Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Proza

Eduards Kočergins

Goša Kājas Ritenī. Salu teika

Tai uzvarošajā, maršējošajā laikā neviens šos cilvēciņus nelikās manām un par viņiem nedomāja, ja nu vienīgi Dievs tas Kungs un pogainie, bet tas arī ir saprotams: viņi, grēkapagales, vienmēr bija tie vainīgie. Taču tam visam par spīti šie ļautiņi dzīvoja savu nesadomāto dzīvi, pa savējam barojās, lamājās, mīlējās, izklaidējās un uz jautājumu “Kā dzīvojat?” atbildēja: “Pagaidām,” – vai atjokoja: “Tā arī dzīvojam – vistiņu nopirksim, gailīti nozagsim.”

Viņi mitinājās divu Pītera salu – Vasilija un Golodajas jeb, oficiāli, Dekabristu salas – nomalēs. Tajā slepeni bija apglabāti ar nāvi sodītie aristokrātiskie revolucionāri, un nedaudz vēlāk tiem pievienoja Smoļenkas laukumā pakārto cara slepkavu Karakozovu.

Golodajas salu, kā to dēvēja tautā, saskaņā ar vienu no pilsētas leģendām ķeizariene Katrīna II bija uzdāvinājusi angļu tirgonim un ārstam par dāsnumu veikala un ārstēšanas lietās. Šā tirgoņārsta uzvārds esot bijis Holidejs, bet krievu-čuhniešu plukatas to laika gaitā pārtaisījuši par Golodaju atbilstoši savam ikdienas stāvoklim. Iesauka vietējo iedzīvotāju prātā nostiprinājās un līdz 30. gadiem pat skaitījās oficiālais nosaukums.

Lielo un mazo salu atdala Smoļenkas upīte, kuras krastos abās pusēs atrodas trīs senas Pītera kapsētas: Vasilija salas pusē – Smoļenkas pareizticīgo kapi, pretī, Golodajas pusē – divas citas, armēņu un luterāņu. Upe šajā vietā met nelielu loku, un tieši šajā līkumā stāv Smoļenkas tilts, kas savieno divas salas un trīs kapsētas.

Vasilija salas 17. līnija, šķērsojot Kamas ielu, pār šo tiltu aizved pie vācu luterāņu kapiem, bet pati Kamas iela, faktiski būdama Smoļenkas upmalas turpinājums, beidzas pie Smoļenkas kapiem. Droši vien tāpēc salinieki padomju laikos zobojās, ka visi Vasilija salas ceļi ved uz 17. līniju. Jā, vēl viena interesanta detaļa: ielu nosaukumi šajā apkaimē palikuši tādi paši kā pirmsrevolūcijas laikos. Padomju vara nezin kāpēc nevienu šķērsielu šeit nav pārdēvējusi. Vietas, kā runā tauta pilsētā, nomaļas, nošņurkušas un bīstamas, tad nu paši saprotat, kurš tādās apmetas uz dzīvi – spekulanti, prostitūtas, zagļi, pļēguri, pilsētas un kapu ubagi un citi mūsu civilizācijas atbiras. Slavenība šajā teritorijā tajos tālajos laikos bija “pie dzīves piekomandētais cilvēces grēks”, kā viņš dēvējās pats, bet, cilvēku valodā runājot, hronists Goša jeb, kā viņu godāja salu pašpuikas, Goša Kājas Ritenī.

Slavu viņš bija izpelnījies ne jau ar kādiem īpašiem sasniegumiem, bet drīzāk ar ķēmīgu, nejēdzīgu kroplību, kuru pat aprakstīt grūti. Pat visapķērīgākais kroplību gleznotājs kaut ko tādu nespētu izdomāt, tas vienkārši nevar ienākt prātā. Ja viņu uzzīmētu uz papīra, prokurors nenoticētu, ka tāda ķēmeklība uz zemes pastāv.

Gošas kroplības galvenā īpatnība bija visu viņa sastāvdaļu nesamērīgums. Viņa labais plecs bija divreiz platāks nekā kreisais, un lielā, pinkainā galva tāpēc bija nobīdīta no rumpja ass. Kakla faktiski nebija, krūškurvis, izgriezts pa labi kopā ar nobīdīto galvu, radīja iespaidu, ka viņš ir kuprītis, tikai sānisks. Pieauguša cilvēka rumpis turējās uz mazītiņām, tieviņām, ritenim līdzīgām bērna kājelēm, kam galos bija milzīgas pēdas. Viņa galvu, ko klāja nevienmērīgs matu ērkulis galīgi ne tajās vietās, kur matiem pienākas būt, un kas visu laiku nez kāpēc bija pagriezta pa labi, uz platā pleca pusi, rotāja iz asimetriskajiem vaigu kauliem bravūrīgi izsliets Buratīno deguns, bet dziļajos dažāda lieluma acu dobuļos karājās mazas, apaļas ačteles. Visu šo skatu ierāmēja nežēlīgi atļukušas ausis, bet mazo, gandrīz vertikālo mutīti kāds bija aizstūmis pa kreisi. Tam visam vēl klāt dažāda lieluma rokas, īsa kreisā un spalvaina labā, kas beidzās ar mazītiņām plaukstiņām un bērna pirksteļiem. Un, lai viņa aprakstu rezumētu: dēvējoties par “cilvēces grēku”, Gošam laikam gan bija taisnība. Tikai dabas nešpetnā fantāzija spēja to visu salikt kopā un izmest pasaulē pie cilvēkiem.

Gan ziemu, gan vasaru Goša staigāja pelēkbrūnā kokvilnas svīterī un vestē, kas bija sadiegta no vecu aitādu gabaliem. Bikšupriekša vilkās pa zemi, un staras kleino kāju dēļ bija krunkainas kā ermoņikas. Ziemā tam visam pa virsu viņš vilka uz pusi noīsinātu plikādas kažoku, kādos agrāk staigāja sētnieki, uzāva pamatīgi apšķērētus velteņus un, uzstīvējis galvā smailu kirgīza ausaini, pārvērtās par vietējo putnubiedēkli.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Oktobris 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela