Mamma Emma un Pačamama

Mani vaigi ir piebāzti ar kokas lapu vīstoklīšiem. Kokas lapas apvīstītas ap tā saucamo lehiju, ar šokolādi saldinātām, ķēpīgām kaļķakmens bumbiņām. Zelēt zaļās lapiņas Bolīvijas augstkalnē ir tikpat parasta lieta kā pasēdēšana pie tējas vai kafijas krūzēm Eiropā. Domas sāk raisīties ātrāk, ikdienas sarunas vēršas straujāk un iztēle stāstiem piebur krāsainas bildes.

Es arī atrodos Lapasā tieši blakus Coca muzejam, senlietu veikaliņā, apsēdināts uz mazā ciemiņu ķeblīša pretī senjorai Emmai Rivasai. Runāties, tāds bija mans šurpnāciena mērķis. Taču vienīgā runātāja ir mana paziņa māksliniece, kas mani arī iepazīstināja ar veco senjoru. Emma Rivasa klusē, bet manī nekustīgi raugās divas dziļos acu dobumos iegrimušas acis. Es savukārt nezinu, kur likt savējās, skatiens slīd pāri vecās sievas apģērba krokām, atņirgtām cilvēku un fantastisku dzīvnieku maskām pie veikaliņa sienām, līdz apstājas pie baltiem liliju ziediem uz plaukta. Telpā smaržo pēc riekstiem.

Tā bija jaunā gleznotāja, kas man pastāstīja par Mammu Emmu, kura zinot inku leģendas, džungļu augu zāļu receptes, no acīm nolasot neizteiktas domas un palīdzot draugiem vairāk uzzināt pašiem par sevi. Tagad vecā kundze sēž man priekšā, bet visi mani jautājumi ir izčibējuši. Galvā viss ir kā apstājies, un es tur neko nevaru iekustināt. Kokas iedarbībā uzmanība pievēršas detaļām, ir tāda sajūta, ka esmu sadalīts gabaliņos, un kāds man neļauj salikt atsevišķos vārdus teikumā. “Neviens nenāk, nekas nenotiek,” kā apstiprinot manus nesekmīgos pūliņus, senjora vairākas reizes nosaka.

Pēkšņi man izdodas izlauzties no dīvainā sastinguma, un es izdzirdu sevi sakām:
“Es gribētu no jums daudz ko uzzināt.”
Mana pretīmsēdētāja smaida.
Jūtu, kā siltās siekalu straumītes nes kokas garšu lejup pa rīkli, un nezin kādēļ viņas vārdi mani nepārsteidz:
“Zini, sākumā es šaubījos… Mēs esam tikušies.”
“Kā tas varētu būt iespējams?” es jautāju.
“Ja vien gribam, mēs varam nokļūt visur – pagātnē, nākotnē… Uz katru zemes maliņu ved tunelis, un ir tikai jāgrib tur – citur nonākt. Bet tas nav izstāstāms vārdos. Tā ir Pačamama[1. Kečvu valodā Pachamama nozīmē Zemes māte. Kečvu ir līdz mūsdienām saglabājusies viena no divām izplatītākajām Peru un Bolīvijas indiāņu valodām, otra ir aimaru valoda. Zemes māte nav nekāda dievība – tā ir reāla mūsu zemes lode ar visām uz tās augošajām un dzīvojošajām būtnēm, viņai tiek adresētas visas cilvēku lūgšanas un veltīti ziedojumi rituālos.], kas, izmantojot svētā auga – kokas lapiņas, mums palīdz saprast jau inku laikos pazemē un klintīs izcirsto tuneļu nozīmi, māca, kā atrast jaunus tuneļus, kā tos būvēt un kā izmantot.”

Pēc pāris nedēļām Mamma Emma, kā tobrīd jau uzdrošinos saukt kečvu indiānieti, man pavēsta, ka šī tikšanās ir bijusi pārbaude, kurā ar Pačamamas starpniecību izvērtēts, vai mana zinātgriba bijusi patiesa.

Uz darbu ik rītu iznāk iet gar raganu tirdziņu. Pārdevējas ir tumšas indiāņu sievas, kas ieslēpušās pār koka stalažām pārvilktu polietilēna jumtiņu ēnā. Saldeni smaržo pēc vīraka. Krunkainās sejas zem melnajām katliņcepurēm nesmaida un garāmgājējiem neko nepiedāvā. Pircēji ir klusi, pusbalsī notiek lietišķas sarunas. Uz galdiem kaudzēs sakrauti akmens, koka vai no taukiem lipināti amuleti, krāsainas parafīna dzīvnieku figūriņas, papīra un kaltētu ziedu virtenes, audekla maisiņi ar sēklām un graudiem, bet blāvas dzeltenas sveces izskatās pieskaņotas noģērētu lamu, alpaku un kaķu mazuļu izkaltušajiem, gandrīz caurspīdīgajiem ķermenīšiem. Tūristi šeit nav lūgti viesi.

Arī es, protams, joprojām esmu tikai tūrists, lai gan jau mēnesi strādāju Mammas Emmas amatniecības un senlietu veikaliņā. Veikaliņā ieeja no ielas izskatās kā izrotāta tumšas alas mute. Masīvās, ar skārda gabaliem apsistās durvis ir vaļā, un daļa no dziļumā apslēptās mantu bagātības ik rītu ar manu palīdzību tiek izvilkta dienas gaismā.

Uz pakaramajiem, kas izlocīti no resnas stieples, uzlieku vestes un bārkšainus pončo, cauri izveru bikses un svārkus, izturīgākos turekļus apkarinu ar krāsainas dzijas pušķīšiem apdiegtām somiņām, kas paredzētas kokas lapu glabāšanai, prievīšu un jostu buntēm, abpus akmens trepītēm piestumju sienai bieza kartona kastes – tām virsū nāks segas un salocīti lakati. Ar garas kārts palīdzību pakaramos vienu pēc otra novietoju karnīzē zem otrā stāva logiem un pēc pusstundas nešanas, karināšanas un stiprināšanas nama fasāde pārvēršas par tādu kā atvērtu drēbju skapi, kurā esmu gatavs ieraut jebkuru no skata cerīgu pircēju. Tādi paši priekšdarbi tiek veikti visgarām bruģētajai ieliņai, un nolupušās, pleķainās māju sienas tiek izgreznotas kā Andu Altiplano līdzenuma krāsu jostas. Uz ietvēm koka ķeblīšus saliek apjomīgās sievas un retie plānie senjori, gar durvīm snaikstās palīdžu sejas, sākas sarunas, sasaukšanās un kārtējam tūristam neizsprukt no: “Ienāc amigo, tikai paskatīties! Neko vairāk!” Es iesaistos procesā, kad gringo[2. Vārds radies Meksikā no angļu “Green, go!” Neviesmīlīgie meksikāņi tā esot saukuši zaļās formās tērptajiem iekarotāju kareivjiem no kaimiņzemes; mūsdienās Dienvidamerikā iedzimtie šai vārdā sauc baltos ārzemniekus.] nesaprot nosaukto cenu vai pieprasa skaidrojumus par noskatīto lietu un tās izcelsmi, un tulkoju, ja tirgošanās nonāk līdz saimniecei.

Mana saimniece ir meistarīga uzpircēja, ar bolīviešiem neraksturīgu tirgotājas tvērienu. Uzpērkot nomaļu ciemu rokdarbu meistaru darinājumus, antīkus amatnieku instrumentus, indiāņu skaistumlietas, rotas un apģērbus, viņa vienmēr vismaz daļu naudas samaksā uzreiz.

Vispirms gan viņa nosaka:

“Šodien naudas nav, neko nepirkšu. Tūristu nav, galīgi švaki, nekā neiet.”
Kad preces nesējs tomēr neatlaižas, pilnīgi neieinteresēti noskan:
“Cik ta’ gribi?”
Tikmēr pārdevējs priekštelpā visādi groza un slavē preci, pamazām tuvodamies veikala dziļumam, kur kā cietoksnī sēž mūsu matrona.
“Re, man pilnas lādes ar šitiem krāmiem,” Mammita, kā Emmu cieņpilni visi uzrunā, liekas, tūlīt iemigs savā stūrī.
“Nu vismaz puscenu, Mammita, nu-ū labi, kaut vai drusku šodien, pārējo rīt…”

Ja pirkums ir to vērts, parasti ar šādu piekāpšanos ir diezgan, lai saimniece nesteidzīgi sāktu naudas maka meklējumus.

Ar laiku ievēroju, ka pārējo veikaliņu īpašniekiem neviens i neiedomājas piedāvāt 500 gadus vecas inku zelta kaklarotu figūriņas vai no zemes izvilktas apbedījuma maskas, pabalējušus pončo, galdautus un jostas, kuru autentiskumu un vecumu Mammita nekļūdīgi nolasa aizvērtām acīm, tikai ar pirkstu galiem pārbraucot retajam saprotamajiem ornamentiem. Bet vislielākā atšķirība ir tā, ka viņai nav vienalga, kam tos tālāk pārdot. Klanoties pie durvīm, uzaicinājumu ienākt gaida muzeju direktori un retie šejienes miljonāri – Mamma Emma uzskata, ka viņu rokās šīs senās vēsturiskās lietas būs drošībā un netiks tālāk izlaupītas.

Kad stingrā senjora ēdienreizēs baro visus no skolas pārģērbties atskrējušos radinieku bērneļus un mani, es sēžos starp krustu šķērsu samestajām mugursomām, drēbju gabaliem, lai kladē ātri piezīmētu visu, ko esmu dzirdējis un redzējis.

“Raksti vien, visu pieraksti,” indiāniete atnes pēcpusdienas kafiju un kā vienmēr pret mani ir laipna, lai gan ne ar ko tādu viņas izturēšanos neesmu nopelnījis.

Pēcpusdienā, kad nav pircēju, kopā ar vecākajiem ielas bērniem buramies ar viņu angļu valodas mājasdarbiem. Ar lieliem iepirkumu maisiem veikaliņā ienāk Mamma Emma.

“Šovakar kāpsim kalnā pie manas draudzenes taisīt mesa,” viņa man saka. Parunāties neiznāk laika un nepacietīgs minu, ko tas “galds” varētu nozīmēt. Cauri maisiņiem vīd kokas lapu sainīši, parafīna dzīvnieku iekrāsotie purni, par raganu tirdziņu atgādina kāda sažuvuša zvēriņa kāja.

Milzīgā tumšā bļodā pie kājām mirguļo pilsēta. Pēc stāvā kāpiena četru kilometru augstumā drudžaini rauju plaušās retināto gaisu, bet mana ceļabiedre atver kādas privātmājas žoga vārtiņus.

Valodu profesores Mersedesas verandā esam četri. Mani uzņem un iesaista sagatavošanās darbos kā savējo, bet es nebrīnos, jo tā notiek ar visiem un visur, kur nonāku kā Mammas Emmas pavadonis.

Kamēr abas indiāņu sievas izklāj uz grīdas lielu, balta papīra lapu, Mersedesa man skaidro veicamā rituāla būtību.

“Bolīvijas iemītnieki “galdu” vienmēr liek pirms svarīgiem notikumiem, arī labu vai sliktu nojautu reizēs. Organizēšanu vienmēr uzņemas kāds ar lielu pieredzi – gaišreģis vai, ja gribi, var teikt arī – baltais vai melnais burvis. Krāsa te atkarīga no nodomiem,” sieviete pasmaida.
“Dažreiz to klājam, lai kā draudzenes vienkārši sanāktu kopā un izrādītu cieņu un mīlestību pret Pačamammu, kā arī izteiktu savas vēlēšanās un novēlējumus tuvākajiem,” piebilst mana draudzene, kad esam uz ceļiem izvietojušies ap vēl tukšo četrstūri. Apkārt salikti kokas lapu maisiņi, kalnu puķu pušķi, maize, siers, rīsi, lamas taukos sasprausti spīguļi, vaska dzīvnieku figūriņas un pat “sniedziņš”, kādu mēs kaisām uz eglītēm Ziemassvētkos.

Vispirms satinam un viens otram pasniedzam kokas tīstoklīšus, kurus sabāžam mutēs, ar mēli piespiežot pie smaganām, līdz izskatāmies pēc vienas bumbierseju ģimenes, bet smiekli kaut kā tomēr nenāk. Mamma Emma no cita maisiņa ņem lielākās lapas un sāk tās uz papīra loksnes izkārtot staros, vispirms no centra uz stūriem, tad mudinot mūs aizpildīt staru starpas. Kad pirmā galda klāšanas kārta ir pabeigta, virs zaļās zvaigznes, lokos pa riņķi vienmēr no labās uz kreiso pusi, Mammai Emmai iesākot, liekam nākamās kārtas – sausajiem kalnu ziedu pušķīšiem seko parafīna zvēriņi, zvaigznītes, saulītes un aprakstītas plāksnītes. Katrai lietai ir sava nozīme – ar mājlopu figūrām un rīsu gredzeniem Pačamamai tiek lūgta pārticība; ar ziediem – mīlestība un saticība ar tuvākajiem; liekot debesu zīmes, tiek lūgts klātneesošo vietā. Nenoturos nepasmaidījis, kad ieraugu uzbērtas mazas papīra dolārzīmes, tā palūdzot no Zemes mātes arī kādu finansiālu labumu.

Lēnām kā piramīda galds ceļas augstāk, krāsas sajaucas kā kopīgi zīmētā milzu puķē. Pāri visam ar plaukstām uzšļakstām spirtu no plastmasas pudeles, un sievas mani mudina:

“Uzpīpē, uzpīpē. Pačamamai tas patīk – drusku alkohols un kāds dūms.”

Kad visiem ceļi ir stīvi un dibeni sāk tirpt no ņemšanās pa cieto grīdu, sasēžamies sēdekļos un saimniece atkorķē vīna pudeli, bet no pašas saules piramīdas augšas mūsos veras jaundzimušas lamas mūmijas acu dobumi, aizlūdzot par mirušo dvēselēm.

“Ko ar galdu dara pēc tam?” pajautāju, kad visi ir atslābinājušies un sarunas kļūst ikdienišķākas.
“Namamāte, šai gadījumā Mersedesa, to rīt sadedzinās un pelnus nesīs kalnos, uz tikai viņai zināmu vietu, tur apraks vai kaisīs vējā, tā Zemes mātei fiziski atdodot to, kas jau dāvāts rituālā šonakt. Tāda vieta mums ir katrai, es tevi vienreiz varētu paņemt līdzi – es drīkstu,” Mamma Emma beigās piebilst.
Sarunas norimst. Rītam austot, pa atvērto logu ielaužas salta vēja brāzma, izdzenājot sveču un manu bezfiltreņu dūmus.

Taksī pa bruģi kratoties mājup, tomēr nenoturos:

“Mamma Emma, kāpēc saka – baltais un melnais burvis?”
“Tās ir dažādas skolas un atšķirīgi uzdevumi – baltie ārstē, var kāda vietā palūgt, dažreiz paredz nākotni, bet nevar to iespaidot, tāpat kā likteņus. Otri nedara neko no tā, ko teicu iepriekš, bet šķir un savieno cilvēkus, dod un atņem. Dažiem, kā stāsta, piemītot milzīgs spēks ietekmēt cilvēku dzīves un likteņus. Viņi ir kā roka, kas paceļ akmeni un sviež, šīs lietas ir cieši saistītas – akmens dzīve vairs neturpinās, kā bija iepriekš nolemts. Bet nedomā, ne jau visi kalpo sliktajam, noteikti lielākā daļa ir mani draugi, ar kādu no tiem tevi noteikti iepazīstināšu.Esmu atsēdies ar grāmatu uz veikaliņa kāpnītēm, kad pienāk Līza un Čārlijs, jauni angļi. Kopā izceļojāmies pa Peru altiplano, inku svēto ieleju un pēc kārtīgas mugursomnieku uzdzīves izšķīrāmies Kusko.

“Hei, hei, party animal!”[3. Pārtiju dzīvnieki (angļu val.).] atkalredzēšanās uzjunda atmiņas un tikai pēc brīža pamanu, ka zem Čārlija jaunās angļu džentlmeņa naģenes, pat smaids velkas tādā kā skābā grimasē.
“Viņš jau nedēļu sēž uz rīsu diētas, nevar neko ne ieēst, ne iedzert, uzreiz nāk atpakaļ, sūdu būšana,” Līza skaidro.
“Un vēl te sānos dur, gandrīz vai būs jāiet pie ārsta,” pats slimnieks baksta ar īkšķi starp ribām.

Pēc īsas stīvēšanās, kad vedinu angļus dziļumā pie manas zintnieces, vārdzēja kopēja pievienojas manai dziesmai: “Tev jau tāpat iekšās nav ko zaudēt,” un velk savu partneri līdzi.

Mamma Emma iesākumā, domīgi kokas lapas vaigos valstīdama, nopēta sirdzēju un, noklausījusies īsu slimības vēsturi, sāk dot komandas vienu pēc otras:

“Kreklu nost! Bikses ar’ bišķi uz leju, tā, tā, sēdi te, pieliecies, pieliecies, kāds tu garš, nevaru kaklu aizsniegt.”

Tikko spēju tulkot. Līza, sabijušos Čārlija vaigu uzskatot, zibenīgi maina grimases no “ārprāts, kas tagad būs”, caur “re, ko es ievārīju” uz “jāslēpj smējiens”. Plikā mugura ir norīvēta ar spirtu un izraibināta ar kokas lapiņām, kuras dziedniece lipina ar siekalu palīdzību; pa virsu nāk papīra lapa, kurā pēc pavēles šķībi greizi esmu izšķērējis mazus caurumiņus. Jau džemperi uz leju velkot, kā mazs kuprītis miesai tiek piespiests mazs vīstoklītis, kurā papīrā ietītas dažādas zālītes no veikala aptieciņas.

“Jūtu baigo karstumu,” saka sasārtušais Čārlijs, pagriezies pret mums.

Bet Mammas Emmas receptē sarunas nav paredzētas:
“Ātri skrien lejā uz upi, tur velc maisiņu ārā un svied pār plecu. Prom jāiet neatskatoties. Arī no šejienes,” viņa atvēcinās, kad angļi mēģina pieklājīgi atvadīties.
“Un sešos esiet atpakaļ!” dziedniece uzsauc, kad esam jau pie durvīm.
“Ko darīsiet?” es smejos.
“Iesim meklēt upi, ko citu,” jaunieši attrauc.

Vakarā dziedniecības turpinājums izvēršas nopietnāks, nekā mēs, trīs gringo, bijām iedomājušies.

Čārlija ziņojumu par izpildīto uzdevumu un bailīgo piebildi par pašsajūtas straujo uzlabošanos Mamma Emma laiž gar ausīm, tāpat kā slimnieka iebildumus, un vārinieks atkal sēž uz ķeblīša.

“Kreklu nost, bikses lejā, kurpes, zeķes nost!”

Tiktāl Čārlijs, mums ar Līzu piepalīdzot, izrāda sapratni, bet, kad Mammas rokā ieraugu pudelīti ar dzidru šķidrumu, jūtu – tālāk tik gludi neies… Šo pašu pudelīti biju pamanījis dziedniecei līdzi uz mazo būdiņu, kura mums atrodas vārtrūmē.

Pusplikais anglis tomēr ir īsts džentlmenis, un, lai gan koši sarkanā seja un cieši sakniebtās lūpas daiļrunīgi liecina par emociju raksturu, viņš ļaujas ieziesties ar urīnu līdz kāju pirkstiem. Bet kad pēdējais saturs ielīst matos un galvā kā kronis tiek uzmaukta šikā žokejcepure, komanda “neatskatieties” vairs nav vajadzīga un, manuprāt, vēl nopakaļ izmestie “nemazgāties un zem segām līdz rītam” diez vai trāpīja saprotošās un dzirdīgās ausīs.Nākošajā dienā, kamēr Līza veikaliņā pērk suvenīrus, Čārlijs klusu atzīstas par režīma neievērošanu – dušu un vakariņām.

“Pēc tam gan zem segu kaudzes nopampi līdz rītam,” smejas Līza un piebilst: “Veselāku kā šodien es tevi pēdējos mēnešos neesmu redzējusi.”

“But she pissed on me!!!”[4. Bet viņa man uzčurāja!!! (angļu val.)] Čārlijs iesaucas.

Un atkārto šo frāzi, vēl mēnešiem ilgi mums sarakstoties.

Viņi ienāk agri no rīta, kad ar Mammas Emmas brāļadēlu Vinstonu tikko esam beiguši gar mājas sienu izkarināt alpakas vilnas[5. Bolīvijā ir trīs dzīvnieki, no kuru vilnas vērpj viskvalitatīvāko dziju, divi no tiem ir mājdzīvnieki – lama un alpaka, trešā ir vikunja – mežonīga, nepieradināta alpaka.] džemperus un lamas pončo, izcakotās kokvilnas vestes, strīpainās bikses un smalkos lakatus, abpus durvīm uzāķējuši ausaines, cimdus un raupjās aitas vilnas zeķes, uz paliktņiem un uz mūļa ādas lādes nokrāvuši segas un tūristu uzmanību piesaistošās seģenes. Abi vīrieši, apkārt neskatīdamies, pa trepītēm strauji iekāpj veikaliņa priekštelpā.

“Tie būs pircēji, kas zina, ko grib,” man ar aci piemiedzis, savās gaitās aizsvilpo Vinstons.

Mana saimniece sēž savā ierastajā kaktā un snauduļo, šorīt tāda neraksturīgi īgna – nejūtoties labi, tāpēc metos ienācējiem pakaļ un vēršu uzmanību uz sevi:

“Vai varu kā līdzēt?” (Parasti tūristi, ienākot veikaliņā, mani uzskata par savējo un ir pārsteigti, kad saku, ka šeit strādāju.)
“Mans tēvs meklē kaut ko ļoti speciālu, vēl gan nezinām, kas mums tieši ir vajadzīgs,” angļu mēli mežģīdams, saka jaunākais.

Sāku parastajā kartībā ­– no nevērtīgākā spilgto drēbju gala, pie māla un koka figūriņām, Pačamamu simbolizējošām akmens vardēm, gar metāla kalumiem līdz sudrablietu letei – jāuztausta gaume. Tikmēr stāstīdams par vecākā rokās nonākušo indiāņu dievības figūriņu, vēroju pircējus. Skaidrs, israelites, arī man ir pielipis Mammas Emmas lietotais vārds – glauni ģērbies tēvs un pakalpīgs dēls.

“Cik maksā šis? Un cik tas? Kas izgatavojis? Kur? Kad? Vai ar to saistīta kāda leģenda?” jautājumi birst, lietas tiek cilātas un man gribot negribot jātraucē saimnieces snauda, jo uz visu pat piefantazēdams nejaudāju atbildēt. Galvenokārt par vērtīgāko un antīko – nomelnējušām koka pīpēm, kas apvītas ar smalkām balta sudraba stīgām, nosūbējušiem zelta vīna kausiem ar čūsku, bruņurupuču un krupju attēliem, šamaņu paaudžu virpinātām krellēm, ar govsādām apvilktām un kokas lapām iekrāsotām rituālu maskām… Arī par cenu vēršos pie Mammas Emmas, izmantojot starp mums nodibinātu acu kontaktu, žestiem, vai – ja citādi nevar – jautājot skaļi.

Redzu, ka pāris, klaigājot un grābstoties gar visu, kas aizsniedzams, sāk kaitināt ne tikai mani. Sēdošā sieva burtiski satrūkstas, kad kārtējo reizi augstprātīgi atskan:

“Nē, nē, tas man neliekas nekas sevišķs, nejūtu vēsturi… Padod man labāk, re kur to masku no griestiem.”
Jau kā automāts stāstu, ka šī ir reta aimaras indiāņa pēcnāves maska, izkalta no kapara un bronzas sakausējuma 19. gadsimta sākumā. “Precio, duena?”[6. Cena, saimniec? (angļu val.)] šoreiz ar visiem pirkt gribētājiem zināmo frāzi israelites vēršas pa taisno pie saimnieces.
“150 dolāri,” vecā indiāniete izšauj no stūra.

Tik lēti!!! Es satraucies mēģinu noķert Mammas Emmas skatienu, – reiz taču man teici, ka šī maska ir vismaz piecus simtus vērta!

Bet tēvs tikmer ir iededzies – izgrozījis masku šā un tā, pielaikojis, paskrubinājis ar nagu.
“Jā, jā – tajā ir kaut kas ļoti speciāls, es jūtu, ka tā ir bijusi doktora maska.”
“Melnā burvja nāves maska,” laboju teikto tīši uzsvērti, bet manī jau neviens vairs neklausās.

Vecākais tikmēr grūž saimniecei svaigu simtnieka banknoti un, sataisījis vienaldzīgu ģīmi, nosaka:
“Vairāk nemaksāšu. Jā vai nē?”
“Ņemiet un ejiet.”

Strupā un tūlītējā atbilde pārsteidz visus, Mamma Emma pat nekaulējas. Ietīstu masku avīzē un ielieku polietilēna maisiņā. Radinieki metas ārā pārāk strauji, un tēvs ieliekas ar pauri vienā no ejā sakarināto karnevāla masku asumiem, galva pušu un šie, vismaz man par mazu ļaunu prieciņu, lādēdamies pazūd uz ielas.

Apsēdies pretī saimniecei, nevaru nomierināties:

“Kā tad tā? Tu taču varēji šo masku pataupīt kādam muzejam, būtu samaksājuši tūkstoti nekaulēdamies… Ko šitādi vispār saprot ar savām “speciālajām lietām”! Viņiem galvenais tikai kaulēties, maksāt puscenu – vai nu ņem, vai mēs ejam…”

Vecā sieva uz beņķīša atver pievērtās acis, saberzē rokas un nosaka:
“Viņi drīz būs atpakaļ, tā nav lieta, kas domāta viņiem.”

Pareģojums piepildās pēc nepilnas stundas. Pircēja dēls veikalā ieskrien vai bez elpas un, angļu vārdus stostīdams, grūž man saini:

“Šī maska manam tēvam dara sliktu, viņš saslima! Viņš jūtas arvien sliktāk!”
Pārbaudu maisiņa saturu, tikmēr jaunietis paķer uz letes jau nolikto dolārzīmi.
“Jūsu, svešinieku, nepieklājība, necieņa un iedoma būt gudrākiem atspēlēsies vienmēr, kā ar šo masku,” Mamma Emma noskalda, uz brīdi aizstājusies priekšā mūkošajam izraēļu dēlam.
“Vismaz manā zemē,” viņa piebilst un piemiedz man ar aci, kad pakāpies novietoju masku savā vietā, blakus apkaltušam balto liliju pušķim.