Es – vilks

RL – jeb drīzāk Pjatigorska – “Interesantu cilvēku kolekcijā” savu pelnītu vietu tagad ieņēmis arī dzīvnieku uzvedības pētnieks Jāsons Badridze. Cilvēku pasaulē viņš ir slavens kā “vīrs, kurš dzīvoja ar vilkiem”; vilku pasaulē – kā daudzu dabai izaudzinātu un atdotu vilku barvedis, kurš tādējādi ieguvis vēl vienu pompozu titulu – “simt vilku tēvs”. Badridzes zinātniskās intereses saistās ar vilka domāšanas (!) veidošanos ontoģenēzē; īpašu uzmanību viņš pievērsis vilka ekstrapolācijas spējām, paredzot to vai citu norisi. Tomēr galvenais zinātnieka plašās popularitātes cēlonis ir viņa neprātīgais projekts – kļūt par vilku ģimenes locekli, lai savvaļā “uz savas ādas” varētu pētīt vilku uzvedību. Lai gan savvaļas vilku sabiedrībā Jāsons Badridze iedzīvojies vairākkārt, vissiltākās jūtas viņam saglabājušās pret savu pirmo, sešu vilku ģimeni, kuras locekļiem viņš devis vārdus: vadošo vilku pāris Niko un Manana, gadu vecie (1974. gadā, kad Jāsons pievienojās ģimenei) brāļi Gurams un Īgņa un viņu māsa Ruhi, kā arī vecais vilks Nestors. Stāstot par savu dzīvi starp Kahetijas vilkiem, Jāsons cenšas to aprakstīt korektas etoloģijas terminos, lai gan klausītājs neviļus par Jāsona vilkiem domā kā varoņiem tādā gruzīnu “Džungļu grāmatā”. Atbildot uz jautājumu par iemaņām, ko zinātnieks iemantojis, dzīvodams ar vilkiem, viņš min tādas, kuras varētu saukt par dzīvnieciskām (plūstošas kustības; situācijai atbilstoša strauja reakcija; apjausma, ka aiz muguras atrodas cits vilks), tomēr nespēj neatzīties, ka visvairāk viņu iespaidojusi vilku “uzticība”. Cilvēks ar stipro vārdu “Jāsons” atbild ar to pašu.

U.T.

Jāsons Badridze: Ar vilkiem sāku darboties 1974. gadā, līdz tam nodarbojos ar uzvedības fizioloģisko mehānismu.

Rīgas Laiks: Dzīvnieku uzvedības?

Badridze: Pārsvarā – kaķu. Universitāti esmu pabeidzis, specializējoties “cilvēku un dzīvnieku fizioloģijā”, bet padomju periodā etoloģija kā zinātne bija aizliegta.

RL: Kāpēc tad tā?

Badridze: Tāpēc, ka etoloģijas pamatlicējs Lorencs grāmatā “On Aggression” bija nonācis pie viedokļa, ka visas mūsu bioloģiskās vajadzības, tāpat arī agresija, spēj uzkrāties un pēc tam izšļākties. Un kaut kādā veidā tas sasaucās ar Maltusa karu teoriju, tāpēc, protams, tas Padomju Savienībā bija jāaizliedz. Bet mums bija tāds ģeniāls akadēmiķis Ivans Beritašvili, kurš šeit, Tbilisi, izveidoja Fizioloģijas institūtu. Man sanāca ar viņu bieži tikties darba jautājumos, un viņš saprata, ka mani ļoti interesē uzvedība. Bet es kopš bērnības dievināju suņus. Man ļoti gribējās strādāt ar suņiem, bet tie ļoti daudz ko zaudēja kontaktā ar cilvēku.

RL: Bet varbūt ieguva?

Badridze: Nu, no vienas puses, ieguva, bet, no otras puses, daudz ko zaudēja; dažādas to uzvedības formas atmira vai vispār izzuda.

RL: Bet kā mēs varam par to spriest, mums taču nav “kontrolsuņu”?

Badridze: Kontrolsuņi ir pusmežonīgie suņi. Un man nācās ar tiem saskarties: kad nošāva visus manus vilkus, ar kuriem dzīvoju, visu areālu aizņēma pusmežonīgi suņi.

RL: Bet varbūt klaiņojošie suņi vēl atminas, ka reiz tie ir bijuši mājas suņi?

Badridze: Ģenētiska atmiņa, protams, ir.

RL: Labi, bet mēs taču vienalga nevaram sacīt, ka tie ir suņi, no kuriem radušies mājas suņi.

Badridze: Nē, suņi radušies no vilka – tas jau ir fakts. Ja jūs veiksiet ģenētisko analīzi, tas būs vilks. Tāpēc agrāk mājas suņa latīņu nosaukums bija Canis familiaris, vilka – Canis lupus, bet tagad mājas suni dēvē par Canis lupus familiaris. Tātad tas jau ir vilka pasugas līmenī. Neatkarīgi no tā, vai tā ir čivava vai vilku sugas suns.

RL: Starp citu, drīkst pajautāt: kurš ir gudrāks – suns vai vilks?

Badridze: Ir pat tāds raksts, kur tieši tā tiek uzstādīts jautājums: “Kurš ir gudrāks?” Viņi pētīja mājas suņu un vilku mācīšanās spēju un secināja, ka suņi ir gudrāki – tālab, ka tie spēj vairāk mācīties no saimnieka nekā vilki no cilvēka. Un ka no cilvēka suņi iemācās, bet no cita suņa – ne. Nu, tajā valstī, jādomā, nav klaiņojošu suņu, jo klaiņojoši suņi cits citu apmāca ideāli. Bet vilki, kas dzīvoja ar mani, proti, kurus es izaudzināju, ideāli mācījās, vērojot mani. Bet mežonīgie vilki ideāli apmāca cits citu. Ja vilks socializēts uz mani, viņš…

RL: Mācīsies no jums.

Badridze: Protams. Tāpat arī suņi. Mājas suns ir koncentrējies uz saimnieku. Tāpēc tas mācās no saimnieka, ne no suņiem. Es to saku tāpēc, ka, veicot eksperimentu, tam jābūt adekvātam. Tas pats arī par skaitīšanu – kaut kāds gudrinieks pierāda, ka itāļu cālis spēj skaitīt no kreisās uz labo pusi. Bet, kad es apmācīju vilkus operēt ar daudzumu, dabiski, es liku skaitīšanas sākuma orientieri un liku to no kreisās puses, tāpēc ka tā esmu pieradis. Bet tas nenozīmē, ka viņi skaita no kreisās uz labo.

RL: Jā. Mēs palikām pie tā, ka kontrolgrupa suņu uzvedības pētīšanā ir pusmežonīgie suņi.

Badridze: Pusmežonīgie suņi. Un tur notiek ļoti interesants process. Piemēram, no trešās paaudzes tiem atjaunojas visi uzvedības elementi, kas līdz tam bija zaudēti. Tie pat sāk vairoties reizi gadā, nevis divas. Un pēdējā laikā parādījies milzīgs daudzums pusmežonīgu suņu, kā arī vilku un suņu hibrīdu. Kad vilkiem paliek maz potenciālo dzimumpartneru, tie nāk pie suņiem un ar tiem sakrustojas. Viņi ļoti bieži aizved suņus, vienkārši aizved. Ne tāpēc, lai apēstu, bet aizved uz savu grupu.

RL: Ko nozīmē “aizved”? Proti, sarunā, tā teikt, – ejam ar mums?

Badridze: Nē, vienkārši, kad kucei iestājas meklēšanās, tā var aiziet pie vilka, bet tēviņš vilku mātītei šai fāzē aizies pakaļ uz jebkurieni. Starp citu, pusmežonīgie suņi trešajā ceturtajā paaudzē kļūst rudi.

RL: Kāpēc tā?

Badridze: Es nezinu, kāpēc. Vispār tā ir katastrofa – visi šie hibrīdi un pusmežonīgie suņi, jo tie neierobežo savu teritoriju, aprij visu pa tīro. Proti, katra dzīvnieku grupa mitinās noteiktā areālā un tur jau sastopas ar kaimiņu dzīvnieku grupām, notiek tāda kā ranžēšana – viena grupa dominē, tā var staigāt pa citu, zemāka ranga grupu teritorijām. Vilkiem ir strikta sava teritorija, blakus – neitrāla, starpposms… Ir tāds ļoti pazīstams vilku speciālists Deivids Mīčs – viņš izpētījis: kad rodas konflikti starp ģimenēm, to robežas sāk pārklāties. Iztēlojieties tīklu: tā acis ir ģimeņu savrupās teritorijas, bet diegi ir neitrālās zonas. No jebkura punkta, ejot pa šiem diegiem, var nonākt jebkurā punktā. Lūk, arī man radās doma papētīt, kā šīs robežas vispār ir iekārtotas. Jo es to biju iedomājies tā, ka, lūk, pieņemsim, koku viena ģimene iezīmē no vienas puses, otra – no citas. Bet izrādījās, ka tā nemēdz būt, attālums starp robežām ir līdz trim kilometriem. Un visinteresantākais, ka brieži arī taču nav muļķi, lielākoties tie pulcējas šais neitrālajās zonās, kur neviens vilks nenāk, un tur arī vairojas. Un rodas jautājums: labi, ja brieži dzīvo tur, kur vilki neiet, no kā tad vilki pārtiek?

RL: Patiešām, no kā?

Badridze: Izrādījās, ka briežiem arī ir ļoti spēcīga teritoriālā konkurence un zemāka ranga dzīvniekus viņi izstumj uz vilku teritorijām.

RL: Tas ir, ar vilku palīdzību viņi it kā regulē savu stāvokli?

Badridze: Jā. Veselīga populācija. Tāpēc vilks ir ideāls instruments visaugstākā ģenētisko spēju līmeņa uzturēšanai pārnadžiem. Taču, runājot par vilkiem pašiem, reizi aptuveni četros gados, kad ģimene pieaug, tie kādu padzen. Viņi var paciest noteiktu daudzumu sociālo kontaktu, pēc tam sugasbrāļi sāk viņus kaitināt. Tādēļ rodas konflikti. No vecajiem un jaunajiem parasti arī padzen. Un šie vecie un jaunie dodas uz neitrālo zonu. Un šāda dalīšanās notiek pārsvarā pavasarī vai tieši pirms vilcēnu piedzimšanas. Un šie dzīvnieki, kas vairs nespēj vai vēl nespēj nomedīt lielu dzīvnieku, paliek neitrālajā zonā un savāc jaundzimušos briežus, stirniņas un citus.

RL: Jā.

Badridze: Jā, un es ne reizi vien esmu dzirdējis klaigāšanu, ka vilki visus mazuļus iznīcina... Nu, visus, ne visus, bet pastāv ļoti interesants kompensācijas mehānisms. Ja laktācijas periodā mātei atņemt briedēnu, nākamajā gadā dvīņu parādīšanās varbūtība tai nesalīdzināmi pieaug. Tieši laktācijas periodā, ne vēlāk. Nākamgad šie zaudētie briedēni it kā kompensējas. Un vispār – vilki nevar, teiksim, pilnībā iznīcināt kādu pārnadžu sugu. Jo barības ieguvei tie iztērē noteiktu enerģijas daudzumu. Bet, ja jāpatērē vairāk enerģijas nekā iepriekš, tad vilki obligāti pievēršas citai sugai.

RL: Batono Jāson, pastāstiet, kā jūs iekļuvāt vilku ģimenē? Kā tas vispār ir iespējams?

Badridze: Tas ir ārprāts, protams, bet loģika bija tāda, ka pieradināšanas procesā viņi pamanīs mani pirmie. Tātad sākumā vajadzēja pieradināt viņus ne tikai pie mana ārējā izskata, bet arī pie mana, tā teikt, smārda. No mājām es paņēmu vecu palagu un saplēstus bērnu autiņus. Bija būtiski, lai materiāls ir kontrastējošs, balts, bet vilki baidās no visa jaunā, it sevišķi, ja materiāls kontrastē ar vidi. Tātad mans smārds plus kontrasts. Bija skaidrs, ka viņi no tā izvairīsies. Šos auduma gabalus es nēsāju sev virsū, lai piesūcinātu ar savām smakām, un liku gar taciņām, kur viņi gāja. Sākumā viņi šīs lupatas apgāja ar līkumu.

RL: Tātad jūs viņus jau redzējāt?

Badridze: Nē, es redzēju pēdu nospiedumus. Bet auduma gabalus es mainīju katru dienu, jo smarža mainījās – viņi pie tās ātri pierada. Bet viņiem bija jāpierod tieši pie manas smaržas. Un noteiktā brīdī, pēc mēneša, pusotra, viņi sāka lupatas plēst... Bet, ja reiz plēš, tas nozīmē, ka viņus sanikno to izskats, ne smarža. Tad es katrā lupatā sāku likt gaļas gabalu. Un pēc mēneša viņi sāka šo gaļu ēst. Kļuva skaidrs, ka no manas smaržas viņi vairs nebaidās, pieraduši. Un šajā periodā sākās riesta laiks. Viņi izvēlējās midzeni, kur vilcene dzemdēs. Un reiz viņi devās uz to pusi, kur es tieši biju izlūkojis iespējamo midzeni. Es zināju, ka viņi atgriezīsies, un gaidīju pie tās taciņas. Un tā nu viņi gāja – pa priekšu vilcene.

RL: Tā bija pirmā reize, kad jūs viņus ieraudzījāt?

Badridze: Jā. Pa priekšu gāja vilcene, aiz tās vīrietis, sacīsim tā.

RL: Kāpēc tā? Vīrietim taču jāiet pirmajam, viņam vajag...

Badridze: Nu, tā tas ir mums, cilvēkiem, bet iemīlējies vilks seko mīļotajai vilcenei. Tas bija satriecošs skats – vilcene iet pa priekšu, bet viņš laiku pa laikam uzliek galvu tai uz muguras, tas notiek ejot. Tāda maiguma forma. Un te viņi mani ieraudzīja. Vilcene apstājās, bet viņš stāvēja tāpat...

RL: Cik metru attālumā?

Badridze: Nu, tie bija nepilni 100, jādomā. Tad vilks sāka iet tieši man virsū. Piegāja metrus piecus tuvu, skatījās, skatījās, pacēla degunu – kad viņi rūc, paceļas degungals, kļūst redzami zobi...

RL: Kādas šausmas... Jūs nobijāties?

Badridze: Nu, tas bija ļoti satraucoši, sacīsim tā. Tik ļoti, ka man notirpa mēle un skudriņas skrēja pār muguru. Ļoti nepatīkami. Vilks skatījās, skatījās, parādīja man zobus, divreiz uzrūca. Turklāt viņi māk klabināt zobus, tāda kā kastaņešu skaņa. Pagriezās un aizgāja. Tad kļuva skaidrs, ka pie manis jau ir pieraduši.

RL: Kāpēc tas kļuva skaidrs?

Badridze: Tāpēc, ka viņš nemetās man virsū. Viņš man vienkārši “paskaidroja”, ka vilcenei tuvoties nav vēlams. Un tad viņi aizgāja.

RL: Atvainojiet, ka pārtraucu, – tātad tas arī bija dominējošais vilks, pats galvenais?

Badridze: Jā. Skaidrs, ja reiz viņš staigāja kopā ar grūtu vilceni, tas ir dominantais vīrietis. Ģimenē tikai dominantie vairojas, cits neviens. Un, ja reiz dominantie uz mani reaģēja tik normāli, bez panikas, tad pie manis pierada arī gadu veci vilki. Viņi tā iemācās – skatās uz vecākajiem. Un saprot: ja vecākie neuztraucas, tiem arī nav ko uztraukties.

RL: Bet viņi nāca jums klāt?

Badridze: Reiz tas pats galvenais pie manis pienāca. Es gulēju savā burkā, dzirdu, ka man virsū līst ūdens. Domāju – lietus, bet, izrādās, stāv vilks, pacēlis kāju, un iezīmē mani ar urīnu. Iezīmēšana ir ļoti interesanta lieta. Vilkus kaitina sveša smarža, un viņi vienmēr cenšas svešo smaržu nosegt ar savu.

RL: Proti, to pašu dara arī suņi, kad paceļ kāju pie staba?

Badridze: Jā. Turklāt viņi cenšas ne tikai nosegt ar smaržu, bet paveikt to augstāk. Tāds neklātienes sparings starp suņiem...

RL: (Smejas.)

Badridze: Es redzēju vienu pūdeli, viņš pienāk pie staba, sāk ostīt no apakšas, osta, osta, osta, nekādi nebeidzas – augstu. Bet šis zellis acīmredzot bija ar raksturu – ar priekšķepām viņš pacēlās pa stabu un, stāvot uz pakaļkājām, centās iezīmēt...

RL: (Smejas.)

Badridze: ...augstāk. Un tas ir rādītājs. Pirmkārt, smarža, tur redzami visi hormoni, var saprast, dominants vai ne, kā vairāk – adrenalīna vai noradrenalīna. Nu, un izmēru. Reizēm var vērot, kā daži suņi tik ļoti paceļ kāju, ka, šķiet, tūlīt apgāzīsies.

RL: Un vilki dara tāpat?

Badridze: Jā. Jā. Precīzāk, suņi dara tāpat.

RL: Bet svešas ģimenes teritorijā citi vilki taču nenāk?

Badridze: Nē. Viņi praktiski neienāk. Tikai konflikta situācijās.

RL: Tātad viņi ar tādu “izaicinošu” iezīmēšanu sastopas reti.

Badridze: Ļoti reti. Bet grupas iekšienē arī – jaunie pieaug, kāds visu laiku grib kļūt dominants.

RL: Bet jūs taču, piemēram, principā varētu pačurāt augstāk?

Badridze: Nu... Es necentos to darīt uz koka. Tiesa, reiz, kad mēs gājām iezīmēt teritoriju... Turklāt viņi vienmēr pēc manis iezīmēja vēlreiz. Un, kad mēs piegājām pie robežas, bet tā jāiezīmē... Es uzreiz izdomāju, ka viņiem palīdzēšu.

RL: (Smejas.)

Badridze: Un arī sāku... koku. Kad rūdītais to ieraudzīja, viņš palika traks. Viņš sāka rūkt uz mani un nekavējoties iezīmēja koku pa virsu.

RL: (Smejas.)

Badridze: Es ļoti nobijos, viņš varēja mani vispār kastrēt! (Smejas abi.) Tāpēc, kad es lasīju Fārliju Mouatu, ka viņš visu iezīmēja ap savu telti un vilki šo robežu nešķērsoja – tas vienkārši nav iespējams.

RL: Kāpēc?

Badridze: Tāpēc, ka tā ir viņu teritorija, viņi nepanes svešas smaržas. Tas bija vienkārši tāds PR gājiens – amerikāņi gatavojās atjaunot vilku populāciju, un, lai radītu mierīga, mīļa vilka tēlu, bija uzrakstīta tā grāmata. Un Mouats radīja Andželīnas, ģeniālās vilcenes, tēlu. Bet cilvēkam, kas nepēta dzīvnieku, tāds dzīvnieks, kas nešķērso iezīmēto, šķiet ļoti saprotams.

RL: Jā.

Badridze: Jā. Bet interesanti bija, kad es, aizvainots un apvainots, ka viņi mani iezīmējuši, aizgāju pie upes nomazgāties, nāku atpakaļ, skatos – galvenais un vēl viens jaunais vilks berzējas ar mugurām pret manu burku. Tad es vēl nezināju, ko tas nozīmē, citādi būtu vēl aizskarošāk. Izrādās, tas ir īpašs reflekss, suņiem un vilkiem ir paradums vārtīties ļoti smirdīgās vielās. Bet uz manas burkas... Kāpēc? Pēc tam es sapratu, ka slapja aitas vilna smako diezgan nepatīkami.

RL: Tiesa.

Badridze: Piedevām tā ir netīra; es tajā biju gulējis jau daudzus mēnešus. Un ko lai dara, ja šī smaka nav ar urīnu pārsitama. Te viņiem radās lieliska doma – ar to jāapklājas; tad dzīve kļūst brīnišķīga. Un tu pats kļūsti par šīs smakas nēsātāju.

RL: Brīnišķīgi. Bet mēs palikām pie tā, ka viņi pie jums pierada.

Badridze: Jā. Un jau pēc tam es uzgāju veco vilku.

RL: Pagaidiet, cik viņu kopumā bija?

Badridze: Tātad vilcene...

RL: Jā.

Badridze: ...vilks...

RL: Jā.

Badridze: ...trīs pērnā gada vilki. Es domāju, ka tur ir pieci vilki. Izrādījās, seši. Sestais bija vecs. Viņam pēc skata bija gadi desmit, tas nav pārāk vecs vilks, bet tas staigāja ar grūtībām. Acīmredzot viņam bija kaut kas līdzīgs artrītam. Viņš pārsvarā sēdēja. Un šis vecais vilks, tāpat kā jaunie, pēc dominantā piemēra uz mani reaģēja normāli.

RL: Cik ilgs laiks jau bija pagājis?

Badridze: Četri mēneši. Es nokļuvu tur vēl pirms pārošanās sezonas sākuma, pēc tam sākās pārošanās, un maija beigās jau parādījās kucēni. Tas arī bija ārkārtīgi interesanti, kā kucēni 18. vai 20. dienā sāk iziet no midzeņa. Kā viņi tos sāk izvilināt. Izrādās, kucēnus vairākas dienas nebaro, tie midzenī pīkst neēduši, smilkst, taču iet ārā baidās. Bet māte guļ aptuveni metra attālumā no midzeņa. Reizēm iebāž galvu midzenī, bet kucēni, kā es to iedomājos, domā, ka viņa tūlīt ielīdīs un viņi ēdīs...

RL: Jā.

Badridze: Nekā nebija. Viņa tos aplaiza un atkal atgriežas un noguļas kāda pusmetra attālumā no midzeņa. Beigu beigās kucēni jau nespēj badu izturēt, viņi izlec no midzeņa...

RL: Visi kopā?

Badridze: Nu, kāds pats drosmīgākais pirmais, bet visi momentā metas tam pakaļ. Un piezīžas mātei. Tas vispār bija satraucošs moments: es pamanīju, ka visi ir saspringti, kaut ko gaida. Bet mamma diennakti tos nav barojusi, visādas skaņas nāca no midzeņa. Guļ un gaida. Un re, beigu beigās no alas parādījās tādi apburoši purniņi. Atminos, ka es pat pats no sajūsmas iesmilkstējos. Māte pielīda pie viņiem, nolaizīja tos, atgriezās un atkal apgūlās. Un tad viņi uzdrošinājās un ļepatoja pie mammas; viņus visi ielenca, ostīja...

Kopumā, ja pārnes to uz cilvēku loģiku, sākumā vilcēni ļoti baidās no atklātas telpas. Un kaut kādā veidā viņi jāpiespiež iziet ārā. Bet pēc nedēļas viņi jau paši skraida ap midzeni; pēc tam pamazītēm, pamazītēm attālums starp midzeni un māti pieaug, un vilcēni sāk apgūt jaunu teritoriju. Pēc tam, interesanti, kad viņi sāk iet tālāk, viņi vienmēr kontrolē, kur ir māte. Ja nobīstas, tad skrien jau vairs ne uz midzeni, bet pie mammas, slēpjas tai zem vēdera. Aptuveni divu mēnešu vecumā viņi apgūst ap 300–400 kvadrātmetrus.

RL: Un mamma viņus iepazīstina ar zīmīgiem objektiem – nu, tur ir klints kaut kāda, strauts?

Badridze: Jā. No tā midzeņa strauts bija 900 metru attālumā. Maziem vilcēniem, kamēr viņi zīž pienu, līdz 45 dienām, tas ūdens absolūti nav vajadzīgs. Bet tur bija liels akmens, un viņiem jāuzzina, kas tas ir. Tuvoties viņiem bail, bet pamazām attālums līdz akmenim samazinās. Pēc tam viņi pienāk pie akmens, sāk apostīt. No bailēm var apčurāties. Bet, ja reiz urīna smaka, tātad viņu pašu smaka, un nākamajā reizē tā viņus jau nomierina. Vēlāk, un tas ir galvenais, viņi skatās apkārt un iegaumē lielus objektus. Piemēram, tur ir liels akmens vai koks. Un, kad viņi apgūst teritoriju, viņi saprot, ka tas nekustas, vienmēr atrodas turpat. Un, kad viņi apgūst teritoriju tālāk, tie var skriet atpakaļ jau pie šī lielā objekta. Tas saucas “teritorijas apgūšana ar pārskrējienu metodi”.

RL: Šausmīgi interesanti, kā vilcene paziņo vilcēniem, kurp jāiet, izmantojot gaudošanu.

Badridze: Jā. Iztēlojieties (zīmē) – vienā punktā midzenis, bet kaut kur netālu no tā ir vilcēni. Un viens no vecākiem kaut kur tālu aicinoši gaudo.

RL: Jā.

Badridze: Bet šī ir taciņa, tā ved šeit, pēc tam pagriežas, pēc tam...

RL: Jā.

Badridze: Šeit iet zigzagā. Un katrā taciņas pagriezienā viens no vecākiem gaudo. Viņš gaudo.

RL: Jā.

Badridze: Tā arī ir klasiska kustības virziena ekstrapolācija. Vilcēni iegaumē gaudošanas virzienu, no kurienes tā nāk. Aptuveni četros piecos mēnešos šis zigzags jau veidojas vilcēnu iztēlē un viņi viegli atrod ceļu.

RL: Sanāk, ka vilcēns dodas pa taku, atminoties gaudas, un saprot, ka jānogriežas.

Badridze: Jānogriežas, jā, jā, jā.

RL: Tātad vilks it kā sniedz tādu skanisku ceļa aprakstu?

Badridze: Jā. Tādu karti.

RL: Karti, kur intervāli starp gaudošanām nozīmē tos attālumus, kuri jānoskrien un tikai tad jāmaina virziens.

Badridze: Jā.

RL: Tas man atgādina Brūsa Čatvina “Dziesmu takas”, kur aborigēni uziet ceļu džungļos, kad dzied, proti, dziesmas it kā veido tās takas, pa kurām viņi virzās. Nav skaidrs, kā vilcenes gaudas spēj vienlaikus būt arī par topogrāfisku karti...

Badridze: Nu, ziniet, tās mentālās kartes vispār ir interesanta lieta. Visa savas teritorijas karte ideāli iegulstas smadzenēs. Ideāli.

RL: Jūs runājat par vilkiem vai...?

Badridze: Par vilkiem.

RL: Par vilkiem.

Badridze: Par vilkiem. Bet es pārsvarā nodarbojos ar ontoģenēzi. Kādā veidā jaundzimušais vilcēns, kuram nav priekšstata, kas notiek pasaulē un kā jādzīvo, kļūst par tādu...

RL: Rūdītu vilku?

Badridze: Rūdītu vilku, teicamu mednieku. Tad lūk, es nodarbojos ar domāšanas un uzvedības ontoģenēzi.

RL: Ko jūs saucat par domāšanu vilku gadījumā?

Badridze: Pirmā forma, ko man nācās pētīt, bija domāšanas kustības ekstrapolācijas. Eksperimenti ir ļoti vienkārši. Divi aizkari, starp tiem attālums, vilks redz divas bļodas – vienā ēdiens, otra tukša. Bļodas sāk attālināties viena no otras un noteiktā mirklī izzūd no redzesloka. Un, ja vilks spēs prognozēt, kur parādīsies gaļa, viņš apies aizkaru no tās puses, kur būtu jāparādās gaļai. Šeit notiek ļoti dīvaina lieta – šādus ekstrapolārus uzdevumus vilki var risināt no pirmās reizes, bet vairākkārt viņi to darīt nespēj, pieļauj kļūdas.

RL: Kādā ceturtajā reizē vilks sāk kļūdīties?

Badridze: Jā, viņš sāk kļūdīties. Tik ļoti šis uzdevums viņam krīt uz nerviem, ka viņš sāk pretoties un pēc tam pat negrib tai istabā vairs iet.

RL: Viņš apvainojas?

Badridze: Domāšanas process izraisa ļoti spēcīgu emocionālu spriedzi.

RL: Ā, tas ir, viņš nogurst.

Badridze: Nogurst. Un man radās jautājums: kāpēc gan viņi kļūdās? Jo normālās medībās vilkam arī nākas risināt ekstrapolārus uzdevumus desmitiem pēc kārtas, jo briedis vai zaķis mūk prom, pazūd, bet vilki nekad nepieļauj...

RL: Kļūdas?

Badridze: ...kļūdas. Izrādījās ļoti interesanti. Maniem vilkiem tātad bija viens liels būris, un tajā bija ļoti daudz apaļu necaurspīdīgu priekšmetu. Otrajā būrī, izņemot dzeramo, nebija nekā. Tad lūk, tikko vilki sāk staigāt, viņi tūlīt pat sāk spēlēties, bet viena no spēles formām ir sekošana. Viens mūk, otrs seko. Bēgošais pārsvarā slēpjas aiz necaurspīdīgajiem priekšmetiem. Sekojošais sākumā atkārto bēgošā ceļu, bet pēc tam, aptuveni četru mēnešu vecumā, sāk nogriezt ceļu. Proti, bēgošais slēpjas, bet tas, kas seko, apiet priekšmetu un satiek viņu jau tur.

RL: Jā.

Badridze: Piecu mēnešu vecumā šādas ceļa nogriešanas vērojamas jau 80% gadījumu. Turklāt tas nenotiek pakāpeniski, bet tas ir lēciens no 5 uz 80 procentiem. Un, kad es pirmo reizi sāku dot ekstrapolārus uzdevumus, vilcēni visu risināja no pirmās reizes. Tālāk es tiem dzīvniekiem, kas dzīvoja bagātinātā vidē, devu 30 uzdevumus pēc kārtas. Nevienas kļūdas. Bet tie, kas uzauga nabadzīgā vidē, spēja risināt no pirmās reizes, taču nekādi nespēja to atkārtot. Kā to izskaidrot? Bet visa sāls izrādījās spēlē. Vilcēni sāka aptvert situāciju, un kad tur, spēlē, viens vilcēns paslēpās, cits nogrieza sekošanas ceļu un saprata, ka tas ir lieliski. Bet kas kopīgs starp spēļu situāciju un eksperimentu? No pirmā acu uzmetiena nekā kopīga nav. Bet izrādās, ka vilcēni, sākot jau no 4–5 mēnešu vecuma, sāk rast loģisku saikni starp divām dažādām situācijām.

RL: Tātad domāšana viņiem attīstās ar spēles palīdzību?

Badridze: Jā. Kāpēc spēle vispār rodas? Vairāku iemeslu dēļ. Viens iemesls ir nepieciešamība kaut kur izlādēt enerģiju. Tā ir enerģijas regulēšanas vajadzība.

RL: Jā.

Badridze: Otrs iemesls, kad jau notiek kaut kādi psihoemocionālie procesi un ļoti stipri pieaug spriedze, spriedzi var mazināt tikai ar spēli. Un otrādi – kad emocionālā spriedze ir pārlieku zema un tā jāpaceļ. Lūk, šajā gadījumā viņi arī sāk spēlēties. Un spēles laikā viņiem veidojas tie paņēmieni, kuri noderēs gan kautiņā, gan medību laikā. Interesanti, ja pievērš uzmanību tam, kur viņi viens otram kož rotaļu cīņu laikā, tās ir vietas, kur viņi tēmē briedim, – tas ir tas pats.

RL: Jūs minējāt, ka kopā ar vilkiem piedalījāties medībās. Pastāstiet, kā tas bija?

Badridze: Pirmās medības... Tātad mēs sēžam, saullēkts tikko sākas, bet vecais vilks, kā vienmēr, sēž augšā, uz neliela paaugstinājuma. Un te viņš ierejas, un visi saskrien pie viņa – sāk cits citu ostīt, kaut kāda apspriede.

RL: Un jūs sēžat? Jūs neskrējāt?

Badridze: Nē, es tur sēžu.

RL: Bet kāpēc? Jo, ja jūs esat normāls ģimenes loceklis, jums taču arī jāskrien.

Badridze: Nē, šeit ir ļoti būtisks moments – es iekļāvos viņu sociālajā sistēmā kā vērotājs no malas.

RL: Bet viņi necentās jūs ievilināt?

Badridze: Nē, es pats. Jo, ja es pacenstos iekļauties sociālajā sistēmā, man būtu jāieņem kaut kāds stāvoklis. Bet to panākt var tikai ar zobiem.

RL: Nu, jūs varējāt tur, teiksim, ar nūju...

Badridze: Nē, nu tas jau nav godīgi. (Smejas.) Bet galvenais – man tas nemaz nebija vajadzīgs. Ja es, piemēram, saņemtu dominējošo rangu, viņi būtu no manis atkarīgi. Tāpēc biju vienkārši vērotājs.

RL: Un tomēr, kā viņi jūs uztvēra?

Badridze: Mana klātbūtne viņiem bija izdevīga. Pirmkārt, no tāda viedokļa: kamēr es tur biju, medniekiem tur bija dzīvībai bīstami rādīties.

RL: “Dzīvībai bīstami”... Jūs uz medniekiem šāvāt?

Badridze: Nē, es bez ieročiem, cirvītis un nazis tikai bija, vairāk nekā.

RL: Proti...

Badridze: Bija kautiņš. Bet es tolaik biju fenomenālā formā.

RL: Un vilki apzinājās, ka, pateicoties jums, viņus vairs nemedī? Bet tas taču nozīmē, ka viņiem jūsu klātbūtne bija kaut kādā veidā ekstrapolēta laikā – lūk, bija laiks, kad mūs medīja, bet tagad mūs vairs nemedī.

Badridze: Jā. Tas ir plaši zināms fiziologiem, kas pēta nosacījuma refleksus – nepatīk man šis jēdziens, bet... Pieņemsim, tiek dots kāds signāls pēc minūtes, pēc tam – pēc divām. Pēc tam – pēc stundas...

RL: Dod ēst.

Badridze: ...dod ēst. Jā. Un viņi, saņēmuši šo signālu šobrīd, zina, ka pēc stundas būs ēdiens. Vai nākamajā dienā. Un tur bija aptuveni tas pats, es parādījos, un viņus vairs neviens nemedīja.

RL: Un tas – pēc vienas reizes?

Badridze: Tas ir vairāk nekā pēc vienas reizes, es jau ar viņiem četrus mēnešus ņēmos. Lūk, es parādījos, un pazuda lamatu smarža, šāvienu troksnis... Viņi momentā to uztvēra.

RL: Un viņiem nebija būtiski tas, ka jūs esat cilvēks, kas arī saistīts ar tām pašām medībām?

Badridze: Nē, jo šie četri mēneši viņiem parādīja, ka līdz ar manu uzrašanos tie citi izzūd, bet mana klātbūtne nekaitē.

RL: Nu, bet ja jūs veiktu tādu eksperimentu, ka jūsu vietā tur izmitinātu, nu, es nezinu, kādu tapīru, kādu dzīvnieku, kas piekristu dzīvot ar viņiem. Un viņus pārstātu medīt. Interesanti, vai viņi tapīra klātbūtni pieņemtu ar līdzīgām simpātijām?

Badridze: Jā. Visdrīzāk, ja vien objekts būtu neēdams.

RL: Skaidrs! (Smejas.)

Badridze: Es tieši nebiju ēdams.

RL: Labi, tad turpināsim par medībām.

Badridze: Tātad vecais ierējās...

RL: Starp citu, kā viņi vispār izturējās pret to veco?

Badridze: Es joprojām nekādi nevaru saprast: kas viņiem lika veco barot? Un vispār paciest blakus? Viņš knapi staigāja, pārsvarā gulēja. Vienīgais – viņam bija teicama oža. Viņš gaudoja un ļoti bieži paziņoja, ka kaut kur tur ir briedis vai stirna. Bet citādi visu laiku gulēja. Un pārējie viņu kopa; Gurams viņu bieži atblusoja, nesa viņam gaļu no medībām, deva atrijumus.

RL: Pagaidiet, kas ir Gurams?

Badridze: Tā es nosaucu vienu no pērnā gada metiena, par godu manam draugam, kas gāja bojā, mēs kopā nodarbojāmies ar alpīnismu. Viņš pat bija viņam nedaudz līdzīgs – liela auguma, gaišāks par citiem. Lūk, kad es slimoju, viņš man atnesa gaļu – pienāca, palūkojās man acīs un pusmetru no manis atrija gaļu.

RL: Un kā viņš uzzināja, ka esat slims?

Badridze: Es stipri kliboju, biju savainojis kāju, gulēju, nevarēju viņiem sekot medībās.

RL: Jūs pat vārdu viņam iedevāt: vai var teikt, ka jums izveidojās kas līdzīgs draudzībai?

Badridze: Ziniet, es ļoti... Kā lai to pasaka... Man ļoti imponēja, ka tad, kad es sēdēju un raudāju, viņi staigāja gar mani turpu šurpu, bet šis noteikti pienāca ļoti tuvu. Tik tuvu, ka bieži pieskārās ar asti. Lūk, kādēļ starp mums bija tāda saikne... Ar sānu paberzējās garāmejot, aizķēra ar asti.

RL: Jā, bet diez vai tas paskaidro, kāpēc tad šis jūsu Gurams atnesa jums gaļu.

Badridze: Nu, viņi taču baroja veco, veco, kas negāja medībās. Un te es pagadījos, bara loceklis it kā.

RL: Ja jūs esat bara loceklis, tad jūs esat vilks?

Badridze: Es – vilks. Jā.

RL: Un runāt vilku mēlē arī mākat?

Badridze: Nu, smilkstēt, pagaudot varu, jā.

RL: Sakiet, kādu informāciju, kā tagad mēdz teikt, var nodot ar gaudošanu? Piemēram, vai viņi var pabrīdināt, ka tuvojas mednieki?

Badridze: Var.

RL: Ar gaudošanu.

Badridze: Ar gaudošanu – es nevaru teikt, bet ar riešanu – jā. Ir noteiktas riešanas formas, kas nozīmē trauksmi.

RL: Vai tā būs trauksme tikai vilkiem vai arī citiem, ja tie būs tuvumā?

Badridze: Protams! Ziniet, šie signāli ir iedzimti. Riešanas repertuāram ir divi veidi – iedzimtais un iegūtais. Un uz iedzimtajām skaņām ir iedzimta reakcija. Piemēram, draudu skaņa ir tāda sprauslājoša riešana. Kucēni, to dzirdot, metas kur kurais, kaut arī to neviens nav viņiem mācījis. Ir iegūtās gaudošanas formas, tāds kā dialekts, piemēram, Kahetijas vilks diez vai sapratīs vilku no citas Gruzijas daļas. Reiz mani aizvainoja Kanādas vilki – es centos ar viņiem parunāt, dažādās toņu variācijās izplūdu, tomēr gaudoju es gruzīnu mēlē, bet viņiem tas...

RL: Pie kājas.

Badridze: ...absolūti pie kājas. (Smejas.) Bet tur mans draugs kanādiešu profesors Džons Teberžs – ja tas gaudoja kā klarnete, zemās notis, bez jebkādām variācijām, viņi acumirklī atbildēja. Uz mani nereaģēja. Bet pēc tam es tos tomēr apšmaucu.

RL: Tas ir, kā?

Badridze: Es biju tur ar savu meitu, bet bērni man ar vilkiem uzauguši, tāpēc... Lūk, viņa pasmilkstēja kā vilcēns, un drīz vien jau vilcene bija klāt.

RL: Vai jūs varat mums drusku pagaudot?

Badridze: Nu, nezinu, sen ne...

(Iespundē pūdelīti Mašu citā istabā, gaudo.)

Gaudošana... kaut kādā mērā tā stipri uzbudina.

RL: Bet cik modulāciju ir gaudošanai? Ar dažādu informāciju?

Badridze: Es nevaru jums nosaukt skaitļus, bet tas ir diezgan liels daudzums.

RL: Nu, tātad var aicināt, var brīdināt, var sazināties savā starpā. Un var gaudot, piemēram, uz Mēnesi.

Badridze: Jā, bet uz Mēnesi nebūt ne tāpat vien. Tiesa, pilns Mēness kaut kā iedarbojas, vilki kaut kādā veidā emocionāli stipri uzbudinās. Bet arī tāda gaudošana tāpat ir informatīva no tā viedokļa, ka viņi cits ar citu sazinās.

RL: Batono Jāson, jūs tikko sacījāt, ka jūsu bērni “ar vilkiem uzauguši”. Kādā nozīmē?

Badridze: Vienkārši vilki kādu laiku dzīvoja manā dzīvoklī.

RL: Klausieties, tad nu gan pie jums stipri oda!

Badridze: Nu... māksla prasa upurus. (Smejas abi.) Teju sajuku prātā... Bet nebija izvēles. Jo sabiedrības uzstādījums bija tāds: kādēļ vilki jāpēta, ja tie jāgalina nost. Visu nācās darīt par savu naudu – gan vilcēnus no medniekiem pirkt, gan barot, tāpēc es nodarbojos ar automobiļu dzinēju regulēšanu, remontu, piestrādāju kaut kur par naudu. Bet, kas attiecas uz bērniem, vilki uzvedās ideāli, sevišķi gadu veci, kad viņiem jau sāka veidoties vecāku instinkts.

RL: Cik veci bija jūsu bērni tad?

Badridze: Aptuveni piecus gadus veci.

RL: Un jūs nebaidījāties viņus laist kopā?

Badridze: Nē. Es vienkārši bērnus iemācīju neizraut roku, kad vilki paņem to ar zobiem. Jo, ja strauji rauj, viņi instinktīvi... Nu, jūs varat iedomāties, ko viņi tur sarīkoja – četri vilki un mani bērni...

RL: Tātad vilkiem piemīt vecāku instinkts, un viņi labi atšķir mazos no pieaugušajiem?

Badridze: Protams! Infantiluma smarža teju visiem dzīvniekiem ir vienāda. Vecāku instinkts viņiem veidojas, kad ģimenē parādās jauna paaudze. Tā ir ļoti svarīga lieta, jo viņi arī piedalās audzināšanā.

RL: Starp citu, vai vilki redzēja televizoru jūsu mājās?

Badridze: Nē.

RL: Nē, es to tāpēc saku, ka dzīvnieki dažādi uzvedas televizora vai datora monitora klātbūtnē. Es redzēju tādu aizkustinošu sižetu internetā, kur nabaga sunītis, ieraudzījis citu suni monitorā, ar cerībām lūkojās aiz monitora, bet nesekmīgi...

Badridze: Bet man bija gadījums, kad mana drauga pūdelis Nensija, lielisks suns bija... dievināja bērnus. Mēs skatījāmies filmu “Profesionālis”, ja nemaldos. Tur ir tāds sižets – tēvs bokseris, pavisam bez naudas, sieva aiziet un atstāj viņam bērnu. Un apprec kaut kādu tur miljonāru. Tēvs nezina, kā bērnu piespiest aiziet pie mātes, kur tam būtu labāk, un viņš nolemj, ka bērnam viņš jāienīst. Un tur tāda aina, viņš to puiku cenšas pārliecināt, bet pēc tam iesit pļauku. Un pūdelis ieraudzīja, ka bērnam dara pāri, – mēs tikko spējām atņemt televizoru sunim! (Smejas abi.)

RL: Un kā tie vilki nokļuva pie jums mājās?

Badridze: Es nolēmu izglābt dzīvniekus, ar kuriem eksperimentēju. Jo tie bija kaut kur jāliek – vai nu jānogalina, vai jāatdod zoodārzam. Vajag kaut kur izlaist. Bet dzīvnieks, kas izaudzis nebrīvē, mežā neizdzīvos – tas jau bija skaidrs. Un es nolēmu pamēģināt izaudzināt dzīvniekus ar normālu mednieku uzvedību, tādus, kuri spētu dzīvot mežā.

Kādu laiku viņi dzīvoja pie manis mājās, paņēmu vēl maziņus, kas vēl zīž, ar aizvērtām acīm. Izrādījās, lai viņi izaugtu normāli, vajag zināt, kā tos barot. Kāds ir caurums knupītī, kāds pats knupītis – zīšanas laikā mazulim ar ķepām pārmaiņus jāmasē mātes piena dziedzeris. Bet, ja viņam nav pret ko atspiesties, rodas toniskā muskuļu spriedze – saliecējmuskuļos un atliecējmuskuļos. Smadzenēs veidojas augstas aktivitātes perēkļi, dzīvnieki izaug psihiski nelīdzsvaroti – depresijas, frustrācijas, konflikti grupā.

Pēc tam izrādījās, ka slikti arī, ja caurums knupītī ir pārāk liels. Kuņģis ātri piepildās, bet jaundzimušajiem smadzenes nav līdz galam izveidojušās, tie nejūt ne izsalkumu, ne sātu, tas nav saistīts ar kuņģi. Piens plūst, vēderiņi piepūtušies, bet viņi turpina zīst. Kuņģis izstiepjas. Kad viņi pieaug, tiem vajag vairāk barības nekā citiem un izsalkums iestājas agrāk, viņi nespēj pieēsties. Tad tie sāk destabilizēt grupu, agresija neritualizējas, tie nespēj veidot attiecības...

RL: Izrādās, viss ir stipri sarežģīti...

Badridze: Jā. Kad vilcēni sāka staigāt, pienāca laiks it kā iziet no midzeņa, un es viņus vedu laukā, uz pāris dienām. Bet pavisam izlaidu savā vaļā jau dzimumgatavību sasniegušus, kur Trialetas grēda, netālu no Tbilisi.

RL: Un kā jūs viņus mācījāt tad?

Badridze: Galvenais, lai viņiem izveidojas iemaņas orientēties telpā. Jāpārzina teritorija, pārnadžu pulcēšanās vietas pie ūdens, pamata takas. Bez tā viņi nespēs medīt. Jāmāca sekot pēdām. Piemēram, ejam – brieža pēdas. Vilkiem ir skaidra reakcija, brieži ļoti asi smaržo. Tādēļ vilkus obligāti vajag nomierināt – es pats sāku pētīt pēdas, ostīt, smilkstu, saucu viņus. Viņi noteikti atnāks un darīs to pašu. Ja, piemēram, pēdu nospiedums ir bīstams, māte demonstratīvi to aposta – kucēni skrien klāt, arī aposta –, un tad viņa dod trauksmes skaņu. Un visi metas kur kurais, pie šī pēdu nospieduma viņi vairs nekad mūžā nepienāks. Bet viņu skaņas, ar kādām situāciju pozitīvi nostiprina, es nespēju attēlot, tālab vienkārši pakasu aiz auss.

RL: Bet kā jūs viņus iemācījāt medīt?

Badridze: Galvenais bija viņus motivēt, parādīt savu interesi – es taču biju viņu barvedis, dominantais. Bet visu darīja viņi paši. Ar vienām veiksmīgām medībām bija pietiekami, pēc tam viss noslīpējās ideāli – galvenais, lai viņi zinātu sugu, kas jāmedī.

RL: Bet kā jūs viņus iemācījāt baidīties no cilvēkiem?

Badridze: Pirmkārt, es uzaudzēju bārdu – bet toreiz Gruzijā neviens bārdu neaudzēja, vienīgi, ja kāds tuvinieks nomira, 40 dienas nedzina nost. Un es iesaistīju vietējos iedzīvotājus. Savu darbu paslēpt man vienalga nebija iespējams, bet, ja es nodemonstrēju vietējam, ka vilks no viņa baidās – tā bija pilnīga sajūsma! Un visa attieksme nekavējoties mainījās. Bet man bija vajadzīgi dažādi ļaudis – gan jauni, gan veci, gan kupraini, gan ar somu, gan bez somas, ar nūju, ar bisi, šādi un tādi. Jauns cilvēks parādās, viņi nāk tam klāt, es uzreiz nospiežu pogu, šie saņem kairinājumu ar strāvu. Vienu, divas reizes, un trešo reizi, kad viņi ieraudzīja cilvēku, nekavējoties muka.

Vajadzēja arī panākt, lai viņi neietu pie mājdzīvniekiem. Gani eksperimentam labprāt piekrita, viņiem bija interesanti: kā tad tā – vilks neapēdīs aunu? Tā likās neiedomājama lieta. Viņi neticēja... Bet es saderēju uz 10 aitām. Ja vilks kaut vai savainos vienu aitu, tad es maksāju par 10 aitām, bet, ja ne, tad viņi man ir 10 aitas parādā. (Smejas.) Pat vēlāk gani nespēja noticēt, ka tas ir vilks, viņi mani kaunināja, ka esmu samaitājis vācu aitu suni.

Tūlīt es jums parādīšu fotogrāfijas. Lūk, skatieties secīgi: vilks, aitas. Aitas ir neticami ziņkārīgas – nāk klāt, osta, bet vilks baidās. Bet te vilks jau ir panikā, tālāk jau laižas lapās. Jums vajadzēja redzēt šīs aitas sejas izteiksmi, no kuras bēga vilks. Viņa jau no augšas uz vilku raudzījās: niecība!... Un ganiem bija tieši tāda pati reakcija, tas viņiem ļoti patika.

RL: Tas bija jauns vilks?

Badridze: Tas bija vilks, kas nekad nevienu nav slepkavojis. Viņš tikai ēda gaļu, turklāt bez vilnas – tas ir ļoti būtiski.

RL: Jā... Un šķiet, ka aitas, spriežot pēc foto, arī vilku savā mūžā nav redzējušas.

Badridze: Jā. Tā izskatās gan.

(Abi smejas.)

RL: Labi, bet ko tas pierāda?

Badridze: Liktos – plēsēja instinkts, vai ne? It kā vilkiem būtu jābūt iedzimtai saiknei starp dzīvu objektu un ēdienu.

RL: Jā.

Badridze: Bet izrādījās, ka tas ir absolūti nepareizi. Ka tāda plēsēja instinkta vilkiem un citiem lieliem plēsējiem vienkārši nav. Ir citas būtiskas iedzimtas reakcijas, uz kuru pamata var attīstīties plēsēja uzvedība. 20 dienu vecumā parādās pozitīva reakcija uz asinīm, asiņu smaržu, vilcēns to osta, cenšas nolaizīt. Bet 25. dienā parādās sekošanas reakcija uz kustīgiem objektiem.

RL: Nu, piemēram, bumbiņu?

Badridze: Bumbiņu, akmentiņu, nūjiņu. Viņi dzenas pakaļ. Arī pakaļ žurkai: skrien, saķer, tomēr žokļi viņiem nav spēcīgi, tāpēc viņi šo žurku var saspiest, bet asiņu nebūs. Bet, ja nav asiņu, viņi parotaļāsies, parotaļāsies, taču pēc kāda laika zaudēs interesi. Viņi to neapēdīs, pat būdami izsalkuši. Taču ap 30. dienu, kad zobi jau ir ļoti asi, ja sanāk pārkost ādu, tad visa jautrība beidzas, viņi sāk ostīt koduma vietu un pēc tam var arī apēst.

RL: Bez jūsu palīdzības.

Badridze: Bez jūsu, bez manas palīdzības. Daba tā interesanti iekārtota... Kad māte pirmo reizi atnes peli un viņi sāk ar to spēlēties... Bet rotaļas priekšmets rada konkurenci. Viens saķēra, otrs atskrēja, saķēra, tas nedod, viņi stiepj un peli pārplēš. Nu, tas ir jāredz, viņu fizionomijas, kad abi, acīm šķielējot, skatās, sajūt asins smaržu – tas ir satriecošs skats... Pietiek ar vienu reizi, pēc tam viņi medīs gan peli, gan trusi, visu, ko vēlaties.

RL: Tad sanāk, ka stirnu medības ir tīri nosacīta lieta.

Badridze: Jā, viņi iemācās to darīt.

RL: Un, ja viņus mēģinātu barot ar kaut ko citu, kaut kādu gaļas aizvietotāju, piemēram, soju, vai viņi to ēstu?

Badridze: Uz saviem vilkiem soju izmēģinājis neesmu, bet tad bija periods, kad es vispār gaļu nevarēju iegādāties, un, ņemot vērā, ka pats redzēju, kā savvaļas vilki ēd kazenes... man viens kolhozs uzdāvināja kravu nestandarta tomātu, kurus nevarēja pārdot tirgū. Un tad mani vilki pārtika no tomātiem. Tiesa, nākamajā gadā būrī izauga tomātu mežs...

RL: (Smejas.)

Badridze: ...bet viņi ēda.

RL: Nu, jūs taču neapgalvosiet, ka vilkus var pataisīt par veģetāriešiem.

Badridze: Protams, ne. Bet kaut kādos apstākļos... Pieņemsim, vilks medību laikā savaino kāju. Vilks vienpatis. Ja tas ir grupā, viņu baros, tāpat kā mani baroja.

RL: Jā.

Badridze: Kaut kas taču jāēd ir, vai ne? Jāaizpilda kuņģis ar kaut ko. Nu lūk, tad viņš ēd, piemēram, kazenes.

RL: Starp citu, vai vilki kaut kā sevi ārstē? Nu, ar dažādām zālītēm...

Badridze: Viena no populārākajām metodēm, kad kuņģī uzkrājas nesagremojami kauli, – viņi sāk ēst zāli, kas kuņģī kaulus pārklāj, bet tad viņi tos atvemj. Tāda ir kuņģa atbrīvošanas metode. Nu, un dažādās situācijās, vārdu sakot, ir daudz zāles veidu, ko viņi ēd.

RL: Un kas ar “jūsu” vilkiem notika tālāk?

Badridze: Tālāk bija interesanti – kas būs ar nākamajām paaudzēm? Saviem vilcēniem viņi visu iemācīja, es par to pārliecinājos. Pat pirmā kucēnu paaudze – jau tā no manis izvairījās. Tāpēc, ka vilcene redz cilvēku un uzreiz sāk sprauslājoši riet, un visi mūk. Tad viņa redz, ka tas esmu es, biedrojas, bet viņi baidās. Gribējās paraudzīties, kas notiks tālāk. Es katram vilkam izgatavoju metāla kakla siksnu, uz kuras bija rakstīts – ja jūs man atnesīsiet šo siksniņu, samaksāšu divreiz vairāk nekā valsts. Bet man nevienu neatnesa. Es pēc tam interesējos: 10 gadu laikā šajā reģionā nebija nogalināts neviens no maniem vilkiem, neviens vietējais mednieks tos nebija sastapis.

RL: Jā, lieliski. Bet, atminoties to gadījumu, kad Gurams jums piedāvāja atrīto gaļu, kā arī gadījumu, kad vilki jūs izglāba no lāča, riskējot ar savu dzīvību, es vēlējos jautāt: kā šādas “altruistiskas” darbības iekļaujas bioloģiskajā izskaidrojumā?

Badridze: Saprotiet, tas... Man ļoti nepatīk skaidrojums, ko var izlasīt enciklopēdijās, ka tā ir uzvedība sev par sliktu. Tieši pretēji, kādu aizstāvēt ir bioloģiska nepieciešamība. Kad cilvēks metas ugunī bērna dēļ, viņš taču nedomā, ka var iegūt apdegumus, viņš metas ugunī, jo tā ir nepieciešamība – glābt bērnu.

RL: Proti, viņam tas ir labi?

Badridze: Altruismu taču nav izdomājis cilvēks – tā ir evolūcijas gaitā izstrādājusies nepieciešamība. Bet, ja reiz tā ir bioloģiska vajadzība, tātad tas ir racionāli. Reāla, bioloģiska vajadzība. Spriežot pēc visa, tas pats ir dzīvniekiem. Kāpēc gan ne? Vilki nekad neaizstāv savus kucēnus midzenī, kamēr tie neiziet no midzeņa, pat no mednieka ne. Bet pieaugušu vilku aizstāvēs. Kāpēc tas tā ir? Acīmredzot, aizstāvot vilcēnus, vilcenes izdzīvošanas iespēja ir diezgan maza, bet, ja tā neizdzīvos, populācijai klāsies ļoti nelāgi.

RL: Labi. Bet, batono Jāson, atgriezīsimies vēlreiz pie jūsu pirmajām medībām.

Badridze: Kur mēs palikām?

RL: Ka vecais deva signālu.

Badridze: Jā. Vecais ierējās, visi pienāca pie viņa. Viņi tur organizēja tādu “padomi Fiļos”, vadonis kaut kur aizgāja, pēc tam pagriezās un paskatījās katram acīs. Tai skaitā man.

RL: Un cik sekundes ilga šis skatiens?

Badridze: Nu, augstākais, sekundes trīs. Un, tikko viņš man ieskatījās acīs, nezinu, es ne par ko nedomāju, pielēcu kājās, paķēru mugursomu...

RL: Batono Jāson, es nespēju noticēt. Jūs taču esat racionāls cilvēks, jūs patiešām nesapratāt, ko jūs darāt?

Badridze: Nesapratu. Neko nesapratu. Bija momenti, kad nesapratu, kādēļ es to daru, tomēr manas darbības izrādījās, trāpīja absolūti desmitniekā.

RL: Jūs runājat par ikdienas situācijām vai par dzīvi ar vilkiem?

Badridze: Nē, nē, par vilkiem. Pēc tam es jau veicu speciālu eksperimentu, lai saprastu, kas notiek. Radās iespaids, ka, izņemot skaņu un smaržu, pastāv vēl cita komunikācijas forma. Un es veicu eksperimentus, kas parādīja, ka, ja telpā atrodas zinošs dzīvnieks, nezinošā apmācība notiek divas trīs reizes ātrāk.

RL: Tas ir kā?

Badridze: Es veicu eksperimentu, kurā vilkam bija jāiemācās sasaistīt gaismu un skaņu ar ēdienu. Lūk, vilka apmācīšanai, lai viņš nekļūdītos, eksperimentu vajadzēja atkārtot vismaz 10 reizes. Bet, ja šo apmācīto vilku atstāj istabā un ieved otru, jaunu vilku, kas pirmo neredz un nedzird – bet man bija mikrofons diapazonā no 5 Hz līdz 35 kHz, un tas nefiksēja nevienu skaņu –, tad otrais vilks iemācās jau ar piekto reizi. Varbūt vilks, dzirdot attiecīgus signālus, sāk uztraukties ēdiena dēļ un domās mēģina darīt to, kas viņam jādara... Bet nav skaidrs, kādā veidā tas tiek nodots otram.

RL: Mjā... Labi, atgriezīsimies atkal pie medībām. Tātad viņš paskatās katram acīs, te jūs pieceļaties... Un kas notiek tālāk?

Badridze: Tālāk mēs ejam. Pa taciņu, viņš ir pirmais, nopakaļ pārējie.

RL: Kādā attālumā cits no cita?

Badridze: Līdz pieciem metriem.

RL: Viņi, jādomā, riksī, bet jūs?

Badridze: Bet es – lēnā, vienmērīgā skrējienā. (Smejas.)

RL: Bet, ja tas notika pirms saullēkta, kā jūs pārvietojāties tumsā?

Badridze: Nē, tumsā pa tām taciņām, absolūtā tumsā, dabiski, es nepārvietojos. Viņiem taču redze ir nesalīdzināmi labāka, turklāt lieliska vestibulārā atmiņa ļauj pārvietoties, kā man šķiet, pat tad, ja viņi aizver acis, – jo viņi ideāli pārzina taciņas, pagriezienus.

RL: Dīvaini, ka viņi kaut kādā veidā to prot. Bet atmiņa taču ir tāda padarīšana... nu, tā it kā nav doma, ko var izstiept laikā. Proti, viņi iet, un vienlaikus viņiem jāatceras, ka tā ir tieši tā vieta?

Badridze: Jā. Turklāt pirmais un pēdējais vilks – viņi dažādos laikos nokļūst punktā, kur vajag pagriezties.

RL: Bet jums taču, kad jūs gājāt ar vilkiem medībās, nebija šādas atmiņas?

Badridze: Dabiski, ka ne.

RL: Tas ir, jūs vienkārši gājāt viņiem pakaļ?

Badridze: Es gāju viņiem pakaļ.

RL: Bet jūs taču sapratāt, ka ejat uz “slapju lietu”.

Badridze: Protams. Bet nezināju, uz kādu tieši. Nezināju, kurp dodamies, ko medīsim – briedi, stirnu, mežakuili.

RL: Labi, tātad jūs ejat pa taciņu...

Badridze: Pa taciņu. Kad saule uzausa, skatos, ka šai takai pievienojas cita. Un uz tās skaidri redzamas brieža pēdas. Galvenais apstājas, visi raugās uz viņu. Pagriežas, atkal paskatās katram acīs un aiziet tieši biezoknī. Ne pa taku, bet biezoknī. Pārējie turpina iet pa taku, bet es eju viņam pakaļ. Biezoknī. Un redzu... Tad es pirmo reizi ieraudzīju briedi dabā. Siluets, tāds milzīgs siluets. Bet vilks atkal uz mani paskatās un sāk virzīties brieža virzienā, apejot to no sāna. Tātad viņš apiet briedi, un nez kāpēc es arī metos brieža virzienā, bet no otras puses. Galvenais izdzen briedi uz takas, bet es esmu izgājis uz takas zemāk par viņu. Tātad briedis nesas tieši man virsū – tā, starp citu, arī nebija patīkama sajūta. Bet, tikko ieraudzīja mani, viņš piebremzēja, un ar to pietika, lai vilks viņu panāktu, – biezoknī ar tādiem ragiem paskriet nav iespējams. No otras puses – nogāze. Briedis metās lejup pa to. Vilks viņu panāca, uzlēca uz muguras, turēdamies tajā ar zobiem, nu, un sākās klasiskas dzīres – galvenais dažas sekundes bija viņam uz muguras, atlēca malā, briedis zaudēja līdzsvaru, nokrita, bet piecelties vairs nepaguva.

RL: Un pārējie vilki?

Badridze: Bet pārējie, jaunatne, atradās man aiz muguras. Tātad, vai es izietu uz takas vai neizietu – rezultāts būtu tas pats, viņi nošķērsoja taku.

RL: Un viņi to piebeidza... Un?

Badridze: Nu, galvenais uzšķērda briedi, kārtīgi paēda, tad pielaida pārējos. Es sēžu un skatos. Tas viss turpinājās ap pusotru stundu. Vilki pieēdās un apgūlās patālu no brieža, metru 20 attālumā laikam. Es sēžu. Bet galvenais sāk uz mani skatīties, luncina asti. Vienreiz paskatās, otrreiz. Te man ienāca prātā, ka jāpamēģina nogriezt gabalu gaļas. Jo es tur ēdu pārsvarā gaļas konservus, joprojām nespēju uz tiem pat skatīties. Es pieceļos, klusiņām, lēni pieeju pie brieža, griežu nost gabalus, bet galvenais skatās uz mani, luncina asti, nekādu problēmu. Pāris kilogramus nogriezu.

RL: Un kur jūs to gaļu..?

Badridze: Nu, vēlāk uzcepu.

RL: Ā, labi. Bet pēc tam kas notika, kad visi bija paēduši?

Badridze: Pēc tam viņi sāka rīt lielus kumosus un kaut kur iet. Atgriežas, atkal rij, aiziet. Es aizgāju viņiem pakaļ, izrādās – kādu 200 metru attālumā viņi rok bedrīti, izdabū no kuņģa gaļu un ar degunu aizrok. Agrāk tika uzskatīts, ka tas nav nekas nopietns. Bet beigās izrādījās, ka viņi sāk intensīvi krāt ēdienu tieši tam periodam, kad vilcene ir grūta vai kad jau ir kucēni. Viņi noglabā 30–40 kg gaļas, lai nodrošinātu ar uzturu gan vilceni, gan kucēnus. Tiem jābūt paēdušiem visu laiku.

RL: Un tā gaļa nebojājas?

Badridze: Nē, nebojājas, gaļa nav sagremota, bet tur ir gļotas, tāds kā apvalks, acīmredzot kaut kāds baktericīds. Šos krājumus viņi izmanto tad, ja medības gadās neveiksmīgas. Un man bija interesanti, cik ilgs laiks paiet starp veiksmīgām medībām un nākamajām veiksmīgajām. Izrādījās – dažas dienas. Un, ja medības atkal ir veiksmīgas, viņi vienalga veido krājumus. Bet, kad viņi nomedī stirnu, nākamās medības sākas jau pēc četrām, maksimums, piecām stundām. Ja tiek pie otras stirnas, praktiski visu gaļu noglabā krājumos.

RL: Bet, kad suns aprok kaulu, tas arī ir kaut kāds atavisms?

Badridze: Suņiem tā ir rudimentāra uzvedība. Vilki veido krājumus pēc ēšanas. Suns var to darīt gan pirms, gan pēc ēšanas. Bet ļoti interesanti, kā vilki pēc tam krājumus uziet. Izrādās, ka atcerēties paša veidotās krātuves vietu viņi spēj ne ilgāk kā četras stundas. Taču katrs vilks taisa, teiksim, 3–4 krātuves, turklāt lielā attālumā citu no citas. Kas tad ir četras stundas, ko? Kādēļ tad viņi krāj? Izrādās, kad viņiem jāatrod gaļa, viņi sākumā dodas uz vietu, kur briedi nogalinājuši, un sāk meklēt pienācīgā attālumā. Un tur jau savu vai svešu krājumu atrašanas varbūtība ir tik liela, ka viņiem nemaz nevajag pārslogot smadzenes, lai atcerētos.

Etoloģijā aprakstīti gadījumi, kad dzīvnieki kaut ko nespēj iegaumēt, lai gan tiem kopumā piemīt fenomenāla atmiņa. Piemēram, cālēniem, kad tie izšķiļas, ir vienāda reakcija uz siluetu, kas lido pāri, – viņi sastingst. Pēc tam iemācās, ka tas ir lapas siluets, ka tas nav bīstams, tas neuzbrūk, – viņi iemācās nesastingt. Bet, ja tas ir plēsīgs putns, kas neuzbrūk, viņi vienalga nespēj iemācīties, ka tas nav bīstams, un sastingst. Tātad ir kādas, teiksim, nevarēšanas, kas ir ļoti izdevīgas.

RL: Satriecoši. Bet, ja vilki nespēj atcerēties krājumu vietas ilgāk par četrām stundām, ko tad viņi atceras ilgāk?

Badridze: Visu, ko vēlaties. Visu.

RL: Bet salīdzinājumā ar daudzām citām lietām, kas jāiegaumē, atcerēties tās krājumu vietas šķiet tāds sīkums.

Badridze: To ir tik daudz, piedevām jāatceras, kur gaļa vēl ir, bet kur vairs nav. Tātad dubulta slodze. Un vispār atmiņa, iegaumēšana prasa lielu enerģiju un emocionālu slodzi. Kālab to tērēt? Ja nejaušas uziešanas varbūtība ir ļoti augsta.

RL: Jāson, vai jūs piekritīsiet, ka vilks atšķirībā no cilvēka neapzinās savu nāvi?

Badridze: Jā. Vilkiem nav priekšstata par nāvi, bet ir, teiksim, aizstāvēšanās reakcija, taču tas nenozīmē, ka viņiem ir bail no nāves. Bet viņi baidās no nāves smakas. Ir tāda ķīmiska viela, kas izstrādājas īsi pirms nāves un arī vēlāk – vēl pirms tam, kad parādās līķu inde.

RL: Arī cilvēkiem?

Badridze: Arī cilvēkiem, jā.

RL: Bet kāpēc tad viņi nebaidās no dzīvnieka nāves smakas, kuru tikko nogalinājuši medībās?

Badridze: Tā ir cita smaka.

RL: Bet kā vilki izturas pret mirušo? Viņi to pamet?

Badridze: Mirstošais parasti pirms nāves aiziet prom. Bet, ja viņš paliks, tie vienkārši nomainīs rajonu, tai pusē neies, kamēr putni, grauzēji, maitēdāji to apēdīs.

RL: Bet tas vecais, kas aizgāja, viņš saprata, ka dodas mirt?

Badridze: Nezinu. Bet, jādomā, mans suns izdarīja to pašu.

RL: Ko izdarīja?

Badridze: To pašu. Es ar viņu pastaigājos, bija ziema, nakts. Viņš ideāli mani klausīja. Bet te – pagriezās un aizgāja. Es saucu, nepievērš uzmanību. Pēc tam es viņu pazaudēju, sāku meklēt pēc pēdu nospiedumiem un uzgāju jau beigtu.

RL: Bet jūs arī teicāt, ka vilki ļoti pārdzīvo tuvāko nāvi?

Badridze: Zaudējumu.

RL: Bet tas var arī nenozīmēt nāvi?

Badridze: Protams. Tā ir “ilgošanās” pēc tā, kā viņiem pietrūkst.

RL: Labi. Tātad tas ir viens gadījums, kad vilks aiziet. Bet bieži vien viņi taču iet bojā arī citādi.

Badridze: Jā. Man, lūk, vairākas reizes vilki gāja bojā... Četrus vilkus es nobeidzu.

RL: Kāpēc jūs viņus nobeidzāt?

Badridze: Vienreiz... es tikko sāku darboties ar pieradinātajiem un pieļāvu ļoti rupju kļūdu. Es tos radināju pie medībām, pie medību gaļas, un reiz viens stirnas gabals gulēja tuvu pie taciņas. Bet pa taciņu bija jāatgriežas ciema govīm. Es to nebiju ņēmis vērā, un man nācās stirnu vilkt prom, bet te viņi satrakojās. Viens man uzbruka.

RL: Kādā veidā var cīnīties ar vilku?

Badridze: Aizžņaugt.

RL: Aizžņaugt?

Badridze: Žņaugt, līdz zaudē samaņu, šai metodē ir vismazāk asiņu. Bet toreiz es neaprēķināju un traumēju vilkam kakla skriemeļus. Kad jau biju iemācījies, es varēju vilkus aizžņaugt, tie zaudēja samaņu, bet pēc tam atguvās.

RL: Un?

Badridze: Un vairs necentās mani ēst.

RL: Kā tas notiek, kad vilks uzbrūk?

Badridze: Par laimi, viņi pārsvarā metas virsū no priekšpuses.

RL: Lec?

Badridze: Jā. Bet, kad viņi ir gaisā, viņi faktiski ir bezpalīdzīgi. Var saķert aiz kakla vai iesist...

RL: Starp citu, ko darīja pārējie, kad viens jums uzbruka?

Badridze: Pārējie, kamēr es cīnījos, rija to gaļu. (Smejas.) Es tikmēr novācu konkurentu.

RL: Kas notika pēc tam, kad jums tas izdevās?

Badridze: Starp citu, viņi nobijās. Nu, viņi jau nebija tik izsalkuši, nolēma, ka nav ko iesaistīties.

RL: Sakiet, batono Jāson, bet vai pēc dzīves ar vilkiem jūs pats kaut kā esat mainījies?

Badridze: Protams.

RL: Kas tieši izmainījies?

Badridze: Pirmkārt, kustības. Nevienas straujas kustības. Ziniet, viss ātri, bet neticami plūstoši.

RL: Kā aikido.

Badridze: Jā, jā. Tas ir viens. Taču visbūtiskākais ir māka uzticēties. Kā viņi man uzticējās, kā viņi risināja savus ģimenes jautājumus... Visas vilku attiecības ir būvētas uz uzticēšanās pamata.

RL: Un kā jūs to novērojāt sevī?

Badridze: Spriežot pēc visa, man tas arī izpaudās, jo es esmu ļoti... nu, kā lai jums pasaka, jājautā citiem, kas ar mani kontaktējas.

RL: Vilkiem?

Badridze: (Smejas.) Nē, cilvēkiem, kas atminas pirms un pēc.

RL: Bet sakiet... Jūsu tautietis Mamardašvili reiz teica, ka cilvēks ir bezjēdzīga kaisle. Proti, viņš ir tāda kaisle, kurai nav nekāda izskaidrojuma, tās ir vairāk, nekā cilvēkam vajag. Ja runā par vilkiem, vai jūs novērojāt kaut ko, kas nebūtu izskaidrojams ar bioloģisko lietderību?

Badridze: (Domā.) Neko tādu es neesmu novērojis un domāju, ka nekā tāda nevar būt.

RL: Pagaidiet, bet, kad vilks iet pakaļ vilcenei un uzliek galvu tai uz muguras...

Badridze: Jā.

RL: ...to taču nevar izskaidrot kā bioloģisku lietderību.

Badridze: Tā ir vajadzība pēc sociāla kontakta. Tā ir sociālā kontakta forma.

RL: Bet ja viņš skatās uz to ar labestīgām acīm? Tā var sacīt?

Badridze: Ziniet, ir vairāki sociālā kontakta veidi. Ir vizuālais, taktilais, oža, skaņas... Kāpēc vilks sāk gaudot, kad aiziet tālu prom? Tie tieši ir centieni sazināties ar citiem, gaudot... Viņiem ir vajadzība, tie taču ir sociāli dzīvnieki, viņiem piemīt neticama vajadzība tieši pēc kontakta.

RL: Pagaidiet, viņi taču negaudo visu laiku?

Badridze: Ne visu laiku.

RL: Varbūt viņiem ir vajadzība pēc vientulības?

Badridze: Vajadzība pēc vientulības, proti, vajadzība pēc iziešanas no sociālās sistēmas, parādās tad, kad sociālo kontaktu un locekļu daudzums pārsniedz indivīda panesamību. Starp citu, cilvēkam arī. Tāpēc, ja ļoti lielas darba grupas atrodas vienā telpā, noteikti rodas nepatikšanas. Es redzēju, kā tas notiek Maskavā, metro. Agri no rīta, kad cilvēki ieiet metro, viņiem ir vienalga, kur apsēsties. Viņi ienāk tukšā vagonā, un viņiem ir absolūti vienalga, kāda būs distance starp ļaudīm. Vakarā visi cenšas sēsties tālāk cits no cita, viņus citi kaitina.

Un, starp citu, tas nodrošina stabilu grupas lielumu. Maksimālais skaits tiek nodrošināts, pateicoties spējai realizēt noteiktu daudzumu sociālo kontaktu. Ja to ir vairāk, grupā rodas konflikti un beigu beigās zināma daļa tiek padzīta.

RL: Kad jūs atgriezāties no meža – bet jūs teicāt, ka ilgāk par trīs mēnešiem mežā ir grūti būt, – kur jūs atgriezāties?

Badridze: Atgriezos ģimenē. (Smejas.) Toties, atgriežoties atpakaļ mežā, tas prieka stāvoklis maniem vilkiem – tas izraisīja manī tādas emocijas, vienkārši līdz asarām. Teiksim, es izlaidu vienu savu vilku grupu, pagāja deviņi gadi, un reiz es aizbraucu uz Trialetas grēdu pārbaudīt, kas guvis virsroku – vilki vai suņi. Savulaik vilki bija šo vietu no suņiem attīrījuši. Lūk, un uzdūros pazīstamiem pēdu nospiedumiem. Kāpēc pazīstamiem? Es pats pabrīnījos. Bet pazīstami tāpēc, ka vienam no manējiem nebija vienas falangas. Un tad es sapratu, ka tie tiešām ir mani zvēri. Es kliedzu, gaudoju, nedēļu staigāju – nekāda rezultāta, bet pēc nedēļas no rīta, saullēktā, skatos – pāris vilku iznāk, manējie. Ar manām siksniņām, ar gravējumu. Un viņi nepienāca pavisam klāt, bet 10 metru attālumā sāka spēlēties. Un tā bija tāda sajūsma! Viņi tur dienas divas skraidīja gar manu telti, staigāja, bet pēc tam aizgāja. Tas bija satriecoši, neticami.

RL: Tas ir, mēs runājam par noteiktu tuvību ar jums, sociālu tuvību.

Badridze: Sociālu, jā. Protams.

RL: Un kā konkrēti viņi to izpauž?

Badridze: Pienāk tuvu, pieduras šādi ar plecu vai lec virsū, lai laizītu seju. Viņu orientieris ir seja un mute. Jaunie vilki vienmēr cenšas izlaizīt lūpu kaktiņus. Tas viņiem ir instinktīvi, kad mamma vai tēvs atrij gaļu, viņi izlaiza lūpu kaktiņus.

RL: Ā, tā ir tāda kā zīme?

Badridze: Jā, tuvāk par to nekā nevar būt.

RL: Un to viņi darīja arī jums?

Badridze: Jā.

RL: Un jūs viņiem?

Badridze: Nu, es ar atrijumu atbildēt īsti nevarēju. (Smejas abi.) Viņi izlaizīja paši, bet ar to jau pilnībā pietika.