Rīgas smaržu karte

“Deutsche Bahn paziņojis par plāniem atsvaidzināt Berlīnes apakšzemes vilcienu sistēmu ar īpaši izveidotu dezodorējošu smaržu, ziņo aģentūra DDP. Metro iesmaržināšanas iniciatīvai ir attāla saistība ar līdzīgu projektu, kas 1999. gadā īstenots Parīzes metro. Aromāts, kas tiek izmantots Parīzē, nosaukts par “Madeleine", par godu Parīzes savulaik smaržīgākās stacijas un reizē konditorejas nosaukumam. Šai smaržai ir apelsīna, citrona un lavandas notis. Berlīnē pēc vairākiem izmēģinājumiem izrādījies, ka “Madeleine"nespēj pārmākt savdabīgo aromātu, kas valda tuneļos. “Berlīnes metro ir daudz smaržu un ne visas ir patīkamas: slapji lietussargi, ķermeņu smarža, netīri suņi, kebabi un ceptas desiņas, dažreiz izlaistīts alus vai degvīns," ziņojumā pauž Deutsche Bahn. Amatpersonas pieļauj iespēju, ka Vācijā smaržas izsmidzinātājus varētu iemontēt jau metro vagonos."

Spiegel Online International, 2008. gada 5. septembrī

Nesen Tokijas ICC Gallery redzēju, precīzāk, dzirdēju japāņu multimediju mākslinieka Iori Nakai darbu “Streetscape” - skārienjutīgu paleti, kurā izveidota reljefa galerijas rajona karte. Velkot pa tās ielām ar speciālu zīmuli, austiņās var dzirdēt šo ielu trokšņus, ierakstītus konkrētajās vietās - motora iedarbināšanu, durvju virināšanu, putnus, kokus, soļus.

Kad esmu ilgāku laiku prom no mājām, šādu karti ar Rīgas ielām spēju diezgan precīzi uzkonstruēt sev pati, galvā. Tikai to veido nevis skaņa, bet smarža.

Rīga smaržo pēc zemes. Tas ir Rīgas “pamattonis”. Caur bruģi un caur asfalta rievām, caur durvju šķirbām un uzburbušu grīdu, zeme. To papildina viss, kas ir virs zemes - segums, mājas, tie, kas mājās, un vēl jau arī tas, kas pašai galvā. To, ka pilsēta var smaržot pēc zemes, es nemaz nezināju, līdz nonācu šeit, zemē, kas pēc zemes nesmaržo - pārlieta viscaur ar asfaltu un betonu.

Rīga atrodas daudz tuvāk pie zemes un elpo, tās elpa ir viegla un atmiņā paliekoša. Pat ja dažreiz tai no mutes nāk mums visiem no reklāmām pazīstamais nepatīkamais aromāts, kā, piemēram, Centrāltirgū vai ap publiskajām tualetēm, tas ir tikai lokālas dabas un viegli nomācams ar košļājamo gumiju. Mums varbūt ir mašīnām pieblīvētas ielas, kuru izplūdes gāzes virs zemes kavējas vien īsu mirkli, bet nav nevēdināmu pazemes tuneļu - neizmazgājamo Babēles tipa lielpilsētu padušu un paslēpeņu. Rīga runā vienā valodā, elpo viegli un brīvi, tādēļ tai arī pagaidām nav nepieciešami Parīzē un Berlīnē iecienītie pretsviedru dezodoranti. Es aizveru acis un eju pa trotuāru, gar mājām, individuāliem uzņēmumiem un viņu saimniekiem, gar ceptuvēm un ēstuvēm, un kautuvēm un krātuvēm, kuru smarža saglabājas atmiņā spēcīgāk nekā fasādes un skatlogu noformējumi. Smarža ir tā intuitīvā sajūta, pēc kuras es zinu pateikt, kur tuvumā bija kafejnīca vai riteņu serviss. Nobraucot ar riteni no Vanšu tilta uz Kalnciema ielu, Rīga smaržo saldeni un reizē uztraucoši - kā mazliet apnicis, bet mīļš brokastu krēms. Ap kino Rīga gaisā ir kaut kas smags un birokrātisks, varbūt dokumentu preses smarža un misiņa rokturis cieši saspiests dūrē un mazliet apvītuši ziedi vāzē. Čaka iela ir taisna un gara, tās smarža pakāpeniski pieņemas spēkā, un to varētu burtiski iešņaukt, bet nevis kā narkotiku, drīzāk kā pelnus, kas nākamā rītā pēc svētkiem sabiruši garām pelnu traukam. Vidzemes priekšpilsētas trotuāros vēl mazliet ož pēc sālījuma mucām, kas glabātas pagrabos pirms simt gadiem, un manufaktūru strādnieču izžautajām kleitām. Un tikai reizi gadā viss nojūk, tas ir vasaras vidū, kad Rīgu viscaur piepilda viens - ziedošu liepu aromāts.

Rīga ir pilsēta, kur gadalaiku maiņa smaržo. Es pie tā esmu pieradusi. Tokija maina gadalaikus tikai kalendārā un fotoattēliem līdzvērtīgos ķiršu ziedos vai sarkanās rudens lapās nacionālajā parkā. Jau otro un trešo gadu pēc kārtas man pavasaris nepienāk - to nejūt pilsētas elpā - sakuras kupenas izrādās tīrākās butaforijas - tukšas, sapotētas čaulītes skaistumam, kas uzziedēs katru gadu tajā pašā laikā, bet kam nekad nebūs ķiršu ogu vasarā. Japāņiem smaržas tradicionāli vispār nav modē, tāpat kā personības. Tokija ir tukšu mazu lodziņu pūznis, kur viss personiskais tiek slēpts no dienasgaismas aiz pelēkiem stikliem un papīra aizslietņiem. Rīgā logi ir plaši un durvis salīdzinoši bieži ir atvērtas - nebaidoties nedz no Parīzes vai Berlīnes smārda, nedz Tokijas sterilitātes. Starp citu, arī Tokijas metro nesmird. Tur viss ir mazliet kodīgi dezinficēts un izvēdināts. Arī cilvēku mājas īpatno smaržu mēs jūtam, tikai aizejot ciemos, un savās mājās esam jau pieraduši, tāpēc sakām, ka pie mums jau gan nekādas smaržas nav. Varbūt tieši tādēļ bija vērts atkāpties desmit tūkstošus kilometru, lai saprastu, kā smaržo pašas pilsētā.