Patiešām kārtīgas pusdienas
No grāmatas Gotterspeisen. Springer Verlag/Wien, 1997
pasaulē

Džims Harisons

Patiešām kārtīgas pusdienas

Trīsdesmit septiņi ēdieni un trīspadsmit vīni

Biežajos izbraukumos pa Ameriku mans draugs Gijs de la Valdēns pusdienojot mūždien kladzina: “Šie kartupeļi frī ir derdzīgi,” tomēr viņš tos vienalga notiesā, pieķerot līdzi vēl daļu no manējiem. Cits mans draugs, gleznotājs Rasels Četems, labprāt mēdz atgādināt, ka jau 70. gados mēs bijām pirmie, kas restorānos sāka pasūtīt katrs pa vairākiem otrajiem ēdieniem, lai izvairītos no briesmīgās vilšanās, kad visi pie galda ir apmierināti, bet tu vienīgais esi joprojām badā. Šī sistēma droši vien nemaz nav tik slikta, jo mēs abi joprojām esam vairāk vai mazāk dzīvi, lai gan cieši piegulošas drēbes tomēr nevalkājam.

Vai nesātībai piemīt kāda iekšēja loģika vai arī rijīgums gluži kā sekss haotiski klīst apkārt, nekādi nepakļaujoties mūsu mēģinājumiem to izprast? Nemaz ne tik dziļi mūsos kauc izsalkusī sirds: “Dod man vislielāko porciju!” Zēna gados Ziemeļmičiganā, barojot vectēva cūkas, mani pagalam izbrīnīja to ietilpīgums. Pirms pieaugušie mani pieķēra nedarbos un sarāja, es biju empīriski pierādījis, ka cūku apetītei nav robežu. Kad slaistījos pa kūtspriekšu, dzīvnieki mani uzlūkoja ar tādu pašu mīļumu, ar kādu mēs noraugāmies izcilos šefpavāros. Dzīve ir lopiski īsa, mēs alkstam labi paēst, un tāpēc mums parasti jāmēro ceļš uz lielajām pilsētām vai – vēl labāk – uz Franciju.

Nekad agrāk amerikāņi nav bāzuši degunu tik dziļi cita darīšanās kā patlaban. Ja atklāšu, ka es ar vēl vienpadsmit maltītes biedriem ieturēju trīsdesmit septiņu ēdienu pusdienas, kas, visticamāk, izmaksāja tikpat, cik jauns Volvo mikroautobuss, kritiskāk noskaņotu ļaužu domas iestrēgtu nelielās, šaušalu pārņemtās nosodījuma orbītās. Uz to es varu atbildēt, ka neviens no mums, divpadsmit gardēdības apustuļiem, nekāroja jaunu Volvo. Mēs gribējām tikai pusdienas, un, tā kā pusdienas ilga aptuveni vienpadsmit stundas, mēs ietaupījām vakariņu naudu. Aizstāvībai vairs nav, ko piebilst.

Dažs varētu uzskatīt par pārmērību to, ka no Montanas es devos pusdienās uz Marka Meno L’Espérance restorānu Burgundijā, bet man tā vis nešķiet. Kaut arī Savienotajās Valstīs ir manāmas kulinārās revolūcijas pazīmes, šī plaši apčalotā renesanse galvenokārt skar tikai Ņujorkas, Sanfrancisko, Sietlas un Čikāgas iedzīvotājus. Pēdējo četrdesmit gadu laikā, ceļojot pa Ameriku, es benzīntanku ātrās ēdināšanas restorānos pastāvīgi esmu atradies apēstā ēdiena nāves ēnā. Šādās situācijās vislabāk ir nobraukt kādu gabalu, piestāt ceļmalā, nedaudz paieties un krist ceļos, lūdzot labāku pārtiku nākamībā.

Pieļauju, ka ir nepiedienīgi, runājot par ļaužu ēšanas paradumiem, vīzdegunīgi izcelt sevi. Esam izrādījušies pamatīgi nelgas tik daudzās mirstīgās sfērās – no absolūtas nevērības pret dabu un etniskuma slavinājumiem līdz ellīgām laulībām starp politiku un karu, ka varbūt vajadzētu likt mums knābāt atkritumus kā līksmām vārnām. Es uzaugu kalvinisma caurstrāvotajos ASV Vidējos rietumos, kur uzskats, ka mēs ēdam, lai dzīvotu, nevis dzīvojam, lai ēstu, bija evaņģēlija sastāvdaļa. (Saprotams, izņemot reliģiskos svētkus. Dažas sievietes tika daudzinātas par viņu pīrāgu gatavošanas prasmi, bet dažus vīrus, ieskaitot manu tēvu, apbrīnoja par spēju vienlaicīgi uz oglēm cept divsimt cāļu baznīcas piknikam.) Atminos, ka 10 stundu lauku darba diena paģērēja pamatīgas brokastis un trīs prāvas sviestmaizes pa dienu. Diez vai es sevi tolaik uzskatīju par īpaši atšķirīgu no pārējiem fermas dzīvniekiem.

Mičiganas lauku zelli no vīra, kuru ielūdz uz trīsdesmit septiņu ēdienu pusdienām, šķir vesela mūžība, tomēr gardēdis visupirms ir cilvēks, kas spēj turpināt maltīti arī pēc izsalkuma remdēšanas, turklāt gardēdis bez bagātīgas humora izjūtas ir vien nožēlojams sivēns. Reiz Parīzes Taillevent (restorānā, ko allaž dēvē par “kulinārijas templi”) mani pārņēma nepatīkama sajūta, ka atrodos apbedīšanas birojā. Vienīgie smiekli skanēja no mana galdiņa. Un, kad pie otrā ēdiena vēlējos nobaudīt kalvadosu, oficiants man aizrādīja, ka nāksies paciesties, līdz būsim notiesājuši sieru plati, kas bija paredzēta pēc stundas. Laimīgā kārtā mans galda biedrs, sīvo cienošs franču grāfs, piedraudot iecirst oficiantam pliķi, pavēlēja atnest kalvadosu nekavējoties – diez vai arī jūs gribētu, ka par šejienes cenām jūs vēl arī pamāca. “Augstajai virtuvei” ir noteikumi, kas domāti cilvēkiem, kuri dievina likumus. Es no tiem glābjos bistro apskāvienos. Ja man dzīvei būtu atlikuši tikai seši mēneši, es nekavējoties dotos uz Lionu un pārvietotos no viena bistro uz nākamo lielos bērnu ratiņos, ko stumtu kāds veģetārietis.

Trīsdesmit septiņu ēdienu pusdienas, kas norisinājās pērnā gada 17. novembrī, tika veidotas pēc izcilu pagātnes pavāru un gastronomijas autoru (tostarp maršala Rišeljē, Nikolā de Bonfona, Pjēra de Lina, Masjalo, La Varēna, Marēna, Grimoda de la Renjēra, Brijā-Savarēna, Mersjē, La Šapela, Menona un Karēma) receptēm no septiņpadsmit pavārgrāmatām, kas izdotas starp 1654. un 1823. gadu. Tie bija ēdieni ar precīzu un skaidri pārskatāmu vēsturi. Šo pusdienu namatēvs bija Žerārs Oberlē, neapšaubāmi ģeniāls cilvēks, kuru biju sastapis pirms gadiem desmit vīna un grāmatu svētkos Luāras krastos. Neatminos redzējis nevienu grāmatu trīs dienu garajā sarīkojumā, kur es kopā ar Alēnu Robu–Grijē un Žerāru Depardjē biju vīnu žūrijā. (Nevienu no mums toreiz īpaši nepārsteidza paziņojums, ka vīni jau “priekš-izvērtēti” un mums esot tīri dekoratīva funkcija.) Mēs bijām apmetušies kādā pilī, agri no rīta tās iekšpagalmā sastapu Oberlē, kas mielojās pie pamatīgas gaļas uzkožamo paplātes. Bija nepieciešami vairāki gadi, iekams atklāju visus viņa rakstura aspektus – kā lobot milzīgu Bermudas sīpolu (kam Žerārs Oberlē ārēji nedaudz līdzinās, lai gan to pašu var teikt arī par Budu). Žerārs kolekcionē grāmatas un tirgojas ar viduslaiku iluminētajiem manuskriptiem, viņš ir muzikologs ar savu iknedēļas pārraidi Francijas Radio, viņš raksta romānus un esejas, viņš ir “ekspertu eksperts” apdrošināšanas naudas izkrāpšanas jautājumos (nosakot ugunsgrēka izpostītu privāto bibliotēku vērtību), kontrtenors, kurš reiz dziedāja Persela Jel nākait, Mākslas dēli, medījot slokas Mičiganas Augšējā pussalā, franču virtuves pētnieks, kas par šo tēmu sastādījis pāris, viņa vārdiem sakot, divkilo bibliogrāfijas, vīna un salami lietpratējs, izbijis cūkas galvas galerta standartu aizsardzības biedrības darbinieks, kulinārijas ekscentriķis un izcils šefpavārs. Reiz Kankālā, Bretaņas piekrastē, kur mēs baudījām reti sastopamās un milzīgās septiņdesmit gadus vecās austeres, kas pazīstamas kā pieds de cheval (zirga pēdas), viņš piezīmēja: “Šīs būtu grūti ēst mašīnā.”

Drīz pēc iepazīšanās ar Oberlē es apciemoju viņa muižu Burgundijā, kur viņš pagatavoja īpaši interesantu un senu ēdienu – piecdesmit piena sivēntiņu šņukuru kārtojumu.

“Patiešām vienkāršs ēdiens,” viņš teica. Kā viņš paskaidroja, sivēnu šņukuri uz nakti jāiemērc tīrā ūdenī, tad divas stundas jāvāra uz lēnas uguns sarkanvīnā ar zaļumiem un ķiplokiem. Pēc tam jāpievieno kartupeļi un jācep krāsnī, šņukuriņi veido apburošu mozaīku. Tādi ēdieni parasti domāti īpaši zinātkāriem ļaudīm vai tādiem, kam ir lauku dzīves pieredze. Es atceros, kā abas manas vecāsmātes vārīja cūkas galvas kopā ar zaļumiem un sīpoliem, gatavojot galertu, kam tika izvēlēti visgardākie vaiga, mēles un kakla gaļas gabaliņi, pārlejot ar novārījumu un sarecinot stikla traukā.

Kad iepazinos ar Žerāru Oberlē, es jau biju ļāvies visu veidu pārmērībām, ieskaitot tās, ko piedāvā kino industrija, un pazinu diezgan daudz dūšīgu izēdāju, sevi ieskaitot. Tomēr es vēl nebiju saticis patiesi izsmalcinātu izēdāju. Drīz vien pēc iepazīšanās Žerārs uzsauca pusdienas, kurās bija piecdesmit ēdienu. Kāpēc? Jo viņam bija piecdesmit gadu jubileja. Kad ēdienkarti izlasīju pirmo reizi, es no tās neko nesapratu, kaut arī tajā bija iekšēja loģika – maltīte atveidoja Petronija Satirikonā aprakstītās dzīres.

Tas gan nenozīmē, ka Žerārs koncentrējas tikai uz ārkārtīgo un frivolo. Savu duci reižu pie viņa izciemojies, esmu baudījis daudzus franču virtuves paraugus – labākā izpildījumā nekā jelkad agrāk. Ieejot Žerāra virtuvē, jūs saprotat, ka neatrodaties restorānā, jo pamanāt koka trauku ar kādu kilogramu melno trifeļu, kas paredzētas manam vismīļākajam ēdienam, poulet demi-deuil jeb Cālim nepilnajā sēru tērpā. Beigtais mājputns ir ticis apveltīts ar tik daudz trifeļu šķēlītēm, kas aizbāztas tam aiz ādas, ka izskatās ietērpts melnā (nemaz nerunājot par milzīgo trifeli, ar ko tam pildīts vēdera dobums). Kad ieminējos: “Žerār, vai nu tā vajadzēja,” viņš atteica: “Esmu vecpuisis. Man nav mantinieku.”

Gadu gaitā, kad vien ciemojos Francijā, mēs ar Giju de la Valdēnu un Žerāru apspriedām “tematiskas” maltītes iespēju. Mēs jau bijām izlasījuši vairākas Žerāra sniegto pusdienu ēdienkartes, un vienubrīd mums šķita pilnīgi saprātīgi ieplānot pusdienas, kas sāktos ar divdesmit četriem ēdieniem un pakāpeniski turpinātu pieaugt. Visloģiskākā dislokācijas izvēle bija L’Espérance restorāns Senpēra ciematā pie Vezlē, pusotras stundas braucienā no Žerāra mājām Morvānā. Marks Meno, garš vīrs, kurš slejas pāri saviem darbiniekiem gluži kā de Golls pāri saviem līdzpilsoņiem, ir miermīlīgākais no visiem Francijas izcilākajiem šefpavāriem, acīmredzami nealkstot ne kripatas publicitātes. Viņa restorāns, kas jau izsenis ir obligāts gardēžu ceļa mērķis, pārstāv īstus franču laukus. Tas eleganti izvietots lielā dārzā, un it nekas tā iekārtojumā nenomāc apmeklētājus. (Tas ātri atguva trešo Michelin zvaigznīti, ko restorānam noņēma 1999. gadā.)

Žerārs pazina Meno jau ilgus gadus, un, man atrodoties vēl drošībā mājās Savienotajās Valstīs, viņš turpināja kopā ar mani un Giju plānot dzīres, izmantojot savu pasakaino bibliotēku. Tā kā es reiz jau biju piedalījies pēcpusdienas spriešanā par Vrai ancien coq au vin[1. Īsts senlaiku gailis vīnā (franču val.).] (iztvaicēt septiņus litrus Merlot līdz vienam, iekult gaiļa asinis, utt.), es varu tikai iedomāties neskaitāmās pārrunu stundas, kas norisinājās starp Žerāru un Meno.

Kad beidzot pienāca pasākuma rīts, es nebūt nejutos īpaši izsalcis. Tas mani nesatrauca – daudzi profesionāli sportisti pirms izšķirošas spēles drīzāk gribētu pavadīt dienu, rotaļājoties ar klucīšiem vai skaujot Lukrēciju Bordžiju. Es jau divas nedēļas biju atteicies no ierastās diētas, kursējot pa Francijas lauku apvidiem ar Giju un Pīteru Lūisu, restorāna īpašnieku no Sietlas. Visur, kur piestājām, mēs izvēlējāmies vislabākos ēdienus, ne visai korekti aizbildinoties, ka esam smagi strādājuši, likuši centu pie centa un esam to pelnījuši. (Rakstnieks Toms Makgveins reiz apgalvoja, ka mūsu 35 gadu sarakstes laikā es esot kopsummā nometis 1800 mārciņas, tā ka es biju lieliskā formā.)

Diena ausa vēsa un miglaina. Muižā bija jaušams viegls nemiers, un Žerārs rūpējās, lai es netiktu pie brokastīm. Es tikvien gribēju kā gabaliņu vistas pastētes, ko bijām ēduši vakariņās, bet, kad ielavījos virtuvē caur pieliekamā kambara durvīm, viņš jau stāvēja ledusskapim priekšā kā tāds 130 kilogramus smags albīns runcis.

Es vienmēr esmu uzskatījis, ka Francijā nav tīkamāka ciemata par Vezlē un burvīgākas baznīcas par Madlēnas katedrāli pakalnā pie Vezlē. Neesmu katolis, tomēr Madlēnas katedrālē esmu aizdedzis svecītes par nepatikšanās nonākušiem draugiem, un tas vienmēr ir palīdzējis. Vismaz viņi visi vēl izrāda dzīvības pazīmes. Bet man pietrūka laika uzskriet stāvajā kalnā, lai aizdegtu sveci pašam par savu gremošanas sistēmu. Visi divpadsmit mēs sēdāmies pie galda dienvidū. Pa kreisi no manis sēdēja vīndaris Didjē Dageno, kura izsmalcināto Pouilly-Fumé mēs dzērām pēc Krug Grande Cuvée šampanieša sākumā. Pirmoreiz satiekot Didjē, mani pārsteidza viņa āriene, viņš atgādināja Minesotas mežstrādnieku. Ziemas laikā, kad viņa Pujī vīna lauki stāv dīkā, Didjē ceļo uz Ziemeļiem, uz Arktiku, lai izskraidinātu duci savu kamanu pajūga suņu, jo to saceltais troksnis tracina viņa kaimiņus. No manis pa labi sēdēja Žils Brezols, Žerāra darījumu partneris, smalks, inteliģents cilvēks, kurš laikā, kad Alabamā un Nevadā pilnā sparā norisa cīņa par pilsoņu tiesībām, mācīja tur franču valodu. Žils ēd tikpat daudz kā es, tomēr saglabā kaitinošu kalsnumu. Patiesībā šajā sazvērnieku grupā, kas sastāvēja galvenokārt no grāmatu kolekcionāriem un žurnālistiem, tehniski resns nebija neviens. Lai gan pusdienas sākotnēji bija plānotas vienpadsmit personām, Meno ielūdza divpadsmito viesi – mums nepazīstamu burvīgi tērptu, pavecu franču kungu – saskaņā ar māņticīgo priekšstatu, ka ikvienā lielākā cilvēku grupā jābūt svešiniekam, kas varētu izrādīties arī maskējies eņģelis.

Meno iznāca no virtuves; viņa vienīgais padoms bija “Courage!”[2. Drosmi! (franču val.)](jeb “ku-rādž”, kā labpatīkas apgalvot manai sarunvārdnīcai). Mēs iesākām ar meitenīgu delikatesi – dzidru mājputnu zupu ar dārzeņu kubiņiem un vēža gaļu, kam sekoja Foie gras[3. Zosu aknas (franču val.).], trifeļu un speķa pīrādziņi. Nākamā bija samtaina balodīšu krēmzupa ar gurķiem, ko pasniedza ar gaiļu sekstīšu kraukšķīšiem. Sekoja nostādināta vēžu krēmzupa, un es jau sāku domāt, cik ilgi mēs vēl nodosimies zupu motīvam.

Savādā kārtā mani nošķebināja viena no pirmajām uzkodām – grauzdētas maizītes ar austerēm un Kamambēra mīksto sieru, kas izrādījās vienīgais ēdiens, ko nespēju dabūt iekšā. (Mums katram ir kāda pārtikas fobija, un pikants siers kopā ar austerēm lika manam puncītim sadumpoties.) Tālāk nāca mājputnu galerts ar skābeņu krēmu, kam sekoja man personīgi domāts joks – svaiga Baltijas siļķe ar majonēzi. (Mana aizsaulē aizgājusī māte stāstīja, ka es kopš divu gadu vecuma esot bijis traks uz siļķēm. Viņas ģimene nāca no Zviedrijas, un zivis viņiem bija pamatēdiens.) Man iepatikās teliņa smadzeņu sacepums ar zirņiem, bet pie dūšas diez ko negāja omlete ar jūras ezi, ēdiens, ko Ludviķis XV mēdza gatavot sev pats – lai gan tas noteikti bija labāks par biezpienu ar kečupu, kas bija Ričarda Niksona iecienītākā uzkoda. (Klīst pamatotas baumas par to, ka Džordža Buša našķis ir Boloņas desa ar māršmalokonfektēm.) Jūras mēles fileja šampanieša mērcē līdz ar jūras velna aknām bija lieliska, tāpat kā pētersīļu caurdurtais līdakas cepetis. Uz brīdi apstājos, apsverot, vai visas šīs uzkodas nemazinās manu apetīti, kad tuvosies galvenie ēdieni. Vīnu pārzinis pamanīja manī nemieru, un kauss Montrachet žigli vien atjaunoja manu entuziasmu. Pie galda bija tikai divi tīrasiņu amerikāņi – es un Pīters Lūiss –, un mēs bijām vienojušies neatstāt savu svēto impēriju kaunā.

“Otrajā riņķī” mēs devāmies bez pienācīga pārtraukuma – teiksim, piecu jūdžu pastaigas pa kalniem vai astoņu stundu diendusas. Ēdieni, saprotams, kļuva sātīgāki. Kā pirmo ēdām krāsnī ceptu glazētu āti, garnētu ar fenheļa krēmu, anšoviem un grauzdētām korintēm, tad piena sivēna sautējumu sarkanvīna mērcē, biezinātā ar sivēna asinīm, sīpoliem un speķi. Pēc šī ēdiena metos klāt siltai pastētei no zaķa un konservētām plūmēm un vārītam zutim ar cāļa spārnu galiem un sēkliniekiem, pārlietiem ar estragona sviestu. Es mazliet paskrubināju glazētās irbīšu krūtiņas, kurām sekoja gardas bez čaumalas Chimay alū vārītas olas un, visbeidzot, kārtainās mīklas pīrāgs, pildīts ar sardīnēm un puraviem.

Pārtraukums bija klāt, gan bez drasējošām karsējmeitenēm. Ēdienkarte mums rekomendēja “atslābt” salonā un panašķēties ar burkānu un kumina ravioli un biezām šķēlēm kārtainās mīklas pīrāga, kas bija pildīts ar balodīšu sirdīm. Tā vietā es devos laukā, un man šķita, ka manas kājas mitrajā zālē iegrimst dziļāk nekā parasti. Ar akmens sienu apjoztajā garšaugu dārziņā sāku apsvērt, vai šāda veida izēšanās manas dzīves vēlajā rudenī ir prāta lieta. Varbūt, iekams sēsties atpakaļ pie galda, aizfaksēt ēdienkarti savam kardiologam uz Ameriku? Drīz vien atskārtu, ka tas bija tikai viens no desmit miljoniem liekulīgu impulsu, kas mani piemeklējuši šīs dzīves laikā. Kādus astoņus metrus nogāju, pielikdams soli, un gandrīz vai pārlēcu strautiņam, taču laikus pārdomāju.

“Trešajā riņķī” tika pielādēti aizvien smagāki lielgabali, tā vismaz šķita, ar uzsvaru uz blīvākiem, smagākiem ēdieniem, kas pārbaudīja manas sen zudušās apetītes pacietību. No Masjalo apcirkņiem mums tika piedāvāts “viegls” teļa krūšu gabala sautējums ar šķiņķa un austeru biezeni un mīklas cepurīti, kā arī ne tik viegls vērša vaigu sacepums. La Varēna pelēkais balodis bija atkaulots, pildīts ar guziņām, baloža aknām un lociņiem un izcepts uz iesma. Dombas princis ir teicis: “Mani uzbudina vienīgi garša.” (Je ne me pique que de gout.) Viņš nu gan liktu vilties karstasinīgai jaunavai, kuru viegli iedomāties, izkarot virvju kāpnes no savas torņa guļamistabas loga un gaidot, kad kāds ceļojošs bruņinieks vai, vēl labāk, mežcirtējs vai staļļa puisis rāpsies augšā, kamēr princis uzbudinās virtuvē. No viņa mantojuma mums pasniedza meža pīles ar melnajām olīvām un apelsīnu miziņām, vēža buisson (krūmu) ar maziem grillētu zosu aknu gabaliņiem, teļa ausu galiņu pastēti, teļa urīnpūslī vārītu zaķi portvīnā, kraukšķīgus panētus sparģeļus, biskvītkūku ar konservētiem augļiem un vīnā sutinātus gurķus.

Bija nomierinoši samazināt apgriezienus ar rāceņu skaidiņām saldinātā vīnā, etiķī marinētiem redīsiem, siltiem salātiem ar mandelēm, grillētu pistāciju krēmu, bezē kūku, mandeļu cepumu un šokolādes cigāriem. Tā bija viegla iesildīšanās pirms desertu popūrija, ko mums servēja salonā: mandeļu piena rozeti ar mandelēm, mīkstu saldā krējuma sieru ar cidoniju ievārījumu, rīsus, sakultus ar saldiem olu baltumiem un citrona miziņu, savarēnu – lielu kūkas gredzenu, pārlietu ar Old Havana rumu un aizdedzinātu – ar ananasiem, mazus dažādu saldējumu veidojumus un “torni no visiem iedomājamiem augļiem visos iedomājamos veidos”.

Ar skumjām jāatzīst, ka manas piezīmes no maltītes ir izmiekšķētas un notrieptas ar pagatavotās floras un faunas izdalījumiem, kā arī ar vīniem, kas lija pār mums kā no pasaules labākā dārza laistītāja. Burtojot caur tauku slāni, redzu, ka no pasniegtajiem vīniem mani favorīti ir bijuši Chablis Les Clos, Montrachet 1989, Volnay-Champans 1969, Chateau Latour 1989 un Côte Rôtie. Skaidrs, ka šie lieliskie vīni būtu patikuši jebkuram muļķim, arī jūtot, kā saplok maciņš.

Nu, re. Laiks mazgāt traukus. Kā teica Didro par pusdienām pasakaini bagātā Holbahas barona mājās: “Pēc pusdienām mazliet jāizloka kājas vai jāsagremo barība, ja tas maz ir iespējams.” Jau sen bija iestājusies nakts, un es domāju par to, ka pusdienas aizņēma tikpat ilgu laiku kā Varig[4. Brazīlijas aviokompānija.]lidojums no Ņujorkas uz Sanpaulu.

Salonā mani galda biedri drīzāk žāvājās nekā elsoja vai stenēja. Vai šis bija vēl viens ļaunuma banalitātes piemērs – ir smagi grēkots – ar nesātību šoreiz –, bet neviens ij nedomā sevi šaustīt ar vainas apziņu? Esmu pamanījis, ka franči ir daudz mazāk uzņēmīgi pret sirds slimībām, daļēji tālab, ka tie, šķiet, necieš no pašapziņas trūkuma vai nožēlas stresa. Mana māte, zviedru luterāne, mēdza vaicāt saviem pieciem bērniem: “Ko jūs šodien esat labu izdarījuši?” Ja es viņai pateiktu: “Es ēdu trīsdesmit septiņus ēdienus un dzēru trīspadsmit vīnus,” es tiktu izmests ārā tumsā. Lai gan tā pati Dzelzs mamma, runājot par manas dzīves veikumu, ar tikko jaušamu smaidu bilda: “Tu nu gan ar savu melšanu esi tālu ticis.”

Pusnaktī, malkojot necilu brendiju no 20. gadiem un smēķējot Havana Churchill, es sapratu, ka šis nav īstais brīdis, kad apcerēt mūžīgās vērtības. Es sēdēju līdzās Žerāram, kurš kā eņģelis apsprieda dažu ēdienu vēsturiskos smalkumus. Zināmā mērā mēs bijām tiesmedicīniski antropologi spraigā ekspedīcijas darbā. Kā gan mēs varētu izprast tagadni, nezinot, ko ēduši daži mūsu senči? Marks Meno, viņa apburošā sieva Fransuāza un trīsdesmit deviņu cilvēku apkalpojošais personāls mūs bija izvadājis drūmā un aizraujošā ceļojumā pagātnē.

Rītausmā vai dažas stundas vēlāk es, izkāpjot no vannas, atviegloti nopūtos, ka nebiju nogāzies uz cietās grīdas un pārsprādzis kā pārgatavojusies Kantalupes melone.

Daudziem no mums ikdienā nav būtiskāka jautājuma par: “Ko es šodien ēdīšu pusdienās?” Un, kad ar to ir tikts galā: “Kas būs vakariņās?” Amerikā dzirdama kurnēšana, ka šī apsēstība ar ēšanu ir aizgājusi par tālu, bet man tā nešķiet. Labs ēdiens ir labdabīgs ierocis pret mūsu trulo dzīvesveidu.

Kad nākamajā pēcpusdienā biju nonācis Parīzē un trīs stundas nostaigājies, jutos viegli izsalcis. Noklausījos, ka mūsu pusdienas jau bija izraisījušas dažu labu vārdu apmaiņu, un biju priecīgs, ka manas franču valodas zināšanas ļāva saprast tikai sarunas būtību – apmēram tā, kā vidusmēra amerikānis izprot mūsu valdību. Telefona sarunās iezemieši bija tramīgi, pat piesauca vārdu “skandāls”, un no baumu virpuļa (visiem zināms, ka vīrieši, nevis sievietes, ir tenku meistari) man kļuva skaidrs, ka daudziem gan ēdiens, gan apkalpošana bija likusi vilties, bet “teātra” trūkums licies skumjš. (Man pašam grūti izteikt kādu vērtējumu. Es reiz Mičiganā palīdzēju izcept veselu bullēnu un mucu kukurūzas vālīšu piknikam un esmu baudījis daudzas desmit-ēdienu pusdienas, tomēr mūsu Francijas ēšana šos notikumus satriec pīšļos.) Visinteresantākās baumas, ko dzirdēju, bija tādas, ka pusdienu rēķinu esot apmaksājis kāds Luiziānas miljardieris, kurš pats gan nav varējis ierasties, jo viņa privātās lidmašīnas motorā bijis ielidojis pelikāns. Šī detaļa bija tik unikāla, ka tas šķita visnotaļ iespējams.

Pēdējā vakarā Parīzē, pirms lidojuma un tonizējošā Čikāgas hotdoga, kas mani gaidīja O’Haras lidostā, mēs ar Pīteru pusdienojām Thoumieux, manā rezerves restorānā netālu no Invalīdu Nama. Mēs iedzērām vienkāršu Gigondas, un es pasūtīju divus veģetāriešu ēdienus, bet pēdējā brīdī kļuvu pieļāvīgāks un pievienoju taukos ceptu pīli. Gari pārlidojumi ķermenim ir nogurdinoši, un labs uzturs veido dzīves pamatu. Air France lidmašīnā es iegrimu dziļās pārdomās, tā vismaz man tobrīd šķita. Līdzīgi kā ar seksu, peldēšanos, miegu un dzeršanu arī ēdiena ietekme nav ilglaicīga. Variāciju ir daudz, bet to skaits ir galīgs. Dzīve ir klīniskās nāves sastāvdaļa, un mūsu slīpētās smadzenes darīs visu, lai tā būtu interesanta.

Pirmpublicējums žurnāla The New Yorker
2004. gada 6. septembra numurā.
No angļu valodas tulkojis Jānis Štālbergs

Raksts no Decembris, 2004 žurnāla