Vēstule draugam

Dārgais draugs! Kā filozofs ar filozofu es gribu ar tevi padalīties iespaidos par prezidenta vēlēšanām Ukrainā, pareizāk sakot, par to pirmo kārtu. “Pervij taim mi uže otigraļi,”[1. Pirmo puslaiku jau esam nospēlējuši (krievu val.).] kā dziedāja vecā padomju dziesmā, un tas, ko mēs pirms tam tikai iztēlojāmies, kļuvis vēl reljefāks, vēl skaidrāk redzams. Ļaunākās priekšnojautas apstiprinājušās, slēptās fobijas attaisnojušās, pārlieku drosmīgās cerības sabrukušas, bet iedzīvotāju masu politiskās aktivitātes pacēlums, iedzīvotāju atbalsts opozīcijas kandidātam, par spīti briesmīgajam spiedienam no varas pārstāvju puses (Kijevā par Juščenko nobalsoja 62 %, bet par valdošo aprindu kandidātu 15 %), parādīja, ka tauta (piedod man šo “pārideoloģizēto” kategoriju) nav manipulējams bars, tajā mostas pilsoniskā apziņa.

Ar šo nelielo preambulu, kuru tu tikko lasīji, var saskarties jebkurā rakstā, kas atbalsta opozīciju, gan Rietumos, gan Ukrainā. Konstatēt “kriminālā apvērsuma” mēģinājumu no varas puses 31. oktobrī – tas jau tiek uztverts kā banalitāte. Ar ko aprakstītā situācija ir interesanta tieši filozofam? Nāk prātā trīs punkti, kas atšķir šīs vēlēšanas no iepriekšējām pie mums un no vēlēšanu teātra Krievijā. Trīs punkti, kas mūsu vēlēšanas padara par filozofisku notikumu. Es lietoju šo terminu ne tādā nozīmē, ka ukraiņu elektorāts, vēlējot prezidentu, būtu nodarbināts ar filozofiskiem jautājumiem, bet tādā, ka pašlaik “filozofē” iela, apziņa ir galēji ontoloģizēta, un Lakāna slavenais teiciens, ka ielās “iziet tieši struktūras” (runa bija par 68. gada notikumiem), ļoti labi atbilst mūsu pašreizējai situācijai.

Pirmais punkts. Šīs vēlēšanas nav vienkārša “politiskās gribas” izpausme, kur ļaudis izvēlas starp diviem galvenajiem pretendentiem uz prezidenta posteni, bet situācija, kas ir pārsātināta ar morāli ētiskām un mitoloģiskām konotācijām, pārvērš tās par patiesības momentu, kurā aiz ārējās čaulas – biļetena iemešanas urnā – ir daudz dziļāka eksistenciāla izvēle, kur katrs izvēlas ne tikai nākamo prezidentu, bet pirmkārt jau pats sevi. Citiem vārdiem sakot, vēlēšanas ir kļuvušas par cilvēka morāli ētiskā pamata lakmusa papīrīti, par paņēmienu pārbaudīt viņu “kaujā”. Reiz Merabs Mamardašvili teica, ka viņa paaudzes cilvēks, kurš nopietni runāja par vēsturisko materiālismu, tika uztverts kā nelietis. Pēc analoģijas atzīmēšu, ka bezprecedenta gadījums, kad par prezidenta kandidātu tika izvirzīts bijušais zeks Viktors Janukovičs, pats šī fakta fantasmagoriskums un ireālums lika cilvēkiem apzināties robežu, līdz kurai vara var viņus iegūt, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tas piespieda ļaudis sajust savu pašcieņu, pat ja viņi par to bija gandrīz aizmirsuši neierobežotā sociālā pazemojuma apstākļos. Tādēļ pašreizējā sabiedrības šķelšanās ir saistīta ar izvēli, daudz dziļāku nekā tā, kas nestu vienkāršu vienas politiskās elites nomaiņu ar citu. Eksistenciālā provokācija, kas pavada šo šķelšanos, man atsauca atmiņā Antonenu Arto – Mēris atklāja cilvēka būtību, kura līdz zināmam laikam nekā nebija izpaudusies. “Janukovičs” ir kļuvis par to metaforisko mēri, ar ko saskaroties, visi mēsli, kas slēpušies cilvēka dvēseles dzīlēs, tāpat arī zelta graudiņi, iznāk ārā. Un valsts ir sadalījusies divās nometnēs – cilvēkos, kuriem ētiskās vērtības kaut ko nozīmē, un tajos, kas pret šīm vērtībām ir jau kurli. Pirmie ir apvienojušies pret Janukoviču, un ne tāpēc, ka viņa galvenais konkurents ir Labā iemiesojums. Vienkārši Janukovičs ir lieliska ilustācija Ļaunuma idejai, tā inkarnācija. Viņš ir tik precīzs šīs funkcijas paraugs un piemērs, ka šķiet gluži kā literārs personāžs, kurā jaušams kaut kas no Bulgakova daiļrades. (Īstenībā viņš ļoti atgādina Šarikovu, kurš izrāvies no savu radītāju – polittehnologu Frankenšteinu – kontroles.) Šī tēla estētiskā nobeigtība liek atcerēties tā paša Meraba vārdus: “Cik skaists vēzis!”

Lai arī Juščenko pats, kā jau ikviens dzīvs cilvēks un politiķis, nebūt nav ideāls, tomēr viņš ir uzņēmies misiju vadīt karagājienu ar devīzi “Nogalināt Pūķi” (starp citu, šo filmu rādīja opozīcijas kanālā). Viņš neizvairījās no Varoņa misijas, un ļaudis viņam par to ir pateicīgi. Un šiem cilvēkiem Janukoviča atbalstīšana skaitās klīniska diagnoze, jo, tāpat kā piemērā ar vēsturisko materiālismu, var apgalvot, ka cilvēks, kurš atbalsta Janukoviču, ir nelietis. Vai arī ideoloģizēts muļķis. Vai arī abu iepriekšējo kombinācija. Vai arī viņš ir pārbiedēts inteliģents, kurš savas fobijas projicē uz “nacionālistu” un “ekstrēmistu” Juščenko un pats slepeni alkst, lai viņu izmanto “gamadrils ar Fallu”. Taču visi uzskaitītie gadījumi tā vai citādi ir no sociālās psihopatoloģijas jomas.

Otrais punkts. Šīs nav tikai eksistenciālas vēlēšanas. Prezidenta vēlēšanas ir arī civilizācijas izvēle – izvēle starp iespēju kļūt par eiropeisku valsti vai nonākt aziātiska truluma strupceļā, kuru NVS kaimiņiem ciniski grib uzspiest Putina kungs. Neierobežotais cinisms, bezprecedenta propagandas kampaņa, kas Janukoviča labā tiek vadīta no Maskavas, mēslu tonnas, kas tiek gāztas pār opozīcijas kandidātu Krievijas plašsaziņas līdzekļos, Krievijas politikas un polittehnoloģijas “elites” pārstāvju pastāvīga klātbūtne Ukrainas politiskajā telpā ir novedusi pie rezultāta, kurš ir diametrāli pretējs gribētajam – tas viss ir stimulējis jaunu nacionālās pašapziņas kāpumu mūsdienu Ukrainā. Kijevā nemitīgi apgrozās Krievijas politiķi, polittehnologi un prostituētas estrādes “zvaigznes”, tādas kā Kobzons, politiskie klauni, – Žirinovskis, kurš atļāvies paust gatavību balotēties Ukrainas prezidenta postenim, ja Ukrainā tiks pieņemts dubultās pilsonības likums, viņu klātbūtne demonstrē Putina impērijas vēsturiskā projekta pilnīgu nožēlojamību, un to sajutuši pat cilvēki, kuri iepriekš bija vienaldzīgi pret savu ukraiņu nacionālo identitāti. Putina vēsturiskā projekta būtība izpaužas klaigās par Lielkievijas varenību, antirietumnieciskā un anti-NATO retorikā, idejā atjaunot kaut ko līdzīgu Padomju Savienībai un “vadāmas demokrātijas” eksportā (kur “vadāmības” pakāpe ir atkarīga no vietējām tradīcijām). Putina–Janukoviča tandēms pārliecinoši parāda šīs jaunās plānotās nacionālās apvienošanās nākotni – tā būs zona, kuru savā starpā dala četri “pahani” ar prezidentu, kas izvēlēts uz mūžu, kur visa sabiedrība uz visiem laikiem apglabāta zem valsts mašīnas, šī Jaunā Leviatāna.

Centienos Ukrainā ieviest “jauno postpadomju iekārtu”, iesēdināt tronī kabatas prezidentu, kuru kontrolētu Kremlis, un pārvērst Ukrainu par Abhāzijas paveidu Putina Krievija izrāda tikpat nekaunīgu, kriminālu patvaļu, kāda izpaužas pašā Ukrainā no Janukoviča puses. Viņa polittehnologi, kuru vidū īpaši paspīdējis “patvaļnieks” Gļebs Pavlovskis, varas kandidātam piedāvā avantūriskus projektus, piemēram, piešķirt krievu valodai valsts valodas statusu vai pieņemt dubultpilsonības likumu, lai iespējami ātrāk nostiprinātu Ukrainā savu klātbūtni. Bet savā patvaļā, savā estētiskaja veselumā šie personāži ir tikpat “skaisti vēži” kā viņu protežē – Viktors Janukovičs. Viņi demonstrē to morāles, vērtību un civilizētības bedri, par kuru zemāk krist vairs nav iespējams. Viņi artikulē Ļaunumu, kuru cilvēki iemācījušies diagnosticēt, pat nebūdami bruņoti ar filozofijas zināšanām. Un tas, ka tauta šo Ļaunumu pazīst sejā, arī pieder pie patiesības momenta, kurš ir neiztrūkstoša mūsu vēlēšanu sastāvdaļa. Patiesības moments izpaudās tā, ka propagandas draza par krievu valodas valstisko tiesību atjaunošanu, par “brāļiem slāviem” un “nesatricināmo draudzību ar Krieviju” neizpildīja savu uzdevumu (tieši tāpat kā “kāzu ģenerāļa” Vladimira Putina ierašanās) un neatnesa Janukovičam elektorāta vēlamās dividendes. Krievijas nekautrīgā uzmākšanās tikai atbaidīja vēlētājus, un varas kandidāts tīri zaudēja gan galvaspilsētā, gan Ukrainas vidienē.

Un tikai šaurā austrumu reģionu joslā (kur Janukovičam ir vismaz kaut kāds elektorāts un viņa prokrieviskā retorika reizēm ir tikusi uzklausīta) liecina par to, ka Ukrainā ir cilvēki, kuri skumst pēc padomju pagātnes un vēlēšanas uzskata par civilizētu iespēju atgriezties pie “gaišās pagātnes”, pie “eiroazaiātiskā revanša”.

Trešais punkts. Ukraiņu sabiedrības, politiskās telpas un iedzīvotāju galēja polarizācija, ko izsaukušas šīs vēlēšanas, robeža, kas sadalījusi veselus reģionus un pārvērtusies par neredzamu barikādi starp bijušajiem politiskajiem domubiedriem, tuviem draugiem, tēviem un dēliem, vīriem un sievām (es zinu asu ģimenes konfliktu gadījumus, kas balstīti uz simpātijām pret atšķirīgiem kandidātiem), robeža starp nīsto pagātni un nākotni, kurā pirmoreiz pa šiem daudzajiem gadiem iezīmējusies cerības dimensija, – tas viss rada atmosfēru, kas galēji piesātināta ar eshatoloģiju, ar pēdējās kaujas sajūtu. Visi saprot, ka tuvojas izšķirošā sadursme, ka “tagad vai nekad”, bet “revolucionāri” aicina gāzt “tumšos spēkus”, kas “mūs naidīgi apspiež”, bet “sargi” savos karogos raksta ideologēmas “kārtība”, “stabilitāte”, “miers un drošība”.

Visu to redzot, rodas dīvainā dežavū sajūta, tāda sajūta, ka šie scenāriji jau reiz ir tikuši izspēlēti – runa ir par pagājušā gadsimta sākumu, ka mūsu laikos nekas tāds vairs nav iespējams, ka eshatoloģiskā pārmērība uz visiem laikiem ir pazudusi no vēstures. Un tomēr nevaru neatgādināt Tjutčeva vārdus: “Svētīgs, kas pasaules liktenīgajos brīžos ir klāt.” Es saprotu, ka mūsdienu politologam ir vismaz naivi varas sistēmas nomaiņā saredzēt augstākas, gandrīz reliģiozas patiesības triumfu, un skatīties uz opozīcijas līderiem kā uz svētajiem, bet uz Juščenko – kā uz Mesiju, un ka revolucionārā ideoloģija savukārt slēpj sevī daudz slazdu un vilšanos. Bet kā vienkāršs pilsonis es sev saku, ka visas iespējamās problēmas un iespējamās vilšanās nāks vēlāk. Tagad, ierauts eshatoloģiskajā karuselī, es nepagurstu daudzināt – lai tas nāk rīt, bet šodien, precīzāk, 21. novembrī, Janukoviča uzvaras gadījumā (zagtas uzvaras, falsificētas vai sagādātas ar miliču steku palīdzību) pār Ukrainu nolaidīsies gara tumša nakts.

2004. gada 10. novembrī
Tavs Kijevas Draugs

P. S. Nevaru nepiebilst dažas rindas. Nesen es sarunājos ar kādu savu kolēģi filozofu, kas man jautāja, kāpēc es šīs vēlēšanas ņemu tik ļoti pie sirds un kāpēc mani tās interesē? Es sacīju, ka man kā filozofam galveno intrigu varētu formulēt kā postpolitikas cīņu (kur vara izpaužas kā vienkāršs administratīvas pārvaldīšanas veids, bet iedzīvotāji šajā totālās “varasdarbības” izrādē kļūst par vienkāršiem statistiem) pret politiku šī vārda tradicionālajā izpratnē, kurā, savukārt, lai cik tas skanētu banāli, tauta tomēr ir pilnvērtīgs politikas subjekts (es domāju “tauta” ideoloģiskā nozīmē). Subjekts, no kura kaut kas ir atkarīgs un kurš ietekmē valstisku lēmumu pieņemšanu. Uz to mans kolēģis izteicās tipiski postmodernistiskā garā. Sacīja, ka es esmu atļāvies padoties ideoloģiskam valdzinājumam, ka mēs dzīvojam “ideoloģiju nāves” laikā, ka Ukraina jau sen ir sociāla Aizspogulija, kur politiskās partijas un to bloki pārvērtušies par situatīvām aliansēm, ka Juščenko un Janukoviča divkauja – tā nav politikas un postpolitikas cīņa, bet līderu cīņa stabilas postpolitikas telpā, un tajā iespējamas pilnīgi jebkādas transformācijas. Piemēram, bijušais kriminālists pārtop par “baltu un pūkainu” liberāli, vai, tieši otrādi, liberālis Juščenko var pārvērsties par autoritāru vadītāju. Filozofam neklātos, viņš piebilda, uzķerties uz imidžu un pārāk angažēties politiskajā sāncensībā. “Attiecībā pret šo Aizspoguliju mums jāieņem sava – trešā pozīcija,” tāds bija viņa rezumējums.

Neslēpšu, dārgais Uldi, ka šāda “postmodernistiska” mūsu vēlēšanu situācijas interpretācija man lika padomāt. Varbūt tiešām es vēlamo esmu pieņēmis par esošo? Varbūt mūsu revolūcija (tāpat kā visas iepriekšējās) nemaz nebūs Labā uzvara pār Ļaunumu (kaut vai īslaicīga), nebūs radikāla varas sistēmas maiņa un nepavērs ceļu uz gaidītajām reformām, bet tikai nomainīs to komandu, kas pie “siles” ir pašlaik, un pie varas nāks vēl enerģiskāki konkistadori.

Taču manas “postmodernistiskās” šaubas ilga tikai līdz tuvākajām TV ziņām. Pietiek vien uz mirkli pieslēgties realitātei, kāda ir pēc vēlēšanu pirmās kārtas (manipulācijas Centrālajā vēlēšanu komisijā, drausmīga faktu falsifikācija no valdošo aprindu puses, vardarbība pret austrumu reģionu studentiem, kuriem likts pasniedzēju uzraudzībā aizpildīt pa pieciem biļeteniem katram, Doņeckas kriminālo aprindu bezkaunība, kuras jau svin sava “dona” uzvaru un sāk uzdarboties valsts austrumos), lai es atkal pakļautos ideoloģiskajam valdzinājumam. Atkārtoju, realitāte pati liek mums kļūt par ideologiem, bet intelektuālās “pstmodernisma” spēlītes ir tikai alibi filozofējošam inteliģentam, kuram ir bail no jaunas traumas.

Un vēl kas. Mūsu uztverē liela nozīme ir fiziognomiskajam raksturojumam. Kādas sejas ir tiem, kas pārstāv galvenos politiskos spēkus pirms izšķirošās cīņas, un kā mēs viņus vērtējam intuitīvi, jo mūsu attieksme izveidojas jau pirms jebkādas prāta analīzes. Nevaru atbrīvoties no iespaida, ka Režīma atbalstītāju komandas locekļu, īpaši viņu “drošībnieku” un dažu varas struktūru pārstāvju, fizionomijas ir izdzimteņu ģīmji. Bet kad redzu, kā staro opozīcijas sejas, es saprotu, ka viņi apzinās savu vēsturisko taisnību, jūt, ka pārstāv spēku, kas ir daudz lielāks par viņiem pašiem, par katru atsevišķu cilvēku. Tas ir tas pats spēks, kuru Lakāns nosauca par “struktūrām, kas iziet ielās”, un viņu vārds ir “apziņa”, “politika”, “vēsture”.

Kā klājas eshatoloģiskās dimensijās, mēs visi dzīvojam “starp izmisumu un cerībām”. Pēc pirmās kārtas cerību kļuvis mazliet vairāk, Bet arī bailes palaist garām vēsturisko iespēju kļuvušas gandrīz nepanesamas. Paldies Dievam, vairs atlicis gaidīt tikai divas nedēļas. Qui vivra – verra! [2. Dzīvosim, redzēsim (latīņu val.).]

No krievu valodas tulkojusi Guna Kalniņa