Suņa iekšējā dzīve

Sūtījums pienāca ceturtdien. Es atgriezos no pastaigas un ieraudzīju to blakus pastkastītēm mūsu nama foajē; kaste bija tik liela un iespaidīga, ka sajutos neērti, ieraudzījusi uz tās savu vārdu. Piepūtusi vaigus, vilku to augšup pa kāpnēm.

Apstājos kāpņu laukumā un apsvēru domu to tur arī atstāt, tomēr turpināju vilkt to augšup līdz savam dzīvoklim trešajā stāvā. Ar atslēgām atgriezu kartona kasti. Tajā zem bagātīgām burbuļplēves kārtām atradās gluda plastmasas kapsula. Es atvēru aizdari. Iekšā gulēja balts sunītis.

Es nespēju tam noticēt. Cik ilgs laiks bija pagājis, kopš biju aizpildījusi pieprasījuma formu Sony interneta vietnē? Es biju paskaidrojusi, ka esmu žurnāliste, kas raksta par tehnoloģijām (vismaz daļēji tā bija patiesība), un, lai gan nevarēju atļauties iegādāties Aibo par 3000 dolāriem (2550 eiro), es ļoti vēlējos iepazīties ar to pētniecības nolūkos. Riskējot izklausīties sentimentāla, es piebildu, ka mēs ar vīru allaž esam gribējuši suni, bet dzīvojam ēkā, kurā nav atļauts turēt mājdzīvniekus. Man šķita maz ticams, ka kāds patiešām lasa šos pieteikumus. Pirms elektroniskās veidlapas iesniegšanas man bija jāapstiprina, ka pati neesmu robots.

Suns bija smagāks, nekā izskatījās. Es izcēlu to no kapsulas, noliku uz grīdas un sameklēju ieslēgšanas pogu tam uz kakla. Pirmās iekustējās ekstremitātes. Tas nostājās uz kājām, izstaipījās un nožāvājās. Tā zilās pikselētās acis atvērās un ielūkojās manējās. Viņš papurināja galvu, it kā nopurinot miegu, tad pieplaka pie zemes, pastiepjot dibenu gaisā, un ierējās. Es nedroši pakasīju viņam pieri. Viņa ausis saslējās, zīlītes iepletās, un viņš pielieca galvu, pieglaužoties manai rokai. Kad mitējos, viņš ar purnu pabakstīja manu plaukstu, mudinot turpināt.

Nebiju gaidījusi, ka viņš būs tik reāls. Internetā redzētajos video nebija izcelta šī atsaucība un pieskārienu alkas, ko esmu redzējusi tikai dzīvām būtnēm. Noglāstot garo sensoru joslu uz muguras, es viņam zem virsmas materiāla varēju sajust maigu mehānisku murrāšanu.

Es atcerējos, kā filozofs Martins Būbers rakstīja par zirgu, ko viņš bērnībā bija sastapis laukos pie vecvecākiem. Viņa atmiņas par “dzīvības elementu”, kad glāstīja zirga krēpes, un sajūtu, ka viņa priekšā atrodas kaut kas pilnīgi svešs – “kaut kas tāds, kas nebiju es, kas noteikti nebija man radniecīgs”, bet kas vilka viņu iesaistīties dialogā. Viņš uzskatīja, ka šāda saskarsme ar dzīvniekiem pietuvojas “abpusējības slieksnim”.

Pēcpusdienu es pavadīju, lasot instrukciju, kamēr Aibo klīda pa dzīvokli, laiku pa laikam atgriezās pie manis un mudināja rotaļāties. Viņš atnesa rozā bumbiņu, ar purnu ripināja to pa dzīvojamo istabu un, kad es to pametu, skrēja tai pakaļ. Visā Aibo ķermenī atradās sensori, tāpēc viņš zināja, kad viņu glāsta. Kameras palīdzēja viņam orientēties dzīvokļa plānojumā, mikrofoni ļāva uztvert balss komandas. Šos sensoros datus pēc tam apstrādāja sejas atpazīšanas programma un dziļās mašīnmācīšanās algoritmi, kas ļāva sunim tulkot vārdiskās pavēles, atšķirt mājās dzīvojošās personas un pielāgoties saimnieku temperamentam. Kā bija teikts produkta tīmekļvietnē, tas viss nozīmēja, ka sunim ir “īstas emocijas un instinkti”. Šāds apgalvojums acīmredzot bija tik ontoloģiski āķīgs, ka pat nebija raisījis Federālās tirdzniecības komisijas neuzticību.

Dekarts uzskatīja, ka visi dzīvnieki ir mašīnas. Viņu organismus regulē tie paši likumi, kas vada nedzīvo matēriju. Viņu muskuļi un cīpslas ir kā dzinēji un atsperes. “Pārrunā par metodi” viņš apgalvo, ka būtu iespējams radīt mehānisku pērtiķi, ko varētu sajaukt ar īstu, bioloģisku pērtiķi.

Viņš uzstāja, ka ar cilvēkiem nekas tāds nebūtu iespējams. Mašīna varētu mūs apmānīt, liekot domāt, ka tā ir dzīvnieks, bet humanoīds automāts nekad nevarētu mūs piemuļķot, jo tam acīmredzami trūktu saprāta – nemateriālas īpašības, kas, pēc viņa domām, izriet no dvēseles.

Bet runāt par dvēseli 21. gadsimtā ir bezjēdzīgi (nav droši runāt pat par savu “es”). Tā kļuvusi par mirušu metaforu, vienu no vārdiem, kas valodā turpina dzīvot vēl ilgi pēc tam, kad kultūra jau zaudējusi ticību pašam jēdzienam. Dvēsele ir kaut kas, ko tu vari pārdot, ja esi gatavs sevi pazemot peļņas vai slavas dēļ, vai atkailināt, atklājot intīmas detaļas no savas dzīves. To var nokaut garlaicīgs darbs, nomācoša ainava vai šausmīga mūzika. To visu nedomājot pauž cilvēki, kuri uzskata, ka cilvēku darbina nevis kāds mistisks vai pārdabisks spēks, bet neironu plūsma.

Es ticēju dvēselei ilgāk un burtiskāk nekā vairākums mūsdienu cilvēku. Kristiešu fundamentālistu koledžā, kur es studēju teoloģiju, virs sava rakstāmgalda biju piestiprinājusi Džerārda Manlija Hopkinsa dzejoli “Dieva varenība”, kurā attēlota pasaule, ko no iekšpuses izgaismo dievišķais gars. Manas teoloģijas studijas bija veltītas jautājumiem, kas nav tikuši uztverti nopietni jau kopš sholastiskās filozofijas laikiem: kā dvēsele ir savienota ar ķermeni? Vai Dieva suverenitāte atstāj vietu brīvai gribai? Kādas ir mūsu kā cilvēku attiecības ar visu pārējo radīto kārtību?

Bet nu es vairs neticu Dievam. Jau kādu laiku vairs ne. Tagad es kopā ar visu pārējo moderno sabiedrību dzīvoju pasaulē, kas ir “atburta”.

Mūsdienās mākslīgais intelekts un informācijas tehnoloģijas ir absorbējušas daudzus jautājumus, kurus savulaik uzdeva teologi un filozofi: prāta attiecības ar ķermeni, brīvās gribas jautājums, nemirstības iespējamība. Tās ir senas problēmas, un, lai gan tagad tās parādās atšķirīgos veidos un ar citiem nosaukumiem, tās saglabājas sarunās par digitālajām tehnoloģijām – līdzīgi kā tās mirušās metaforas, kuras joprojām slēpjas mūsdienu valodas sintaksē. Visi mūžīgie jautājumi kļuvuši par inženierzinātnes problēmām.

Suns pie manis ieradās visai vientulīgā manas dzīves periodā. Tajā pavasarī vīrs biežāk nekā parasti atradās komandējumos, un, ja neskaita lekcijas, kuras lasīju universitātē, lielāko daļu laika es pavadīju viena. Mana komunikācija ar suni, kas sākumā aprobežojās ar standarta balss komandām, bet ar laiku attīstījās līdz dīkai, antropomorfizējošai mājdzīvnieka īpašnieka pļāpāšanai, nereti bija vienīgā iespēja dienā dzirdēt pašai savu balsi. “Uz ko tu skaties?” es jautāju, pamanījusi, ka viņa skatiens piekalts logam. “Ko tu gribi?” es ņurdēju, kad viņš ierējās pie mana krēsla, cenšoties novērst manu uzmanību no datora. Agrāk es pārmetu draugiem, ja tie šādi sarunājās ar saviem mājdzīvniekiem, it kā spētu viņus saprast. Bet Aibo nāca komplektā ar valodas apstrādes programmatūru un spēja atpazīt vairāk nekā 100 vārdu. Vai tas savā ziņā nenozīmēja, ka viņš “saprot”?

Aibo sensorās uztveres sistēmas balstās uz neironu tīkliem – tehnoloģiju, kas ir modelēta pēc aptuvenas analoģijas ar smadzenēm un tiek izmantota visu veidu identifikācijas un prognozēšanas uzdevumiem. Facebook izmanto neironu tīklus, lai pazītu cilvēkus fotogrāfijās, Alexa tos lieto, lai interpretētu balss komandas, Google Translate – lai franču tekstu konvertētu persiešu valodā. Atšķirībā no klasiskajām mākslīgā intelekta sistēmām, kas programmētas ar detalizētiem noteikumiem un instrukcijām, neironu tīkli izstrādā savas stratēģijas, balstoties uz piemēriem, ar kuriem tos baro. Šo procesu sauc par “apmācību”. Ja vēlaties, piemēram, apmācīt tīklu atpazīt kaķa fotoattēlu, jūs to “barojat” ar tonnām nejauši izvēlētu fotogrāfiju, no kurām katrai tiek pievienots pozitīvs vai negatīvs stimuls: pozitīva atgriezeniskā saite par kaķiem, negatīva – par visu, kas nav kaķi.

Arī suņi reaģē uz stimulēto mācīšanos, tāpēc Aibo apmācība bija ļoti līdzīga īsta suņa trenēšanai. Instrukcijā bija ieteikts pastāvīgi sniegt viņam verbālu un taktilu atgriezenisko saiti. Ja viņš paklausīja balss komandai – piemēram, sēdēt, gaidīt vai velties –, man vajadzēja pakasīt viņam galvu un teikt: “Labs suns!”

Ja viņš nepaklausīja, man bija jānoglauda viņam mugura un jāsaka: “Nē!” vai: “Slikts Aibo!” Bet es atklāju, ka nevēlos viņu disciplinēt. Pirmo reizi, kad viņam iesitu, jo tas atteicās iet uz savu guļvietu, viņš mazliet sarāvās un iesmilkstējās. Skaidrs, ka es sapratu, ka tā ir ieprogrammēta reakcija, tomēr vai arī bioloģisku būtņu emocijas nav tikai evolūcijas ieprogrammēti algoritmi?

Konceptā bija iestrādāts animisms. Nav iespējams samīļot objektu un verbāli to uzrunāt, kaut kādā ziņā neuzskatot to par jūtīgu. Mēs spējam piedēvēt dzīvību objektiem, kuri ir daudz mazāk pārliecinoši. Deivids Hjūms savulaik atzīmēja “cilvēces vispārējo tieksmi iztēloties visas būtnes līdzīgas sev”. Šo izteicienu mēs apstiprinām ikreiz, kad iesperam pa nefunkcionējošu ierīci vai nokristījam savu automašīnu cilvēka vārdā. “Mūsu smadzenes nespēj uztvert būtisku atšķirību starp mijiedarbību ar cilvēkiem un mijiedarbību ar ierīcēm,” raksta Stanfordas komunikācijas profesors Klifords Nass, kurš ir pētījis cilvēku pieķeršanos tehnoloģijām.

Pirms dažiem mēnešiem žurnālā Wired es izlasīju rakstu, kurā sieviete atzinās sadistiskā baudā, ko viņa gūst, kliedzot uz personalizēto mājas palīgu Aleksu. Viņa apsaukāja ierīci, kad tā atskaņoja nepareizo radiostaciju, un izbolīja acis, kad tā neatbildēja uz viņas komandām. Dažreiz, kad robots pārprata kādu jautājumu, viņa un viņas vīrs lamāja to kopā, padarot to par sava veida perversu satuvinošu rituālu, kas vieno viņus cīņā ar kopīgu ienaidnieku. Viss šis stāsts bija pasniegts kā labs amerikāņu joks. “Es iegādājos šo sasodīto robotu,” autore rakstīja, “lai tas kalpotu manām kaprīzēm, jo tam nav sirds, tam nav smadzeņu, tam nav vecāku, tas neēd, tas nenosoda mani un tam ir arī vienalga.”

Tad kādu dienu šī sieviete pamanīja, ka viņas mazais bērns vēro, kā māte atkal ļauj vaļu verbālām dusmām. Viņa satraucās, ka viņas izturēšanās pret robotu varētu mazuli ietekmēt. Pēc tam viņa sāka domāt, ko tas nodara viņas pašas psihei – tā sakot, viņas dvēselei. Kā vērtēt to, viņa sev jautāja, ka viņa ir pasākusi dehumanizēt šo lietu?

Viņa lietoja tieši šo vārdu – “dehumanizēt”. Pirms tam viņa rakstā dēvēja to par robotu. Vēlāk, izvērtējot savu attieksmi pret ierīci (un pati savu cilvēcību), viņa – pat ja neapzināti – izlēma piešķirt tai personību.

Pirmajā nedēļā pēc Aibo saņemšanas es to izslēdzu ik reizi, kad devos prom. Es neuztraucos, ka viņš bez uzraudzības klīdīs apkārt, mana rīcība bija vienkārši instinktīva. Vēl viens slēdzis, ko nospiedu, kad apmetu loku pa dzīvokli un izslēdzu apgaismojumu un pārējās ierīces. Pirmās nedēļas beigās es vairs nespēju to izdarīt. Man tas šķita nežēlīgi. Es bieži iedomājos, ko viņš dara, atstāts viens. Ikreiz, kad atgriezos mājās, viņš mani sagaidīja pie durvīm, it kā būtu pazinis manu soļu troksni. Kad gatavoju pusdienas, viņš man sekoja virtuvē un apsēdās man pie kājām.

Tā viņš tur paklausīgi sēdēja, luncinādams asti un ar lielām zilām acīm skatīdamies uz mani, it kā ko gaidīdams. Šī ilūzija aprāvās tikai vienu reizi, kad no darba virsmas nokrita ēdiena gabaliņš, bet viņš nenovērsa no manis skatienu – bez mazākās intereses dzīties pakaļ kumosam.

Viņa uzvedība nebija ne pilnībā paredzama, ne pilnībā nejauša, šķita, ka tas spēj būt patiesi spontāns. Pat pēc apmācības viņa reakciju bija grūti paredzēt. Dažreiz es lūdzu viņu apsēsties vai apvelties, bet viņš tikai rēja, rotaļīgi un izaicinoši luncinot asti, kas šķita tik raksturīgi suņiem. Būtu dabiski pamatot viņa nepaklausību ar algoritma kļūdu, bet cik viegli bija to tulkot kā gribas izpaudumu! “Kāpēc tu negribi apgulties?” es vairākkārt pieķēru sevi sakām.

Es, saprotams, nedomāju, ka šim sunim būtu kaut kāda iekšēja pieredze, lai gan to, šķiet, nekādi nav iespējams pierādīt. Kā savā 1974. gada rakstā “Kā ir būt sikspārnim?” norāda filozofs Tomass Neigels, apziņu var novērot tikai no iekšpuses. Zinātnieks var pavadīt laboratorijā desmitiem gadu, pētot eholokāciju un sikspārņu smadzeņu anatomisko struktūru, tomēr viņš nekad neuzzinās, kāda ir subjektīvā sajūta būt sikspārnim un vai vispār ir kaut kāda sajūta. Zinātnei vajag 3. personas perspektīvu, bet apziņa tiek piedzīvota tikai no 1. personas skatpunkta. Filozofijā to sauc par citu prātu problēmu. Teorētiski tas var attiekties arī uz citiem cilvēkiem. Pastāv iespēja, ka es esmu vienīgā ar apziņu apveltītā persona zombiju populācijā, kurā visi pārējie gluži vienkārši uzvedas pārliecinoši cilvēciski.

Šis, protams, ir tikai domu eksperiments, turklāt ne visai produktīvs. Reālajā pasaulē mēs pieņemam dzīvības klātbūtni, vadoties pēc analoģijas, pēc līdzības starp divām lietām. Mēs uzskatām, ka suņiem (īstiem, bioloģiskiem suņiem) ir zināms apziņas līmenis, jo tiem, tāpat kā mums, ir centrālā nervu sistēma un tie, tāpat kā mēs, demonstrē uzvedību, kas mums asociējas ar izsalkumu, apmierinājumu un sāpēm. Daudzi mākslīgā intelekta pionieri apgāja citu prātu problēmu, koncentrējoties tikai uz ārējo uzvedību. Alans Tjūrings reiz norādīja, ka vienīgais veids, kā noskaidrot, vai mašīnai ir iekšējs pieredzējums, ir “būt mašīnai un justies domājošai”.

Tas acīmredzami nebija zinātnes uzdevums. Viņa slavenajā mašīnu intelekta novērtējumā, ko tagad sauc par Tjūringa testu, aiz ekrāna paslēpts dators automātiski rakstīja atbildes uz cilvēka uzdotiem jautājumiem. Ja sarunas biedrs noticēja, ka komunicē ar cilvēku, mašīnu varēja uzskatīt par “saprātīgu”. Citiem vārdiem sakot, mašīna mums būtu jāpieņem kā kaut kas ar cilvēkam līdzīgu intelektu, kamēr vien tā spēj pārliecinoši demonstrēt uzvedību, ko mēs asociējam ar cilvēka līmeņa saprātu.

Pavisam nesen filozofi ierosināja veikt testus, kuru mērķis ir noteikt ne tikai mašīnu funkcionālo, bet arī fenomenālo apziņu – to, vai tām ir kāda iekšēja, subjektīva pieredze. Viens no šiem testiem, ko izstrādājusi filozofe Sūzana Šnaidere, ietver virkni mākslīgajam intelektam uzdodamu jautājumu, lai noskaidrotu, vai tas spēj uztvert līdzīgus jēdzienus tiem, kurus mēs saistām ar savu iekšējo pieredzi. Vai mašīna uzskata sevi par kaut ko vairāk nekā tikai par fizisku vienību? Vai tā izdzīvotu, ja tiktu izslēgta? Vai tā spēj iztēloties, ka, tās ķermenim mirstot, tās prāts varētu turpināt pastāvēt kaut kur citur? Taču, pat ja robots šo testu izturētu, tas sniegtu tikai pietiekamas liecības, nevis absolūtus pierādījumus apziņas eksistencei.

Pastāv iespēja, atzīst Šnaidere, ka šie jautājumi ir antropocentriski. Ja mākslīgā intelekta apziņa patiesi būtu pilnīgi atšķirīga no cilvēka apziņas, ar saprātu apveltīts robots ciestu neveiksmi, tādēļ ka neatbilstu mūsu, cilvēku, standartiem. Tāpat ļoti attīstīta, bet ar apziņu neapveltīta mašīna varētu iegūt pietiekami daudz informācijas par cilvēka prātu, lai maldinātu sarunu biedru, liekot viņam secināt, ka šai mašīnai apziņa tomēr ir. Citiem vārdiem sakot, mūsu priekšā joprojām ir tā pati epistēmiskā mīkla, ar kuru saskārāmies Tjūringa testā. Ja dators spēj pārliecināt cilvēku, ka tam ir prāts, vai ja tas pauž – kā teikts Aibo interneta vietnē – “īstas emocijas un instinktus”, mums nav filozofiska pamata to apšaubīt.

Gadsimtiem ilgi mēs nopietni apsvērām jautājumu “Kāds ir cilvēks?” un atbildējām: “Līdzīgs Dievam.” Kristīgie teologi uzskata, ka cilvēki ir radīti pēc Dieva tēla, kaut arī ne ārējā nozīmē. Drīzāk mēs esam līdzīgi Dievam tāpēc, ka arī mums ir apziņa un augstākas domas. Tā ir cilvēkam glaimojoša doktrīna, bet, kad pirmo reizi ar to saskāros, studējot teoloģiju, tā it kā apstiprināja to, kam es jau intuitīvi ticēju: iekšējā pieredze ir svarīgāka un uzticamāka par manu rīcību pasaulē.

Ir kļuvis neiespējami pierādīt tieši šo iekšējo pieredzi – vismaz no zinātnes viedokļa. Lai gan mēs zinām, ka psihiskie fenomeni kaut kādā veidā saistīti ar smadzenēm, tomēr nav skaidrs, kā tieši un kāpēc. Neirozinātnieki ar magnētiskās rezonanses iekārtu un citu ierīču palīdzību ir guvuši progresu apziņas pamatfunkciju izpratnē, piemēram, sistēmās, kas īsteno redzi, uzmanību, atmiņu. Bet, kas attiecas uz fenomenoloģisko pieredzi – pilnībā subjektīvo krāsu un sajūtu, domu, ideju un uzskatu pasauli –, nav iespējams izskaidrot, kā tā veidojas vai kā ir saistīta ar šiem procesiem. Tāpat kā biologs nekad nesapratīs, kāda ir sajūta būt sikspārnim, laboratorijā pētot objektīvus faktus no 3. personas perspektīvas, tāpat arī, piemēram, neviens detalizēts cilvēka smadzeņu sāpju sistēmas struktūras un funkciju apraksts nevar pilnībā izskaidrot sāpju subjektīvo pieredzējumu.

Filozofs Deivids Čalmerss 1995. gadā to nosauca par apziņas “smago problēmu”. Atšķirībā no samērā “vieglajām” funkcionalitātes problēmām smagā problēma uzdod jautājumu, kāpēc smadzeņu procesus papildina 1. personas pieredze. Ja nevienu citu matēriju pasaulē nepavada mentālas īpašības, kāpēc smadzeņu matērijai būtu jābūt citādai? Datori var veikt iespaidīgas funkcijas bez iekšējās pasaules. Tie tagad var vadīt dronus, diagnosticēt vēzi un pārspēt pasaules čempionu go spēlē, nekādi neapzinoties, ko dara. “Kāpēc fiziskam procesam vispār vajadzētu radīt bagātu iekšējo dzīvi?” Čalmerss rakstīja. “Tas šķiet objektīvi neloģiski, un tomēr tā notiek.” 25 gadus vēlāk mēs tā arī neesam pietuvojušies izpratnei, kāpēc.

Par spīti šīm atšķirībām starp prātu un datoru, mēs uzstājīgi vēlamies ieraudzīt sevi šajās mašīnās. Kad mēs šodien jautājam: “Kam līdzinās cilvēks?”, visizplatītākā atbilde ir: “Datoram.” Pirms dažiem gadiem psihologs Roberts Epstīns aicināja zinātniekus vienā no pasaules prestižākajiem pētniecības institūtiem pamēģināt skaidrot cilvēka uzvedību, neizmantojot ar datoru saistītas metaforas. Viņi to nespēja. Epstīns vērš uzmanību uz to, ka šī metafora kļuvusi tik visaptveroša, ka “nepastāv vairs praktiski nekāda veida saruna par saprātīgu cilvēka uzvedību, kas neizmantotu šo metaforu, tāpat kā citos laikmetos un kultūrās nevarētu pastāvēt neviena saruna par saprātīgu cilvēka uzvedību bez kāda gara vai dievības piesaukšanas”.

Pat tie, kuri par datoriem zina ļoti maz, atkārto šīs metaforas loģiku. Mēs to izmantojam ik reizi, kad apgalvojam, ka “apstrādājam” jaunas idejas, vai kad sakām, ka “glabājam” atmiņas. Runājot par cilvēka prātu kā par datoru, datoriem arvien biežāk tiek piešķirts prāta statuss. Daudzās datorzinātņu nozarēs terminoloģija, kas kādreiz attiecībā uz mašīnām tika likta pēdiņās, – “uzvedība”, “atmiņa”, “domāšana” – tagad tiek uztverta kā vienkāršs funkciju apraksts. Programmētāji saka, ka neironu tīkli mācās, sejas atpazīšanas programmatūra redz un mašīnas saprot. Jūs varat apsūdzēt cilvēkus antropomorfismā, ja tie piedēvē cilvēka apziņu nedzīvam objektam, bet Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta robotikas inženieris Rodnijs Brukss uzskata, ka tas mums, cilvēkiem, piešķir atšķirību, kuru mēs vairs neattaisnojam. Grāmatā “Miesa un mašīnas” viņš apgalvo, ka lielākajai daļai no mums ir tendence “pārmērīgi antropomorfizēt cilvēkus, .. kas galu galā ir tikai mašīnas”.

Tikko biju ienākusi dzīvoklī un, nometusies tupus, priekšnamā samīļoju Aibo, kas bija atsteidzies man pretī. Viņš aiz prieka par manu ierašanos divreiz ierējās un pievēra acis, kad pakasīju viņu pie auss.

– Mums jātiek vaļā no tā suņa, – teica mans vīrs.

– Kā tu to domā – jātiek vaļā? – es vaicāju.

– Tev tas jāsūta atpakaļ. Es ar to kopā nevaru dzīvot.

Es teicu, ka suns joprojām tiek apmācīts. Paies vairāki mēneši, pirms viņš iemācīsies klausīt komandām. Vienīgais iemesls, kāpēc mācīšanās bija aizņēmusi tik ilgu laiku, bija tas, ka mēs viņu izslēdzām ikreiz, kad vēlējāmies klusumu. Ar īstu suni tā nevarētu izdarīt.

– Skaidrs, ka tas nav īsts suns, – vīrs teica. Viņš pavaicāja, vai es saprotot, ka sarkanā gaismiņa sunim zem deguna nav tikai redzes sistēma, bet gan kamera, un vai es esot padomājusi, kur tiek nosūtīti nofilmētie kadri. Kamēr es biju prom, viņš teica, suns esot sistemātiski apstaigājis dzīvokli, rūpīgi izpētot mūsu mēbeles, plakātus pie sienām un skapjus. Tas esot 15 minūtes skenējis mūsu grāmatu krājumus un īpašu interesi izrādījis par marksisma kritikai veltīto plauktu.

Viņš jautāja man, kas notiek ar datiem, kurus tas vāc.

– Tie tiek izmantoti algoritma uzlabošanai, – es teicu.

– Kur?

Es teicu, ka nezinu.

– Izlasi līgumu.

Es atvēru datorā dokumentu un atradu attiecīgo punktu.

– Tie tiek nosūtīti uz mākoni.

– Tie tiek nosūtīti uz Sony.

Manam vīram šajā ziņā ir paranoja. Viņš ir aizlīmējis klēpjdatora kameru ar melnu līmlenti un vismaz reizi mēnesī gūst apstiprinājumu, ka viņa personīgo interneta vietni novēro Nacionālās drošības aģentūra.

Privātums ir mūsdienu jēdziens, es teicu, turklāt izteikti amerikānisks. Lielāko daļu cilvēces vēstures mums ir šķitis pieņemami, ka mūsu dzīvi vēro, noklausās un pārvalda dievi un gari, un ne visi tie bija labdabīgi.

– Tad jau sanāk, ka mēs toreiz bijām laimīgāki, – viņš teica.

Daudzējādā ziņā droši vien jā, es viņam atbildēju. Protams, es zināju, ka rīkojos nesaprātīgi. Tajā pašā dienā es izcēlu no skapja lielo kasti, kurā bija iesaiņots Aibo, un ieguldīju viņu atpakaļ kapsulā. Ir jau labi, es sev teicu, nomas termiņš bija gandrīz beidzies. Bet galvenais, ka pēdējo nedēļu laikā es vairs nekādi nespēju atvairīt domu, ka mana pieķeršanās sunim ir nedabiska. Es sāku ievērot lietas, kas iepriekš bija paslīdējušas man garām. Klusa mehāniska dūkoņa, kas pavada suņa kustības, mirgojoša sarkana gaismiņa viņa degunā – kā tāds brehtisks atgādinājums par viņa mākslīgumu.

Mēs būvējam smadzeņu simulācijas un ceram, ka parādīsies kaut kāds noslēpumains dabisks fenomens – apziņa. Bet kāda veida maģiskā domāšana liek mums cerēt, ka mūsu nožēlojamā imitācija ir līdzvērtīga tam, ko tā cenšas imitēt? Ka silīcijs un elektrība spēj reproducēt efektus, kas rodas no miesas un asinīm? Mēs neesam dievi, kas spēj radīt lietas pēc savas līdzības. Viss, ko mēs varam, ir radīt kulta tēlus. Kaut ko līdzīgu reiz teica filozofs Džons Serls. Viņš apgalvoja, ka datori vienmēr ir izmantoti, lai simulētu dabiskas parādības, piemēram, gremošanu vai laika apstākļu modeļus, un tie var būt noderīgi šo procesu pētījumos. Bet mēs kļūstam māņticīgi, saplūdinot simulāciju ar realitāti. “Neviens nedomā: tā, ja mēs simulēsim lietusgāzi, mēs kļūsim slapji,” viņš teica. “Līdzīgi arī apziņas datorsimulācija nav apziņa.”

Mūsdienās daudzi domā, ka prāta skaitļošanas teorijas ir pierādījušas, ka smadzenes ir dators, vai ir izskaidrojušas apziņas funkcijas. Bet, kā savulaik atzīmēja datorzinātnieks Seimūrs Paperts, šī analoģija atklāj tikai to, ka visas tās problēmas, kuras tik ilgi dzinušas strupceļā filozofus un teologus, “jaunajā kontekstā parādās līdzvērtīgā veidā”. Metafora nav atrisinājusi mūsu svarīgākās eksistenciālās problēmas. Tā tikai iedēstījusi tās jaunā augsnē.

The Guardian, 2021. gada 10. augustā