Saruna par varu un piekļuvi pie varas esošajam

Sarunas partneri:

J. – jauneklis, uzdod jautājumus, K. Š. atbild.

Intermeco var nolasīt arī kāds cits.

J.: Pirms runājat par varu, man jums kas jāvaicā.

K. Š.: Lūdzu, J. kungs.

J.: Vai jums pašam ir vai nav varas?

K. Š.: Tas ir ļoti pamatots jautājums. Katram, kurš runā par varu, būtu vispirms jāatklāj, kādās attiecībās ar varu viņš atrodas pats.

J.: Lūk! Vai jums ir vai nav varas?

K. Š.: Man nav varas. Es piederu pie tiem bez varas.

J.: Tas ir aizdomīgi.

K. Š.: Kādēļ?

J.: Tādēļ, ka tad jums, domājams, ir aizspriedumi pret varu. Dusmas, rūgtums un aizvainojums var novest pie nopietnām kļūdām.

K. Š.: Un ja nu es piederētu pie varenajiem?

J.: Tad, domājams, jūs būtu varas pusē. Interese par savu varu un tās saglabāšanu arī, protams, var novest pie kļūdām.

K. Š.: Kuram tādā gadījumā vispār ir tiesības runāt par varu?

J.: Tas būtu jāpasaka tieši jums!

K. Š.: Es teiktu, ka varētu būt vēl cita pozīcija: neieinteresēts vērojums un apraksts.

J.: To droši vien varētu pārstāvēt kāds trešais vai brīvā inteliģence?

K. Š.: Aizmirstiet par inteliģenci, iztiksim bez šādas klasifikācijas. Vispirms pamēģināsim pareizi aplūkot vēsturisku parādību, kuru visi piedzīvojam. Tā arī nokļūsim pie atbildes.

1.

J.: Mēs tātad runājam par varu, kas cilvēkiem ir pār citiem cilvēkiem. No kurienes īsti nāk šī milzīgā vara, kāda, teiksim, Staļinam, Rouzeveltam vai kādam citam bija pār miljoniem cilvēku?

K. Š.: Agrāk atbildētu, ka vara ir vai nu no dabas, vai no Dieva.

J.: Šķiet gan, ka šobrīd vara mums vairs nešķiet dabiska.

K. Š.: Man arī tā liekas. Šobrīd mēs jūtamies stipri varenāki par dabu. Mums no tās vairs nav bail. Lai gan tā mums sagādā neērtības slimību vai dabas katastrofu veidā, mēs ceram, ka drīz spēsim to uzveikt. Cilvēks – no dabas vājš radījums – ar tehnikas palīdzību stipri pacēlies pāri apkārtējai videi, padarījis sevi par dabas un visu dzīvo radību pavēlnieku. Šķēršļi, kādus daba tam agrāk lika ceļā, – sals, svelme, bads un trūkums, plēsīgie zvēri un visādas briesmas – šie dabiskie šķēršļi acīmredzami zaudē ietekmi.

J.: Tas tiesa. Mums vairs nav jābīstas no plēsīgiem zvēriem.

K. Š.: Hērakla varoņdarbi no mūsu skatpunkta izskatās itin pieticīgi. Ja kādā mūsdienu lielpilsētā ieklīstu lauva vai vilks, tas sliktākajā gadījumā aizkavētu satiksmi, bet nekāds dižais bubulis tas nebūtu. Cilvēks šobrīd jūtas tādā mērā pārāks par dabu, ka atļaujas ierīkot dabas rezervātus.

J.: Un kā tad ar Dievu?

K. Š.: Attiecībā uz Dievu mūsdienu cilvēkam – proti, tipiskam lielpilsētas iedzīvotājam – arī ir sajūta, ka tas atkāpies vai attālinājies. Kad tiek pieminēts Dieva vārds, mūsdienu standarta izglītotais cilvēks uzreiz citē Nīčes izteikumu: “Dievs ir miris.” Citi, vēl izglītotāki, citē franču sociālistu Prudonu, kurš Nīčem par 40 gadiem aizsteidzās priekšā un apgalvoja: “Kurš piesauc Dievu, tas grib krāpties.”

J.: Ja vara nav ne no dabas, ne Dieva, no kurienes tad tā ceļas?

K. Š.: Tad paliek tikai viena iespēja: cilvēku vara pār citiem cilvēkiem ceļas no pašiem cilvēkiem.

J.: Tad jau viss kārtībā. Cilvēki taču esam mēs visi. Arī Staļins bija cilvēks; arī Rouzevelts un citi.

K. Š.: Tas tiešām izklausās mierinoši. Ja vara, kurai cilvēki pakļauj citus, ceļas no dabas, tad tā ir vai nu vecāku vara pār bērniem, vai arī zobu, ragu, ķetnu, nagu, indes dziedzeru un citu dabisku ieroču pārākums. Par vecāku varu pār bērniem mēs te laikam varam nerunāt. Tātad paliek vilka vara pār jēru. Cilvēks, kam ir vara, būtu kā vilks attiecībā pret cilvēku, kuram varas nav. Cilvēks, kuram varas nav, jūtas kā jērs, līdz pašam rodas iespēja iegūt varu un pārņemt vilka lomu. To izsaka latīņu teiciens “Homo homini lupus”, “cilvēks cilvēkam vilks”.

J.: Riebīgi! Bet ja vara nāk no Dieva?

K. Š.: Tad tam, kuram pieder vara, piemīt arī kas dievišķs; ar savu varu viņš īsteno kaut ko dievišķu, un tad jāciena ja ne viņš pats, tad vismaz viņā iemiesotā Dieva vara. To izsaka latīņu teiciens “Homo homini Deus”, “cilvēks cilvēkam Dievs”.

J.: Tas jau nu skan par traku!

K. Š.: Bet, ja vara nav ne no dabas, ne Dieva, tad viss, kas saistīts ar varu un tās lietošanu, norisinās tikai cilvēku starpā. Tad viss notiek tikai starp mums. Tad varenie iepretim nevarenajiem ir gluži vienkārši cilvēki iepretim cilvēkiem.

J.: Tā gan: “Cilvēks cilvēkam cilvēks.”

K. Š.: Latīņu valodā tas skan: “Homo homini homo.”

2.

J.: Skaidrs. Cilvēks cilvēkam cilvēks. Atrodas cilvēki, kuri pakļaujas kādam cilvēkam, un tikai tā viņi rada tam varu. Ja viņi pārstāj tam pakļauties, šī vara pati no sevis zūd.

K. Š.: Ļoti pareizi. Bet kādēļ viņi pakļaujas? Pakļaušanās taču nav nejauša, tā ir kaut kā motivēta. Kādēļ tad cilvēki dod varai savu piekrišanu? Dažos gadījumos aiz uzticības, citos aiz bailēm, dažkārt ar cerībām, dažkārt aiz izmisuma. Taču vienmēr viņiem vajag aizsardzību, un šo aizsardzību viņi meklē pie varas. Runājot par cilvēku, vienīgais varas izskaidrojums paliek aizsardzība savienojumā ar paklausību. Kam nav varas kādu pasargāt, tam nav arī tiesību pieprasīt šī cilvēka paklausību. Un otrādi: kas meklē drošību un saņem cita aizsardzību, tam nav tiesību neklausīt.

J.: Bet ja nu cilvēks, kas ir pie varas, pavēl ko pretlikumīgu? Tad taču laikam nedrīkst paklausīt?

K. Š.: Protams! Taču es nerunāju par atsevišķām pretlikumīgām pavēlēm, bet gan par kopējo stāvokli, kurā pie varas esošie un varai pakļautie sakopoti vienā politiskā vienībā.

Garantējot aizsardzību un nodrošinātu eksistenci, ar audzināšanu un solidaritāti tas, kuram ir vara, var radīt iedarbīgus un nebūt ne vienmēr amorālus motīvus paklausībai. Īsumā: vienošanās padara varu iespējamu, tā tas ir, bet arī vara padara iespējamu vienošanos – un nebūt ne vienmēr nesaprātīgu vai amorālu.

J.: Ko jūs gribat ar to teikt?

K. Š.: Ar to es gribu teikt, ka arī tur, kur vara tiek lietota ar visu tai pakļauto piekrišanu, tai tomēr piemīt sava nozīme, tā sacīt, zināma virsvērtība. Tā ir kas vairāk nekā visu tai doto piekrišanu summa un arī kas vairāk nekā tās rezultāts. Padomājiet tikai, cik ļoti mūsdienu darba dalīšanas apstākļos cilvēks ir iežņaugts sabiedriskajās saitēs! Iepriekš mēs runājām par dabiskajiem šķēršļiem, kas zaudē ietekmi, toties sociālie šķēršļi cilvēku ierobežo arvien ciešāk un stiprāk. Tādēļ arvien lielāka ir arī motivācija piekrist varai. Mūsdienās cilvēkam pie varas ir nesalīdzināmi vairāk līdzekļu, kā panākt piekrišanu savai varai, nekā Kārlim Lielajam vai Barbarosam.

3.

J.: Vai ar to vēlaties pateikt, ka cilvēks pie varas mūsdienās var darīt, ko grib?

K. Š.: Gluži pretēji. Vēlos teikt, ka pati vara ir neatkarīgs lielums – neatkarīgs arī no piekrišanas, kādu tā panākusi, – un tagad vēlos parādīt, ka tā ir neatkarīga arī no paša pie varas esošā. Vara ir objektīvs, autonoms lielums, kas nav atkarīgs no atsevišķa indivīda, kura rokās vara atrodas.

J.: Ko te nozīmē “objektīvs, autonoms lielums”?

K. Š.: Tas nozīmē kaut ko pavisam konkrētu. Saprotiet, arī pašu briesmīgāko valdnieku joprojām iegrožo cilvēka ķermeniskās robežas, prāta nepilnība un dvēseles vājums. Arī visvarenākajam cilvēkam jāēd un jādzer, kā jau mums visiem. Viņš slimo un noveco.

J.: Taču mūsdienu zinātne piedāvā apbrīnojamus līdzekļus, lai šo cilvēka dabas ierobežotību pārvarētu.

K. Š.: Visnotaļ. Valdnieks var izsaukt pie sevis slavenākos ārstus un Nobela prēmijas laureātus. Viņš var saņemt vairāk injekciju nekā jebkurš cits. Un tomēr: pēc dažām stundām darba vai izlaidības viņš sagurst un iemieg. Šausmīgais Karakalla un varenais Čingishans tad guļ kā mazi bērni un, iespējams, pat krāc.

J.: Šāds skats būtu allaž jāpatur acu priekšā ikvienam varenajam.

K. Š.: Tieši tā, un šādu bildīti arī vienmēr labprāt izmantojuši filozofi, morālisti, pedagogi un oratori. Bet nekavēsimies pie tā. Gribu tikai pieminēt, ka joprojām modernākais no visiem filozofiem, kuri pievērsušies tīri cilvēciskajai varai, anglis Tomass Hobss, arī domāja par valsti kā konstrukciju, kas balstīta šādā vispārējā cilvēku vājumā. Hobsa sistēma izskatās šādi: no vājuma izriet apdraudējums, no apdraudējuma – bailes, no bailēm – vajadzība pēc aizsardzības, un no tās – nepieciešamība pēc vienkāršāk vai sarežģītāk organizēta aizsardzības aparāta. Taču saskaņā ar Hobsu, par spīti visai aizsardzībai, īstajā mirklī jebkurš var nogalināt jebkuru. Pienāks situācija, un vājš cilvēks varēs piebeigt stiprāko un varenāko. Tajā ziņā, ka visi cilvēki ir apdraudēti, viņi patiešām ir vienlīdzīgi.

J.: Vājš mierinājums.

K. Š.: Es negribu ne mierināt, ne biedēt, es tikai gribu piedāvāt objektīvu priekšstatu par cilvēka varu. Fizisks apdraudējums ir pats primitīvākais, turklāt tas nav ikdienišķs. Skaidrāk to parāda ikviena indivīda ierobežotība, proti, jebkuras varas objektīvā autonomija, tās neatkarība no cilvēka, kam vara pieder, un neizbēgamā varas un nevarības iekšējā dialektika, kurā ierauts ikviens, kuram ir vara.

J.: Nesaprotu, kas domāts ar šo dialektiku.

K. Š.: Tiksim skaidrībā. Cilvēks, kura varā uz mirkli ir lielo politikas lēmumu pieņemšana, var īstenot savu gribu tikai ar dotajiem nosacījumiem un ar dotajiem līdzekļiem. Arī pašam absolūtākajam valdniekam jāpaļaujas uz ziņojumiem un informāciju, un viņš ir atkarīgs no saviem padomniekiem. Dienu no dienas un katru stundu viņu apber ar veselu lērumu faktu un ziņu, ierosinājumu un pieņēmumu. No šīs nebeidzamās patiesības un melu, notikumu un iespēju jūras pat gudrākais un varenākais cilvēks var izsmelt ne vairāk kā dažus pilienus.

J.: Šeit tiešām redzams absolūto valdnieku spožums un posts.

K. Š.: Galvenokārt šeit redzama cilvēka varas iekšējā dialektika. Tas, kurš pie varas esošajam par kaut ko ziņo, pats jau ir līdzdalīgs varā, vienalga, vai tas būtu kāds atbildīgais ministrs, kas sagatavo lēmumu, uz kura valdnieks liks savu parakstu, vai kāds, kurš zina, kā netieši sasniegt pie varas esošā ausi. Pietiek, ka viņš cilvēkam, kurš uz mirkli kļuvis par lēmumu pieņēmēju, piegādā iespaidus un informāciju. Tādējādi jebkura tiešā vara uzreiz tiek pakļauta netiešai ietekmei. Ir bijuši tādi valdnieki, kuros šī atkarība izraisījusi dusmas un niknumu. Viņi tad mēģinājuši iegūt informāciju nevis no saviem atbildīgajiem padomniekiem, bet kādā citā ceļā.

J.: Ja ņemam vērā galmos valdošo korupciju, noteikti prātīgs solis.

K. Š.: Bez šaubām. Taču tādējādi viņi diemžēl tikai nonāca jaunā un bieži vien groteskā atkarībā. Tā kalifs Hārūns ar Rašīds, tērpies parasta cilvēka drēbēs, naktīs devās uz Bagdādes krogiem, lai beidzot izdibinātu tīru patiesību. Nezinu, ko viņš atrada šajos šaubīgajos avotos un ko no tiem smēlās. Frīdrihs Lielais vecumdienās kļuva tik aizdomīgs, ka atklāti sarunājās tikai ar kambarsulaini Frēdersdorfu. Viņa sulainis tādējādi kļuva par ietekmīgu cilvēku, tiesa gan, joprojām palikdams uzticīgs un krietns.

J.: Reizēm valdnieki pieķeras savam šoferim vai mīļākajai.

K. Š.: Citiem vārdiem sakot, pie ikvienas tiešās varas telpas veidojas netiešas ietekmes un kontroles priekštelpa, pieeja valdnieka ausīm, koridors uz viņa dvēseli. Nav tādas cilvēku varas, kurai nebūtu šīs priekštelpas un šī koridora.

J.: Taču ar saprātīgu iestāžu un konstitucionālo normu palīdzību mēs varam vismaz daļēji novērst šādu nevēlamu blakni.

K. Š.: Varam gan, un tas arī būtu jādara. Bet pat gudrākā institūcija vai visrūpīgāk pārdomātā organizācija nevar šo priekštelpu izskaust pavisam; neviena pret kamarilju vai uzgaidāmo telpu vērsta dusmu lēkme nepalīdzēs no tās tikt vaļā pilnībā. Apiet priekštelpu nav iespējams.

J.: Man tās drīzāk liekas sētas kāpnes.

K. Š.: Sētas kāpnes, uzgaidāmā telpa, apakštelpa, apkārttelpa: pati doma ir skaidra un varas dialektikas ziņā paliek tā pati. Lai nu kā, vēstures gaitā šajā varas priekštelpā sanākusi kopā visai raiba kompānija. Te savākušies netiešie. Te mēs sastopam ne vien ministrus un vēstniekus spožos formastērpos, bet arī biktstēvus un galma ārstus, adjutantus un sekretāres, kambarsulaiņus un metreses. Te Frēdersdorfs, Frīdriha Lielā kambarsulainis, stāv blakus dižciltīgajai ķeizarienei Augustai, Rasputins – blakus kardinālam Rišeljē, kāds pelēkais kardināls – blakus Mesalīnai. Dažkārt šajā telpā ir gudri un prātīgi vīri, dažkārt – teicami pārvaldnieki vai krietni majordomi, dažkārt – dumji karjeristi un blēži. Dažkārt šāda priekštelpa patiešām ir oficiālā zāle, kurā ar ziņojumiem audienci gaida cienīgi kungi. Bet bieži par tādu kļūst privāts kabinets.

J.: Vai pat slimnīcas palāta, kur draugi sasēdušies pie paralizēta slimnieka gultas un pārvalda pasauli.

K. Š.: Jo vairāk vara koncentrējas ap kādu noteiktu vietu, ap kādu konkrētu cilvēku vai cilvēku grupu kā ap virsotni, jo svarīgāks kļūst jautājums par koridoru un piekļuvi varas virsotnei. Un jo stiprāka, sīkstāka un mēmāka kļūst cīņa starp tiem, kuri aizņēmuši šo priekštelpu un kontrolē koridoru. Šī cīņa, kas notiek netiešo ietekmju miglā, cilvēku varai ir tikpat neizbēgama, cik būtiska.

J.: Bet vai tās nav tikai personiskās varas režīma blaknes?

K. Š.: Nē. Koridora veidošana, par ko mēs šeit runājam, diendienā notiek ar pavisam mazām iniciatīvām, tā tas ir gan lielā, gan mazā mērogā – visur, kur cilvēkiem ir vara pār citiem. Tikko veidojas kāda varas telpa, pie šīs varas uzreiz organizējas arī priekštelpa. Katru reizi, kad pastiprinās tiešā vara, tūlīt pat sabiezē arī netiešās ietekmes atmosfēra.

J.: Tas pat var būt labi, ja ar valdnieku kaut kas nav lāgā. Es vēl īsti neredzu, kas šeit ir labāks – tiešā vai netiešā vara.

K. Š.: Netiešā vara ir tikai stadija neizbēgamajā dialektiskajā cilvēka varas attīstībā. Jo vairāk tiešā vara koncentrēsies vienā cilvēkā, jo izolētāks viņš kļūs. Koridors viņu atrauj no zemes un paceļ stratosfērā, kur viņš sasniedz vienīgi tos, kuri netieši valda pār viņu; turpretī visus pārējos, pār kuriem plešas viņa vara, viņš vairs nesasniedz, un arī viņu tie nesasniedz. Galējās situācijās tas bieži vien groteskā veidā noved pie vardarbības. Tās gan ir tikai ārējās sekas izolācijai, kurā neizbēgamais varas aparāts ieslodzījis valdnieku. Tāda pati iekšējā loģika valda neskaitāmās ikdienas dzīves izpausmēs, kur tiešā vara nepārtraukti mijas ar netiešo ietekmi. Nav tādas cilvēku varas, kas iztiktu bez šīs pašapliecināšanas un pašatsvešināšanas dialektikas.

Intermeco: Bismarks un marķīzs de Poza

Cīņa par koridoru, par piekļuvi varas virsotnei, ir īpaši spraiga cīņa par varu, kurā īstenojas cilvēku varas un nevarības dialektika. Mums pirmām kārtām jāaplūko šī dialektika, neiesaistot retoriku vai jūtelību, bet arī bez cinisma vai nihilisma. Tādēļ es vēlētos vēlreiz paskaidrot šo problēmu ar divu piemēru palīdzību.

Pirmais piemērs ir dokuments no konstitucionālās vēstures: Bismarka 1890. gada marta atlūgums. Tas izklāstīts un plaši iztirzāts Bismarka “Pārdomu un atmiņu” trešajā sējumā. Gan pēc plānojuma, gan domu gājiena un intonācijas, gan Bismarka izteiktajā, gan noklusētajā – tas ir rūpīgi pārdomāts diža valstslietu mākslas meistara darbs. Tas bija pēdējais oficiālais Bismarka darbs, un viņš to apzināti izstrādājis un stilizējis kā dokumentu nākamajām paaudzēm. Vecais, pieredzējušais reihskanclers, impērijas izveidotājs, iesaistās strīdā ar jauno un nepieredzējušo pēcteci, karali un ķeizaru Vilhelmu II. Viņu starpā bija ne mazums domstarpību, un viņu viedokļi iekšpolitikas un ārpolitikas jautājumos atšķīrās. Taču atlūguma būtība, tā izraisītājs, bija pavisam formāls – strīds par to, no kurienes drīkst smelt informāciju kanclers un no kurienes tā jāsmeļ karalim un ķeizaram. Bismarks pieprasīja pilnīgu brīvību tajā, ar ko viņš sarunājas un kādus viesus uzņem savā mājā. Taču viņš uzskatīja, ka karalim un ķeizaram nav tiesību uzklausīt kādu ministru, ja šajā sarunā nav klāt arī Bismarks, ministru prezidents. Tā nu karaļa personīgās sarunas kļuva par izšķirīgo punktu Bismarka atlūgumam. Ar to arī sākās Otrā reiha traģēdija. Karaļa personīgās sarunas vispār var uzskatīt par ikvienas monarhijas izšķirīgo problēmu, jo tas ir jautājums par piekļuvi varas virsotnei. Arī brīvkungs fom Šteins pārgura cīņā pret slepenpadomniekiem. Jautājums par piekļuvi varas virsotnei licis atkāpties pat Bismarkam.

Otru piemēru ņemsim no Šillera drāmas “Dons Karloss”. Šeit dižais dramaturgs pievēršas varas būtībai. Lugas darbība vērpjas ap jautājumu: kam ir tiešā piekļuve karalim, absolūtajam monarham Filipam II? Tas, kuram ir tiešā piekļuve karalim, dala varu ar viņu. Līdz šim varas priekštelpu bija aizņēmuši karaļa biktstēvs un ģenerālis, Albas hercogs, bet citiem traucēja piekļūt valdniekam. Te pēkšņi uzrodas kāds trešais, marķīzs de Poza, un abi pārējie uzreiz sajūt briesmas. Luga sasniedz kulmināciju 3. cēliena beigās jeb pēdējā teikumā, kad karalis paziņo: bruņinieks – proti, marķīzs de Poza – turpmāk drīkstēs ierasties nepieteicies! Šis pavērsiens dramatiski iedarbojas ne vien uz skatītāju, bet arī visiem lugas personāžiem. “Tas tiešām ir par daudz,” saka dons Karloss, kad par to uzzina. “Par daudz, patiešām par daudz.” Un biktstēvs Domingo trīcošā balsī saka Albas hercogam: “Mūsu laiki ir beigušies.” Pēc šīs kulminācijas luga iegriežas traģiskā gultnē: tā ir dižās drāmas peripetija. Par to, ka marķīzam de Pozam izdevies rast tiešu piekļuvi varai, viņu ķer nāvējoša lode. Ko viņš karalim pietuvinātajā stāvoklī būtu iesācis ar biktstēvu un ģenerāli, mēs tā arī neuzzinām.

4.

K. Š.: Lai cik šie piemēri arī būtu iespaidīgi, neaizmirstiet, dārgais J. kungs, kādā sakarā mūs tie interesē: proti, kā moments varas iekšējā dialektikā. Ir vēl daži citi jautājumi, kurus varam šeit aplūkot līdzīgā veidā, piemēram, neizsmeļamā varas mantotāja problēma, vienalga, vai tā tiek mantota dinastiskā, demokrātiskā vai harismātiskā ceļā. Bet tagad gan varētu būt pietiekami skaidrs, kas domāts ar šo dialektiku.

J.: Es visur saskatu tikai cilvēka spožumu un postu; jūs turpretī vienmēr runājat par iekšējo dialektiku. Tādēļ tagad vēlos uzdot pavisam vienkāršu jautājumu: ja cilvēku vara nerodas no Dieva vai no dabas, bet gan ir cilvēku iekšēja darīšana, vai šādā gadījumā tā ir laba vai slikta? Vai kāda?

K. Š.: Šis jautājums ir bīstamāks, nekā jūs domājat. Vairumam tas visdrīzāk liktos pats par sevi saprotams: vara ir laba, ja tā ir man, bet slikta, ja tā ir manam ienaidniekam.

J.: Labāk teiksim tā: vara pati par sevi nav ne laba, ne slikta; tā ir neitrāla. Varas vērtējumu nosaka tas, ko cilvēks ar to iesāk: laba cilvēka rokās tā ir laba, bet slikta cilvēka rokās tā ir slikta.

K. Š.: Un kurš izlemj, vai šis cilvēks ir labs vai slikts? Pie varas esošais vai arī kāds cits? Ja kādam ir vara, tas taču nozīmē, ka viņš pats to arī izlemj. Tas jau arī pieder pie viņa varas. Ja to izlemj kāds cits, tad vara pieder šim citam vai arī viņš vismaz pretendē uz to.

J.: Tad tomēr šķiet, ka vara pati par sevi ir neitrāla.

K. Š.: Tas, kurš tic visvarenam un labestīgam Dievam, nevar pasludināt varu par kaut ko ļaunu vai pat neitrālu. Kristietības apustulis, svētais Pāvils, Vēstulē romiešiem raksta: visa vara ir no Dieva. Svētais pāvests Gregors Lielais, priekšzīmīgs tautu gans, par to izsakās pavisam skaidri un nepārprotami. Lūk, ko viņš saka:

Dievs ir augstākā vara un augstākā esamība. Visa vara nāk no viņa, tā ir un paliek savā būtībā dievišķa un laba. Ja velnam būtu vara, arī tā būtu dievišķa un laba, ciktāl tā patiešām būtu vara. Tikai velna griba ir ļauna. Bet, par spīti šai allaž ļaunajai, velnišķajai gribai, vara pati par sevi paliek dievišķa un laba.

Tā saka svētais Gregors. Viņaprāt, ļauna ir tikai griba iegūt varu, bet pati vara vienmēr ir laba.

J.: Tas šķiet gluži vai neticami. Man saprotamāka ir Jākoba Burkharta nostāja; viņš, kā zināms, teica: vara pati par sevi ir ļauna.

K. Š.: Aplūkosim šo slaveno Burkharta izteikumu mazliet tuvāk. Viņa darbā “Pārdomas par pasaules vēsturi” (“Weltgeschichtliche Betrachtungen”, 1905) šī vieta skan šādi:

Pietiek iztēloties Luiju XIV, Napoleonu un revolucionārās tautas valdības, un kļūst skaidrs, ka vara pati par sevi ir ļauna (Šlosers) un ka tiesības uz egoismu, kas atņemtas atsevišķajam, tiek piešķirtas valstij.

Iekavās vārdu “Šlosers” kā atsauci uz autoritāti pievienojis izdevējs, Burkharta māsasdēls Jākobs Ēri.

J.: Šlosers, tas taču ir Gētes svainis!

K. Š.: Gētes svainis bija Johans Georgs Šlosers. Šeit domāts Frīdrihs Kristofs Šlosers, kurš sastādīja humanitāras ievirzes pasaules vēsturi, ko labprāt savās lekcijās citēja Jākobs Burkharts. Bet viņi abi – vai manis pēc arī visi trīs, Jākobs Burkharts un abi Šloseri kopā – nestāv ne tuvu Gregoram Lielajam.

J.: Bet mēs taču, galu galā, vairs nedzīvojam agrīnajos viduslaikos! Esmu pārliecināts, ka vairums mūsdienu cilvēku saprot Burkhartu labāk nekā Gregoru Lielo.

K. Š.: Acīmredzot kopš Gregora Lielā laikiem varu skārušas būtiskas izmaiņas. Jo arī Gregora Lielā laikā bija kari un visādas šausmas. No otras puses, varas nesējus, kuros, pēc Burkharta domām, varas ļaunums izpaužas īpaši spēcīgi, proti, Luiju XIV, Napoleonu un Francijas revolucionārās valdības, jau var uzskatīt par diezgan mūsdienīgiem.

J.: Viņiem taču pat vēl nebija mašīnu. Un par atombumbām un ūdeņraža bumbām viņi pat nenojauta.

K. Š.: Šloseru un Burkhartu nevar uzskatīt par svētiem vīriem, taču par dievbijīgiem gan, un skaidrs, ka viņu izteikumi nebija vieglprātīgi.

J.: Bet kā gan iespējams, ka 7. gadsimtā dievbijīgs cilvēks uzskatījis varu par kaut ko labu, turpretī 19. un 20. gadsimtā dievbijīgajiem tā šķitusi ļauna? Acīmredzot bija jānotiek kādām būtiskām pārmaiņām.

K. Š.: Manuprāt, pēdējā gadsimta laikā cilvēku varas būtība mums atklājusies pavisam īpašā veidā. Savādi, ka ideja par varas ļaunumu izplatās tieši kopš 19. gadsimta. Mēs taču bijām domājuši, ka varas problēmu mums izdevies atrisināt vai vismaz nogludināt, ja jau vara nenāk ne no Dieva, ne dabas, bet gan ir kaut kas tāds, par ko cilvēki vienojas savā starpā. No kā tad cilvēkam vēl jābīstas, ja Dievs ir miris un bērni vairs nebaidās no vilka? Taču pārliecība, ka vara pati par sevi ir ļauna, nenovēršami izplatās tieši kopš laikmeta, kad noslēdzās varas cilvēciskošana, proti, kopš Lielās franču revolūcijas. Abi izteikumi – “Dievs ir miris” un “vara pati par sevi ir ļauna” – radušies vienā un tai pašā laikā un situācijā. Principā tie nozīmē vienu un to pašu.

5.

J.: Te būtu labi paskaidrot sīkāk.

K. Š.: Lai izprastu cilvēku varu mūsu šodienas apstākļos, ņemsim talkā sakarību, kuru atklājis jau minētais joprojām mūsdienīgākais tīrās cilvēku varas filozofs, anglis Tomass Hobss. Viņš to noformulējis un aprakstījis ļoti eksakti, un par godu viņam dēvēsim to par “Hobsa bīstamības sakarību”. Hobss apgalvo, ka cilvēks citiem cilvēkiem, kurus uzskata par draudu, ir bīstamāks nekā jebkurš dzīvnieks tādā pašā mērā, kādā cilvēka ieroči ir bīstamāki par dzīvnieka ieročiem. Tā ir skaidra un noteikta sakarība.

J.: Jau Osvalds Špenglers teica, ka cilvēks ir plēsoņa.

K. Š.: Piedošanu! Tomasa Hobsa bīstamības sakarībai nav ne mazākā sakara ar šo Osvalda Špenglera tēzi. Tieši pretēji, Hobss pieņem, ka cilvēks nav dzīvnieks, bet gan kaut kas pavisam cits, savā ziņā kaut kas mazāks, savā ziņā daudz lielāks. Ar tehnoloģisku izgudrojumu palīdzību cilvēks spēj neiedomājami kompensēt, pat pārkompensēt, savu bioloģisko vājumu un nepilnīgumu. Un pievērsiet uzmanību: ap 1650. gadu, kad Hobss šo sakarību formulēja, cilvēka ieroči – loks un bultas, cirvis un zobens, šautenes un lielgabali – jau bija stipri pārāki un bīstamāki par lauvas ķetnām vai vilka ilkņiem. Taču tagad tehnisko līdzekļu bīstamība ir bezgalīgi augusi. Līdz ar to pieaugusi arī cilvēka bīstamība citiem cilvēkiem. Tādēļ atšķirība starp varu un varas neesamību ir tik neierobežoti pletusies plašumā, ka pats cilvēka jēdziens nonāk pilnīgi jaunā kontekstā.

J.: Man tā īsti neliekas.

K. Š.: Ieklausieties. Kurš tad šeit galu galā vēl ir cilvēks? Tas, kurš izgatavo un pielieto šos iznīcināšanas līdzekļus, vai tas, pret kuru tos liek lietā? Mēs netiksim tālāk, ja teiksim, ka vara, tāpat kā tehnika, pati par sevi nav ne laba, ne ļauna, bet gan neitrāla un ka vara ir tāda, kā cilvēks to izmanto. Tādējādi mēs tikai vairīsimies no īstajām grūtībām, proti, no jautājuma: kurš tad nosaka, kas ir labs, bet kas – ļauns? Mūsdienu iznīcināšanas līdzekļu spēks pārspēj šo līdzekļu izgudrotāju un lietotāju – cilvēku – spēku tādā pašā mērā, kā mūsdienu ierīču un paņēmienu iespējas pārspēj cilvēka muskuļu un smadzeņu spēku. Šajā stratosfērā, šajā ultraskaņas laukā vispār vairs nevar runāt par cilvēka labo vai ļauno gribu. Cilvēka roka, kas tur atombumbu, cilvēka smadzenes, kas dod impulsu šīs rokas muskuļiem, izšķirīgajā mirklī ir ne tik daudz atsevišķā cilvēka ķermeņa daļa kā protēze, tās tehniskās un sociālās iekārtas sastāvdaļa, kura šo atombumbu radījusi un pielieto. Konkrētā indivīda vara šeit nav nekas vairāk kā neaprēķināmi pārattīstītas darba dalīšanas sistēmas svīšana.

J.: Bet vai tad nav lieliski, ka mēs tagad iekļūstam šajā stratosfērā vai ultraskaņas laukā, vai izplatījumā un ka mums ir ierīces, kas rēķina ātrāk un labāk nekā jebkura cilvēka smadzenes?

K. Š.: Šajā “mēs” slēpjas patiesais jautājums. To visu jau vairs nepaveic cilvēks kā cilvēks, bet gan viņa izraisīta ķēdes reakcija. Pārkāpdama cilvēka fiziskās robežas, tā arī pārsniedz cilvēcisku attiecību mērogu jebkurā iedomājamā cilvēka varā pār cilvēku. Tā arī uzveic saikni starp aizsardzību un paklausību. Vara – vēl vairāk nekā tehnika – ir izslīdējusi cilvēkiem no rokām, un ļaudis, kas ar šādu tehnisku līdzekļu palīdzību pakļauj citus, nav vairs tikai pie varas esošie starp pakļautajiem cilvēkiem.

J.: Bet šo mūsdienu iznīcināšanas līdzekļu izgudrotāji un izgatavotāji taču arī ir tikai cilvēki.

K. Š.: Arī attiecībā pret viņiem pašiem viņu sasniegtā vara ir objektīvs un autonoms lielums, kas bezgalīgi pārsniedz šī atsevišķā izgudrotāja šauro ķermenisko, intelektuālo un garīgo kapacitāti. Izgudrojot šos iznīcināšanas līdzekļus, viņi vienlaikus neapzināti strādā pie jauna leviatāna radīšanas. Jau modernā, labi organizētā 16. un 17. gadsimta Eiropas valsts bija tehnisks, mākslīgs izstrādājums, cilvēku radīts un no cilvēkiem kopā salikts pār-cilvēks, kas pēc leviatāna tēla kā lielais cilvēks, μακρὸς ἄνθρωπος, ar pār-varu stājās pretī to radījušajam mazajam cilvēkam, atsevišķajam indivīdam, μικρὸς ἄνθρωπος. Šajā ziņā labi funkcionējošā jauno laiku Eiropas valsts bija pirmā modernā mašīna un vienlaikus visu turpmāko tehnisko mašīnu priekšnosacījums. Tā bija mašīnu mašīna, machina machinarum, no cilvēkiem izveidots pārcilvēks, kas radies, cilvēkiem vienojoties, taču, tikko radies, pārsniedz jebkādu cilvēcisku vienošanos. Burkharts to uzskatīja par ļaunu pašu par sevi tieši tādēļ, ka tā ir cilvēku izveidota vara. Tādēļ slavenajā izteikumā viņš nerunā par Neronu vai Čingishanu, bet gan par tipiskiem mūslaiku valdītājiem – Luiju XIV, Napoleonu un revolucionārajām tautas valdībām.

J.: Varbūt turpmāki zinātnes atklājumi spēs to visu mainīt un savest kārtībā?

K. Š.: Tas būtu labi. Bet kā lai tie izmaina to, ka vara un nevarība šobrīd vairs nav nostādītas aci pret aci, vairs nenotiek starp cilvēku un cilvēku? Ļaužu masas, kas jūtas bezspēcīgas mūslaiku iznīcināšanas līdzekļu priekšā, pirmām kārtām apzinās savu nevarību. Varas realitāte brāžas pār cilvēka realitāti. Es nesaku, ka cilvēku vara pār cilvēkiem ir kaut kas labs. Tāpat es nesaku, ka tā būtu kas slikts. Un es nepavisam nesaku, ka tā ir neitrāla. Un kā domājošs cilvēks es kaunētos teikt, ka tā ir laba tad, ja tā pieder man, bet ļauna tad, ja tā pieder manam ienaidniekam. Es saku tikai to, ka tā pati ir neatkarīga realitāte iepretim ikkatram, arī pie varas esošajam, un tā ievelk viņu savā dialektikā. Vara ir spēcīgāka par jebkādu gribu varu iegūt, spēcīgāka par jebkādu cilvēcisko labumu un laimīgā kārtā arī spēcīgāka par jebkādu cilvēcisko ļaunumu.

J.: Doma, ka vara kā objektīvs lielums ir spēcīgāka par ļaunumu, ko izraisa cilvēki pie varas, protams, ir nomierinoša. Taču tas, ka vara ir spēcīgāka arī par labo, tomēr īsti neapmierina. Man tas nešķiet pietiekami pozitīvi. Ceru, ka neesat makjavellists.

K. Š.: Tāds es noteikti neesmu. Starp citu, arī pats Makjavelli nebija makjavellists.

J.: Tas izklausās pārāk pretrunīgi.

K. Š.: Manuprāt, tas ir ļoti vienkārši. Ja Makjavelli būtu bijis makjavellists, tad viņš noteikti nebūtu rakstījis grāmatas, kas viņu pašu parāda sliktā gaismā. Tad viņš būtu izdevis dievbijīgas un celsmīgas grāmatas, vislabāk kaut ko antimakjavellisku.

J.: Tas, protams, būtu bijis viltīgāk. Bet jūsu izklāstītajam taču jābūt arī kādam praktiskam pielietojumam. Kas tad mums tagad būtu jādara?

K. Š.: Kas mums būtu jādara? Vai atminaties mūsu sarunas sākumu? Jūs man vaicājāt, vai man pašam vara ir vai nav. Tagad ierosinu mainīt lomas un vaicāju jums: vai jums pašam vara ir?

J.: Acīmredzot jūs gribat izvairīties no atbildes uz manu jautājumu par praktisko pielietojumu.

K. Š.: Gluži otrādi, es tikai gribēju rast iespēju jēdzīgi atbildēt. Ja kāds, runājot par varu, taujā pēc praktiska pielietojuma, tad ir taču atšķirība, vai viņam pašam ir vara vai nav.

J.: Visnotaļ. Bet jūs taču atkal un atkal atkārtojat, ka vara ir kaut kas objektīvs un spēcīgāks par jebkuru cilvēku, kuram tā pieder. Jābūt taču vismaz dažiem praktiska pielietojuma piemēriem.

K. Š.: Tādu ir bezgalīgi daudz, gan tiem, kam vara ir, gan tiem, kam varas nav. Liels sasniegums būtu jau tas, ja izdotos panākt, ka īstā vara atklāti un redzami parādās uz politiskās skatuves. Pie varas esošajam es ieteiktu, piemēram, publiski parādīties tikai un vienīgi ministram vai citam valstsvīram atbilstošā apģērbā. Cilvēkam bez varas es teiktu: nedomā, ka varas trūkums vien tevi uzreiz padara par labu cilvēku. Bet, ja varas trūkums radītu viņam ciešanas, es atgādinātu, ka griba pēc varas it tikpat iznīcinoša kā griba pēc baudas vai kādas citas lietas, kas sola kaut ko vairāk. Likumdevējiem vai padomdevējiem satversmes sapulcē es ieteiktu pārdomāt problēmu ar piekļuvi varas virsotnei, lai viņiem nešķistu, ka viņi var iekārtot savas valsts valdību pēc kaut kādas shēmas, kā kādu sen zināmu darbu. Īsumā, kā redzams, šādu praktisku pielietojumu ir ārkārtīgi daudz.

J.: Bet cilvēks! Kur paliek cilvēks?

K. Š.: Viss, ko cilvēks – vienalga, esošs pie varas vai ne, – domā vai dara, iziet cauri cilvēka apziņas un citu indivīda cilvēcisko spēju koridoram.

J.: Tad jau – cilvēks cilvēkam cilvēks!

K. Š.: Tā tas arī ir. Bet vienmēr tikai pavisam konkrētā veidā. Piemēram, Staļins kā cilvēks Trockim kā cilvēkam ir Staļins, un Trockis kā cilvēks Staļinam kā cilvēkam ir Trockis.

J.: Un ar to jūs gribētu beigt?

K. Š.: Nē. Es tikai gribēju jums pateikt, ka skaistā formula “cilvēks cilvēkam cilvēks” – homo homini homo – nav vis mūsu problēmu atrisinājums, bet gan tikai sākums. Es to domāju kritiski, bet arī pavisam apliecinoši, kā lieliskajā vārsmā:

“Tomēr būt cilvēkam ir un paliek lēmums.”

Ar to es arī gribētu beigt.