Karls Šmits leviatāna ēnā

Vācu tiesību, konstitucionālās un politiskās teorijas pārstāvis Karls Šmits (Carl Schmitt, 1888–1985) bieži tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem liberālisma, parlamentārās demokrātijas un liberālā kosmopolītisma kritiķiem. Viņa atziņas par drauga un ienaidnieka nošķīrumu kā politikas pamatu, suverēnu kā to, kurš lemj par izņēmuma stāvokli, liberālisma un demokrātijas savstarpējo nesavienojamību, kā arī politiskās teoloģijas un diktatūru studijas ir kļuvušas par 20. gadsimta Rietumu politiskās domas standartu. Šmita liberālisma kritika savulaik pamudināja Leo Štrausu meklēt atbildes antīkajos autoros (antisemīts Šmits arī palīdzēja ebrejam Štrausam dabūt stipendiju, lai tas izceļotu uz ASV), kā arī vēlīnās haotiskās Veimāras republikas gadu Šmita brīdinājumi un ieteikumi praktisku iespaidu guvuši “pašaizsargājošās demokrātijas” principā, kas nosaka mūsdienu Vācijas konstitucionālo iekārtu. Šmita ģeopolitisko bloku jeb “lieltelpu” atskaņas redzam Samjuela Hantingtona tekstos par civilizāciju sadursmi un multipolāru pasaules kārtību. Savukārt angliski domājošajā pasaules daļā īpašu ievērību Šmits gūst pēc 11. septembra terora aktiem, kad viņš kļūst par nepārtrauktā ārkārtas stāvokļa, totālās uzraudzības un tai pakārtotas legalitātes domātāju par excellence. Gan kreisie, gan labējie šodien Šmitā atrod resursus cīņai pret arvien pieaugošu depolitizāciju un politiskās suverenitātes eroziju anonīmas tehnokrātijas un ekonomisku interešu kundzības apstākļos. Turklāt 2015. gada bēgļu krīze, sekojošais nacionālpopulisma vilnis Rietumos, kā arī 2016. gada breksita balsojums un Donalda Trampa ievēlēšana – ar šos notikumus pavadošajām šaubām par liberālās demokrātijas ilgmūžību – ir tikai palielinājuši Šmita iespaidu publiskās diskusijas laukā.

Latvijā Šmita toņus zināmā mērā var sadzirdēt valststiesībnieka un pašreizēja Latvijas Republikas prezidenta Egila Levita piedāvātajā valstsgribas jēdzienā. Atliek brīnīties, ka latviešu valodā Šmits tikpat kā nav lasāms, par spīti pārdzīvotajām radikālajām pārmaiņām, kariem, diktatūrām, valsts dibināšanai, zaudēšanai un atjaunošanai un joprojām spēkā esošajai Veimāras tipa Latvijas Satversmei. Parasti kā galveno teorētisko pienesumu izceļ Šmita Veimāras laika tekstus līdz viņa iesaistei nacistu Vācijas juridiskajā pamatošanā, turpretī šeit tulkotie teksti iezīmē paša Šmita nonākšanu ārkārtas situācijā un viņa pretrunīgo stāvokli pēckara Rietumvācijā. Tāpēc būtu nepieciešama vēsturiska atkāpe par to, kā Šmits no varas un ietekmes augstumiem nonāca līdz sagrāvei un pratināšanai Nirnbergā.

Lai gan pirms Hitlera nākšanas pie varas Šmits nebija nacionālsociālisma atbalstītājs un drīzāk meklēja tiesiskas sviras spēcīgai prezidentālai izpildvarai, lai atturētu antikonstitucionālu spēku nākšanu pie varas, pēc 1933. gada viņš tomēr nostājās nacistu pusē. Šmita tuvums varas aprindām sākās jau 1932. gadā, kad viņš nodibināja sakarus ar tābrīža kancleru Francu fon Pāpenu, kam Šmits deva padomus, kā pārvarēt parlamentāro un konstitucionālo krīzi. Šmits arī pārstāvēja valsti plašu publicitāti izsaukušajā lietā “Prūsija pret reihu”, kur Prūsijas pavalsts konstitucionālajā tiesā apstrīdēja federālās valdības rīkojumu, kas atcēla tābrīža sociāldemokrātisko Prūsijas pārvaldi, nododot visas pilnvaras federālajai valdībai; rīkojumu pamatoja ar prūšu amatpersonu nespēju tikt galā ar nacistu un komunistu vardarbību ielās. Šmits palīdzēja nacistu amatpersonām izstrādāt likumu, kas mazina pavalstu pilnvaras par labu lielākai varas centralizācijai un “koordinācijai” (t.s. Gleichschaltung principa iedzīvināšana federālajā pārvaldē). Pēc iestāšanās NSDAP Šmits sāka sadarboties ar Hermani Gēringu Prūsijas pārvaldes reformas lietās, kā arī iepazinās ar Hansu Franku, Hitlera tieslietu padomnieku un vēlāko okupētās Polijas pārvaldnieku. Līdzīgi kā Heidegera gadījumā, par “dogmatisku nacistu” Šmitu īsti nevar saukt. Savos tekstos viņš apzināti piedāvāja “juridiski institucionālo” nacionālsociālisma nozīmes interpretāciju, kurā jūdaisms tiek saistīts ar liberālismu, tiesību pozitīvismu, depolitizāciju, kā arī privātu interešu un pilsoniskās sabiedrības uzkundzēšanos suverēnai politiskajai varai. Šmits ieņēma Prūsijas valsts padomnieka amatu, darbojās arī universitāšu komisijā, dažādu nacistu tiesību zinātņu organizācijās un svarīgu izdevumu redkolēģijās. Vienlaikus iezīmējās līdzīga situācija kā Heidegeram: šo straujo kāpienu pavadīja sāncenšu intrigas.

1934. gadā rakstā “Fīrers sargā likumu” Šmits attaisnoja Garo nažu nakts slaktiņu. Savos apcerējumos Šmits runāja par apokaliptisku izņēmuma stāvokli un “nepastarpinātu” tiesiskumu fīrera personisko lēmumu formā. 1935. gadā Šmits pamatoja Nirnbergas rasu likumus. 1936. gadā Šmitam deva iespēju tikties ar Musolīni.

Tikmēr SS izdevumā Das Schwarze Korps Šmitu kritizē par oportūnismu, katolicismu un slēpto pieķeršanos Veimāras buržuāziski liberālajai iekārtai, un viņš sāk slīdēt lejup pa partijas birokrātiskās hierarhijas kāpnēm; nepalīdz arī tas, ka viņš organizē konferenci par “jūdaismu jurisprudencē”. Šmits pievēršas likumu un starptautisko tiesību vēstures studijām, kara sākumā daudz ceļo un lasa lekcijas par pasaules telpisko organizēšanu. Kara beigas viņš sagaida sagrautajā Berlīnē, kur pēc kara viņš vairs nekad neatgriežas.

Rīgas Laikā publicētie pratināšanas protokoli attiecas uz otro Šmita aizturēšanu Nirnbergas prāvu sakarā, tomēr Šmita “ārpuslegālais” statuss sākās līdz ar viņa pirmo arestu no 1945. gada septembra līdz 1946. gada oktobrim. Uz Šmita aizturēšanas nepieciešamību amerikāņu militārajai pārvaldei norādīja tās padomdevējs tieslietās Karls Lēvenšteins, dedzīgs Šmita Veimāras laika darbu lasītājs un vēlāk pazīstams valststiesību eksperts, kurš gan Šmitu nosauca arī par “gandrīz ģēnija līmeņa personu”. Tieši Šmita Veimāras laika ebreju izcelsmes paziņas gādāja par to, ka pēc 1945. gada publiski un oficiāli Šmitu uzskatīja par noziedznieku un kā pret tādu arī izturējās.

1945. gada augustā, vēl pirms aizturēšanas, Šmits netiešā formā jau mēģināja sevi attaisnot. Viņš sacerēja “juridisku viedokli” vācu tērauda magnāta Frīdriha Flika aizstāvībai prāvā, kurā sabiedrotie viņu apsūdzēja par līdzatbildību uzbrukuma karā. Šķiet, Šmits jau tolaik vismaz daļēji apzinājās nacistu kara noziegumu smagumu un ārpuskārtas raksturu, taču vēlāk vienmēr atteicās sevi ierindot vienā līmenī ar “īstajiem” kara noziedzniekiem, piemēram, tiem, kuri bija tieši atbildīgi par poļu vai ebreju iznīcināšanu. Savā tolaik nepublicētajā juridiskajā atzinumā Šmits pievērsās sabiedroto apsūdzībai, ka par noziegumu uzskatāms karš kā tāds.

Šmits to noraida, apgalvojot, ka saskaņā ar tālaika starptautiskajām tiesībām uzbrukuma karš vēl nebija krimināli sodāms, tādēļ “parasts biznesmenis” un ekonomiski aktīvs pilsonis Fliks nevarēja rēķināties ar to, ka iesaistās prettiesiskās darbībās. Šeit Šmits Flika aizstāvībai piesauc klasisko tiesību principu nullum crimen, nulla poena sine lege (bez likuma nevar būt spriedums un sods), lai gan nacistu laikā, atbalstot izlēmīgu juridisko aktīvismu “sabiedriskās drošības vārdā”, pats šo principu ierobežojis. Šmits atsaucas uz citu politiskās atbildības kritēriju: par vainīgiem uzskatāmi tie, kuriem bijusi “tiešāka pieeja politiskajai vadībai” Hitlera personīgās pārvaldes režīmā; pārējie uzskatāmi tikai par dalībniekiem. Tiesa, Šmits noklusē pats savu kā Prūsijas valsts padomnieka netiešo “pieeju” varai. Viņš norāda, ka “totālās valsts” un “totālā kara” apstākļos neitralitāti saglabāt nebija iespējams, līdz ar to pilsoņiem bija jāpieņem lēmums par labu publiski deklarētajai naidīguma situācijai, kurā atbildību par šo lēmumu primāri uzņēmās absolūtais suverēns – fīrers.

Savās pirmā aizturēšanas laika piezīmēs, kuras vēlāk draugu lokā tiek izdotas ar nosaukumu “Ex Captivitate Salus”, Šmits nododas mistiska, apokaliptiska un personiska rakstura pārdomām par sakāvi un nonākšanu naidīgas varas rokās, ko pavada apceres par Teodora Deiblera dzeju un spāņu 19. gadsimta reakcionāru Donoso Kortesu. Ieslodzītais Šmits sevi salīdzina ar Tomasu Hobsu un Žanu Bodēnu kā dižiem ius publicum Europaeum skolotājiem, sevi saucot par pēdējo šīs skolas pārstāvi “eksistenciālā nozīmē”. 1947. gadā, otrā ieslodzījuma laikā Nirnbergā, Šmita aizstāvību var īsi raksturot šādi: es esmu sholārs, politiskā izpratnē esmu kāds, kurš ir sakauts un kurš pilsoņu karā Eiropas starptautisko tiesību klasiskās izpratnes norieta fāzē uzdod jautājumu par Eiropas likteni no kristīga skatpunkta, cerot uz “vēstures noslēguma” pagaidu atlikšanu. Šmits sevi nodēvē par “kristīgo Epimēteju”, kas varas gaiteņos, tīras ziņkāres dzīts, ielaidis Pandoru.

1947. gada martā Šmitu uz nopratināšanu izsauc Osips Flehtheims, kura doktora disertāciju Šmits savulaik izgāzis. Drīz viņu pārvieto uz Nirnbergu, kur viņš pavada piecas nedēļas un kur viņu četras reizes pratina galvenais prokurors Roberts Kempners. Aresta legālais pamatojums un iemesls tā arī nav skaidrs. Šmitu gatavojas vest uz tiesu vai nu kā apsūdzēto, vai kā liecinieku. Šķiet, Kempners varētu vēlēties pret paša Šmita gribu viņu iegūt kā liecinieku gaidāmajai prāvai pret augsta ranga valsts sekretāriem. Maijā Šmits jau atrodas “brīvprātīga liecinieka” statusā un viņam rakstiski jāatbild uz Kempnera jautājumu: “Kāpēc tik daudzi valsts sekretāri sekoja Hitleram?” Tajā pašā dienā viņu atbrīvo un sedz ceļa izmaksas uz dzimto pusi Pletenbergu Vestfālenē. Viņam tiek aizliegts ieņemt oficiālus amatus un strādāt par pasniedzēju, un kādu brīdi viņš nedrīkst arī publicēties.

Savās atbildēs pratināšanā Nirnbergā Šmits ir ļoti uzmanīgs: viņš neapstrīd tiesas autoritāti, skaidro, ka reiha kanceleja darbojās kā varas centrs un ka “pieeja diktatoram” ir atslēga jebkurā autoritatīvā režīmā. Hitlera sistēmā neesot bijis nekādu saistošu normu vai institūciju, un ierēdniecisko pārvaldes modeli tā esot aizstājusi ar patvaļīgu pavēļu un rīkojumu “pinekļu tīklu”. Esot pastāvējusi pilnīga neatbilstība starp fīrera visvarenību un valsts balstītu tiesiskuma mehānismu. Saskaņā ar Šmitu, valsts sekretāri esot sekojuši Hitleram tādēļ, ka noticējuši Hitlera rīcības tiesiskumam. Tāpat ierēdņi, sekojot “tradicionālai vācu dziņai pēc legalitātes”, esot sajaukuši tirānisku sistēmu ar funkcionālu valsts ierēdņu aparātu. Iespējams, šajā apjukušo kategorijā Šmits netieši ieskaita arī sevi, lai arī pats apgalvo, ka ne brīdi neesot noticējis režīma “normalitātes fasādei” (ko pats tomēr mēģinājis teorētiski pamatot).

Nirnbergas nopratināšanas protokolos sastopam sakautu, no “piekļuves varai” gāztu un pašmistificējošā pazemībā iedzītu Šmitu, kurš tobrīd pazaudējis gandrīz visus sakarus un jebkādu intelektuālo ietekmi, turpretī “Sarunās par varu” Šmits atrodas savas pēckara daļēji mītiskās un bieži skandalozās slavas zenītā. Tas ir laiks, kad Šmits no savas “trimdas” un šķietamās izolācijas Pletenbergā plaši sarakstās ar dažādiem konservatīviem vai disidentiskiem intelektuāļiem visā Eiropā; viņš ir atguvis daļu veco sakaru un iemantojis jaunus mācekļus.

60. gadu vidū Karlu Šmitu droši var saukt par rietumvācu labējo un kritiski noskaņoto konservatīvo intelektuāļu “pelēko kardinālu”.

“Sarunas par varu un piekļuvi pie varas esošajam” iecerētā forma bija dzīva ierakstīta saruna, kas vēlāk tomēr kļuva par “intelektuālo radiolugu”, ko grāmatā izdeva 1954. gadā. Pēc kara Šmits nodibināja sakarus ar Hesenes Radio darbiniekiem, kas ļāva viņam 1951. gadā piedalīties radio sarunā par vēstures filozofijas noderīgumu. 1953. gadā Šmitu aicināja piedalīties pārraižu sērijā “Šeit runā zinātne”. Drīz Tībingenē viņš iepazinās ar Remonu Aronu, slaveno franču marksisma kritiķi, un pārraidei ierosināja sarunu ar viņu par varas tēmu. Tomēr vēlāk gan Arons, gan uzrunātie Helmuts Šelskis un Arnolds Gēlens sarunas piedāvājumu noraidīja, tādēļ radio rosināja ierakstu veidot kā Šmita sacerētu dialoga tekstu. Lai gan “saruna” starp “puiku”, kurš uzdod jautājumus, un atbildētāju K. Š. īsti neatgādina to dzīvelīgo vārdu un ideju apmaiņu, kāda bija raksturīga Šmita Pletenbergas ikdienai, pats Šmits ar dialoga tekstu un ierakstu bijis ļoti apmierināts. Vēlāk šī sakautā un stūrgalvīgā liberālisma kritiķa “intelektuālās raidlugas” ierakstu pārraidīja arī WDR (Rietumvācu radio), gan ar ievadošām atrunām.

Karla Šmita garā dzīve un darbība ir izteikts 20. gadsimta galējību piemērs, šis pašpasludinātais Epimētejs mēģina izcirst konceptuālu drošības saliņu apkārt trakojošā Eiropas pilsoņu kara vardarbības vidū. Reti kurš jaunlaiku domātājs savos tekstos tik tuvu aprakstījis leviatāniskās totālās drošības valsts būtību un trūkumus. Šmits sevi sauc par Hobsa mācekli, jo nespēj atrast izeju no cilvēkam bīstamā stāvokļa, kas pieprasa grandiozas varas mašinērijas konstruēšanu, lai radītu trauslu pasargātības un normalitātes ilūziju. Šmita nesaudzīgais reālisms, pesimisms par cilvēka izredzēm un viņa fatālās kļūdas arī šodien māca mūs, kā pārvarēt leviatānu, salauzt šo mašīnu mašīnu, viņpus “milzu mehāniskā cilvēka” atrast cilvēcību, kas ļautu dibināt politisko varu uz labākiem un patiesākiem pamatiem.