Smaržo pēc lietuvieša

“Lietuva izveidojusi jaunu valsts simbolu, kas spētu raksturot valsts garu, un tas ir smaržu pudelītē iepildīts valsts aromāts. “Prezentējot Lietuvu un Lietuvas garu, mēs vēlējāmies radīt ko īpašu,” Lietuvas laikrakstam Vilniaus diena teica Mindaugs Stongvils. “Lai Lietuvas iedzīvotāji paši sajustu sevi šajā aromātā, esam pievienojuši degošas malkas, kas asociējas ar pagānu rituāliem, sūnu un savvaļas ziedu smaržu,” teica Lietuvas jaunā valsts simbola autors.

BNS, 2011. gada 5. janvārī

Kaimiņu būšana uzliek pienākumus. Tādēļ pirmā reakcija uz šo ziņu ir vēlme draudzīgi apcelties. Sak’, kāda viegla smaržas nianse no Būtiņģes termināla arī neskādētu buķetei. Vai arī: brāļiem lietuviešiem šī smarža droši vien kalpos par kaut ko līdzīgu latviešu Nameja gredzenam. Ar tās palīdzību tautieši viens otru pazīs pasaulē, un lietuviešiem tas turpmāk notiks ar ožas palīdzību.

Tomēr ziņa rosina arī uz mazliet nopietnākām pārdomām – par nacionālo jautājumu, protams. Smaržas nav īpaši ierastas kā nacionālais suvenīrs. Tā tomēr ir personiska lieta, kas ir tieši saistīta ar konkrētā cilvēka ķermeni, viņa intimitāti. Ne velti etiķetes speciālisti neiesaka dāvināt smaržas lietišķos kontaktos. Turklāt “nacionālās smaržas” ideja liekas mazliet neveikla. Lieta tāda, ka labas smaržas cilvēki tomēr saista ar Franciju un tās lielajiem zīmoliem – turklāt arī lietuvieši savējās pasūta tieši tur. Vienlaikus projekta sekmes lielā mērā ir mārketinga jautājums. Pati iniciatīva ir simptomātiska kādai plašākai tendencei, kura tā vai citādi skar visu pasauli. Tas var patikt vai nepatikt, tomēr lietas, ar kurām modernais cilvēks saista savu identitāti, kuras uzskata par teju vai mūžīgām, patiesībā nemaz ne tik sen ir izgudrojuši konkrēti cilvēki – tieši tāpat, kā lietuvieši šodien izgudro nacionālās smaržas. Cilvēkiem ir vajadzīgas lietas, ar kurām identificēties, un jaunu nacionālo kopību radīšana vienmēr ir bijusi saistīta ar tradīciju izgudrošanu. Klasiskais nacionālisma laikmets 19. gadsimtā, kā māca Hobsbaums un Reindžers, bija “tradīciju izgudrošanas” laiks. Cita pēc citas tika izgudrotas vesela virkne jaunu tradīciju, kurām no malas bija jāizskatās senām un īsti autentiski nacionālām. Vācieši sāka atcerēties 9. gadsimta kauju Teitoburgas mežā kā savas varonīgās pagātnes notikumu. Franči 1880. gadā sāka svinēt Bastīlijas dienu. Skoti sāka pievērst uzmanību saviem bruncīšiem jeb kiltiem, atklājot, ka tie tīri labi varētu kalpot par “skotiskuma” simbolu. Arī latvieši ir bijuši naski tradīciju izgudrotāji – sākot no Pumpura literārā eposa “Lāčplēsis” (kura fiktīvais varonis kļūst par reālu identitātes simbolu, kam celt pieminekļus un kā vārdā saukt svētkus) līdz pat Andrieva Niedras izgudrotajam “svecīšu vakaram” novembrī, vai, ja vēlaties, jau minētajam Nameja gredzenam, kurš kā latviskuma simbols ir tiešā veidā izgudrots kādā Aleksandra Grīna romānā.

Šodien tradīciju izgudrošana Rietumos politiskos nolūkos notiek reti. Galvenās tradīcijas šeit jau ir izgudrotas, tās tiek koptas un turpinātas. Ar politisku tradīciju veidošanu vairāk noņemas jaunas nacionālas kopības – kā Latvija, kur 4. maijs tikko ir ieguvis jaunu nosaukumu cerībā stiprināt arī šo svētku statusu sabiedrības apziņā, vai Krievija, kur Brežņeva laikā izgudrotā padomju tradīcija, 9. maijs, Kremļa tehnologu rokās no tautas sēru dienas ir pārvērties par nacionālā heroisma apoteozi. Taču kopumā pasaulē dažādu nacionālo tradīciju izgudrošana šodien vairāk norisinās ekonomisku, nevis politisku motīvu ielokā. Nacionālā identitāte lielā mērā kļūst par mārketinga jautājumu, par “valsts tēlu”, no kura veiksmīgas veidošanas ir atkarīga valsts ekonomiskā un politiskā veiksme globalizētā pasaulē. Tādēļ lietuvieši, izgudrodami šādu jaunu nacionālo smaržu (pievērsiet uzmanību, tā smaržošot pēc “pagānu rituāliem”!) patiesībā iet kopsolī ar laiku.

Īsi sakot, mūsdienās nacionālās tradīcijas arvien biežāk tiek izgudrotas ārējai, nevis iekšējai lietošanai. To apliecina arī tā sauktās “nācijas zīmolvedības” (nation branding) parādīšanās, kuras galveno metru, amerikāni Saimonu Enholtu, pirms dažiem gadiem uz Latviju bija atvedis Ojārs Kalniņš. Ideja šeit ir samērā vienkārša: nācijas interesē, lai pasaulē viņas pazītu, un, ja pazīst, tad lai saistītu ar kaut ko pozitīvu – Franciju ar kultūru, Japānu ar tehnoloģijām, Itāliju ar modi, Austriju ar klasisko mūziku, Ēģipti un Grieķiju – ar slaveno pagātni un tā tālāk. No šādas pozitīvas pazīstamības ir atkarīga gan tūristu plūsma, gan, pastarpinātā veidā, valsts svars starptautiskajās attiecībās un investīciju piesaiste. Tādēļ nācija kā zīmols ir lieta, pie kuras ir vērts piestrādāt.

Šāds skatījums varētu nepatikt dažam labam klasiskam nacionālistam, kurš tautas galveno identitātes avotu saskatītu t.s. “augstajā” kultūrā un nevis Lithuania smaržās, Mozart-Kugel konfektēs vai tajās “nacionālo” alkoholisko dzērienu markās, kuras pārdod pasaules lidostās. Tomēr pasaule ir mainījusies; un cerība, ka ļaudis plašajā pasaulē, lai uzzinātu kaut ko par Latviju, no laba prāta lasīs Raini vai klausīsies Jāzepu Vītolu, ir ļoti naiva. Vairums ļaužu savus priekšstatus par citām zemēm smeļas no vispāratzītiem, paviršiem stereotipiem un popkultūras, un tieši ar tiem ir iespējams manipulēt. Atcerēsimies Kazahstānas veiksmi ar filmu par Boratu, pateicoties kurai liela daļa pasaules uzzināja par tādas Kazahstānas eksistenci – par spīti pašu kazahu tipiski provinciālajam sašutumam. Turpretī “augstā” kultūra šodien ir lielā mērā internacionāla: arī mēs, latvieši, par īstiem savas nacionālās kultūras lepnumiem uzskatām lietas, kuras vispirms ir atzītas ārpus Latvijas – JRT, Pēteri Vasku, Ilmāru Blumbergu, Kremeratu un citus. “Augstajā” kultūrā orientācija tikai uz iekšējo, nacionālo tirgu šodien patiesībā nozīmē kvalitātes trūkumu – dziedi vai raudi, bet tā nu tas ir. Dažādas komerciālās un popkultūras izpausmes joprojām ir ietekmīgas valsts un nācijas tēla veidošanā. Nacionālisms šodien vairāk strādā nevis caur dzeju un klasisko mūziku, bet caur ikdienas patēriņa kultūru un populārajiem medijiem. Te īpaša loma ir sportam, kurš patiesībā ir nacionālisma stiprā pils. Sportā, par spīti visām globalizācijām un eiropeizācijām, joprojām piedalās valstu komandas, kuras turklāt cīnās savā starpā, lai pierādītu savu pārākumu par citām. Ko vēl vairāk vajag kārtīgam patriotam? Tā nav nekāda nejaušība, ka kaislīgi futbola vai hokeja fani un ekstrēmi nacionālisti bieži ir vieni un tie paši cilvēki, kā nesen to varējām vērot Maskavā, Manēžas laukumā. Taču “sporta nacionālisms” var strādāt arī integrējoši: lai ko arī domātu par Dinamo Rīga čekistu aizmuguri, šās komandas fani sevi nešķiro krievos un latviešos.

Bet tagad, lūdzu, uzmanību: unikāls numurs. Šo rindu autors iestāsies par Aināru Šleseru. Šis politiķis, būdams dažādos amatos, visnotaļ buldozeriskā neatlaidībā ir aicinājis palūkoties uz Latviju vai Rīgu kā brendu, kuru ir iespējams laist globālā apritē. Viens tāds gadījums notika 2008. gadā, kad Šlesers aicināja rīkot dziesmusvētkus ik gadu. Te viņš sadūrās ar kaislīgu opozīciju no inteliģences puses, kas iebilda pret šādu nacionālās identitātes “izpārdošanu” tūrisma vajadzībām. Tomēr jebkurai šādai kritikai vajadzētu ņemt vērā, ka dziesmusvētki ir viena no tām ļoti, ļoti nedaudzajām lietām, ar ko Latviju pazīst pasaulē. Tādēļ, ja vēlamies, lai ļaudīm pasaulē Latvija būtu nevis nabadzīga, korupcijas mākta Eiropas province, bet gan The Land that Sings, tad šāds piedāvājums nebūt nav nesaprātīgs.

Tas pats attiecas arī uz problemātisko stāstu par Rīgu kā Ziemsvētku eglītes dzimteni, no vēsturiskā viedokļa problemātisko. Vēsturniekiem, protams, ir taisnība: vien Dievs zina, kādu koku un kurā pilsētā viņi toreiz te Livonijā tika dedzinājuši. Taču tradīciju izgudrošana nav nekāds seminārs viduslaiku vēsturē, kur ir runa par faktu noskaidrošanu. Gluži pretēji, mūsdienu pasaulē tradīcijas bieži tiek koptas, pilnībā apzinoties to fiktīvo izcelsmi. Amerikāņi ļoti lepojas ar savu “Brīvības zvanu” Filadelfijā, lai gan labi zina, ka tas diez vai tiešām zvanīja pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Cilvēki Brazīlijā “nacionālo” sambu nedejo mazāk tādēļ, ka apzinās šās dejas afrikāniskās saknes. Arī mēs joprojām nēsāsim Nameja gredzenus, kaut arī apzināsimies šā identitātes simbola fiktīvo izcelsmi.

Īsi sakot, tradīciju izgudrošana pieder pie identitātes, un 21. gadsimta identitāte prasa savam laikmetam atbilstošas tradīcijas. Protams, ne jau katra izgudrota tradīcija izrādās dzīvotspējīga. Arī lietuviešu smaržu projektam neviens nav garantējis veiksmi. Taču domāšana šajā virzienā patiesi nav peļama. Protams, ja vien nevēlamies joprojām turēties pie ēzelītim I-ā raksturīgās mentalitātes, kurš negribēja ieinteresēt par sevi citus, bet vienlaikus ļoti apvainojās par to, ka palika neievērots.