Ar katru dienu skaistāka

Vairāk nekā desmit gadi mani šķir no, iespējams, paša svarīgākā notikuma manā dzīvē – vismaz tā man šķiet tagad. Pārlasot savus slimošanas laika pierakstus, man kļūst skaidrs, ka nekad līdz tam un arī vēlāk es neesmu jutusi tik spēcīgi, nekad mana uztvere nebija bijusi tik reljefa. Es nekad nebiju redzējusi tik spilgtus sapņus. Man nekad tā nebija gribējies dzīvot. Toreiz es cēlos ļoti agri, un ik rītu es biju laimīga, ka vēl esmu. Es negribēju neko citu, vienīgi būt.

Jau vairāk nekā mēnesi mani bija mocījis nogurums un drudzis. Es vairs neatceros, kurā brīdī ārstu konsilijs nolēma nosūtīt mani pārbaudei uz biopsiju, manā gadījumā tas nozīmēja kakla limfmezgla operāciju. Procedūra bija ļoti nepatīkama, narkoze bija ievadīta tikai kakla apvidū, un es labi jutu visu to knaibļu un šķēru knakšķēšanu. Es jutos tik slikti, ka man bija gluži vienalga, es domāju vienīgi par to, kaut tas viss ātrāk beigtos, kaut es nenoģībtu un nesakaitinātu dakterus.

Pēc analīžu rezultātiem man nez kāpēc bija jābrauc pakaļ pašai. Atceros, tas bija 7. janvārī. Slimnīcas laborants man izsniedza izziņu, kas bija rakstīta uz tādas kā recepšu lapiņas. Es neatceros, kā viņš izskatījās, bet tagad man šķiet, ka man tobrīd nepatika viņa acu skatiens. Viņš nomurmināja kaut ko apmēram tādu: “Diemžēl tas ir apstiprinājies. Tur ir ļaundabīgas šūnas, diemžēl...” Es saspringti vēros tajā lapelē – apmēram tā, kā bērni raugās trīsdimensiju bildē, pūloties saskatīt to, kas atrodas tur, dziļāk. Neskaidrā ārsta rokrakstā bija rakstīts: “Limfogranulomatoze… šūnu veids ESCLEROSIS NODULAR…” Pārējo es nevarēju salasīt. ESCLEROSIS – sclerosis – skleroze, es mēģināju kaut ko saprast. Skleroze, tātad es esmu kaut ko aizmirsusi, aizmirsusi tik ļoti, ka tas parādās pat šūnās, un tagad man jāmirst.

Ar šo lapiņu es devos uz Linezera slimnīcas Hematoloģijas nodaļas poliklīniku.

Tagad es atceros šo gājienu kā palēninātas filmas kadrus, patiešām tā. Sīciņa, nenosakāma vecuma garderobiste tumšiem, gariem matiem – man šķita, ka es viņu jau iepriekš kaut kur esmu redzējusi, – paņem manu mēteli un pasniedz numuriņu. Nelielā uzgaidāmā telpa ir pilna ar cilvēkiem. Es pūlos uzvesties tā, it kā būtu šeit nokļuvusi pilnīgi nejauši, it kā man ar šo iestādi nebūtu nekā kopīga. Apsēžos un tad pamanu, ka lielākajai daļai no gaidītājiem ir savādi dzeltena sejas krāsa. Man gribas kliegt, un es gribu skriet projām. Viņu seju dzeltenums atgādina kaut kur redzētu miruša cilvēka seju. Mēģinu savākties, izvelku no somas grāmatu Tainaja mudrostj čelovečeskovo orgaņizma,[1. Cilvēka organisma slēptais viedums (krievu val.).] atveru to un tēloju, ka lasu, lai gan tobrīd domāju, kā es runāšu ar ārsti, kā es viņu pārliecināšu, ka noticis pārpratums. Ik pa brīdim atveras durvis, kāds iznāk vai ieiet, un es ar šausmām veros šajā paralēlajā pasaulē, par kuras esamību vēl pirms mēneša man nebija ne mazākās nojausmas. Es ieeju ārsta kabinetā un apsēžos, kad pēkšņi ieskrien bāla sieviete un steidzīgi stāsta, ka viņai trūkst elpas un viņa grib atpakaļ uz slimnīcu.

No sarunas ar ārsti atceros tikai viņas vārdus, ka, ne mirkli nevilcinoties, jāuzsāk ķīmijterapijas kurss un man kaut kādā ziņā esot paveicies, jo manī atrastās šūnas labi reaģējot uz ķīmiju.

Mājās braucot, trolejbuss ir iegrimis pelēkā miglā, pa galvu maļas tikai viens bezjēdzīgs jautājums: “Kāpēc es? Kā tā var būt?”

Mājās es negribu nevienu redzēt. Zvana telefons, bet man ir nelabi, klausulē dzirdot darba biedru satrauktās balsis. 

Ārstēšanās bija jāuzsāk padomju laikos populārajā Jūrmalas sanatorijā Jūras līcis, daļa sanatorijas ēku bija atvēlētas Linezera slimnīcas Hematoloģijas nodaļai. Es pamēģināju aprunāties ar ārsti, vai nav iespējams atteikties no ķīmijterapijas un ārstēties kaut kā citādi. ”Inese, ko jūs izdomājat! Jums ir vispārēja organisma saslimšana,” šķiet, tā viņa man atbildēja. Es viņu neieredzēju. Man šķita, ka viņa nerunā ar mani kā ar cilvēku, kaut kādā netiešā veidā liekot manīt, ka viņa ir aizņemta un viņai ir vēl daudz citu slimnieku, tādu pašu kā es.

Nākamās dienas laikrakstā Diena bija publicēts raksts, kurā bija stāstīts par manu slimību. “Ar šo audzēja veidu parasti slimo jauni cilvēki vecumā no 18 līdz 35 gadiem... visu mūžu jāārstējas... vienīgais ārstēšanas veids ir ķīmijterapija un starošana... cilvēkiem, kas ar to slimo, nevar būt bērni… dzīvo parasti 5 – 10 gadus, nepārtraukti ārstējoties…” Vēl ilgi šie vārdi griezās manī kā sabojāta skaņu plate, adatiņai lēkājot uz vietas. Es biju nikna uz Sarmīti Ēlerti, ka viņa ļāvusi ievietot avīzē šo rakstu.

Man bija pašai sava istabiņa ar vannas istabu un auksti zilām flīzēm. Viss bija tīrs un kārtīgs, gandrīz vai kā viesnīcas numurā, tikai visur bija tā specifiskā smarža kā skolas potēšanas kabinetā. Pirmajā stāvā bija tumšs bārs ar spoguļbumbu pie griestiem, kurā pastāvīgi grozījās kaut kādi tipi ādas jakās. Es biju kā hipnozē, man bija nenormāli bail. Labāk jutos, vienīgi fantazējot par to, ka man droši vien ir kāda cita slimība, varbūt pavisam jauna, ko ārsti vēl nemaz nepazīst. Uz ēdnīcu varēja braukt ar liftu. Liftā bija spogulis, kurā es vairījos skatīties, jo negribēju sevi redzēt. Ēdnīcas atmosfēra man atgādināja ainiņas no Tomasa Manna Burvju kalna, kurā pacienti ar klusu nolemtību uzņem nevienam nevajadzīgu barību. Es negribēju būt kopā ar viņiem, centos tur uzturēties arvien retāk, līdz nolēmu neēst nemaz, lai “nebarotu” ļaundabīgās šūnas.

Kādu vakaru aiz loga lēni sniga – lielām, lielām pārslām. Tajā brīdī es sapratu, ka ar mani ir cauri, ka es nespēšu izturēt, lēnām izdilstot un nodzeltējot. Naktīs es vairs negulēju. Lielu daļu no zālēm izsviedu tualetes podā. Atmiņā pēkšņi uzausa evaņģēlijā pieminētā sieviete, kas izveseļojās, pieskaroties Kristus drēbju vīlei – vai varbūt es pati biju šo sievieti izdomājusi? Man šķita, ka šajā ainā ir kāda man pieejama izeja, ka tā ir spēcīgāka par to, kas ar mani notiek.

Jūras līcī pavadīju divas nedēļas. Katru dienu man bija jādzer zāles un vēnā laida tādu sarkanīgu šķidrumu, no kura parasti izkrīt mati. Caur procedūru kabineta lielajiem logiem varēja redzēt priedes. Parasti tur uzturējās tikai medmāsa, retu reizi varēja sastapt kādu pacientu, kurš nebija paspējis aiziet pēc kārtējās procedūras. Es atcerējos sapni, ko pēdējā laikā biju vairākkārt redzējusi: sapnī es redzēju čūsku, no kuras man ļoti bija bail, čūska man koda rokā, tieši tajā vietā, kur tagad bija iedurta adata. Es lūdzu Dievu, lai tas, kas tur pil, nesaēd mani pavisam. Procedūru telpa man kļuva par tādu kā kapelu, kur es klusiņām noturēju savus noslēpumainos rituālus.

Blakus istabā bija ievietota kāda gadus četrdesmit veca sieviete, kura mēdza stāstīt, ka viņai esot ļoti daudz darba un nemaz neesot laika ārstēties. Pavisam nesen viņa bija iemīlējusies kādā somu vīrietī, ar kuru kopā gatavojās braukt uz Parīzi. “Tas sliktums” bija uznācis tik pēkšņi un tik ļoti nelaikā. Viņai bija asins vēzis.

Ejot uz procedūrām, biju pamanījusi kādu jaunu vīrieti, kuru mana ārste bija nosaukusi par malaci, jo viņš ārstējoties jau piecus gadus un turoties braši. Man tikai vajadzēja to dzirdēt, lai nevilcinoties atmiņā atsauktu Dienas rakstu un tagad domātu par priekšā stāvošajām šausmām piecu gadu garumā.

Slimnīcā bija arī psihologa un zobārsta kabinets. Psihologa kabinetam es gāju apkārt ar līkumu. Man likās, ka tas būtu briesmīgi, ja viņš mani saķertu un sāktu mierināt. Es izvēlējos zobārstu. Zobārsts bija jauns vīrietis, kurš klusi urba man zobā. Es ļoti gribēju, lai viņš man neprasa, ko es šajā slimnīcā daru. Viņš arī neprasīja. Tagad man bija pilnīgi veseli zobi un lieliska sajūta, ka es vēl varu kaut ko arī salabot.

Nodaļā atradās arī vairākas padzīvojušas krievietes. Nevaru atcerēties, kur īsti tas notika, taču reiz es dzirdēju viņas sarunājamies. Šī esot ļoti laba vieta, nevarot ne salīdzināt ar citām. Viena sacīja, ka viņa kādreiz esot bijusi izcila sportiste un nesaprotot, kā kaut kas tāds varējis notikt. Tai brīdī es piegāju viņai klāt un pajautāju: “Vai jums neliekas, ka visa vaina ir jums galvā?” “Jā,” viņa atteica, “noteikti. Kaut kur smadzenēs.”

Atceroties visu, ko es darīju slimošanas laikā, man šķiet, ka varbūt es biju zaudējusi prātu. Vismaz tagad es tā gribu domāt, lai atrastu kaut kādu izskaidrojumu darbībām, ko es toreiz veicu, un dīvainajām domām, kas nāca man galvā. Slimošanas laikā es centos pierakstīt visu, kas ar mani notika.

Kad biju nedaudz atjēgusies, vēl pašā slimošanas sākumā, es nezin kā sapratu, ka neviens cits, tikai es pati varu noskaidrot savas slimības patiesos cēloņus; tie ir kaut kur manī, taču ne ķermenī. Varbūt sava nozīme bija ārstu atklātībai, kuri atzina, ka manas slimības cēloņus nezina.

Ar laiku šī pārliecība tikai nostiprinājās. Sāku pārdomāt visu, kas ar mani bija noticis līdz saslimšanai – es tur spēju ieraudzīt vienīgi nejēdzības, par kurām nekad nebiju domājusi. Mēģināju visu atcerēties ļoti lēnām un pamatīgi, tur atradās arī kaut kas patiešām svarīgs, lai gan lielākoties bija tikai notikumi, kurus es gribētu vienkārši izdzēst, taču to es nespēju izdarīt.

Es ķēros pie katra salmiņa. Draugi mani aizveda uz Sāmsalu pie Vigalas Sasa, igauņu šamaņa. Es biju pārliecināta, ka Sass man atklās kādu noslēpumainu, neparastu ārstēšanās veidu, un gan tālais brauciens, gan viņa spocīgā māja par to arī liecināja. Kad Sass stingri paziņoja, ka man nevajag muļķoties, bet jāturpina ārstēšanās ar ķīmiju, es biju drīzāk sašutusi. Atvadoties šamanis man iedeva līdzi maisiņu ar kaut kādām saknītēm pret matu izkrišanu. Lieki piebilst, ka es tās arī centīgi kožļāju visu ārstēšanās laiku.

Kāds man ieteica aizbraukt pie pareizticīgo tēva Jevgēņija. Es viņam piezvanīju, un mēs sarunājām tikšanos Bauskā. Labi atceros to rītu, kad braucu uz savu pirmo grēksūdzi mūžā. Baznīcā jau bija sācies dievkalpojums, es apsēdos kādā stūrī un nosēdēju visa trīs stundas kā sastingusi. Kad dievkalpojums bija beidzies, saņēmos un uzrunāju priesteri. Viņš izskatījās mazliet noguris un vaicāja, vai es negribētu ko iekost, jo viņš esot ļoti izsalcis un baznīcas pagrabstāvā mēs varētu kopīgi paēst. Kāpjot lejup pa tumšajām vītņu kāpnēm, es drudžaini domāju, ko lai tagad iesāk, jo biju lasījusi, ka pirms grēksūdzes ir jāgavē. Mēs apsēdāmies pie galda, uz kura kūpēja karsti kartupeļi. Es iedomājos, ka varbūt viņš mani pārbauda, vai es vispār saprotu, kur esmu atbraukusi. Tēvs Jevgēņijs sāka ēst, bet es sēdēju un blenzu kaut kur zem galda. “Droši, droši,” viņš mudināja un turpināja ēst. Beidzot es sadūšojos un uzliku uz šķīvja vienu kartupeli. Pabeidzis pusdienas, viņš vaicāja, vai pēc ēšanas nebūtu pareizāk doties pastaigā gar Lielupi un tad aprunāties. Es samulsu vēl vairāk. Tā mēs gājām gar upi, un es runāju. Brīžiem bija tā, it kā es pati atrastos kaut kur citur un klausītos savā balsī. Laika izjūta bija pilnīgi izzudusi, un, kad es atjēdzos, pamanīju, ka pļaviņa, kurā mēs atradāmies, bija ļoti līdzīga tai, kurā es pirmo reizi biju bijusi kopā ar klasi ekskursijā. Tāda pļaviņa kā no Kerola Alises, tikai bez baltā truša.

Es pieņēmu pareizticību. Pēc kāda dievkalpojuma Jelgavas baznīcā tēvs Jevgēņijs man ierīvēja deniņus ar eļļu, un man šķita, ka tai pašā brīdī man kļūst labāk. Ejot ārā no baznīcas, tēvs Jevgēņijs noteica: “Dzirdi, kā skan zvani…” Bija saulaina diena, un strādnieki baznīcas kupolā tikko bija uzstādījuši jaunu apzeltītu krustu. Turpat pie baznīcas atrodas neliels grāmatgalds, uz kura es ieraugu brošūru Kak ja viļečilasj ot raka. [2. Kā es izārstējos no vēža (krievu val.).]

Pa ceļam uz Rīgu es raudu, jo grāmatiņā ir atbildes uz visiem maniem jautājumiem; tur stāstīts, protams, par to, kā kāda sieviete izārstējusies no vēža ar ticības palīdzību.

Vēl pēc vairākiem gadiem es atcerējos kāda amerikāņu onkologa teikto, ka parasti izārstējoties vai mierīgi bez bailēm nomirstot tieši tie pacienti, kuri vienmēr uzstājuši, ka viņi kaut ko zina labāk par ārstu, kuriem bijusi pašiem sava saprašana par to, kas ar viņiem notiek.

Atceros, ka slimojot biju aizrāvusies ar shēmu zīmēšanu. Tādējādi es gribēju noskaidrot, kur tieši atrodas ķermeņa, dvēseles un prāta saskares punkti. Nekas jēdzīgs jau tur nesanāca, bet doma, ka kaut kas tāds noteikti pastāv, palika. Kādā grāmatā izlasītais fakts, ka katru sekundi cilvēka ķermenī atmirst 300 000 šūnu un veidojas tikpat daudz jaunu, man likās kā apliecinājums tam, ka mana ķermeņa patiesās norises nezina pilnīgi neviens. Es nolēmu vairāk domāt par to, ko es nezinu. Ierakstīju dienasgrāmatā:

Slimība var kļūt par ceļojumu, kas izmainīs manu dzīvi; viss būtiskais ir neredzams, pavisam neredzams. Tāpēc jau cilvēki tā ķēmojas.

Viens no skaistākajiem brīžiem – lai arī tas izklausās mazliet dīvaini, runājot par visu slimības laiku, – bija diena, kad es pametu ārstēšanos, izņēmu no slimnīcas izziņas un devos līdzi Valdim uz Spāniju. Valdis, viņš ir mans vīrs, toreiz strādāja Ārlietu ministrijā un negaidīti tika norīkots diplomātiskajā darbā Madridē.

Madrides lidostā mūs sagaidīja kāds kungs iesirmiem matiem. Tas bija Īvs Kampuss, vietējais latvietis, kurš Madridē dzīvo jau kopš 50. gadiem. Viņa tēvs pirms kara bija bijis Latvijas diplomāts Stokholmā. 1940. gadā krievi viņam bija prasījuši atdot Latvijas vēstniecības atslēgas, bet viņš aizbrauca uz Londonu. Īvs Kampuss nesaprotamā veidā sarunāja man ārstēšanās iespējas Madrides slimnīcā par velti. Viņam bija brīnišķīgs angļu humors. Kādu dienu viņš norūpējies ienāk Latvijas pārstāvniecībā, apsēžas un klusē. Es apjautājos, vai noticis kas slikts, bet viņš man saka: “Zini, mani pēdējā laikā nopietni uztrauc trīs lietas. Pirmā ir atmiņa. Divas pārējās es neatceros.”

Madridē mums bija liels trīsistabu dzīvoklis. No rītiem bija gaišs un silts, aiz logiem klusu dīca zālāju laistītājs. Valdis devās uz darbu, bet es turpināju savas attīrīšanās tūres ar apelsīnu sulu, ūdeni un salātiem. Man līdzi bija liela kaste ar dažādiem ārstniecības augiem un tinktūrām, ar ko baznīcā nopirktās grāmatas iespaidā biju ļoti nopietni aizrāvusies. Vingroju un mazgājos ledainā dušā. Pa dienu sauļojos, ik pa brīdim atceroties ārstes teikto, ka tas ir tieši tas, ko man nevajadzētu darīt.

Izdomāju vingrinājumu pret bailēm. Tas bija tāds: es centos atcerēties, kas es esmu. Es esmu tā pati, kas meklē, kas veido savu dzīvi un ķermeni. Es varu aizslaucīt bailes. Jebkuru mirkli, kad es ēdu, dzeru, es baroju sevī vai nu bailes vai mieru.

Man šķita, ka visā, kas notiek, ir kaut kāda man nezināma jēga, un es sāku mācīties spāņu valodu. Katru dienu gāju uz lekcijām un jutos labi starp cilvēkiem, kuri neko nezināja par manu slimību.

Ierakstu dienasgrāmatā:

Atklāju, ka Madridē ir grieķu pareizticīgo baznīca. Katru svētdienu eju uz turieni. Viss šeit notiek grieķu valodā, un es neko nesaprotu. Varbūt tā arī labāk, man svarīgāk ir šeit būt, nevis kaut ko saprast. Visu liturģijas laiku skan brīnišķīgi grieķu dziedājumi. Viens no dziedātājiem ir gara auguma, melniem matiem, tumšā uzvalkā un gaišā kreklā. Otrs tāds mazs un tievs, vienmēr džinsās. Viņi stāv turpat baznīcas labajā stūrī un dzied. Veselas trīs stundas pēc kārtas.

Dakteris Albergerke bija liela auguma omulīgs vīrs, kurš vairāk atgādināja pavāru nekā ārstu. Viņš visu laiku smaidīja. Rūpīgi izpētījis manus līdzatnestos papīrus, viņš apgalvoja tieši to pašu, ko Diena: šāda veida slimības ārstē vienīgi ar ķīmijterapiju un starošanu. Bija pagājuši jau trīs mēneši, kopš es biju pārtraukusi lietot zāles. Katru dienu es garas stundas pavadīju nelielā ezotēriskās literatūras grāmatnīcā, kur bija milzum daudz grāmatu ar pierādījumiem, ka visbriesmīgākās kaites ir ārstējamas ar ticību, tukšumu, gavēšanu, domām, ūdeni, lūgšanām vai eņģeļu palīdzību.

Kādu dienu paņēmu līdzi uz slimnīcu vācu ārsta dr. Hammera brošūru par viņa veiktajiem pētījumiem ar vēža slimniekiem. Šo pētījumu galvenais secinājums bija tāds, ka jebkura vēža izcelsme ir saistīta ar psihiska rakstura cēloņiem. Es biju iedomājusies, ka dakterim Albergerkem šis atklājums nesīs tādu pašu apskaidrību kā man. Taču viņš bija skeptisks un uzstāja, ka man jāturpina uzsāktā ārstēšana.

Dr. Hammera ideju pārņemta, steidzos rakstīt vēstuli puisim, ar kuru biju iepazinusies slimnīcā Jūras līcis. Atbilde pienāca no viņa sievas. Puisis bija jau miris.

Mana spāņu homeopāte Anna ieteica man aiziet uz konsultāciju pie teologa, kurš kādreiz bija kalpojis par mācītāju Romas cietumā, bet nu jau daudzus gadus strādājot par psihologu. Pie tam viņa mani brīdināja, ka viņš jau tāpat visu par mani zināšot. Padre Karmelo patiešām bija īpatnējs cilvēks, viņš runāja ļoti maz un neko neprasīja. Pirmajā apmeklējuma reizē viņš man lūdza pasniegt roku ar plaukstu uz augšu un novietoja uz tās mazu stikla piramīdu. “Ā, jums ir tas…,” viņš nosauca man uzstādīto diagnozi tieši tā, kā tā bija ierakstīta slimības vēsturē. “Tev jāuzsāk pašārstēšanās ar gaismu. Tātad divas reizes dienā, rītos un vakaros, pilnīgi atbrīvojies un iztēlojies, kā tevī ieplūst gaisma. Ja aizmirstas, te būs kasete, kurā es tev atgādināšu, kā tas jādara. Atceries, ka domas nosaka visu. Viss ir tavā prātā. Tu pati vari sevi izārstēt ar savām domām.”

Kādu reizi, kad aizeju pie viņa, lai pateiktu, ka man pilnīgi trūkst spēka, viņš mierīgi un pārliecinoši saka: “Tas vienkārši ir attīrīšanās process, un tas ir normāli pie jebkuras attīstības.”

Ierakstu dienasgrāmatā:

Man ir sācies drudzis ar ļoti augstu temperatūru, bet esmu nolēmusi neko nedarīt – tikai vērot savas bailes un izturēt. No rīta jūtos daudz labāk. Tas kaut kā iedrošina. Atšķiru kādu grāmatu un lasu: “Visi ciematā baidījās no čūskas, bet izrādījās, ka tā bija tikai čūskas āda... Kad cilvēks slimo, patiesībā slima ir viņa atmiņa... Cilvēks ir pats sevi interpretējošs teksts.””

Kādu dienu uz vēstniecību piezvanīja Madrides slimnīcas sociālās palīdzības darbiniece un lūdza, vai mēs nevarētu viņai palīdzēt sameklēt kādu sievieti no Latvijas, kura sākusi ārstēties, bet pazudusi. Biju pilnīgi pārliecināta, ka viņa runā par mani. Teicu, ka tā esmu es un ka drīz vien ieradīšos, bet viņa nosauca pavisam citu vārdu – Marija Galdiņa.

Pēc pāris dienām Marija pati ieradās vēstniecībā. Viņa bija cirkus māksliniece no Latvijas, kādu laiku bija strādājusi spāņu cirka trupā par zirgu dresētāju, tad saslimusi, sākusi ārstēšanos, bet pēc pirmā ķīmijterapijas kursa aizmukusi uz kādu Andalūzijas rančo. Saimnieks viņai neko nebija samaksājis, un tagad viņa atradās šeit – bez naudas, bez pajumtes, bez neviena tuvinieka un slima ar vēzi. Viņas ārsts lika man saprast, ka Marijas stāvoklis ir bezcerīgs – metastāzes jau bija pārņēmušas visu ķermeni. Viņa bieži nāca pie manis ciemos, stāstīja savus sapņus un rādīja fotogrāfijas, kur viņa bija redzama cirkus arēnā kopā ar zirgiem un lauvām. Es savukārt mēģināju viņai stāstīt par saviem “atklājumiem” medicīnā, bet viņai ar katru dienu kļuva arvien sliktāk un drīz viņu vairs nevarēja pazīt. Pēc neilga laika viņa nomira. Bērēs mēs bijām pavisam nedaudzi cilvēki, jo Spānijā viņai neviena cita nebija.

Varbūt Marijas iespaidā, bet dakterim Albergerkem izdevās mani pārliecināt, ka nepieciešams atsākt ārstēšanos. Lai izturētu ārstēšanās slodzi, viņš man ieteica arī atsākt ēst gaļu un katru dienu iedzert pa glāzei sarkanvīna. Turklāt viņš apgalvoja – ja es nedarīšot muļķības un lieki netērēšot laiku, es tiešām varot izārstēties. Vajagot tikai saņemties. Tā kā viņš runāja ļoti ātri, es īsti nesapratu, vai viņš saka “izārstēties” vai “var ārstēties”. Bet mans mīļais Dr. Hammers, Albergerke smaidīdams paziņoja, esot traks, pret viņu Vācijā jau esot ierosināta krimināllieta un drīz viņš sēdēšot cietumā.

Es sāku divas reizes nedēļā braukāt uz slimnīcu. Spāņi pie ārstiem parasti dodas kopā veselām ģimenēm, un bija grūti atšķirt slimos no veseliem, jo viņi visi izskatījās tik brūni.

Eju pa ielu un domāju, kā tas ir, ka viss, ko es redzu, ir daļa no manas apziņas. Garām ejošie pusaudži man krīt uz nerviem ar savu

bļaustīšanos – bet kāpēc es uz to reaģēju, ja jau viņi nav nemaz viņi, bet tā esmu es, kas viņus tādus redzu?

Saņēmu ielūgumu no padres Karmelo apmeklēt viņa rīkotos kursus par domu kontroles metodēm un pašhipnozi. Nelielajā telpā sapulcējušies kādi desmit cilvēki. Padre Karmelo uz tāfeles zīmē shēmas par dažādām smadzeņu darbības funkcijām un māca par dažādām ķermeņa atbrīvošanas tehnikām. Viņš liek mums atcerēties kādu dabas ainavu, kas mums palikusi atmiņā no bērnības, vai vienkārši kādu ainavu, kas mums ļoti patīk, un domāt par to, kāpēc mums tā patīk.

Bija tādi brīži, kad man likās, ka ir atvērušās debesis, un atbildes uz maniem jautājumiem nolīst pār mani tik ātri un pēkšņi, ka es nespēju tās aptvert. Man tās rādījās visur, kur es gāju. Atminos kāda nezināma 14. gadsimta autora gleznas Tisēna Bornemisas muzejā, kurās varēju skatīties stundām ilgi. Visa darbība tur notiek uz zelta fona. Nav nekādu ēnu. Spilgti ir tikai tērpi – zili, sarkani… un kaut kāda neredzama kustība. Tā kā puspavērtas durvis, pa kurām ieplūst pilnīgs miers. Es atkal atceros Kristus drēbju vīli.

Kad kādu dienu pastaigājamies ar Valdi pa Aranhuesas parku, viņš man pēkšņi saka: “Zini, tu kļūsti ar katru dienu arvien skaistāka.” Es nezinu, kā, bet visu laiku viņš man ļāva darīt visu, kas man ienāca prātā. Dziļākajos izmisuma brīžos Spānijā viņš neļāva man aizslīdēt projām pavisam. 

Kādu laiku es prātoju, vai mati man izkritīs pakāpeniski vai pēkšņi un pavisam. Bailēs es nogriežu matus īsus, un pēkšņi mēs saņemam ielūgumu uz Spānijas infantes Elēnas kāzām, kur rakstīts, ka ierašanās dāmām ir cepurēs. Man galvā ir glīta rozā cepurīte, un Seviļas viesnīcā kāpnes ir noklātas sarkaniem samta tepiķiem. Mums ierāda istabu ar lielu rožu pušķi, kuram klāt pievienota zīmīte, ka viesnīcas direktors mūs apsveic ar ierašanos. Naktī klejojam pa pavasarīgo Seviļu, visās malās zied un saldi smaržo apelsīnkoki, ielas ir pilnas ar cilvēkiem, jo princeses kāzas tiek uztvertas kā nacionālie svētki. Apkārt katedrālei sapulcējušies tūkstošiem cilvēku – viņi ieņēmuši labākās vietas ceremonijas vērošanai un gatavojas šeit pavadīt visu nakti, lai no rīta sveiktu jaunlaulātos.

Svinīgajā kāzu mielastā Seviļas Alkasarā man ierādīta vieta blakus kādam arābu vēstniekam, kurš man neizrāda ne mazāko uzmanību.

Ierakstu dienasgrāmatā:

Sapņoju, ka visi cilvēki sastāv no mazām, kustīgām gaismas lodītēm, līdzīgi kā impresionistu darbos. Viss ir kustīgs un ļoti mainīgs, viss ir iespējams.

 Sāku apmeklēt transcendentālās meditācijas kursu. Pēc kārtējām nodarbībām mani uzaicina uz vakariņām kāds maza auguma vīrs gariem, iesirmiem sprogainiem matiem. Viņš dzīvo nelielā vienistabas dzīvoklītī, kura sienas nokārtas ar ierāmētām fotogrāfijām, kurās viņš redzams kopā ar Spānijā populāriem cilvēkiem. Viņš iedod vizītkarti, uz kuras rakstīts: “Prof. MERKURIJS, astrologs, gaišreģis, manuālais terapeits” – un blakus bilde, kurā viņš smaidīgs aplicis roku Pavaroti. Profesors Merkurijs mani cienā ar uzsildītu zupu, tad paņem ģitāru un, acīm spīdot, sāk dziedāt tādas kā serenādes, kurām vārdus, kā man šķiet, viņš sacer turpat uz vietas. Es manos prom un pieklājīgi atvados. Nākošajā reizē satiekoties, prof. Merkurijs mani vairs nesveicina.

Februārī pie mums atbrauca ciemos mana draudzene Diāna ar savu piecgadīgo meitu Madaru. Izstaigājāmies pa pilsētu, un tad Madara man pēkšņi prasa, vai es negribu ar viņu paspēlēt dvīņumāsās un ka man viņā ir ļoti nopietni jāklausās. Tad viņa nopietni apvaicājās, kāpēc man neesot bērnu. Atbildēju kaut ko par slimošanu, bet Madara attrauca, ka es pati labi zinot, kas man jādara, lai izārstētos. Bet par bērniem viņa varot ar Dievu aprunāties. Vakarā pirms gulētiešanas viņa izgāja mājas pagalmiņā, un, noliekusies pār garšaugu dobi, kaut ko klusi pie sevis bubināja. Šis gadījums man palicis atmiņā, protams, tādēļ, ka tā gada nogalē man patiešām piedzima Anna un Kristaps.

Ierakstu dienasgrāmatā:

Sapnī redzu, ka cilvēki patiesībā ir mazi bērni un ka es kaut kādā veidā visus ļoti mīlu. Sapnī nesaprotu, kā tas varēja būt, ka esmu kādam kādreiz kaut ko pārmetusi, dusmojusies, uztraukusies, iedomājusies, ka es kaut ko saprotu. Jo viss, kas ar mani notiek, ir atkarīgs no tā, kā es uz to paskatos. Tik vienkārši. Līdzīgi kā bērnībā, kad ļoti gribēju tādu zīmuli, ar kuru zīmējot, viss atdzīvojas.

Bija pagājis apmēram gads kopš mūsu ierašanās Spānijā. Kādu nakti sapņoju, ka čūska, kas koda man rokā, ir beigta, izkaltēta un izstādīta muzejā glītā rāmītī. Zem čūskas ir uzraksts latīņu valodā, ko es neprotu izlasīt.

Vēl pēc laika, kad biju veikusi kārtējās pārbaudes, man piezvana dakteris Albergerke un paziņo, ka “tur vairs nekā nav, tu esi vesela.” Tajā brīdī apņemos sūtīt viņam Ziemassvētku atklātnītes no Latvijas visu atlikušo mūžu. Nolemju sākt jaunu, savādāku dzīvi, un ierakstu dienasgrāmatā, ka mana slimība ir bijusi kā svētība – tikai maskētā izskatā.

Piezvanu tēvam Karmelo. Viņš kā parasti nosvērtā balsī nosaka: “Tikai neaizmirsti, ka viss ir tavā galvā”.

Pirms pāris dienām atcerējos, ka padomju laikos Jūrmalā bija tāds čehu lunaparks un ka tajā bija greizo spoguļu istaba, kurā ieejot varēja sevi redzēt dažādās smieklīgās formās, lai gan tas drīz vien apnika un gribējās ātrāk tikt laukā.

Brīdis, kad ārsts cilvēkam paziņo, ka viņa slimība ir “uz nāvi”, viņu iemet laikā, kuram pārmests pāri tāds kā pelēks plīvurs. Jo vairāk tam notic, jo reālāks tas šķiet, lai gan tas, kas tur apakšā ķepurojas, ir tikai daļa no tevis, uz kuru var paskatīties no citurienes. Vismaz tagad man tā liekas.