Demokrātiskais Freids

Vīnes ārsta Zīgmunda Freida (1856–1939) izgudrotajai – vai, kā paši psihoanalītiķi mēdz teikt, “atklātajai” – psihoanalīzei nesen apritēja 100 gadi.

Vēsturiski tā ir bijusi gan mācība par cilvēka psihi, gan terapeitiska metode, gan arī domāšanas sistēma un pasaules uzskats, kas ietekmējis visu 20. gadsimta kultūru, sākot no bērnu aprūpes un beidzot ar literatūrkritiku.

Iespējams, šī nav īstā vietā, kur izteikt savu viedokli, bet diez vai tuvākajos desmit gados radīsies kāda cita – piemērotāka, kur runāt par kaut ko, kam Latvijā nav un nav bijis tradīcijas. Vienkāršoti izsakoties – atšķirībā no modernajām psihoterapijām, kas nodarbojas ar konkrētu, sadzīvi apgrūtinošu problēmu risināšanu (jums ir bail braukt ar liftu; visi par jums smejas; jūs gribat šķirties, bet nevarat saņemties), es redzu psihoanalīzi kā labklājības uzlabošanas servisu, būtībā līdzīgu, piemēram, masāžai profesionālā salonā. Tas pēc definīcijas paredzēts elitāram cilvēku lokam, kam, pirmkārt, ļoti patīk runāt, otrkārt, ir nauda un brīvs laiks, un, treškārt, interesē savas personīgās bezapziņas izpausmes runā, žestos, fantāziju tēlos un sapņos. Ar domu, ka šīs bezapziņas satura apzināšana – tas ir, psihoterapijas kurss, kas var ilgt pat septiņus gadus, – palīdzēs, kā teica Freids, “būt spējīgam mīlēt un darīt savu darbu”.

Pasaulē šobrīd ir aptuveni 30 - 40 tūkstoši  praktizējošu psihoanalītiķu. Šis skaits pēdējos gados turpina pieaugt, jo psihoanalīze tajā vai citā formā izplatās gan bijušajās komunisma zemēs Austrumeiropā, gan arī Āzijā un Ziemeļāfrikā.  

Savukārt Vācijā vajadzība pēc Freida teorijām ir noplakusi tik ļoti, ka intereses trūkuma dēļ tika apturēts plāns no jauna izdot Freida kopotos rakstus. Vieni Freidu tikko sāk atklāt, bet citiem tā ir stipri apputējusi vēsture.

Elizabeti Rudinesko (1944) varētu nosaukt par pēdējo pārdesmit gadu Francijas psihoanalīzes granddāmu. Viņa piedalās visās iespējamās konferencēs par psihoanalīzi un ir izdevusi ne tikai darbu Psihoanalīzes vēsture Francijā divos sējumos un franču psihoanalītiķa Žaka Lakāna biogrāfiju, betarī sarunas ar filozofu Žaku Deridā.

Pēc pašas izteikuma, psihoanalīze viņai esot “asinīs un ģimenē” – abi viņas vecāki bija psihoanalītiķi un viņas vīrs ir psihoanalītiķis. Ja visu Francijas psihoanalītiķu un psihoterapeitu kopienu varētu apskatīt kā ideoloģisku cīņu arēnu, Rudinesko tajā ieņemtu vietu radikālo konservatīvistu zara pašā tālākajā galā. Viņa sludina bezierunu atgriešanos pie Freida un psihoanalīzi kā atrisinājumu visām mūslaiku cilvēka problēmām, dedzīgi kritizē gan cilvēkus, kas psihoanalīzes vietā izvēlas kādu no psihoterapijām, gan franču psihoanalītiķu biedrības un organizācijas, kas, viņasprāt, nepietiekami aizstāv psihoanalītiķu neatkarību no valsts un veselības aprūpes sistēmas.

Šī gada oktobrī Elizabete Rudinesko ieradās Rīgā, lai Francijas kultūras centrā nolasītu lekciju par psihoanalīzes rašanos un parādītu patiesi ieinteresētajai publikai divas stundas garu dokumentālo filmu par Freidu, kuras veidošanā viņa pati piedalījusies. Mēs sarunājām tikšanos pēc pāris dienām svētdienas rītā viesnīcas Bergs bibliotēkā. Pēc pusstundas nokavēšanās Elizabete sarunas vietu pārcēla ­– jo viņai gribējās kaut ko ieēst – uz netālo kafejnīcu Emīla Gustava šokolāde, tur starp māmiņām un viņu šokolādes alkstošajiem bērneļiem valdīja tāds troksnis, ka es šo sarunu ar pūlēm varēju atšifrēt. Fotogrāfam tika aizliegts fotografēt sarunas laikā. No statiskajiem uzņēmumiem, kuru kvalitāti Elizabete uzreiz pārbaudīja fotogrāfa kameras displejā, viņa pieprasīja izdzēst tikko manāmās krunciņas zem acīm, un es ceru, ka redakcija šo prasību ņems vērā. Biju paņēmusi līdzi vienu vecu Rīgas Laika numuru, lai parādītu, kā izskatās žurnāls, kurā tiks publicēta mūsu saruna. Gluži nejauši tas bija patrāpījies numurs, kurā bija raksts par Kāmasūtru un gluži nejauši(gribētos teikt – tādā tīri freidiskā vārda “nejauši” nozīmē) viņai uz pirmo rāvienu uzšķīrās atvērums ar Kāmasūtras bildītēm... “Olalā!” viņa iesaucās un aizcirta žurnālu ciet.

A. G.

Rīgas Laiks:Jūs droši vien zināt slaveno jautājumu: “Kam ir vajadzīgs Sokrats?”

Elizabete Rudinesko: Āā, un tagad jūs man jautāsiet, kam ir vajadzīgs Freids? (Smejas.)

RL: Tieši tā, kam šodien ir vajadzīgs Freids?

Rudinesko: Visiem. Freids ir vajadzīgs visiem. Bet ne tādā nozīmē, kā jūs domājat. Proti, es neapgalvoju, ka visiem vajadzētu iet pie psihoanalītiķa un tikt analizētiem. Bet Freids ir viens no lielākajiem 20. gadsimta domātājiem, un, manuprāt, mūsdienu pasaule bez viņa nevar iztikt. It sevišķi tagad – pēc komunisma krišanas, kad pasaulē valda politisko un cilvēcisko attiecību krīze. Es gan redzu, ka jums šeit nav gluži tāds pats skatījums uz notikumiem pasaulē, kāds mums ir Rietumeiropā, jo jūs esat staļinisma upuri, bet arī jums šī krīze pienāks. Kopš revolūcijas ideāla sabrukuma un vilšanās politiskajās aktivitātēs mūslaiku cilvēks ir palicis aci pret aci pats ar savu galīgumu, tas ir, ar sevi pašu. Kā teica Durheims, ja subjektam nav nekā cita, kā tikai viņa paša mirstīguma apziņa, un viņš neziedo sevi kolektīvam labumam, lai radītu labāku pasauli vai kaut ko tamlīdzīgu, tas ir traģiski. Tieši par šiem jautājumiem, par modernā cilvēka traģiskumu, par viņa vientulību, par situāciju, kad reliģijai un garīdzniecībai vairs nav varas un ietekmes, domāja un rakstīja Freids. Daudz vairāk nekā Markss vai Nīče. Freids vienlaikus gan ievēroja cilvēku cietsirdības dziņas, nāves un iznīcības alkas, gan arī aprakstīja veidu, kā civilizācija var šo vardarbību kontrolēt. Freids ir demokrātijas domātājs.

RL: Kādā ziņā Freids ir demokrātijas domātājs?

Rudinesko: Tāpēc, ka viņš rakstīja par būtiskākajiem demokrātiskas sabiedrības jautājumiem – par sieviešu emancipāciju, homoseksuāļu līdztiesību, seksuālo brīvību. Politiskā ziņā Freids bija konservatīvs, bet ļoti apgaismots, ne reakcionārs. Jūs droši vien zināt, ka viņš iestājās arī pret nāves sodu. Freidu ir iespējams lasīt tikai kā politisku domātāju.

RL: Kā izpaužas jūsu pieminētais mūsdienu cilvēka traģiskums? Man šķiet, ka, piemēram, vientulība jau nu gan nav tikai 20. vai 21. gadsimta iezīme.

Rudinesko: Vientulība ir tikai sekas. Mēs dzīvojam laikmetā, kad valda ķermenis. Turklāt ķermenis bez valodas. Šis ir ķermeņa kulta un narcisisma apogejas laikmets. Piemēram, seksuālā brīvība. Freids to apskatīja tās attiecībās ar valodu, parādot, ka subjekta seksuālā emancipācija ir saistīta ar valodu, kurā var izteikt savas dziņas, nevis ar ķermeņa visspēcību un pakļaušanos tam. Ja par seksualitāti domā atrauti no domas par savu brīvību, proti, tikai kā tīru un vienkāršu miesiskas baudas apmierināšanu, šādas domāšanas sekas ir cilvēka izmisums.

RL: Vai Freida teorija par psihi attiecas uz visiem cilvēkiem?

Rudinesko: Jā, kā rakstīja Freids.

RL: Bet kā viņš par to varēja būt tik drošs, pētīdams tikai Vīnes pārtikušās, histēriskās sievietes?

Rudinesko: Tāpēc, ka visiem cilvēkiem ir bezapziņa, visiem ir ģimene, seksualitāte, seksuālie aizliegumi. Visus cilvēkus vajā domas par nāvi. Pašnāvība ir universāla parādība. Tas, kas atšķiras dažādās kultūrās, ir nevis psihes struktūras, bet gan to pieņemšanas veids. Psihoanalīze ieviesās tikai demokrātiskās zemēs.

RL: Kāpēc?

Rudinesko: Lai varētu brīvi izteikties terapijā, ir vajadzīga tiesiska valsts un vārda brīvība. Totalitārās valstīs šīs brīvības nav. Arī islāma valstīs psihoterapija pagaidām nav iespējama, jo tās vietā atrodas reliģija un tradicionālās ģimenes tradīcijas. Tā nepastāv arī Āfrikas valstīs, jo tur dziedināšana notiek ar maģisku līdzekļu palīdzību, ar garu izdzīšanu. Un tomēr psihoanalīze nav atkarīga no mentalitātes. Nevar apgalvot, ka tā ir tikai Eiropas parādība, jo psihoanalīze ieviesās Japānā un citur Austrumos.

Protams, tā ir saistīta ar vēsturisko situāciju. Psihoanalīze izplatījās industrializācijas laikmetā, kad sāka pastāvēt tas, ko es saucu par “urbāno subjektu”, turklāt pilsētās vairāk nekā laukos, jo, lai nodarbotos ar analīzi, vajag atdalīties no savas ģimenes un dzimtas.

RL: Jūs rakstāt savā grāmatā Pacients, terapeits un valsts, ka homeopātija, piemēram, ir anti-medicīna, okulta zinātne, galu galā slimnieku krāpšana bez zinātniska pamatojuma...

Rudinesko: Jā, jā, bet es jau neprasu, lai to aizliedz! Es esmu liberāla.

RL: Es gribu jautāt, kas tādā gadījumā – pretstatā nezinātniskajai homeopātijai – ir psihoanalīze? Vai tā ir zinātne?

Rudinesko: Jā, zinātne, tā ir racionāla, humanitāra zinātne. Bet ne tādā nozīmē, kā dabaszinātnes. Homeopātija, piemēram, pretendē uz zinātnes statusu, proti, tā apgalvo, ka vielas, ko tā ražo, ir aktīvas un dziedina. Kaut gan patiesībā tās darbojas tikai kā placebo[1. Zāles bez farmakoloģiska efekta, bet kas spēj labvēlīgi darboties iedvesmas vai pašiedvesmas ceļā]. Ja jūs aizejat pie homeopāta un stundu ar viņu runājaties, jums paliek labāk. Protams, jums iedod kaut kādas ripiņas, bet ne jau no ripiņām jums paliek labāk! Jums paliek labāk no sarunas. Savukārt psihoanalīze nevienam nedod ripiņas, nedod pulverīšus. Psihoanalīze ir visnopietnākā un stingrākā disciplīna, kas racionāli pēta cilvēka psihi. Tā ir tikpat racionāla kā filozofija, antropoloģija un citas humanitārās zinātnes.

RL: Bet Oidipa komplekss, piemēram, kas ir tik ārkārtīgi nozīmīgs Freida teorijā, ir tikai tāds teorētisks pieņēmums. Karls Popers ir teicis, ka Oidipa kompleksu nevar ne pierādīt, ne apgāzt. Jo pat tad, ja mēs paņemtu 100 mazus puisīšus un mēģinātu noskaidrot, vai viņiem ir Oidipa komplekss…

Rudinesko: (Pārtrauc.) Es nekādā ziņā nepiekrītu Poperam. Ja mēs pieņemam Popera tēzi, visas humanitārās zinātnes būtu apgāžamas – gan socioloģija, gan antropoloģija, gan filozofija. Popera mērķis ir pabāzt visas humanitārās zinātnes zem dabaszinātnēm. Protams, nav pareizi uzskatīt Oidipa kompleksu par vienīgo un galveno psihes struktūras shēmu, kas ļauj izskaidrot visas cilvēka problēmas. Tad tā vairs nav psihoanalīze, tā ir dogmatizācija. Jautājums ir, kāpēc Freids pie grieķiem meklēja vistraģiskāko iespējamo cilvēka likteni – Oidipa likteni. Manās acīs daudz nozīmīgāka par slaveno kompleksu ir atklāsme, ka cilvēks ir spiests sadurties ar situāciju, kas parāda, ka viņš ir kaut kas pilnīgi cits nekā tas, kas pēc paša domām viņš ir.

RL: Lasīju, ka Freids ietekmējies no lielajiem 19. gadsimta filozofiem – Nīčes un Šopenhauera. Vai nevarētu teikt, ka psihoanalīze ir sava veida filozofija par to, kāds ir cilvēks vai kādam viņam jābūt, līdzīga Nīčes pārspriedumiem?

Rudinesko: Freida teorijai ir kopīgas iezīmes ar Nīčes filozofiju, bet patiesība ir tāda, ka Freids Nīči nemaz nebija lasījis. Kopīgais Nīčem un Freidam ir vēlme pētīt tumšos spēkus. Tomēr Nīče radīja ideju par pārcilvēku, tas ir, par cilvēku, kas pilnībā paceltos pāri pelēkajai masai, pūlim. Freids šai ziņā pilnīgi atšķiras no Nīčes, jo viņam ir svarīgi izpētīt, kā cilvēks var pieņemt realitāti, savu mirstīgumu, kā tikt ar sevi galā. Es pat teiktu – Freidam cilvēka mērķis ir pieņemt savu kastrāciju.

Freids ir evolucionārists, daudz vairāk zinātnieks nekā filozofs, sapņoja par lielu dabaszinātni pēc Darvina modeļa, kas ietvertu visu patiesību par cilvēku.

RL: Ko psihoanalīze var dot domājošam cilvēkam – brīvību, apskaidrību, zināšanas?

Rudinesko: Psihoanalīze ir brīvības filozofija, bet ļoti īpašā veidā. Šī brīvība nozīmē saprast, ka mūs nosaka spēki, ko mēs nevaram apzināties, tas ir, bezapziņa. Brīvība ir atvēršanās absolūtajai citādībai, kas vienmēr paliek citādība. Šī brīvība vienmēr ir iepriekš neparedzama.

RL: No psihoanalīzes teorijas izriet, ka cilvēks, būdams savas bezapziņas, savu fantāziju, dziņu un alku cietumnieks, nemaz nav racionāls, nav domājošs cilvēks tādā nozīmē, kā to pieņem filozofi.

Rudinesko: Jā, protams, nav domājošs strikti racionālā nozīmē. Bet spēks ir tieši tajā, ka tu to apzinies.

RL: Lakāns vienā tekstā psihoanalīzi nosauc par “muldēšanas praktizēšanu”. Jūs atceraties šo citātu?

Rudinesko: Jā, bet Lakāns ir teicis visu kaut ko, arī visādas muļķības. Lakānam bija liels aforismu radīšanas talants un lieliska humora izjūta. Starp citu, viņš ir teicis arī, ka “psihoanalīze ir līdzeklis pret ciešanām, bet pret muļķību tā nespēj neko.”

RL: Parunāsim par psihiskās veselības traucējumiem. Freida laikā psihoanalīze nodarbojās galvenokārt tikai ar histēriju. Šodien psihoanalītiķu klientu galvenā problēma ir depresija, kas liekas gandrīz vai globāla saslimšana. Vai cilvēku psihiskie traucējumi ir saistīti ar sabiedrības un laikmeta problēmām?

Rudinesko: Jā un nē. Cilvēku psihiskās struktūras un psihiskās veselības traucējumi paliek nemainīgi, bet katrs laikmets parasti dod priekšroku vienai patoloģijai.

RL: Kā tas ir – dod priekšroku vienai patoloģijai?

Rudinesko: Tas ir, pastiprināti interesējas par kaut ko vienu. Tas, ko Freida laikā sauca par histēriju, pastāv arī šodien. Aizpagājušā gadsimta beigās Eiropā bija īsta histērijas epidēmija, un tā neapšaubāmi bija saistīta ar noteiktu vēsturisko kontekstu. Ar slaveno histērijas krīžu palīdzību sievietes izteica savu pretestību pret sabiedrību, kas viņas žņaudza un apspieda.

RL: Vai jūs piekrītat uzskatam, ka psihoanalīze ir domāta sievietēm, ka tā ir tāda sieviešu dziedināšanas metode?

Rudinesko: Nu, vēsturiski tas tā ir. Freidam sākumā bija darīšana tikai ar jaunām sievietēm no Vīnes buržuāzijas. Tajā laikā jauniem cilvēkiem saderināšanās laiks ilga piecus gadus un tikai tad noslēdzās ar kāzām. Gan vīrieši, gan sievietes bija spiesti atturēties un gaidīt. Viņiem nevarēja būt attiecību 20 gadu vecumā vai vēl agrāk, kā tas ir šodien. Freids gluži nejauši sāka analizēt šīs buržuāzijas sievietes un atklāja, ka tās ir burtiski apsēstas ar seksu. Līdz pat 1925. gadam histērija visiem cilvēkiem, kas no tās cieta, izteica kādu konfliktu – seksuālu un sociālu. Bet tā kā histērija tika veiksmīgi ārstēta un arī paražas mainījās, vēlāk radās iespaids, ka histēriķu ir mazāk – katrā ziņā, ka histērijas forma ir mainījusies. Mainījusies, pateicoties galvenokārt psihoanalīzei.

RL: Tad kāpēc šodien histērijas vietā ir nākusi depresija?

Rudinesko: Vienkārši tāpēc, ka par depresiju šodien sauc visu un jebko. Farmaceitiskās laboratorijas izdara spiedienu uz psihisko traucējumu klasifikāciju. Mūsdienās dominē ķīmiskā terapija, anksiolītiskus medikamentus[2. Vieglas iedarbības nomierinoši līdzekļi.] vai antidepresantus dod visiem, kas par kaut ko sūdzas, un izdara aplamu secinājumu, ka visas psihiskās problēmas ir depresija. Piemēram, cilvēks, kas ir zaudējis tuvinieku, mūsdienu izpratnē cieš no depresijas. Bet tā nav nekāda depresija – tās ir sēras pēc tuva cilvēka zaudējuma! Īsti depresīvs konkrētā vārda nozīmē ir tāds, kas uz savu labklājību reaģē ar sliktu pašsajūtu, tāds, kas ir hroniski melanholisks, lai arī viņam klājas labi.

RL: Kam vajadzētu iet pie psihoanalītiķa?

Rudinesko: Tiem, kas to grib! Analīze ir domāta visiem – arī tiem, kas jūtas labi. Ziniet, nevajag psihoanalīzi reducēt uz parastu psihoterapiju. Pirmkārt, tāpēc, ka tie, kuriem ir problēmas, nav slimi. Viņu problēmas var kļūt par patoloģijām, ja tās saasinās. Protams, psihozes un mentālās darbības traucējumi – tās ir slimības. Bet depresija un pat vēlēšanās izdarīt pašnāvību – es tās nesaucu par slimībām. Tie ir tikai stāvokļi.

RL: Bet vai nepastāv briesmas, ka... Ņemsim, piemēram, suicidāli depresīvu cilvēku vai cilvēku, kas cieš no kādas fobijas tik smagā formā, ka baidās iziet uz ielas. Kā tādam cilvēkam palīdzēt? Vai nav prātīgāk un drošāk viņu aizvest pie psihoterapeita, kas, iespējams, parakstīs zāles, nozīmēs uzvedības terapiju vai kaut ko tādu, nekā vest pie psihoanalītiķa, kur...

Rudinesko: (Pārtrauc.) Psihoanalīzē rezultāti ir daudz labāki!

RL: Pagaidiet, es runāju par smagiem stāvokļiem, par robežstāvokļiem, kad cilvēks vairs nekur nevar aiziet, nevar runāt. Varbūt specializētā ārstniecības iestādē...

Rudinesko: (Pārtrauc.) Nē taču, nu nē! Paklausieties. Neviens neko neārstē. Neviens ne no kā nevar izveseļoties.

RL: Kā?

Rudinesko: Nevienā terapijā, ne ar vienu metodi neviens neko neārstē. Tas, ko mēs darām psihiskajā jomā, tam nav nekāda sakara ar izveseļošanos medicīniskā nozīmē. Ne psihoanalīzē, ne psihoterapijā nekas nenotiek pēc protokola: simptoms – dziedināšana – simptoma pazušana – atveseļošanās. Mēs neko nedziedinām, tikai pārmainām subjekta attiecības ar viņa stāvokli.

RL: Bet, piemēram, anoreksiķi[3. Cilvēki, kuri cieš no psiholoģisku cēloņu izraisītiem nopietniem uzvedības traucējumiem, kas izpaužas kā apsēstība ar badošanos vai drastisku uzņemtās barības samazināšanu. Slimība izplatīta lielākoties pubertitātes vecuma meiteņu vidū pārtikušās zemēs. Ja netiek ārstēta, 8-10% gadījumos beidzas ar nāvi]. Viņus izdziedina. Pēc terapijas viņi atbrīvojas no simptomiem.

Rudinesko: Jā, bet tie vienmēr paliks anoreksiķi. Taču pēc terapijas tie spēj kontrolēt savu anoreksiju. Visos uzvedības un psihiskās darbības traucējumu gadījumos cilvēki tikai pāriet no patoloģiska stāvokļa un nepatoloģisku stāvokli, bet pati psihiskā struktūra paliek. Daļa no mūsu psihiskajiem stāvokļiem pieder pie cilvēka dabas.

RL: Bet kas tad tas ir – šī nedziedināmā personības daļa? Tā ir iedzimta, ģenētiski noteikta? Lasīju jūsu grāmatas, un šķiet, ka ģenētikai jūs vispār neticat. Ņemsim, piemēram, homoseksualitāti.

Rudinesko: Nē, nē, ne jau homoseksualitātē! Es ticu iedzimtībai tikai vēža gadījumos.

RL: Un nekā cita? Tikai vēža?

Rudinesko: Nē, arī citos līdzīgos gadījumos, protams, daudzos gadījumos. Bet es domāju, ka par tādām psihiskajām struktūrām kā homoseksualitāte neviens nekad nepierādīs, ka tā ir ģenētiski noteikta. Tā jau nav slimība.

RL: Nē, protams, tā nav slimība. Mēs taču ar jums nevienu mirkli neesam runājušas kategorijās – slimība vai ne-slimība. Bet man šķiet, ka cilvēks var būt predisponēts uz noteiktu uzvedību. Jūs tam neticat?

Rudinesko: Nē, es esmu ļoti skeptiska. Ja homoseksuālas tieksmes būtu predisponētas, tad tas būtu kaut kas endokrinoloģisks, tad tas būtu hormonu jautājums. Neticu, ka kāds to kādreiz varēs pierādīt.

RL: Bet šizofrēnija?

Rudinesko: Šizofrēnija varbūt. Iespējams, ka ar laiku visām smagajām mentālajām slimībām atklās noteiktas ģenētiskas predispozīcijas. Bet pēdējie pētījumi rāda, ka, pat ja subjektam ir šīs predispozīcijas, tas nenozīmē, ka viņam automātiski attīstīsies slimība. No otras puses, ja psihiskajā jomā jūs sākat visam meklēt organiskus, endokrinoloģiskus, ģenētiskus cēloņus, pastāv liels risks, ka neko vairs neārstēs. Jo, ja kaut kas ir ģenētisks, tas nozīmē, ka videi vairs nav nozīmes, psihiskajai struktūrai vairs nav nozīmes, un visi ir slimnieki. To es saucu par terapeitisko nihilismu. Ģenētiskās terapijas mums šodien vēl nav, tātad neko nevaram palīdzēt. Nu, ko jūs šodien piedāvāsiet šizofrēniķim kā ārstniecības metodi? Mums nav citas izvēles kā turpināt ar to, kas mums ir.

RL: Vai neirozinātņu attīstība un smadzeņu darbības pētījumi kaut kādā veidā ir ietekmējuši vai ietekmē psihoanalīzes teorijas?

Rudinesko: Ziniet, pēc daudziem gadiem, ko es esmu pavadījusi, debatējot ar smadzeņu darbības speciālistiem – psihoanalītiķi to vien dara, kā debatē ar smadzeņu darbības speciālistiem (smejas) –, redzu, ka tam visam nav bijis nekādas jēgas. Visas šīs debates izklausās kā kurlmēmo dialogs. Mēs nerunājam par vienu un to pašu – neirologi un neirobiologi runā par smadzeņu funkcionēšanu, bet psihoanalītiķi runā par psihes funkcionēšanu. No neirobiologu teiktā izriet, ka starp mums un dzīvniekiem pastāv turpinātība. Bet dzīvnieku pasaules pētījumi parāda, ka, pat ja mūsos ir daļa no dzīvnieka – galu galā mēs esam zīdītāji –, proti, mūsu neironi, tāpat kā dzīvnieku neironi, uztver kairinājumu un uz to atbild, svarīgākais cilvēku kultūru raksturojošais fakts tik un tā ir tas, ka mēs esam radījuši sava stāvokļa apziņu. Pētot visattīstītāko pērtiķu seksuālo uzvedību, var redzēt, ka viņu seksuālie paradumi ir līdzīgi mūsējiem, bet viņiem nav spēju par to teoretizēt. Kad pērtiķu tēviņš kopojas ar mātīti, viņš nezina, ka šis akts radīs pēcnācējus. Dzīvniekiem nav simbolisko reprezentāciju, nav kultūras. Tikai cilvēkam ir labais un ļaunais. Es pat teikšu, ka dzīvnieki nav ne cietsirdīgi, ne perversi, viņi nepārkāpj aizliegumus, viņi nav slepkavas. Cilvēki ir izdomājuši aizliegumus un noziegumus. Mēs nelīdzināmies dzīvnieku valstij. Bet visas smadzeņu pētniecības jomas novēro pērtiķus un tad piemēro savus atzinumus cilvēkam. Ar neirobiologiem vispār nav ko runāt, jo katra saruna neizbēgami nonāk pie šimpanzes.

RL: Vai jūs nedomājat, ka pamazām psihofarmakoloģija, tas ir, psihotropo zāļu lietošana pasaulē aizstās klasisko analītisko psihoterapiju un psihoanalīzi?

Rudinesko: Ziniet, pie mums Rietumeiropā un arī ASV pēdējā laikā sāk radikāli apšaubīt visu psihofarmakoloģisko revolūciju. Tikko izlasīju vienu grāmatu par slaveno prozaku[4. Spēcīgs un plaši pazīstams antidepresants, kas rada atkarību un kura lietošanas pēkšņa pārtraukšana tiek vainota daudzu cilvēku pašnāvībās.]. Grāmatas autors parāda, ka antidepresanti kopumā un visvairāk prozaks neiedarbojas efektīvāk par placebo, proti, tās nav aktīvas vielas. Pretstatā miega līdzekļiem, neiroleptiķiem[5. Spēcīgas iedarbības nomierinoši līdzekļi.] un, it sevišķi, psihostimulantiem, antidepresanti neārstē depresiju. Bet par spīti šiem faktiem, prozaka popularitāte ir milzīga! Pasaulē šo ķīmiju lieto apmēram 100 miljoni cilvēku. Mūsdienu demokrātijās cilvēks kļūst aizvien lielāks un lielāks ātro brīnumlīdzekļu patērētājs.

RL: Vai pats priekšstats par slimību arī ir mainījies?

Rudinesko: Mūsu sabiedrībās ir tendence visu pārvērst par slimību. Piemēram, pirms 50 gadiem nevienam nebūtu ienācis prātā, ka kāds, kas smēķē, ir slims. Šodien tas ir slimnieks. Un likumdošana šo absurdo vērtējumu tikai pastiprinās. Smēķētāju uzskatīs par noziedznieku, kas padara citus slimus, pārkāpj citu tiesības. Aizmirstot, protams, ka industriju attīstība, vides piesārņojums pilsētās ir daudz kaitīgāks. Man pat šķiet, ka drīzumā atļaus brīvi lietot smagās narkotikas. Sakot, ka galu galā heroīns apkārtējiem ir mazāk kaitīgs nekā tabakas dūmi. Tas ir pilnīgs absurds.

RL: Kādi ir cēloņi šīm pārmaiņām?

Rudinesko: Mūsdienu sabiedrībā ir tendence dzīties pēc absolūtā higiēnisma. Pēc būtības tas nozīmē gribēt nemirstību. Bet nav nekādas nemirstības un mūžīgās jaunības, tas ir tikai tāds sapnis. Mūslaiku nemirstības mīts ir uzskatāmi redzams Alcheimera slimībā.

Sabiedrība slimo ar patoloģisku tieksmi pēc normalitātes, proti, tā prasa normas ieviešanu pilnīgi visur. To es saucu par normapatoloģiju. Šo procesu es uzskatu par ārkārtīgi bīstamu. Šodien tās ir vispasaules kampaņas pret tabaku, sakot, ka tabaka ir vainojama pie zināma skaita vēžu, bet rītdien uzskatīs, ka arī pārtika rada noteikta veida vēžus, un liks cilvēkiem justies vainīgiem par to, ko viņi ēd. Mēs varam žurnālos šodien lasīt, ka, ja kādam ir seksuālas attiecības vairākas reizes dienā, tas nav normāli, tā ir patoloģija, bet ja attiecības ir vienreiz mēnesī vai retāk, arī tas nav normāli. Šādi izteikumi ir absurdi, jo ir jomas, kurās nepastāv norma. Protams, mēs visi zinām, ka tabakas pārliecīga lietošana ir kaitīga, bet tāpēc uzskatīt, ka smēķētāji ir slimi, ka alkoholiķi ir slimi... Tie ir maldi.

RL: Tā tomēr ir atkarība...

Rudinesko: Jā, atkarība, bet atkarība nav slimība. Nav jābūt sevišķi gudram, lai paredzētu, ka cilvēki aizstās tabaku ar kaut ko citu, alkoholu – ar kaut ko citu. Cilvēks savā būtībā no dabas ir toksikomāns. Viņam ir iedzimta dziņa veidot atkarību, pieķerties kaut kam. Psihoanalīzē to sauc par “kaislību loģiku”. Protams, mēs zinām, ka kaislība nav mīlestība un ka vajag sevi kontrolēt. Freids 1930. gadā teica – vienīgais libido problēmu atrisinājums ir iemācīt indivīdam valdīt pār sevi, turēt sevi grožos. Nevis mēģināt šīs dziņas izskaust, nosaucot tos, kas tām ļaujas, par nenormāliem vai slimiem, jo tad beigu beigās par nenormāliem nāksies nosaukt visus cilvēkus.

Skaidrs, ka kampaņas pret smēķēšanu un neveselīgu ēšanu ir laba lieta, bet, ja visus cilvēkus ar lieko svaru tagad sāks likt klīnikās un operēs ārā gremošanas traktu, tad pēc laika korpulentie cilvēki un smēķētāji jutīsies diskriminēti un apvienosies biedrībās, lai cīnītos par savām tiesībām. Pasaulē ir vajadzīga daudzveidība. Jāatstāj brīvība. Un, ziniet, teikšu jums godīgi, ja smēķēšanu un dzeršanu aizstās ar antidepresantiem, veselības aizsardzības sistēmai pēc laika tas izmaksās vēl dārgāk.

RL: Kā jūs izskaidrojat cilvēku nepatiku pret psihoanalīzi un tās teorijām, kas vienmēr ir bijusi – gan Freida laikā, gan arī tagad? Virkne nozīmīgu 20. gadsimta filozofu un rakstnieku, pat tik tolerants un atvērts vīrs kā Borhess, par psihoanalīzi izsakās ārkārtīgi nicinoši.

Rudinesko: Naids pret Freidu ir universāls un totāls – visā pasaulē, visos laikos (smejas). Man šķiet, tas ir tāpēc, ka psihoanalīze aizskar kaut ko ļoti būtisku mūsu intimitātes pašos dziļumos. Tā ievaino cilvēka pašpārliecinātību un patmīlu.

Starp abiem kariem psihoanalīzi vainoja par to, ka tā samaitā tikumus, visur saskata seksuālas dziņas un aicina tās realizēt, mudina sievietes šķirties... Sabiedrībai attīstoties un tikumiem mainoties, šodien psihoanalīzi kritizē, sakot, ka tā nav efektīva. Arī es pati to kritizēju, jo man liekas, ka paši psihoanalītiķi ir veicinājuši psihoanalīzes krīzi savas konservatīvās nostājas dēļ, piemēram, homoseksuāļu laulību jautājumā. Tomēr uzkrītoši ir tas, ka pamatā tiek kritizēts pats Freids. Jūs nevarat iedomāties, cik šaušalīgs naids mūsu laikmetā cilvēkiem ir pret Freidu! Nabaga Freids... (Smejas.) Galu galā viņš ir viens no lielākajiem domātājiem cilvēces vēsturē. Amerikā viņu šodien sauc par krāpnieku, sieviešu izvarotāju, narkomānu, perversu tipu, kas gulējis ar savām radiniecēm… Kampaņa pret Freidu ir vēl nežēlīgāka nekā kampaņa pret smēķētājiem. Nacistu varas laikā Freids rakstīja: “Tagad viņi dedzina manas grāmatas, bet toreiz būtu sadedzinājuši mani pašu.”

RL: Sakiet, kā jūs pati sevi raksturotu no psihoanalīzes viedokļa?

Rudinesko: Ak vai... Es esmu tipisks satrauktais, rūpju pilnais, kompleksu māktais, nervozais tips. Kā visi bērni, kurus bērnībā vecāki dievināja, es nespēju pārvarēt bailes nebūt tik labai, kā vecāki būtu gribējuši... Savā psihiskajā funkcionēšanā es esmu diezgan parasta, ordināra. Tāds vidusmēra cilvēks, kas vienmēr dzīvojis ļoti labos apstākļos.