Mazo kaimiņu slepenā dzīve

Bez Andreja Pojarkova, A. N. Severcova Ekoloģijas un evolūcijas institūta līdzstrādnieka, vārda neiztiek neviena publikācija, kas veltīta Maskavas klaiņojošajiem suņiem, kuru pētīšanai Pojarkovs pievērsies jau studiju laikā Maskavas Universitātē 1979. gadā. Cits leģendārs dzīvnieku (vilku) pētnieks Jāsons Badridze Pojarkovu raksturo kā “to vienīgo cilvēku, kurš ne vien labi pārzina klaiņojošo suņu problēmu, bet arī lieliski pazīst to uzvedību”. Kopš pirmajām publikācijām par Maskavas klaiņojošajiem suņiem, kuri bija apguvuši prasmi dzīvot metro un pārvietoties vagonos, pagājuši apmēram desmit gadi, bet pa šo laiku Andreja Pojarkova iedvesmas un pētniecības objekts – Maskavas ielu un nomaļu suns – drudžainajā metropolē gandrīz pilnībā iznīdēts.

U. T.

RL: Kad īsti suņi sāka pilsētās, šajā gadījumā Maskavā, dzīvot patstāvīgi, nevis kā mājdzīvnieki?

Andrejs Pojarkovs: Tas ir diezgan sarežģīts jautājums. Manuprāt, viens no izšķirošajiem punktiem bija Otrais pasaules karš un Maskavas aplenkums. Ir skaidrs, ka tajā laikā bija bads un visi suņi tika apēsti. Tieši tāpat kā Pīterā, kur ēsti tika ne vien suņi, bet arī vārnas, žurkas, kaķi utt.

RL: Arī Maskavā tika ēsti suņi?

Pojarkovs: Jā, protams, viss bija ļoti skarbi.

RL: Četrdesmit pirmajā gadā?

Pojarkovs: Jā. Pirms tam Maskavā bija suņu populācija – un tāda noteikti bija –, bet pēc kara tā faktiski bija izzudusi. Vēlāk tā pamazām atjaunojās, par to ir šādas tādas ziņas, dokumentācija. Piemēram, mans tēvs, kurš strādāja par ārstu sanepidstacijā, 60. gadu beigās jau bija novērojis klaiņojošus suņus Izmailovas parkā un citur. Toreiz gan to laikam nebija pārāk daudz. Savukārt septiņdesmito nogalē, ap 1980. gadu suņu skaits Maskavā jau bija ļoti liels, apmēram 20 000 visā pilsētā, turklāt toreiz nenotika uzskaitīšana. 1996. gadā mēs jau veicām korektu uzskaiti, un mums iznāca 21–22 tūkstoši suņu, rēķinot ar ticamības intervāliem, ar mērījumu kļūdu utt. Mēs skaitījām divas reizes – ziemā un vasarā. Krievijas platība ir 17 miljoni kvadrātkilometru, Maskavas platība ir 870 kvadrātkilometru. Turklāt mēs skaitījām tikai Maskavas apvedceļa iekšpusē, bez visiem tiem piedēkļiem, kuros arī dzīvo daudz suņu. Tas ir savdabīgs šķērslis, un mēs šo radiālo apvedceļu izvēlējāmies kā labu kontūrgrāvi, kā galveno ārējo aploci. Un tā mēs ieguvām šo summu. Īstenībā tas ir grandiozs skaits – 870 kvadrātkilometros, turklāt ņemot vērā, ka lielāko daļu platības aizņem nami, kuros klaiņojoši suņi nedzīvo. Tādēļ reālais blīvums ir vēl lielāks. Un tāds kolosāls blīvums ir ļoti interesanta parādība pats par sevi, jo visos populācijas parametros blīvums ir ļoti svarīgs faktors, kas stipri modificē dzīvnieku uzvedību un ekoloģiju.

RL: Bet kā tas izskatās, salīdzinot ar žurkām?

Pojarkovs: Žurku, protams, ir vairāk. Taču žurkas pašas ir nesalīdzināmi mazākas. Jo mazāks zvērs, jo tam ir relatīvi lielāka platība.

RL: Kad jūs sākāt pētīt šos suņus, vai tā netika uzskatīta par pretpadomju nodarbi? Nu, jūs jau saprotat – vai tad Padomju Savienībā var būt klaiņojoši suņi?

Pojarkovs: Nē, netika uzskatīta. Manā institūtā mani pat ļoti atbalstīja. Es toreiz, un arī tagad, strādāju Zinātņu akadēmijas Severcova institūtā; akadēmiķis Severcovs bija ļoti ievērojams krievu evolucionists, morfologs, salīdzinošais anatoms. Agrāk tas bija morfoloģijas, ekoloģijas un dzīvnieku institūts, tagad – ekoloģijas problēmu un evolūcijas institūts. Toreiz Padomju Savienībā suņu skaita kontroles un regulēšanas pamatstratēģija bija šāda: suņus izķēra un pēc kāda laika iznīcināja. Izķēra galvenokārt pēc telefona zvaniem.

RL: Proti, kāds bija piezvanījis, paziņojis...

Pojarkovs: Jā: te, redz, ir suņi, brauciet! Tas bija valsts dienests. Lai gan vispār jau, lai cik tas paradoksāli arī izklausās, itin varenā padomju sistēma ar klaiņojošo suņu populāciju pilnīgi netika galā.

RL: Kāpēc?

Pojarkovs: Te ir vairāki momenti. Jūs atceraties, 80. gadā Maskavā bija vasaras olimpiāde...

RL: Protams. Nomira Visockis.

Pojarkovs: Tieši tā. Un pirms olimpiādes, dabiski, tika nolemts pilsētu maksimāli iztīrīt, arī no klaiņojošiem suņiem.

RL: Lai būtu glīti?

Pojarkovs: Nujā, it kā tāpēc, lai būtu glīti. Viņi izmantoja dažādus paņēmienus, galvenokārt saindētu ēsmu, ko paši suņiem iebaroja. Barbarisms, protams, pilnīgs un galīgs, tomēr izkasīja ļoti daudz suņu: es teiktu, kāda trešdaļa populācijas gāja zudībā. Taču pagāja pusgads, un 1981. gada vidū populācija bija gandrīz pilnībā atjaunojusies, vismaz manā paraugiecirknī noteikti. Daļēji tas bija imigrantu pieplūdums, daļēji – daudz lielāks bija kucēnu izdzīvošanas procents. Redziet, grupās, kuras vairojas, – piepildītā populācijā, kura attiecībā pret resursiem atrodas tuvu augšējam līmenim, – principiāli svarīgi ir ne tik daudz pārtikas resursi kā vieta, kur iespējams dzīvot. Šīs patvēruma vietas ir principiāli svarīgas. Un populācija atjaunojās. Kāpēc? Ļoti blīvā populācijā kucēni gandrīz nepaliek: no savu vecāku grupām tie aiziet uz kādām citām teritorijām un lielākoties neizdzīvo. Jauni kucēni – tā ir tāda lielgabalgaļa. Pastāv ļoti nežēlīgs atlases mehānisms, un tie nedaudzie, kuri izlaužas cauri, ir visīstākie klaiņojošie suņi, kas ļoti labi adaptējušies ielām, brīnišķīgi ielu pazīst – bet uz ielas ir ļoti daudz iespēju aiziet bojā dažādu cēloņu dēļ: var notriekt mašīna, kucēns var nonākt konfliktsituācijā ar pieaugušiem suņiem, nomirt badā, nosalt utt. Te gan jāpiebilst, ka aukstums nepavisam nav galvenais faktors. Man kucēni ir dzimuši pat 20 grādu salā. Esmu novērojis kucēnus, kuri ļoti labi dzīvoja uz ielas...

RL: Ko nozīmē “jums ir dzimuši”?

Pojarkovs: Nu, piedzima suņiem, bet manā iecirknī. Es šos suņus uztveru kā savējos.

RL: Kas tas ir par iecirkni?

Pojarkovs: Maskavas Valsts universitātes rajonā. Esmu beidzis Bioloģijas fakultāti un diezgan ilgi nodzīvoju MVU galvenajā ēkā Ļeņina kalnos. Tur, aiz Lomonosova prospekta, ir parks un rūpniecības zona. Tagad tā jau ir iznīcināta, bet tajos laikos bija liela rūpniecības zona. Novērot suņus es sāku tieši tur, tas bija mans paraugiecirknis. Un es atskārtu, ka par spīti šķietami kolosālajai populācijas pārvaldīšanas sistēmai īstenībā nekas nenotiek. Suņi paši dzīvo un paši sevi regulē. Pēc tam, daļēji dzīvnieku aizstāvju spiediena rezultātā, tika pieņemta jauna stratēģija; es pats tur itin daudz piedalījos, rakstīju, cik slikti ir suņus ķert un iznīcināt. Un jaunā stratēģija bija tāda, ka klaiņojošus suņus izķēra, sterilizēja un palaida brīvībā tajā pašā vietā. Tas tika īstenots Lužkova laikā, 2002. vai 2003. gadā. Šī stratēģija pastāvēja laikam gadus astoņus. 2006. gadā, proti, tieši 10 gadus pēc pirmās uzskaites, mēs sarīkojām otru skaitīšanu. Izrādījās, ka suņu skaits ir nedaudz pieaudzis. Sterilizācija nebija līdzējusi. Programmas īstenošanā tika pieļautas ārkārtīgi rupjas kļūdas, un cilvēki, kuri to visu darīja, proti, Maskavas administrācija, – šie cilvēki... nu, maigi sakot, īstenošanā bija ne pārāk apzinīgi. Viņi domāja, ka var tieši tāpat kā izķerot – pēc izsaukuma ierasties un sterilizēt. Bieži suņu sterilizācija bija vienkārši haltūra, tas ir, iegrieza, neko neizņēma ārā un palaida vaļā. Taču pat tad, ja viņi būtu vēlējušies visu izdarīt pareizi, tādā sadrumstalotībā visas pilsētas teritorijā šī iecere būtu lemta pilnīgai neveiksmei. Ko vajadzēja darīt? Vajadzēja – ja nu mēs jau esam pieminējuši Otro pasaules karu – izveidot īpašus iecirkņus, kuros sterilizētu ne mazāk par 85–90% kuču.

RL: Kāpēc tā?

Pojarkovs: Tāpēc, ka, piemēram, ja jums ir trīs kuču grupa, divas jūs esat sterilizējis, bet viena izsprukusi sveikā, tas nozīmē, ka nekas nav izdarīts.

RL: Viņa vienkārši vairāk dzemdēs, un kucēni vairāk izdzīvos?

Pojarkovs: Jā. Piedevām arī citas viņu netraucēs. Un vairošanās potenciāls ir 5–6 kucēni. Ar to pietiek atliektiem galiem. Tādēļ bija jāveido zonas ar ļoti augstu sterilizācijas procentu, bet tas netika izdarīts. Kolīdz pasākums tika sadrumstalots, tā būtībā bija vienkārši naudas atmazgāšana; no populācijas reakcijas viedokļa tā bija nulle. Populācija pat mazliet pieauga – taču interesanti, ka pieauga tikai par 4000: vidējais daudzums tagad bija 26 000. Tas vēlreiz apliecina, ka populācija pārsvarā atrodas pie savas maksimālās robežas un pati sevi regulē. Tur bija vēl viens ļoti interesants triks. Visās blīvajās, lielajās suņveidīgo populācijās – tādas ir vilki, suņi un koijoti –, ja skaits ir liels, vienmēr vairāk ir tēviņu. Maskavas populācija šai ziņā bija absolūti klasiska. Pirmo uzskaišu laikā tēviņu un mātīšu proporcija bija ne mazāk kā divi pret vienu – divi tēviņi, viena mātīte. Kad sākās sterilizācijas programma, mēs ievērojām, ka procentuālā attiecība ir mainījusies mātīšu virzienā. Es prātoju: kā tad tā? Skaits pieaug, bet mātīšu kļūst arvien vairāk? Bet tad atskārtu, ka principā, saskaitot mātītes un izslēdzot no proporcijas sterilizētās, nefertilās mātītes, attiecība absolūti precīzi atkal ir 2:1. Proti, vairoties spējīgu mātīšu atkal bija divreiz mazāk nekā pieaugušo, nejēdzīgo buferdzīvnieku – tēviņu un vairoties nespējīgu mātīšu. Populācija atkal bija nesatricināmi saglabājusi status quo. Un toreiz es nospriedu, ka ar to vispār nekas nav iesākams. Tomēr izrādījās, ka ir gan. Šimbrīžam Maskavā suņu tikpat kā nav.

RL: Jā, esmu pamanījis.

Pojarkovs: Ar suņiem ir cauri. Tie ir iznīcināti. Un tas pats par sevi ir ļoti interesants fenomens, jo pašās Lužkova beigās, Sobjaņina sākumā atkal mainījās regulēšanas un kontroles stratēģija. Mainījās ideoloģiskā ziņā. Pilsēta nolēma tā: mēs ārpus pilsētas uzbūvēsim lielas patversmes un vedīsim suņus ārā, uz tām. Un viņi tik tiešām uzcēla patversmes. Daudz izveda – tur sēž apmēram 16 000. Es uzskatu, ka tas ir absolūti nehumāni pret suņiem.

RL: Kas tad tur nehumāns?

Pojarkovs: Viņi tur sēž ļoti blīvi, cits citam uz galvas. Iztēlojieties: 16 000 suņu 9 vai 11 patversmēs.

RL: Tur nokļūst arī aizbēgušie mājas suņi?

Pojarkovs: Reti. Pa kādam mēdz būt, tomēr mērķgrupa ir tieši klaiņojošie suņi. Nezin kā ir izdevies šai populācijai dot tādu triecienu, ka tā nav atžirbusi. Un, manuprāt, tā ir diezgan rafinēta spēle. Tajā laikā bija ļoti attīstīta dog-hunters masu kustība – tie ir jaunieši, neģēļi, kuri suņus nīdē ārā un iznīcina ar vienām noteiktām cilvēkiem paredzētām zālēm pret tuberkulozi. Iedod lielu dozu, un sunim plaušas iznāk ārā līdz ar asiņainām putām.

RL: Kāpēc viņi to dara?

Pojarkovs: Viņi ienīst suņus un uzskata, ka iztīra pilsētu.

RL: Tātad tā ir ideoloģiska kustība?

Pojarkovs: Jā. Un to aizsāka cilvēks, kurš pozicionējās kā dzīvnieku aizstāvis. Viņš bija ļoti svarīgs dog-hunter kustības ideologs. Un interesanti, ka administrācija to necik diži neapkaro.

RL: Tāpēc, ka viņi it kā tīra pilsētu?

Pojarkovs: Jā. Turklāt, ar to piesedzoties, arī viņi paši var tīrīt pilsētu. Kad administrācija nolēma, ka ielās nedrīkst būt klaiņojošu suņu, viņi vienkārši sāka... Ir atsevišķi piemēri, kas parāda, ka šo pilsētas tīrīšanas dienestu darbinieki mēdza vienkārši izmētāt saindētu ēsmu un nīdēja suņus ārā. Vai, teiksim, tāds vārdu savienojums “izķeršana uz patversmēm”... Ir skaidrs, ka suņi tajās dzīvo visu mūžu, taču tas nav ilgs mūžs. Tādēļ patversmēs suņi pieplūst nepārtrauktā straumē. Plus dog-hunters kustība. Un otrs svarīgs faktors: sterilizācijas un atlases neesamības, kā arī neatslābstoša cilvēku spiediena rezultātā suņi ir zaudējuši rezistenci pret izķeršanu. Padomju laiku suņiem uzvedības principi, kas palīdzēja izvairīties no noķeršanas, bija ļoti labi izkopti.

RL: Kāpēc suņi ir to zaudējuši?

Pojarkovs: Tāpēc, ka viņus atkal laida ārā. Viņus noķēra, bet nenonāvēja. Tā bija pavisam cita situācija. Suns tika noķerts, izoperēts un palaists. Saprotiet, ja suņi vienkārši pazūd, viņi to kaut kā ļoti labi sajūt. Man liekas, tādējādi rezistence daļēji tika zaudēta. Iepriekš spiediens uz populāciju bija godīgs: ja mēs esam tevi noķēruši, ar tevi būtībā ir cauri. Bet tagad tu pēc kāda laika atgriezies. Un galvenais – pašā sterilizācijas sistēmā bija daudz mazāk izķeršanas. Viņi galvenokārt strādāja ar tā saucamo aizgādņu starpniecību. Cilvēki suņus iebaroja, pievāca, operēja un laida brīvībā. Un suņi no tā nebaidījās. Turpretī tādas īstas izķeršanas Lužkova laikā gandrīz nebija. Vārdu sakot, viņi populācijai ir devuši tik pamatīgu triecienu, ka nupat tās praktiski vairs nav. Tādēļ mēs runājam par fenomenu, kas palicis pagātnē. Nospiedošā vairākumā. Suņi ir, taču to ir ļoti maz.

RL: Ko pilsēta tādējādi ir zaudējusi un ko ieguvusi?

Pojarkovs: Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Ja nu pavisam mūsdienīgā līmenī, tad korektu pētījumu par suņu ietekmi uz ekoloģiju nav bijis. Taču man ir radies tāds iespaids, ka agrāk, īpaši padomju periodā, kas šai ziņā bija visgodīgākais, arī suņi bija interesantāki. Tie, piemēram, māca nost žurku populāciju. Uzrodoties aizgādņiem... Jo kas tad ir aizgādņi? Tie ir cilvēki, kuri baro suņus. Viņi ierodas un dod suņiem daudz ēdamā – sauso barību, kaut kā-das cīpslas, vēl kaut ko tamlīdzīgu. Un cilvēki to dara no labas sirds, ar vislabākajām vēlmēm. Pabarot suņus, lai tie neciestu badu. Taču pilsētai tā ir ļoti slikta ietekme. Viņi a) koncentrē suņus vienā vietā, b) paši atnes resursus. Rezultātā suņi atradinās darboties kā pilsētas tīrītāji, skaidri zinādami, ka resursi ir un tie tiks atnesti. Tādu suņu tuvumā tieši mēdz izveidoties žurku kolonijas, lai gan parasti visi normāli vācēji un plēsēji žurkas māc nost. Jo šie suņi ir slinki, tie zina, ka pulksten divpadsmitos viņiem būs maizes kumoss. Ja arī ne divpadsmitos, tad divos noteikti būs. Vai, sliktākajā gadījumā, piecos vakarā. Taču tas kumoss būs šodien, šajā vietā. Un tas ir ļoti slikti. Tāda prognozējamība sapulcina suņus lielā koncentrācijā, īpaši, ja to atbalsta pazīstams cilvēks. Un tādi suņi vienmēr ir drosmīgāki. Līdz ar to ir daudz vairāk konfliktu. Suņi baida garāmgājējus, reizēm pat kož un tamlīdzīgi.

RL: Kāda te ir saistība ar suņa agresivitāti?

Pojarkovs: Vistiešākā. Ikviens suns zina: kad viņi ir bariņā, kad līdzās ir draugi, var justies daudz pašapzinīgāk. Es daudz reižu esmu vērojis suņu kāzas. Tas ir tāds ļoti saspringts sociāls brīdis, intensīva suņu tēviņu cīņa. Jaunie suņu tēviņi gandrīz vienmēr zina, ka es tos novēroju, tie nāk man klāt, stāv man blakus – un sāk virzīties uz priekšu, uz kāzu pusi. Tie demonstrē, ka nāk kopā ar mani. Tas viņiem ļauj iefiltrēties kāzās tā, kā viņi vieni paši nebūtu spējuši. Es daudzkārt esmu veicis šo triku: nolieku sunim ēdamo un pēc tam pakāpjos atpakaļ. Suns tā atskatās – ko es tur daru – un uzreiz atgriežas. Šīs lietas suņi zina ļoti precīzi. Klaiņojošie suņi cilvēku vispār pazīst daudz labāk, nekā cilvēks klaiņojošos suņus. Tie iet pāri ielai pa gājēju pārejām, galvenokārt pie luksoforiem – ja tie ir gudri suņi. Nereti gaida cilvēku, lai tad ietu pāri, un tā tālāk. Tas, protams, ir tāds klasisks piemērs. Un lūk, šāda suņu koncentrācija ir automātiska pašapziņas paaugstināšana. Spēks. Mūsu ir daudz, mēs esam grupa.

RL: Bet jūs taču teicāt, ka agresīvi kļūst tieši slinki suņi.

Pojarkovs: Nu, viņi nav īsti slinki. Slinkums un agresivitāte, protams, ir pretējas lietas; viņi vienkārši ir stulbi salīdzinājumā ar suņiem, kuri staigā tālāk un pēta lielākas teritorijas. Un daudz neinteresantāki. Viņiem nav šīs plastikas un uzvedības sarežģītības. Tikai melns vai balts.

Īstenībā, runājot par klaiņojošu suni pilsētā, mēs runājam nevis par vienu ekoloģisko tipu, bet par vismaz četriem un varbūt vēl vairāk. Tās ir pilnīgi atšķirīgas stratēģijas dzīvei pilsētā. Un divas galvenās, vissvarīgākās asis šajās stratēģijās ir barības iegūšanas jeb foražēšanas stratēģija, kā to dēvē, un mežonīguma pakāpe, proti, atkāpšanās no socializācijas ar cilvēku. Tie ir ārkārtīgi svarīgi parametri, pēc kuriem suņi tiek iedalīti vairākos paveidos, un līdz ar to veidojas tāda mozaīka ar vairākiem iespējamiem optimāliem variantiem.

Sāksim ar tādu primitīvu padomju laikā sastopamo suņu salīdzināšanu.

Vispirms, tie ir suņi, kuri dzīvo noteiktā teritorijā un barību galvenokārt iegūst no cilvēkiem, kas to atnes. Padomju periodā tie visbiežāk bija, piemēram, garāžas, kādas autobāzes vai celtniecības pārvaldes darbinieki: tur, piemēram, tēvocis Vaņa vai tante Maņa strādā par sargu vai sardzi. Suņi viņiem palīdz sargāt, un viņi tiem par to atnes sava ēdiena atliekas, kaulus, reizēm pat kaut ko nopērk. Suņi šos cilvēkus pazīst un izturas pret tiem pa daļai kā pret saimniekiem. Tie nav pieķērušies, nemitinās dzīvoklī, tomēr cilvēks var noteikt to uzvedību. Tie klausa viņa pavēlēm. Proti, cilvēks to uztverē ir vadonis.

RL: Cik lielā mērā tie viņu klausa?

Pojarkovs: Protams, mazākā nekā jebkurš mājas suns. Nu, piemēram, “Vasjka, izbeidz!” tie saprot. Uzsvilp, un suns atnāks. Dažkārt tos iespējams pat ieslēgt, lai gan principā tiem šāda apiešanās nepatīk. Šiem suņiem raksturīgs mazs dzīvesvietas iecirknis un diezgan primitīva shēma, pēc kuras tie veido attiecības ar citiem suņiem, proti, “mūsu teritorija – marš ārā, jūs visi, bet citu teritorijā mēs arī paši nemaz nedomājam iet iekšā”. Un arī pret svešiem cilvēkiem attieksme ir diezgan agresīva, tāpēc ka tie sargā savējos.

RL: Bet tās ir tādas mazas teritorijas, kuras tie sev ir iekārtojuši, izmantojot cilvēku līdzekļus?

Pojarkovs: Jā, tieši cilvēku līdzekļus, un viņi cilvēkiem atlīdzina ar sargāšanu. Kad nebija novērošanas kameru, naktīs tas bija ļoti svarīgs faktors.

Nākamā stadija ir tāds ļoti interesants fenomens: suņi diedelnieki. Tie ir suņi, kuru specialitāte ir cilvēki, un tiem ne vismazākajā mērā nav svarīgi, kas jūs esat. Tiem ir svarīgi izdiedelēt no jums barību. Tie nav personiski sakari atšķirībā no tiem pirmajiem suņiem, kuriem sakari ir dziļi personiski. Te ir tāda pūļa filtrēšana. Šie suņi ir ļoti labi psihologi, lieliski zina, kuram var diedelēt, kā izdiedelēt utt. Tiek izmantoti dažādi paņēmieni, īpaša uzvedība...

RL: Piemēram, kādi paņēmieni?

Pojarkovs: Nu, viņi, piemēram, pieglauž austiņas, sāk smaidīt, izstiepj purnu, luncina asti un dodas pie šīs tantiņas, kurai tarbā ir cīsiņi. Līdzjūtīgā tantiņa ņem ārā cīsiņus, pasviež sunim. Šie paņēmieni ir ļoti izteikti. Un šīs īpašās uzvedības nolūks ir izveidot pašam savu ekoloģisko nišu attiecībā uz barības iegūšanu.

RL: To dara mazi suņi?

Pojarkovs: Visbiežāk mazi, un visbiežāk vārgulīgi. Tie ir cēlušies no pakļautajiem suņiem – jo suņu, tāpat kā vilku, barā ir ļoti sarežģīta sociālā struktūra, un suņu vidū ir pakļautie. Un tieši tā arī izskatās pakļauta zvēra sasveicināšanās. Šī specifika tiek ļoti viegli pārnesta uz cilvēku, lai izdiedelētu no viņa barību. Šie suņi spēj pazīt cilvēkus, ar kuriem šī uzvedība var izrādīties sekmīga. Sūram vecim tāds suns gandrīz nekad nediedelēs. Paskatīsies uz viņu reizi, paskatīsies otru – nē, bezcerīgi – un dosies prom. To mērķa grupa ir bērni, pavecas sievietes, jaunas meitenes, puiši ar meitenēm, īpaši aplidošanas sākotnējā stadijā... Tā ir caurcaurēm mērķtiecīga uzvedība.

RL: Bet ir, piemēram, vientuļi cilvēki, kuri...

Pojarkovs: Jā, var arī paņemt līdzi uz mājām. Šī ir tieši tā grupa, kuru var paņemt no ielas, suņi, kuriem mājās būs labi. Bet kas notiek uz ielas? Šie suņi aiziet no grupas. Tie nodalās un sāk dzīvot atsevišķi. Tie it kā ir pakļautie, taču virs tiem vairs neviena nav. Tie ir aizgājuši. Tie izvēlas vietas, kurās pulcējas pēc iespējas vairāk cilvēku. Pie stacijām, pie metro, pie veikaliem.

RL: Vai tie arī konkurē savā starpā?

Pojarkovs: Konkurē, protams, taču man par viņiem nav diez ko daudz uzvedības materiāla. Jā, tie dzen prom konkurentus, tomēr vispār visbiežāk tie cits pret citu ir diezgan iecietīgi un nekad neveido lielus, sarežģīti organizētus barus. Kā čigāni – viens strādā tirgū, otrs vēl kaut kur, un tērgā: “Nu, cik tu šodien ievāci? Es, redz, ievācu šitik...”

RL: Kā viņi to iemācās? Novērojot cilvēkus, pēc intuīcijas vai skatoties uz citiem suņiem?

Pojarkovs: Daļēji, protams, novērojot. Tikai ir taču bijuši arī suņi, kuri to izgudroja pirmie. Tie bija tieši pakļautie suņi, kuri ļoti gribēja ēst un iemācījās ar noteiktiem uzvedības aktiem uzrunāt cilvēkus. Tālāk, protams, šo suņu kucēniem mācīšanās ļoti lielā mērā notiek novērojot. Un tas pat nav viss; pievērsiet uzmanību: šie suņi tiek pie resursa, kas pilsētā sākotnēji nav atrodams. Šī uzvedība veido vēl vienu, diezgan lielu barības avotu. Pilsētā tā nav.

RL: Bet cilvēki cīsiņus taču pērk pilsētā.

Pojarkovs: Pērk, bet ne jau suņiem. Tiešā nozīmē gan suņiem, gan žurkām un vārnām šī resursa nav. Tas neatrodas uz ielas, tas ir tīkliņos. Un viņi to ir izvilkuši no saviem iepirkumu tīkliņiem un nolikuši uz ielas. Tā ir liela daļa no kopējā resursa.

Nākamā grupa ir suņi vācēji. Tie visbiežāk ir suņi ar diezgan lielu iecirkni, kuru tie ļoti labi pazīst: te mums ir gastronomijas veikals, te – studentu ēdnīca, te mums ir kafejnīca, un tās apkaimē kaut ko var atrast. Lūk, vārīti kauli, lūk, studenti atstājuši pusapēstu zivi, lūk – cīpslas pēc gaļas apstrādes, utt. Tiem ir liels iecirknis, un tie šo iecirkni ļoti labi pazīst. Pētot apiešanos ar teritoriju un citiem suņiem, šie suņi ir visinteresantākie. Pēc barības ieguves stratēģijas tie ir vācēji, bet pēc socializācijas pakāpes – suņi, kuriem visbiežāk ir vairāki pazīstami cilvēki. Pastāv personiskas saiknes. Cilvēki tos piebaro, tomēr nav to līderi, saimnieki. “Ja man gribēsies, es no tevis ēdamo paņemšu, ja negribēsies – iešu prom, un tu, zinies, arī vari doties šur tur prom...”

RL: Proti, viņi ir tik pārtikuši, ka var izvēlēties?

Pojarkovs: Jā, tieši tā. Ja vajadzēs, tie palūgs, bet citādi – dzīvo savā vaļā.

RL: Bet kāpēc viņi tā izvēlas? Liekas taču, ka daudz vieglāk būtu paņemt no cilvēka. Vai varbūt viņi tā neuzskata?

Pojarkovs: Viņi tā neuzskata.

RL: Interesanti zināt, kāpēc?

Pojarkovs: Manuprāt, te runa ir tieši par socializācijas pakāpi. Socializācijas pakāpe te laikam nonāk pirmajā vietā pat salīdzinājumā ar furažēšanas stratēģiju.

Un, visbeidzot, tie, kurus visgrūtāk novērot: suņi, kuri vispār nav socializēti attiecībā uz cilvēku. Viņi zina, ka cilvēks dzīvo pilsētā, ļoti labi cilvēkus pazīst, taču viņiem tas ir drīzāk negatīvs faktors. Viņiem ar cilvēku nav nekādas pozitīvas saiknes.

RL: Kur viņi tiek pie barības?

Pojarkovs: Viņi ir tikai un vienīgi vācēji vai plēsoņas. Ķer pirmām kārtām žurkas un peles, reizēm – mazus kaķus.

RL: Un arī citus suņus?

Pojarkovs: Lūk, tādus es Maskavā neesmu redzējis, taču vispār tādi ir.

RL: Man vienkārši ienāca prātā, vai nebūtu ekoloģiski pareizi sākt tādus kultivēt, lai viņi apēstu pārējos?

Pojarkovs: Starp citu, 60. gados Voroncovas parkā pašā Maskavas centrā dzīvoja vilki. Pēc tam Vasilijs Peskovs – atceraties tādu žurnālistu? – lūk, viņš sataisīja vajāšanu un histēriju, un visi vilki tika izšauti. Nu re, viņi dzīvoja uz klaiņojošo suņu rēķina. Taču vispār suņu vidū ir arī slepkavas, kaut arī reti. Varbūt viņiem ir vilku asinis. Vilku un suņu hibrīdi arī ļoti labprāt nogalina citus suņus.

Vārdu sakot, savvaļā aizgājušie suņi ir ļoti interesants fenomens. Tie vienmēr uzrodas naktīs, pa dienu tos gandrīz nekad nevar ieraudzīt. Tiem ir ļoti lieli iecirkņi, pilnīgi brīva pārvietošanās. Tie ir ļoti gudri, ļoti uzmanīgi, burtiski tver tevi ar savu spožo skatienu.

RL: Vai viņi galvenokārt dzīvo pilsētas nomalēs?

Pojarkovs: Nē, nav obligāti – dzīvoja, piemēram, universitātes apkaimē.

RL: Vai cilvēkam viņi ir bīstami?

Pojarkovs: Īstenībā nav. Viņi no cilvēka baidās, un viņiem ļoti nepatīk uzmanība. Taču viņi nav draudzīgi. Manuprāt, viņus tramdīt nav jēgas. Uzskaiti mums veica daudz jauniešu. Mēs novērojām suņus noteiktās teritorijās, kuras atradās izkliedēti visā pilsētā. Vērojām suņu uzvedību dažādos pilsētas ekoloģiskās vides paveidos utt. Nu re, pie jauniešiem, kuri labi strādāja, gandrīz vienmēr piestaigāja tā saucamie stealth suņi – tie, kurus ir ļoti grūti pamanīt. Tie bija tie paši savvaļā aizgājušie suņi, kuri uzrodas tikai naktī. Vispār uzskaitītāji strādā pa dienu – tā ir vienkāršāk, un arī meitenes Maskavā vienas pašas nevar atstāt, īpaši agrāk. Taču daži puiši vai ļoti aizrāvušās meitenes nāca arī naktīs, un viņi gandrīz vienmēr katrā pētījumu teritorijā atrada tādus suņus. Daudz to nemēdz būt – viena, augstākais, divas grupas.

RL: Kā viņi tos atrada?

Pojarkovs: Tīri vizuāli. Apbrīnojami: uz suņiem neskatoties un par tiem nedomājot, jūs tos arī neredzat, bet, kolīdz sākat par tiem domāt un skatīties, izrādās, ka tie ir visur, vismaz agrāk tā bija. Tagad, protams, tos tik tiešām ir grūti ieraudzīt.

RL: Aplūkojot pasauli kā bioloģisku un sociālu kopumu, izrādās, ka tajā ir visvisādi kukaiņi, kas tikai vēl ne, taču mēs līdz galam nesaprotam, kāpēc tas viss ir. Tomēr kaut kāda gudrība tajā ir...

Pojarkovs: Jā, un pat ļoti liela.

RL: Vai šie suņi jūsu skatījumā arī ir daļa no tādas gudras pasaules?

Pojarkovs: Protams, protams! Man tas īstenībā ir vissvarīgākais. Jāteic, ka, sākot pētīt klaiņojošus suņus un novērojot to dzīvi, savstarpējās attiecības, dažādu grupu cīņu utt., atklājas tik aizraujoša aina, ka jebkurš teātris un kino salīdzinājumā ar to ir bāls kuslums un draņķis. Tie ir tik interesanti procesi! Mani taču neviens netrieca ārā naktī, tumsā, viņus novērot. Vienkārši ir traki interesanti, kā tas viss notiek, kā viņi dzīvo.

RL: Vai varat minēt kādu piemēru?

Pojarkovs: Visvienkāršākais un efektīgākais piemērs ir, kad sākas suņu baru kari. Tas ir konflikts, kas turpinās ilgu laiku un pats sevi uztur, tātad būtībā īsts karš.

RL: Un kāds ir cēlonis?

Pojarkovs: Cēloņi var būt dažādi. Pirmām kārtām jābūt apstākļiem. Šajos karos nekad neiesaistās dzīvnieki, kuriem ir vāja psihe. Arī vientuļnieki neiesaistās, kaut arī tie mēdz būt ļoti stipri. Tās vienmēr ir ambiciozas grupas – īstenībā ļoti līdzīgi cilvēkiem, tikai daudz mazākā mērogā, tādēļ daudz kas redzams krietni spilgtāk un skaidrāk. Cilvēks ir sarežģīts, turpretī te viss ir vienkāršāk. Lai sāktos karš, jābūt iemesliem. Ļoti bieži tā ir meklēšanās kaimiņu barā. Nu, mīlas lietas – tas vienmēr ir... Cilvēkam arī Trojas karš sākās tāpēc, ka...

RL: (Smejas.)

Pojarkovs: Mēdz būt teritoriālas ekspansijas – kad “mēs ieņemam jūsu teritoriju”.

RL: Kāpēc?

Pojarkovs: Mums, redz, tā jūsu teritorija ir vajadzīga. Mums kaifs te uzturēties. Ar savējo mums ir par maz. Ne tāpēc, ka trūktu paslēptuvju, bet tāpēc, ka ir lielas ambīcijas. Mums vajag vairāk. Tas arī ir viens no palaidējmehānismiem. Un tālāk notiek kaut kas neiedomājami interesants. Šīs grupas konfliktā aizķeras cita aiz citas. Tās mēdz nejauši nokļūt kādā vietā, bet, kolīdz tās ir tur ieradušās, tur sāk notikt galvenā dzīve. Tās sāk koncentrēties šajā vietā. Teiksim, viena grupa nāk no Pirmā humanitārā korpusa puses, apiet tam apkārt un iegriežas šaurajā ejā starp ēku ar trijām sporta zālēm un humanitāro korpusu. Otra gaida pretējā pusē. Šajā šaurajā ejā abas satiekas – un zaudējusī grupa gandrīz vienmēr iziet ārā pirmā, jo suņiem ir svarīgi pasēdēt šai vietā un it kā sasmelties šo garu. Kļūst saprotams, kā rodas cietokšņi, – jo cietoksnis nav tikai slēgta celtne vien, cietoksnis vēl ir arī galvā. Tādēļ ir tik svarīgi to ieņemt. Ar suņiem ir tāpat. Tie neko nespēj uzbūvēt, bet tiem ir ļoti svarīgi konfliktā pieturēties pie starta laukuma. Tas vēl nav viss – parastais kaujas virziens ir vienam pret otru. Suņi sekmīgi noturas pretī spiedienam. Taču, ja ienaidnieks apiet apkārt un ierodas no neparastas puses, šie paši suņi tūlīt pat pārvietojas uz citu starta laukumu, uz citām robežām, pie kurām no jauna sāk aizstāvēties. Tur ir milzum daudz interesanta. Tur ir fantastiski interesants bioloģiskais signāllauks – tā ir koncepcija, kuru ierosinājis Nikolajs Naumovs, katedras vadītājs un MVU Bioloģijas fakultātes dekāns: viņš visus signālus dabā aplūkoja kā noteiktu matricu, kā ļoti sarežģītu lauku, un dzīvnieki to ne tikai rada vien – šis lauks reizē tos arī vada.

RL: Ko šeit nozīmē signāli? Iezīmētās vietas?

Pojarkovs: Jā, smakas zīmes, fekālijas, urīns. Tā ir piemiņa par to, ka, re, te mēs rotaļājāmies, bet te viens no mūsējiem gulēja pakritis. Atkal jāņem vērā, ka tas viss ir galvā. Tas ir tas, ko viņi patur prātā kā savu lauku. Ir tāda mentālo karšu koncepcija, tā ir labi attīstīta vilkiem, taču arī suņiem, bez šaubām, tāpat.

RL: Ir arī skaņas signāli?

Pojarkovs: Gan skaņas, gan smakas, gan vizuālie – arī tad, kad suns vienkārši sēž, tas tāpat par daudz ko liecina. Mēs uz to varam skatīties kā uz noteikta veida signalizāciju laukā, un varam skatīties kā uz saziņas signāliem. Taču tā ir sarežģītāka koncepcija. Un, kad tu redzi šos karus, kļūst skaidrs, cik ļoti svarīga tur ir grupas saliedētība. Turklāt kariem var būt dažāda intensitāte. Mēdz gadīties tā, ka vienkārši viena grupa zaudē. Tā var aiziet prom vai pāriet uz citu vietu, zaudēt teritoriju vai kādu tās daļu. Bet mēdz būt tādi kari, kad vienkārši bez aplinkiem cits citu galē nost. Un tad gan apkārt mētājas norautas galvas, gabalos saplosīti kucēni un kuces. Tāda kara laikā absolūti nav svarīgi, kas tu esi – pieaudzis tēviņš, kuce vai kucēns. Tur jau vairs nav spēkā nekādi tabu, pa mizu dabū visi.

RL: Kā viņi nosaka to, ka viena grupa ir zaudējusi?

Pojarkovs: Reizēm viņi pašķiras. Reizēm karš beidzas, un īpaši nekas nav mainījies – nu, viņi ir pakarojuši, robežas tagad atrodas mazliet citās vietās, taču vispār jau viņiem ļoti lielā mērā ir pārklāšanās zonas. Drīzāk nevis robežas, bet ietekmes sfēras. Viņiem nav stingras robežas: re, kur ir robežstabs, tur neej! Man tak par to stabu nospļauties, paostu un eju tālāk.

Starp citu, vilkiem arī ir ļoti liela iecirkņu pārklāšanās. Tā ir tā saucamā buferzona – vilku teritorijas, kas pārklājas ar pārlaidumu. Šo koncepciju izvirzījis Deivids Mīčs, bet attīstījis Jāsons Badridze. Taču vilku karu ieraudzīt ir ārkārtīgi grūti. Tā ir milzīgi reta parādība un neiedomājama veiksme, ja to izdodas redzēt. Pat nofotografē un nofilmē tos reti. Cilvēki vienkārši nesaprot, ko redz. Toties suņu gadījumā tas ir ļoti labi redzams, jo tur ir pilnīgi cits mijiedarbības spraigums.

RL: Vai mēdz būt situācijas, kad visa ir diezgan, teritorija ir normāla, arī ar kucēm viss kārtībā, bet kaut kāda neizprotama iemesla dēļ viņi tomēr dodas karot?

Pojarkovs: Nē, tādu situāciju nav. Kaut kam noteikti bijis jānotiek. Ja viņi dzīvo pietiekami tālu cits no cita, viņiem viss ir labi un jauki un nav nekādu trigeru, kas palaiž vaļā, arī tad, ja tās ir stipras grupas, kuras savā starpā sadarbojas, tas nenotiek. Kādēļ gan vilku kari notiek nesalīdzināmi retāk? Vilki galvenokārt tieši tā arī dzīvo, viņiem robežas ir tālāk.

RL: Es kaut kur lasīju, ka lieli un mazi pērtiķi gluži normāli dzīvo kopīgā teritorijā, cits citu neaiztiek, un tad pēkšņi lielie pērtiķi uzklūp vienam mazajam. Turklāt tā ir savdabīga spēle, viņi to principā neēd, bet it kā sadala savā starpā.

Pojarkovs: Jā, šimpanzes un kolobi. Tā ir raksturīga lieta. Bet tā ir vienkārši plēsēju dzīve, medības. Taču šimpanzēm ir vēl kāds pavisam cits fenomens: arī viņiem ir kari, kad viens šimpanžu bars uzbrūk otram. Un tas jau ir pavisam tuvu cilvēkam. Vispār šie mehānismi ir iebūvēti daudz dziļāk un tālāk par cilvēcisko būtību. Arī suņi var karot tieši tāpat. Un tieši tāpat var karot lauvu bari un hiēnu bari. Viņi visi var karot tieši tāpat kā vilku bari. Vienkārši suņu gadījumā tas ir labāk redzams.

RL: Bet ja mēs, pateicoties šādai tādai mitoloģijai, esam pieraduši vilku uzskatīt par... nu, es neteiktu, ka par cildenu dzīvnieku, bet katrā ziņā...

Pojarkovs: Nu protams, vilks ir cildens dzīvnieks.

RL: Kā jūs salīdzinājumā ar tādu priekšstatu raksturotu suņus?

Pojarkovs: Suņi ir krietni daudzveidīgāki. Ir tādi, kas tuvojas vilkiem. Ir gan ļoti cildeni suņi, gan daudz vienkāršāki, tādi, kuri savā uzvedībā pieļauj vairāk kompromisu, nav tik pārliecināti, nav ar tik augstu pašapziņu – suņu vidū tādu ir ļoti daudz.

RL: Jūs tagad nerunājat par mājas suņiem?

Pojarkovs: Jā, tie nav mājas suņi. Es runāju par klaiņojošajiem suņiem, kuri dzīvo savā populācijā.

RL: Starp citu, tas nav gluži politkorekts jautājums, bet vai klaiņojošus suņus kaut kādā ziņā var salīdzināt ar cilvēkiem bezpajumtniekiem?

Pojarkovs: Vispār jā. Tur viss var būt diezgan līdzīgi. Viņi veido ļoti sarežģītu savstarpēju kopienu.

RL: Piemēram, suņi un bezpajumtnieki pie stacijām var strādāt kopā?

Pojarkovs: Jā, bet var arī savrup.

RL: Bet izgāztuvēs?

Pojarkovs: Izgāztuves vispār ir īpašs stāsts. Vēl sarežģītāks, vēl interesantāks. Izgāztuve ir faktiski nebeidzama resursa koncentrācija nelielam grupu skaitam ļoti mazā teritorijā. Turklāt interesanti, ka šo resursu it kā vajag kaut kā iekarot, taču to ir pilnīgi neiespējami nosargāt: no stresa virsnieru dziedzeri aizies pa gaisu. Tāpēc, ka šo resursu gribēs ļoti daudzi un tu nespēsi to monopolizēt – tas būtu muļķīgi. Suņi tā nekad nedara. Viņiem mēdz būt sadalīšana laika ziņā un tamlīdzīgi, bet šo resursu viņi neapsargā. Viņi to apmeklē, ļoti aktīvi iezīmē, atstāj signālus citiem, kaut kādā veidā regulē savu režīmu, saduroties ar citiem suņiem, taču gandrīz nekad nemēģina to monopolizēt. Un tas ir ļoti pareizi. Tā nevajag darīt.

RL: Tad kāpēc viņi to iezīmē? Biju domājis, ka viņi to dara tieši tāpēc, lai brīdinātu...

Pojarkovs: Nē, tas ir ļoti primitīvs skatījums uz iezīmēšanu, kāds pastāvēja pirms gadiem 40, tas jau sen ir atmests. Iezīmēšana nav teritorijas robežstabs. Tā ir krietni daudzveidīgāka parādība. Atsevišķos gadījumos tā var funkcionēt arī kā robežstabs, taču daudzējādā ziņā tas vienkārši ir saziņas līdzeklis. Tā ir apmainīšanās ar informāciju, turklāt ar ļoti lielu informācijas daudzumu. Viņi pēc smakām ļoti daudz nolasa. Mēs to pat iztēloties nespējam, bet skaidrs, ka šādi tādi algoritmi un testi ir veikti. Viņi, piemēram, spēj atšķirt, vai jums ir seksuāla pieredze vai tās nav. Viņi nolasa sociālo statusu – spēcīgs dominējošais vai subdominējošais, vai vispār pakļautais. Tas viss ir ļoti labi nolasāms pēc smakas. Nemaz nerunājot par kuču vai tēviņu fizioloģisko stāvokli. Arī slimības viņi nolasa.

RL: Ja es būtu vājš tēviņš, es šādas zīmes par savu vājumu neatstātu.

Pojarkovs: Daži neatstāj. Svešā teritorijā cenšas neiezīmēt. Tomēr šajā sarežģītajā suņu sociumā lielākoties visi iezīmē. Bija pat tāda shēma, ļoti ietiepīga, ka iezīmē pārsvarā dominējošie, lai gan īstenībā tā nav. Pat ļoti ievērojami zinātnieki par to rakstīja – bet nekā, mēs paši esam redzējuši, cik burvelīgi iezīmē arī jauni kucēni un visi pārējie. Ja tā dara vilki, tad suņu gadījumā pat runāt nav vērts. Turklāt iezīmē ar tādu augsta ranga zīmi.

RL: Jāsons Badridze stāstīja par fantastisku eksperimentu, kurā vilkam pēc spuldzītes signāla jānolāgo, kur uzradīsies barība. Noskaidrojās, ka parasti viņi pēc 10 reizēm uzdevumu pilda nekļūdīgi. Taču, ja tādu samācījušos vilku atstāj divatā ar jaunu vilku, tas uzdevumu apgūs divreiz ātrāk. Un Jāsons apgalvoja, ka izskaidrot to nekādi neesot iespējams.

Pojarkovs: Jā, es arī tam ticu. Vēl jo vairāk, man ir bijuši eksperimenti ar vilkiem, mēs tos veicām tieši kopā ar Jāsonu... Vārdu sakot, jā, tā notiek. Tas ir absolūti nezinātniski, tam nav iespējams noticēt, taču tāds fakts ir: vilki spēj lasīt domas.

RL: Bet suņi?

Pojarkovs: Labi suņi droši vien spēj.

RL: Un diedelnieki?

Pojarkovs: Diedelnieki vispār ir uz to ļoti nofiksēti, tieši viņi to gluži labi spēj. Bet tas ir absolūti ārpus diskusijas ietvariem. Vispār tas ir sarežģīts fenomens, taču tāds ir. Patiesībā mēs ļoti maz zinām.

RL: Jums pašam taču arī ir suns?

Pojarkovs: Jā, šobrīd man ir pieci.

RL: Ja klaiņojošus suņus salīdzinām ar mājas suņiem, kā jūs raksturotu atšķirības?

Pojarkovs: Viņi ir ļoti dažādi. Pirmkārt, man ļoti patīk klausīties klaiņojošu suņu riešanu. Mājas suņu rejas ir pilnīgi bezjēdzīgas. Klaiņojošu suņu riešana ir pilna ar kaut kādu slepenu jēgu. Protams, lielā mērā tas ir atkarīgs no tā, kādi suņi jums ir – kādas šķirnes suņi. Klaiņojošie suņi, protams, normas ziņā ir daudz plašāki.

RL: Kādā normas?

Pojarkovs: Reakcijas normā, jutībā pret cilvēku, draudzīguma normā, agresivitātes normā. Jūs varat izveidot milzīgu klaiņojošo suņu rindu no šitik lieliem līdz tādiem – tā ir ļoti liela grupa. Visas mājas sugas kopā aizņems aptuveni tādu pašu apjomu. Re, kaut kur te būs Kaukāza aitu suņi, Vidusāzijas aitu suņi...

RL: Bet čivavas?

Pojarkovs: Tie nu gan ir traki agresīvi.

RL: Tiešām?

Pojarkovs: Šausmoņi. (Abi smejas.) Daudz sakostu cilvēku, jā.

Man ļoti patīk klaiņojoši suņi, kad viņi ir uz ielas. Man viņi šķiet ļoti interesanti, un man viņu traki pietrūkst. Bet tas ir mans absolūti egoistiskais pētnieka viedoklis. Es nemēģināšu apgalvot, ka tas kaut kādā ziņā pretendē būt visaptverošs. Nekādā gadījumā. Nevaru teikt, ka visiem jāņem klaiņojoši suņi no ielas, kaut arī ļoti daudzi dzīvnieku aizstāvji cenšas to darīt – visvisādi ierobežot šķirnes suņu kultivēšanu, lai cilvēki ņemtu klaiņojošos. Tā, manuprāt, ir milzīga dumjība.

RL: Kāpēc?

Pojarkovs: Tāpēc, ka tie ir pilnīgi dažādi dzīvnieki. Ņemot šķirnes suni, jūs daudzmaz iztēlojaties, ar ko var rēķināties. Ņemot klaiņojošu suni, jābūt ļoti labam ekspertam un jāsaprot tā uzvedība, lai zinātu, ko būsiet dabūjis. Suns var būt jaukāks par jauku līdz tai reizei, kad, piemēram, noteiktā frekvencē noklikšķēs sazin kāda svilpe. Vai, nezinu, nošņirkstēs kaut kādi vadi un suns pēkšņi aizies pa fāzēm. Vai nu mazums, kādi notikumi viņa mūžā bijuši! Jūs viņu nepazīstat, jūs nekad nespēsiet to izzināt. Un tas, ka šķirnes sunim šie gadījumi normāli tiek nostiprināti un iznīdēti, ir ļoti labi, un labi arī cilvēkam, kurš paņem suni. Tā ir daudz vieglāk. Taču mēdz būt pilnīgi izcili klaiņojošie suņi. Absolūti izcili. Varbūt tādu pat ir vairāk nekā citu suņu vidū. Ir fantastiski gudrinieki. No ielas, teiksim, jāņem diedelnieki. Bet, ja jūs ņemat kādu dominējošo suņu tēviņu, kurš dzīvojis savā ielā, savā barā, un domājat, ka apgādāsiet viņu ar maizes kumosiņu vai pat ar gaļu, kotletēm, vislabāko sauso barību... Jūs īstenībā esat viņu ietupinājis cietumā, viņam ir garlaicīgi. Viņš tur skraidīja, kāvās, staigāja, zināja lērumu visa kā, vienā laidā ar kādu mijiedarbojās – bet jūs ietupināt viņu šajā cietumā, kurā dzīvojat pats, šajā dzīvoklī, no kura ejat pastaigā, gluži kā uz darbu. Viņš bija brīvs. Un kas ir tagad? Klaiņojošu suņu vidū daudz vairāk ir tādu, kuriem nav jātup ne patversmē, ne būrī, ne mājās. Viņiem ir daudz interesantāka dzīve. Daudz pilnasinīgāka.

RL: Gluži kā Tomam Sojeram.

Pojarkovs: Jā, tā arī ir. Nu, kā dzīvo šie nelaimīgie mājas suņi? Viņi tup tajā siltumā, rij, lai Dievs nedod, kaut kādu drausmīgi garlaicīgu sauso barību, štrunts par to, ka tajā ir kaudze kaloriju. Ar viņiem divreiz dienā iziet pastaigāt, ja trīs reizes, tad jau var teikt, ka ir paveicies. Ko viņi vispār redz? Neko. Nu labi, ja viņi mīl saimniekus, tas jau ir ļoti daudz. Labam šķirnes sunim mīlestība uz adekvātu saimnieku arī ir vesela pasaule, kuras klaiņojošiem suņiem nekad nebūs. Tas ir kaut kas īpašs. Man, teiksim, ir Vidusāzijas kurti, tādi suņu aborigēni. Arī pa pusei mežonīgi, tādēļ interesanti. Viņiem laime ir skriet pa lauku. Kad es ar viņiem izeju klajā laukā, viņi ir laimīgi. Bet, tupot mājās uz dīvāna…

RL: Sakiet, lūdzu, jūs daudzus gadus esat strādājis savā teritorijā. Tātad attīstītākie suņi jūs noteikti varēja ievērot un savās spēlēs izmantot jūsu klātbūtni...

Pojarkovs: Tāpēc es vienmēr centos būt maksimāli neitrāls. Man vajadzēja, lai viņi no manis nebaidītos, bet arī lai viņi nekādā gadījumā mani nesocializētu. Optimālā attieksme manā skatījumā bija šāda: “Ā, šitas muļķis... Nu, lai būtu.”

RL: Kā tad jūs varējāt panākt, lai viņi tā domātu? Viņi taču ir attapīgi.

Pojarkovs: Viņi ir ļoti attapīgi. Nu kā – tu ar savu uzvedību tieši tāpat regulē. Kad viņi sāka no manis aktīvi izvairīties un baidīties, nācās viņus mazliet pabarot, taču tūlīt pat beigt. Pielūkot attālumu. Ar viņiem nedrīkst sarunāties, jo tad tu uzreiz sāc stāties ar viņiem sociālās mijiedarbībās. Ja tu sāc ar viņiem uķi-puķi, viņi, tieši tāpat kā vilki, acumirklī socializējas attiecībā uz tevi.

RL: Arī vilki tā dara?

Pojarkovs: Jā. Mazie vilcēni uzreiz, tajā pašā brīdī. Kad ar viņiem sarunājas un spēlējas, viņi tevi tūlīt pat iekļauj sociālajā sistēmā. Tādēļ, ja gribat vilkus gatavot izlaišanai dabā, to vajag ļoti stingri ierobežot.

Bet kāzu laikā – tas ir vienkārši cirks, kā suņi tevi izmanto. Īpaši, ejot garām svešiem suņiem. Klasisks piemērs: šeit stāv stipra grupa, bet šim rudajam ļoti gribas tur aiziet. Viņš redz, ka es nāku, iekārtojas man blakus viņiem pretējā pusē un iet man līdzi kā labi dresēts suns pēc komandas “Blakus!”: galva mazlietiņ izvirzīta, plecs tieši pie kājas. Viņš zina, ka, pirmkārt, tā viņu daudz mazāk var redzēt un, otrkārt, ja viņš izlēks priekšā, tad var dabūt uzbrukumu. Turklāt, man gausinot soli, arī viņš ļoti skaidri un acīmredzami sāk iet lēnāk. Cilvēkam viņi gandrīz pavisam noteikti netesīsies virsū. Lai gan ir bijušas visādas situācijas. Maskavā ir bijušas reālas sakošanas. Tiesa, man ar suņiem nekad nav bijusi neviena konfliktsituācija, lai gan daudzas reizes, protams, viņi man ir uzbrukuši un klupuši virsū. Nu, vienkārši vajag pareizi uzvesties.

RL: Ko nozīmē pareizi?

Pojarkovs: Pirmām kārtām nedrīkst baidīties. Ja nu galīgi nāk virsū, jāizliekas, ka tu paņem no zemes akmeni. Piedevām akmenim tur pat nav jābūt. Ja ir, tad, protams, ļoti labi. Tomēr pat šis apņēmīgais žests aptur lielum lielo vairumu klaiņojošo suņu.

RL: Kaut arī tas šķiet kaut kā pārāk vienkārši.

Pojarkovs: Jā, vienkārši, bet iedarbīgi, jo neviens negrib dabūt ar pusķieģeli pa galvu. Vajag ļoti skaidri saprast, kas notiek. Vēl būtisks moments – nepielaist suni pavisam tuvu klāt. Vispār labāk ir vienmēr censties mazliet apsteigt. Protams, ir jābūt mākai nolasīt... Suņi taču arī ļoti labi saož baiļu smārdu. Baidīdamies mēs izdalām noteiktas vielas.

RL: Tātad var pieļaut, ka arī pašiem suņiem ir baiļu smārds?

Pojarkovs: Jā, droši vien. Suņi vispār pēc smakas nolasa neiedomājami daudz visa kā. Es šobrīd neatceros ožas epitēlija apjomu cilvēkam un sunim, taču tā atšķirība bija 40 reizes, ja ne vēl lielāka – un proporcionāli arī inervācija smadzenēs. Tādēļ viņiem tās ir ne tikai izklaides iespējas, bet arī sava veida pasaule, kurā viņi dzīvo un domā.

RL: Proti, jūs uzskatāt, ka par suņiem var apgalvot: tie spēj domāt?

Pojarkovs: Protams. Suņi visu laiku domā. Nezinu, vai viņi domā gudri, tas ir kaut kas cits. Bet, vai gudri domā cilvēks, tas jau arī...

RL: Tātad var teikt, piemēram, ka melanholiskiem suņiem mēdz būt skumīgas domas? Un ka tie redz sapņus?

Pojarkovs: Jā, protams. Tas, ka suņi redz sapņus, ir zināms. Tipiskajā ātrā miega fāzē.

RL: Ļoti interesanti... Man patīk domāt, ka viss, ko jūs stāstāt, atrodas ne tik daudz suņu galvās, cik sociālajā grupā un teritorijā, kurā viņi dzīvo.

Pojarkovs: Pilnīgi pareizi! Ļoti patīkami, ka jūs to esat uzķēris. Taču jāteic, ka viņu galvās arī ir ļoti daudz visa kā, galvās ir ļoti daudz. Īstenībā tas, kā ir ierīkota viņu pasaule, tā ir vienkārši apbrīnojama aina. Mums taču katram galvā ir vesela pasaule ar tās signāllauku un tā joprojām. Interesanti: šis krēsls taču nav krēsls tāpēc, ka tas ir krēsls, bet tāpēc, ka es par to domāju, ka tas ir krēsls. Es to izmantoju par krēslu. Un suņi arī kaut kādā ziņā.

RL: Es vēl gribēju pavaicāt par to, kā vilki sargā teritorijas.

Pojarkovs: Buferzonas?

RL: Jā. Jūs par izgāztuvēm runājāt kā par teritorijām, kuras viņi neieņem, jo arī tāpat ir saprotams, ka gribētāju ir pārāk daudz. Vilkiem buferzona vēl ir arī vieta, kur var uzrasties...

Pojarkovs: Briedis. Buferzona kā brieža rezervāts. Viņiem nepatīk tur rādīties, jo tur ar lielu varbūtību var sākties baru konflikti, kuri pēc tam var izraisīt karu. Normālā situācijā viņi tur ieiet, gandrīz nemedī un mudīgi iet ārā. Taču šis pārlaidums pastāv, un brieži to izmanto kā rezervātu. Tur sāk veidoties palielināts briežu blīvums. Un tad kādā noteiktā brīdī pamatteritorijās briežu populācija krītas: vai nu ir pasliktinājusies ekoloģiskā situācija, vai saradies daudz vilku, vai trūkst barības, vai briežiem triecienu devusi auksta ziema. Ko darīt vilkiem, ja pašu teritorijā briežu ir maz? Viņi ierodas buferzonā un ar ļoti lielu varbūtību sastopas un cits citu nokož. Tas ir teritoriāls mehānisms, kas funkcionē sistēmā plēsoņa–upuris un ātri panāk plēsoņu skaita samazināšanos pēc tam, kad sarucis upuru skaits. Suņiem – tāpēc, ka viņi nav īsti plēsoņas, – lai gan neskartā dabā, starp citu, ir arī plēsīgi suņi... Bet, vai viņiem ir buferzonas, par to es ļoti stipri šaubos.

RL: Jāsons apgalvo, ka savvaļā aizgājušajiem suņiem neesot nekādu zonu. Viņi nosedzot visu, krustām un šķērsām, un vienkārši visu apēdot.

Pojarkovs: Jā, viņi apēd vairāk. Taču runa nav par to, ka viņiem nebūtu buferzonas; galvenais ir tas, ka suņi salīdzinājumā ar vilkiem rada daudz lielāku skaitu. Ne tikai uz ekoloģisko paveidu daudzveidības rēķina, bet arī vadoties pēc tā, kā suņi veidojušies kā suga. Nu, sauksim viņus par formu, lai gan vispār es uzskatu, ka viņi ir pilnīgi patstāvīga suga. Tagad ir pieņemts uzskatīt, ka suns ir vilka pasuga, tas ir cilvēku izveidots, taču pēc manām domām tas vienkārši nav ticami. Un tātad suns kā forma ir veidojies uz agresijas samazināšanās rēķina, to ļoti labi parādījis Beļajevs – ka galvenā atlase, veidojoties sencim, kurš kļuva par suni, bija tāda, ka samazinājās agresija pret cilvēku. Tādēļ suņi ir iecietīgāki nekā vilki. Vilki ir bargāki.

RL: Proti, agresijas samazināšanās suņiem ir to atlases rezultāts, dzīvojot ar cilvēku?

Pojarkovs: Jā, turklāt daudzus gadu tūkstošus.

RL: Jāsons, starp citu, teica, ka, pakāpeniski kļūdami par mežoņiem, suņi pamazām kļūstot rudi.

Pojarkovs: Ne vienmēr. Viņš droši vien runāja par konkrētu piemēru, par dingo. Tad protams. Tā ir viena no formām. Es teiktu uzmanīgāk: kad viņi pakāpeniski kļūst par mežoņiem, dzīve notiek vairākās paaudzēs, un suņi sanāk kopā pēc noteikta morfoloģiskā tipa. Sarūk to ārējā un psiholoģiskā daudzveidība – jo pilsēta šajā ziņā ir īpaša vide. Bet, ja atlase ir nesaudzīgāka, īpaši kaut kur brīvā dabā, viņi sanāk kopā ap noteiktu paveidu. Tas var būt ruds, kā dingo, var būt pelēkbrūns, kā vilks, tikai ar nokarenām ausīm, bet var būt arī ar saslietām. Dažos gadījumos tā var būt melna forma, un ļoti reti – prāva auguma balti suņi, plankumaini. Taču var gadīties, ka tieši viņi atkritīs.

RL: Vai pilsētas suņi mainās arī morfoloģiski? Piemēram, vai pilsētas suņu vidū mēdz būt kaut kas līdzīgs buldogiem?

Pojarkovs: Gandrīz ne. Lai gan mēdz būt tādi suņi ar lielu purnu, pamatīgu galvu. Bet viņiem nav tik īss žoklis. Tie buldogi taču nespēj dzīvot – jūs paklausieties, cik viņi briesmīgi krāc, visu laiku smok nost! Gremošana viņiem ir nejēdzīga, dzemdēt paši nespēj, tikai ar ķeizargriezienu. Kādi buldogi, velns ar ārā?

RL: (Smejas.) Pie mums pēcpadomju laikā uzradās daudz suņu, kuriem ir kaut kas kopīgs ar cīņas suņiem.

Pojarkovs: Jā, pie mums tāpat. Maskavā klaiņojošo suņu vidū noteiktā laikā – pirmām kārtām pēc pitbulu un amerikāņu Stafordšīras terjeru uzrašanās – sāka parādīties tādi jaukteņi, kuros skaidri varēja redzēt stafordšīrieti vai pitbulu. Bet viņi ir ļoti labi saprotami, jo viņus ieviesa tādi zēni, kuri uzskata, ka puikam noteikti vajag pamīlēties. Viņi vienkārši vilka ārā tās kuces vai laida savu suņu puiku klāt meklēšanās laikā. Skaidrs, ka labs pitbuls vai stafordšīrietis saklapē visus suņus. Esmu dzirdējis pat, ka bijušas bezmaz īpašas suņu prostitūtas šiem suņtēviņiem. Cilvēki mēdz būt totāli psihopāti un idioti. (Abi smejas.) Tagad viņi, tie suņi, atkal skalojas ārā. Viņiem tomēr uz ielas ir mazliet grūtāk izdzīvot uzbūves spēju dēļ, lai gan varbūt arī tādēļ, ka agresivitāte ir lielāka. Es gan esmu redzējis uz ielas vairākus pilnīgi apburošus gandrīz tīrus Stafordšīras terjerus. Mierīgus, ļoti pašapzinīgus un jaukus. Bet tas viss tika darīts ne jau kucēnu taisīšanai, bet tāpat vien, lai “puika dabū savu prieciņu”. Nu, ļaudis sprieda pēc sevis.

(Abi smejas.)

RL: Vēl kazino būtu suņiem uzcēluši...

Pojarkovs: Jā, viņi to varētu. Tikai uz šmigas suņus tik vienkārši nevar uzsēdināt – lai gan vispār viņiem uz to ir liela nosliece.

RL: Nopietni?

Pojarkovs: Man bija viens vidusāzietis, kurš slimoja ar zarnu enterītu, un paziņas ieteica: iedod viņam šņabi. Un tik tiešām, es sāku viņam dot šņabi, un tas ļoti labi iedarbojās. Šņabis anestezē, mazliet dezinficē. Tātad es ar šņabi viņu izārstēju, bet pēc tam viņš bija ārkārtīgi kārs uz alkoholu. (Abi smejas.) Vēlāk atradinājās, taču, kad tuvumā tika taisīta vaļā pudele – ciemiņi taču bieži nāk, un jauni arī mēs bijām –, viņam vienkārši siekalas tecēja. Fizioloģija taču dziļākajos līmeņos īstenībā ir ļoti līdzīga.

RL: Man bija viena paziņa, kuras mammas krancītis saslima ar mēri, un viņam sāka nolēmēties kājas. Tur bija trīs kaķi, kuri pēkšņi sāka viņu aprūpēt. Reizēm suns tika iznests ārā, viņš tur gulēja, bet kaķi viņu sildīja, gulēja visapkārt, aplaizīja. Galu galā suns atlaba, bet kaķi viņu nelaida vaļā. Atceros: es eju uz trolejbusa pieturu, paziņa mani pavada, blakus iet šunelis, un tad pēkšņi visi trīs kaķi cits pakaļ citam pārlec pāri žogam un rindā sāk iet līdzi, astes gaisā.

Pojarkovs: Ļoti skaisti.

RL: Cik lielā mērā tāda mijiedarbība iespējama starp suņiem un citām sugām, neskaitot cilvēkus?

Pojarkovs: Nu, ar vārnām viņiem ir sarežģītas attiecības, suņi un vārnas cits citu patur acīs, tāpat kā vilki un vārnas. Tam ir veltīti nopietni pētījumi. Viņi visu laiku cits citu zondē. Šie patur acīs vārnas, kuras kaut ko ir atradušas, bet vārnas patur acīs suņus, jo suņi var kaut ko izkašāt, piemēram, no sniega. Reizēm vārnas sāk suņus ķircināt, salaižas apkārt no visām pusēm: suns izstiepies, kaut ko grauž, te viena parauj aiz astes, otra vēl kaut ko nostrādā...

RL: Kāpēc?

Pojarkovs: Vienkārši ir interesanti. Tā ir tāda spēle, savdabīga izklaide. Lai gan tas var beigties arī ar to, ka suns paliek bez barības. Tomēr pirmām kārtām tas vienkārši ir interesanti. Piemēram, vienā rajonā vārnām bija tradīcija izvilināt suņus uz brauktuves, lai tos sabrauktu mašīnas. Un bija pierādīts, ka viņas to darīja apzināti – vārnas taču ir ļoti gudri putni. Suņus sabrauca, un šīs viņus pēc tam apēda.

RL: Tradīcija, kuru viņas iemācījušās gadu gaitā?

Pojarkovs: Jā, ieskolota forma, kas tālāk tiek nodota ar kultūras starpniecību, iemācot. Pasaule ir vienota, to caurauž saiknes. Suns šai ziņā ir ļoti interesants. Suns ir dzīvnieks, kuram jau sākotnēji jādzīvo divās socializācijas sistēmās. Tikai ļoti nedaudzi atmet kādu no tām. Vairākumam ir socializācija gan uz cilvēku, gan uz savas sugas pārstāvi. Par mežoņiem kļuvušie suņi ir atteikušies no socializācijas uz cilvēku un no tā aizgājuši. Ne jau apzināti – vienkārši tā sagadījies. Nezinu, kāpēc. Var būt vairāki cēloņi. Un ir uz cilvēku ļoti socializējušies suņi, kuriem citi suņi nozīmē ļoti maz. Tomēr galvenokārt viņi visi ir kaut kur pa vidu – gan uz cilvēku, gan uz suni. Viņi visu laiku dzīvo dubultas socializācijas sistēmā. Un vispār jau arī mēs, paņemdami turēšanai suni, kļūstam tādi paši.

RL: Jūs teicāt, ka suņi saož nāves smaku. Jāsons stāstīja par nāves bailēm, kas piemīt vilkiem, un sprieda, ka vilki mirstot jūt bailes.

Pojarkovs: Nu, tas arī ir no mistikas jomas, lai gan varbūt īstenībā arī nav nekāda mistika. Taču tāda lieta ir. Tik tiešām ir suņi, kuri aiziet prom no sava iecirkņa, lai nomirtu. Es zinu stāstu par diviem alabajiem Turkmēnijā. Alabaji ir milzīgi Vidusāzijas aitu suņi, ļoti spēcīgi – viņi ir vilkusuņi, var efektīvi stāties pretī vilkiem. Kādam saimniekam bijuši divi tādi suņu puikas, un abiem izveidojušās skarbas attiecības – alabaji ir suņi ar ļoti spēcīgu raksturu. Vienkārši specifiska suga, viņi ir sargātāji. Un sagadījās tā, ka neviens negribēja piekāpties. Dominēšana ir relatīva padarīšana. Kāds dominē attiecībā pret kādu, taču ne vienmēr ir iespējams piemeklēt to, kurš būs par jums stiprāks. Tad nu lūk, man čabani stāstīja – viņi tur, protams, visi ir dzejnieki, varbūt bija piepušķojuši –, ka reiz šie suņi nostājušies paralēli viens otram un aizgājuši stepē. Aizgājuši tālu, tik tālu, ka vairs nebija redzami – un pārradies tikai viens. Viņi bija aizgājuši viens otru piebeigt – bet ne cilvēkam redzot, ne kucēm redzot. Aizgājuši divi vien, tāds bruņinieku turnīrs. Un atgriezies viens – pamatīgi papluinīts, klibs, tomēr atgriezies. Lūk, runājot par nāves izjūtu, – viņiem pilnīgi noteikti ir kaut kādas sajūtas, ka notiek kaut kas briesmīgi svarīgs. Bet, kas attiecas uz līderību un dominēšanu, tās ir pilnīgi dažādas lietas. Dominēšana ir tad, kad jums var būt prioritāte pie kāda resursa. Visbiežāk tas vienkārši ir prasts ēdamais vai seksuāla dominēšana. Savukārt līderība ir pavisam kas cits, un suņi to ļoti skaidri nošķir. Vispār jau viņiem nekādas lineāras dominēšanas nav. Viņiem ir ļoti sarežģītas sociālas lomas, viņi savā starpā sadala dažādas funkcijas grupā. Suņu barā ļoti bieži tiek nošķirts dominējošais suns un līderis. Dominējošais suns ir tāds taranēšanas spēks, turpretī līderis ir tas, kurš vada kustību, meklējot barību, kaut kādās iniciatīvās, principiālās aktivitātēs. Turklāt, ja grupa ir sarežģītāka, iniciators var būt kāds atsevišķs suns. Tas, kurš vienmēr visus uzkurbulē, taču neviens viņu neuzklausa: viņš vienkārši ir zvaniņš, un, ja līderis ir izdarījis citādi, tad būs tā, kā dara līderis. Vēl ir, piemēram, zvērs, kurš atbild par grupas konsolidāciju. Viņš visus cenšas saliedēt, un tikai tāpēc, ka viņš eksistē, grupa pastāv kā veselums. Šī arī ir ļoti svarīga pozīcija, īpaši konfliktu laikos vai tad, kad vienkārši gribas kaut kā sakļauties kopā. Līderim tajā absolūti nav galvenā loma. Viņi visi ir kopībā, neatkarīgi no statusa. Te nu visām robežām jātiek nojauktām.

RL: Jāsons stāstīja par to savu baru: tajā bijis viens vecs vilks, kurš... vispār nav bijis saprotams, ka viņš ir derīgs...

Pojarkovs: Jā, jā, jā... tie viņu baroja, jā...

RL: Taču viņš skatījies, kā viss notiek, – vienmēr, kad jāiet medībās, un pat tad, kad ir ko ēst, pēkšņi paslējies un sācis dot zīmes, ka laiks iet medībās, kaut arī viņi bija paēduši. Taču viņš it kā zinājis, ka tur varbūt nebūs nekā ēdama vai tuvojas kaut kas nelāgs, un viņš tos vilkus organizē. Pats jau vairs medībās nepiedalās, bet šos ved...

Ā, nuja, tāds mazs šunelis, tāds viņš bija – ziemā ļoti izkāmējis, bet vasarā, kad sarodas vasarnieki, viņš visus apstaigā: kolīdz kāds ir ieradies, šunelis uzreiz klāt un visu apēd. Lielie baidījās, tie pa vārtiem iekšā negāja, šitā sēdēja – ieradās, bet palika tādā attālumā, toties šis bija gatavs kaut uz galda uzlēkt un tamlīdzīgi. Un tādējādi viņš kaut kā ļoti... Un skaidrs, ka tur bija lielie un stiprie, bet viņi – citā veidā.

Pojarkovs: Jā, viņi citā veidā. Citādi. Es tieši to arī saku: tās arī ir ļoti elastīgas sistēmas. Nē, mazi sunīši ļoti bieži mēdz būt tādi ļoti aktīvi – pat ne stiprie.

RL: Vai jūs esat novērojis... Mēs sākām ar to, ka YouTube ir ļoti daudz visādu video, nu, par kaķiem, un ir arī tādi pavisam asaraini... redz, viens mērkaķītis otru, kuru ar elektrību... pūlas atdzīvināt, izvilkt no tā tur...

Pojarkovs: Jā, jā, jā.

RL: Kā kaķis neiet prom, kad cits ir sabraukts, un tamlīdzīgi. Kā ir šai vidē, šo...

Pojarkovs: Suņu?

RL: Jā, klaiņojošo suņu vidē – cik lielā mērā tur var ieraudzīt kaut ko tādu, kas acīmredzami nav izdzīvošanas līdzeklis, bet gan... nesavtīgi, ja tā var teikt?

Pojarkovs: Nu... Īstenībā tas ir sarežģīts jautājums. Jāsons jūs uzreiz apklusinātu un teiktu, ka nesavtīga, altruistiska uzvedība nemēdz būt, jo tas viss tik un tā tiek darīts paša labad. Altruists – tas ir ļoti labi. Viņš noteikti... viņš tam daudzkārt pievērsa uzmanību...

RL: Bet viņš, man šķiet, par cilvēkiem arī tāpat domā?

Pojarkovs: Droši vien, jā. Tāpēc, ka tas ir ļoti svarīgs parametrs, kas... Nu, nav svarīgi. Šeit... nezinu, kā ir ar visām tām, jau atkal, pa pusei mistiskajām lietām, kad... Ko nozīmē nesavtīgi? Nezinu... Ir suņi... Vienkārši ir agresīvi suņi, ir ļoti labsirdīgi suņi, tādu ir ļoti daudz. Viņi absolūti netaisās nevienu aizskart, un tā joprojām.

RL: Bet vai tad tā ir labsirdība? Tas vienkārši ir agresijas trūkums.

Pojarkovs: Nujā... Nē, ir tāda labsirdība, kad viņi salaiza cits citam brūces, tik tiešām palīdzēdami – protams, tādu gadījumu ir ļoti daudz. Īpaši savējiem. Tāpat viņiem ir arī tā saucamās sakļaušanās fenomens, kad viņiem gribas kaut kā saliedēties un sajusties kā vienotai grupai, vienotai komandai. Tas izpaužas īpašā ceremonijā, kad viņi skraida cits citam apkārt, grūstās ar pleciem, laiza cits citam purnu un lūpas, visvisādi pīkst – kā tāds ļoti dzīvs murskulis. Tāpat ir vilkiem pirms medībām, viņi tādējādi noskaņojas uz kaut kādu kopīgu vilni. Man liekas, tam ir kaut kāds fizioloģisks cēlonis – fluīdu līmenī, tieši tā. Bet var būt vēl arī tajā līmenī, kurā tiek nodota informācija, notiek noskaņošanās uz kopīgu vilni, lai darbotos līdzīgi un loģiski. Nezinu. Bet tas ir ļoti svarīgs fenomens, un es to daudzkārt esmu redzējis.

RL: Man liekas, teritorijai arī ir liela nozīme – teiksim, svarīgs ir attālums starp suņiem...

Pojarkovs: Kad viņi saliedējas, tās ir absolūti līdzīgas distances, vēl jo vairāk – līderim tajā absolūti nav galvenā loma. Viņi visi ir kopībā, neatkarīgi no statusa. Tas notiek tieši tāpēc, lai pielīdzinātu un sajustos kā vienots kolektīvs.

RL: Bezmaz kā tādi grieķu hoplīti...

Pojarkovs: Jā, droši vien, jā.

Labs ir, atvainojiet, lūdzu, man nāksies doties prom...

RL: Šausmīgi interesanti. Paldies.