bija sabraukuši no bada pārņemtajiem apgabaliem vai republikām. Atcerieties 1947.–1949. gada sausumu un neražu Dienvidkrievijā, Ukrainā, Moldāvijā. Ubagu brālība, apsaukājot par čigāniem, dzina nokvēpušos, izģindušos prom no iesildītajām izdevīgajām sieciņu ievākšanas vietām – tirgiem, veikaliem, stacijām –, un tiem ar saviem maisiem atlika vienīgi klīst pa ielām, pagalmiem, dzīvokļiem, priecājoties par visu, ko nu kāds atmetīs.

Mūsu mūķeņveidīgās apstāvētājas melnās un tumši brūnās “baznīcas krāsas” drēbēs piederēja pie visaugstākās ubagotāju šķiras: viņas savu amatu piekopa pie pašām baznīcas durvīm, uz lieveņa. Amats bija radies aiz nepieciešamības: dievnamu bija gauži maz, un to kalpotāji nejaudāja izvadīt visus mūža miegā aizmigušos pilsētniekus.

Daudziem arī bija bailes tuviniekus glabāt ar baznīcas palīdzību, jo viņi paši bija partijā vai komjaunatnē, strādāja par ierēdņiem iestādēs, kurās šādu rīcību varēja iztulkot aplam un apsūdzēt māņticībā. Taču viņi vēlējās kā cilvēki izpildīt pēdējo pienākumu tuvinieku priekšā atbilstoši Krievijā izsenis vispārpieņemtajām pareizticīgo paražām, kas tolaik jau bija pamatīgi piemirstas. Neviens nezināja, kas un kā jādara ar nelaiķi. Daudzi paniski skraidīja apkārt, meklējot zinātājus, lūdzoties, lai palīdz grūtā brīdī. Apķērīgā ubagtante Mijēja, savā ilgajā dienestā uz Jūras Nikolas lieveņa apguvusi galvenos pareizticīgo rituālus, pierunāja veco ubadzeni Caru Ivannu, kura glīši basēja un zināja no galvas Psalmus un daudzas lūgšanas, likt spēkus kopā un nodibināt arteli, kas pret atlīdzību palīdzēs bēdulīšiem izvadīt viņsaulē aizgājušos tuviniekus pēdējā gaitā atbilstoši visiem pareizticīgo bēru rituāla likumiem. Tā divas pieredzējušas ubadzes no Nikolas lieveņa, pasaukušas jaunu skuķi palīgos, Kolomnā nodibināja neredzētu “bēru palīdzības” arteli.

Laika gaitā, baznīcā samācījies dažnedažādus bēru rita smalkumus, artelis izpelnījās patikšanu pie spēkoņtautas ne tikai Kolomnas, Kazaņas un Pokrova salā, bet arī Ņevas otrā krastā, Vasilija salā, kur vispār nebija darbojošos baznīcu – tikai tā viena, kas atradās kapos. Savu darāmo viņas, jāatzīst, padarīja godīgi, dažu reizi pat mākslinieciski, tas ir, ar atdevi jeb, kā saka, “no sirds”. It īpaši “diakoniete” – Cars Ivanna.

Mijēja bija arteļa atamane, visu darbiņu salasītāja un dispečere. Lai rūpals nepajuktu, padotās biedrinieces viņai bija jātur grožos, viscītīgāk piestrādājot, lai alkoholiķi diakonieti atturētu no “reibuma dziras” pārmērīgas lietošanas. Uz viņas kamiešiem gūla arī rituāla ārējā daļa, nelaiķa sagatavošana izvadīšanai – apmazgāšana, apģērbšana, pieres izrotāšana ar vainadziņu, apslacīšana ar svēto ūdeni, zārka un svečturu pareiza novietošana un tamlīdzīgi –, kā arī, ja bija pasūtīts, bēru mielasta sariktēšana.

Par rituāla lūgšanu aspektu atbildēja Cars Ivanna, pārējās viņai palīdzēja. Viņa pie aizgājēja zārka noturēja garo nakts aizlūgšanu, tā saucamo panihidu, kurā, neizlaižot ne rindiņas, uzstājās priestera lomā.

Trešā biedriniece, Mavka, no “paneļa” norakstīta švircīte, kurai uz sejas bija izpletusies dzimumzīme un kura tās dēļ bija palikusi bez čungura, pie Mijējas strādāja par ziņnesi, rekvizitori un sagādnieci. Cars Ivanna viņu saukāja vienkārši par “skrietaļu”. Vasarā Mavka savu dzimumzīmi piesedza ar kaut kur sadabūtas pirmsrevolūcijas laiku salmenīcas plato malu, ziemā slēpās vīriešu ausainē un lakatā. Mijēja sargāja meiču no nešpetno ubadžu uzbrukumiem – tās Mavku tramdīja aiz nenovīdības, kā pašu neaizsargātāko. Savus pienākumus Mavka pildīja centīgi, dažus pat tā, ka artelim sanāca izdevīgāk. Sveces, piemēram, viņa nepirka petrolejas bodē, bet kārbām vien sagādāja tieši no noliktavas, izmantojot tās pārziņa invalīda simpātijas. No cita kara invalīda – ielas fotogrāfa Vaņonkuļa Kruķa, kurš dzīvoja Vasilija salā, – viņa apstāvībām par mazu naudu sadabūja ikoniņas, kas bija izgatavotas ar fotopaņēmienu un izkrāsotas ar Lieldienu krāsām. Jebko dzert, pat baznīcas kagoru, Mavkai bija aizliegts. Ja kāds sērīgākos dzīves mirkļos viņu pavedināja ar vīnu, Mavkai nāca virsū histērijas: viņa kliedza visādu zvēru balsīs un dauzīja galvu pret grīdu. Tikai Mijēja spēja tikt ar viņu galā.

“Priesterniece” jeb “diakoniete” Cars Ivanna, kaut ērmību viņai bija bez sava gala, Kolomnā bija ievērojama un svarīga figūra. Ar baznīcu un lūgšanām saistītos jautājumos viņa visai tumsonīgajai apkaimei dāļāja padomus. Bārene, no Dievmātes Plīvura baznīcā uz kāpnēm izliktajiem bērniem (izlikta bijusi cara vārdadienā), uzaugusi Goricos, sieviešu klosterī, taču par mūķeni nekļuva un aizgāja peļņā uz Pēterburgu auklēt bērnus. Apmetās viņa Pokrova laukuma pagalmos savas mīļās Dievmātes Plīvura baznīcas tuvumā. Pēc revolūcijas strādāja par pavāra palīdzi bērnu ēdnīcā, kas bija ierīkota bijušajā nabagmājā joprojām tajā pašā Kolomnas salas laukumā. 30. gadu vidū Plīvura baznīca tika uzspridzināta, un Cars Ivanna kopā ar visiem pārējiem baznīcēniem pārvācās tuvāk Nikolaja laukumam, tas ir, Jūras Nikolas paspārnē. Zaudējusi dzimto dievnamu, viņa sāka iedzert, tiesa gan, dzēra tikai baznīcas vīnu, taču bez tā jau vairs nespēja dzīvot. Grūtās dzīves nasta pagremdināja viņu līdz ubagošanai, un Cars Ivanna sāka izdaiļot Svētā Nikolaja katedrāles kāpnes. Vai viņai bija ģimene, to neviens nezināja. Pati viņa par to izteicās gaužām miglaini:

– Pēc cariem Sātans Krievijai uzlaida visādas revolūcijas, karus un badus. Nelaimes mūs ir sagriezušas tādā virpulī, ka joprojām dzīvojam kūleņu kūleņiem. Bet mūsu vīrišķi izklīduši pa zemju zemēm, no lieluma ne miņas nav palicis, bojā nogājuši, ar vārdu sakot.

Runāja viņa gandrīz basā – tādu balsi varētu apskaust jebkurš diakons. Psalmus viņa dziedāja tik izjusti, ka pati ieslīga transā un aizgājēja apstāvētājus noveda līdz žēlām asarām un histērijai, un par to nereti dabūja vēl vienu kagora pudeli piedevām. Taču pēc krietnas vīna devas viņa savā galvā “aizcarojās”. Ko tas nozīmēja, viņa lāgā nespēja paskaidrot pat milicijā.

– Carošana sākas, beidzot esu sagaidījusi, ui, ku labi! Viss riņķī vienā sātā un zeltā, un viss riņķī dūc un dzied, kā baznīcā bija pa svētkiem manās bērnu dienās.

Tādas “carošanas” dēļ tad viņu laikam arī sauca par Caru Ivannu.

– Car Ivanna, kas tad nu, atkal aizcarojusies, ko?

– Ui, aizcarojusies, Mijēja, aizcarojusies. Tak pasniedza no labas sirds, aplam apmierināti par manu dziedāšanu, kā te necarosi?

Katru nākamo kagora pudeli viņa uzrunāja kā sirdsdraudzeni, himniski atzīstoties mīlestībā:

– Spēciņa nav bez tevis dzīvot, tu mans prieciņ... saldinātājiņ...

Un atkal krita carošanā, atminēdamās gaišo pirmsrevolūcijas jaunību:

– Pa Ņevas prospektu tak caru ar carieni un vēl ar visām carienītēm un mazo cariņu lepnās zelta karietēs vadāja – tautai rādīja. Un cik tautas riņķī bija, melnie tūkstoši, un visi glauni sapucēti. Glauniķi gaišās cepurēs ar puķēm un sirdspriecā. Nami ar krāsainu drānu saposti kā līgavas stāvēja, no balkoniem dārgum dārgi tepiķi karājās. Uz laternu stabiem Ņevas prospektā samālēti ērgļi lidoja un Gošas Uzvarētāji savus pūķus ar šķēpiem bakstīja. Un pilsētas galvenais rīkotājs, runčūsis cars Pēteris, no torņa apmierināts uz visiem raudzījās, bet es pati ar kungu bērniem uz balkona stāvēju un visu šito kino redzēju.

– Cars Ivanna, tu atkal uz to pasauli, uz cara pasauli, esi aizgājusi?

– Aizgājusi, māmuliņ, aizgājusi, tur gan ir labāk nekā šitajā mūslaiku pazušanā.

Mijējas galvenais uzdevums bija nepieļaut, lai “diakoniete” darba laikā saļurbātos par daudz baznīcas vīna.

– Bīsties Dieva, Car Ivanna, pirms tādām lietām nedrīkst piežmurgāties. Nav jau tik grēks vien, nedrīkst cilvēku bēdas kājām mīdīt. Es par to noraušos pa ķumpeli, un taisnība vien būs.

– Bet ko tad mums maksā, Mijēja, nieka kapiķi par visu nodziedātu nakti, – Cars Ivanna taisnojās.

– Un tu laikam gribi, lai tev uzreiz taukšķi dotu, sīkstpiņķe žūpulīgā?

– Tak beidz ķērkāt, beidz ķērkāt, priekšniec, cik tad var. Nebaidies, nenogrēkošos, cik pati iedosi, par to arī paldies pateikšu.

Vadoņa nāves dienā Mijējai nācās “diakonieti” ieslēgt savā pagrabā, jo Cars Ivanna kunga prātā pie Krjukova kanāla visiem ceļā sastaptiem ļautiņiem ducināja, ka esot to lopnieku apstāvējusi pa pirmo zorti un viņa dvēsele dzīrojot debesīs eņģeļu un eņģeļieņu valstībā.

– Sapogā savu bļaunamo, Car Ivanna, tiešām nemani, ka šitā tava apstāvēšana ož pēc Sibīrijas? Tu tak esi viena simtasu stulbene!

– Kāpēc sim tasu?

– Tāpēc, ka no simtu stulbenēm visstulbākā!...

– Ui, Mijēja, ui, tu rājies, bet es tak labu gribēdama. Jā, sērgaža esu, ar alkoholisma kaiti maitāta, dumība mana jau vairs neko nesajēdz, – viņai par atbildi ducināja allaž piekrītošā Cars Ivanna.

Par Mijēju Nikolas lieveņa ubadzes ko tik nestāstīja. Dažas melsa, ka viņa esot no mūķenēm. No 20. gados iztrenkāta sieviešu klostera esot nokļuvusi leišu zaņķos. Trīsdesmitajos sēdējusi pēc sadzīves konflikta, kara laikā dragājusi lazaretēs par sanitāri. Citas klāstīja, ka viņa esot no Ļigovkas blatnijiem un par zagļu likumu pārkāpšanu patriekta no hevras. Kara laikā esot spekulējusi un ar sētniekiem aptīrījusi distrofiķu dzīvokļus. Pēc tam sākusi mētāt no sevis ubadzi, lai visi gali ūdenī, lai gan patiesībā esot gatavā bagātniece. Trešās viņu vienkārši apsaukāja par avantūristi, kas nez no kurienes izlīdusi un spējīga uz visādiem fokusiem. Taču visas kā viena no viņas baidījās.

Par savas “brigādes” strādnieču aizskaršanu viņa pāridarītājus varēja tā nosvētīt, ka vārnas pārbīlī pacēlās gaisā no Nikolas dārza zariem. Lamāšanās skola viņai bija teicama. Kā viņu īstenībā sauc, neviens nezināja. Māsas ubadzes aiz nenovīdības ļauni tīksminājās, aizmuguriski saukājot arteļa peļņu par “nelaiķu nodokli” un viņu kā pašmāju apstāvētāju priekšnieci – par Mijēju, tas ir, par nodokļu ievācēju. Neba nejauši Cars Ivanna šīs mēlneses gānīja par “vertikāli rejošām kucēm”. Šīs pat bija uzkūdījušas vienu ubadžu pulkā retu vīrieškārtas burlaku iztaisīties par izsitēju un izspiest no arteļa sieciņus visu Jūras Nikolas lieveņa diedelnieču labad. Nolīgto ambāli – tramvaja invalīdu, kurš tēloja cildenu kara invalīdu, – Mijējai nācās nolidināt lejā pa kāpnēm, sunījot ar vārdiem:

– Skredna, mīzeļķiska, nokantorēt sadomājis, kuģi jau nopircis, lidmašīnai nepietiek! Brauc žļurbā, rokdarbniek, figu no mums nodīrāsi!...

Bet galvenajai kūdītājai, bakurētainai šmīzei ar sarkanām acīm, viņa satricināja smadzeņu šķidrumu.

Lai gan “mūķenīšu” priekšniecei bija daudz jo daudz interesantu, pat jēdzīgu īpašību, viņai bija arī savas vājības un kaislības. Viena no vājībām, kura tajos laikos bija dabiska, bija tā, ka viņa smēķēja. Toreiz smēķēja visi, kas bija pārdzīvojuši blokādi. Kūpināja viņa kazaskājas ar lētu tabaku, ko pirka Siena tirgū pie kaut kāda Ņikitiča. Šo kazaskāju dūmi atbaidīja ne tikai cilvēkus, bet arī suņus. Otra ubadžu pahanietes vājība bija patikšana uz kabatas pulksteņiem, kuru viņai bija lērums, tiesa, stipri draņķīgas kvalitātes, toties viņa tos nēsāja brunčos īpaši iešūtā kabatiņā, kā nākas. Savu pulksteni viņa pa zagļu modei dēvēja par “suni”.

Pēdējā vājība bija visapgrēcīgākā. Četras vai piecas reizes gadā Mijēja uz nedēļu divām pačibēja no Kolomnas, un ilgu laiku neviens nezināja, kur viņa pazūd. Šādās reizēs Cars Ivanna un Mavka apstāvēšanas noturēja bez viņas, taču juceklīgāk un ne tik kvalitatīvi kā ar viņu. Savā salā viņa allaž no jauna uzradās ar kaut kādām jaunām štātēm – vilnas lakatu, jaku, blūzi. Pēc kāda laika Petrogradas puses ubagus sasniedza baumas, ka Kolomnas Mijējai esot mīlas sakars ar Botāniskā piekalpiņu – starp citu, hermafrodītu. Visas Kolomnas žuļicenes un skrietaļas žēloja Mijējas izredzēto. Ieraudzījušas viņai mugurā kārtējo jauno apģērba gabalu, runāja savā starpā:

– Paskat tik, kā viņa ar savu mīlestību to nabagu aptīrījusi.

Citas diedelnieces strīdējās pretī: Mijēja nevarot mīlēt hermafrodītu, hermafrodīti dzīvo tikai cits ar citu. Pavei, vienā Pisareva ielas pagalmā dzīvo tāds viņu pāris, no sētas pašpuikām dabūjuši iesauku Ragainā Papinde un Ūsainā Maminde. Tikai, kurš no abiem ir viņš un kurš – viņa, nav zināms. Pat turienes tatāru sētnieks netiekot gudrs.

Vairākus gadus Mijēja šmauca prom no Kolomnas uz Petrogradas salām – un kādu gadu trešajā reizē pazuda pavisam, tas ir, neatgriezās savā Meistarielas pagrabā ne otrajā, ne arī piektajā nedēļā. Kolomnas nepieskaramo publikā ap šo notikumu sākās lielas kaislības un mēles trīšana.

– Mīlestības grēkā izkūpēja mūsu dzinējiņa. Tagad mēs ar tevi, Mavka, esam palikušas apaļas bārenes, cauri ir ar mūsu artelīti, – Cars Ivanna aizsmakušā balsī noteica savai skrietaļai un, aizcarojusies līdz baltām pelītēm, nokļuva slimnīcā, kur sāka apstāvēt visus gulētājus pēc kārtas.

Mavkai no bēdām un pārdzīvojumiem turpat Nikolas dārzā pie baznīcas visu acu priekšā sākās “trakās kaites” lēkme, viņa pēkšņi sāka rēkt, kliegt, kauca un sauca dažādu putnu un zvēru balsīs. Nācās saukt pašu katedrāles batjušku dzīt laukā nelabo.

Runājot Cara Ivannas vārdiem, daudzas nekrietnas “abesīņu riebekles” bija priecīgas par Mijējas rūpala izjukšanu. Taču visas mocīja ziņkāre: kas gan ar viņu tai Botāniskajā dārzā bija noticis? Baznīcas lieveņa iemītnieces kārtējā sieciņu savākšanas reizē, uzņēmušas uz krūts krietnu “ugunīgās dziras” daudzumu, nolēma raidīt uz Aptiekāra salu, uz hermafrodītu dārzu, izlūces ar uzdevumu no turienes ļautiņiem izdabūt ziņas par viņu biedrinieci Kolomnas Mijēju.

Pārradušās no Petrogradas puses salām, izlūces neko citu kā baumas neatnesa. Viens esot stāstījis – tiesa gan, tas esot bijis pats galvenais Botāniskā sargs –, ka tas viņu hermafrodīts, saukts par Galvaniķi, esot bijis naturāls pliskavietis un, nokalpojis dārzā līdz pensijai, pirms nedēļām trim devies atpakaļ uz savu Pliskavas dzimteni. Kas braucis līdzi, to nevarot zināt. Ja tiešām kādu pasaucis, paldies dieviņam – vecuma galā būs priecīgāk. Kam par Galvaniķi saukāts? Tak pats vainīgs, visiem stāstījis, kā netīšām norijis balta metāla karoti, bet laukā, atpakaļ no sevis, dabūjis karoti no dzeltena metāla. Iesaukts bija pareizi, pie mums Aptiekāra prospektā kopš cara laikiem atrodas Elektrotehniskais institūts, visi gana skoloti.

Kaimiņi pretējā namā, prospekta otrā pusē, bija ieteikuši meklēt Mijējas mirstīgās atliekas Botāniskā dārza krūmos, kur greizsirdīgais hermafrodīts varbūt viņu nožņaudzis, negribēdams laist prom uz Kolomnu. Un pēc tam aizbēdzis no mūsu salām pie saviem Pliskavas bandītiem.

Cars Ivanna, iznākusi no slimnīcas un dabūjusi pensiju, izvadīšanas rūpalam meta mieru. Viņa bija ieraugāma vai nu aģitācijas punktā Iespiedēju savienības ielā, kur sēdēja pie dižā 20. gadsimta izgudrojuma, KVN televizora, uz sava troņa krēsla pirmajā rindā mazliet pa kreisi, pie paša palielināmā stikla, vai svētdienās un visu baznīcas svētku dienās uz Tā Kunga Parādīšanās un Svētā Nikolaja Jūras katedrāles lieveņa.

Ja izdzirdēsiet ubadzi nodzertā basā uzrunājam baznīcēnus ar vārdiem: “Ak, tēvi, esiet žēlīgi, padodiet svētu dāvaniņu, svētījiet ar kapeiciņu,” – tā būs viņa, Cars Ivanna.

Mavka nokļuva vai nu psihiatriskajā slimnīcā, vai “kroņa mājā” par klaiņošanu un troksni, ko laida no sevis laukā.

Bet Botāniskajā dārzā, kurš atrodas Petrogradas puses Aptiekāra salā, pa krūmiem joprojām meklē Kolomnas Mijēju, taču tur viņas nav.

Eduarda Kočergina ilustrācijas