Paģiras no nekurienes

Kolumbusa Ohaio 2. 11. 2004

Kad pirms 25 gadiem te īsu laiku dzīvoju, pirmo reizi dzirdēju apzīmējumu “nowhere state” – nekurienes štats – proti, Ohaio esot viens no “nekurienes štatiem” – tas nekad nefigurē ziņās (izņemot tās reizes, kad Ohaio štata Universitātes futbola komanda uzvar valsts čempionātā), tur nerisinās televīzijas seriālu darbība un vispār nenotiek nekas ievērības cienīgs. Tiesa, ir daži izņēmumi. Klīvlendā ir Rokenrola Slavas halle un Vapakanetā dzimis Nīls Ārmstrongs – pirmais cilvēks uz Mēness – un no Ohaio nākuši arī seši ASV prezidenti, taču viņi sen ir miruši un tiek pieminēti tikai vēstures grāmatās. Man Ohaio, un tieši Kolumbusa, ir nozīmīga vieta divu iemeslu dēļ: te es pirmo reizi ieraudzīju, kas par pasakainu dārgumu lādi ir bagātas amerikāņu universitātes bibliotēka (Ohaio štata universitātē mācās vairāki desmiti tūkstoši studentu; tā ir viena no labākajām valsts finansētajām augstskolām), un iepazinos ar cilvēku, kas tagad ir mans vīrs (saukšu viņu par M.). Bet tas, protams, ir cits stāsts. Šobrīd būtiski tas, ka “nekurienes štats”, ne tikai kļuvis par “kurieni”, bet par valsts un – tā apgalvo vietējie – visas pasaules centru. Jo matemātiski izskaitļots, ka tieši Ohaio, tieši Franklina grāfistē (jo te visvairāk jaunreģistrētu vēlētāju), kur atrodas Kolumbusa, rīt izšķirsies prezidenta vēlēšanu liktenis. Amerikāņiem ļoti patīk skaitļi un skaitliskas sakritības. Tad lūk: lai uzvarētu, prezidentam Džordžam V. Bušam vai senatoram Džordžam Kerijam nepieciešamas 270 elektoru balsis, un vēlēšanu “ugunslīnija”, kur tiks izcīnītas Ohaio piederošās 20 no tām, ir starpštatu lielceļš I-270, kas apvij Kolumbusu – zīmīgi, vai ne? Tā nu kopš marta, kad demokrātu partija par savu kandidātu nominēja Keriju, viņš un viņa izraudzītais iespējamais viceprezidents Džons Edvardss, kā arī pretinieki Džordžs V. Bušs un Diks Čeinijs apmeklējuši Ohaio 81 reizi. Nupat Kerijs universitātes pilsētiņā ļāva sevi reklamēt “bosam” – Brūsam Springstīnam, savukārt Buša “seju” daiļoja Švarcenēgers. Mēs negājām klausīties ne vienu, ne otru, taču no vēlēšanām izbēgt nav iespējams. Jau Ņujorkā mūs uz ielas pieklājīgi uzrunāja jauni cilvēki, kuri gribēja zināt, vai mēs vēlēšanās atbalstīsim “senatoru Džonu Keriju un pārmaiņas”, taču tas bija nieks, salīdzinot ar to, kas notiek šeit. Šodien, piemēram, uz Haistrītas stūra jauns cilvēks šlipsē – acīmredzot kāds bankas klerks vai kantora darbinieks – augstu virs galvas turēja plakātu ar uzrakstu: “Džordž Buš, tu esi atlaists!” Izskatījās, ka viņš tur stāv jau ilgāku laiku – iespējams, visu savu pusdienas pārtraukumu. Savukārt šoseju krustcelēs stāvošas meitenes plakāts aicināja garāmbraucējus: “Signalizē, ja esi par Keriju” (signalizēja gandrīz katra mašīna). “Mūsu” rajonā, Aperārlingtonā, kur dzīvo pārtikuši ļaudis gados, glīti frizētajos mauriņos saspraustas tāfelītes ar Buša un Čeinija vārdiem. Taču pietiek šķērsot vienu ielu Kolumbusas centra virzienā, un “buščeiniju” mežs kļūst krietni retāks – sākumā pa kādam ielavās, bet drīz vien jau pārliecinoši dominē “kerijedvardsi”. Nez, kādas attiecības ir kaimiņiem, kuri izvēlējušies savstarpēji izslēdzošas mauriņa dekorācijas?

Mana vīra ģimenē attiecības turpina būt visnotaļ civilizētas, lai arī M. (kerijists) dažas reizes pie vakariņu galda lūkoja vest savu tēvu N.(bušistu) “pie prāta”. Bez panākumiem. “Bet nekādi masu iznīcināšanas ieroči nav atrasti,” saka M., apstrīdot Buša galveno iemeslu, kāpēc tika uzsākts karš Irākā. “Vēl nav atrasti,” rāmi izlabo N. “11. septembra komisijas ziņojums…” mēģina M. “Meli,” noskalda N. “Un vispār: ja pie varas nāks Kerijs, tas nozīmē, ka būs iesaukums. Ja man būtu bērni iesaukuma vecumā, es uztrauktos,” viņš saka. Jo Kerijs, lūk, esot tik mīkstčaulīgs, ka negribēšot karot, teroristu saradīšoties aizvien vairāk un cits nekas neatlikšot kā iesaukums – brīvprātīgie vienkārši vairs netikšot galā. “Bet budžeta deficīts…” vārgi mēģina M. “Manuprāt, tas nav temats, kas būtu apspriežams pie galda,” stingri aizrāda mana vīramāte L., kura balsos par Keriju.

Pārējās balsis mūsu paplašinātajā ģimenē sadalās šādi: vecākā māsa D., kas dzīvo Čikāgā un ir mājsaimniece, tāpat kā L. un jaunākā māsa, kuras vārds arī sākas ar D., manam vīram par pārsteigumu, balsos par Keriju, tāpat arī viņas vīrs, kurš nodarbojas ar kaut ko ienesīgu, saistītu ar internetu. Jaunākā māsa un viņas vīrs balsos par Bušu, tāpat kā M. brālis (arī M.), kas strādā lielā mobilo sakaru firmā, un viņa grieķu izcelsmes sieva. Izņemot 2 gadījumus, tātad vērojama tendence, ka laulātie balso vienādi. Kurpretim man universitātē mācīja, ka Amerikā lojalitāte tai vai citai partijai tiek pārmantota no vecākiem. Šī gudrība pamatā arī vienai no vēlēšanu laika populārajām anekdotēm. Skolotāja bērniem jautā – par ko tu balsotu, ja varētu piedalīties vēlēšanās? “Par prezidentu Bušu,” cits caur citu sauc bērni. Tikai Džonijs skaidri un gaiši paziņo: “Es balsotu par senatoru Džonu Keriju.” “Ak tā,” brīnās skolotāja. “Un kāpēc?” – “Mans tētis balsos par Keriju, mana mamma balsos par Keriju, es arī balsotu par Keriju.” – “Bet iedomājies, Džonij,” aicina skolotāja, “iedomājies, ja tavi vecāki būtu kretīni – vai tad arī tu balsotu tāpat kā viņi?” “Jā,” atbild Džonijs, “tad es tāpat kā viņi balsotu par Bušu.”

Lai novērstu iespējamos pārpratumus, pasteigšos piebilst, ka mana vīra vecāki ir Hārvarda universitātes absolventi. N. turklāt ir divas augstākās izglītības.

Kolumbusa Ohaio 5. 11. 2004

Viss ir cauri. “Vēl četri gadi,” vēsta laikrakstu virsraksti, kas vēl vakar atturējās pasludināt uzvarētāju. Tātad Bušs. Te, Kolumbusā, valda šoks. Starp citu, pat republikāņu nometnē. “Man ir depresija,” L. gluži neraksturīgi atzinās pie brokastu galda. N. iejūtīgi klusē un līdz šim nekā nav izrādījis gandarījumu par vēlēšanu rezultātiem. “Tāda sajūta, it kā būtu nomiris tuvinieks,” dienas laikrakstam The Columbus Dispatch atzīstas kāda Kerija lojāliste. Vesela sleja atvēlēta psiholoģei, kura apstiprina, ka sajūtas varētu būt gluži tādas pašas, kā zaudējot tuvu cilvēku un ka svarīgi pārdzīvot visus sērošanas etapus: noliegums, dusmas, bēdas, samierināšanās, akcepts.

Patiesībā viss jau bija skaidrs otrdienas naktī – pārāk daudzi štati krāsojās sarkani (par Bušu), kamēr zilie rindojās tikai gar ASV kartes kreiso sānu un labo augšmalu. Mēs to vērojām vairākos televīzijas ekrānos Short North tavernā caur vēl atļautajiem (ar 1. janvāri arī Ohaio pievienosies smēķēt liedzēju pulkam) nervozu dūmu mutuļiem, kas plūda no Kerija atbalstītāju cigaretēm. “Tas ir nožēlojami,” saka kāds puisis, kurš aiz bēdām iedzēris varbūt arī kādu glāzi no lieka. “Skolā man mācīja, ka pie mums valda likums, un es tam visu laiku ticēju. Bet šitie taču čurā virsū konstitūcijai!” Godīgi sakot, īsti nesaprotu, par ko viņš runā – varbūt baidās, ka atkārtosies 2000. gads, kad Bušs kļuva par prezidentu par spīti tam, ka vēlētāji izraudzījās Alu Goru. Taču par čurāšanu man ir spilgtas jaunības atmiņas – 1980. gadā, kad pirmo reizi ASV vēsturē par prezidentu kļuva Holivudas aktieris, kura “klusā morālā vairākuma” atbalstīto platformu nopietni, izglītoti cilvēki i netaisījās ņemt par pilnu, es sēdēju kādā citā bārā un ar pārsteigumu un šausmām vēroju, kā tas notiek. Kad viss bija galā, mani aiz bēdām sadzērušies draugi gāja “čurāt uz kadilakiem” – pa daļai aiz sociāla protesta, pa daļai, lai uz brutālu absurdu atbildētu ar brutālu bezjēdzību. Viens no viņiem, S. (drīz grasās doties agrīnā pensijā), tagad saka: “Nevienu prezidentu es neesmu tā ienīdis kā Bušu junioru. Pat Reiganu ne.” “Atceries, tolaik tu grasījies pārcelties uz nomaļu salu kaut kur Klusajā okeānā ar pietiekamu daudzumu narkotiku, lai kopā ar draugiem pārdzīvotu kodolapokalipsi, ko izraisīs Reigans,” es atgādinu. “Jā,” viņš skumji pasmaida, “laikam tā bija gan. Bet Reigans tomēr nebija tāds fašists – patiesībā lāga zēns. Tagad jau arī jādomā par emigrēšanu – kā mums te, Kolumbusā, pēdējā laikā radušies somāliešu rajoni, tā kaut kur Kanādā drīz vien būs kolumbusiešu rajoni.” “Bet es tomēr nevaru saprast, kā tas var būt,” viņš pēc brīža atsāk. “Zini, es pat māsai sameloju. Viņa ir par republikāņiem, es par demokrātiem, un vairākās vēlēšanās mēs esam vienojušies nepiedalīties, jo tik un tā jau mūsu balsis viena otru līdzsvaros. Šoreiz arī es viņai teicu, ka mums nav ko iet, bet pats ņēmu un aizgāju – jau sešos no rīta.” Lūk, par to es brīnos. Ka viņi visi runā par bezcerību un bezjēdzību, bet paši iet vēlēt sešos no rīta vai stāv trīs stundas garā rindā. Starp citu, rindas esot bijušas tikai pašā Kolumbusā, kur, spriežot pēc aptaujām, vairākums gāja balsot par Keriju. Kaut arī vēlēšanu iecirkņi oficiāli tika slēgti pulksten 19.30, daudzi balsoja vēl pēc pusnakts… Toties Kolumbusas turīgajās un konservatīvajās priekšpilsētās nekādu rindu neesot bijis.

Putnusuņa ferma, Fejetes grāfiste, Rietumvirdžīnija 8. 11. 2004

“Skumji?” jautā mūsu draugs T., Putnusuņa fermas īpašnieks. Putnusuņa te nav neviena, bet ir vairāki gandrīz tīrasiņu aitu suņi, kādas 25 aitas, 10 kazas, savs ducis vistu (parastās un pērļvistiņas) un viens pāvs (vēl divus nesen nokodis lūsis). “Skumji? Nuja, skumjš jau ir tas demokrātiskais process, ko padarīsi – vieni vinnē, citi zaudē.” Viņš, pēc paša apgalvojumiem, ir vinnējis, jo balsojis par Bušu. Taču neviens, ieskaitot paša sievu (Vācijas pilsone un vēlēšanās piedalīties nevar), nesaprot, kāpēc. “Tāpēc, ka viņš ir vienkāršs puisis, ko saka, to arī dara, un man ar viņu ir droši. Vismaz tuvākajā laikā neviens nenāks Annai noņemt mērus čadrai,” apmēram tā skan T. paskaidrojumi. Tā kā viņš reti kad runā nopietni, grūti saprast, vai teiktais nav jāsaprot pārnestā nozīmē. Turklāt mūsu meitai Annai ir tikai četri mēneši. Mūsu kopīgs draugs P. visu skaidro ar T. fiziskajām problēmām – proti, viņam nesen atklāta melanoma. “Kad nav labi ar fizisko, tad nezin ko var sadarīt,” saka P. Tieši P. ir cēlonis tam, ka šai nomaļajā Apalaču ielejā, kur no rīta modina aunam kaklā pakārtais zvaniņš, bet naktīs var brīnīties par otrādi apgāztajiem zvaigznājiem, kur bērniem – iedomājieties! – tiek lietoti mazgājamie autiņi, kur viss tiek audzēts bez kādām ķimikālijām, kur nav televizora un radio stāv neieslēgts, tomēr nevar aizmukt no politikas. Pie aitu aploka stiepļu žoga, kaut kādā savandītā sakņu un zaru čūkslājā iesviesta, rēgojas metāla zīme ar uzrakstu “Kerijs-Edvardss: stiprāka Amerika”. Zīme ir salauzīta un, garām ejot, T. tai allaž iesviež ar kādu oli – sevišķi, ja tuvumā ir P. P. ir tas, kurš šo zīmi atvedis šurp – pa daļai kā joku, pa daļai, lai atgrieztu T. no viņa maldu ceļiem. “Atšķirībā no jums abiem,” T. saka manam vīram un P., “es visu mūžu esmu bijis reģistrēts kā demokrāts.” Viņš iesviež pa zīmi ar sauju sīku akmentiņu, taču uz detalizētāku diskusiju nav izprovocējams.

Toties P. par politiku runā vienā laidā. “Viņi (tas ir, republikāņi) ir apgūlušies vienā gultā ar deviņsimt mārciņu smagu gorillu. Gorilla ir pilnīgi neaprēķināms, taču, kā tas grozīsies, tā viņiem būs jāgrozās līdzi.” Ar gigantisko gorillu viņš domā sociāli konservatīvos kristīgos fundamentālistus, kuru lieliski organizētais atbalsts nodrošināja Buša uzvaru. “Es paredzu fašistisku režīmu.” “Bet 48 procenti – gandrīz puse – taču balsoja par Keriju,” es iebilstu. “Tam vairs nav nozīmes. Tagad viņi ir sagrābuši visu varu. Man jau nekas, es esmu vecs, bet man gribētos, lai mana meita un mazmeitas bēg no šejienes, kamēr vēl var. Esmu domājis, ka varbūt viņas varētu pārcelties, piemēram, uz Latviju…”

Kolumbusa Ohaio, 12. 11. 2004

Visas zīmes no mauriņiem pazudušas kā uz burvju mājienu. Daži nepacietīgākie jau apvijuši jumtu notekas ar Ziemsvētku spuldzītēm, vietām rēgojas pa plastmasas briedītim vai vecītim, bet uz viena mauriņa izlikts milzīgs piepūšams tītars, kurš vakaros tiek kaut kā viltīgi izgaismots no iekšpuses – vēl taču nav pienākusi Pateicības diena ar obligāto tītara cepeti. Ohaio pamazām atgūst savu “nekurienes” statusu. Tiesa, avīzēs un radio (vismaz liberālneitrālajā NPR, bet gan jau arī citur) joprojām tiek analizēti vēlēšanu rezultāti: kāpēc īsti Kerijs zaudēja, ko nozīmē Buša uzvara. Kā tas var būt, ka garajās rindās stāvošie gandrīz visi balsoja par Keriju, bet ievēlēts galu galā ir Bušs? Varbūt rītausmā uz vēlēšanu iecirkni zagās ne tikai S., bet arī viņa māsa? Arī vīra vecāku mājās viss atgriežas ierastajās sliedēs. Par politiku neviens vairs nerunā, taču, šķiet, tādas kā paģiras pārdzīvo ne tikai “zaudētāji” M. un L., bet arī N. Jo ne jau par “morālajām vērtībām” (ar tām saprotot “nē” geju laulībām un abortiem, “jā” ticības mācībai skolās utt. u.tjp.) viņš balsoja, taču, šķiet, varētu triumfēt tieši tās. Bet vai sava taisnība nav NPR jokdarim Gerisonam Kīloram, kurš nesen izteicās, ka kristīgajiem fundamentālistiem vajadzētu liegt tiesības balsot, jo viņi taču nav piederīgi Amerikas Savienotajām Valstīm, bet gan “Dieva valstībai”?