Tuvojoties Dieva tronim

Rīgas Laiks: Ja jums tiktu piedāvāti trīs atbilžu varianti – garīdznieks, mācītājs vai priesteris –, kas jūs esat?

Jānis Vanags: Pēc aicinājuma jūtos priesteris, pēc izpildāmās funkcijas – laikam garīdznieks. Ārpus priesteriskā man jādara vēl daudz kas cits.

RL: Bet pēc runāšanas stila – “mācītājs”?

Vanags: Ar terminu “mācītājs” vienmēr ir mazliet grūti, jo Jēzus teica: “Nesauciet cits citu par mācītājiem.” Paradoksāli, bet tieši to mēs darām. Tas īsti nav Latvijas luterāņu tradīcijā, bet man bieži gadās pateikt “priesteris” – no senbaznīcas “presbiteris”. Tikai jāsaprot, ko tas nozīmē Jaunajā derībā.

RL: Un ko tas nozīmē jums?

Vanags: Man? Tas saistās ar to, ko nozīmē būt baznīcai. Baznīca, bibliski raugoties, ir inkarnācijas turpinājums.

RL: Inkarnācijas?

Vanags: Kristus iemiesošanās. Kristus piedzima pasaulē, dzīvoja miesā, uzkāpa debesīs, bet Viņš neatstāja pasauli bez sava ķermeņa klātbūtnes. Par savu ķermeni pasaulē viņš atstāja baznīcu. Jaunās derības rakstos baznīca ir dēvēta par Kristus miesu vai ķermeni. Tā ir tā vieta, kur cilvēkam satikt Kristu. Un priesterim jāpalīdz, lai tā sastapšanās notiktu. Baznīcā cilvēks vispirms saskaras ar priesteri, un tam vajadzētu izmainīt dzīvi. Saskarē ar pasauli, priesterim būtu pasaule jāmaina. Ne tikai ar to, ko viņš māca vai sludina, bet ar to, ka viņš ir zināma veida persona.

RL: Lai arī grēcīga…

Vanags: Katrs cilvēks ir grēcīgs, arī priesteris. Paldies Dievam, no tā, cik viņš svēts vai grēcīgs, nav atkarīgs, piemēram, sakramentu derīgums. Taču es piekrītu, ka priesterim nevajadzētu būt uzkrītoši grēcīgam, jo uz viņu skatās. Cilvēki domā – ja jau reliģijas profesionālis netiek galā, ko tad mēs, un tad jau tā nemaz nav tik laba reliģija. Būt priesterim nozīmē būt tādai personībai, kurā var saskatīt Kristus atspulgu. Tāpēc jau priesterība ir uz mūžu, ka, aizejot pensijā, savu personību malā nenoliksi.

RL: Jūs jau pat oficiāli esat iecelts uz visu mūžu. Man nez kādēļ likās, ka bīskaps nevis tiek iecelts, bet apliecina, un tādēļ ir bīskaps.

Vanags: Bet, bīskapus ievēlot, cilvēki taču skatās pēc kaut kādiem kritērijiem, droši vien sameklē kādu apliecinātāju… Bez šaubām, normālā gadījumā katram kristietim jāapliecina Kristus, bet bīskapa stāvoklis tomēr ir mazliet citāds, jo bīskapu bieži identificē ar baznīcu. Piemēram, kad bija diskusijas par homoseksuālisma tēmu, lēmumus jau pieņēma sinode – ļoti demokrātiski (pasmaida), ar plašu pārstāvniecību un gandrīz vienbalsīgi.

RL: Vai jūsu smaids šajā brīdī liecina, ka jūs ne sevišķi esat sajūsmā par demokrātiskām baznīcas pārvaldes formām?

Vanags: Nē, es vienkārši konstatēju, ka sabiedrība kaut ko tādu bieži uztver kā manu personīgo nostāju un ka viss mainīsies, kad Vanags nomirs.

RL: Bet vai tad demokrātija nav pagānisks izdomājums?

Vanags: Kristietība jau daudz ko paņēma no grieķiem un romiešiem – terminus, metodes, loģisko aparātu… Bet mūsdienu demokrātija baznīcā tiešām ienāca pavēlu, tā ap 19. gadsimtu. Senajos laikos arī bija sinodes un koncili, lai gan tur bieži pēdējo vārdu teica Pētera vai Jēkaba, vai vēlāk Romas vai Antiohijas bīskapu autoritāte. Bet tāda parlamentāra demokrātija kā valstī, baznīcā pat nav vietā. Tas nav instruments, kā nonāk pie ticības atziņām. Arī baznīcā ir jomas, ko kārto demokrātiski, bet nevar sanākt kopā un nobalsot, ka Dievs nav trīsvienīgs vai ka zagt nav grēks. Šajās lietās mēs visi hierarhiski stāvam zem Dieva atklāsmes.

RL: Ko jums nozīmē Dieva atklāsme?

Vanags: Dievs jau nav mēms. Viņš runā ar cilvēku.

RL: Kādā valodā viņš runā?

Vanags: Viņš runā ar savām iedvesmām. Viņš runā ar zīmēm, Viņš runā sakramentu valodā. Vissvarīgāko Viņš pasaka vārdos, proti, caur Rakstiem. Un Dieva principiālā atklāsme bija Vārds, kas tapa miesa, Kristus. Vēstule ebrejiem sākas ar vārdiem, ka Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz Tēviem, bet laiku piepildījumā caur Kristu.

RL: Bet viņš var runāt ar cilvēku kādā nesaprotamā valodā, teiksim, latīniski.

Vanags: Varēt jau var, bet galvenais ir tas, ko un kā Viņš tiešām dara. Kāds priesteris vienā grāmatiņā stāstīja, ka viņam bieži jautā – kāpēc grēki jāsūdz pie mācītāja? Var taču Dievam tāpat savus grēkus izstāstīt. Un viņš atbildējis: “I nemaz nevajag! Dievs tāpat tos visus zina!” Bet ja Dievs ir licis ko darīt, tad acīmredzot tas ir tas, kas darbojas.

RL: Un kā viņš ir runājis ar jums?

Vanags: Lēnām, ļoti maigi, pakāpeniski. Es nezinu, no kurienes man vispār nāca doma, ka ir kāda augstāka būtne vai būtnes. Bērnībā man par Dievu neviens neko nestāstīja. Taču kopš septiņu, astoņu gadu vecuma atceros kaut kādu vajadzību pēc Dieva. Profesors Roberts Feldmanis mēdza teikt, ka ar ticību ir kā ar kucēniem. Ir tādas suņu sugas, kam nogriež astes un ausis. Taču nākošā paaudze atkal piedzimst ar astēm un ausīm. Tāpat vienu cilvēku paaudzi var kaut kā aizbaidīt no Dieva, bet nākošā paaudze atkal pēc Viņa tiecas. Man liekas, tieksme pēc Dieva, ilgas pēc Viņa ir cilvēkā ieliktas. Man tikai apkārt nebija nekā, kas parādītu ceļu. Sākumā es pat nebiju viendievības tradīcijā, es izlasīju seno grieķu mītus un vakaros sāku lūgt Olimpa dievus.

RL: Vai jūs atceraties, ko jūs viņiem lūdzāt?

Vanags: Tās bija ļoti eksistenciālas lūgšanas. Mani parasti vectēva mājās lika gulēt mājas otrā galā vienu pašu, un tur bēniņos pa nakti staigāja žurkas, man bija briesmīgi bail. Un tad, pirms nodzēst gaismu, es pielūdzu grieķu dievus… (Smejas.)

RL: Vai Zevs jums atbildēja?

Vanags: Neatceros. Varbūt arī palika mierīgāk, lai gan es to nesauktu par atbildi.

RL: Bet kā jūs no Olimpa dieviem nokļuvāt līdz vienam Dievam?

Vanags: Es nevaru paskaidrot, kā, jo, manuprāt, cilvēka garīgās norises lielākoties ir noslēpums. Neesmu saticis nevienu cilvēku, kurš būtu izanalizējis kādu dogmatikas grāmatu un nolēmis: “Viss saskan – ticēšu!” Cilvēka sirdī darbojas Dieva gars, un mēs ne vienmēr varam pateikt, kāpēc notiek tā, kā notiek. Ja jāpasaka kas viens, tad laikam izšķirošais bija Kristus persona, pret kuru man vienmēr bijušas īpašas jūtas.

Pēc tās mītu grāmatas es biju izvilcis vecāsmātes dziesmu grāmatu. Sēdēju noslēpies aiz dēļu kaudzes un lasīju vecajā drukā visas tās arhaiskās dziesmas. Tur bija krusts uz vāka. Un man bija tāda pārliecība, ka daru kaut ko labu un vajadzīgu. Uz skolu man Liepājā bija jāiet trīsarpus kilometru, garām septiņām baznīcām, un man ļoti gribējās ieiet paskatīties. Un es iegāju. Tur, starp citu, es sajutu pirmo aicinājumu uz garīgo amatu.

RL: Kā tas bija?

Vanags: Biju iegājis Svētā Jāzepa baznīcā, tā man patika vairāk par citām. Ar lielu bijību un drebēšanu, bet vienreiz saņēmu dūšu to izpētīt tuvāk. Man bija kādi desmit gadi. Atvēru kaut kādas durvis un ieraudzīju, ka tur priesteri ģērbās uz dievkalpojumu. Tajā brīdī man ļoti sagribējās būt vienam no viņiem.

Kad pārcēlos uz Rīgu un iestājos universitātē, sāku ņemties ar Austrumu cīņām, man bija draugi, kas bija aizrāvušies ar Krišnas apziņas kustību…

RL: Atvainojiet, bet kas jūs neapmierināja Krišnas apziņas kustībā?

Vanags: Nu tā īsti jau viņā pat nebiju iedziļinājies. Viens no iemesliem, kāpēc es apzinātā vecumā tiecos pēc Dieva, bija izjūta, ka neatbilstu kaut kādiem standartiem. Nezināju – transcendentiem vai kādiem, tobrīd man par to nebija liela priekšstata. Šodien es to sauktu par grēka apziņu. Lai gan es nebiju liels uzdzīvotājs, drīzāk visumā godīgs jaunietis, nedzēru, nesmēķēju, līdz astoņpadsmit gadiem ar meitenēm nedraudzējos, un to, ar kuru iedraudzējos, apprecēju… Un tomēr mocīja tāda kā netīrības apziņa.

Krišnas apziņas kustībā un vispār Austrumos ar to netiku galā. Tur man daudz stāstīja, kas jādara uz priekšu, bet neko neteica, ko iesākt ar to, kas bijis pagātnē. Turklāt Kristus man bija no tā visa savrup – it kā gaidīja, kad beigšu niekoties un pievērsīšos viņam. Šodien es teiktu, ka Viņš mani aicināja.

RL: Kā šī aicināšana izpaudās?

Vanags: Es sāku pret Viņu just arvien lielāku fascināciju, godbijību, ilgas un arī klātbūtni.

RL: Vai nevarētu tomēr precīzāk? Kā izpaudās šī klātbūtne?

Vanags: Tā, kā jau izjūt kādas personas klātbūtni, kuru neredz.

RL: Vai tā, ka tumsā kāds uz jums skatās?

Vanags: Nē, nekā spokaina. Reliģija vienmēr ir tāda kā atdošanās… Viņš sāka man arvien vairāk ko nozīmēt. Lasīju Jauno derību un tiku Viņa savaldzināts. Kristus man likās kaut kas žilbinošs, kaut kas ārkārtīgi liels, perfekts, pievilcīgs. To es piedzīvoju dažādos veidos, lasot, vai teiksim, klausoties Jesus Christ Superstar, vai, ļoti intensīvi, svētbilžu priekšā.

RL: Bet kāpēc to saukt par klātbūtni? Nu, tā kā – paraustot aiz pleca?

Vanags: Laikam nevarēšu vārdos tuvāk aprakstīt. Klātbūtne ir reliģisks piedzīvojums. Tā ir komunikācija, saruna ar Viņu.

RL: Jūs teicāt, ka arī pēc sarunas ar olimpiešiem bijis mazāk bail…

Vanags: Tā jau bija tāda bērna taustīšanās. Un tāpat naktī modos augšā un ieslēdzu radio, lai istabā būtu maza gaismiņa. Izjūtas ir grūti aprakstīt. Cilvēki kādreiz ieiet tukšā baznīcā un kaut ko piedzīvo. Kā lai to apraksta? Taču viena lieta ir tas, ko cilvēks var uztvert, sēžot tukšā baznīcā vai raugoties dabā. Tur var nojaust Dieva esamību. Bet ir lietas, kuras tādā veidā nevar uzzināt. Tā ir Dieva īpašā atklāsme, un tā ir Svētajos rakstos. Tas man bija tas, kas sekoja pēc piedzīvojumiem izjūtu līmenī.

RL: Kas jums likās tik īpašs tajā rakstītajā atklāsmē?

Vanags: Īpaša man likās Bībele pati, pat pirms vēl biju to sācis lasīt. Man bija skaidrs, ka no šīs grāmatas uz mani runā Dievs. Es daudz ko noskaidroju, saņēmu atbildes uz saviem jautājumiem. Tas bija arī tāds intelektuāls baudījums, ka lietas, kuras esi tikai nojautis vai izjutis, izgaismojas un iegūst veidu.

RL: Vai jūs varat pateikt vienu lietu, kuru, lasot Bībeli, jums ir izdevies noskaidrot?

Vanags: To, ko nebiju atradis Krišnas apziņas kustībā – ko iesākt ar manu pagātni. Bībeles atbilde bija piedošana. Dievs ir mīlestība un neliek man kulties cauri reinkarnāciju cikliem, lai es izlabotu savu karmu, bet vienkārši piedod. Jo Kristus jau ir izcietis gan manu sodu, gan daudzu citu. Uzzināju daudz ko, piemēram par baušļiem, par svētīgu dzīvesveidu.

RL: Teiksim, ka tos, kas guļ ar vīriem, nosit uz vietas…

Vanags: Jaunā derība ir mainījusi veidu, kā apieties ar tiem, kas to dara, lai gan ne pašu attieksmi pret gulēšanu ar vīriem. Diezgan ilgi es nocīnījos ar Darvinu. Sākumā pat no kanceles par to runāju. Katrs mācītājs jau palaikam kancelē iztirzā savas problēmas.

RL: Kas jūs nepārprotami pārliecināja par to, ka mēs neesam cēlušies no pērtiķiem?

Vanags: Es jau tā īsti tam pat skolā neticēju. Vienkārši gribējās strīdēties, atspēkot. Studējot ķīmiju – jo vairāk uzzināju par pasaules iekārtojumu, jo neticamāki man likās pieņēmumi par dzīvības pašizcelšanos, spontānu evolūciju un viss pārējais, kas saistīts ar materiālistisko pasaules uzskatu.

RL: Sakiet, vai Dievs pēc pasaules radīšanas akta joprojām iedarbojas uz fizisko pasauli?

Vanags: Nevaru droši atbildēt, bet tas ir ļoti iespējams. Mēs zinām, ka Visums izplešas. Un nevis tā, kā pēc Lielā sprādziena hipotēzes pienāktos – ar samazinošos ātrumu, bet gluži otrādi – ar palielinošos. Tas nozīmē, ka kaut kur pienāk klāt kaut kāds spēks vai enerģija. No kurienes – to neviens nevar pateikt. Vai, piemēram, elektroni, kam kustoties vajadzētu zaudēt enerģiju un nokrist uz kodola, tomēr tas nenotiek. Kāpēc – neviens to nevar izskaidrot.

RL: Vai pasaule varēja tikt radīta citādāk, labāk?

Vanags: Es domāju, ka Dievs radīja pasauli labāku, nekā tā ir šobrīd. Ticot Bībeles atklāsmei, kam es ticu – mēs dzīvojam pasaulē, kas ir kritusi. Tas ir iemesls, kādēļ piedzīvojam daudz grūtību, sāpju un citu problēmu.

RL: Jūs pieļaujat, ka ir bijis laiks, kad pasaulē nebija grūtību, sāpju un ciešanu?

Vanags: Pieļauju, ka pirms izraidīšanas no Ēdenes cilvēkiem bija priecīgāk un vieglāk dzīvot nekā tagad.

RL: Sakiet, kas nosaka to, kas ir grēks, un to, kas nav grēks?

Vanags: Pirmkārt desmit baušļi un izteikumi citās Svēto rakstu vietās. Bet ja nāk priekšā lietas, kas tur nav aprakstītas, tad, manuprāt, jāvadās pēc tā, vai tas nerunā pretī mīlestības likumam.

RL: Bet ko tas nozīmē? Ja nu kāds mīl mirušu cilvēku tādā nozīmē, ka nodarbojas ar nekrofiliju, vai tad var teikt, ka tas ir pretēji mīlestības likumam?

Vanags: Ne jau visu var saukt par mīlestību. Mīlestība ir tikumu karaliene. Pāvils raksta, ka mīlestība nevienam nedara ļaunu. “Mīlestība ir lēnprātīga, laipna, neizturas piedauzīgi, nemeklē savu labumu, neskaistas, nepiemin ļaunu.” Kaut kur dzirdēju padomu, ka vajag tur vārda “mīlestība” vietā ierakstīt savējo un izlasīt, kas tad iznāk. Tas varbūt pateiks to, kas nav rakstīts 10 baušļos.

RL: Jūs esat bieži vērsies pret “nepareizu seksuālo uzvedību”, varbūt jūs reizi par reizēm varētu pateikt, kas tad ir “pareiza” seksuālā uzvedība?

Vanags: Es domāju, ka ideāla seksuālā uzvedība ir tā, kas notiek aiz mīlestības un laulības ietvaros. Un ka tās dēļ nav jānogalina bērni.

RL: Mani pārsteidz pati nostādne, ka seksuālais akts, kā jūs esat teicis, “konstituē laulību”.

Vanags: Es tā būtu teicis? Es zinu, ka ir tāds viedoklis. Taču Jēzus samariešu sievai saka: “Pieci vīri Tev ir bijuši, bet, tas kas tev ir tagad, nav tavs vīrs.” Manuprāt, seksuālā dzīve, pēc kuras tiekties, ir tā, kur vīrietis un sieviete mīl viens otru un ir laulāti.

RL: Kāpēc vajadzētu tiekties pēc seksuālās dzīves?

Vanags: Tāpēc, ka tas ir pirmais, ko Dievs teica cilvēkiem: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi!” Tāpēc, ka Dievs tai piešķīris tik daudz prieka un baudas. Tāpēc, ka tā izpauž mīlestību un bagātina attiecības. Tāpēc, ka no tās rodas bērni. Tāpēc, ka Dievs vīra un sievas attiecības ir svētījis.

RL: Akvīnas Toms Summa teologica būtu precizējis, ka seksuālās attiecības ir pareizas tikai vienā, dabiskajā stāvoklī, kad sieviete ir apakšā un vīrietis ir augšā, viss pārējais ir tieksme pēc baudas.

Vanags: Tieši šie Akvīnas Toma spriedumi man neliekas sevišķi vērtīgi. Nez vai šai ziņā viņš būs bijis speciālists. Un kādēļ lai būtu slikti tiekties pēc baudas, kuru Dievs pats ir radījis? Varbūt tas ienācis no askētiskās tradīcijas, kas domāta mūkiem, taču Dievs nav aizliedzis baudīt, tikai nospraudis zināmas robežas.

RL: Kur jūs šodien saskatāt velna vietu?

Vanags: Es domāju, ka viņa vieta jau laika gaitā nav nekā mainījusies kopš viņa krišanas.

RL: Luters meta velnam ar tintnīcu. Vai jums ir iznācis saskarties ar nelabo?

Vanags: Man liekas, katrs cilvēks ar viņu saskaras vairākas reizes dienā. Bija tāds stāstiņš par klostera brāli, kurš esot par visiem runājis tikai labu. Kāds, kam tas sakritis uz nerviem, esot jautājis, vai arī par sātanu viņš pateikšot ko labu. Viņš mazliet padomājis un teicis: “Viņš ir ļoti, ļoti čakls.” Tā nu tas ir. Cilvēki visu laiku saskaras ar kārdinājumiem. Arī es.

RL: Ar ko viņš jūs kārdina?

Vanags: Ar dažādām kārībām.

RL: Ar kādām?

Vanags: Es domāju, ka sātans cilvēkus kārdina ar virkni visiem zināmu lietu.

RL: Bet katram ir savi vājie punkti.

Vanags: Nu, negribētos man tagad tā kā Privātajā dzīvē dižoties ar savām vājībām. Labāk to pastāstīšu pie grēksūdzes. Varu tikai teikt, ka topu kārdināts un reizēm arī krītu.

RL: Tas gan rosina fantāziju – arhibīskaps krīt.

Vanags: Nu, nevajag nemaz fantazēt. Piemēram, grēks, pie kura sevi bieži pieķeru, ir dusmošanās pie stūres. Man liekas, ka tas tur priekšā nebrauc kā vajag, man tas krīt uz nerviem un es dusmojos. It kā nekas liels, bet Kristus teica – kas dusmojas, tas sirdī nokauj savu brāli. Kaut kas līdzvērtīgs slepkavībai. Tā kā… nav nekāds joks, tā ir nopietna lieta. Un līdzīgi jau ir ar citām, tīri cilvēcīgām lietām, kas kārdina. Starp citu, Luters teica, ka par īstu kristieti dara lūgšana, meditācija un kārdināšanas.

RL: Vai jums ir kāds priekšstats par elli?

Vanags: Simt pirmā istaba.

RL: Simt pirmā istaba?

Vanags: Orvela 1984. gadā. Visi zina, kas ir 101. istabā – ļaunākais pasaulē. Es domāju, ka būtiskākais ellē ir tas, ka tur nav Dieva tuvuma.

RL: Sakiet, vai nekristīti, bet patiesi filozofi arī nonāks ellē?

Vanags: Es taču neesmu Dievs, lai noteiktu, kur kurais nonāks. Bet par to Pāvils raksta Vēstulē romiešiem. Ja pagāns, sekodams savai dabai, dara labu un pilda Dieva likumu, varbūt to pat nepazīdams, tad viņa sirdsapziņa viņu attaisnos vai notiesās. Lai gan es nezinu – ja vien būtu iespēja tā mierīgi izglābties citādi, Dievs nebūtu atdevis savu dēlu krustāsišanai.

RL: Kā tā baznīca, kuru ir atstājis Kristus, ir saistīta ar to baznīcu, kura ir reliģiskā organizācija ar tās administrāciju, nekustamajiem īpašumiem un izglītības iestādēm?

Vanags: Kristus taču arī dibināja baznīcu ar administrāciju, īpašumiem un tā tālāk. Pēteris bija līderis, Jūdass bija kasieris jeb maka glabātājs, kāds cits vēl kaut ko darīja. Viņiem piederēja kādi naudas līdzekļi, viņi pirka ēdamo, nezinu, varbūt arī kaut ko pārdeva. Tur nav principiālas atšķirības no mūsdienu baznīcas struktūras.

RL: Āā, tad tā ir tā pati.

Vanags: Tur jau ir tas āķis un visa apustuliskās pēctecības ideja. Baznīca, kas nav tā pati, kuru Kristus dibināja, vispār nav nekāda baznīca.

RL: Tātad draudze, ko nodibināja Kristus, ir tā pati Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca?

Vanags: Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca ir visādā ziņā – gan savā mācībā, gan praksē, gan arī sukcesijā[1. No latīņu successio – pēctecība.] saistīta ar apustuļiem un apustulisko baznīcu. Ja es tā nedomātu, vai tad es būtu šajā baznīcā?

RL: Jūs neticat neredzamajai jeb mistiskajai baznīcai?

Vanags: Neredzamo baznīcu var izšķirt domās, bet ne pretstatīt redzamajai. Reformatori vienkārši teica, ka baznīcā ir gan ticīgie, gan liekuļi un viltus kristieši, bet nevar zināt, kurš ir kurš. Tāpēc ticīgo kopums, tā īstā baznīca nav uzreiz izšķirama un ieraugāma. Bet arī īstie kristieši taču veidoja reālu, empīriski tveramu baznīcu, viņi bija tajā iekšā, pildīja visādus amatus. Redzamā, neredzamā – tie ir tikai divi veidi, kā paskatīties uz vienu un to pašu baznīcu.

RL: Ja ir tā, kā jūs sakāt, tad Kristus miesai pieder nekustamie īpašumi, viņa ar tiem tirgojas un vēl dara visādas citādas lietas.

Vanags: Bet kas tad tā redzamā baznīca ir, ja viņai nav nekāda sakara ar Kristus miesu?

RL: To mēs arī gribētu saprast.

Vanags: Evaņģēlijs nav cilvēka prātā, bet baznīcā. Evaņģēlijs ir grēku piedošana un mūžīgās dzīvības dāvana. Lai nu ko var prātā izdarīt, bet ne to. Cilvēks savā prātā var pats sev piedot, bet viņš prātā nevar saņemt Dieva piedošanu. Kristus miesa ir pasaulē, lai darītu Kristus darbu, lai būtu tā vieta, kur cilvēki sastop Dievu. Kad Kristus iejāja Jeruzālemē, ne vairs vieta virs derības šķirsta templī, bet gan Kristus ķermenis tur uz ēzeļa bija tā vieta, no kurienes Dievs runāja ar cilvēkiem. Baznīca turpina būt tā vieta. Viņa kā Kristus ķermenis sludina evaņģēliju, izdala sakramentus, māca, rūpējas par cietējiem, un, lai to varētu darīt, attīsta struktūras un amatus. Kristus darba turpināšanai baznīca iegādājas un pārvalda nekustamos īpašumus. No mērķa viedokļa, pārvaldīt sakramentus un pārvaldīt baznīcas finanses nav nekādas radikāli pretējas lietas.

RL: Nazianzes Gregorijs nosauca Basileju Lielo par Kristus muti. Kas jūs esat Kristus ķermenī?

Vanags: Nedomāju, ka tas ir jautājums, uz ko būtu vērts mēģināt atbildēt. Kad gribējām baznīcas satversmē ierakstīt, ka LELB ir loceklis Kristus miesā, viens mācītājs tā arī jautāja: “Kurš tieši?” Es domāju, svarīgi ir tas, ka mēs esam Kristus miesā un visi locekļi ir ķermenī saistīti kopā, atkarīgi cits no cita. Ja viens cieš, visi cieš līdzi, ja vienam prieks, tad visi priecājas.

RL: Kāpēc baznīcai vispār vajadzīga valsts?

Vanags: Mēs vienkārši šajā valstī dzīvojam. Kristieši arī ir pilsoņi un kā jebkurš cilvēks grib šo valsti veidot tā, lai viņiem būtu labi tajā dzīvot. No otras puses – pret valsti dažreiz nākas aizsargāties. Mums te vienmēr atgādina, ka baznīca ir šķirta no valsts, bet maz kurš iedomājas, cik dziļi valsts institūcijas mēģina regulēt baznīcu. Nupat Zviedrijā pirmais mācītājs ir ielikts aiz restēm par to, ka sprediķī homoseksuālismu nosauca par grēku.

RL: Man ir radies iespaids, ka ir tikai četri punkti, par ko pie mums luteriskā baznīca publiski izsaka savu viedokli, tai skaitā, jūsu personā: homoseksuālisms, baznīcas īpašumi, kristīgā mācība skolā un sieviešu ordinācija.

Vanags: Drīzāk ir tā, ka šīs ir lietas, kuras visvairāk interesē presi un tāpēc par to daudz raksta. Esmu ievērojis, ka tad, kad baznīca izsaka kaut ko nepopulāru, piemēram, jautājumā par abortiem…

RL: Ā, tas bija piektais punkts.

Vanags: Tad pēkšņi intensīvi sāk rakstīt par baznīcas īpašumiem. Es domāju, ka tas tiek darīts tādēļ, lai cilvēkos radītu antipātijas pret baznīcu. Cilvēkiem te ir tāda vispārēja nepatika pret tiem, kam pieder kāds īpašums. Tādēļ atliek tikai baznīcai pateikt kaut ko, kas nav pieņemams Dienas liberālajam virzienam, un viņi aizgūtnēm sāk rakstīt par baznīcas īpašumiem, turklāt veido to bildi pavisam greizu.

Runājot par homoseksuālismu un abortiem, manuprāt, tie ir ļoti nozīmīgi ētiski jautājumi. Pirmajā gadījumā mēģina fundamentāli mainīt priekšstatus par ģimeni un laulību. Otrajā gadījumā vieni cilvēki izlemj nogalināt citus un izdara to likuma ietvaros.

RL: Kopš kura brīža jūs cilvēku saucat par cilvēku?

Vanags: Embrioloģijas profesors Jānis Priedkalns man reiz teica, ka cilvēka attīstībā kopš ieņemšanas brīža nav neviena posma, kur varētu novilkt svītru un pateikt – tas te vienā pusē ir cilvēks, bet te otrā pusē nav cilvēks. Un, aplūkojot abortēta bērna atliekas, ir taču skaidri redzams, ka tas bija cilvēkbērns.

RL: Vai jūs esat arī pašnāvības un eitanāzijas pretinieks?

Vanags: Manuprāt, cilvēkam ir svarīgi nodzīvot visu dzīvi, ieskaitot bieži vien mokošu un sāpīgu noslēgumu. Arī tam ir nozīme garīgajā attīstībā. Es esmu redzējis pie veciem cilvēkiem, ka, pārdzīvojot šīs vecuma mokas, viņi kļūst mīlīgāki, iecietīgāki un garīgi atvērtāki. Taču eitanāzijas gadījumā vismaz ir runa par pieaugušajiem, kuri paši vēlas, lai viņus iemidzina.

RL: Šajā gadījumā jūs ievedat tādu nosacījumu, ka cilvēks ir tas, kas izvēlas.

Vanags: Es domāju, ka no garīgā viedokļa izvēle pateikt: “Es vairs nedzīvošu,” ir postoša un bīstama. Bet te cilvēks vismaz apzināti pats to izvēlas. Turpretī ar mazu bērnu, kurš vēl nav pat piedzimis, neviens vispār nerunā. Es domāju, ka par viņu neviens nedrīkst to nolemt, tāpat kā nedrīkst nolemt, ka, teiksim, kāds vecs cilvēks, pensionārs, ir nevērtīgs, tāpēc mēs viņu nogalināsim.

RL: Vai jūs riskētu dot cilvēka definīciju?

Vanags: Definīciju? Drīzāk gan kādu aprakstu. Man būtiskākais šķiet, ka cilvēks ir garīga būtne, proti, ka viņš ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Un viņam ir dots gars no Dieva. Tas ir arī Bībelē aprakstīts – Dievs izveidoja cilvēku no zemes elementiem, iedvesa viņā no sava gara, un tā cilvēks kļuva par dzīvu dvēseli.

RL: Riskēju būt augstprātīgs, bet daudzi cilvēki un vispirms jau es pats sev nepavisam neradu iespaidu, ka būtu radīts pēc Dieva tēla un līdzības.

Vanags: Interesanti, bija tāds profesors Zubovs no Maskavas, kurš teica, ka pirmatnējais, pērtiķim līdzīgais cilvēks bija kritušais cilvēks pēc izraidīšanas no paradīzes. Tās grēkā krišanas sekas bija tik dramatiskas, ka viņš pat ārēji sāka izskatīties pēc mērkaķa. Mēs dzīvojam kritušā pasaulē un tomēr – katrs cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības.

RL: Mani ļoti ieinteresēja viens jūsu izteikums saistībā ar 2001. gada 11. septembri. “Dievs zināja, ko darīt tālāk ar debesskrāpjos mirušajiem cilvēkiem un katram viņš izvēlējās vislabāko no iespējām.” Vai jūs, ņemot vērā, piemēram, Beslanas notikumus, varētu vēlreiz atgriezties pie šī izteikuma, paskaidrojot to?

Vanags: Iespējams, ka tas bija mazliet izvērstāks veids tam, ko Svētais Asīzes Francisks izteica vienā lūgšanā: “Kungs, tavās rokās es esmu drošībā. Kad Tu mani turi, man ne no kā nav jābaidās. Es neko nezinu par nākotni, bet es uzticos Tev.” Vismaz man tas ir vienīgais veids, kā… Arī Bībelē var redzēt, kā cilvēki bija gribējuši kaut ko ļaunu, bet Dievs no tā radīja labu. Bija tur tādi, kas gribēja Kristu nogalināt, lai viņš nemūžam vairs ne domās neceltos augšā. Bet Dievs caur šo ļauno nodomu deva pasaulei vislielāko labumu. Es nezinu, ja man jautātu, kā, piemēram, Dievs katram no tiem cilvēkiem var vērst par labu to, kas notika Beslanā vai Ņujorkā. Bet es esmu pārliecināts, ka Dievs to var, jo viņam nav neiespējamu lietu. Dievam arī cilvēka nāve nav beigas.

RL: Ko jūs teiktu mirstošam cilvēkam? Ir taču tradīcijas, ļoti rūpīgi ir izstrādāta šī procedūra, bieži tas tiek uzskatīts par vienu no atbildīgākajiem mirkļiem mūžā.

Vanags: Bez šaubām, lai gan vienā mirklī pirms nāves jau parasti nevar paspēt izlabot visu mūžu. Ko es teiktu? Es biju, piemēram, pie profesora Feldmaņa dažas dienas pirms viņa nāves. Man viņam vispār nevajadzēja neko teikt. Viņš man teica. Viņš teica: “Tagad es esmu piedzīvojis, ka it kā priekškars būtu noņemts no tā, uz ko es visu mūžu biju tiecies, un kas tomēr bija palicis līdz galam nesaprasts un nesaņemts. Tas nav teoloģisks apcerējums, bet pēdējais lielais nodrebējums un reizē norimšana, kad gars, dvēsele un miesa runā tiešu valodu: “Redzi, te es esmu!”” Runājot ar mirstošu cilvēku, es mēģinātu viņu vadīt uz tādu norimšanu Dieva priekšā, jo Kristus jau nav nācis tiesāt vai iznīcināt, vai sodīt, viņš ir nācis mūs uzmeklēt un glābt. Kā Pāvils saka: “Tuvojieties bez bailēm Dieva tronim.” Jo mīlestība aizdzen bailes.

RL: Vai jūs pats esat gatavs tam tuvoties?

Vanags: Ja man būtu tur jānostājas un jāsaka: “Te ir mana dzīve, lūk, lemiet, ko es esmu pelnījis,” tad tas, protams, būtu pilnīgs krahs. Bet paļaušanās uz Kristu, tas nozīmē, ka es varu nostāties Dieva priekšā tur, kur mani tiesās, tāpēc ka Kristus ir teicis savējiem – kas manus vārdus dzird un tic tam, kas mani sūtījis, tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā. Visu, kas mani šķir no Dieva, par ko es varu tikt notiesāts, viņš uzņēmās uz sevis pie Krusta. Viņš nomira nevis savu, bet manu nāvi. Jo nāve ir grēka sekas. Kristum nebija grēka, tāpēc viņam nebija jāmirst, bet viņš tomēr nomira. Es viņam Golgātā it kā uzvilku sava grēka skrandas, savukārt viņš mani ietērpj savā taisnībā. Un tad, kad es stāvu Dieva priekšā. Dievs skatās uz mani, bet neredz manu grēku. Viņš redz Kristus taisnību, kas man apvilkta.

RL: Laika paliek arvien mazāk. Iespējams, ka runa vairs nav par gadiem, bet mēnešiem vai dienām. Vai ir kaut kas, ko jūs neesat izdarījis vai ko jūs vēl varētu paspēt izdarīt šajā īsajā laikā līdz savas dzīves galam?

Vanags: (Ilgi domā.) Es tagad domāju, ko es gribētu darīt un ko būtu vērts darīt. Es nevaru teikt, ka man būtu kaut kas viens, ko nosaukt. Es noteikti censtos paspēt. Ne paspēt, bet… Pirmais, kas man ienāk prātā, ja es uzzinātu, ka ir atlikušas dažas dienas, es ietu pie grēksūdzes. Man noteikti vajadzētu absolūciju.[2. Absolūcija, no latīņu absolutio – atbrīvošana, grēku piedošana.] Man liekas, ka sirsnīga grēksūdze ir stāvoklis, kad cilvēks ir vistuvāk Dievam. Mēģinātu atcerēties, vai neesmu ar kādu palicis konfliktā, mēģinātu izlīdzināties, atdot visu, ko esmu aizņēmies. Gribētos vēl paspēt kādas grāmatas palasīt.

RL: Kādas?

Vanags: Ir man te dažas, kas gaida rindā. Piemēram, Georga Krečmara grāmata par eklezioloģijas[3. Eklezioloģija no grieķu eklesiologia – mācība par baznīcu.] jautājumiem – ļoti spēcīgs autors, gribētos uzzināt, ko viņš tur raksta. Es palasītu labprāt kaut ko no baznīctēviem. Droši vien gribētu pārlasīt Jorgensena sarakstīto Asīzes Franciska biogrāfiju, tā man savulaik bija ļoti nozīmīga grāmata. Bet droši vien, ka es tomēr tik daudz nelasītu, man gribētos būt ar saviem tuviniekiem. Tas ir tas, ko es neesmu varējis visu mūžu īstenot pietiekamā apjomā.

Runājot par pārējo… Es apzinos, ka pasaule negriežas, pateicoties manām pūlēm, un ka man nav pa galvu pa kaklu jāmetas kaut ko izdarīt un, ja es to neizdarīšu, tad neviens to neizdarīs.

RL: Vai jūs domājat, ka jūs baidītos?

Vanags: Es esmu dzirdējis, ka cilvēkam ir labāk mirt tad, kad viņš vēl grib dzīvot. Un ka bailes no nāves Dievs ir cilvēkam devis ar nolūku, lai viņš necenstos pats aiziet no dzīves pirms laika. Tāpēc droši vien, piemēram, lidmašīnai krītot, es izjustu bailes vai nemieru. Vismaz savā pašreizējā vecumā. Man arī būtu lielas bailes no nesvētas nāves. Taču, domājot par nāvi, man nav tādu milzīgu, dzīvniecisku baiļu un man neliekas, ka, atstājot pasauli, es zaudēšu kaut ko neatvietojamu, kā man būtu ļoti žēl. Nē, to es nevarētu teikt, nē.

RL: Vai jūs esat atradis savu vietu pasaulē?

Vanags: Es domāju, ka es esmu tai vietā… nē, es teiktu tā, ka man svarīgāk liekas, ka es esmu atradis Dievu. Ka man ir bijusi iespēja iepazīt Dievu, ka es esmu saticis Kristu, ka Viņš ir mani piepulcinājis savai baznīcai. Un tāpēc man šķiet, ka es esmu atradis savu vietu. Pasaulē? Nu jā, varētu teikt, ka pasaulē. Baznīca dzīvo pasaulē, kaut gan viņa arī nav no šīs pasaules. Mana vieta pasaulē mani tik ļoti nenodarbina, kā, teiksim, mana piederība baznīcai vai mana piederība Kristum.

RL: Par ko jūs centīsieties domāt Ziemassvētkos?

Vanags: Man tagad to ir grūti pateikt. Es varētu pateikt, ar kādām domām man saistās Ziemassvētki vispār, bet ko es domāšu, gatavojoties tieši šiem Ziemassvētkiem, to es vēl nezinu. Jo tas kaut kā atnāk… Man šķiet, ka tas tiek iedots.

Reizēm mani lūdz kaut ko laicīgi uzrakstīt Ziemassvētkiem, un to ir ļoti grūti izdarīt, pirms es neesmu iegremdējies Adventa laika pārdzīvojumā. Īstenībā, gatavojot sprediķi, bieži ir tā, ka es nometos ceļos un lūdzu Dievu. Sāku to darīt pilnīgi bez idejas, bet kad pieceļos, es jau zinu, kas man jāsaka. Bet reizēs, kad netiek dots, nu, jā, es jau sakompilēju kaut kādas savas domas, taču tad tas ir mokoši un man liekas, ka tam nav lielas vērtības. Tas tikai rāda, ka kristīgā reliģija nav ideju komplekts, bet pats dzīvības process, kurā daudz kas notiek.

Pagājušajā gadā, piemēram, tā bija doma, ka Kristus nākšana ir apcerama ne tika telpiski, bet arī laika dimensijā. Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi ne tikai tā, ka debesu būtne nonāk uz zemes, bet, Jēzum piedzimstot, valstība ir pie mums atnākusi laikam pa priekšu. Teiksim, kopā ar Kristu mēs proleptiski[4. Proleptisks, no grieķu prolambainen – aizsteigties priekšā.] varam dzīvot Dieva valstībā jau tagad. Kristus baznīcā Dieva noliktā pasaules nākotne ir jau tagad klātesoša. Bet tās bija pagājušā gada Ziemassvētku domas. Kas būs šogad, es nezinu.