Salidojums

Nevienam no maniem tagadējiem draugiem nav paticis mācīties skolā, vismaz tā viņi saka. Bet man patiešām patika. Es ar prieku cēlos no rīta un gāju uz skolu. Ja manu tā laika noskaņojumu raksturotu ar gaitu, tie būtu palēcieni – viegli, bezrūpīgi, it kā bērns ietu pēc saldējuma. Un tā visus vienpadsmit gadus. Vai divpadsmit?

“Mēs taču nomācījāmies vienpadsmit gadus, nevis divpadsmit. – Jā. – Bet tāda sajūta, ka divpadsmit. – Jā.”

Tie paši jau pieminētie draugi, izrādās, neiet arī ne uz kādiem salidojumiem (viens, piemēram, apgalvo, apmeklēšot vienīgi klasesbiedru bēres). Es eju. Ne tikai tāpēc, ka man patīk, vai kā teica Sintija: “Ejam, kamēr vēl labi izskatāmies.” Nē, tā ir iespēja iebrist pagātnē, ieraudzīt klasesbiedra acīs sevi kā mazu, bezrūpīgu meiteni, kura vēl nezina, kā tas ir – neko negribēt. Skolas salidojumi liek man domāt par kino. Man patīk tos vērot no malas, gluži kā ekrānu. Turklāt tur notiekošais ir īsta scenāristu zelta ādere, dialogu meistarklase par brīvu. Jā, dialogi mani apbur visvairāk. Tajos nav “Kolka Cool” dialogu mākslīgā dabiskuma, tie ir pilnīgi tīri un muļķīgi. “Kā iet? – Forši, tikko atbraucu no Taizemes. Vai: – Kā tad iet? – Kā ar vienu kāju klibam – pa apli, apli.”

To, ko atceramies, atmiņa atlasa pēc tai vien zināmiem kritērijiem. Arī salidojumi man palikuši atmiņā ar nedaudzām epizodēm; tās nav secīgas laikā un nav sakārtotas pēc loģikas. Es mācījos pavisam parastā mikrorajonā skolā. Kopš skolas pabeigšanas ir notikuši trīs salidojumi: viens – apmēram gadu pēc izlaiduma (nekas daudz vēl nebija mainījies), bet pārējie divi ik pēc pieciem gadiem. Piecos gados, protams, var nenotikt nekas, bet pārsvarā jau tomēr notiek, īpaši, ja cilvēkam ir tikko pāri divdesmit. Pirmo salidojumu atceros visai vāji, tikai dažas ainiņas un kopīgo noskaņojumu. Pārsvarā visi jau kaut kur studēja, uz dzīvi raudzījās cerīgi, arī izskatījās daudzmaz tādi paši kā skolā. Vairākas meitenes bija paspējušas apprecēties, starp viņām bija jaušama tāda kā laulātu draudzeņu solidaritāte. Sintija (jau apprecējusies) un Ilze (gatavojās kāzām) uz skolas kāpnēm sauc viena otrai: – Apsveicu! Cik tev viss kopā izmaksāja? Ilze: – Kādi divi tūkstoši! Esmu dzirdējusi, ka, piemēram, 1. ģimnāzijas salidojumos absolventi vismaz pirmajā vakara daļā sarunājas par karjeru un apmainās vizītkartēm. Mūsu skolā, goda vārds, nenotiek nekas tamlīdzīgs. Pie mums lielākoties no somām tiek izvilkti maciņi un rādītas fotogrāfijas – vīriņi, sieviņas, bērniņi (nez kāpēc šādos gadījumos runā tikai pamazināmos vārdiņos), reizēm – arī kāds ceļojuma foto. Taču tas bija pirmajās reizēs, tagad, kad gandrīz visi jau izšķīrušies vai bērni tuvojas tīņu vecumam, šķiet, iestājies tāds kā nerakstīts likums: par precēšanos, bērniem un darbu neviens vairs nejautā; ja kāds vēlas, lai tad arī pats pastāsta. Uz rīta pusi gan vēl gadās dzirdēt: – Un kā tev ar otru pusīti? Uzvārds tak nav tas pats vecais, ko? Par kaut ko jau jārunā ir, tas skaidrs. Un tās lielākoties ir atmiņas – ieslēpušās skolas sienās, iesūkušās ēdnīcas smaržā vai meiteņu tualetes kabīnēs. Šeit tu lēkāji gumijas (augstākā pilotāža bija izlēkt kakla augstumu), spēlēji bumbu, šeit izlaiduma naktī pirmo reizi dzēri šampanieti no pudeles un pamatīgi aplēji balto kleitu (uz rīta pusi to arī saplēsi). Cita veida atgādinājumu liek apjaust koki. Mazie bērziņi un liepas ap skolu ir izaugušas lielas, mulsinot atmiņu ar ainavas proporcijām. Koki ir laika mērvienība, ne velti tie ir tik draudīgi, piemēram, Bergmana filmās, te – atgādinot sakropļotus pulksteņa rādītājus vai skumju rāmi saulainai bērnības ainai. Gar vienu skolas stūri izstiepušās vairākas ābeles; reiz, atceros, plūcām tikko izplaukušus rozā ābeļziedus, lai izrotātu klasi uz Pēdējo zvanu. Tagad es noteikti domātu par āboliem.Vispirms es ieraugu no meža iznākam Valdi ar diviem pudeļu piebāztiem Rimi maisiņiem rokās. Viņš plati smaida, izskatās jau labi ietrimpelējis, un tomēr viņš joprojām atgādina puisi, kuru mīlēja visas klases meitenes. Katrā klasē, šķiet, ir viens tāds puisis. Grūti pateikt, kāpēc mūsu klasē tas bija tieši viņš; varbūt tādēļ, ka bija sportisks (bieži gan treniņu vietā Valdis viesojās pie meitenēm), ar labu humora izjūtu un vecāku brāli. Tagad viņš strādā par policistu, jokojot, ka tādējādi varot atļauties dzīvot privātmājā ar divām izlietnēm virtuvē. Vēl viņam esot divi bērni un aizvien tikai viena sieva. Pret Valdi man aizvien ir mīļums, mēs pļāpājam, jokojamies un brīžiem dejojam. Jā, mūsu skolā salidojumā var izvēlēties dažādus mūzikas un deju stilus: otrā stāva “aktu zālē” spēlē dzīvā mūzika – tur vairāk iet vaļā tādi kā valši, vārdu sakot, viss solīdi. Mazajā zālē ir disko, tas vairāk patīk 80. gadu absolventiem, starp viņiem joprojām daudzi turas pie jaunības dienu frizūras vai žaketes piegriezuma. Meitenēm pārsvarā ir ilgviļņoti mati, blūzes ar platiem pleciem, bet dažai arī uzkrāsotas rozā lūpas. Laiks viņus ir iekonservējis, taču pašiem viņiem tā neliekas. Kā filmā “Pusnakts kovbojs” sacīja Ņujorkā iebraukušais Džo Baks (kurš nešķiras no platmales, spicajiem zābakiem un ādas jakas ar bārkstīm): “Es tā patiešām labi jūtos!” Uz rīta pusi atklājas, ka ir vēl viena mazāka un slepenāka deju vieta pagrabā.

 “Es gribu ar tevi aiziet uz šautuvi,” gaismai austot, saka kāds skolasbiedrs. Bijušajā šautuvē, bezgaisa telpā ar zemiem griestiem iespējams kārtīgi izlēkāties kā 90. gadu reiva pārtijās. Kādā brīdī redzu, ka vienu no retajām mūsu skolas slavenībām, kādu spēcīgu sportisti, pamet gaisā deju partneris (tagad – fotogrāfs), viņa atdauza galvu pret zemajiem pagraba griestiem, taču pēc tam dejo vien tālāk.

Saviesīgā daļa parasti notiek fizkultūras zālē. Te joprojām jūtama sviedru smaka un bumbas dribli. Pie griestiem karājas virves; atceros, ka reiz īsās bikšelēs pa virvi lejā nobraucu tik strauji, ka kāju iekšpusēs palika jēlumi. Zālē ir visvairāk vietas, galdi izvietoti paralēli – pa izlaiduma gadiem. Tā sanāk, ka pašā zāles galā sēž visvecākie skolas absolventi, bet pie ieejas durvīm paši jaunākie. Vienu galu no otra šķir apmēram 40 galdi, tas ir, 40 gadi. Viegli pamanāms, ka tālajā zāles galā ir vismazāk sēdētāju. Uz galdiem pārsvarā salikti dzērieni, kas bija iecienīti 80. un 90. gados: liķieri, degvīns, balzāms, tiesa, kāds klasesbiedrs no somas izvelk Jack Daniel’s, un klasesbiedru atzinība tiek ne vien viņa danielam, bet arī veiksmīgai dzīvei. Kā izrādē “Soņa”, šķiet, saka Āboliņš: – Viss ir labi, tikai dzīve nav izdevusies.

Zane no paralēlklases ir kļuvusi skaista, lai arī vidusskolā bija pavisam pelēka. Viņa apsēžas blakus Raimondam, un abi uzsāk sarunu – par dzīvi. Kad pēc apmēram stundas atgriežos pie galda, Zane raud, pāri vaigiem plūst skropstu tušas iekrāsotas asaras, galva balstās uz līdzjūtīgā Raimonda pleca, un viņa atkal un atkal atkārto: – Es esmu lupata, es esmu lupata. Katrā salidojumā vienmēr atrodas arī kāds skolasbiedrs, kurš, izrādās, tevī reiz bijis iemīlējies. To uzzināt varbūt ir patīkami, lai gan tam nevajadzētu piešķirt lielu nozīmi, tāpat kā daudzajām frāzēm, kas izskan šajā naktī. Piemēram, viena no tām ir “vajag biežāk satikties”. Salidojuma pacilātajā gaisotnē katrā ziņā gribas atjaunot izbijušu draudzību. Vienā no salidojumiem man gadījās iegrimt aizrautīgā sarunā ar sen neredzētu klases biedreni, taču, nejauši satiekot viņu pēc pāris dienām autobusā, es labi sapratu, ka runāt varējām tikai par atmiņām, tā nu mēs skatījāmies pa autobusa logu un klusējām. Reizēm gan gribas noticēt, ka varētu būt kāds turpinājums. Tas notika jau uz rītu, mēs stāvējām pie skolas, ausa gaisma, un pie manis pienāca simpātiskais Valdis: – Pieraksti telefonu! Kad to paklausīgi biju izdarījusi, viņš stingri noteica: – Ja tev kādreiz vajag naudu, zvani!

Šķiet, mūsu skolas salidojumā piedzeras pilnīgi visi. Tā notiek arī ar mūsu bijušo skolas direktoru, kurš aizvien rūgteni smaržo pēc cigaretēm un stāv taisni kā skurstenis. Viņam ienākot zālē, visi pieceļas kājās, cieņa kā dūmi iet viņam pa priekšu, izbrīnot viņu pašu, un dzērums te neko nemaina. Viņš pieiet pie galda, sasveicinās, tad cēli aizslīd pie nākamā, nākamā un tā līdz zāles galam.Mūsu skolas salidojumā ir tāda ne visai oriģināla tradīcija – pusnaktī skolas pagalmā ir salūts. Skola nav no bagātajām, un skaidrs, ka salūts ir tai pāri līdzekļiem. Neilgi pirms tam zālē tiek grūstīti krēsli, visi lēnām ceļas un plūst uz izeju, atstājot aiz sevis apokaliptisku ainu ar tukšām pudelēm, pusizdzertām glāzēm un retiem turpat pie galdiem un uz grīdas aizmigušiem klasesbiedriem. Es izspraucos pa šaurajām sporta zāles durvīm kā viena no pēdējām. Vēl reizi uzmetu skatienu lielajiem spoguļiem pie skolas ieejas, kuru priekšā kādreiz tika kārtotas zeķubikses, siets kaklauts, vēlāk – likts lūpu spīdums. Absolventi stāv uz skolas kāpnēm un jau pievērsušies debesīm. Ja nu salūtā ir kaut kas interesants, tad tās ir šīs gaidošās, gandrīz vai apdvestās sejas. Es nostājos uz viena no augšējiem pakāpieniem, man blakus stāv skolas direktors. Tad sākas salūta blīkšķi, sejās atmirdz gaismas un visi smaida. Es jūtu, kā direktors saņem manu roku (tā varēja būt jebkura cita roka), un es dzirdu viņu klusi piesmakušā balsī čukstam: “Es esmu laimīgs, es esmu laimīgs.” Skolas otrā stāva foajē ierīkots tāds kā fotosalons, kur uz barokāla fona var nofotografēties ar šādiem rekvizītiem: Vinniju Pūku, mazāku un nepazīstamāku lāci, trompetēm, katliņcepurēm, 80. gadu pārnēsājamo radio uztvērēju. Dabūt bildi uzreiz ir vilinoši; mēs pacietīgi stāvam rindā, kamēr klases labākā matemātiķe Ilze no katra savāc pa latam. Pēc brīža mēs izkārtojamies tradicionālā kompozīcijā ar diviem priekšā gulošiem puišiem. Otrajā rindā atgāzies absolvents, kuram uz katras kājās sēž pa meitenei, pārējie vienkārši stāv ar pagātnei adresētiem smaidiem sejās. Katrā salidojumā mēs zigzagā izstaigājam visus skolas stāvus un gaiteņus, atcerēdamies dažādus notikumus. Es cenšos nepamanīt, cik ļoti pēc izskata ir pārvērtušies klasesbiedri; vienkārši liekas, ka jebkas, ko nodomāju, var tikt vērsts pret mani. Nu labi, Artūrs ir kļuvis apaļīgāks un cienīgāks; vēl labāk viņš noteikti izskatās baltā halātā ar ķirurga instrumentiem rokās. “Apnikušas man tās māsiņas,” viņš valšķīgi joko, dzirdot manu jautājumu Ingai, kā klājas viņas māsai. Dziesmas var izvēlēties no īpaša saraksta, un mana enerģiskā klasesbiedrene uzreiz uzstāj, ka jādzied “Visi mani nīst, visi mani nievā.” Viņai ir laba, spēcīga balss, un es pakļaujos; mēs pieejam pie mikrofoniem un skaļi, skatoties tukšajā zālē, raujam vaļā vārdus, kurus – es nodomāju jau tajā pašā brīdī – es nekad, nekādos citos apstākļos nedziedātu. Kas ar mani notiek, es patiešām nesaprotu; es sevi gandrīz vai nepazīstu, un tā tas atkārtojas visos salidojumos. Pieķeru sevi arī gvelžam pamatīgas muļķības sarunās pie galda. Pārsvarā visi mani teikumi sākas ar “atceries, kā” vai “atceries, toreiz”, it kā pagātnes tēma attaisnotu runāšanas nepieciešamību. Visvairāk mani mulsina jautājums: – Nu, kā tad tev iet? Daži situāciju padara vēl nepanesamāku, jautāšanās brīdī saņemot roku un cieši raugoties acīs, kā būdami gatavi pašam ļaunākajam.

Daudzi gan par sevi stāsta pat ļoti labprāt. Īpaši aizrautīgas stāstītājas izrādās jaunās māmiņas, un varbūt tas arī ir saprotami – mazie bērni ir viņu ikdiena, no kuras viņas uz šo vakaru ir izrāvušās, bet domas atrodas vēl tur, mājās. No Leldes, piemēram – lai arī neesmu viņu redzējusi piecus gadus –, es uzzinu, ka viņas vīrs (viņa to sauc vienkārši “manējais”) parasti guļ ciešā miegā un nedzird, ka sīkais ir pamodies, tāpēc ātri jādodas mājās. Kādreiz kalsnā meitene ar stūrainiem ceļgaliem ir kļuvusi par apaļīgu trīs bērnu māti. Viņa aizvien dzīvojot jūras krastā, lai jaunākajam bērnam tāpat kā iepriekšējiem diviem būtu svaigs gaiss. “Paliku stāvoklī un sapratu – nekādas pārvākšanās,” viņa skaidro.

Vīrieši savukārt labprāt runā par darba lietām: citi dižājas ar savu tagadējo nodarbošanos, bet daļa aizvien pārdzīvo, ka skolas laika sapņi nav piepildījušies. Ar Paulu mēs esam izmēģinājuši vairākus gaišā ruma un tumšā ruma kokteiļus, kad viņš pievēršas jautājumam par nodarbošanos. “Celtniecība ir mana lieta, bet varēja būt jūrniecība. Es vienkārši nobijos, pabeidzu jūrskolu un nobijos,” viņš stāsta. Valdis savukārt vairs nav policists un ar jauno darbu, šķiet, lepojas tikpat lielā mērā kā ar iepriekšējo. Jau piektajā mūsu sarunas minūtē Valdis man aizrautīgi skaidro: – Apdrošināšana ir mana būtība, kad es tev saku! Citi domā, ka tā ir naudas nokāšana, bet tā nav, tas var būt arī reāls ieguvums. Vakara gaitā vairākās sarunās tiek izspēlēta figūra “varbūt kopīgu biznesu?” Lielā mērā to nosaka vienkārši nejaušais sēdvietu izkārtojums pie galda. Valdis ir apsēdies blakus Artūram, tātad apdrošinātājs – ārstam, un viņi patiešām drīz vien atrod kopīgu valodu. Valda dēls nesen savainojis pirkstu un pa ceļam uz slimnīcu lūdzies, kaut tas būtu salauzts (par lauztu pirkstu apdrošinātāji izmaksājot 150 latu). Artūrs ātri sarēķina, ka ar vienu labu sitienu pa plaukstas virspusi ieguvums varētu būt 600 latu.

Sadzīviska gvelšana, lai arī cik bezjēdzīga, šķiet, glābj no banalitāšu slazdiem, kuros tik viegli iekrist runājot par “būtisko“. Kaurismeki varoņi, aizdodot viens otram cigareti vai samiegtām acīm skatoties tālumā, par sevi pasaka vairāk nekā Malika aizkadra sentence “Dzīvības kokā”: –Vissvarīgākais ir mīlestība.Salidojumu rīti ir īpaši – aust gaisma, smaržo koki, visi ir iereibuši, un visdrīzāk mēs satiksimies ne ātrāk kā pēc pieciem gadiem, ja vispār satiksimies. Mums bija brīnišķīga klases audzinātāja, tikai pāris gadu vecāka par mums; iepriekšējā salidojumā mēs pamodāmies viņas gultā. “Man reibst galva no tavām zeķubiksēm,” saka Valdis, mēs dziedam, smejamies un ēdam omleti, ko pagatavojis audzinātājas dēls. Ir tāda sajūta, it kā mums būtu sešpadsmit, it kā mums nebūtu nekādu pienākumu, it kā mūs neviens nekur negaidītu un priekšā būtu brīva, silta vasara.

Pēdējo reizi no rīta visu klasi pie sevis ciemos mēģina ievilināt Pauls. Pat kazbārdiņa viņa kalsnajā sejā, katram izteiktam vārdam šūpojoties līdzi, liecina par bērnišķīgu neatlaidību. Viņš visai nesakarīgi un vairākkārt stāsta, ka dzīvojot viens, viņam esot trīs istabas, rāpojošā siena (mēs lūdzam paskaidrot, kas tā tāda, taču viņš to nevar), trīs litri viskija un ūdenspīpe. No rīta puiši ir atraisījušies. Aivars (advokāts; mati ir nosirmojuši, bet citādi izskatās tāds pats kā skolas laikā) pēc ilgas un ciešas skatīšanās virsū ātri izmet: – Vispār jau tu esi simpātiska, – bet vēlāk Čaka ielas spēļu zālē, kas ir vienīgā atvērtā vieta šajā stundā, noglāsta man kāju, sakot: – Cik tev skaisti zābaki, man arī tādi ir. – Uz manu izbrīnīto jautājumu: – Sieviešu? –, Aivars dusmīgi nosaka: – Tādi paši, bet vīriešu! Spēļu zālē sarunas kļūst pavisam juceklīgas, visi ir noguruši, ar grūtībām stāv kājās, tomēr šķirties nav spēka. Visizturīgākais ir Valdis, un es sajūtu tādu kā lepnumu – kā nekā skolas laikā man viņš ļoti patika. Valdis dzer daudz, tur daudz un pamazām kļūst fatāls. Pēkšņi viņš pajautā: – Cik ilgi tu esi gatava dzīvot? Mēģinu atjokoties, bet viņš noskalda, ka viņš pats – sešdesmit, tūlīt pat pārmetoties uz citu tēmu – kaimiņiem, kuri uzreiz pamanījuši, ka viņam ļoti paaudzies sunītis. – A priekš kam tev tāds sunītis, kas tā aug!? – iebaurojas Aivars. Ar Aivaru ir vēl kāda problēma – viņš kategoriski atsakās braukt mājās ar vilcienu un viņš principā nebraucot ar taksometriem; autovadīšana viņa stāvoklī, saprotams, atkrīt. To sakot, viņš skatās uz mums, savām bijušām klasesbiedrenēm un viltīgi smaida. Šāds smaids, tiesa, viņa sejā bija arī pirms pāris stundām, vērojot Ilzi. – Viņas krūts bija pirmā, ko sajutu savā rokā, – viņš secina. Vērojot klasesbiedrus, domāju par to, cik ļoti viņi līdzinās tiem zēniem un meitenēm, kas redzami vecajās 1. septembra bildēs. Tur, fotogrāfijās, mēs taču vēl nezinām, kas ar mums vēlāk notiks, turklāt nekas tāds jau lielākoties arī nenotiks. Taču iepretim tagadnes parastībai piedzīvotais skolas laiks šķiet tik romantiski daudzsološs, tāpēc vienas nakts rokāde salidojumā ir kā vilinoša kombinācija, kas attaisno gājienu. No rīta, jau gaismā, mēs šķiramies, lai pēc pieciem gadiem atkal mēģinātu sevi pārliecināt, ka tas ir brīnišķīgs turpinājums draudzībai, pat ja nekādas draudzības nav bijis.