Labirintā
(Foto - Gatis Rozenfelds)
documenta

Tims Oksers

Labirintā

Priekšpilsēta ir neeksistējoša telpa, kas smaržo pēc izmisuma

Pirms vairākiem gadiem, drīz pēc manas ierašanās Rīgā, es pirmo reizi izdzirdēju par priekšpilsētu vārdā Zolitūde. Es acumirklī iemīlējos šai vietā, lai gan nebiju to pat redzējis. Tās nosaukums man atgādināja angļu valodas vārdu solitude (vienatne), kas, nomainot pirmo burtu ar “z”, novesta līdz galējībai. Es iztēlojos brīnumaini skaistu vietu, kur cilvēki klusi un rāmi dodas savās ikdienas gaitās, nami palēnām sadrūp un visam dzīvē notiekošajam ir skaidra jēga. Tāda nu ir tā planēta, uz kuras es dzīvoju.

Pilns priecīga satraukuma, es lūdzu vairākus paziņas Zolitūdi aprakstīt. Taču viņi uz mani tikai tā savādi paskatījās – kā neizpratnē, kāpēc šāda vieta varētu mani interesēt. “Tur nudien itin nekā nav,” kāds cilvēks man teica. “Tikai nebeidzami blokmāju blāķi. Tipiska Rīgas priekšpilsēta. Diezgan neglīta.”

Tā tad nu arī palika. Man šķiet, kad es domāju par Zolitūdi, tādu satraukumu manī izraisīja tieši šīs “s” un “z” attiecības. Tas man atsauca atmiņā Rolāna Barta S/Z, šo literatūrkritikas šedevru. Taču priekšstats par Zolitūdi man pašam tik ļoti patika, ka es sev nosolījos nekad uz turieni nedoties un neiznīcināt savu brīnišķīgo iedomu (saprotams, es beigu galā uz turieni tomēr aizbraucu).

Zolitūde, kā jau man to vajadzēja iedomāties, itin visās iespējamās izpausmēs ir tieši tāda pati kā jebkura cita Rīgas priekšpilsēta. Tādam ārzemniekam kā man – ja es pēc visa šai pilsētā piedzīvotā vēl joprojām varu sevi par tādu saukt – ir tikpat kā neiespējami atšķirt bezgalīgās, plaši izpletušās priekšpilsētas kaut kā savādāk, kā vienīgi pēc piešķirtajiem vietvārdiem un tās apkalpojošo transporta līdzekļu maršrutu numuriem.

Priekšpilsētās dzīvo lielākā daļa rīdzinieku. Taču, kad viņi stāsta par savu dzīvesvietu, tad dara to bezkaislīgā, gandrīz apātiskā balsī, it kā dzīvot Pļavniekos, Imantā, Zolitūdē, Ķengaragā vai Juglā principā būtu viens un tas pats, un vienīgais, ko par šīm vietām iespējams pateikt, ir pats fakts, ka viņi tur dzīvo. Lielākajai daļai priekšpilsētu iedzīvotāju droši vien liktos absurdi, ja jūs pavaicātu, vai viņiem patīk tur dzīvot. Labākajā gadījumā viņi varētu atzīmēt, ka attiecīgais rajons ir samērā kluss, ka tajā ir patīkami svaigs gaiss, tur ir daudz koku vai arī no centra līdz turienei nav tālu.

Savā pirmajā vasarā Rīgā es iepazinos ar jaunu sievieti, kas strādāja par angļu valodas skolotāju kādā Purvciema vidusskolā. Reiz īpaši karstā un saulainā pēcpusdienā – es to lieliski atceros – viņa man pajautāja, vai es negribētu mācīt angļu valodu viņas skolā. Par tevi pie mums tāāāāā priecātos, viņa sacīja. Protams, es teicu pēc pāris sekunžu pārdomām, kāpēc gan nē? Savā pārcilvēka stulbumā es patiešām iedomājos, ka, strādādams skolā, varētu paveikt kaut ko labu.

Rīgas 85. vidusskolā es nostrādāju aptuveni gadu. Katru rītu es agri cēlos un no Stabu ielas, kur tolaik dzīvoju, ar 11. trolejbusu braucu uz Purvciemu. Kā man patika šis īsais brauciens uz priekšpilsētu! Man patika noraudzīties, kā, trolejbusam kratoties pāri Deglava tiltam, tā atvērās manā priekšā kā bezgalīgs pelēks, abstrakts izplatījums. Man patika skatīties, kā agrā rīta gaisma blokmāju drūpošajām betona sienām lika aizkvēlot skaistā blāzmā. Man patika tā gandrīz tīkamā izmisuma smarža, kas bija jaušama gaisā.

Purvciems man likās sirreāli skaists, vismaz sākumā. Manus jutekļus pavedināja nepārvaramā ģeometrijas klātbūtne dzīvojamo namu masīvos, kas draudīgi slējās visapkārt. Es mēdzu soļot pa Nīcgales ielu vai iet pa īsāko ceļu starp blokmājām, alkatīgi vilkdams dūmus, lai paspētu izsmēķēt cigareti, pirms nonācu pie skolas; atkal un atkal mani satrieca tas, cik dīvaini reālsir šāds priekšpilsētas eksistences veids.

Kad es gāju pa Purvciemu vai tikpat labi jebkuru citu padomju ēras priekšpilsētu, mani pārņēma bijība un šausmas. Šādās vietās ir kaut kas ekstrēms. Varbūt tā ir sajūta, ka tieši šī ir dzīve savās būtiskajās izpausmēs – ikdienišķa, monotona, funkcionāla. Dzīvot šeit ir absolūtais samierināšanās akts.

Priekšpilsētas blokmājas dzīvoklis ir radīts, lai iegrožotu cilvēku centienus, kaut vai vienkārši ar nomācoši zemiem griestiem liekot šķēršļus untumainiem domu lidojumiem. Un pati priekšpilsēta kā rūpīgi izplānota, sociāli konstruēta dzīves telpa būtībā tika iecerēta, lai kalpotu par tādu kā pašnoniecināšanās labirintu. Priekšpilsēta neaizved itin nekur, ja neskaita mājas pieticīgās ērtības un viegli mierinošo pazīstamu mēbeļu klātbūtni. Tieši tāpēc priekšpilsēta reizēm var šķist kā tāda kapsēta dzīvajiem.

Tolaik, kad es strādāju 85. vidusskolā, mani bezgalīgi fascinēja mani skolnieki; lielākā daļa no viņiem dzīvoja turpat Purvciemā. Lai gan tie nekādā gadījumā nebija paši sliktākie skolnieki, kurus es varētu mācīt, mani tomēr pārsteidza viņu flegmatisms. Protams, viņu vidū bija daži īpaši indivīdi, taču lielākoties viņi ar saviem apdzisušajiem skatieniem un mūžīgo košļājamo gumiju mutē savā apātijā man šķita kā satraucošs visa apkārtējā atspulgs. Dabiski, aiz tīras ziņkārības es vienā no savām klasēm pajautāju, vai viņiem patīk dzīvot priekšpilsētā. Nē, jaunieši gandrīz vai korī man atbildēja. Kāpēc ne, es jautāju. Te nav nekā, ko darīt, viņi sacīja. Taisnību sakot, man bija skumji strādāt ar šiem bērniem. Vairums no viņiem man patika, un es ceru, ka es savukārt patiku viņiem – kad viņi par mani nesmējās. Taču likās, ka viņi no dzīves negūst nekādu prieku, vienīgi griezīgas entuziasma lēkmes, kā brīžos, kad iezvanījās viņu mobilie telefoni vai viņi pulcējās pie sporta zāles, lai ievilktu ašu dūmu un apspriestos, kur brīvajās dienās piedzersies.

Kādā siltā pavasara pēcpusdienā, kad es pats biju piestājis pie sporta zāles, lai aši izsmēķētu cigareti, pie manis pienāca kāda 11. klases meitene un pajautāja, vai varot lūgt man kādā lietā padomu. Protams, es teicu. Tad viņa man pastāstīja, ka viņai bieži atkārtojoties fantāzijas par seksu ar diviem vīriešiem vienlaicīgi. Meitene gribēja zināt, vai man tā liekas laba doma. Nedari to, es viņai sacīju. Pornogrāfijas iedvesmots sekss ir metafizisks strupceļš. Meitene pateicās par padomu un aizsteidzās uz fizikas stundu.

Priekšpilsētu dzīvei piemīt kaut kas dīvaini mierinošs. Pirmkārt, tās tikpat kā neeksistē. Priekšpilsētas netiek pieminētas gandrīz nevienā grāmatā par Rīgu, ja nu vienīgi garāmejot vai lai brīdinātu cilvēkus turēties no šīm vietām tālāk. Priekšpilsētas ir tā monotonā urbānā masa, kas Rīgu padara par “lielu” pilsētu. Tās ir tā kaitinošā luksoforu virkne, kam jāizlaužas cauri, lai izkļūtu no pilsētas. Tā ir Eljota Nīkā zeme ar pasta indeksu.

Vairumam cilvēku “īstā” Rīga atrodas pilsētas centrā. Centra vēsturiskā arhitektūra tiek uztverta kā dzīvs pierādījums pilsētas autentiskumam, tās raksturam, tās patiesajai identitātei. Turpretī priekšpilsētu mēdz uzskatīt par nesvarīgu piezīmi īstā Rīgas stāsta lapas apakšā.

Protams, šāda priekšpilsētas/pilsētas dihotomija pastāv gandrīz jebkurā pilsētā, taču Rīgā un daudzās citās pilsētās, kas pēc Otrā pasaules kara bija nonākušas padomju okupācijā, tā ir īpaši izteikta. Tādās pilsētās kā Londona un Parīze priekšpilsētas auga un attīstījās visā 19. un 20. gadsimta garumā, un tāpēc tās kaut kādā mērā ir neatņemama pilsētas infrastruktūras daļa. Vairums Rīgas priekšpilsētu tika steidzīgi un pavirši uzceltas gadu desmitos, kas sekoja padomju okupācijai. Un tās bija iecerētas kā nepastāvīgs, īslaicīgs risinājums neatliekamām problēmām.

Es atceros pirmo reizi, kad patiešām biju Zolitūdē. Kāda draudzene uzaicināja mani pie sevis vakariņās. Viņa zināja, cik ļoti mani šī vieta fascinē, tāpēc nolēma, ka man nāktu par labu to beidzot ieraudzīt savām acīm. Viņa man arī pastāstīja, ka tā esot jauka, klusa vieta, kur aug daudz koku.

Draudzene izsniedza man sīkus norādījumus, kā atrast blokmāju, kurā dzīvoja, jo bažījās, ka es varētu pilnīgi apmaldīties. Un es tik tiešām pilnīgi apmaldījos. Ja var teikt, ka dienasgaismā visas priekšpilsētas izskatās vienādas, tad vēlu vakarā tās kļūst pilnīgi un neprātīgi neatšķiramas visiem, izņemot cilvēkus ar ievingrinātu aci. Tāpēc es piezvanīju draudzenei no sava mobilā telefona, un viņa mani rūpīgi aizvadīja līdz pareizajām durvīm, par orientieriem izmantojot autobusa pieturu un kiosku.

Man par lielu pārsteigumu, viņas dzīvoklis man tīri labi patika, īpaši vannas istaba. Pēc vakariņām mēs krēslā sēdējām uz viņas balkona un dzērām kafiju, un es izbrīnā vēros uz apkārtējām blokmājām, kas veidoja milzu mūri ap lielu pagalmu ar zālāju. Noraugoties šajos tūkstošos pilnīgi vienādo logu un dzīvēs, kas aiz tiem risinājās, es nevarēju neiedomāties Kešļovska Dekalogu. Neviens cits mākslinieks nekad nav izvilinājis tik izsmalcinātu skaistumu no masu produkcijas blokmājas, kā tas šajā filmu ciklā izdevies Kešļovskim. Patiesais stāsts aiz sižetiem, kas veido Dekalogu, slēpjas režisora neparastajā prasmē notvert šo tēlu. Nomācoši drūmo Varšavas priekšpilsētas blokmāju, kurā filma tika uzņemta, viņš pārveidojis nepanesami skaistā meditācijā par lietu ārieni.

Un tur, Zolitūdē, siltā vasaras vakarā dzerdams uz balkona kafiju, es piepeši sajutu, ka mani pārņēmis pilnīgs miers. Tajā mirklī visam patiešām bija dziļa jēga. Man pat gluži nopietni likās, ka es gribētu tur dzīvot.

Bet toreiz tas viss man vēl bija liels jaunums. Kāds man ļoti mīļš draugs dzīvo Viļņā. Uz turieni viņš pārcēlās nesen, kad viņa draudzene laida pasaulē bērnu; viņa atteicās dzīvot jebkur citur. Draugs ievācās viņas dzīvoklī kaut kur priekšpilsētā pie televīzijas torņa – man nav ne jausmas, kā šo vietu sauc patiesībā. Ik reizi, kad es aizbraucu pie viņa ciemos – un tas notiek diezgan bieži­ –, es vienkārši lieku taksistam aizvest mani uz “RIMI pie televīzijas torņa”. Un, kad esmu tur nonācis, tālāko ceļu man nākas meklēt, vadoties pēc zīmēm, piemēram, pazīstamiem grafiti uz sienām, līdz es pēdīgi atrodu viņa ārdurvis.

Reiz, kad es apciemoju savu draugu drīz pēc viņa pārcelšanās uz Viļņu, mēs stāvējām uz balkona un smēķējām, kamēr viņa draudzene gatavoja salātus. Vienoti savā melanholijā, mēs noraudzījāmies uz ainu, kas pavērās lejā. Daži bērni spēlēja basketbolu pussagruvušā sporta laukumā, un pulciņš vecāku vīru bija sasēdušies uz soliņa un dzēra.

“Tā nebija paredzēts,” mans draugs teica. “Man nevajadzēja nonākt šādā vietā. Es esmu romantiķis.”

Viņa vārdi mani dziļi aizkustināja; cik tur trūka, un mēs būtu nobirdinājuši pa asarai uz apakšējā stāva balkona. Es lieliski sapratu, ko viņš gribēja teikt. Viņš baidījās, ka dzīve priekšpilsētā ar laiku iznīcinās viņu pašu un visu, kas viņam dzīvē ir dārgs. Viņš mēdza man reizēm sūtīt sirdi plosošas skumjas īsziņas, rīta sastrēguma stundā iespiedies trolejbusā, lai dotos uz darbu pilsētas centrā kopā ar “visiem pārējiem cilvēkveidīgajiem lopiem”.

Taču man liekas, ka tagad, pēc mazliet vairāk nekā gadu ilgas dzīves priekšpilsētā, viņš beidzot atradis tādu dīvainu mieru. Viņš atteicies no romantiskajiem maldiem, kas var padarīt dzīvi tik neciešami vilšanās pilnu, un kļuvis par nocietinātu pragmatiķi. Viņa dienas paiet, cīnoties ar darbiem, naktis – drudžainos sirdspukstos; viņš dzīvo tiem sīkajiem prieciņiem, ko var piedāvāt vietējais RIMI. Tādiem cilvēkiem kā es, kas šādā vietā nekad nav dzīvojuši, dzīvi priekšpilsētā tik biedējošu padara tās āriene. Reizēm man liekas, ka vajadzētu pārcelties uz priekšpilsētu, vienkārši tāpēc, ka tas man kaut kādā veidā nāktu par labu – gan emocionālā, gan filozofiskā nozīmē. Varbūt tad es beidzot pārvarētu savu hronisko ideālismu un iemācītos mīlēt tādus ikdienības aktus kā atslēgas ielikšana ārdurvīs, sīpolu kapāšana, vēršanās uz plaisu griestos un klausīšanās pilošajā virtuves krānā. Varbūt tad es beigtu nopūlēties tikt aiz lietu ārienes.

Es patiešām uzskatu, ka, salīdzinājumā ar priekšpilsētām, Vecrīga, šī pulsējošā pilsētas sirds, ir nenozīmīga mirāža. Priekšpilsētas vismaz sakņojas kaut kādā filozofiskā faktā, kurpretim Vecrīga kā sociāla telpa nepilda daudz vairāk kā tīri simbolisku funkciju. Taču lai nu kā, es tomēr nemaz nesteidzos pārcelties uz dzīvi priekšpilsētā. Dzīve pilsētas centrā vismaz ir labirints, no kura es spēju atrast izeju.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola

Raksts no Decembris, 2004 žurnāla

Līdzīga lasāmviela