Briesmās

Kādā 1982. gada maija dienā Ineke Bonjere un Henks Lambercs, uzdodamies par turīgu vāciešu pāri bez bērniem, aizlienētā sudraba krāsas BMW piebrauca pie kādas stingri apsargātas, noliktavu ieskautas mājas Vesterlo municipalitātē Beļģijā. Viņus sagaidīja Renē Kortens – glīts gara auguma vīrietis, kurš izskatījās nedaudz satraukts. Viņš bija nosūtījis viņiem savu cenrādi vairāk nekā 80 sugu dzīvniekiem, no melnajiem gulbjiem un degunragputniem līdz zeltvēdera mangabejiem un Austrālijas kazuāriem.

Izrādīdams pārim savu noliktavu, Kortens viņus veda gar kliedzošu putnu pilniem būriem un šauros krātiņos salīkušiem šimpanzēm. Kādam pērtiķim ap kaklu apsietā virve bija atstājusi miesā jēlu, sarkanu nobrāzumu. Kad Bonjere uz to norādīja, Kortens atmeta ar roku: “Ā, tas nekas, viņš pats to izdarīja.” Vēlāk ieradās kravas busiņš no lidostas. Kad noliktavas darbinieki bija to izkrāmējuši, kāds pārāk vārgs sārtais flamingo, ar kuru nebija jēgas ķēpāties, tika atstāts nomirt turpat uz ielas.

Kortena birojā Lambercs pastāstīja dzīvnieku tirgonim, ka plāno izveidot privāto zoodārzu, lai izklaidētu viesus savā nule iegādātajā lauku īpašumā. Taču šobrīd viņš vienkārši gribētu īpašu dāvanu sievai dzimšanas dienā. Kortens tūdaļ ņēmās reklamēt savus putnus, bet Lambercs viņu pārtrauca – viņš teica, ka, viņaprāt, gorilla ir maigākais no pērtiķiem un viņš zina, ka Kortena īpašumā tāds esot. Kortena sieva, domādama, ka klienti runā tikai vāciski, pieliecās vīram pie auss un nīderlandiešu valodā iečukstēja: “Šim vīram ir daudz naudas.”

“Varu jums palīdzēt,” beidzot teica Kortens, “man ir kalnu gorillas mazulis.” Kā tieši šī gorilla bija nonākusi pie Kortena, nebija zināms, taču ticams, ka viņas grupu bija nogalinājuši medījuma gaļai un trofejām, bet bāreņus paturējuši tirdzniecībai. Kaulēdamies par cenu, Kortens viltīgi piezīmēja: “Jaunas sievietes mēdz būt dārgas.” Bonjere un Lambercs piekrita pirkuma noteikumiem, taču uzzināja, ka gorillu nevarēs saņemt uzreiz. Todien mājās bija Kortenu mazbērni, un viņus pārāk satrauktu kompanjona zaudējums – pārim nāksies atgriezties, kad bērni būs skolā. Bonjere un Lambercs atgriezās pēc nedēļas. Kortena meita Simone šņukstēja un teica, ka ģimene nespēj no gorillas šķirties. Tad Korteni pieveda Bonjeri un Lambercu pie bērnu sētiņas, kurā atradās maza, melna gorilla autiņos un sarkanā kombinezonā. Kortens dūdoja un rādīja viņai ērmīgas sejas, gluži it kā viņa būtu cilvēkbērns. Beidzot pēc atvadām, kas šķita velkamies stundām ilgi, Korteniem mājot ardievas, viltus pāris ar ievīstīto gorillu iesēdās aizlienētajā BMW.

Viņi apstājās stāvlaukumā Dīstā, kur viņus gaidīja žurnālists Jans Bonjers (Inekes īstais vīrs) un viņa fotogrāfs. Mēnešiem ilgā izmeklēšana un slepenība beidzot bija vainagojusies panākumiem. Gorillas mazulis Inekes klēpī raudzījās ārā pa logu, nolaidis krunkainās rociņas kā kritušas lapas. Kādu brītiņu gorilla Ineki spaidīja un knaibīja, bet, kad auto šķērsoja Nīderlandes robežu, viņa jau cieši gulēja, ieritinājusies klēpī. Viņu nosauca par Džūliju.

Pēc trīsdesmit trim gadiem, 2015. gada maijā, Džūlija, acīmredzami sāpēs ciezdama, gulēja sakarsušā migā Melburnas zooloģiskā dārza zaļajā iežogojumā. Uzraugi un darbinieki nolēma ieiet pie viņas. Citi gorillas tika iedabūti iekštelpās un ieslēgti, bet snaiperu komanda nostājās šaušanas pozīcijā. Tad iežogojumā ienāca darbinieks ar trankvilizatora pistoli. Pirmā šautriņa neiedūrās, tika izšauta vēl viena, un Džūlija aizmiga. Pienākuši tuvāk, darbinieki ievēroja, ka viņas galvu, rokas, kājas un muguru klāj kostas brūces. Viņi uzcēla Džūliju uz nestuvēm un iznesa ārā. Viņas elpa bija sekla un ķermenis bija sācis atdzist. Asinsaina atklāja iekšējo orgānu darbības traucējumus. Aiz kostajām brūcēm slēpās daudz nopietnāka problēma – muskuļi bija sadragāti, un viņa atradās autoavārijas upurim līdzīgā stāvoklī. Trijos no rīta Džūlija nomira iežogojumā, kas atradās blakus viņas gorillu grupai, – viņi Džūliju varēja redzēt un saost. G-Annai, sieviešu kārtas gorillai ar vienu roku, ļāva ienākt Džūlijas iežogojumā un apskatīt viņas ķermeni. Kopš kopīga ceļojuma no Džērsi salas uz Austrāliju 1997. gadā abu starpā bija izveidojušās ciešas attiecības.

Džērsi zoodārzā, kuru dibinājis rakstnieks un par dabas aizsardzības entuziastu kļuvušais dzīvnieku kolekcionārs Džeralds Darels, uzraugi bija nošķīruši Džūliju no grupas pēc tam, kad viņai vairākkārt uzbruka jaunatvests pieaudzis tēviņš, kurš galu galā bija salauzis viņai kāju. Tagad Džūlijai atkal bija uzbrukts – un viņas ciešanas atkal bija avīžu virsrakstos.

Lielbritānijas Independent ziņoja: “Melburnas zoodārzā jauns gorillu tēviņš “bezprecedenta agresijas” epizodē nogalina mātīti Džūliju”; Daily Mail rakstīja: “Piecgadīgi bērni raudāja, šausmās vērojot uzbrukumu.” Melburnas Herald Sun citēja Belindu Kerolu, kuras meita kopā ar klasi atradās zoodārzā brīdī, kad Džūlijai uzbruka tēviņš, vārdā Otana. “Sitienu troksnis bija ļoti skaļš,” apgalvoja Kerola, “un apmatojums viņas ķermeņa apakšdaļā bija sarkans no asinīm, un bija redzama dziļa brūce. Džūlija vairākkārt skrēja prom, bet tēviņš metās viņai pakaļ un uzbruka, sizdams viņu atkal.”

Vēlāk, kad zooloģiskā dārza darbinieki, izmeklēdami Džūlijas nāvi, pētīja novērošanas kameru ierakstus, viņi saskaitīja 11 uzbrukumus – katru 3–7 sekundes ilgu. Vienubrīd Otana pieskrēja Džūlijai no muguras un nikni pagrūda viņu lejup pa nogāzi. “Kāpēc jūs to nepārtraucāt?” vēlāk jautāja dusmīgi zooloģiskā dārza aizbildņi. Uzraugs nebija pamanījis neko neparastu; turklāt gorillu grupas līdera disciplīnu nodrošinošajās darbībās iejaukties nebija paredzēts. Dienā pirms uzbrukumiem Džūlija izskatījās nelāgi – samiegtām acīm, saķērusi galvu. Bija auksta diena, un veterinārārstam bija aizdomas, ka Džūlija cīnās ar vīrusu. Tika nolemts paturēt viņu iekštelpās. Nākamajā dienā viņai bija atgriezusies apetīte un viņa nepacietīgi vēlējās pievienoties grupai. Kad Džūlija atgriezās pie citiem gorillām, starp viņu un Otanu izcēlās neliels ķīviņš. Melburnas zooloģiskā dārza līdzstrādniece Amanda Emberija, primātu speciāliste un Džūlijas nāves izmeklēšanas vadītāja, skaidro, ka tajā nav nekā neparasta: “Tam, kurš vada grupu savvaļā, kā Otana iztēlojas to darām, jāvar paļauties uz katru grupas locekli, lai pārējo drošība netiktu apdraudēta, tāpēc Džūliju vajadzēja sodīt par viņas vājumu un prombūtni.” Taču vēlāk notikušais – uzbrukumu atkārtošanās – ir grūtāk izskaidrojams.

Jans Bonjers atceras: “To ainu es nekad neaizmirsīšu.” Viņš runā par brīdi, kad pirmo reizi ieraudzīja Džūliju savai sievai klēpī BMW salonā. “Viņas abas izskatījās tik laimīgas.” Kādā fotogrāfijā Ineke Bonjere un Henks Lambercs stāv automašīnas priekšā. Lambercs ir apķēris rotaļu lācīti, un Ineke tur rokās tamborētā sedziņā ietītu Džūliju. Citā attēlā redzams naudas žūksnis, kas tika samaksāts par Džūliju. Naudu sagādāja žurnāls, kuram Bonjers rakstīja, un kāda Nīderlandes zoodārza vadītājs un TV diktors Antons van Hofs. Bonjers man atzīstas, ka juties neērti, Džūliju pērkot, taču nav spējis atrast citu veidu: “Mums būtu nācies veikt militāru operāciju svešā valstī, bet uz kāda tiesiska pamata?” Tolaik Beļģija nebija parakstījusi Konvenciju par tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām jeb CITES. Valsts bija slavena ar saviem dzīvnieku tirgoņiem, un to vairums par savu nodarbošanos runāja uzkrītoši atklāti.

Bonjers un viņa atbalstītāji atradās drūmas izvēles priekšā: atstāt Džūliju Renē Kortena un ģimenes rokās, kuriem gorilla pēc pieaugšanas nešaubīgi apniktu, vai arī piedalīties darījumā un izmantot to dzīvnieku tirdzniecības atmaskošanai.

Džeralds Darels grāmatā “Šķirsta jubileja” atceras tikšanos ar kādu Nīderlandes dzīvnieku tirgoni 60. gadu sākumā. Tirgonis aicina Darelu nosaukt kādu dzīvnieku, kuru viņš nespētu iegūt. Kad Darels min Komodo varanu, tirgonis nievājoši iesmejas. Viegli. Kad Darels min pandu, tirgonis viņam uzmet iznīcinošu skatienu. “Vienkārši. Noķer pandu, nokrāso to melnu un izved no valsts legāli kā lāci. Neviens muitnieks nezinās atšķirību.”

1975. gadā, vairāk nekā 10 gadus pēc šīs sarunas, spēkā stājās CITES konvencija, kurai pamazām pievienojās valstis visā pasaulē. Tagad tā pārrauga 5600 dzīvnieku un 30 000 augu sugu tirdzniecību, kuras sadalītas kategorijās: apdraudētās sugas, sugas, kuras var kļūt apdraudētas, un sugas, kuras ir aizsargātas kādā no dalībvalstīm un kuru tirdzniecības kontrolei nepieciešama sadarbība ar citām dalībvalstīm.

Konvencijas kritiķi bilst, ka šāda struktūra patiesībā sekmē kontrabandu. Nav iespējams izsekot tik daudzu sugu aizsardzības pasākumiem, un birokrātija ir pamatīga. Sugu iekļaušanai kādā no kategorijām var būt arī neparedzētas blaknes. Piemēram, sugas nokļūšana apdraudēto sugu sarakstā (tādu sugu pārstāvjus drīkst tirgot vienīgi izņēmuma gadījumos) bieži vien dzīvniekam vai augam tikai uzsit cenu melnajā tirgū. Sugas, kas nav iekļautas CITES, vienkārši ir brīvi pieejamas.

Pat tad, kad CITES darbojas, tirgoņus tā īsti neattur. 1998. gadā amerikāņu slepenie aģenti aizturēja Ansonu Vongu, bēdīgi slavenu dzīvnieku tirgoni no Malaizijas. Tas bija noslēgums piecus gadus ilgai operācijai, kas tiek uzskatīta par vienu no līdz šim veiksmīgākajām. Vongs atzinās noziegumos, par kuriem viņam varēja piespriest cietumsodu līdz 250 gadiem un naudas sodu 12,5 miljonu ASV dolāru apmērā. Vongam piesprieda 71 mēnesi cietumā, 60 000 ASV dolāru lielu naudas sodu un aizliedza viņam trīs gadus pēc atbrīvošanas pārdot dzīvniekus ASV teritorijā. Kamēr Vongs bija cietumā, viņa sieva savā vārdā nodibināja jaunu uzņēmumu, kas dzīvnieku tirdzniecību turpināja.

CITES darbojas izdzīvošanas budžeta režīmā, un, tā kā tai nav tiesību nodrošināt savu regulu ievērošanu, tā cenšas panākt dalībvalstu pakļaušanos, izmantojot diplomātiju. Pārkāpumi noved pie vainīgās valsts obligātas uzraudzības, brīdinājumiem, dalības apturēšanas un sliktākajā gadījumā – pie rīkojuma visām CITES dalībvalstīm pārtraukt tirdzniecību ar pārkāpumu izdarījušo dalībvalsti.

Pašlaik konvenciju parakstījušas vairāk nekā 180 valstis. Lai arī tas var izskatīties pēc sasnieguma, iemesli, kāpēc tā vai cita valsts pievienojusies konvencijai, mēdz būt apšaubāmi: piemēram, kavēt tās darbību vai arī vienkārši izvairīties no starptautiska nosodījuma. Bieži notiek krāpšana un kukuļdošana: ierēdņi izsniedz tirgoņiem nelikumīgus CITES dokumentus, vietējie zoodārzi tirgoņiem piedāvā dzīvniekus paturēt, līdz atrodas pircējs. Tirdzniecība ar nebrīvē dzimušiem dzīvniekiem (vai dzīvniekiem, kuri it kā uzauguši nebrīvē) tikpat kā netiek ierobežota. Dzīvnieku tiesību aktīvisti runā par “nebrīves krāpšanu” – praksi, kurā apdraudētu sugu dzīvniekus uzdod par nebrīvē dzimušiem, jo CITES uzmanības centrā ir savvaļas dzīvnieki.

Par spīti tam visam, CITES daudzi uzskata par pagaidām efektīvāko starptautisko dzīvnieku tirdzniecības regulējumu. Gan Pasaules Dabas fonds, gan savvaļas dzīvnieku tirdzniecības uzraudzības tīkls TRAFFIC ir pragmatiski CITES atbalstītāji un vērīgi uzraugi. Savvaļas dzīvnieku kontrabanda ik gadu dod peļņu 7,8–10 miljardus ASV dolāru, bet legālā savvaļas dzīvnieku tirdzniecība ir ap 320 miljardiem ASV dolāru. Mūžsenā problēma, ar ko saskaras CITES un sugas, ko tā cenšas aizsargāt, – un tā nav atrisināma ne ar kādiem birokrātiskiem līdzekļiem – ir uzskats, ka dzīvnieki ir cilvēku īpašums un ka cilvēki var tos izmantot un pamest pēc vēlēšanās.

Džūlijas glābšana piesaistīja lielu uzmanību. Pie Nīderlandes robežas viņu sagaidīja cilvēku pūlis – muitas, Nīderlandes lauksaimniecības ministrijas un Pasaules Dabas fonda pārstāvji, kā arī filmēšanas komanda. Kamēr grupa pozēja fotogrāfiem un centās atbildēt uz jautājumiem, Džūlija snauda Inekei rokās. Bonjeri viņu aizveda uz Ivonas van Kūkenbergas ģimenes māju Nīderlandes vidienē. Ivona, trīs pusaudžu māte, jau iepriekš bija uzaudzinājusi divas šimpanzes un divus orangutanus. Džūlija viņu ātri pieņēma. Ivonas dēls Florians, kuram tolaik bija 17 gadu, Džūliju atceras kā maigu un mīļu dzīvnieku, kas vienmēr vēlējās, lai to apskauj. “Viņa turējās pie manas mātes, cik vien mēs viņai ļāvām, – gluži kā viņa būtu darījusi, ja tā būtu viņas īstā māte,” viņš man rakstīja e-pastā. Džūlija ēda pienu no pudelītes, šādu tādu cietāku ēdienu un snauda divreiz dienā. Florians atceras, kā vakaros māte ar Džūliju staigājusi šurpu turpu pa māju, līdz Džūlija aizmieg, un tad noguldījusi viņu bērnu sētiņā. Van Kūkenbergu namā tas bija laimīgs laiks – taču ārpusē sākās arvien lielāki sarežģījumi.

Izrādījās, ka Džūlija bija rietumu zemienes gorilla, nevis viena no apdraudētajiem kalnu gorillām, kurus ar savu darbu slavenas padarīja amerikāņu primatoloģe Diāna Fosija. Sākotnējais plāns bija Džūliju nosūtīt pie Fosijas uz Ruandu un atgriezt savvaļā. Tagad bija skaidrs, ka tas varētu beigties katastrofāli. Savvaļā atgriezti primāti mēdz pārnēsāt slimības, piemēram, poliomielītu. Melburnas zooloģiskajā dārzā vēlāk atklājās, ka Džūlija pārnēsā tuberkulozi. Viņas atgriešanās savvaļā būtu varējusi iznīcināt veselu gorillu populāciju.

Kad kļuva skaidrs, ka Džūlija ir rietumu zemienes gorilla, interese par viņas nākotni ātri noplaka. ““Medījuma gaļa” bija ciniskā reakcija, ar ko es bieži saskāros,” stāsta Jans Bonjers. Džūliju vairs neuzskatīja par apdraudētu vai kaut kādā ziņā īpašu eksemplāru. Bonjeram tika piedāvātas vairākas iespējas. Džūliju varēja uzņemt dzīvnieku patversmē vai zinātniskā laboratorijā vai pat iemidzināt. Taču Bonjers uzstāja, ka Džūlijai vajadzētu atgriezties savvaļā, un rakstīja vēstules savvaļas gorillu populāciju pētniekiem. Visi atteicās Džūliju pieņemt. “Es sāku krist izmisumā,” viņš stāsta. “Ko gan es biju izdarījis? Es jutos kā muļķis, un man vēl aizvien ir dziļa vainas sajūta.”

Tad Bonjers iepazinās ar Ediju Brūeru un viņa meitu Stellu Mārsdenu, kas Abuko dabas rezervātā Gambijā gatavoja palaišanai savvaļā uz “drošas” salas šimpanzes, kuras bija konfiscētas medniekiem un tirgoņiem. Daudzas šimpanzes bija izglābtas Spānijas pludmalēs, kur tūristi maksāja naudu par iespēju ar pērtiķiem nofotografēties. Lai arī rezervātā gorillu nebija, tika nolemts Džūliju pagaidām nosūtīt turp, jo Brūers un Mārsdena plānoja līdzīgu rezervātu rietumu zemienes gorillām Kamerūnā. Džūlija tobrīd bija gandrīz divus gadus veca. Jans Bonjers un Ivona van Kūkenberga pavadīja viņu ceļā uz patvērumu Gambijā. Ziņās rakstīja, ka Džūlija “dodas mājup uz Āfriku”. Džūlijas pieskatīšana un gorillas cienīgas uzvedības iemācīšana tika uzticēta jaunai nīderlandiešu veterinārārstei Marianai Mensinkai. Mensinka vēlāk ziņoja, ka Džūlija pēc šķiršanās no van Kūkenbergas nedēļām ilgi trīcēdama slēpusies zem putekļaina pleda.

Renē Kortenam patlaban ir 93 gadi. Viņa mazdēls Tonijs Pistone man pastāsta, ka vectēvs ir vesels un laimīgs. Biznesu tagad vada Pistone. Kādā 1997. gadā uzņemtā fotogrāfijā, kas redzama Kortenu zoodārza Facebook lapā (Kortens vienmēr savu biznesu ir saucis par “zoo”), Kortens ir ģērbies adītā džemperī, nēsā lidotāja brilles metāla ietvarā un labsirdīgi smaida. Viņš ar rokām apķēris šarpeja šķirnes suni, rokas nozūd suņa viļņotajā vilnā. Turpat redzamas fotogrāfijas ar vīriem, kas pelēkās betona kamerās pozē ar gepardiem, fotogrāfijas ar arām, burundukiem, bruņurupučiem, tukaniem, degunragputniem un simtiem pundurpapagaiļu. Kādā reklāmas video redzams, kā Austrumāfrikas pelēkā vainagdzērve – pelēka, balta un zeltaina ar dzeltenu cekulu – staipa garās kājas betona kamerā. Tā knābā kameras sienu.

Saņemot Tonija Pistones atbildi uz savu e-pasta vēstuli, es apstulbstu. Biju gaidījusi, ka viņš no sarakstes izvairīsies. Taču tā vietā viņa vēstule ir emociju pilna – viņš esot tik laimīgs kaut ko uzzināt par savu “mazo māsiņu Fifi” un šokēts, dzirdot, ka viņa nesen mirusi. Fifi bija vārds, ko Džūlijai bija devuši Korteni. Pistonem tolaik bija 12 gadu, un par Fifi viņš esot bijis stāvā sajūsmā. Viņš stāsta, ka Korteni pret gorillu izturējušies kā pret ģimenes locekli: “Viņa bija tik brīnišķīga un cilvēciska, jūs nevarat iedomāties!” Taču kādu dienu viņš atnācis mājās no skolas un ieraudzījis savu māti, Simoni Kortenu, raudam, jo “Fifi” bijusi pārdota. “Es divas dienas raudāju un nespēju aiziet uz skolu.” Māte viņam pastāstījusi, ka gorillu nopirkuši ļoti jauki cilvēki, kas teikuši, ka bērni Fifi varēs apciemot, kad vien vēlēsies, – un Pistone esot ļoti pieķēries šai domai. Taču, kad viņi pircējiem zvanījuši, telefonu pacēlis kāds cits. Šeit Pistones e-pasta tonis ir skeptisks: “Cilvēki, kas nopirka Fifi, mums iedeva viltus vārdus, viltus adresi, bet kādēļ? Tāda nebija vienošanās, tas nebija tas, ko mēs gribējām. Mēs patiesībā nemaz negrasījāmies viņu pārdot, taču šie cilvēki piedāvāja žūksni naudas un solījumus, no kuriem nebija iespējams atteikties.”

Renē Kortenam bija bēdīgi slavena dzīvnieku tirgoņa reputācija. Kopš 70. gadiem viņa vārds bieži parādījās tādu aktīvistu grupu kā TRAFFIC un Starptautiskās Primātu aizsardzības līgas informatīvajos izdevumos līdz ar iznīcinošiem viņa biznesa aprakstiem. Gorillas pārdošana bija tikai laika jautājums. Taču Pistone, kā iesprūdis pusaudža apziņā, turpināja: “Tā es pazaudēju savu mazo māsiņu.” Viņš pievienojis fotogrāfiju ar sevi un savu jaunāko māsu bērnībā uz brūna ādas dīvāna. Džūlija sēž Pistonem klēpī. Viņš tur vienu Džūlijas roku, viņa māsa tur otru un priekā staro. “Mans sapnis,” raksta Pistone, “bija viņu atkal atrast.” To lasot, man kļūst nelabi. Viņš domā, ka mīl Džūliju.

Kortenu zoodārza mājaslapa reklamē vairāk nekā 50 gadu pieredzi un piedāvā inkubācijas pakalpojumus un eksportu. Aprīlī Pistonem tika piespriesti divi mēneši cietumā un 6000 eiro naudassods. CITES inspektori slepenā, slēgtā telpā zoodārza noliktavā bija atraduši 172 Japānas lakstīgalas. Pistones īpašumā atklāja arī 200 vāveres un meža kaķu ādas, kā arī neatbilstošus dokumentus par vairākiem putniem – tostarp daudziem, kas nebija pavairoti nebrīvē, kā norādīts dokumentos, bet gan noķerti savvaļā. Nākamā pārbaude aprīļa beigās beidzās ar 64 putnu konfiskāciju no desmit dažādām sugām. Kad jautāju par to Pistonem, viņš atbild, ka esot bijušas dažas problēmas ar noklīdušiem dokumentiem, taču tagad dokumenti esot atrasti un iesniegti valdībai. “Pa to laiku,” viņš piebilst, “konfiscētie putni, kurus pārveda uz dzīvnieku patversmi, – daudzi no tiem nomira. Viņi apgalvo, ka putni jau bijuši slimi, taču es tam nevaru piekrist, jo manā uzraudzībā visi papagaiļi bija 100% veseli un labā stāvoklī.”

Ar  laiku Mariana Mensinka, jaunā nīderlandiešu veterinārārste, izvilināja trīcošo Džūliju no segapakšas. Kopš tā brīža divgadīgā gorilla viņai ļoti pieķērās. “Man bija sajūta, ka viņa mani nelaidīs vaļā visu atlikušo mūžu,” Mensinka atceras 1986. gada rakstā. Pamazām Džūlija sāka pētīt mežmalu, atdarinot Mensinku, kamēr veterinārārste plūca un ēda dažādas lapas un augļus. Naktīs Džūlija viena pati gulēja nelielā kastē blakus iežogojumam, kurā dzīvoja divus līdz sešus gadus veci šimpanzes. Mensinka, nevarēdama iegūt gorillām piemērotu barību, deva Džūlijai zemesriekstus, baltmaizi un apelsīnus. Gambija, kā atklāja Mensinka, Džūlijai nemaz nederēja. Tur bija karsts un sauss, taču gorillas dzīvo lietusmežos. Solītais patvērums Kamerūnā šķita atvirzāmies arvien tālākā nākotnē. Džūlijai vajadzēja citu gorillu sabiedrību. Šimpanzes uzvedas, izdod skaņas un žestikulē citādi – un šeit tika pieļauta viena no lielākajām kļūdām Džūlijas atbrīvošanā. Vērojot šimpanzes – kā tie sazinās, kā reaģē uz citu šimpanžu tieksmi dominēt –, gorilla Džūlija apguva un pārņēma viņu uzvedību.

Pēc gada Mensinkas praksei beidzās finansējums. Lidojot mājup uz Nīderlandi, viņu nomāca skumjas un vainas sajūta. “Ko gan mēs nodarām dzīvniekiem?” viņa toreiz prātoja, un, kā raksta e-pastā, prāto vēl aizvien. Mēs, kas cenšamies darīt labu.

Taču Mensinka turpināja cīnīties. Viņa man stāsta, kā Pasaules Dabas fonds viņu pēc pašas iniciatīvas nosūtījis uz Kamerūnu, lai novērtētu, kā virzās uz priekšu rehabilitācijas centra projekts. Tur viņa Jaundē sastapa “brīvprātīgo no Nīderlandes, kuram pagalmā bija divi gorillu mazuļi. Viņu mātes bija nošautas “medījuma gaļai”, bet mazuļi pārdoti un tad konfiscēti. Abi gorillas nomira gada laikā”. Nekas neliecināja par virzību rehabilitācijas centra projekta attīstībā. Septiņus gadus vēlāk viņa atgriezās Gambijā. Šimpanzes bija pārvietoti uz tiem paredzēto salu, un Džūlija bija viena pati. “Situācija bija ļoti bēdīga.”

Nedaudz vēlāk, 1990. gada maijā, Džūliju pārveda uz Džērsi zoodārzu. Zoodārza galvenais pērtiķu uzraugs Ričards Džonstons-Skots atskaitē atzīmēja Džūlijas iekļaušanu astoņu gorillu grupā. Sešus mēnešus ilgo karantīnu viņa pavadīja atsevišķā gorillu mājas nodalījumā. Lai arī nošķirta no citiem gorillām, savus potenciālos biedrus viņa varēja vērot pa logu. “No sākuma sabijusies, bet acīmredzami sajūsmināta, pirmo reizi ieraugot gorillas,” rakstīja Džonstons-Skots, “jaunpienācēja drīz sāka izdot ņurdošas skaņas, kas liecināja par viņas labpatiku.”

Džērsi zoodārza darbinieki Džūliju iemīļoja – viņa bija droša, rotaļīga un sīksta. Trīs jaunās gorillu mātītes ātri pret viņu atmaiga. Taču ar tēviņiem un dažām vecākajām mātītēm gāja grūtāk – tie atradās otrpus šķērssienām, bet Džūlijai tika veltīti brīdinājumi, draudi un pārākuma signāli.

“Tā rezultātā,” rakstīja Džonstons-Skots, “Džūliju bieži piemeklēja “šūpošanās” lēkmes, kuras viņa dažkārt pavadīja ar šimpanzēm raksturīgām grimasēm – “lūpu čāpstināšanu” un “mutes atplešanu”.”

Džērsi zoodārza dominējošais tēviņš Džambo slavas debesīs bija uzkāpis 1986. gadā, kad sargādams nostājās starp citiem gorillām un bezsamaņā gulošu zēnu, kurš bija iekritis iežogojumā. Septiņus mēnešus pēc Džūlijas ierašanās tika nolemts, ka Džambo un Džūlijai būtu jātiekas pie šķērssienas.

Džonstons-Skots rakstīja:

“Džambo ienāca lepnā, šļūcošā gaitā ar sakniebtām lūpām; dažas sekundes viņš stāvēja nekustīgi un tad spēcīgi triecās ar pleciem pret restojumu. To viņš ātri atkārtoja trīs reizes pēc kārtas un tad nostājās glūnēdams, kamēr Džūlija ar pārsteidzošu drosmi sita sev pa krūtīm, čāpstināja lūpas un izaicinoši cienīgā gaitā slāja turpu šurpu gar šķērssienu. Džambo šķita pilnīgi nesagatavots šādai izrādei un vairākas minūtes samierinājās ar majestātisku soļošanu pa savu iežogojuma daļu.”

Tēviņš atkal metās virsū šķērssienai un triecās pret to. Džūlija atkāpās. Nākamajā tikšanās reizē Džūlija ieturēja distanci un palika nesatricināma.

Pēc 15 mēnešiem un daudzām šādām epizodēm ar tēviņu Džūlija bija iekļāvusies starp pārējiem grupas locekļiem. Pēc “iespaidīgas krūšu dauzīšanas” Džambo pievērsās Džūlijas meklēšanai, kamēr trīs jaunās mātītes palika viņas tuvumā.

Džonstons-Skots rakstīja:

“Pēc aptuveni 20 minūšu pacietīgas izsekošanas Džambo izdevās nokļūt 15 metru attālumā no grupas. Viņš strauji metās uzbrukumā, un mātītes pašķīda uz visām pusēm. Neveiksmīgā kārtā Džūlija nepaspēja no uzbrukuma izvairīties un tika vairākkārt nogrūsta zemē, taču pārējie gorillas, reaģējot uz viņas kliedzieniem, tūdaļ metās tēviņam virsū, to pļaukāja un koda tam.”

Kad Džambo bija drošā attālumā, uzraugi ielaida Džūliju atpakaļ viņai ierādītajā gorillu mājas nodalījumā. Šīs tikšanās turpinājās vēl pāris nedēļas, bet Džūlija nezaudēja izturību. Uzraugi novēroja, ka G-Anna, kas pirms dažiem gadiem bija piedzīvojusi līdzīgu “integrācijas” procesu, palika Džūlijas tuvumā, gluži kā viņu apmācot. Vēl pēc mēneša Džambo pārstāja izrādīt pārākumu pār Džūliju, un viņa vairāk vai mazāk iekļāvās grupā.

Melburnas zooloģiskais dārzs 1993. gadā uz Džērsi nosūtīja gorillu tēviņu, lai tas piedalītos reto sugu pavairošanas programmā, ar ko bija plaši pazīstams Džērsi zoodārzs. Deviņus gadus iepriekš Mzuri bija iekarojis Melburnas zoodārza apmeklētāju sirdis. Viņš bija pasaulē pirmais mākslīgās apaugļošanas ceļā nebrīvē dzimušais gorilla. Apmeklētāji bija metušies viņu apskatīt, aizturēdami elpu, kamēr darbinieki mēģināja piedabūt viņa māti uzņemties rūpes par mazuli. Simtiem cilvēku piedalījās mazuļa vārda došanas konkursā, un tika izvēlēts Mzuri (svahili – “skaists”). Taču Džērsi viņu pārsauca par Ja Kvanzu (svahili – “pirmais”). Jaunajam tēviņam radās konflikts ar Džūliju un G-Annu. Pēc vairākiem uzbrukumiem, kas beidzās ar kājas salaušanu Džūlijai, Džērsi zoodārza uzraugi nolēma abas mātītes pārvietot un piedāvāja viņas Melburnas zoodārzam.

Džūlija un G-Anna iekārtojās Melburnas zoodārzā. 1999. gadā, divus gadus pēc ierašanās, Džūlija pārojās ar tēviņu, vārdā Motaba. Interesantā kārtā šis maigais gorilla bija Džambo dēls. Nākamajā gadā Džūlijai piedzima meita Džumatano, taču saikne starp abām neveidojās uzreiz. Uzraugiem nācās Džumatano audzināt pašrocīgi, bet Džūlijai katru dienu tika nodrošināta piekļuve meitai, un ar laiku Džumatano varēja izvēlēties, vai naktī gulēt kopā ar Džūliju. Kad mazulis sasniedza divu gadu vecumu, viņa pameta zīdaiņiem paredzēto nodalījumu un no jauna pievienojās grupai. Tika nolemts, ka Džūlija ir gatava kļūt par māti “uz pilnu slodzi”, – un tā arī bija. Viņa un Džumatano kļuva nešķiramas. Kad Mariana Mensinka uzzināja, ka Džūlijai piedzimis veselīgs mazulis, viņa ārkārtīgi priecājās. “Es domāju – beidzot viņa ir atradusi sev labu vietu.” 17 gadus Džūlijas dzīve Melburnā bija lielākoties mierīga.

2013. gadā grupas 42 gadus vecais tēviņš Rigo nomira no sirds mazspējas (rietumu zemienes gorillu vidējais dzīves ilgums savvaļā ir 35 gadi). Grupai tikai izraudzīts Otana no Hauleta Savvaļas dzīvnieku parka Anglijā. Otanas grupa Hauleta parkā bija dzīvojusi tik tuvu gorillu grupas dabiskajai sociālajai struktūrai, cik vien iespējams, – dominējošs tēviņš ar vairākām mātītēm un viņu atvasēm, jaunie tēviņi devās prom, tiklīdz sāka apdraudēt līdera pozīcijas. Otana diezgan ātri nostiprinājās līdera pozīcijā un pārojās ar Kimju, kas arī grupā bija jaunpienācēja. Tāpat kā Otanu, arī Kimju bija audzinājusi māte stabilā ģimenes grupā. Iespējams, ka šai kopīgajai iezīmei tika piešķirta pārāk liela nozīme, pienācīgi nenovērtējot Melburnas grupas dinamiku. Galu galā, pārējie gorillas bija, Melburnas zoodārzā strādājošās Amandas Emberijas vārdiem izsakoties, “neiederīgo bariņš”. Daudzas mātītes bija uzaugušas līdzīgi Džūlijai – pārsvarā cilvēku audzinātas – un kopīgi veikli tinušas ap pirkstu iepriekšējos tēviņus.

Kad 2015. gada maijā Kimjai piedzima meita, viņa viegli iejutās jaunajā mātes lomā. Otana ar aizkustinošu sirsnību sargāja savu ģimeni. Taču, kad mazulis sāka piesaistīt arvien vairāk apmeklētāju, viņš kļuva saspringts. Viņa atbildība par grupu tagad iekļāva arī paša dzimtu. Pēc Otanas uzbrukuma stiklam, aiz kura stāvēja apmeklētāju grupa, uzraugi nosprieda, ka viņam vajag vairāk telpas. Viņi apkārt iežogojumam nostiepa virvi, lai apmeklētāji stāvētu tālāk. Tomēr diena, kad norisinājās Otanas liktenīgie uzbrukumi Džūlijai, viņam bija īpaši saspringta. Emberija saka, ka todien zoodārzu apmeklēja vairākas skaļu skolēnu grupas un Džūlija nepakļāvās Otanas disciplīnai. Emberija izpētīja vairākas stundas novērošanas kameru ierakstu un skatījās, kā Džūlija vairākkārt apsēžas Kimjas un mazuļa tuvumā par spīti Otanas uzbrukumiem un centieniem pagrūst viņu tālāk. Džūlija atkal neuzvedās, kā pienākas, atdarinot šimpanzes reakciju. Otana, tāpat kā Ja Kvanza (Mzuri), bija jauns tēviņš. Atšķirībā no vecākiem tēviņiem, tādiem kā Džambo, viņam trūka pieredzes un negribīgi iecietīgās attieksmes pret šāda veida uzvedību.

“Šķita, ka viņš arī neapzinās savu spēku,” saka Emberija. Viņa žokļu spēks nogalināja Džūliju. Viņš saspieda viņas muskuļus tik spēcīgi, ka tad, kad viņš tos atlaida, šūnu blakusprodukti un elektrolīti nokļuva Džūlijas asinsritē, izraisot orgānu darbības traucējumus. Taču Emberija ir piesardzīga: svarīgi novērtēt situāciju, neprojicējot uz to cilvēciskas emocijas.

Nav nekas neparasts, ka gorillu tēviņi mātītes nopietni ievaino, taču tēviņš mātīti nemēdz nogalināt. Lai veicinātu grupas saliedētību, apgalvo gorillu eksperti, ļoti svarīgi atbalstīt dominējošo tēviņu kā grupas līderi, iejaucoties tikai dzīvībai bīstamās situācijās. Interesanti, ka šis padoms attiecas gan uz gorillu mātītēm, gan zoodārzu uzraugiem. Otanam šķita, ka viņa grupa ir briesmās, bet Džūlija viņu ignorēja. Džūlija tā arī nebija pa īstam iekļāvusies gorillas lomā.

Rietumu zemienes gorillas, kāda bija arī Džūlija, 2007. gadā tika iekļautas kritiski apdraudēto sugu sarakstā. Centrālāfrikas aizsargājamajos mežos malumedniecība ir plaši izplatīta – gorillas ķer gan “medījuma gaļai”, gan pārdošanai mīļdzīvnieku cienītājiem, gan “zoodārziem”. Viņu ķermeņa daļas izmanto ārstniecībā vai kā talismanus. Neaizsargātās teritorijās gorillām nākas saskarties ar pastāvīgu dabiskās dzīves vides izzušanu.

Karls Ammanis, Šveicē dzimis dabas aizsardzības aktīvists un savvaļas dzīvnieku fotogrāfs, lielu daļu laika pavada Centrālāfrikā, cenzdamies atmaskot nelegālo savvaļas dzīvnieku kontrabandu un CITES nespēju to ierobežot. Ziņojumā, ko viņš iesniedzis CITES, viņš pat citē Gvinejas CITES uzraudzības iestādes vadītāju: “CITES konvencija ir visnetīrākā starp konvencijām, ja runājam par krāpšanu un viltojumiem.” (Augustā arestēja arī pašu citēto vadītāju – par nelikumīgu palīdzības sniegšanu simtiem šimpanžu pārdošanā uz ārzemēm.) Ammaņa mājaslapā redzamas fotogrāfijas, ko viņam nosūtījuši tirgoņi. Viens pozē ar gorillas mazuli, kurš blenž grīdā; kāds cits aiz kājas tur gaisā šimpanzes mazuli. Paša Ammaņa fotogrāfijās redzama noslepkavotu gorillu grupa – mazuļi atbalstīti pret pieaugušajiem; gorillas ar izņemtiem kauliem, atgrieztiem vēderiem un saulē izkaltētiem ķermeņiem, pirms tās sasietas ar auklu pārdošanai; visbeidzot, fotogrāfiju sērija par primātu bāreņiem, kas paturēti pārdošanai, – daži ieslodzīti redeļu kastēs, citi pieķēdēti pie automašīnu vrakiem.

Ammanis nebija dzirdējis ne par Džūliju, ne viņas stāstu, un es viņu īsi ar to iepazīstināju. Atbildē viņš rezumēja: “Varbūt galu galā šai Melburnas zoodārza gorillu mātītei Austrālijā bija labāka dzīve, nekā viņai būtu bijusi Āfrikā.”

Pelēkā, mākoņainā dienā es apmeklēju Melburnas zoodārzu, lai pavērotu gorillas. Otana, Kimja un viņu meita Kanzi sēž patālu no skatu vietas, pakalna galā, taču es skaidri redzu viņu sejas. “Ū, ū, ū,” iesaucas zēns cepurē ar nagu un pakrata bambusa sētu, kas apmeklētājus tur zināmā attālumā no stikla. Kimja pazūd no skata otrā pakalna pusē kopā ar mazuli, kurš karājas uz viņas muguras ar galvu lejup. Otana seko.

Vēlāk, ejot gar nožogojumu garām giboniem un kapucīniem, es ieraugu visus trīs gorillas sēžam zaļas nogāzes pakājē. Otana snauž puspavērtām acīm, un Kimja tur galvu savās melnajās rokās. Viņi veras stiklā, bet viņu skatiens šķiet klīstam apkārt vērotājiem. Mazā Kanzi pēta dubļu lāmu sev priekšā. “Koala!” iesaucas kāda knīpa. Viņas tēvs viņu maigi izlabo. Cilvēki nāk un iet. Kāda ģimene caur stiklu māj gorillas mazulim. “Hei! Hei?” viņi sauc. “Hei?” Kanzi palūkojas augšup uz stikla sienu, viņas tumšajās acīs jaušama ziņkāre. Kad mājošā ģimene ir devusies prom, viņa paceļ mazo, melno rociņu un mēģina ar to pamāt.

© The Monthly, 2015. gada decembris – 2016. gada janvāris

Tulkojis Mārtiņš Sīlis