Džeina nepadodas

Sofijai Lorenai šogad astoņdesmit. Kā viņa izskatās? Satriecoši. Vienkārši su­per. Es nerunāju par fotogrāfijām žurnālos vai kalendāros, jo tās noteikti ir uzlabotas. Es runāju par parastām preses bildēm no publiskiem iznācieniem. Protams, viņa nav ierindas sieviete. Viņai ir pieejams vairāk nekā ierindas sievietei – pat vietās, kur ir daudz saules un klimats ir maigs. Pie viņas labā izskata varbūt pat ir strādājis vesels institūts. Bet tas nav svarīgi – svarīgi, ka viņai vēl arvien gribas visus satriekt. Viņa arī joprojām filmējas. Viņa nav nogurusi no dzīves.

Kam vēl šogad aprit astoņdesmit? Džeinai Gu­­dolai. Tā ir pasaules slavenākā primatoloģe – angliete, kas visu mūžu pētījusi šimpanzes. Viņas uzvārds angļu valodā (Goodall) nozīmē “viss ir labs” vai “viscaur laba”. Ne velti viņa no šī labā uzvārda neatteicās ne savā pirmajā, ne otrajā laulībā. Saistībā ar viņas apaļo dzimšanas dienu burtiski visi kanāli ir pilni ar intervijām. Šķiet, ka viņa gandrīz nekad tās neatsaka. Intervijās viņa cenšas noturēt līdzsvaru starp savu episko pagātni un savu vētraino tagadni. Viņa atstāj tāda cilvēka iespaidu, kuram ir ļoti daudz, ko stāstīt. Tāda cilvēka, kurš ļoti daudz jau ir runājis un rakstījis – 300 dienas gadā viņa atrodas prom no mājām visādās konferencēs, kongresos un delegācijās un ar viņas vārdu ir iznākušas vismaz 20 grāmatas[1. Šeit un turpmāk mani galvenie avoti ir Gudolas grāmatas “Cilvēka ēnā” (1971), “50 gadi Gombē” (2010), viņas vēstuļu krājumi “Āfrika manās asinīs” (2000) un “Viņpus nevainīguma” (2001), kā arī Džeinas Gudolas Institūta mājaslapa un National Geographic arhīva materiāli. Viņas galveno darbu “Gombes šimpanzes: uzvedības modeļi” (1986) es diemžēl nepaspēju izlasīt, jo grāmatu vēl aizvien bezatbildīgi ir pazaudējis Latvijas vai kādas citas valsts pasts.] –, bet jautātāji vienalga kaut ko nesaprot un turpina jautāt.Džeina Gudola piedzima Londonā – ģimenē, ko nevar nosaukt citādi kā par viscaur labvēlīgu. Viņas tēvs bija uzņēmējs un kaislīgs automašīnu kolekcionētājs, bet māte sapņoja kļūt par rakstnieci. Džeinai kopš bērnības “patika dzīvnieki”, bet nebija ne iecerētas profesijas, ne plāna, ko dzīvē darīt. Viņa pameta skolu, sapelnīja naudu, strādājot par viesmīli, un aizbrauca uz Āfriku meklēt piedzīvojumus. Draugi, kas zināja, ka viņai patīk dzīvnieki, ieteica viņai griezties pie slavenā paleoantropologa Lūisa Līkija, kurš vadīja izrakumus pie Olduvajas aizas un strādāja Nairobi Dabas muzejā. Viņš Džeinu pieņēma darbā par sekretāri un vēlāk veda viņu līdzi uz izrakumiem.

Pēc pārbaudes laika Līkijs ar viņu sāka runāt par pērtiķiem – par parastajām šimpanzēm (Pan troglodytes), kas dzīvo Āfrikas vidienē pie Tanganjikas ezera, biezos, tikai no ezera puses pieejamos džungļos. Šimpanzes līdz tam laikam vēl nekad nebija pētītas dabiskā vidē. Ja atrastos kāds drosmīgs un pacietīgs cilvēks, kas gribētu viņām sekot ar binokli un bloknotu, varbūt no pērtiķiem varētu uzzināt kaut ko vairāk par akmens laikmeta cilvēku, uzskatīja Līkijs. Šis fakts ir būtisks – paleoantropologu neinteresēja pērtiķi kā tādi, viņu interesēja to radniecība ar cilvēku.

Džeinai bija 26 gadi un ļoti daudz enerģijas. Tāpēc šo piedāvājumu – pētīt savvaļas pērtiķus, dzīvojot viņu vidū, – viņa pieņēma nevilcinoties. Sākumā bija grūtības atrast projek­tam finansējumu, jo Džeinai nebija pat vidusskolas diploma un, protams, nekādas zoolo­ga vai etologa izglītības. Galu galā naudu pirma­jiem sešiem mēnešiem Līkijs atrada kādā amerikāņu fondā, kas interesējās par cilvēka evo­lūciju.

Tā 1960. gadā sākās tā dēvētā Tanzānijas šimpanžu izpētes programma, kas turpinās vēl tagad un ir visilgākais vienai sugai veltītais nepārtrauktu novērojumu un datu vākšanas projekts. Tas sākās vietā, kuru tobrīd vēl sauca par Gombes straumes medību rezervātu, valstī, kas tolaik vēl nebija valsts, bet britu pārraudzīta “Tanganjikas teritorija”, laikā, kad ezera otrā krastā, kur atradās Beļģu Kongo (kas vēlāk kļuva par Zairu un vēl vēlāk – par Kongo Demokrātisko Republiku), notika vardarbīga sacelšanās pret baltajiem. Šo iemeslu dēļ britu amatpersonas nebija gatavas izsniegt ieceļošanas atļauju baltajai jaunietei un pieprasīja, lai tā ierastos ar pavadoni. Gudola atbrauca ar savu mammu un nolīgtu apmetnes uzraugu Dominiku, kurš drīz sāka dzert. Pirmajos gados viņu dzīves apstākļi bija vairāk nekā primitīvi. Viņas pat nebija noskaidrojušas, ka šajos tropu mežos var saslimt ar malāriju. Jau pēc pāris mēnešiem viņas gulēja teltī ar drudzi un delīriju. Bet to un līdzīgus incidentus Džeina savās piezīmēs min tikai garāmejot.

Viņa nebaidījās ne no leopardiem, ne kobrām, ne krokodiliem, ne indīgajiem zirnekļiem, ne cecemušām. Visas šīs radības cieņpilni ieņem savu goda vietu viņas stāstā. Džeinai džungļi šķita maģiski skaisti, daba – zvērus un cilvēkus mīloša. Sākot dzīvot starp pērtiķiem, viņa esot jutusies kā savas bērnības sapņa piepildījumā, un šī sajūta nepārgāja. Viņas mīļākās grāmatas bija bijuši stāsti par Tarzānu, kuru džungļi un pērtiķu bars bija spējis izaudzināt par daudz krietnāku cilvēku nekā tā dēvētie civilizētie cilvēki. Šos stāstus lasot, viņa vienmēr bija iztēlojusies, ka varētu būt Tarzānam labāka sieva par viņa draudzeni – meiteni, kuru arī sauca par Džeinu.

Dienām ilgi viņa klīda pa biezokni, kur sākumā tikai uz īsu brīdi un pa gabalu pamanīja šimpanzes. Vēlāk viņa iekārtoja novērošanas posteni uz atklāta pakalna, no kurienes varēja pārskatīt visu ieleju. Bieži viņa tur nosēdēja visu diennakti – ar kafijas kannu, skārda koferīti ar ēdienu, džemperi un segu. Pagāja nedēļas, kamēr viņa kopienu vispār atrada, mēneši, kamēr varēja pierakstīt kaut cik vērtīgus novērojumus, un būtībā gadi (vismaz divi, bet īstenībā četri), kamēr izvairīgie un patstāvīgie pērtiķi ļāva sevi vērot nepārtraukti visās savas dzīves norisēs. Viens no Gudolas pirmajiem novērojumiem bija sešpadsmit šimpanžu barošanās kokā. Ogu ēšana esot ilgusi vairākas stundas un notikusi pilnīgā klusumā. Pabeigu­ši ēst, dzīvnieki tāpat bez skaņas viens pakaļ otram nokāpuši no koka un aizgājuši. Gudola to pieraksta kā vienu no lietām, kas viņus atšķir no mums, – ja viņiem nav iemesla skaļi uzvesties, viņi neuzvedas skaļi.

Džeinas attieksmē acīmredzami bija kaut kas, kas šimpanzēm ļāva uz viņu skatīties kā uz neitrālu savas ainavas sastāvdaļu. Iespējams – naivums šī vārda labākajā nozīmē, sevis nepaaugstināšana, brīnīšanās par visu. Gombes šimpanžu Kasakelas kopiena (tā nosaukta pēc ap­­dzīvotas vietas vārda) pēc zināma laika vi­­ņu pieņēma kā pašu zemāko savas hierarhijas lo­­cekli. To, ar kuru nav jādalās ar barību un kurš nevar cerēt uz labākajām guļvietām. Tanzāni­jas vietējos iedzīvotājus Gudolas uzcītība esot pārsteigusi. Viņu priekšstatos šimpanzes bija bīstamas. Bija zināms, ka tās dažkārt laupa mazus bērnus. Bija arī stāsts par kādu iezemieti, kurš uzkāpis kokā, lai paēstu tā augļus, bet nemanījis, ka ar tiem jau barojas šimpanžu tēviņš. Lejup lecot, tas vīram tik stipri iesitis pa seju, ka vīrs zaudējis vienu aci. Bet bija arī tāds stāsts, kuru nebūtu grūti piemērot kā vadlīniju Džeinas epopejai, – senāk, pirms atnāca baltie cilvēki un viņus izglītoja, Tanganjikas iedzīvotāji esot uzskatījuši, ka pērtiķi ir cēlušies no cilvēkiem, nevis otrādi. Šimpanzes jo­­projām tur tiek sauktas par “meža tautu”.

Mūsdienās tas daudziem vairs nešķiet nekas īpašs, jo mēs šīs zināšanas jau esam iekļāvuši savos priekšstatos par cilvēkpērtiķiem, bet tolaik vēl nebija zināms, ka, piemēram, šimpan­žu mātīte, sasveicinoties ar tēviņu, mēdz pastiept tam savu roku, lai viņš to noskūpstītu. Vispār šimpanzes žestu un mīmikas valodā ļoti līdzinās cilvēkiem. Tās apkampjas, pliķē cita citai pa plecu, kutina mazuļus zem zoda, dusmās draud ar dūri, kaujoties plēš aiz matiem. Gudola aprakstīja, kā katra šimpanze vakarā sev kokā novij ligzdu, kur gulēt, un saplūc lapas, lai būtu mīkstāks pagalvis. Pieauguši dzīvnieki nekad neguļ kopā, bet mazuļi līdz pat piecu gadu vecumam guļ pie savām mātēm. Tikai slimi pērtiķi čurā un kakā savās ligzdās, bet veselie vienmēr uzmanās, lai viss nolītu pāri malai. Pērtiķi nemāk peldēt un raud bez asarām. Viņiem ir ļoti sarežģītas bara hierarhijas attiecības, kurā visi – aptuveni 50 indivīdu – cits citu pazīst un zina, kādās attiecībās ar kuru atrodas, kādi strīdi ir bijuši. Mātītes ir ļaunatminīgākas par tēviņiem, un tā tālāk.

Pirms izbeidzās amerikāņu fonda piešķirtā nau­­da, Gudolai izdevās novērot kaut ko, kas tiešām mainīja līdzšinējos pieņēmumus – ne tikai par pērtiķiem, bet arī par cilvēku. Izrā­dījās, ka šimpanzes ir nevis veģetārieši, bet visēdāji – tāpat kā cilvēks. Viņiem garšo gaļa, un viņi medī sīkus dzīvniekus. Medībās viņi diezgan attapīgi sadarbojas un medījumu pēc tam sadala. Un viņi izmanto darbarīkus. Lai izmakšķerētu termītus no pūžņa, pērtiķi nolauž piemērotu smilgu vai tievu zariņu, kuram no­­brauka lapas. Tolaik būtisks elements antropoloģiskās cilvēka definīcijās bija darbarīku lietošana, tāpēc Līkijs, komentējot Gudolas atklājumu, esot sacījis, ka tagad vai nu jāmaina cilvēka definīcija, vai jāmaina darbarīka definīcija, vai arī šimpanzes jāpieskaita pie cilvēkiem. Simbolisko tuvināšanos cilvēkam pastiprināja arī tas, ka prasmi izmantot darbarīkus šimpanzes nodod no paaudzes paaudzē – mātītes to iemāca saviem mazuļiem.

Lai šos novērojumus izklāstītu sistemātiskā veidā, Līkijs panāca kaut ko, kas mūsdienās, šķiet, nebūtu iespējams. 1962. gadā Džeinu Gudolu, kas nekad nebija studējusi, neklātienē uzņēma Kembridžas Universitātes doktoran­tūrā. Taču Kembridžā viņa sadūrās ar daudz lielākām grūtībām par tām, ko rada pērtiķu novērošana savvaļā. Viņai pārmeta nezinātnisku un tāpēc – neuzticamu pieeju izpētes priekšmetam. Pirmkārt, tāpēc, ka viņa bija kopienas šimpanzes nevis apzīmējusi ar alfabēta burtiem vai skaitļiem, bet nodēvējusi cilvēku vārdos. Divus lielākos tēviņus (cīņā par alfas pozīciju) sauca Dāvids Sirmbārdis un Goliāts. Viens cits bija Līkijs. Vēl citiem bija iedoti Džeinas radinieku vai bērnu grāmatiņu personāžu vārdi. Viņas mīļākā mātīte un mātīšu līdere bija Flo.

Gudolas pieeju kritizēja arī par to, ka viņa apzināti – vai pat nevis apzināti, bet tāpēc, ka citādi nemācēja, – ir “empatizējusi” dzīvniekiem. Uz to viņa atbildēja, ka empātija nenozīmē neko citu kā vienīgi mēģinājumu sa­­prast dzīvnieku uzvedību no viņu viedokļa. Cilvēki parasti iedomājoties, ka izpētes objektam līdzi jūtošs zinātnieks būs iracionāls, bet ir pilnīgi iespējams, viņa saka, būt emocionālam un tomēr godprātīgi vākt un analizēt datus. Viņas grāmatā “Cilvēka ēnā” ir šāds dziļdomīgs izteikums: “Mēs daudz uzzinājām par šimpanžu uzvedību, objektīvi fiksējot faktus, bet mēs arī aizvien vairāk sākām viņus apzināties kā indivīdus. Intuitīvi mēs “zinājām” par viņiem kaut ko, ko tobrīd vēl nespējām izteikt zinātniskos terminos. Mēs tad tikai sākām – lai gan vēl tiešām tikai “miglaini, kā caur stiklu” – saprast, kas šimpanze īstenībā ir.” Šajā izteikumā ir ietvertas vairākas domas, kuras viņa tālāk neizvērš, bet par kurām varētu ļoti daudz pateikt. Jo īpaši par atsauci uz Vēstuli korintiešiem un jo īpaši tāpēc, ka oriģinālā tas, kas šeit tulkots kā “stikls” (a glass), visdrīzāk ir “spogulis” (to esoptron).Pa šiem gadiem par Džeinu Gudolu ir pateiktas un uzrakstītas visādas spārnotas frāzes. Tostarp, ka viņa bija “sieviete, kas uzsāka revolūciju zinātnē” vai sieviete, kas “mainīja valdošo paradigmu”. Iespējams, tas ir pārspīlēti un viņas novatorisms jāskata plašākā kontekstā. Laikā pēc Otrā pasaules kara pacēlās dažas balsis, kas kritizēja humanitāro zinātņu pieņēmumu, ka, cilvēkiem pētot cilvēkus, ir ne tikai iespējams, bet arī nepieciešams nodalīt faktus no vērtējošiem spriedumiem. To ņemot vērā, Gudolas jaunievedums, iespējams, ir tikai tas, ka viņa šaubas par objektivitātes un neitralitātes standarta auglīgumu no humanitārajām zinātnēm pārnesa etoloģijā. Gudola neslēpa, ka dažas šimpanzes viņai “patīk” vairāk par citām. Šī patika, protams, nozīmē to, ka konkrētā dzīvnieka dzīves ceļš tiek skatīts noteiktu cilvēcisku vērtību gaismā. Bet Gudola neticēja (un, es domāju, šobrīd tam netic vēl vairāk), ka atšķirības starp cilvēkiem un šimpanzēm ir tik fundamentālas, lai cilvēki, tās pētot, nekādā veidā nedrīkstētu izmantot zināšanas, kas viņiem ir pašiem par sevi. Un otrādi.

Gudolas pētījumi, kas pašlaik jau aptver vairākas šimpanžu paaudzes, parādīja, piemēram, cik svarīgi ir tas, kāda tev ir māte. Pērtiķu mātes lielākoties ir labas – rūpīgas, atbildīgas un gandrīz bezgalīgi pacietīgas –, bet gadās arī nevērīgas un nemīlošas. Pastāv tieša sakarība starp mātes (tikai mātes, jo šimpanžu tēviņi nepiedalās mazuļu audzināšanā) prasmēm un mazuļa vēlāko vietu šimpanžu kopienas hier­ar­hijā. Viena no skumjākajām Gudolas stāsta daļām ir daļa par bāreņiem. Tos bieži adoptē brāļi vai māsas, bet tie lielākoties neizdzīvo un “dzīvē neko nesasniedz”, ja tā var teikt, pat tad, ja mātes nāves brīdī ir spējuši sevi pabarot. Bez mātes vadības, kas iesniedzas pat pusaudžu gados, viņiem nav drošības sajūtas, nav saprašanas, kā sadzīvot ar citiem. Šimpanze nemāk būt viena un nekad arī nav viena – izņemot cirku vai zooloģisko dārzu. Viņa vienmēr ir kopā ar citiem no savas sugas.

Džeinas atklājumi deva iespēju ekscentriskajam Līkijam, kurš tieši tolaik Olduvajā atraka par pirmo darbarīku izgatavotāju uzskatītā Homo habilis atliekas, tālākiem pētījumiem piesaistīt National Geographic finansējumu. Krāsainais žurnāls Gudolu gandrīz uzreiz pa­­­darīja par pasaules līmeņa slavenību. No viņas droši vien prasīja, lai viņa regulāri rakstītu un rakstītu plašākai publikai. Džeinas grāmatas ir patīkami lasīt, jo viņa – atšķirībā no slavenā zoologa un sociobiologa (un gleznotāja sirreālista) Dezmonda Morisa, kurš 1967. gadā izdeva zoologa pētījumu par cilvēku “Kailais pērtiķis”, – sastatījumus ar cilvēku pasauli veido ļoti piesardzīgi. Piemēram, šimpanzēm, viņa saka, ir sava “uzvedības etiķete”, bet priekšstats par taisnīgumu – diez vai. Viņa novērojusi, ka tad, kad medījumu noķērušais tēviņš nav pats stiprākais barā, pārējie tomēr necenšas viņam to atsavināt ar varu, bet drīzāk lūdz dalīties. Vi­­ņa to skaidro nevis kā citu tēviņu atziņu, ka medniekam “pienākas” viņa medījums, bet kā miglainu apzināšanos, ka šajā gadījumā mēģinājums to atņemt izraisīs īpaši niknu pretošanos. Un viņa uzmanīgi piebilst, ka šāds uzvedības izdevīgums varētu būt pamatā arī cilvēku priekšstatam par taisnīgo, tas ir, par ētisku rīcību.

Bija arī kļūdas. Akadēmiskā pasaule Gudolai tās mēdz pārmest, bet nevajag aizmirst, ka Gudola pati šīs kļūdas atzina. Piemēram, vismaz daļēji kļūdaini bija sākt pērtiķu piebarošanu, izveidojot banānu barotavas tiešā apmetnes tuvumā. Šimpanzes zaudēja bailes no cilvēkiem. Izrādījās, ka viņiem ļoti patīk zelēt auduma gabalus, sevišķi sasvīdušas drēbes, jo tās ir sāļas. Gudola ar saviem sabiedrotajiem dzīvnieku uzvedību spēja puslīdz kontrolēt un novērst pilnīgu apmetnes izdemolēšanu – gultas veļas no­­zagšanu, matraču saplēšanu, telts auklu izraušanu –, lai gan gadījās arī tā. Bet vēlāk pērtiķi aplaupīja zvejnieku ciematu pie ezera. Gudola baidījās – ja izcelsies kautiņš starp zvejniekiem un “meža tautu”, cilvēkus var nogalināt, tāpēc barotavu nācās pārcelt dzi­­ļāk mežā.

No otras puses, ja nebūtu bijis barotavas, daudzas lietas būtu palikušas neuzzinātas. Banānus Džeina ievietoja kastēs, kurām gadu gaitā nā­­cās izstrādāt aizvien sarežģītāku aizdares sistēmu, jo daži pērtiķi iemācījās pat atskrūvēt skrūves. Bet citi – ir svarīgi to piebilst – nekad neko jaunu neiemācījās un, ja kaste uzreiz neatvērās, palika bez banāniem. Dažām šimpanzēm, viņa raksta, ir ļoti izteikta vēlme tikt pie varas, bet citām tās pilnīgi trūkst. Pie­mēram, 1963. gadā alfa tēviņš bija Goliāts, bet Maiks, arī fiziski vājāks, no viņa tālu atpalika. Maikam draudēja un viņam uzbruka gandrīz visi citi bara tēviņi. Vienu brīdi viņš pat izskatījās pēc plikpaura – tik ļoti viņam kautiņos no galvas bija izplūkti mati. Tad viņš atklāja, ka savos spēka izrādīšanas rituālos var izmantot no apmetnes nozagtas tukšas petrolejas kannas. Dauzot tās citu pret citu vai metot sev pa priekšu, izcēlās tik neierasts troksnis, ka pārējie tēviņi aizbēga. Šo kannu dauzīšanu Maiks izkopa līdz tādai pilnībai, ka viņa ceļš līdz barveža vietai bija nenovēršams. Kad Džeina viņam atņēma kannas, viņš pievāca fotoaparāta trijkāji un mēģināja pat aizvilkt trauku skapi, kurā milzīgā skaļumā grabēja galda piederumi. Goliāts savu vietu neatdeva bez cīņas, un varas zudums uz viņu atstāja graujošu ietekmi. Vienubrīd pētnieki domāja, ka viņš sajucis prātā, un slēpās no viņa speciāli izkaltā būrī. Jūs izlasījāt pareizi – šimpanzes ārdījās pa nometni, bet Džeina ar asistentiem tupēja metāla būrī.

Otra kļūda, ko viņa pieļāva, bija centieni piekļūt šimpanzēm pēc iespējas tuvāk, mēģināt tiem pieskarties. 60. gadu filmētie materiāli National Geographic arhīvā rāda, kā cilvēki rotaļājas ar pērtiķu mazuļiem. Tolaik vēl nebija zināms, ka šimpanzes no cilvēka var inficēties ar visām slimībām, izņemot holeru. 1966. gadā – iespējams, ne Gombes izpētes centra vainas dēļ, bet katrā ziņā tāpēc, ka pērtiķi cilvēkiem bija pienākuši pārāk tuvu, – saslima 15 kopienas šimpanzes un seši no tiem nomira. Džeina raksta, ka katru reizi, kad pazīstamie šimpanzes atnāca pēc banāniem, nevarēja zināt, vai tos jebkad vēl satiks, vai nākamajā reizē tie neatnāks smagi sakropļoti. Lai pār­­lie­cinātie vakcinācijas pretinieki izlasa Džeinas Gudolas memuārus un padomā par to, ko izlasījuši. Poliomielīts – tas ir briesmīgi! Smagāk paralizētos pērtiķus Gombes pētnieki bija spies­­ti nošaut, lai tie nenomirtu badā, – tā iejaucoties dabas kārtībā, ko viņi, ja stingri stāvētu savās objektīvu novērotāju pozīcijās, protams, nedrīkstētu darīt. Vecais Makgregors, kuram bija pilnīgi paralizētas kājas, vēl desmit dienas iztika tikai ar rokām un pat spēja sevi uzvilkt kokā. Tad viņš izmežģīja vienu roku, un tad viņam pienāca gals.Grāmatā “Cilvēka ēnā” poliomielīta epidēmiju Džeina apraksta kā vissmagāko laiku savas pētniecības karjerā, bet viņa nezināja, ka smagākais vēl ir priekšā. Mani viņas vīzijā un pieejā pērtiķu pasaulei visvairāk satriec tas, ar kādu vieglprātību, jūtot līdzi piecdesmit savvaļas dzīvniekiem kā saviem biedriem vai brāļiem, viņa nolēma sevi ciešanām. Un tās viņa arī piedzīvoja, par dažām šimpanzēm sērojot tā, kā nekad nebija sērojusi. Viņas agrīno piezīmju gaismā šo brālības sajūtu var saprast, jo šimpanzēs patiešām bija daudz simpātisku iezīmju – kaut vai tas, cik pacietīgi visi pieaugušie bija pret mazuļiem. Džeina turpat džungļos bija iznēsājusi pati savu bērnu no pirmā vīra – National Geographic atsūtītā fotogrāfa Higo van Lavika. Labākās šimpanžu mātes viņa sev bija ņēmusi par piemēru, no kā mācīties. Bet cena, ko viņa samaksāja par savu negribēšanu būt tikai novērotājam un par savu emocionālo ievainojamību, bija ļoti augsta.

Pirmos desmit gadus Gudola domāja, ka šimpanzes ir “tādi kā mēs, tikai jaukāki”. Otrajā desmitgadē atklājās, ka tie tiešām ir tādi kā mēs, bet var būt arī neizskaidrojami brutāli un varmācīgi. Džeina raksta, ka tad pamazām atklājusies šimpanžu dabas “tumšā puse”. Kad 1971. gadā Hamfrija vadīts tēviņu bars citas šimpanžu kopienas mātītei nolaupīja bērnu un to apēda, viņa domāja, ka Hamfrijs vienkārši ir “psihopāts” – indivīds ārpus normas. Starp citu, tas bija tas pats Hamfrijs, kurš tik ārkārtī­­gi bija pārdzīvojis par sava “drauga” Makgregora nāvi, ka sešus mēnešus ik pa brīdim nācis un sēdējis vietā, kur Makgregors pēdējo reizi bija redzēts dzīvs. Bet četrus gadus vēlāk mātīte ar zīmīgu vārdu Kaislība atņēma savas kopienas biedrei Gilkai zīdaini un kopā ar savu meitu Pomu to apēda. Kad Gilkai pēc pāris gadiem atkal piedzima mazulis, viņas apēda arī to, un būtu apēdušas arī nākamo, ja Džeina, neievērojot zinātniskos neitralitātes standartus, nebūtu iejaukusies.

Šajā pašā periodā viņa novēroja, ka abas galvenās Gombes šimpanžu kopienas – ziemeļu (Kasakelas) grupa un dienvidu (Kahamas) grupa – viena pret otru bija kļuvušas izteikti naidīgas. Ziemeļu grupu vadīja “psihopāts” Hamfrijs ar astoņiem tēviņiem. Dienvidu gru­pu vadīja Hjū un Čārlijs ar sešiem tēviņiem. Līdz 1970. gadam viņi visi bija bijuši vairāk vai mazāk draudzīgi, bet 1973. gadā bija sarāvuši visas saites un strikti nodalījuši teritorijas. To robežas viņi regulāri patrulēja. Grupu attiecības nevarēja nosaukt citādi kā par atklātu kara stāvokli. Šimpanzes, kas pienāca pārāk tuvu simboliskajai robežai, pretējās kopienas tēviņi noķēra, norāva no koka un sita, plēsa un mīdīja līdz nāvei. Bērnus nolaupīja un apēda, mātītes izvaroja vai nogalināja. Kā kara veterānu, kas nevar atgūties no traumas, šo ainu atmiņas Džeinu vēl gadiem ilgi mocīja murgos. Šimpanžu karš ilga četrus gadus (1974–1978) un beidzās tikai tad, kad Kahamas kopiena bija pilnībā iznīcināta. Šī kara cēlonis nav līdz galam saprasts, jo nešķita, ka šimpanzēm kaut kā izteikti trūktu – vietas vai barības.

Kad Gombes pētniecības centrs aprakstīja šos jaunos atklājumus, tiem neticēja. Tiem kaut kādā mērā netic arī tagad. Zīmīgi, ka vēl 80. gadu beigās starptautiski organizēts divdesmit zinātnieku forums UNESCO paspārnē publicēja formālu deklarāciju, kurā paziņoja, ka “karš ir tikai cilvēku kopienām raksturīga parādība, kas nav sastopama dzīvnieku pasaulē”, ka tas ir “kultūras fenomens”. Džeinai Gudolai pārmeta, ka viņa karadarbību netieši iz­­raisījusi, pērtiķus barojot. Īstenībā tikai šogad, žurnāla Nature 17. septembra izlaidumā, šie pār­­metumi ir pilnībā atspēkoti. Kopsavelkot ilggadējus pētījumus 18 dažādās parasto šimpanžu un 4 dažādās bonobo kopienās, secināts, ka parastās šimpanzes tiešām slepkavo un karo, turklāt cilvēku iedarbībai nepakļautās teritorijās pat vēl biežāk nekā citās. Turpretī bonobo nekaro un neslepkavo – viņi visu die­­nu ik pa brīdim cits ar citu kopojas. Pērtiķis, no kura izcēlās cilvēks, acīmredzami drīzāk bija parastā šimpanze nekā bonobo.Pēc apmēram divdesmit gadiem Gudola iznāca no meža. Šīs iznākšanas iemesls esot bijis nevis nogurums vai vēlēšanās nodarboties ar kaut ko citu, bet paša meža izzušana. Kad viņa 1960. gadā bija ieradusies tagadējā Tanzānijas teritorijā, tur dzīvoja ap 10 000 šimpanžu, bet pēc piecpadsmit gadiem mežu izciršanas dēļ to vairs bija tikai 2500. Un citur Āfrikā bija vēl sliktāk.

Varētu gaidīt, ka cilvēks, kas tik daudz pārdzīvojis un tik daudz sērojis, pavadīs mierīgas vecumdienas kaut kur Anglijas laukos. Bet viņa negribēja apstāties. Iespējams, ka tāds pieņēmums ir nevietā, bet es Džeinas Gudolas dzīves gājumā saskatu pakāpenisku ļaunuma un ciešanu problēmas apzināšanos. Pašas problēmas un tās apmēra un noturības apzināšanos. Tas nebija tikai ļaunums un ciešanas pie šimpanzēm – jēdzieni, kurus, šimpanzes individualizējot, aprakstot to “prātu” un pat daļēji tajās atzīstot brīvo gribu, Gudola pati bija sākusi lietot. Izrādījās, ka, lai izglābtu šimpanžu sugu no iznīcības, vispirms ir jāizglābj cilvēks. Kā var neļaut tanzāniešiem medīt pērtiķus, ja viņiem nav ko ēst? Kā var neļaut viņiem izcirst mežu, ja viņiem nav cita ienākumu avota?

1977. gadā Gudola nodibināja Džeinas Gudolas Institūtu, kura galvenais mērķis bija nevis šimpanžu izpēte, bet to dabiskās vides saglabā­šana. Institūts kā muskuļots astoņkājis ir iz­­stiepis savus taustekļus uz visām pusēm. Viņa izaudzinājusi savus epigonus – jaunos zinātniekus. No Gombes izpētes centrā savāktajiem materiāliem ir “iznākušas” vairāk nekā 200 zinātnisku publikāciju, 35 doktora disertācijas un 30 grāmatu. Vēl viņa nodibināja TACARE projektu, kura mērķis ir apstādināt Tanzānijas zemes degradāciju, izglītot cilvēkus par dabas aizsardzību un uzlabot ciematu dzīves līmeni. Kopā ar Pīteru Singeru un Ričardu Dokinsu viņa ir profesionālā seja vairākās organizācijās, kas cīnās par cilvēkpērtiķu personas statusa un pamattiesību atzīšanu. Un vēl ir jauniešu organizācija “Saknes un asni” (Roots & Shoots), kas ar saukli “Zināšanas, līdzcietība, darbība” aicina ikvienu savā ciemā vai kvartālā paveikt vismaz trīs labas lietas.Gandrīz visās Džeinas grāmatās priekšvārdā, tur, kur apzinīgi tiek sarakstītas pateicības, ir pateicība Gombes šimpanzēm. Tās esot sniegušas zināšanas un sa­­prašanu, kas nekur citur nav atrodamas. Ar ko mēs atšķiramies no šimpanzēm? Neskaitot parasti minētos elementus – valodu, abstrakto domāšanu, spēju izveidot noturīgas saites un tamlīdzīgi? Lasot pērtiķu dzīvesstāstus – visas šīs šausmīgās drāmas, kuras dzīvnieki bieži uzņem klusējot, kā sastinguši sēdēdami pie vietas, kur iestājās nāve, un blenzdami tukšumā (domādami? mēģinādami domāt? ko domādami?), – es sliecos pieņemt, ka tikai cilvēks spēj saprast savas jūtas un ar tām kaut ko darīt. Bet Gudola to nesaka. Viņa saka, ka, atšķirībā no šimpanzēm, tikai cilvēkam piemīt gandrīz bezgalīga spēja nodarboties ar kaut ko, kas nav viņš pats.

Paldies I. K.