Pret suņu turēšanu

Nemaz nezinu, vai pats ticu tam, ko esmu šeit sarakstījis. Šis nav nekāds manifests, drīzāk nesaistītu domu kopums, ko nespēju izmest no galvas. Mani varētu pārliecināt, ka tās visas ir aplamības vai ka neesmu pateicis visu līdz galam. Es neienīstu nedz suņus, nedz viņu saimniekus, tomēr kaut kas manī ienīst visu, kas saistīts ar suņu turēšanu.

Es uzaugu ar kaķi, bet ne suni. Man vienmēr ir patikuši dzīvnieki, un suņi ar savu rotaļīgumu un aizrautību vienmēr šķituši īpaši mīlīgi. Tomēr nekad tā īsti neesmu sapratis, ko nozīmē, ka tev pieder suns, līdz pavisam nesen pieskatīju kādas radinieces kokerpū.

Iepriekš šo kokerpū biju pāris reizes saticis, un tas vienmēr bija tieši tik laimīgs un lēkājošs, kādam vajadzētu būt jebkuram labi aprūpētam sunim. Kad ierados savas radinieces mājās, suns mani aplēkāja un ar prieku pieņēma manu glaudīšanu, pat apmetās uz muguras, pieprasot pakasīt punci. Radiniece teica, ka suns jābaro ar dārgu sauso barību, kurai pa virsu jāuzber kaut kādi garšīgi našķi, un ka pastaigās jāiet četras reizes dienā (kas gan šķita nedaudz pārmērīgi, bet nu labi), un tas arī viss. Šī kokerpū bija lieliska kucīte, un ar viņu man nebūšot nekādu raižu.

Radiniece devās prom nākamajā rītā, un kokerpū acumirklī iekrita depresijā. Es to saku kā cilvēks, kurš parasti brīnās, dzirdot, ka suns var būt “uztraucies”, “aizrautīgs” vai “nobijies”, jo, godīgi sakot, man suņi vienmēr izskatās vai nu priecīgi, vai bēdīgi. Bet pat es varēju redzēt, ka mana aizbilstamā galīgi sašļukusi. Viņa neēda, negribēja staigāt tālāk par kvartālu, sporādiski raudāja un gulēja gandrīz visu dienu, kamēr nevedu viņu kādā no četrām pastaigām.

Pēc divām dienām aizsūtīju radiniecei īsziņu ar jautājumu, ko darīt. Milzīgi garā teksta blāķī viņa būtībā ieteica man suni uzmundrināt.

Es nodomāju: un diez kā to varētu izdarīt?

Mani satrieca suņa depresijas neticamā intensitāte. Suns ir emocionāli pietiekami attīstīts, lai varētu krist depresijā, bet ne tik attīstīts, lai viņu būtu viegli “uzmundrināt”. Vismaz ne svešiniekam.

Tas ir suns. Suns ēd, guļ, spēlējas un kakā. Es jau iedevu viņai ēdienu, bet viņa neēda, viņa guļ vairāk, nekā vajadzētu, mēģināju spēlēt ar viņu ķerenes, bet viņa neļāvās. Labi, ka viņa vismaz joprojām kakā.

Patiesībā varēju vienīgi turpināt mēģinājumus piedabūt suni darīt visas minētās lietas, tikai cītīgāk. Devu viņai vairāk našķu, vedu garākās pastaigās un mēģināju vairāk mētāt bumbiņu. Viņa aprija papildu kārumus, pastaigāja nedaudz tālāk un vismaz paskrēja pakaļ bumbiņai. Kakāšanas ražīgums gan palika nemainīgs.

Burtiski dažas minūtes pēc garās īsziņas saņemšanas no radinieces man piezvanīja cits radinieks. Parasti tieši viņš bija pieskatījis kokerpū, bet šajā reizē bija pārāk aizņemts. Viņš teica, lai nekad nesakot suņa saimniecei, ka ar suni kaut kas nav kārtībā, jo viņa ir neirotiska un pārmēru pieķērusies tam sunim, un viņa jau paguvusi sanervozēties un piezvanījusi viņam, lai palūgtu pārbaudīt, vai ar suni viss ir labi.

Šis otrs radinieks paskaidroja, ka saimnieces aizbraukšana uz kucīti vienmēr iedarbojoties ļoti nomācoši. Viņa dienām ilgi neēdot, negribot iet pastaigās, visu dienu guļot utt. Viņa risinājums bija to vienkārši ignorēt un saimniecei neko neteikt. No bada jau suns nenomirs un pašnāvību neizdarīs, vienkārši pavadīs pāris nožēlojamu dienu bez ēšanas, bet, kad būs pietiekami izsalcis, atgriezīsies pie parastās kārtības.

Visā piecas minūtes ilgajā skaidrojumā bieži atkārtojās frāze “tas taču ir suns”. Kokerpū saimniece acīmredzot nesaprata, ka tas taču ir suns. Dzīvnieka ciešanas viņa uzskatīja par krīzi, kas noteikti jāatrisina. Ja es, suņa pieskatītājs, nevarēju tikt galā ar kokerpū uzmundrināšanu, saimniece pieprasīja, lai otrs radinieks pamet visu un dodas 50 minūšu braucienā pie manis, lai iedotu sunim ēst un pamētātu bumbiņu.

Es pieņēmu viņu abu ieteikumus. Turpināju dot sunim vairāk kārumu, vest garākās pastaigās un vairāk mētāt bumbiņu, bet mēģināju arī par to visu tik ļoti nesatraukties. Pēc pāris dienām suns beidza raudāt un ieēda nedaudz vairāk, tomēr joprojām nelikās priecīgs. Tā arī nesapratu, vai man kaut kā bija izdevies suni uzmundrināt vai arī depresija bija dabiski ritējusi savu gaitu.

Bet tad mani sāka satraukt kas cits.

Pēc aptuveni trim dienām suns sāka man visur sekot. Ja sēdēju dīvānā un skatījos televizoru, suns iekārtojās zem manām izstieptajām kājām, ko uzstutēju uz kafijas galdiņa. Ja sēdēju pie galda, tas sēdēja man blakus un skatījās uz mani, kamēr nebiju beidzis ēst. Ja gāju uz vannas istabu, tas man sekoja līdz durvīm un gaidīja pie tām. Naktī suns ierāpās pie manis gultā un gulēja blakus. Kucīte sāka vairāk staigāt un gandrīz vienmēr nevainojami gāja man pavadā; viņa gāja tieši tādā ātrumā, lai paliktu man blakus, neatpaliekot no mana straujā soļa un neraujoties uz priekšu. Reizēm viņas uzmanību novērsa kāda smarža vai cits suns, tad es maigi pavilku pavadiņu, pasaucu viņu vārdā, un viņa atgriezās pie manis.

Man tas likās diezgan baisi.

Jā, es zinu, tas taču ir suns. Bet tomēr... Man šķita, ka šī suverēnā būtne man dāvā tādu pakļāvības līmeni, kādu neesmu pelnījis. Es suni tikai baroju un vedu pastaigās – turklāt acīmredzot darīju to tik slikti, ka suns bija milzīgā depresijā, – un tomēr suns mani dievināja.

Es to nesaku ar humoru. Es pēkšņi biju kļuvis par šī suņa Visuma centru. Es devu viņai ēdienu un ūdeni, es aizvedu viņu tur, kur viņa var pačurāt un pakakāt, un biju viņas vienīgais stimulācijas avots. Viņa sekoja man pa pēdām, nepārtraukti vēroja mani ar savām lielajām, drūmajām acīm un, lai gan joprojām lielāko dienas daļu nodarbojās ar depresijas izgulēšanu, vienmēr sakustējās un ar cerību palūkojās uz mani ikreiz, kad nedaudz skaļāk sakustējos dīvānā. Es šim sunim biju viss.

Tas man atgādināja ainu no filmas “Iepazīsties, mani vecāki”:

Džeks: Greg, kāpēc tev nepatīk kaķi?

Gregs: Nav tā, ka man nepatīk kaķi. Man vienkārši labāk patīk suņi. Es esmu vairāk tāds suņu cilvēks, atnāku mājās, tas vicina savu mazo astīti, laimīgs mani redzēt...

Džeks: Tev vajag šo uzmanības apliecinājumu? Tev labāk patīk emocionāli sekls dzīvnieks?

Gregs: Es...

Džeks: Redzi, Greg, kad uzkliedz sunim, viņš iespiež asti starp kājām un aizklāj ģenitālijas, viņa ausis nolaižas. Suni ir ļoti viegli salauzt, bet kaķi pieprasa, lai mēs pacenstos iegūt viņu pieķeršanos. Viņi nepārdodas tā kā suņi.

Gregs: Aha.

Pirms ņemos skaidrot, kādēļ suņu turēšana man šķiet satraucoša, vēlos piebilst, ka es galvenokārt runāju par suņu turēšanu mūsdienu Rietumu pasaulē. Es nerunāju par suņiem, kuri dzīvo lauku saimniecībās vai lauku mājās, it īpaši par suņiem, kuri “strādā” par ganiem vai dzīvnieku sargiem. Es nerunāju arī par aklo cilvēku pavadoņiem, sprāgstvielu meklētājiem, līķu meklētājiem vai jebkuriem citiem suņiem, kuriem ir skaid-
ri noteikts “darbs”. Es pamatā kritizēju tos suņu īpašniekus, kuri tur šos dzīvniekus tikai sava prieka pēc.

Suņa dzīve

Rezumējot manu instinktīvo reakciju uz suņa psiholoģisko stāvokli, es citēšu komentāru no vietnes Reddit, kuru uzrakstīja u/HavelsOnly un daļēji iedvesmoja mani uzrakstīt šo eseju:

Visprecīzākais, ko varu pateikt par suņiem: man viņu ir žēl. Bērnībā manā ģimenē suņu nebija, bet citiem radiniekiem bija lauku saimniecības vai plaši īpašumi, kuros caurām dienām skraidīja 3–5 suņi. Viņi ēda, gulēja, kakāja un skraidīja apkārt ar savu baru, kur vien vēlējās.

Salīdziniet to ar pilsētas suņiem. Lielākā daļa dzīvo sērkociņu kastītes izmēra dzīvokļos. Parastā darba dienā tie vidēji 9–12 stundas pavada vienatnē. Tu nevari skriet. Tu nevari kakāt. Tu esi nogarlaikojies līdz nelabumam. Cilvēks atnāk mājās un izved tevi pastaigā uz 15 minūtēm pie pavadas. Tas ir dienas satriecošākais mirklis. Cilvēks ir noguris un ēd vakariņas pie televizora, kamēr tu saņem savus bužinājumus. Varbūt guli ar savu cilvēku vienā gultā. Droši vien esi noguris, visu dienu nedarot neko.

Nedēļas nogalē, ja paveicas, tevi izved uz suņiem draudzīgu parku. Varbūt tu tiec vaļā no pavadas. Varbūt nekad netiec vaļā no pavadas, tāpēc ka esi hiperaktīvs citu suņu/cilvēku tuvumā. Ir pilnīgi saprotams, ka esi hiperaktīvs. Tu pastāvīgi esi stimulu badā. Viena no nedaudzajām iespējām gūt enerģiju un izkustēties ir “slikti uzvesties” vai uzmākties svešiniekiem.

Kad eju garām kādam ar suni un suns velk pavadu no visa spēka, lai tiktu man klāt, es neuzskatu, ka suni vada instinkts. Neviens dzīvnieks savvaļā nedomā, ka vajadzētu meklēt kašķi ar kādu, kas ir 3–30 reizes smagāks. Tas ir totālas garlaicības rezultāts. Suns vienkārši mēģina stimulēt sevi, pirms atkal tiek iesprostots atpakaļ pie televizora skatīties seriālus.

Ir vesela jūra citu tematu, piemēram, sterilizēšana, uzturs, dresūra utt., par kuriem pat neizteikšos. Protams, ka ir pietiekami plašas pelēkās zonas, lai cilvēki varētu attaisnot visu, kas tiem ir vienkāršāk, bet ir taču, ceru, acīmredzams, ka suņa dzīve tiek noniecināta neskaitāmos veidos salīdzinājumā ar... citiem normāliem dzīviem organismiem...

Vai šis apraksts ir taisnīgs? Attiecībā uz dažiem suņiem – noteikti. Attiecībā uz citiem – droši vien nav. Bet es vēlos papētīt, kāda ir dzīve cilvēka īpašumā esošam sunim, un mēģināt novērtēt tā laimes līmeni.

Vajadzības, baudas un jēga

Mēģināsim sadalīt jebkuras ar apziņu apveltītas būtnes dzīvībai nepieciešamās lietas trīs kategorijās – vajadzības, baudas un jēga – un paskatīsimies, cik labi tās tiek apmierinātas cilvēka īpašumā esošam sunim.

Pirmkārt, vajadzības ir pamatprasības, kas nepieciešamas izdzīvošanai, piemēram, pārtika, ūdens, pajumte un aizsardzība.

Izņemot vardarbīgus un nevērīgus saimniekus, cilvēka īpašumā esošu suņu vajadzības tiek apmierinātas. Patiesībā suņu vajadzības tiek apmierinātas labāk nekā jebkuram citam dzīvniekam, kas nav mājdzīvnieks. Atšķirībā no savvaļas dzīvniekiem suņiem nav ik dienas jācīnās par izdzīvošanu. Viņiem nav jāmedī vai jāzog pārtika, nav jāsatraucas par piesārņotu ūdens avotu, nav jāvairās no plēsējiem utt. Atšķirībā no lauksaimniecības dzīvniekiem viņu nāve noteikti nenāks no saimnieku rokas, it īpaši ne pirmajos 25% no maksimālā dzīves ilguma.

Turklāt, ņemot vērā pastāvīgo veterināro tehnoloģiju attīstību un mūsdienu cilvēku milzīgo mīlestību pret saviem mājdzīvniekiem, suņiem ir daudz lielākas iespējas nodzīvot garāku mūžu, nekā tas būtu iespējams savvaļā. Vēl viens notikums, kas daļēji iedvesmoja šo rakstu, bija mana drauga atbilde uz jautājumu, ko viņš darītu, ja viņa pitbula jauktenis rīt saslimtu un vajadzētu dārgu operāciju. Viņš bez minstināšanās atbildēja: “Es iztukšotu savu bankas kontu.”

Izņemot nelaimes gadījumus, piemēram, pakļūšanu zem auto, suņu vajadzības gandrīz garantēti tiek apmierinātas, un tiem tiek nodrošināta izdzīvošana līdz sirmam vecumam, kamēr vien tiem ir saimnieks. Tā ir neapšaubāma īpašumā būšanas priekšrocība.

Otrkārt, baudas radījuma dzīvē ir īslaicīgi ieguvumi, kas nereti kalpo par centienu mērķi un atalgojumu.

Es teiktu, ka lielākajai daļai suņu saimnieku ir mainīgas sekmes savu suņu baudu apmierināšanā (ignorējiet mājienu). No gaišās puses, suņi, kuriem ir saimnieks, parasti saņem daudz kārumu, rotaļlietu un glāstu. It īpaši, ja mājās ir vairāki saimnieki, sunim ir daudz lielākas iespējas saņemt pietiekami daudz uzmanības, kaut vai īslaicīgas. Mainīgākas sekmes ir ar tādām baudām kā pastaigas, treniņi un aktīvas rotaļas. Apzinīgi saimnieki velta daudz laika, lai izvestu suni ārpus mājas izskrieties, ķert bumbiņu un, cerams, pavadīt laiku ar citiem suņiem, tomēr daudzi saimnieki to nedara, atstājot savus suņus mūžīgā stimulu badā.

Joma, kurā suņu saimnieki visvairāk grēko attiecībā uz suņu baudām, ir – atkal, ignorējiet mājienu – sekss. Līdz 2010. gadam 83% amerikāņu suņu bija sterilizēti, un iespējams, ka lielākā daļa pārējo suņu saimnieku dara visu iespējamo, lai mazinātu savu nesterilizēto suņu iespējas nodarboties ar seksu (kas noteikti ir ļaunākā nolemtība sunim). Es neuzskatu, ka pārspīlēju, apgalvojot, ka neļaut dzīvniekam veikt darbību, no kuras tas ir bioloģiski ieprogrammēts saņemt vislielāko baudījumu, visticamāk, ir kaitīgi dzīvnieka labbūtībai. Pavaicājiet sev: par kādiem citiem ieguvumiem jūs būtu ar mieru atteikties no seksa uz visu atlikušo dzīvi?

Treškārt, jēga ir aktivitāte un mērķi, kas nodrošina būtnei ilgstošu vērtību. Protams, saskatīt jēgu ir grūti pat cilvēkos, nerunājot nemaz par suņiem, bet es vienalga mēģināšu. Taču vispirms – domas eksperiments.

Iztēlojieties, ka jūs, cilvēku, dzimšanas brīdī nolaupītu citplanētieši un piešķirtu kaut ko līdzīgu suņa dzīvei, turklāt labai suņa dzīvei. Neņemsim vērā pakļautību, atkarību no augstākas dzīvības formas un visus citus psiholoģiskos aspektus, kas saistās ar to, ka jūs kādam piederat, un koncentrēsimies uz to, kā jūs justos šādos fiziskajos apstākļos.

Jūs dzīvojat lielā namā, kas nav paredzēts nedz jūsu ķermeņa veidam, nedz izmēram, bet ir ērts, silts un samērā plašs. Jums tiek daudz veselīga ēdiena, kas garšo labi, bet jūs visu laiku ēdat vienu un to pašu – gandrīz katru dienu, mēnešiem no vietas. Par laimi, reizēm jūs uzcienā ar cepumiem vai kūciņām, vai kādiem citiem kārumiem, kas jums garšo. Jūsu citplanētiešu saimnieki jūs nedaudz pamasē un runājas ar jums draudzīgi, lai gan jūs viņus nesaprotat. Lielāko daļu laika jūs pavadāt lielajā ēkā, bet 3–4 reizes dienā varat pastaigāties ārā, lielajā citplanētiešu pasaulē, kur redzat citus cilvēkus, kas arī pastaigājas. Reizi dienā jūs dodaties uz jauku, plašu laukumu, kur varat pasportot ar citiem cilvēkiem un, iespējams, pat ar kādu sadraudzēties. Tomēr sēklinieki vai olšūnas jums ir izņemti jau bērnībā, tādēļ jums nekad nebūs nedz seksa, nedz vēlmes pēc tā.

Tāda pamatvilcienos ir jūsu dzīve. Jūs nekad neesat briesmās, pret jums labi izturas, jūs saņemat uzmanību un izklaides (lai gan ne pārāk bieži) un, visticamāk, nodzīvosiet līdz 90 gadiem. Vai jūs vēlētos šādu dzīvi?

Nē, protams, ne. Jums nekad nebūs romantiska vai seksuāla partnera, jums nekad nebūs bērnu, jūs nekad neuzrakstīsiet romānu, jums nekad nebūs darba vai sava uzņēmuma, jūs nekad nevarēsiet restaurēt vecu auto, jūs nekad neceļosiet, jūs nekad neizmēģināsiet jaunus dzīves veidus vai idejas, jūs nekad nedarīsiet neko vairāk par to, ko atļauj citplanētiešu nospraustās ļoti šaurās dzīves robežas.

Citiem vārdiem sakot, jūsu dzīvei nebūtu jēgas. Nebūtu dziļuma. Nekā, ko pašam veidot. Nekāda gandarījuma. Nekā, ko gaidīt. Nekādu ilglaicīgu mērķu. Tikai eksistence un īslaicīgas baudas. Masāžas, rotaļlietas un reizēm cepumi būtu jauki, tomēr ļoti ātri apniktu. Pat sporta laukumā uzspēlēt futbolu ar citiem cilvēkiem drīz vien liktos garlaicīgi, bezjēdzīgi un bezmērķīgi. Dienas saplūstu vienā pelēkā masā. Miega bezapziņas bezdibenis būtu vienīgais glābiņš. Ilgas, veselīgas un drošas dzīves šķietamā vērtība sāktu likties kā lāsts, nevis svētība. Jums drīzāk gribētos tikt vaļā no pavadas un pašam izmēģināt spēkus citplanētiešu pasaulē. Jūs nebūtu pārliecināts, ka spētu atrast ēdienu vai izvairīties no citplanētiešu auto, bet vismaz jūs pēc kaut kā tiektos.

Labi, nu jau pietiks ar suņu personificēšanu. Suņiem, protams, nav tādu garīgo spēju, kādas ir cilvēkiem, un viņus nenodarbina filozofēšana par to, kas dzīvi dara brīnišķīgu. Tomēr man vienalga šķiet, ka suņiem ir kaut kāda apjausma par jēgu, kas ir augstāka par gaistošām baudām, un ka šīs jēgas nepiepildīšana negatīvi ietekmē suņa laimi. Turklāt es atļautos izteikt pieņēmumu, ka lielākajai daļai mājas suņu ir traģiski bezjēdzīga dzīve.

Lai to ilustrētu, sāksim ar suņiem, kuriem, manuprāt, ir visjēgpilnākā dzīve. Iedomājieties borderkolliju, kurš uzaug lauku saimniecībā. Suns pamostas no rīta ar jēgu: viņš gana aitu baru. Tas ir viņa ikdienas darbs. Viņš gādā, lai ganāmpulks būtu neskarts, glābj noklīdušos, aizsargā no plēsējiem, pārvieto aitas uz svaigām ganībām un uz pajumti dienas beigās. Šis instinkts ganīt borderkollijiem ir tik spēcīgs, ka, ja vien rastos tāda iespēja, viņi ganītu arī cilvēku bērnus. Ja borderkollijs negana, tas apskraida plašo lauku saimniecību, nereti spēlējoties ar citiem darba suņiem. Vakarā saimnieks apbalvo viņu ar glāstiem un ēdienu un, iespējams, nedaudz parotaļājas.

Manuprāt, šāda dzīve ir tik jēgpilna, kāda sunim vispār var būt. Borderkollijs dzīvo plašā teritorijā un vidē, kurai ir piemērots. Sunim ir savs uzdevums, kas liek koncentrēties un arī izklaidē. Suns gūst gandarījumu par labi paveiktu darbu un saņem pelnītas uzslavas no saimnieka. Suns nopelna ēdienu un ūdeni ar darbu, nevis saņem tāpat vien. Sunim ir citi suņi, ar ko spēlēties un veidot attiecības. Tā ir laba dzīve.

(Es uzaugu kopā ar kaķi, kuru katru rītu laidām ārā, lai tas varētu klaiņot pa mežiem un medīt peles, kāpt kokos, aizsargāt savu teritoriju no jenotiem un dažkārt pacīnīties ar citiem kaķiem. Vakaros Mū tika pabarots un samīļots un ieritinājās gultā blakus manai mammai. Tā, iespējams, ir visjēgpilnākā dzīve, kāda kaķim var būt.)

Borderkolliji nereti tiek uzskatīti par visinteliģentāko suņu šķirni un ir bēdīgi slaveni ar to, ka ir grūti turami mājās. Viņi ir selekcionēti darbam un pārāk gudri, lai samierinātos ar nedēļas nogales ceļojumu uz parku, tādēļ, ja tos nenodarbina, tie kļūst ārkārtīgi neirotiski un aiz garlaicības burtiski jūk prātā:

Borderkolliji ir ļoti radoši savā apsēstībā. Viņi blenž uz bumbu vai citu rotaļlietu, bieži gana citus suņus, bērnus vai mašīnas (tie, kuri gana mašīnas, protams, nedzīvo pārāk ilgi). Radošākie blenž uz ēnām vai mēģina ganīt griestu ventilatoru vai pat mākoņus. Daži pārvērš savus saimniekus par bumbiņas mešanas mašīnām.

Es minu, ka ar borderkollijiem, kuri neuzaug saimniecībā ar aitu ganāmpulkiem, būtībā notiek tas pats, kas ar visiem suņiem, protams, atšķirīgās smaguma pakāpēs. Borderkollijiem ir ganīšana, medību suņiem ir medīšana, sanbernāriem ir alus mucu nēsāšana, pitbuliem ir cīnīšanās ar lāčiem. Ja suns nevar īstenot savu ģenētiski ieprogrammēto uzdevumu, tā iedzimtās tieksmes pārtop par neirozēm, kas padara viņa šauro dzīvīti par īstām mocībām. Suņa pasaulē tas ir tas pats, kas nolemtība dzīvot bezjēdzīgu dzīvi. Tas ir tas pats, kas ieslēgt cilvēku citplanētieša dzīvoklī un neļaut viņam veidot ģimeni, atrast aizraušanos vai nospraust jebkādus dzīves mērķus ārpus izpatikšanas saviem piespiedu kārtā iegūtajiem saimniekiem.

(Un es pat nerunāju par vides un klimata piemērotību konkrētām suņu šķirnēm. Haskijs nu nekādi nav piemērots dzīvei jebkur citur kā vien lielā, atvērtā, aukstā plašumā.)

Ja tā patiešām ir, tad lielākā daļa suņu Rietumu pasaulē vada nožēlojamu dzīvi. Viņu padevība saviem saimniekiem varētu būt bezjēdzības un garlaicības rezultāts, nevis dabiska pieķeršanās un pateicība.

Lielais pretarguments tam visam ir šāds: un ja nu suņi ir pielāgojušies tam, lai būtu cilvēka pavadoņi, un tādējādi rod jēgu kalpošanas attiecībās ar saimniekiem?

Atkarībā no šķirnes tajā droši vien ir daļa patiesības. Vienkāršāk ir ar klēpja sunīšiem, piemēram, šicu, čivavām un mopšiem, kas ir gadsimtiem selekcionēti, lai kalpotu kā mazkustīgi pavadoņi. Es varu piekrist, ka šādi suņi ģenētiski vēlas gūt piepildījumu, kalpojot un “aizsargājot” mīļoto saimnieku. Līdzīgs, bet mazāk ticams gadījums ir slavenie ģimeniskie suņi, piemēram, zeltainie retrīveri un labradori. Šo suņu izmērs vien liecina par lielāku tieksmi uz fiziskām darbībām, nekā viņam var nodrošināt pat fiziski aktīva ģimene, bet to vispārējais maigums un rotaļīgums attiecībās ar cilvēku bērniem ir laba norāde uz spēju atrast jēgu šādās attiecībās.

Bet pat šādos gadījumos mums būtu jāuzmanās no vēlamā uzdošanas par esošo. Šķietamā apmierinātība un padevība var būt vienkārši garlaicības un bezjēdzības rezultāts, nevis patiesa piepildījuma rādītājs. Galu galā, mīlīgie bīgli parasti tiek turēti kā mazi ģimenes mājdzīvnieki, bet patiesībā tie ir medību suņi. Pat mazie, ļodzīgie takši ir selekcionēti āpšu medīšanai.

Tas var liecināt par kaut ko tumšāku. Ja nu daudzi no šiem mazajiem sunīšiem, kas šķietami lieliski piemēroti turēšanai mājās, patiesībā ir darba suņi, kuri fiziski veidoti tā, ka par dzīvošanu mājās viņi maksā ar iespēju īstenot to, ko tie uzskata par jēgpilnu? Tīrasiņu suņi ir bēdīgi slaveni ar vājo veselību, it īpaši tas attiecas uz izstāžu suņiem un “smukajām” šķirnēm, kuras cilvēki iegādājas izskata dēļ. Piemēram:

Buldoga mīlīgā, plakanā sejiņa ir tādas ģenētiskās manipulācijas piemērs, kas šiem mazajiem draugiem var radīt daudz dažādu problēmu. Dažas mantotas un iedzimtas slimības buldogiem ir pagarinātas mīkstās aukslējas, gūžu displāzija un problēmas ar asti, nepareizi veidoti asaru kanāli, bojātas plecu locītavas, saspiestas nāsis un acu plakstiņu problēmas.

Ņemiet vērā, ka buldogi kādreiz cīnījās ar buļļiem.

Tādēļ varbūt visi šie jaukie bīgli, takši, buldogi un citi, kas, šķiet, apmierināti sēž saimniekam klēpī un šņākuļo, līdz nokrīt beigti un pagalam astoņu gadu vecumā, patiesībā jūtas pilnīgi nožēlojami, jo viņu ģenētiski ieprogrammēto instinktu medīt leduslāčus nomāc hroniskas veselības problēmas, kas radušās estētisku apsvērumu dēļ veikta inbrīdinga rezultātā. Vai arī ne. Es nezinu.

Bet varbūt visi šie suņi patiešām ir laimīgi būt klēpja sunīši. Tādā gadījumā... laikam jau viss ir kārtībā. Tas vienkārši nozīmē, ka cilvēce suni no lepnā, varenā vilka ir pārvērtusi par deformētu, slimīgu, paaudžu paaudzēs ar radniecīgiem sugasbrāļiem sapārotu mopsi.

Kopumā es uzskatu, ka lielākajai daļai suņu droši vien ir nožēlojama dzīve. Lai arī viņu ikdienas vajadzības ir apmierinātas, daudzi cieš no stimulāciju bada un vairumam, visticamāk, trūkst jēgpilnu nodarbību. Tomēr suņi ir tikai viena šī stāsta puse. Un kā tad ar pašiem saimniekiem?

Kādēļ cilvēki vēlas turēt suni?

Tas izklausīsies dīvaini, bet uz suņu īpašniekiem es skatos tāpat kā uz cilvēkiem, kuri nodarbojas ar seksu ar mēbelēm. Pat ja pašai darbībai kā tādai nav nekādas lielas vainas, tā tomēr liecina, ka ar darbības veicēju kaut kas nav kārtībā.

Suņu īpašniekiem, šķiet, patīk izbaudīt nepelnītu dominanci pār citu radību. Viņiem patīk doma, ka emocionāli samērā attīstīts dzīvnieks ir no viņiem pilnībā atkarīgs. Un šiem suņu saimniekiem it īpaši patīk Stokholmas sindromam raksturīgā lojalitāte, kas dzīvniekam veidojas pret personu, no kuras ir pilnībā atkarīga tā izdzīvošana.

Dominējošais pret pakļāvīgo

Man ir draugs, kurš suņu turēšanu vienmēr uzskatījis par kaut ko līdzīgu verdzībai. Nav tā, ka suņi būtu spiesti strādāt vai ka viņiem būtu pietiekami attīstītas kognitīvās spējas, lai nebrīvē justos apspiesti, tomēr šāda eksistence ir vienkārši nožēlojama. Parasts mājas suns iemieso tādu pazemīgu padevību, uz kādu nav spējīgs neviens cits dzīvnieks, pat līdz tam, ka suns cilvēkam ir kļuvis par padevības simbolu.

Gandrīz visi mājdzīvnieki tiek turēti būros, kur tie pārtiek no saimnieku dotā ēdiena un ūdens, bet tie vismaz dara, ko paši vēlas. Kāmji skrien ritenī, peles grauž kartonu, ķirzakas sildās zem lampas utt. Kā jau minēju, mans bērnības kaķis dienā klaiņoja pa lauku un naktī gulēja dažādās mājas vietās. Mū mums piederēja, bet viņam bija arī pašam sava dzīve, cik nu mājdzīvniekam tāda var būt.

Bet suņiem nav savas dzīves bez saimniekiem. Viņi nespēlējas ar mantiņām vieni paši. Visu, kas viņiem patīk (našķi, spēles, pastaigas utt.), var darīt tikai kopā ar saimniekiem. Rezultātā suņi ir psiholoģiski pilnīgi atkarīgi no viņiem. Tas, vai suns pēcpusdienā būs priecīgs, ir atkarīgs no tā, vai saimnieks aizvedīs viņu uz parku, tādēļ suns dabiski darīs visu, lai iemīlinātu, lecot saimniekam klēpī, glaužoties gar kājām, laizot roku, smilkstot utt. Suns varbūt nesaprot, ka mēģina emocionāli manipulēt ar saimnieku, izmantojot savu mīlīgumu un zemošanos, bet tieši to, vismaz instinktīvi, tas dara.

Saimniekam tā, protams, ir patīkama blakne, nevis problēma. Suņa izmisīgie centieni viņu iežēlināt, lai izkļūtu no dzīvokļa un dotos uz parku paspēlēties, tiek uzskatīti par jaukiem un smieklīgiem. Saimnieks priecājas, kad suns viņa priekšā zemojas.

Pat no lauksaimniecības dzīvniekiem netiek gaidīta vai pieprasīta šāda necienīga uzvešanās. Govis un cūkas būtībā tikai ēd, guļ un gaida, kad tās nokaus, – neko citu tās nedara. Tās nav selekcionētas tā, lai pielīstu saimniekiem un lūgtos pēc uzmanības vai stimulēšanas. Suņi ir vienīgie dzīvnieki, kas ģenētiski ieprogrammēti un ar apmācību iedresēti gūt labumu, izrādot pēc iespējas lielāku padevību.

Ko tas liecina par cilvēku, kuram patīk šāds emocionālais darījums? Tas liecina, ka cilvēkam kaut kādā mērā patīk dominēt pār citu radību. Un tas vēlas, lai šī dominance kļūtu par viņa ikdienas sastāvdaļu.

Es neuzskatu, ka vēlme dominēt pati par sevi būtu kaut kas slikts. Seksuāla dominēšana ir visnotaļ populāra tendence, tāpat arī vēlme dominēt pār citiem sacensībās ir vērtīga iedzimta īpašība, kas motivē sasniegt augstus mērķus un ieguldīt pūles. Abu minēto dominēšanas veidu apzināšanās un īstenošana, manuprāt, var sniegt veselīgu prieku un gandarījumu.

Bet cilvēka dominēšana pār savā īpašumā esošu suni ir līdzīga vardarbīga vīra dominēšanai pār sievu. Tā ir dominēšana, kas balstās apziņā par partneru fizisko spēku nevienlīdzību un tās izmantošanu. Seksuālā dominēšana savā ziņā ir šīs kārtības simulācija, kuras mērķis ir īslaicīgi izbaudīt varas apziņas sniegto tīksmi. Dominēšana sāncensības situācijā uz īsu laiku rodas no pelnīti augstākas kompetences un uzvaras demonstrācijas. Bet suņa saimnieka dominēšana balstās pastāvīgā varā pār vājāku, dumjāku, pilnīgi atkarīgu radījumu un tās izmantošanā savam labumam. Sunim iemācītie triki, piemēram, apsēšanās vai apgriešanās uz muguras, ir suņa pakļāvības izpausme, kas izraisa saimniekā tīksmi. Suņa smilkstēšana, kad tas sēž blakus pusdienu galdam un diedelē ēdienu, var būt sirdi plosoša, bet tā arī apliecina viņa kā zemākas kārtas radības statusu suņa dzīves
 hierarhijā.

Šajā ziņā es piekrītu savam draugam, kuram suņu turēšana atgādina verdzību. Nevis tādu, kurā vergi tiek bezkaislīgi dzīti nāvē raktuvēs, bet gan personīgu verdzību – tādu, kurā mājās tiek turēta dzīva būtne, kas nepārtraukti cieš no necieņas saimnieka sīko baudu un augstākā statusa apliecinājuma dēļ.

Pelnīts pret nepelnītu

Saimnieka un suņa attiecību nepelnītā daba ir īpaši satraucoša. Uzskatu, ka jebkuras racionālas attiecības ir jānopelna ar savstarpēju vērtības radīšanu un tikumiem, kas rada šo vērtību. Jūs nopelnāt draugus, esot asprātīgs, gudrs, interesants, uzticams utt. Jūs nopelnāt savu romantisko partneri, esot pievilcīgs, kaislīgs, atbalstošs, iedvesmojošs utt. Jebkuras attiecības ir jānopelna. Nepelnītas attiecības šķiet seklas, vienpusīgas un potenciāli ekspluatējošas. Attiecību nopelnīšana ar tikumiem rada panākumu un vērtības sajūtu, kas bagātina visu iesaistīto dzīvi un kalpo par likumīgu pašcieņas pīlāru.

Kā suņu īpašnieki nopelna suņu uzticību? Viņi tos baro, ved pastaigās, cerams, spēlējas ar tiem un nedara tiem pāri. Būtībā viņi uztur suni pie dzīvības. Tas nav sarežģīti. Cilvēki to ir darījuši desmitiem tūkstošus gadu.

Pretī suņu saimnieki saņem pieķeršanos, kuras spēks un dziļums ir lielāks par to, ko varētu saņemt no jebkura cilvēka, ja vien viņi nav rokzvaigznes vai kas tamlīdzīgs. Suņu īpašniekiem nedziestošu pakļāvību un uzticību sniedz ar apziņu apveltīta būtne. Burvīgs radījums viņus apbrīnos un dievinās līdz pat savai nāves stundai.

Šajā apmaiņā visvaldzinošākais ir suņa pieķeršanās dziļums. Cik noprotu, nav neviena dzīvnieka, kas varētu līdzināties suņu emocionālajai izteiksmībai (izņemot cilvēkus). Es neprotu nolasīt suņu emocijas, bet pat es redzu sakāpināto jūsmu kokerpū acīs, kad viņa skatās uz savu saimnieci. Kā Roberts De Niro atzīmē filmā “Iepazīsties, mani vecāki”, daži cilvēki šādu sasveicināšanos noteikti uzskata par tādu kā viņu vērtības apliecinājumu. Viņi gozējas bez nosacījumiem mīlošas radības siltumā. Tomēr mani šī bezgalīgā uzticība dara bažīgu tieši tādēļ, ka man tā nešķiet nekādā morālā nozīmē pamatota vai nopelnīta.

No suņa perspektīvas to vien, ka viņš tiek turēts pie dzīvības, varētu uzskatīt par pietiekamu vērtību. Bet neaizmirstiet, ka sunim šajā jautājumā nav nekādas teikšanas. Suns nevar izlemt, ka viņam nepatīk saimnieks, un aiziet pie cita, un, ja vien saimnieks nav galīgs ēzelis, suns arī nevar tā vienkārši aizmukt. Suns ir spiests atrasties situācijā, kur viņa dzīvību ik dienu glābj viņa saimnieks. Iespējams, ka evolūcijas gaitā suņu attīstība ir virzīta tā, lai tie dāvātu saviem sagūstītājiem neprātīgu uzticību un aizrautību apmaiņā pret dzīvību. Tas ir tā, it kā šo sugu būtu pilnībā pārņēmusi nīčiskā verga morāle.

Pat ja noliekam malā suņa laimi un to vērtību, ko viņam sniedz mājdzīvnieka statuss, es uzskatu saimnieka emocionālo tieksmi par satraucošu. Saimnieks vēlas justies mīlēts un vajadzīgs, bet nevēlas tajā ieguldīt darbu, kā tas būtu attiecībās ar cilvēku. Suņa saimnieks labāk iet īsāku ceļu – saņemt to no nesaprātīga dzīvnieka. Man izdevās to saņemt no depresijā krituša kokerpū, kad biju noturējis to pie dzīvības trīs dienas.

Citiem vārdiem sakot…

Porno salīdzinājumā ar seksu ir tas pats, kas suņi salīdzinājumā ar bērniem

Nav nekā slikta vēlmē par kaut ko rūpēties un kaut ko aizsargāt. Mums uz to ir spēcīgs iedzimts instinkts, jo tas sagatavo mūs svarīgajiem vecāku pienākumiem. Tādēļ mātes un bērna saikne, iespējams, ir visdziļākā emocionālā saikne, uz kādu cilvēks ir spējīgs.

Bet, tāpat kā pornogrāfija ir lēta, vienkārša, gandarījumu nesniedzoša alternatīva seksam ar otru cilvēku, suņi ir lēta, vienkārša, gandarījumu nesniedzoša alternatīva bērnu audzināšanai. Esmu visai drošs, ka daudzi suņu īpašnieki suņus izvēlas tādēļ, ka vēlas piedzīvot ar bērna audzināšanu saistītās rūpes un bērna sniegto pieķeršanos, bet bez smagā īsta cilvēka audzināšanas darba. Izskatās, ka mileniāļu vidū ir pat tāda tendence – izvēlēties suņus, nevis bērnus.

Tikai tad, kad aizvedu kokerpū uz parku, kur satiku savu draugu un viņa trīsgadīgo dēlu, sapratu, cik suņi ir līdzīgi bērniem. Abi ir samērā bezpalīdzīgi, dumji, ar mainīgu garastāvokli un ārkārtīgi ierobežotu iespējamo darbību diapazonu, kas liedz tiem būt pašpietiekamiem. Tā kā suņi, tāpat kā bērni, ir pilnībā atkarīgi no pieaugušiem cilvēkiem, tie evolūcijas ceļā sevi optimizējuši tā, lai izraisītu cilvēkos pieķeršanos un vēlmi viņus aprūpēt. Viņu sejas muskuļi ir pārveidojušies, lai saglabātu kucēniem līdzīgus vaibstus un mīlīgo izskatu cilvēku acīs. Selekcionāru darbs ar savvaļas lapsām 40 paaudžu garumā pārvērtis tās par pakļāvīgiem mīkstčauļiem, kas instinktīvi izlūdzas labvēlību no cilvēkiem, lai nodrošinātu sev iztiku.

Bet kādēļ suņa audzēšana ir sliktāka par bērna audzināšanu?

Manuprāt, bērnu audzināšanas morālais pamats ir tas, ka pieaugušie strādā, lai atkarīgu, nenobriedušu būtni izveidotu par neatkarīgu un nobriedušu. Mātes instinkts barot un sargāt bērnu lieti noder, kamēr bērns ir vārgs un bezpalīdzīgs, un tas ir vajadzīgs tādēļ, lai saglabātu bērnu pie dzīvības, līdz tas izaug un spēj pats sevi aizsargāt un uzturēt.

Suņu īpašnieki aizsargā un aprūpē vāju, bezpalīdzīgu būtni, bet bez šāda galamērķa. Vismaz mūsdienu kontekstā kucēns un pēc tam suns nekad nepieaugs par pilnīgi pašpietiekamu dzīvnieku. Tomēr tas nav suņa turēšanas mīnuss, bet gan ieguvums. Saimnieki vēlas radījumu, kas nekad nepieaug, līdzīgi kā ļaunais Santaklauss nepelnīti nepopulārajā TV seriālā “Happy!”.

Tādēļ suņu turēšana ir balstīta uz izkropļotu vecāku instinkta versiju. Par motivāciju un galamērķi kļūst vēlme aizsargāt un uzturēt bezpalīdzīgu radījumu, nevis to pārveidot. Īpašniekam ir jābauda sava aizbilstamā bezpalīdzība. Mājdzīvnieka nožēlojamā nespēja pašam iegūt pārtiku un ūdeni šajās attiecībās tiek uztverta kā tikums, nevis traucēklis. To pašu var teikt par suņa nomācošo bezpalīdzību – no garlaicības, ko tas jūt, kad tiek atstāts viens, līdz ieprogrammētajai nespējai pakakāt, ja vien netiek izvests ārā.

Iztēlojieties māti, kura vēlētos, lai viņas bērns nekad nepieaug. Viņa nevēlas, lai viņas bērns kļūst par pusaudzi, lai tam rodas savas intereses, atklājas talanti, nākas sastapties ar neveiksmēm, lai tas sadraudzējas, izveido seksuālas un romantiskas attiecības utt. Viņa vienkārši vēlas, lai bērns izaug no zīdaiņa par trīsgadnieku, tāds arī paliek aptuveni septiņus vai vairāk gadus un tad nomirst. Bērns vienmēr paliks pie mammas sāniem, nekad nevarēs sevi pabarot vai aizsargāt un būs emocionāli pilnīgi atkarīgs no viņas. Bērns varētu reizēm satikt citus bērnus, bet viņa dzīves centrs vienmēr būs ciešais mātes apskāviens.

Tādas būtībā ir cilvēka un suņa attiecības. Absolūti bezpalīdzīgs kucēns izaug par bezpalīdzīgu suni, kas ar gadiem tā arī paliek bezpalīdzīgs un tad nomirst, turklāt ļoti agri salīdzinājumā ar cilvēka dzīves ilgumu.

Mūžīgā nevainība

Daudziem suņu īpašniekiem varētu būt svarīga arī dzīvnieka šķietamā nevainība. Mēs to redzam mēmē “mēs neesam pelnījuši suņus”. Pastāv uzskats, ka suņi ir labi, nevainīgi, brīnišķīgi radījumi, jo viņi izrāda absolūtu uzticību saimniekiem. Pat šķietami sliktas lietas suņi, proti, cīņas suņi, to dara tikai saimnieku ļaunprātīgās apmācības dēļ.

Un atkal – es uzskatu, ka šo “nevainību” veido suņa augstās emocionalitātes (dzīvnieka līmenim) un zemās inteliģences (cilvēka līmenim) kombinācija. Suns ir emocionāli pietiekami attīstīts, lai darītu lietas, kas atdarina morālus lēmumus, faktiski tos neizdarot. Vai, izsakoties augstsirdīgāk, suņi spēj izdarīt ļoti primitīvus morālus lēmumus, kas kļūdaini tiek uzskatīti par augsta līmeņa morāliem lēmumiem.

Padomājiet: suns iziet ārā un paķer nejauši atrastus priekšmetus, lai tos atnestu saimniecei, kad tā jūtas bēdīga. Saimniece jūtas pateicīga sunim, jo tas ir atpazinis viņas skumjas un mēģinājis mierināt, lai arī metode, ko suns tam izmanto, ir bezjēdzīga.

Manuprāt, saimniece šajā gadījumā netieši personisko suni un piedēvē viņa rīcībai morālu raksturu, it kā runa būtu par cilvēku, nevis suni. Proti, sieviete justos pateicīga draugam, kas grūtā brīdī viņai bez teikšanas būtu atnesis dāvanu.

Tomēr galvenais iemesls, kādēļ mēs šādu cilvēka rīcību uzskatām par morāli slavējamu, ir tas, ka cilvēkam jebkurā brīdī ir iespēja izvēlēties starp tūkstoš dažādām darbībām, bet viņš izvēlas tieši šo. Cilvēks būtu varējis palikt mājās un spēlēt videospēles vai pavadīt laiku ar citiem draugiem, vai aizpildīt nodokļu deklarāciju utt., bet tā vietā viņš velta laiku, lai iepriecinātu draugu. Citiem vārdiem sakot, šīs viņa izvēles vērtību pamato no citām iespējamām darbībām negūtais labums.

Savukārt suni (cik man zināms) šāda izvēles problēma neskar. Sunim nav kognitīvo spēju, viņš neprāto – rakt bedrītes vai mierināt saimnieku. Viņš rīkojas instinktīvi. Un, pat ja sunim kaut kādā veidā piemistu kognitīvā spēja veikt šādu domas gājienu, tā mājdzīvnieka statuss būtiski ierobežo potenciālās alternatīvās rīcības, jo īpaši, ņemot vērā Stokholmas sindromu, no kā tas, visticamāk, cieš.

Es nesaku, ka nav jauki un smieklīgi, ka mīlīgs suns šādi mierina saimnieci. Es saku tikai, ka suņa rīcība ir blāva atblāzma no tā, ko dara cilvēki.

Tieši tādēļ suņi ir kā pornogrāfija. Viņi pietuvojas dziļam, jēgpilnam pieredzējumam, tomēr nespēj apjēgt tā būtiskākos aspektus. Viņi ir lēts aizstājējs īstām attiecībām, jo šīs var nopirkt ar našķiem un minimālu atbildību.

Droši vien daudzi uz to atbildētu: “Protams, ka suņi nav cilvēki, es viņus nemaz tā neuztveru. Es negūstu nekādu slimīgu baudu no tā, ka dominēju pār viņu, nedz arī viņu izmantoju kā vārgu aizstājēju cilvēciskai draudzībai. Man vienkārši patīk suņi, jo viņi ir mīlīgi, laimīgi, aizrautīgi dzīvnieki.”

Uz ko es atbildu... ja pietiekami ilgi skatīsies bezdibenī, tad arī bezdibenis ieskatīsies tevī.

Es domāju, ka tikai retais suņa īpašnieks tiecas pēc šādas emocionālās pieredzes, bet droši vien pieredz to tik un tā. Es nezinu, kā viņi varētu no tā izvairīties, dzīvojot ar suni. Dominēšana pār mūžam bezpalīdzīgu būtni, kas par izdzīvošanu atlīdzina ar dievināšanu, nav atraujama no suņa turēšanas. Iesaistīšanās šādās attiecībās neizbēgami atklāj mūsos noteiktas psiholoģiskas iezīmes vai pat negribot tās izraisa, tāpat kā dienests armijā vai uzrauga darbs cietumā neglābjami izmaina mūsu skatījumu uz līdzcilvēkiem.

Suņu rūpals

Ja jūs būtu sociopātisks uzņēmējs, kas gribētu veidot biznesu ar cilvēku emociju ekspluatēšanu par naudu, lieliskāku rūpalu par suņu turēšanu būtu grūti pat iedomāties.

Suņi ir “cilvēka labākie draugi”. Viņu saiknei ar cilvēku ir sena vēsture. Kā jau minēju, suņi evolūcijas ceļā ir optimizējušies, lai līdzinātos bērniem un izsauktu maksimālu līdzjūtību un morālas rūpes no pieaugušu cilvēku puses. Cilvēkiem nav nekā mīlestības un pieķeršanās cienīgāka par suņiem, izņemot vienīgi ģimenes locekļus. Vairāk nekā 40% sieviešu un 25% vīriešu ļautu svešiniekam sadegt dzīvam, lai izglābtu savu suni.

Tā kā “kažokainie bērni” mūsu laikmetā kļuvuši tik iemīļoti un aprūpēti kā nekad agrāk, ir radušās veselas jaunas nozares, lai suņu īpašnieki varētu izrādīt, cik ļoti tie mīl savus suņus, piemēram, suņu apģērbi, suņu videokameras, suņu ratiņi, suņu SPA, suņu zobārsti, suņu trenažieri, suņu lietussargi, suņu dibenu pārsegi, suņu somiņas, suņu krēsli, suņu odekoloni, suņu nagu lakas un suņu alus.

Tomēr suņi parasti dzīvo tikai aptuveni 10 gadus. Tas ir vairāk nekā pietiekami, lai cilvēks tam pieķertos un tad justu lielu suņveidīgu tukšumu sirdī, kad dzīvnieks nomirst, tādējādi nodrošinot jaunu suņu iegādi nākotnē. Tas ir arī ļoti labs laika nogrieznis, lai suns kļūtu par iemīļotu sabiedroto bērnam, tādējādi nodrošinot viņam mūžīgu atkarību no suņiem.

Pirms suņa īsā dzīve beidzas, tas nenovēršami kļūst par upuri daudzām veselības problēmām, kuru ārstēšanai vajadzīgas dārgas medicīniskās izmeklēšanas, zāles vai operācijas. Tāpat kā ar cilvēku veselības aprūpi, šīs ārstēšanas marginālie ieguvumi ar laiku mazinās, bet izdevumi tikai palielinās. Bet nesatraucieties: ja vēlaties, par 500–600 dolāriem gadā varat nokārtot sunim veselības apdrošināšanu. Un būs labāk, ja to izdarīsiet, jo nevēlēšanos izdot naudu par suņa noturēšanu pie dzīvības pēc iespējas ilgāk ar pārmetumiem uztvers citi suņu īpašnieki, kuri uzskata, ka sunim nekā nedrīkst būt žēl.

Turklāt, ja jūs, tāpat kā daudzi suņu īpašnieki, vēlaties iegūt kādu eksemplāru no burvīgajām zīmolšķirnēm, kas jums patikušas jau kopš bērnības, nevis kaut kādu kranci, jūsu suns būs vēl dārgāks, slimāks un sagādās sevišķi lielus medicīniskos izdevumus, jo iedzimtās veselības problēmas ar vecumu tikai vairojas. Citiem vārdiem sakot, līdzīgi kā ar spožām sporta mašīnām, populārākajiem un dārgākajiem suņu modeļiem ir de facto stingri noteikts kalpošanas mūžs.

Es nesaku, ka suņu bizness ir kaut kāda ļauna sazvērestība, tomēr tas par tādu ir pārvērties.

Ja viss iepriekš minētais ir patiesība, vai tas nozīmē, ka turēt suni ir nepareizi?

Nē, tā es nedomāju. Tomēr man šķiet, ka mums vajadzētu skaidri apzināties, ko suņa turēšana liecina par saimnieku un kā tā ietekmē gan saimnieku, gan suni.

Kā cilvēks, kuram suņa nekad nav bijis, esmu noformulējis sev vairākus principus attiecībā uz suņu turēšanu:

Suņa saimnieka mērķim vajadzētu būt stimulēt attiecīgajā šķirnē iekodēto jēgu. Tas nozīmē dot sunim darbu vai kaut kādu uzdevumu, vienlaikus aizsargājot tā veselību un fizisko drošību.

Suņu īpašniekiem vajadzētu skaidri apzināties, kādēļ tie iegādājas suni. Tiem vajadzētu skaidri zināt, kādus emocionālos un psiholoģiskos ieguvumus tas viņiem dos. Viņiem vajadzētu sev vaicāt, vai šādi ieguvumi patiešām ir veselīgi viņiem pašiem un sunim.

Suņa nodarbināšana jēdzīgā darbā ne vien dara suni laimīgāku, bet maina viņa attiecības ar saimnieku, padarot tās līdzvērtīgākas. Tas ir psiholoģiski veselīgāk kā saimniekam, tā droši vien arī sunim.

Daudzas, ja ne lielākā daļa suņu šķirņu būtu jātur piemērotos apstākļos – lauku saimniecībās, lauku īpašumos, savvaļā utt. Suņu turēšana ārpus šiem apstākļiem ir cietsirdīga.

Lielākajai daļai suņu īpašnieku vajadzētu iegādāties maza līdz vidēja izmēra suņus, kuru ģenētiskajā vēsturē iekodēts augsts socializācijas līmenis un gandrīz nekāda darba pieredze. Šādi suņi ir vispiemērotākie mūsdienu cilvēkam. Vērtējot pēc šīs mērauklas, kokerpū patiesībā ir ļoti laba izvēle.

Ja vien jums nav patiesi labs iemesls iegādāties tīrasiņu šķirnes suni, labāk ņemiet kādu kranci no patversmes. Kranči ir veselīgāki, neveicina tīrasiņu šķirnes suņu ģenētisko mutāciju turpināšanos un var tikt paglābti no nožēlojamas dzīves un/vai nāves patversmē.

Ja jūs strādājat pilnas slodzes darbu un ja vien jums nav pietiekami daudz naudas, lai samaksātu par suņa dienas aprūpi, kur tas visu dienu pavada kopā ar citiem sugas brāļiem, labāk iztieciet bez suņa.

mattlakeman.org, 2020. gada 21. martā