17. novembris.

“Kā tas ir iespējams, ka tu vēl kaut ko uztver nopietni?” – “Un kāpēc lai es to nedarītu?” – “Kā tu vari būt nopietna, ja pats galvenais jau ir noticis pirms 1971 gada?” – “Tas, ko tu domā, vēl nav beigas, tu it kā tālāk par Piektdienu nebūtu lasījis.” – “Toties tu izlasīji par Ziemassvētkiem, pa vidu visu izlaidi un uzreiz pārlēci uz Lieldienām.”

Nelielais dialogs starp Veņičku Jerofejevu un Olgu Sedakovu man ir kā “kulaks uz acs”, pat ja latviešu skaitļojamā mašīna Silvija Latvija radio 1. kanālā sāktu ķērkt savā kaitinošajā balsī, ka tas ir barbarisms, aizguvums no krievu valodas. Dzerot Veņička nemaņā bija acīmredzami vairāk nekā tās trīs dienas, un kad tikai viņš paspēja nostāties tajā tālajā punktā, no kura viss šeit notiekošais izskatās kā no Mēness? It kā tevis paša nemaz nebūtu? Es zinu, ko par to teiktu Vanags. (Skat. 26. lpp.)

Atturība ir tikums, kas vairāk līdzinās neizpildāmam jogas vingrinājumam vai no cilvēka neatkarīga spēka darbībai. Smieklīgi, par atturību sauc arī nedzeršanu, bet Veņičku Jerofejevu es labprāt nosauktu par atturībnieku – viņš prata atturēties no pasaules, tas ir, izturēties pret to nenopietni. (Kā jebkurš vispārinājums, arī šis nav nevainojams – Veņička pa brīdim iesaistījās gan, bet ar savu, ja drīkst tā teikt, mirstīgo pusi.) Tiesa, man nav īstas pārliecības, vai viņš spēja nenopietni izturēties arī pret sevi, bet “es” jebkurā locījumā domai ir ļoti sarežģīts objekts, gandrīz nepieejams.

Šajā nozīmē atturībnieku tikpat kā nav, es pazīstu tikai vienu – Pjatigorski. Nekas neliecina, ka kāds, pirms spert soli pasaulē – ak, kā man ir apnicis šis vārds! –, būtu ticis ar sevi galā, un visdrīzāk nekam arī nav par kaut ko tādu jāliecina un es nudien neesmu tas, kurš to saskatīs. Kad Sarnatā, kur 588. vai 388. gadā pirms mūsu ēras sāka mācīt Buda, pajautāju Pjatigorskim, kas pasaulē mainījās līdz ar Budas mācības sākšanu, viņš atbildēja: “Nekas. Izņemot vienu nelielu apstākli – pasaulē parādījās Budas mācība.”

Banalizējot, varētu teikt, ka arī līdz ar tavu piedzimšanu nekas pasaulē nav mainījies, izņemot vienu nelielu apstākli, bet iedomāties pasauli, kurā kaut kas būtu atkarīgs no tevis, ir neiespējami, lai gan gribētos.

Tam, kas pašam būtu jāizdara ar sevi – ļoti rupji runājot (aizguvums no krievu valodas, aizguvums no krievu valodas!), sevi būtu jāaizmirst –, laika nepietiks nekad, ne budismā, ne kristietībā. Es nevaru atbildēt, kāpēc tas vispār būtu jādara, bet tam ir kaut kāda saistība ar bailēm, nedrošību, mulsumu, – man nav nekādas iespējas runāt ar tiem, kas neko tādu nav piedzīvojuši. Tas būtu, kā runāt ar pagali.

Ir jocīgi novērot, kā sarunās un intervijās, runājot par sevi, gandrīz ikviens, ja drīkst tā teikt, “iekrīt”. Viņš sāk runāt par to, ko nezina, tas ir, par sevi. Tiesa, liela daļa “zina”, kur sevi meklēt – psiholoģijas pasaulē, zemapziņā, dziļākajās garīgajās dimensijās u. tml., bieži vien nespējot noturēties pat savā normālajā, profesionālo iemaņu līmenī. Bet es savukārt nezinu, kāpēc šāda “iekrišana” atstāj tik katastrofālu iespaidu uz stilu – cilvēks par sevi sāk runāt kā āzis.

Vitgenšteins kategoriski atteicās runāt par “būtisko”, lai gan labi zināja, ka bez tā nekas nenotiek; nu ja, bet viņam jau bija Vīnes audzināšana. No manis pats svarīgākais nav atkarīgs, šajā ziņā es neesmu patstāvīgs, ja man paveiksies, tā būs nepelnīta labvēlība. Es zinu arī, ko par to teiktu Vanags.

Šis bija neliels sprediķis dienasgrāmatai, lai Ziemassvētkos neaizmirstos Piektdiena un Tu nebūtu tik nopietna.